Lieta C-377/02

Léon Van Parys NV

pret

Belgisch Interventie- en Restitutiebureau (BIRB)

[Raad van State (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Tirgu kopīgā organizācija – Banāni – GATT 1994 – I un XIII pants – 1993. gada 23. aprīļa pamatnolīgums starp EEK un Kartahenas grupu – Tiešā iedarbība – PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas rekomendācijas un lēmumi – Tiesiskās sekas

Ģenerāladvokāta Antonio Ticano [Antonio Tizzano] secinājumi, sniegti 2004. gada 18. novembrī 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 1. martā. 

Sprieduma kopsavilkums

Prejudiciāli jautājumi – Spēkā esamības novērtējums – Neiespējamība atsaukties uz PTO līgumiem, lai apstrīdētu Kopienas akta likumību – Izņēmumi – Kopienu akts, kas paredzēts PTO līgumu izpildei vai uz tiem skaidri un precīzi atsaucas – PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas lēmums – Kopienas saistības – Tiesības atsaukties uz PTO līgumiem – Neesamība

(EKL 234. pants)

Ņemot vērā to dabu un struktūru, PTO līgumi principā nav to tiesību normu vidū, saistībā ar kurām Tiesai ir jākontrolē Kopienu iestāžu pieņemto tiesību aktu likumība. Tikai tajā gadījumā, ja Kopiena ir gribējusi izpildīt noteiktu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai gadījumā, ja Kopienu tiesību akts skaidri atsaucas uz konkrētām PTO līgumu normām, Tiesai ir jākontrolē attiecīgā Kopienu tiesību akta likumība, ņemot vērā PTO noteikumus.

Apņemoties pēc Strīdu noregulēšanas institūcijas (SNI) lēmuma pieņemšanas izpildīt PTO noteikumus un īpaši GATT 1994 I panta 1. punktu un XIII pantu, Kopiena nav vēlējusies uzņemties noteiktu pienākumu PTO ietvaros, ar ko varētu attaisnot izņēmumu no tā, ka nav iespējams atsaukties uz PTO noteikumiem Kopienu tiesā, un kas ļautu šai tiesai veikt kontroli pār attiecīgo Kopienu tiesību normu likumību attiecībā uz šiem noteikumiem.

Pirmkārt, pat pastāvot SNI lēmumam, ar kuru atzīts, ka dalībnieka veiktie pasākumi neatbilst PTO noteikumiem, strīdu noregulēšanas sistēma šīs organizācijas ietvaros tomēr piešķir vērā ņemamu nozīmi līgumslēdzēju pušu sarunām. Šādos apstākļos, ja tiesu iestādēm uzliktu pienākumu nepiemērot valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar PTO līgumiem, tas varētu liegt līgumslēdzēju pušu likumdevējām iestādēm vai izpildvaras iestādēm iespēju, kas paredzēta minēto VSN 22. pantā, t.i., sarunu ceļā vienoties pat par pagaidu risinājumu.

Otrkārt, ja tiktu atzīts, ka uzdevums nodrošināt Kopienu tiesību atbilstību PTO noteikumiem ir tiešs Kopienu tiesas pienākums, Kopienas likumdošanas vai izpildvaras iestādēm tiktu liegta rīcības brīvība, kas ir līdzīgām Kopienas tirdzniecības partneru iestādēm.

Tā rezultātā uzņēmējs nevar dalībvalsts tiesā apgalvot to, ka Kopienu tiesiskais regulējums nav saderīgs ar noteiktām PTO normām, pat ja SNI ir pasludinājusi minēto regulējumu par nesaderīgu ar šīm PTO normām.

(sal. ar 39.–42., 48., 53., 54. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 1. martā (*)

Tirgu kopīgā organizācija – Banāni – GATT 1994 – I un XIII pants – 1993. gada 23. aprīļa pamatnolīgums starp EEK un Kartahenas grupu – Tiešā iedarbība – PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas rekomendācijas un lēmumi – Tiesiskās sekas

Lieta C‑377/02

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Raad van State (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 7. oktobrī  un Tiesā reģistrēts 2002. gada 21. oktobrī, tiesvedībā

Léon Van Parys NV

pret

Belgisch Interventie‑ en Restitutiebureau(BIRB).

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] un E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], J. Klučka [J. Klučka] un U. Lehmuss [U. Lõhmus],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 21. septembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Léon Van Parys NV vārdā – P. Vlēminks [P. Vlaemminck] un K. Haujs [C. Huys], advocaten,

–       Belgisch Interventie‑ en Restitutiebureau (BIRB) vārdā – E. Vervēke [E. Vervaeke], advocaat,

–       Eiropas Savienības Padomes vārdā – M. Balta [M. Balta] un K. Mihūla [K. Michoel], kā arī F. P. Rudžeri Laderki [F. P. Ruggeri Laderchi], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – T. van Reins [T. van Rijn], K. Brauns [C. Brown] un L. Vizadžo [L. Visaggio], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 18. novembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, vai ir spēkā Padomes 1993. gada 13. februāra Regula (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV L 47, 1. lpp.), ko groza ar Padomes 1998. gada 20. jūlija Regulu (EK) Nr. 1637/98 (OV L 210, 28. lpp.), Komisijas 1998. gada 28. oktobra Regula (EK) Nr. 2362/98, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Regulu (EEK) Nr. 404/93 attiecībā uz banānu importa režīmu Kopienā (OV L 293, 32. lpp.), Komisijas 1998. gada 23. decembra Regula (EK) Nr. 2806/98 par licenču izsniegšanu banānu importam saskaņā ar tarifu kvotām un tradicionālo ĀKK banānu importam 1999. gada pirmajā ceturksnī un par jaunu pieteikumu iesniegšanu (OV L 349, 32. lpp.), Komisijas 1999. gada 15. janvāra Regula (EK) Nr. 102/1999 par licenču izsniegšanu banānu importam saskaņā ar tarifu kvotām un tradicionālo ĀKK banānu importam 1999. gada pirmajā ceturksnī (otrajā periodā) (OV L 11, 16. lpp.), Komisijas 1999. gada 19. marta Regula (EK) Nr. 608/1999 par licenču izsniegšanu banānu importam saskaņā ar tarifu kvotām un tradicionālo ĀKK banānu importam 1999. gada otrajā ceturksnī un par jaunu pieteikumu iesniegšanu (OV L 75, 18. lpp), ņemot vērā I un XIII pantu 1994. gada Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (OV 1994, L 336, 103. lpp., turpmāk tekstā – “GATT 1994”), kas ir Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “PTO”) 1.A pielikums, kurš apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par Urugvajas kārtas (1986–1994) daudzpusējo sarunu rezultātā panākto vienošanos noslēgšanu Eiropas Kopienu vārdā par tās kompetencē esošiem jautājumiem (OV L 336, 1. lpp.), un ņemot vērā 4. pantu Pamatnolīgumā par sadarbību starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Kartahenas Līgumu un tā dalībvalstīm, proti, Bolīvijas Republiku, Kolumbijas Republiku, Ekvadoras Republiku, Peru Republiku un Venecuēlas Republiku, kas apstiprināts Kopienas vārdā ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Lēmumu 98/278/EK (OV L 127, 10. lpp., turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”).

