1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja, SBM Développement SAS lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2022/1388 (2022. gada 23. jūnijs) par neatrisinātajiem iebildumiem attiecībā uz biocīda “Pat’Appât Souricide Canadien Foudroyant” atļaujas noteikumiem un nosacījumiem, ko Francija un Zviedrija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 528/2012 nodevušas izskatīšanai (OV 2022, L 208, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 528/2012 (2012. gada 22. maijs) par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu (OV 2012, L 167, 1. lpp.) 19. pantā ir noteikti atļaujas piešķiršanas nosacījumi biocīdiem. Šī panta 1. punktā ir paredzēts:

“Biocīdam, kuram nevar piemērot vienkāršoto atļaujas piešķiršanas procedūru saskaņā ar 25. pantu, atļauju piešķir, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

[..].”

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktu:

“Neskarot 1. un 4. punktu, biocīdam var piešķirt atļauju, pat ja 1. punkta b) apakšpunkta iii) vai iv) punktā noteiktie nosacījumi netiek izpildīti pilnībā, vai var piešķirt atļauju to piedāvāt tirgū plašas sabiedrības patēriņam, ja tas atbilst 4. punkta c) apakšpunktā minētajiem kritērijiem, ja atļaujas nepiešķiršana biocīdam radītu nesamērīgi negatīvas sekas sabiedrībai, salīdzinot ar apdraudējumu cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, ko rada biocīda lietošana saskaņā ar atļaujā paredzētajiem nosacījumiem.

Uz tāda biocīda lietošanu, kam piešķirta atļauja saskaņā ar šo punktu, attiecas pienācīgi riska mazināšanas pasākumi, lai nodrošinātu, ka šāda biocīda iedarbība uz cilvēkiem un vidi ir pēc iespējas mazāka. Biocīdu, kam atļauja piešķirta atbilstīgi šim punktam, var izmantot tikai dalībvalstīs, kurās ir izpildīti pirmajā daļā minētie nosacījumi.”

4

Regulas Nr. 528/2012 VII nodaļa attiecas uz biocīdu atļauju savstarpējas atzīšanas procedūrām Eiropas Savienībā. Šīs regulas 32. pants ir izteikts šādi:

“1.   Pieteikumus valsts atļaujas savstarpējai atzīšanai iesniedz saskaņā ar procedūrām, kas izklāstītas 33. pantā (secīga savstarpējā atzīšana) vai 34. pantā (vienlaicīga savstarpējā atzīšana).

2.   Neskarot 37. pantu, visas dalībvalstis, kas saņem pieteikumus biocīda valsts atļaujas savstarpējai atzīšanai, saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajām procedūrām un atbilstīgi tām piešķir biocīda atļauju ar vienādiem noteikumiem un nosacījumiem.”

5

Attiecībā uz secīgu savstarpējo atzīšanu Regulas Nr. 528/2012 33. panta 1. punktā citastarp ir noteikts, ka:

“Pieteikuma iesniedzēji, kas vēlas pieprasīt valsts atļaujas secīgu savstarpēju atzīšanu vienā vai vairākās dalībvalstīs (“attiecīgās dalībvalstis”) attiecībā uz biocīdu, kuram citā dalībvalstī jau ir piešķirta atļauja saskaņā ar 17. pantu (“atsauces dalībvalsts”), katrai attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei iesniedz pieteikumu, kurā katrā gadījumā ir atsauces dalībvalsts piešķirtas valsts atļaujas tulkojums tādās attiecīgās dalībvalsts oficiālajās valodās, kādās tā var pieprasīt tulkojumu.

[..]”

6

Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 528/2012 35. pantam:

“1.   Visu jautājumu, izņemot 37. pantā minētos jautājumus, izskatīšanai izveido koordinācijas grupu, lai izskatītu jautājumus par to, vai biocīds, par kuru iesniegts savstarpējas atzīšanas pieteikums saskaņā ar 33. vai 34. pantu, atbilst 19. pantā minētajiem atļaujas piešķiršanas nosacījumiem.

[..]

2.   Ja kāda no attiecīgajām dalībvalstīm uzskata, ka biocīds, kuru novērtējusi atsauces dalībvalsts, neatbilst 19. pantā minētajiem nosacījumiem, tā atsauces dalībvalstij, pārējām attiecīgajām dalībvalstīm, pieteikuma iesniedzējam un attiecīgā gadījumā atļaujas turētājam nosūta sīku paskaidrojumu par jautājumiem, kuriem tā nepiekrīt, un savas nostājas pamatojumu. Jautājumus, kuriem minētā atzīstošā dalībvalsts nepiekrīt, nekavējoties nodod izskatīšanai koordinācijas grupā.

3.   Koordinācijas grupā visas šā panta 2. punktā minētās dalībvalstis dara visu iespējamo, lai vienotos par veicamajiem pasākumiem. Tās dod pieteikuma iesniedzējam iespēju darīt zināmu savu viedokli. Ja tās panāk vienošanos 60 dienās pēc šā panta 2. punktā minētā paskaidrojuma par jautājumiem, kuriem minētā atzīstošā valsts nepiekrīt, atsauces dalībvalsts vienošanos reģistrē Biocīdu reģistrā. Tādā gadījumā procedūru uzskata par slēgtu un atsauces dalībvalsts un katra attiecīgā dalībvalsts piešķir atļauju biocīdam saskaņā ar attiecīgi 33. panta 3. punktu vai 34. panta 6. punktu.”