2       Šis lūgums tika izteikts tiesvedības ietvaros lietā Léon Van Parys NV (turpmāk tekstā – “Van Parys”) pret Belgisch Interventie‑ en Restitutiebureau [Beļģijas Noregulēšanas un atlīdzināšanas birojs] (turpmāk tekstā – “BIRB”) par to, ka BIRB atteicās izsniegt minētajam uzņēmumam licences noteikta banānu daudzuma importam no Ekvadoras un Panamas.

 Atbilstošās tiesību normas

 PTO līgumi

3       Ar Lēmumu 94/800 Eiropas Savienības Padome ir apstiprinājusi Līgumu par PTO izveidošanu, kā arī līgumus, kas ir šā līguma 1., 2. un 3. pielikumā (turpmāk tekstā – “PTO līgumi”), kuru vidū ir arī GATT 1994.

4       Līguma par PTO izveidošanu II panta 2. punkts nosaka:

“Līgumi un saistītie tiesiskie instrumenti, kas ietverti 1., 2. un 3. pielikumā [..], ir neatņemama šā Līguma sastāvdaļa un ir saistoši visām dalībvalstīm.”

5       Saskaņā ar GATT 1994 I panta 1. punkta noteikumiem:

“Visas priekšrocības, pakalpojumi, privilēģijas vai neaizskaramība, ko līgumslēdzēja puse piešķir precei, kas tika ražota vai tiek nogādāta uz jebkuru citu valsti, nekavējoties un bez nosacījumiem attiecas uz visām līdzīgām precēm, kas tiek ražotas vai nogādātas uz jebkuras citas līgumslēdzējas puses teritoriju. Šī tiesību norma attiecas uz muitas nodevām un jebkura veida nodokļiem, kas tiek uzlikti importam vai eksportam vai saņemti no importa vai eksporta [..].”

6       GATT 1994 XIII pants par diskriminācijas aizliegumu, piemērojot daudzuma ierobežojumu, nosaka:

“1.      Līgumslēdzēja puse nedrīkst piemērot nekādus aizliegumus vai ierobežojumus preces, kas tiek ražota citas līgumslēdzējas puses teritorijā, importam [..], ja vien līdzīgi aizliegumi vai ierobežojumi netiek piemēroti līdzīgu preču, kas tiek ražotas trešajās valstīs, importam [..].

2.      Piemērojot ierobežojumus jebkura produkta importam, līgumslēdzējām pusēm ir jācenšas panākt tādu šīs preces tirdzniecības sadali, lai tuvotos, ciktāl iespējams, sadalei bez šādiem ierobežojumiem, ko dažādas līgumslēdzējas puses ir tiesīgas sagaidīt, un šādā nolūkā ievērot šādas tiesību normas:

a)      katru reizi, kad tas ir iespējams, noteikt kvotas, kas attiecas uz atļauto vispārējo importa daudzumu (kas ir vai nav noteikts piegādātājvalstu starpā) [..];

b)      kad nav iespējams noteikt vispārīgas kvotas, ierobežojumus var piemērot ar importa licenču vai atļauju palīdzību – bez vispārējām kvotām;

c)      izņemot, ja runa ir par ļaušanu darboties uzliktajām kvotām atbilstoši šā punkta d) daļai, līgumslēdzējas puses nepieprasa, lai importa licences vai atļaujas tiktu lietotas preču importam no piegādes avota vai noteiktajām valstīm;

d)      gadījumā, ja kvotas tiktu noteiktas starp piegādātājvalstīm, līgumslēdzēja puse, kas piemēro ierobežojumus, var noslēgt līgumu par kvotu noteikšanu ar visām citām līgumslēdzējām pusēm, kurām ir būtiska interese par preču piegādi. Gadījumā, ja nav iespējams saprātīgi pielietot šo metodi, attiecīgā līgumslēdzēja puse piešķir līgumslēdzējām pusēm, kurām ir būtiska interese par preču piegādi, samērīgu daļu no kopējā attiecīgo preču daudzuma, ko piešķir minētās līgumslēdzējas puses, vai no kopējās importa vērtības iepriekš pārstāvētajā laika periodā, pienācīgi ņemot vērā visus specifiskos faktorus, kas varēja vai var ietekmēt šo preču tirdzniecību [..].

[..]

5.      Šā panta tiesību normas ir piemērojamas visām tarifu kvotām, ko piešķir vai uztur līgumslēdzēja puse [..].”

7       Vienošanās par noteikumiem un kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu (turpmāk tekstā – “VSN”), kas ir Līguma par PTO izveidošanu 2. pielikums, 3. panta 2., 3., 5. un 7. punktā ir noteikts:

“2.      PTO strīdu izšķiršanas sistēma ir būtisks elements, lai nodrošinātu daudzpusējās tirdzniecības sistēmas drošību un paredzamību [..].