7

Gadījumā, ja dalībvalstis nespēj panākt vienošanos, Regulas Nr. 528/2012 36. pantā ir paredzēts mehānisms neatrisinātu iebildumu paziņošanai Eiropas Komisijai, proti:

“1.   Ja 35. panta 3. punktā noteiktajā 60 dienu laikposmā 35. panta 2. punktā minētajām dalībvalstīm neizdodas panākt vienošanos, tad atsauces dalībvalsts tūlīt informē Komisiju un tai sīki izklāsta jautājumus, par kuriem dalībvalstis nav spējušas vienoties, un to nevienprātības iemeslus. Minētā izklāsta kopiju nosūta attiecīgajām dalībvalstīm, pieteikuma iesniedzējam un attiecīgā gadījumā – atļaujas turētājam.

2.   Komisija var [Eiropas Ķimikāliju] Aģentūrai lūgt atzinumu par dalībvalstu izvirzītiem zinātniskiem vai tehniskiem jautājumiem. Ja Komisija Aģentūrai atzinumu nelūdz, tā pieteikuma iesniedzējam un attiecīgā gadījumā atļaujas turētājam dod iespēju 30 dienās iesniegt rakstiskus komentārus.

3.   Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem lēmumu par tai nodoto jautājumu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 82. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Šā panta 3. punktā minēto lēmumu adresē visām dalībvalstīm un informācijas nolūkos paziņo pieteikuma iesniedzējam un attiecīgā gadījumā – atļaujas turētājam. Attiecīgās dalībvalstis un atsauces dalībvalsts 30 dienās pēc lēmuma paziņošanas piešķir, atsakās piešķirt vai anulē atļauju vai arī attiecīgi maina tās noteikumus un nosacījumus, lai izpildītu lēmumu.”

8

Regulas Nr. 528/2012 37. pantā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem, atkāpjoties no šīs regulas 32. panta 2. punktā paredzētā savstarpējās atzīšanas mehānisma, dalībvalsts var atteikt atļaujas piešķiršanu vai pielāgot piešķiramās atļaujas nosacījumus.

9

Turklāt Regulas Nr. 528/2012 IX nodaļā ir ietverti vairāki noteikumi par biocīdu atļauju anulēšanu, pārskatīšanu un grozīšanu. It īpaši šīs regulas 48. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Neskarot 23. pantu, dalībvalsts kompetentā iestāde vai – Savienības atļaujas gadījumā – Komisija jebkurā laikā anulē vai groza tās piešķirto atļauju, ja tā uzskata, ka:

2.   Ja kompetentā iestāde vai – Savienības atļaujas gadījumā – Komisija plāno anulēt vai grozīt atļauju, tā par šo nodomu informē atļaujas turētāju un dod viņam iespēju noteiktā termiņā iesniegt komentārus vai papildu informāciju. Kompetentā iestāde, kas veic novērtēšanu, vai – Savienības atļaujas gadījumā – Komisija pienācīgi ņem vērā šos komentārus lēmuma galīgajā redakcijā.

3.   Ja kompetentā iestāde vai – Savienības atļaujas gadījumā – Komisija anulē vai groza atļauju saskaņā ar 1. punktu, tā nekavējoties par to paziņo atļaujas turētājam, citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā Komisijai.

Kompetentās iestādes, kas saskaņā ar savstarpējās atzīšanas procedūru izdevušas atļaujas biocīdiem, kuru atļaujas anulē vai groza, 120 dienās no paziņošanas anulē vai groza atļaujas un paziņo par to Komisijai.

Ja starp vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm rodas domstarpības par savstarpēji atzītām valstu atļaujām, mutatis mutandis piemēro 35. un 36. pantā izklāstītās procedūras.”

10

Prasītājai vairākās dalībvalstīs ir atļauja laist tirgū biocīdu, kas satur aktīvo vielu alfahloralozi un kas reģistrēta ar numuru CAS 15879‑93‑3 attiecībā uz 14. produktu veidu (proti, rodenticīdiem). Šis produkts, kas Savienībā tiek tirgots ar dažādiem nosaukumiem, ir paredzēts izmantošanai, lai cīnītos pret pelēm telpās (turpmāk tekstā – “attiecīgais biocīds”).

11

Aktīvo vielu alfahloralozi Komisija apstiprināja un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/8/EK (1998. gada 16. februāris) par biocīdo produktu laišanu tirgū (OV 1998, L 123, 1. lpp.) I pielikumā iekļāva ar Komisijas Direktīvu 2009/93/EK (2009. gada 31. jūlijs), ar ko groza Direktīvu 98/8, lai iekļautu tās I pielikumā aktīvo vielu alfahloralozi (OV 2009, L 201, 46. lpp.).

12

2013. gada 17. jūnijā Apvienotās Karalistes kompetentā iestāde apstiprināja attiecīgo biocīdu atbilstoši Direktīvā 98/8 izklāstītajai valsts atļaujas procedūrai. Pēc Regulas Nr. 528/2012 stāšanās spēkā šī atļauja tika saglabāta.