3.      Efektīvai PTO funkcionēšanai un taisnīga līdzsvara pastāvēšanai starp dalībnieku tiesībām un pienākumiem ir būtiska ātra visu situāciju izšķiršana, kurās dalībnieks uzskata, ka priekšrocībai, kas tam tieši vai netieši rodas no attiecīgajiem līgumiem, traucē cita dalībnieka veiktie pasākumi.

[..]

5.      Visi risinājumi jautājumiem, kas formāli ierosināti atbilstoši attiecīgo līgumu tiesību normām par konsultācijām un strīdu izšķiršanu, ieskaitot arbitrāžas lēmumus, ir saderīgi ar šiem līgumiem un ne neatceļ, ne apdraud priekšrocības, kas rodas visiem minēto līgumu dalībniekiem, ne arī kavē kāda no to mērķiem sasniegšanu.

[..]

7.      Pirms prasības celšanas dalībniekam ir jānospriež, vai prasības izskatīšana atbilstoši šīm procedūrām būs lietderīga. Strīdu izšķiršanas mehānisma mērķis ir nonākšana pie pozitīva strīda risinājuma. Priekšroka ir noteikti dodama risinājumam, kas ir pusēm abpusēji pieņemams un atbilstošs attiecīgajiem līgumiem. Ja nevar rast abpusēji pieņemamu risinājumu, strīdu izšķiršanas mehānisma pirmais mērķis parasti ir attiecīgo pasākumu atcelšana, ja tiek konstatēts, ka tie nav saderīgi ar viena no līgumiem tiesību normām. Kompensācijas piešķiršana ir jāizmanto vienīgi tad, ja tūlītēja attiecīgo pasākumu pārtraukšana nav realizējama, un tikai pagaidu kārtībā, kamēr netiks pārtraukti pasākumi, kas nav saderīgi ar attiecīgo līgumu. Pēdējā iespēja, ko šie VSN piedāvā dalībniekiem, kas izmanto strīdu izšķiršanas procedūru, ir iespēja apturēt koncesiju piemērošanu vai citu pienākumu izpildīšanu atbilstoši attiecīgajiem līgumiem uz diskriminējoša pamata attiecībā uz citu dalībnieku, ja to atļāvusi [PTO Strīdu noregulēšanas institūcija (turpmāk tekstā – “SNI”)].”

8       VSN 21. pants ar nosaukumu “[SNI] Rekomendāciju un lēmumu izpildes uzraudzība” nosaka:

“1.      Precīza SNI rekomendāciju un lēmumu ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu efektīvu strīdu atrisināšanu, kas ir ieguvums visām Dalībvalstīm.

[..]

3.      SNI sanāksmē, kas notiek 30 dienas pēc komisijas vai Apelācijas institūcijas ziņojuma pieņemšanas brīža [..], ieinteresētā Dalībvalsts informē SNI par tās nolūkiem SNI rekomendāciju un lēmumu īstenošanā. Ja nav iespējams tūlīt ievērot rekomendācijas un lēmumus, ieinteresētajai Dalībvalstij tiek noteikts saprātīgs termiņš lai tos piemērotu. [..]

[..]

5.      Ja pastāv domstarpības par to, vai saskaņā ar rekomendācijām un lēmumiem piemērotie pasākumi atbilst aptvertajam līgumam, šāds strīds jāatrisina, izsekojot šai strīdus noregulēšanas kārtībai, kur vien iespējams griežoties pie sākotnējā komisijas sastāva. [..]

6.      SNI veic uzraudzību pār pieņemto rekomendāciju vai lēmumu izpildi. Jautājumu par rekomendāciju vai lēmumu izpildi pēc to pieņemšanas var risināt SNI jebkurš dalībnieks. [..]”

9       Visbeidzot, VSN 22. pants ar nosaukumu “Kompensācija un koncesiju atcelšana” nosaka:

“1.      Kompensācija un koncesiju vai citu saistību pārtraukšana ir pagaidu pasākumi, ko iespējams piemērot gadījumā, ja rekomendācijas un lēmumi netiek īstenoti saprātīgā termiņā. Tomēr primārais ir rekomendāciju īstenošana, lai padarītu pasākumu atbilstošu aptvertajiem līgumiem, nevis kompensācijas vai koncesiju pārtraukšana. Kompensācija ir brīvprātīga un, ja tāda tiek piešķirta, tai jāatbilst aptvertajiem līgumiem.

2.      Ja attiecīgā Dalībvalsts nav spējusi pielāgot pasākumu, kas ir uzskatāms par neatbilstošu aptvertajam līgumam, un tādejādi nav īstenojusi rekomendācijas un lēmumus saprātīgā laika periodā, kas noteikts atbilstoši 21. panta 3. punktam, šādai Dalībvalstij pēc pieprasījuma jāuzsāk sarunas ar jebkuru no pusēm, kas iesaistījusies strīdus noregulēšanas procesos, ar nolūku noteikt abpusēji pieņemamas kompensācijas. Ja vienošanās par apmierinošu kompensāciju nav panākta 20 dienu laikā pēc saprātīga termiņa izbeigšanās, jebkura puse, kura ierosinājusi strīda noregulēšanas procesu, var pieprasīt SNI atļauju pārtraukt koncesiju vai citu saistību saskaņā ar aptvertajiem līgumiem piemērošanu attiecīgajai Dalībvalstij.

[..]

8.      Koncesiju vai citu saistību pārtraukšana notiek uz laiku un tiek piemērota tikai līdz brīdim, kad pasākums, kas atzīts par neatbilstošu aptvertajam līgumam, ir atcelts vai Dalībvalsts, kurai jāīsteno rekomendācijas un lēmumi, rod kompensācijas iespējas ieguvuma anulējumam vai kaitējumam, vai arī tiek panākts savstarpēji apmierinošs atrisinājums. Atbilstoši 21. panta 6. punktam SNI piekrīt pieņemto rekomendāciju un lēmumu īstenošanas uzraudzībai, ieskaitot tos gadījumus, kad tikusi sniegta kompensācija, pārtrauktas koncesijas vai citas saistības, bet rekomendācijas pasākuma pielāgošanai aptvertajiem līgumiem nav īstenotas.”