13

Laikposmā no 2014. līdz 2019. gadam prasītāja vairākās dalībvalstīs atbilstoši Regulas Nr. 528/2012 33. pantam lūdza savstarpēji atzīt attiecīgā biocīda valsts atļauju, kas jau piešķirta Apvienotajai Karalistei. Respektīvi 2015. gada 21. oktobrī un 2019. gada 26. februārī Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste tādējādi atļāva attiecīgo biocīdu Francijā – ar nosaukumu “Pat’Appât Souricide Canadien Foudroyant” – un Zviedrijā – ar nosaukumu “Rodicum Express”.

14

Attiecīgi 2019. gada 9. un 17. decembrī Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste grozīja attiecīgā biocīda valsts atļaujas, pamatojoties uz Regulas Nr. 528/2012 48. pantu, tādējādi reaģējot uz vairākiem ziņojumiem par suņu primāras saindēšanās gadījumiem un kaķu sekundāras saindēšanās gadījumiem.

15

Francijas Republika tādējādi ir pieprasījusi, lai attiecīgajam biocīdam būtu papildu marķējums, kas skaidri uzsver risku cilvēkiem un organismiem, kuri nav mērķorganismi, un lai uz iepakojuma uzskatāmi salasāmā veidā būtu norādīts pienākums attiecīgo biocīdu izmantot tikai ēsmas kastēs.

16

Zviedrijas Karaliste ierobežoja attiecīgā biocīda lietošanu, to ļaujot tikai apmācītiem profesionāļiem. Tā arī pievienoja divus nosacījumus, proti, ka attiecīgais biocīds netiek izmantots vidē, kur varētu būt kaķi, un ka pēc attiecīgā biocīda lietošanas mirušās peles ir jāsavāc. Prasītāja par šiem grozījumiem cēla prasību Zviedrijas tiesās, kuras to noraidīja kā nepamatotu.

17

2019. gada 24. decembrī saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 528/2012 13. panta 1. punktu tika iesniegts aktīvās vielas alfahloralozes apstiprinājuma atjaunošanas pieteikums. Polijas kompetentā novērtētājiestāde 2020. gada 15. oktobrī informēja Komisiju, ka atbilstoši minētās regulas 14. panta 1. punktam tā ir nolēmusi, ka ir vajadzīga atjaunošanas pieteikuma pilnīga izvērtēšana.

18

2020. gada 15. aprīlī, piemērojot Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punktu, Dānijas Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika ar šīs regulas 35. pantu izveidotajai koordinācijas grupai iesniedza iebildumus pret Francijas Republikas un Zviedrijas Karalistes veiktajiem grozījumiem attiecīgā biocīda atļaujā.

19

Koordinācijas grupā vienošanās netika panākta, tāpēc Zviedrijas Karaliste 2020. gada 7. augustā un Francijas Republika 2020. gada 21. oktobrī, pamatojoties uz Regulas Nr. 528/2012 36. panta 1. punktu, nodeva Komisijai neatrisinātos iebildumus un iesniedza tai detalizētu izklāstu par jautājumiem, kuros dalībvalstis nespēja panākt vienošanos, kā arī domstarpību iemeslus.

20

Pēc tam, kad bija saņemts Ruokavirasto (Pārtikas iestāde, Somija) un Finlands Veterinärförbund (Somijas Veterinārā asociācija) atzinums par alfahloralozi saturošu produktu ietekmi uz lolojumdzīvniekiem, 2021. gada 8. decembrī arī Somijas Republika grozīja alfahloralozi saturošu rodenticīdu lietošanas atļaujas, ļaujot tos lietot tikai profesionāļiem.

21

2022. gada 23. jūnijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 528/2012 36. panta 3. punktu, pieņēma apstrīdēto lēmumu. Saskaņā ar šo lēmumu, rūpīgi izvērtējot dalībvalstu un prasītājas iesniegto informāciju, Komisija uzskatīja, ka attiecīgais biocīds pilnībā neatbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētajiem nosacījumiem.

22

Tāpēc Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktu attiecīgajam biocīdam var piešķirt atļauju tikai tajās dalībvalstīs, kuras uzskata, ka šādas atļaujas nepiešķiršana radītu nesamērīgi negatīvas sekas sabiedrībai, salīdzinot ar tādu risku cilvēka veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, ko rada biocīda lietošana atbilstoši atļaujā paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt Komisija atzina, ka atļaujas piešķiršanas gadījumā uz attiecīgā biocīda lietošanu būtu jāattiecina pienācīgi riska mazināšanas pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka dzīvnieku un vides eksponētība šim biocīdam ir pēc iespējas mazāka.

23

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

Komisija, ko atbalsta Somijas Republika, lūdz Vispārējo tiesu:

25

Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, Komisija, kuru atbalsta Somijas Republika, apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo prasītāja neatbilstot nevienam no LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumiem.

26

Pirmkārt, prasītāja neesot apstrīdētā lēmuma adresāte. Otrkārt, šis lēmums neesot reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jo lēmums, ar kuru tiek anulētas vai grozītas esošās atļaujas, esot jāpieņem dalībvalstīm. Treškārt, apstrīdētais lēmums prasītāju neskarot tieši, jo, pat ja tam ir saistošas tiesiskās sekas, tam esot nepieciešami īstenošanas pasākumi un dalībvalstīm esot atstāta plaša rīcības brīvība. Proti, dalībvalstis varot izvēlēties saglabāt vai nesaglabāt attiecīgā biocīda atļauju atbilstoši pašas saviem diskrecionārajiem samērīguma novērtējumiem. Tās varētu atļaut biocīdu ar nosacījumiem, kas atbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punkta noteikumiem, vienlaikus saglabājot plašu rīcības brīvību, lai pieņemtu riska mazināšanas pasākumus, kādus tās uzskata par vispiemērotākajiem.