 Pamatnolīgums

10     Pamatnolīguma 4. pants paredz:

“Līgumslēdzējas puses to tirdzniecības attiecībās viena otrai piešķir vislielākās labvēlības režīmu atbilstoši Vispārīgās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) tiesību normām.

Abas puses apstiprina savu vēlmi veikt savstarpēju tirdzniecību atbilstoši šim līgumam.”

 Kopienu tiesiskais regulējums

11     Regulas Nr. 404/93 IV nodaļa ir aizstājusi iepriekšējos atšķirīgos valstu režīmus banānu sektorā ar kopīgu tirdzniecības režīmu ar trešajām valstīm.

12     Pēc sūdzībām, ko iesniedza noteiktas trešās valstis, šis kopīgais importa režīms kļuva par strīda noregulēšanas procedūras priekšmetu SNI ietvaros.

13     1997. gada 9. septembra ziņojumā pastāvīgā Apelācijas institūcija, kas ir paredzēta VSN 17. pantā, ir atzinusi, ka noteikti tirdzniecības režīma ar trešajām valstīm elementi, ko ievieš ar Regulu Nr. 404/93, neatbilst GATT 1994 I panta 1. punktam un XIII pantam. SNI šo ziņojumu pieņēma ar 1997. gada 25. septembra lēmumu.

14     Pēc šā lēmuma Padome ar Regulu Nr. 1637/98 izdarīja grozījumus Regulas Nr. 404/93 IV sadaļā, tādējādi izpildot, kā tas izriet no tās otrā apsvēruma, “Kopienas starptautiskās saistības Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO)”, kā arī “pret pārējām valstīm, kas parakstījušas Ceturto ĀKK-EK konvenciju, vienlaikus sasniedzot banānu tirgus kopējās organizācijas mērķus”. Atbilstoši tās 2. panta 2. daļai Regula Nr. 1637/98 ir piemērojama, sākot ar 1999. gada 1. janvāri, tas ir, ar dienu, kad beidzas piecpadsmit mēnešu termiņš, ko SNI bija piešķīrusi Eiropas Kopienai, lai izpildītu SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma prasības.

15     Grozītais banānu importa režīms nošķir tradicionālos un netradicionālos banānus no Āfrikas, Karību [jūras] un Klusā okeāna valstīm (turpmāk tekstā – “ĀKK valstis”), no vienas puses, un banānus no trešajām valstīm, kurām tiek piemērots iepriekšējais tirdzniecības režīms, no otras puses.

16     16. panta 2. punkts Regulā Nr. 404/93, kurā ir izdarīti grozījumi ar Regulu Nr. 1637/98 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 404/93”), šajā sakarā nosaka:

“Šajā sadaļā [ar nosaukumu “Tirdzniecības režīms ar trešajām valstīm”]:

1)      “tradicionālais imports no ĀKK valstīm” nozīmē Kopienas banānu importu no valstīm, kas uzskaitītas šīs regulas pielikumā, nepārsniedzot 857 700 tonnu (tīrsvars) robežu gadā; šos sauc par “tradicionālajiem ĀKK banāniem”;

2)      “netradicionālais imports no ĀKK valstīm” nozīmē Kopienas banānu importu no ĀKK valstīm, uz kurām neattiecas 1. definīcija; šos sauc par “netradicionālajiem ĀKK banāniem”;

3)      “imports no trešajām valstīm, kas nav ĀKK valstis” nozīmē trešo valstu, kas nav ĀKK valstis, banānus, ko ieved Kopienā; šos sauc par “trešo valstu banāniem”.”

17     Saskaņā ar Regulas Nr. 404/93 17. panta 1. daļu “uz Kopienas banānu importu attiecas importa licence, ko dalībvalstis izsniedz visām ieinteresētajām personām [..], neskarot īpašos noteikumus, kas pieņemti 18. un 19. panta piemērošanai”.

18     Tās pašas regulas 18. pants nosaka:

“1.      Katru gadu tiek atvērta tarifu kvota 2 200 000 tonnu apmērā (tīrsvars) trešo valstu un netradicionālo ĀKK banānu importam. 

Uz trešo valstu banānu importu tarifu kvotas ietvaros attiecas ECU 75 nodoklis par tonnu, bet netradicionālo ĀKK banānu imports ir bez nodokļa.

2.      Katru gadu tiek atvērta papildu tarifu kvota 353 000 tonnu apmērā (tīrsvars) trešo valstu un netradicionālo ĀKK banānu importam.

Uz trešo valstu banānu importu šīs tarifu kvotas ietvaros attiecas ECU 75 nodoklis par tonnu, bet netradicionālo ĀKK banānu imports ir bez nodokļa.

3.      Par tradicionālo ĀKK banānu importu netiek maksāts nekāds nodoklis.

4.      Ja PTO līgumslēdzējas puses, kas būtiski ieinteresētas banānu piegādē, nevar panākt vienošanos, saskaņā ar 27. pantā noteikto kārtību Komisija var piešķirt 1. un 2. punktā paredzētās tarifu kvotas un sadalīt tradicionālo ĀKK daudzumu starp tām valstīm, kas ir piegādē būtiski ieinteresētas.”

19     Regulas Nr. 404/93 pielikumā, uz ko ir atsauce minētās regulas 16. panta otrās daļas 1. punktā, kurā arī tika izdarīti grozījumi ar Regulu Nr. 1637/98, ir divpadsmit valstu saraksts, kuras piegādā tradicionālos ĀKK banānus, nepārsniedzot kvotu – 857 700 tonnas gadā (tīrsvars), nenosakot maksimālo daudzumu katrai no šīm valstīm.

20     Regulas Nr. 404/93 19. pants paredz, ka imports ir jāpārvalda “saskaņā ar metodi, kas pamatota uz ierastām tirdzniecības plūsmām (“tradicionālie/netradicionālie”)”.

21     Sakarā ar pienākumu ieviest jauno tirdzniecības režīmu attiecībā uz trešajām valstīm atbilstoši Regulas Nr. 404/93 20. pantam Komisija pieņēma Regulu Nr. 2362/98. Tās 4. pants nosaka:

“1.      Katrs tradicionālais operators, kas ir reģistrēts dalībvalstī atbilstoši 5. pantam, katru gadu un attiecībā uz visām šīs regulas I pielikumā minētajām izcelsmes valstīm iegūst vienotu references daudzumu, kas noteikts atkarībā no atskaites periodā faktiski importēto banānu daudzuma.

2.      1999. gadā veiktajam importam – tarifu kvotu ietvaros un attiecībā uz tradicionālajiem ĀKK banāniem – atskaites periodu veido 1994., 1995. un 1996. gads.”

22     Regulas Nr. 2362/98 5. pants attiecas uz references daudzuma noteikšanas veidu.

23     Attiecībā uz importa licenču izsniegšanas nosacījumiem minētās regulas 17. pants paredz:

“Ja par ceturksni un vienai vai vairākām I pielikumā minētajām izcelsmes valstīm daudzums, par kādu pieprasa licenci būtiski pārsniedz norādīto daudzumu, kas ir noteikts saskaņā ar 14. pantu, vai pārsniedz pieejamo daudzumu, pieprasījumam tiek noteikti samazinājuma procenti.”

24     Tās pašas regulas 18. pants nosaka:

“1.      Ja vienai vai vairākām attiecīgajām izcelsmes valstīm ir noteikts samazinājuma procents, piemērojot 17. pantu, operators, kurš iesniedz pieteikumu importa licencei – tajā vai minētajā izcelsmes valstī, var jo īpaši:

a)      atteikties izmantot licenci, nosūtot par licences izsniegšanu atbildīgai institūcijai paziņojumu desmit darba dienu laikā no tās regulas publicēšanas dienas, kurā ir noteikti samazinājuma procenti; šādā gadījumā garantija, kas attiecas uz licenci, nekavējoties tiek atbrīvota vai

b)      tāda paša daudzuma vai daudzuma, kas ir zemāks par daudzumu, kas netika piešķirts pēc pieteikuma, kopējā apjomā iesniegt vienu vai vairākus citus licenču pieteikumus attiecībā uz izcelsmes valstīm, kurām Komisija publicē pieejamo daudzumu. Šāds pieteikums tiek iesniegts a) punktā noteiktajā termiņā un tiek pakļauts visiem nosacījumiem, kas piemērojami licences pieteikuma iesniegšanai.

2.      Komisija nekavējoties nosaka daudzumu, kuram licence var tikt izsniegta attiecībā uz vienu vai vairākām attiecīgajām izcelsmes valstīm.”

25     Regulas Nr. 2362/98 29. pants nosaka:

“Ja vienai vai vairākām I pielikumā minētajām izcelsmes valstīm importa licences pieteikumā norādītais daudzums 1999. gada pirmajam ceturksnim pārsniedz 26 % no minētajā pielikumā paredzētā daudzuma, Komisija nosaka samazinājuma procentus, kas piemērojami visiem pieteikumiem, kas attiecas uz vienu vai vairākām attiecīgajām izcelsmes valstīm.”

26     Piemērojot minēto 29. pantu, Regulas Nr. 2806/98 1. pants nosaka samazinājuma koeficientus šādi:

“Banānu importa tarifu kvotu un tradicionālo ĀKK banānu režīma ietvaros 1999. gada pirmajam ceturksnim importa licences tiek izsniegtas daudzumam, kas norādīts licences pieteikumā, piemērojot samazinājuma koeficientus 0,5793, 0,6740 un 0,7080 tiem pieteikumiem, kuros norādītas attiecīgi izcelsmes valstis: “Kolumbija”, “Kostarika” un “Ekvadora”.”

27     Regula Nr. 2806/98 – saskaņā ar Regulas Nr. 2362/98 18. panta 2. punktu – tāpat nosaka daudzumu, par kuru licences pieteikumus joprojām varētu iesniegt 1999. gada pirmajā ceturksnī. Šie jaunie pieteikumi kļuva par Regulas Nr. 102/1999, kuras 1. panta 1. punktā noteikts samazinājuma koeficients 0,9701 tradicionālo ĀKK banānu importa pieteikumiem, kuru izcelsmes valsts ir Panama, un 0,7198 – banāniem, kuru izcelsmes valsts ietilpst kategorijā “Citas”; pieteikumus, kas attiecas uz citām izcelsmes valstīm, atbilstoši tā paša panta 2. punktam var apmierināt pilnībā.

28     Regula Nr. 608/1999 attiecas uz licenču pieteikumiem 1999. gada otrajam ceturksnim. Tā nosaka samazinājuma koeficientus banānu importa pieteikumiem no izcelsmes valsts “Kolumbija”, “Kostarika” un “Ekvadora”, attiecīgi 0,5403, 0,6743 un 0,5934. Citām izcelsmes valstīm dalībvalstis var izsniegt importa licences pieteikumā norādītajam daudzumam.

29     Speciālā grupa, kas izveidota pēc Ekvadoras Republikas lūguma, piemērojot VSN 21. panta 5. punktu, 1999. gada 12. aprīļa ziņojumā ir atzinusi, ka jaunais tirdzniecības režīms ar trešajām valstīm, kas izriet no Regulas Nr. 1637/98, nav novērsis GATT 1994 I panta 1. punkta un XIII panta pārkāpumu. SNI pieņēma minēto ziņojumu 1999. gada 6. maijā.

30     Pēc tam Kopienu režīms tika grozīts ar Padomes 2001. gada 29. janvāra Regulu (EK) Nr. 216/2001, ar ko groza Regulu Nr. 404/93 (OV L 31, 2. lpp.).

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

31     Van Parys, reģistrēta Beļģijā, vairāk nekā 20 gadus veic banānu importu Eiropas Kopienā no Ekvadoras.

32     1998. gada 14. decembrī Van Parys iesniedza BIRB pieteikumu importa licences saņemšanai 1999. gada pirmajam ceturksnim – 26 685 935 kg banānu importam no Ekvadoras. BIRB piešķīra licences pieteikumā minētajam daudzumam, pielietojot samazinājuma koeficientu 0,7080, kas ir noteikts Regulā Nr. 2806/98.