27

Turklāt no Regulas Nr. 528/2012 36. panta 4. punkta neizrietot, ka piešķirtās atļaujas dalībvalstīm automātiski jāanulē. Gluži pretēji – apstrīdētajā lēmumā neesot noteikts rezultāts. Tas neizslēdzot arī attiecīgā biocīda tirdzniecību un lietošanu saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 17. panta 1. punktu, jo dalībvalstīm minētās regulas 36. panta 4. punktā esot norādīts 30 dienu termiņš, lai izpildītu apstrīdēto lēmumu un pārskatītu attiecīgo atļauju.

28

Prasītāja apstrīd Komisijas un Somijas Republikas argumentus.

29

Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona atbilstoši minētā panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, kā arī par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

30

Šajā lietā, pirmām kārtām, lietas dalībnieces ir vienisprātis, ka apstrīdētais lēmums ir adresēts tikai dalībvalstīm. Tātad prasītāja nav tās adresāte.

31

Otrām kārtām, jāatgādina, ka tādas prasības pieņemamība, kuru fiziska vai juridiska persona atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai cēlusi par tiesību aktu, kura adresāte tā nav, ir pakārtota nosacījumam, ka šai personai ir jāatzīst tiesības celt prasību, un tas notiek divos gadījumos. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas to skar tieši (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 59. un 91. punkts).

32

Saskaņā ar judikatūru nosacījums par to, ka fiziskai vai juridiskai personai jābūt tieši skartai ar apstrīdēto lēmumu, kā noteikts LESD 263. panta ceturtajā daļā, prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedums, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija,C‑386/96 P, EU:C:1998:193, 43. punkts; skat. arī spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Turklāt, tā kā nosacījums, ka apstrīdētajam aktam prasītājs jāskar tieši, identiskā formulējumā ietverts gan LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā teikuma daļā, gan minētās 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā, tam ir jābūt vienādai nozīmei visās šajās teikuma daļās. Proti, šī nosacījuma – kuram ir objektīvs raksturs – izvērtēšana nevar atšķirties atkarībā no dažādām šīs tiesību normas teikuma daļām (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 73. punkts).

34

Līdz ar to jebkurš akts – reglamentējošs vai cita veida – principā var tieši skart privātpersonu un tādējādi tieši ietekmēt tās tiesisko stāvokli neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Tāpēc gadījumā, kad apstrīdētais akts rada šādu ietekmi, apstāklim, ka izpildes pasākumi ir veikti vai tie vēl jāveic, pašam par sevi nav nozīmes, jo šie pasākumi neliek apšaubīt starp apstrīdēto aktu un šo ietekmi pastāvošās saiknes tiešo raksturu, ar nosacījumu, ka šis akts dalībvalstīm neatstāj nekādu rīcības brīvību attiecībā uz šīs privātpersonas pakļaušanu minētajai ietekmei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 74. punkts).

35

Šajā lietā saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu attiecīgais biocīds pilnībā neatbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Piemērojot šīs regulas 19. panta 5. punktu, apstrīdētajā lēmumā līdz ar to ir paredzēts, pirmkārt, ka šis produkts var tikt atļauts tikai tajās dalībvalstīs, kuras uzskata, ka atļaujas nepiešķiršana radītu nesamērīgi negatīvas sekas sabiedrībai salīdzinājumā ar apdraudējumu, ko tā lietošana saskaņā ar atļaujā paredzētajiem nosacījumiem rada cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, un, otrkārt, ka šī biocīda lietošanai jāpiemēro atbilstoši riska mazināšanas pasākumi, kurus katrā dalībvalstī pieņem balstoties uz īpašiem apstākļiem un pieejamajiem pierādījumiem par sekundāru saindēšanos minētajā dalībvalstī.

36

Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka attiecīgā biocīda atļaujas, kas piešķirtas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bija balstītas uz konstatējumu, ka šis biocīds atbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1.–4. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tieši uz šī pamata prasītāja attiecīgajām dalībvalstīm iesniedza savus secīgās savstarpējās atzīšanas pieteikumus šīs regulas 33. panta izpratnē un šīs valstis piešķīra minētā biocīda atļaujas. Tomēr apstrīdētajā lēmumā šis konstatējums ir atspēkots, jo tajā tagad ir apstiprināts, ka šis biocīds pilnībā neatbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētajiem nosacījumiem.

37

Turklāt no Regulas Nr. 528/2012 36. panta 4. punkta, kas šajā lietā piemērojams mutatis mutandis, izriet, ka 30 dienu laikā pēc tāda Komisijas lēmuma kā apstrīdētais lēmums paziņošanas dalībvalstīm ir jāpanāk savu atļauju atbilstība šim lēmumam. Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu visām dalībvalstīm, kas izsniegušas atļauju attiecīgajam biocīdam, ir uzlikts pienākums šo atļauju pārskatīt. Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktu tām jāpārbauda, vai minētā biocīda atļaujas nepiešķiršana radītu nesamērīgi negatīvas sekas sabiedrībai salīdzinājumā ar apdraudējumu, ko tā lietošana rada it īpaši dzīvnieku veselībai.