33     Par daudzumu, par kuru netika piešķirta licence, Van Parys – atbilstoši Regulas Nr. 2362/98 18. pantam – 1999. gada 8. janvārī iesniedza trīs jaunus pieteikumus banānu importam no Panamas un citām trešajām valstīm. BIRB tāpat piemēroja samazinājuma koeficientu šiem pieteikumiem atbilstoši Regulai Nr. 102/1999.

34     1999. gada 5. martā Van Parys iesniedza importa licences pieteikumu par 1999. gada otro ceturksni – 35 224 757 kg banānu importam no Ekvadoras. Šis pieteikums tika apstiprināts, atskaitot summu, kas atbilst samazinājuma koeficientam 0,5934, kas noteikts Regulā Nr. 608/1999.

35     Van Parys cēla divas prasības Raad van State [Valsts Padome] pret BIRB lēmumiem, ar kuriem tam atteikta importa licence visam pieprasītajam daudzumam. Šajās prasībās tā ir uzsvērusi, ka šie lēmumi ir nelikumīgi, jo regulas, kas regulē banānu importu Kopienā un uz kurām minētie lēmumi ir balstīti, nav likumīgas, ņemot vērā PTO noteikumus.

36     Uzskatot, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai valsts tiesa nav kompetenta spriest par Kopienu aktu likumību, Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Regula (EEK) Nr. 404/93 [..], ko groza [..] Regula (EK) Nr. 1637/98; [..] Regula (EK) Nr. 2362/98 [..]; Regula (EK) Nr. 2806/98 [..]; Regula (EK) Nr. 102/1999 [..] un Regula (EK) Nr. 608/1999 [..] pārkāpj – atsevišķi vai kopā – GATT 1994 I pantu, XIII panta 1. punktu un XIII. panta 2. punkta d) apakšpunktu:

–       nosakot maksimālu vispārīgo kvotu 857 700 kg banānu apmērā divpadsmit valstu labā, kas ir uzskaitītas Regulas Nr. 1637/98 pielikumā (“tradicionālie ĀKK banāni”), tā kā šī kvota neatbilst sadalei, kas vērsta uz tirdzniecību bez ierobežojumiem, uz kuru attiecas režīms, ko nosaka Regula Nr. 1637/98, ar ko regulē banānu importēšanu vienīgi uz tarifu kvotu pamata;

–       nosakot trešajām valstīm un netradicionālajiem ĀKK banāniem tarifu kvotu kopējam daudzumam 2 535 000 tonnas un vēlāk šo tarifu kvotu samērīgi sadalot, ņemot par pamatu periodu, kas nav atskaites periods, jo laikā no 1994. līdz 1996. gadam banānu importēšana jau tika pakļauta ierobežojošiem nosacījumiem?

2)      Vai ar 1. jautājumā minētajām regulām pārkāpj [..] pamatnolīguma [..] 4. pantu tādēļ, ka šī norma Eiropas Kopienai uzliek saistības veikt tirdzniecību ar Ekvadoru atbilstoši GATT normām un piešķirt šai valstij vislielākās labvēlības režīmu?

3)      Vai 1. jautājumā minētās regulas pārkāpj tiesiskās paļāvības principu un labas ticības principu, kas pastāv starptautiskajās publiskajās tiesībās un starptautiskajās paražu tiesībās, jo Komisija nav izpildījusi pienākumus, ko Kopienai uzliek GATT 1994, un ir ļaunprātīgi izmantojusi tiesiskās procedūras un neievērojusi starptautisko strīdu noregulēšanas procedūras iznākumu, ciktāl, neskatoties uz paziņojumiem, kas izdarīti Regulas Nr. 1637/98 pieņemšanas laikā, nav izstrādājusi režīmu, kurā banānu importēšanas licences tiek izsniegtas “patiesajiem importētājiem”?

4)      Vai Komisija ir pārsniegusi pilnvaras, ko tai piešķir ar [..] Regulu Nr. 404/93, kurā ir izdarīti grozījumi ar Regulu Nr. 1637/98, nosakot tarifu kvotas banānu importēšanai, neievērojot pienākumus, ko Kopienai uzliek GATT 1994 un GATS [Vispārējais līgums par pakalpojumu tirdzniecību], vai kas vajadzības gadījumā ir jāņem vērā kā pozitīvo tiesību normas, kas jāintegrē Kopienu tiesībās, saskaņā ar izteikto nodomu – pielāgot spēkā esošajiem PTO līgumiem banānu importēšanas režīmu Kopienā?”

 Par pirmo, trešo un ceturto jautājumu

37     Ar savu pirmo, trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības lūdz Tiesu izvērtēt Regulas Nr. 404/93, kā arī Regulu Nr. 2362/98, 2806/98, 102/1999 un 608/1999 spēkā esamību attiecībā uz GATT 1994 I un XIII pantu.

38     Pirms pāriet pie šīs izvērtēšanas, ir jāatbild uz jautājumu – vai PTO līgumi piešķir Kopienas pilsoņiem tiesības atsaukties uz šiem līgumiem tiesā, lai apstrīdētu Kopienu tiesiskā regulējuma spēkā esamību gadījumā, kad SNI ir atzinusi, ka gan šis tiesiskais regulējums, gan tas, ko Kopiena turpmāk pieņēmusi, lai tostarp izpildītu attiecīgos PTO noteikumus, nav saderīgs ar šiem noteikumiem.

39     Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ņemot vērā to īpašības un struktūru, PTO līgumi principā nav to tiesību normu vidū, saistībā ar kurām Tiesai ir jākontrolē Kopienu iestāžu pieņemto tiesību aktu likumība (1999. gada 23. novembra spriedums lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I‑8395. lpp., 47. punkts; 2001. gada 2. maija rīkojums lietā C‑307/99 OGT Fruchthandelsgesellschaft, Recueil, I‑3159. lpp., 24. punkts; 2002. gada 12. marta spriedums apvienotajās lietās C‑27/00 un C‑122/00 Omega Air u.c., Recueil, I‑2569. lpp., 93. punkts; 2003. gada 9. janvāra spriedums lietā C‑76/00 P Petrotub un Republica/Padome, Recueil, I‑79. lpp., 53. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑93/02 P Biret International/Padome, Recueil, I‑10497. lpp., 52. punkts).

40     Tikai tajā gadījumā, ja Kopiena ir gribējusi izpildīt noteiktu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros, vai gadījumā, ja Kopienu tiesību akts atsaucas uz konkrētām PTO līgumu normām, Tiesai ir jākontrolē attiecīgā Kopienu tiesību akta likumība, ņemot vērā PTO noteikumus (šajā sakarā skat. attiecībā uz 1947. gada GATT, 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 70/87 Fediol/Komisija, Recueil, 1781. lpp., 19.–22. punkts, un 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 31. punkts, kā arī – attiecībā uz PTO līgumiem – iepriekš minētos spriedumus lietās Portugāle/Padome, 49. punkts, un Biret International/Padome, 53. punkts).

41     Šajā gadījumā, apņemoties pēc SNI 1997. gada 25. septembra lēmuma pieņemšanas izpildīt PTO noteikumus un īpaši GATT 1994 I panta 1. punktu un XIII pantu, Kopiena nav vēlējusies uzņemties noteiktu pienākumu PTO ietvaros, ar ko varētu attaisnot izņēmumu no tā, ka nav iespējams atsaukties uz PTO noteikumiem Kopienu tiesā, un ļautu šai tiesai veikt kontroli pār attiecīgo Kopienu tiesību normu likumību attiecībā uz šiem noteikumiem.

42     Pirmkārt, ir tiešām jāuzsver, ka, pat pastāvot SNI lēmumam, ar kuru atzīts, ka dalībnieka veiktie pasākumi neatbilst PTO noteikumiem, strīdu noregulēšanas sistēma šīs organizācijas ietvaros tomēr piešķir vērā ņemamu nozīmi nozīmi līgumslēdzēju pušu sarunām, kā jau Tiesa to ir noteikusi (iepriekš minētais spriedums lietā Portugāle/Padome, 36.–40. punkts).

43     Tādējādi, kaut arī nav risinājuma, kas pusēm būtu abpusēji pieņemams un atbilstošs attiecīgajiem līgumiem, pirmais mērķis saskaņā ar VSN 3. panta 7. punktu strīdu noregulēšanas mehānismam parasti ir attiecīgo pasākumu pārtraukšana, ja tiek konstatēts, ka tie neatbilst PTO noteikumiem; tā pati tiesību norma tomēr paredz iespēju pagaidu kārtā piešķirt kompensāciju vai atļaut pārtraukt koncesijas vai citu pienākumu izpildi, līdz neatbilstošie pasākumi tiks pārtraukti, ja nav iespējams nekavējoties pārtraukt šos pasākumus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 37. punkts).

44     Ir taisnība, ka saskaņā ar minētās vienošanās 3. panta 7. punktu un 22. panta 1. punktu kompensācija un koncesiju vai citu pienākumu piemērošanas pārtraukšana ir pagaidu pasākumi, ko var izmantot gadījumā, ja SNI rekomendācijas un lēmumi nav izpildīti saprātīgā termiņā; otrā no minētajām tiesību normām dod priekšroku rekomendāciju izpildei pilnībā, lai saskaņotu konkrētā dalībnieka veiktos pasākumus ar attiecīgajiem PTO līgumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Portugāle/Padome, 38. punkts).

45     Tomēr tā paša 22. panta 2. punkts paredz: ja attiecīgais dalībnieks neizpilda pienākumu – izpildīt minētās rekomendācijas un lēmumus saprātīgā termiņā – dalībnieks, ja viņam ir izteikts šāds lūgums, un pirms saprātīgā termiņa beigām piedalās sarunās ar visām pusēm, kas ir iesaistītas strīda noregulēšanas procedūrā, lai vienotos par abpusēji pieņemamu kompensāciju. Ja 20 dienu laikā pēc dienas, kad beidzas saprātīgais termiņš, netiek panākta vienošanās par apmierinošu kompensāciju, prasītājs saskaņā ar PTO līgumiem var lūgt SNI atļaut pārtraukt koncesiju vai citu pienākumu piemērošanu attiecīgajam dalībniekam.

46     Turklāt VSN 22. panta 8. punkts paredz, ka strīds paliek SNI dienas kārtībā atbilstoši šās vienošanās 21. panta 6. punktam tik ilgi, kamēr tas tiek atrisināts, tas ir, līdz tam brīdim, kad pasākumi, kas tika atzīti par neatbilstošiem PTO noteikumiem, tiek novērsti, vai līdz tam, kad puses atrod “abpusēji pieņemamu risinājumu”.

47     Gadījumā, ja strīds ir par tādu pasākumu atbilstību, kas veikti, lai izpildītu SNI rekomendācijas un lēmumus, VSN 21. panta 5. punkts paredz, ka strīdu noregulēšanu veic “atbilstoši pastāvošajām strīdu noregulēšanas procedūrām”, kas ietver risinājuma meklēšanu pušu sarunām.

48     Šādos apstākļos, ja tiesu iestādēm uzliktu pienākumu nepiemērot valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar PTO līgumiem, tas varētu liegt līgumslēdzēju pušu likumdevējām iestādēm vai izpildvaras iestādēm iespēju, kas paredzēta minēto VSN 22. pantā, t.i., sarunu ceļā vienoties pat par pagaidu risinājumu (iepriekš minētais spriedums lietā Portugāle/Padome, 40. punkts).