38

Turklāt pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 32. panta 2. punktu visām dalībvalstīm, kuras bija saņēmušas prasītājas pieteikumu par attiecīgā biocīda valsts atļaujas savstarpēju atzīšanu, principā bija pienākums atļaut šo biocīdu ar vienādiem noteikumiem un nosacījumiem.

39

Ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu ir grozīta attiecīgajam biocīdam līdz šim piemērojamā savstarpējās atzīšanas kārtība, kas izveidota ar Regulas Nr. 528/2012 32. pantu, jo ar to katrai dalībvalstij ir noteikts pienākums pārskatīt piešķirto atļauju, salāgojot, no vienas puses, nesamērīgi negatīvās sekas, ko sabiedrībai radītu iespējama atļaujas neizsniegšana, un, no otras puses, apdraudējumu, ko rada attiecīgā produkta izmantošana. Šādas salāgošanas, kas ir raksturīga katrai dalībvalstij, rezultātā var gadīties, ka tās anulē minētā biocīda atļauju, pat ja citas dalībvalstis nolemtu šo atļauju saglabāt, vajadzības gadījumā izvirzot konkrētus nosacījumus.

40

Tādējādi apstrīdētais lēmums liek apšaubīt dalībvalstu izsniegtās atļaujas attiecīgajam biocīdam. Piemērojot Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktu, tajā tiek grozīti kritēriji, kādiem šīs atļaujas ir pakļautas, kā arī šī produkta savstarpējās atzīšanas kārtība. Tāpēc šis lēmums tieši ietekmē prasītājas tiesisko stāvokli šī sprieduma 32. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

41

Attiecībā uz jautājumu par to, vai apstrīdētais lēmums atstāj rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, jānorāda, ka dalībvalstīm, protams, ir rīcības brīvība, saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktu salāgojot, no vienas puses, nesamērīgi negatīvās sekas, ko sabiedrībai radītu atļaujas nepiešķiršana biocīdam, un, no otras puses, apdraudējumus, ko rada šī produkta lietošana.

42

Tomēr apstrīdētā lēmuma sekas ir tādas, ka attiecīgajam biocīdam automātiski tiek piemērota Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktā paredzētā salīdzinošās novērtēšanas procedūra, kas jāveic attiecībā uz visām esošajām vai nākotnē paredzētajām šī biocīda atļaujām. Tātad dalībvalstīm minētais salīdzinošais novērtējums jāveic, pārskatot esošās atļaujas, kā arī izskatot iespējamos turpmākos atļauju pieteikumus, un tām šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Probelte/Komisija, T‑67/18, EU:T:2019:873, 57. punkts).

43

Turklāt pārbaudē par to, vai apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši, svarīgi ir tas, ka tajā ir paredzēta Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punkta turpmāka piemērošana, kas automātiski groza attiecīgā biocīda atļauju savstarpējās atzīšanas jomā piemērojamo tiesisko režīmu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Probelte/Komisija, T‑67/18, EU:T:2019:873, 59. punkts).

44

Šo iemeslu dēļ jāuzskata, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē prasītājas kā attiecīgā biocīda valsts atļauju turētājas tiesisko stāvokli un neatstāj nekādu rīcības brīvību dalībvalstīm, kuras ir atbildīgas par tā ieviešanu, jo tām ir jāpārskata esošās atļaujas un jāpiemēro Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktā paredzētais papildu nosacījums par salāgošanu, kas atgādināts šī sprieduma 39. punktā. Apstrīdētais lēmums tātad prasītāju skar tieši.

45

Tā kā apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši, no tā izriet, ka, lai tai varētu atzīt locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, prasītājai vēl jābūt individuāli skartai ar šo lēmumu.

46

Šajā ziņā jāatgādina, ka subjekts, kas nav lēmuma adresāts, var apgalvot, ka ir skarts individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē tikai tad, ja šis akts to skar noteiktu tam raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām un tādējādi to individualizē tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātu (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. punkts; skat. arī spriedumu, 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā lietā, pirmkārt, apstrīdētais lēmums attiecas uz tādas atļaujas piešķiršanas nosacījumiem attiecīgajam biocīdam, kuras turētāja vairākās dalībvalstīs ir prasītāja. Šajā ziņā prasītāja apstrīdētā lēmuma 1. apsvērumā ir minēta kā minētā biocīda atļaujas pašreizējā turētāja.

48

Otrkārt, vēršanās koordinācijas grupā, kas izveidota saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 35. panta 1. punktu, izriet no Francijas un Zviedrijas iestāžu pieņemtajiem lēmumiem grozīt attiecīgā biocīda atļaujas nosacījumus, kā skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 4. un 5. apsvēruma. Šajā ziņā, kā secināms no apstrīdētā lēmuma 16. apsvēruma, prasītāja piedalījās vienošanās procedūrā Regulas Nr. 528/2012 35. pantā paredzētajā koordinācijas grupā. Tā arī sniedza informāciju, ko Komisija ir ņēmusi vērā, pieņemot šo lēmumu, kā izriet no tā 16. apsvēruma.

49

Šo iemeslu dēļ jāsecina, ka apstrīdētais lēmums prasītāju ietekmē tai raksturīgu īpašu pazīmju dēļ un tādu faktisko apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām, un līdz ar to apstrīdētais lēmums prasītāju skar arī individuāli.

50

Tātad – pretēji Komisijas nostājai – prasītājai ir tiesības celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, jo tas to skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma otrās daļas izpratnē.

51

Prasītājas argumenti par to, ka Komisija nav darījusi zināmu konkrētu informāciju un ka tai nav piekļuves dokumentiem, kuros ir ietverti dati, ko Komisija esot analizējusi, lai nonāktu pie apstrīdētajā lēmumā ietvertā secinājuma, tiks izvērtēti turpinājumā, analizējot ceturto pamatu.

52

Prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Regulas Nr. 528/2012 32. panta 2. punkta un 48. panta 1. un 3. punkta pārkāpumu, otrais – uz Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punkta trešās daļas pārkāpumu, būtiskiem procesuāliem trūkumiem šīs regulas 35. un 36. panta neievērošanas dēļ un uz Komisijas pilnvaru pārsniegšanu, trešais – uz Regulas Nr. 528/2012 51. panta, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī Komisijas pilnvaru pārsniegšanu un ceturtais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 528/2012 19. panta kritērijus, samērīguma, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu, kā arī tiesību uz darījumdarbības brīvību pārkāpumu.

53

Kā izriet no Regulas Nr. 528/2012 3. apsvēruma – tās mērķis ir uzlabot biocīdu brīvu apriti Savienībā, vienlaikus nodrošinot augstu aizsardzības līmeni gan cilvēku un dzīvnieku veselībai, gan videi. Lai pēc iespējas likvidētu šķēršļus biocīdu tirdzniecībai, regulā ir paredzēti noteikumi par atļauju savstarpēju atzīšanu. Šajā ziņā Regulas Nr. 528/2012 40. apsvērumā ir precizēts, ka biocīdu atļauju savstarpējai atzīšanai ir jāļauj izvairīties no novērtēšanas procedūru pārklāšanās un jānodrošina šo biocīdu brīva aprite Savienībā.

54

Tādējādi Regulas Nr. 528/2012 32.–40. panta noteikumi par savstarpēju atzīšanu ir viens no šīs regulas stūrakmeņiem.

55

Tomēr no Regulas Nr. 528/2012 3. apsvēruma arī izriet, ka biocīdu brīvas aprites Savienībā uzlabošana, kuru paredzēts īstenot ar šajā regulā paredzēto savstarpējās atzīšanas mehānismu, jāsaskaņo ar cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzību, kā arī ar piesardzības principu. Kā norādīts Regulas Nr. 528/2012 28. apsvērumā, tirgū var piedāvāt tikai tādus produktus, kas atbilst šīs regulas noteikumiem, jo īpaši tās 19. pantam.

56

Šo iemeslu dēļ Regulas Nr. 528/2012 32. panta 2. punktā ietvertais noteikums par savstarpējo atzīšanu nav absolūts princips. Tādējādi šajā regulā likumdevējs ir paredzējis izņēmumus no minētā noteikuma cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības interesēs, kuras ietilpst vispārējās interesēs.

57

Pirmkārt, kā izriet no Regulas Nr. 528/2012 32. panta 2. punkta, savstarpējās atzīšanas noteikums ir piemērojams, “neskarot [šīs regulas] 37. pantu”, kurā paredzētas atkāpes no šī noteikuma izsmeļoši uzskaitītu iemeslu dēļ, kas attiecas uz vispārējām interesēm.

58

Otrkārt, piemērojot Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktu, dalībvalsts iestāde var anulēt vai grozīt tās izsniegto atļauju, ja tā citastarp uzskata, ka šīs regulas 19. panta nosacījumi nav vai vairs nav izpildīti.

59

Tātad prasītājas izvirzītie pamati jāizvērtē šo aspektu ietvērumā.

60

Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. un 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tikai atsauces dalībvalsts kompetentajai iestādei šīs regulas 33. panta izpratnē ir iespēja anulēt vai grozīt atļauju biocīdam, attiecībā uz kuru ir veikta secīga savstarpējās atzīšanas procedūra. Kā izrietot no koordinācijas grupai adresēta administratīva paziņojuma par šīs regulas 48. panta piemērošanu, Komisija esot uzskatījusi, ka šī tiesību norma ļauj ikvienai – un nevis tikai sākotnējās atsauces dalībvalsts iestādei – kompetentajai iestādei atcelt vai grozīt tās savstarpējās atzīšanas ceļā piešķirtas biocīda atļaujas noteikumus un nosacījumus. Šajā kontekstā prasītāja, tomēr neceldama iebildi par prettiesiskumu, pauž nožēlu par minētās regulas 48. panta neskaidrību un neprecizitāti.

61

Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. un 3. punktā ietvertais jēdziens “atļauja” ir definēts šīs regulas 3. panta 1. punkta o) apakšpunktā un apzīmē valsts atļauju, Savienības atļauju vai atļauju saskaņā ar minētās regulas 26. pantu. Prasītāja uzskata, ka šāda definīcija izslēdz atļaujas, kas piešķirtas savstarpējās atzīšanas ceļā atbilstoši šīs pašas regulas VII nodaļai.