49     Pamata prāvā no lietas materiāliem izriet:

–       pēc tam, kad SNI tika darīts zināms nodoms izpildīt tās 1997. gada 25. septembra lēmuma prasības, Komisija mainīja Kopienu banānu importa režīmu tai šajā sakarā piešķirtā termiņa beigās;

–       tā kā Ekvadoras Republika apstrīdēja jaunā tirdzniecības režīma ar trešajām valstīm, kas izriet no Regulas Nr. 1637/98, atbilstību PTO noteikumiem, speciāla ad hoc grupa izskatīja jautājumu, piemērojot VSN 21. panta 5. punktu, un ziņojumā, ko SNI apstiprināja 1999. gada 6. maijā, atzina, ka minētais režīms joprojām pārkāpj GATT 1994 I panta 1. punktu un XIII pantu;

–       jo īpaši Amerikas Savienotās Valstis 1999. gadā ir saņēmušas atļauju, piemērojot VSN 22. panta 2. punktu un pēc arbitrāžas procesa, pārtraukt koncesiju piemērošanu Kopienai noteiktās robežās;

–       Kopienu režīmā ir notikušas jaunas izmaiņas, ko ieviesa ar Regulu Nr. 216/2001, kas ir piemērojama, sākot ar 2001. gada 1. aprīli, atbilstoši tās 2. panta otrajai daļai;

–       2001. gada 11. aprīlī ar Amerikas Savienotajām Valstīm un 2001. gada 30. aprīlī ar Ekvadoras Republiku noslēgto līgumu apspriešanas laikā tika panākta iespēja saskaņot Kopienu tiesisko regulējumu ar PTO noteikumiem.

50     Šādu risinājumu, ar kura palīdzību Kopiena centās saskaņot saistības atbilstoši PTO līgumiem ar tām, kas attiecas uz ĀKK valstīm, kā arī ar kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas neatņemamām prasībām, varētu apdraudēt atzītā iespēja Kopienu tiesai kontrolēt attiecīgo 1999. gada janvārī veikto Kopienas pasākumu likumību attiecībā uz PTO noteikumiem pēc termiņa beigām, ko piešķīra SNI sava 1997. gada 25. septembra lēmuma izpildei.

51     Šā termiņa beigas nenozīmē to, ka Kopiena ir izsmēlusi VSN paredzētās iespējas rast risinājumu strīdam ar citām pusēm. Šādos apstākļos, ja Kopienu tiesai liktu kontrolēt attiecīgo Kopienu pasākumu likumību atbilstoši PTO noteikumiem tikai tādēļ, ka ir beidzies šis termiņš, varētu tikt vājināta Kopienas pozīcija, meklējot abpusēji pieņemamu strīda risinājumu atbilstoši minētajiem noteikumiem.

52     No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nevar analizēt Regulu Nr. 1637/98 un attiecīgās regulas, kas tika pieņemtas tās piemērošanai pamata lietā, kā līdzekļus, kas domāti tāda noteikta pienākuma izpildes nodrošināšanai Kopienu tiesiskās kārtības ietvaros, kuru Kopiena uzņēmās PTO ietvaros. Šie tiesību akti turklāt tieši neatsaucas uz konkrētām PTO līgumu normām.

53     Otrkārt, kā to atzina Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Portugāle/Padome 43.–46. punktā, ja tiktu atzīts, ka uzdevums nodrošināt Kopienu tiesību atbilstību PTO noteikumiem ir tiešs Kopienu tiesas pienākums, Kopienas likumdošanas vai izpildiestādēm tiktu liegta rīcības brīvība, kas ir līdzīgām Kopienas tirdzniecības partneru iestādēm. Ir skaidrs, ka noteiktas līgumslēdzējas puses, kuras ir Kopienu nozīmīgākās tirdzniecības partneres, ir precīzi izdarījušas secinājumus, ņemot vērā PTO līgumu priekšmetu un mērķi, ka šie līgumi nav to normu vidū, attiecībā uz kurām to tiesu iestādes kontrolē savu valsts tiesību normu likumību. Ja tiktu pieļauts, ka nav šādas savstarpējības, pastāv risks izjaukt līdzsvaru PTO noteikumu piemērošanā.

54     No visa iepriekš minētā izriet, ka tādos apstākļos, kādi pastāv pamata lietā, uzņēmējs nevar dalībvalsts tiesā apgalvot to, ka Kopienu tiesiskais regulējums nav saderīgs ar noteiktām PTO normām, pat ja SNI ir pasludinājusi minēto regulējumu par nesaderīgu ar šīm PTO normām.

 Par otro jautājumu

55     Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Regulas Nr. 404/93, 2362/98, 2806/98, 102/1999 un 608/1999 ir saderīgas ar pamatnolīguma 4. pantu.

56     Ir jāatzīst, ka šis pants, saskaņā ar kuru līgumslēdzējas puses piešķir viena otrai GATT 1994 I pantā paredzēto vislielākās labvēlības režīmu, nepapildina tos pienākumus, kuri jau uzlikti minētajām pusēm atbilstoši PTO noteikumiem.

57     Kā Komisija to pareizi norāda, minētais 4. pants tika iekļauts pamatnolīgumā laikā, kad Andu Pakta dalībvalstis vēl nebija PTO dalībnieces, un to pienākumu, kas izriet no GATT 1994, piemērojamība vai daba netika mainīta.

58     Šajos apstākļos pamatojums atbildei uz pirmo, trešo un ceturto jautājumu par iespēju atsaukties uz PTO noteikumiem dalībvalsts tiesā vienlīdz ir attiecināms uz pamatnolīguma 4. panta interpretāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

59     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Tādos apstākļos, kādi pastāv pamata lietā, uzņēmējs dalībvalsts tiesā nevar atsaukties uz to, ka Kopienu tiesiskais regulējums nav saderīgs ar noteiktām Pasaules Tirdzniecības organizācijas normām, pat tad, ja Strīdu noregulēšanas institūcija, kas ir paredzēta 2. panta 1. punktā Vienošanās par noteikumiem un kārtību, kas nosaka strīdu noregulēšanu, kas ir Līguma par šīs organizācijas izveidošanu 2. pielikums, kurš apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par Urugvajas kārtas (1986–1994) daudzpusējo sarunu rezultātā panākto vienošanos noslēgšanu Eiropas Kopienu vārdā par tās kompetencē esošiem jautājumiem, ir atzinusi šo tiesisko regulējumu par nesaderīgu ar minētajām normām.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.