62

Paplašinot Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. un 3. punkta piemērošanas jomu un ļaujot jebkurai dalībvalsts kompetentajai iestādei atcelt vai grozīt savstarpējās atzīšanas ceļā piešķirtas atļaujas nosacījumus, Komisija esot pārkāpusi arī šīs regulas 32. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru biocīdus, kas tiek laisti Savienības tirgū, visās dalībvalstīs uzskata par atļautiem ar vienādiem noteikumiem un nosacījumiem. Proti, šāda pieeja ļautu jebkurai dalībvalstij piespiest visas pārējās dalībvalstis pielāgoties šādiem grozījumiem, tādējādi graujot Regulas Nr. 528/2012 piemērošanas vienveidību, kā arī radot virkni domstarpību starp dalībvalstīm. Komisijai kā Līgumu uzraudzītājai šajā ziņā esot pienākums nodrošināt regulas saskaņotu piemērošanu, kura neapdraud savstarpējas atzīšanas principu.

63

Komisija, ko atbalsta Somijas Republika, atbild, ka pirmais pamats ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

64

Šajā lietā jāsaprot, ka prasītāja ar savu argumentāciju būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, lai gan tai nebija tiesību to darīt, jo saskaņošanas procedūra koordinācijas grupā, kam sekoja neatrisināto iebildumu paziņošana Komisijai, ir balstīta uz to, ka dalībvalstis, kas nav sākotnējā atsauces dalībvalsts Regulas Nr. 528/2012 33. panta izpratnē, ir anulējušas vai grozījušas attiecīgā biocīda esošās atļaujas.

65

Šajā ziņā, lai gan šajā lietā Francijas Republikas un Zviedrijas Karalistes 2019. gadā pieņemtie lēmumi par attiecīgā biocīda atļaujas grozīšanu tik tiešām nav piedēvējami Komisijai, tomēr, lai Komisijai paziņotu par neatrisinātiem iebildumiem saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 36. pantu, noteikti ir nepieciešams, lai šādi iebildumi tiktu konstatēti atbilstoši minētās regulas 48. panta 3. punktam, kura trešajā daļā mutatis mutandis ir atsauce uz šīs pašas regulas 35. un 36. pantu. Taču domstarpības starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punkta nozīmē var būt vien tad, ja kāda dalībvalsts ir anulējusi vai grozījusi esošo atļauju, kā teikts minētās regulas 48. panta 1. punktā. Ja šādu domstarpību nav, nevar uzskatīt, ka Komisija ir likumīgi pilnvarota lemt par tām šīs pašas regulas 35. un 36. pantā paredzētajā procedūrā.

66

Šajā kontekstā katrā ziņā jānoraida Komisijas argumentācija, ka prasītājas izvirzītais pamats par Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punkta pārkāpumu nav pieņemams, jo uz Komisiju nav attiecināmi lēmumi par biocīda atļaujas grozīšanu.

67

Būtībā jākonstatē, ka Regulas Nr. 528/2012 48. pantā ir paredzēts esošo atļauju anulēšanas vai grozīšanas mehānisms. Tā, piemēram, šī panta 1. punktā dalībvalsts kompetentajai iestādei ir atļauts šajā tiesību normā paredzētajos apstākļos jebkurā brīdī anulēt vai grozīt tās piešķirto atļauju. Tādējādi, lai atbildētu uz prasītājas argumentiem, jāinterpretē jēdziens “dalībvalsts kompetentā iestāde”.

68

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 48. panta formulējumu tas ļauj dalībvalsts kompetentajai iestādei grozīt “tās piešķirto atļauju”, nesniedzot citus precizējumus. Tādējādi nekas neliecina par to, ka šis noteikums papildus Komisijai pilnvarotu tikai “atsauces dalībvalsts” kompetento iestādi šīs regulas 33. panta 1. punkta nozīmē.

69

Turpinājumā jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Confédération paysanne u.c., C‑528/16, EU:C:2018:583, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Šajā ziņā jākonstatē, ka Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “atļauja” ir definēts šīs regulas 3. panta 1. punkta o) apakšpunktā un tas nozīmē valsts atļauju, Savienības atļauju vai atļauju saskaņā ar šīs regulas 26. pantu. No minētās regulas 3. panta 1. punkta m) apakšpunkta turklāt izriet, ka jēdziens “valsts atļauja” apzīmē administratīvu aktu, ar kuru dalībvalsts kompetentā iestāde atļauj biocīdu vai biocīdu saimi piedāvāt tirgū un lietot tās teritorijā vai tās teritorijas daļā.

71

Tādējādi Regulas Nr. 528/2012 3. panta 1. punkta m) apakšpunktā nav nedz norādes uz atsauces dalībvalsti šīs regulas 33. panta 1. punkta izpratnē, nedz arī uz jebkādu sākotnējo vai pirmo atļauju Savienībā. Šajā definīcijā nav arī ekskluzīvas atsauces uz regulas VI nodaļas noteikumiem par biocīdu valsts atļaujām, izņemot atļaujas, kas piešķirtas savstarpējās atzīšanas ceļā šīs regulas VII nodaļas izpratnē.

72

Gluži pretēji – jākonstatē, ka Regulas Nr. 528/2012 32. pantā, kas attiecas uz “atļaujas piešķiršanu, piemērojot savstarpējo atzīšanu”, vārdkopa “atļaujas piešķiršana” ir izmantota, lai apzīmētu aktu, ar kuru kompetentā iestāde apmierina valsts atļaujas savstarpējās atzīšanas pieteikumu.

73

Komisija arī pamatoti norādīja, ka jēdziens “valsts atļauja” citos Regulas Nr. 528/2012 pantos ir lietots plašākā nozīmē nekā tikai atsauces dalībvalsts piešķirtās atļaujas. Tas it īpaši attiecas uz Regulas Nr. 528/2012 39. pantu par valsts vai zinātnisko organizāciju iesniegtu savstarpējas atzīšanas pieteikumu, kurā tām ir paredzēta iespēja pieprasīt valsts atļauju biocīdam “saskaņā ar [..] savstarpējās atzīšanas procedūru”, ja dalībvalstī nav iesniegts pieteikums par “valsts atļaujas” piešķiršanu tādam biocīdam, kam jau ir piešķirta atļauja citā dalībvalstī.

74

Turklāt Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punkts ietilpst šīs regulas IX nodaļā par jau piešķirto – tostarp saskaņā ar savstarpējās atzīšanas mehānismu – atļauju anulēšanu, pārskatīšanu un grozīšanu. Tādējādi pretēji šīs regulas 35. un 36. pantam, kuri attiecas uz iespējamiem vienas vai vairāku dalībvalstu izvirzītajiem iebildumiem saistībā ar iespējamu atļaujas piešķiršanu, minētās regulas 48. pants attiecas uz situāciju, kad dalībvalsts kompetentā iestāde pēc biocīda atļaušanas konstatē, ka šī atļauja ir jāanulē vai jāgroza, atkāpjoties no pienākumiem, kas izriet no minētās regulas 32. pantā paredzētā savstarpējās atzīšanas mehānisma.

75

Nevienā citā Regulas Nr. 528/2012 IX nodaļas tiesību normā atsauces dalībvalsts nav minēta. Gluži pretēji – no šīs regulas 47. un 49. panta izriet, ka pieteikumi atļaujas anulēšanai vai grozīšanai jāadresē “kompetentajai iestādei, kas piešķīrusi valsts atļauju”.

76

It īpaši Regulas Nr. 528/2012 47. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka gadījumā, ja atļaujas turētājs ziņo par neparedzētu vai negatīvu ietekmi, dalībvalstu kompetentās iestādes, “kas saskaņā ar savstarpējās atzīšanas procedūru izdevušas valsts atļaujas tam pašam biocīdam”, pārbauda, vai atļauja atbilstoši minētās regulas 48. pantam ir jāanulē.

77

Tāpat no Regulas Nr. 528/2012 49. panta izriet, ka pēc atļaujas turētāja pamatota pieprasījuma kompetentā iestāde, kas piešķīrusi valsts atļauju, šo atļauju anulē. Šo pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiecas tikai uz atsauces dalībvalsts izsniegtu valsts atļauju, izslēdzot jebkuru citu atļauju, kas piešķirta saskaņā ar minētajā regulā paredzēto savstarpējās atzīšanas mehānismu, jo pretējā gadījumā minētajam atļaujas turētājam tiktu aizliegts lūgt anulēt atļauju paša izvēlētā dalībvalstī un līdz ar to šai tiesību normai tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība.

78

Attiecībā uz Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punkta mērķi, kā to pamatoti uzsver Komisija, no šīs regulas 47. apsvēruma izriet, ka tās IX nodaļā, kurā ietilpst minētais 48. pants, ir precizēti nosacījumi, ar kādiem atļaujas var anulēt, pārskatīt vai grozīt, lai citastarp ņemtu vērā zinātnes un tehnikas attīstību. Šajā apsvērumā turklāt norādīts, ka ir arī jāpaziņo informācija, kas var ietekmēt atļaujas, un jāapmainās ar šādu informāciju, lai kompetentajām iestādēm un Komisijai būtu iespējas attiecīgi rīkoties. No šī sprieduma 56. punkta izriet, ka minēto mehānismu jēga ir obligātā cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzība.

79

Šajā ziņā Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktā ir izsmeļoši uzskaitīti iemesli, kuru dēļ dalībvalsts var anulēt vai grozīt tās piešķirtu biocīda atļauju. Nevar izslēgt, ka viens vai vairāki no šiem iemesliem var tikt konstatēti dalībvalstī, piemēram, noteiktu vietējo īpatnību dēļ, taču citās dalībvalstīs, kuras ir atļāvušas šo pašu produktu, tas tā nav. Šī sprieduma 78. punktā atgādinātajam mērķim būtu pretrunā, ja dalībvalsts, kas ir piešķīrusi atļauju biocīdam, nevarētu šo atļauju pārskatīt, ja tā, it īpaši zinātnes un tehnikas attīstības rezultātā, konstatētu, ka šī produkta atļauja nevar tikt saglabāta tāda, kāda tā ir.

80

Vispārīgāk runājot, ja Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punkts tiktu piemērots tikai atsauces dalībvalstij, tas būtu pretrunā piesardzības principam, saskaņā ar kuru jārīkojas preventīvi, lai novērstu apdraudējumus cilvēku veselībai vai videi, un kurš atbilstoši minētās regulas 1. panta 1. punktam ir tās normu pamatā.

81

Tāpēc pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, vārdkopu “valsts atļauja” nevar interpretēt tādējādi, ka tā attiecas tikai uz atsauces dalībvalsts Regulas Nr. 528/2012 33. panta izpratnē izsniegtajām atļaujām. Gluži pretēji – no šīs vārdkopas lietojuma šajā regulā jāsecina, ka vārda “valsts” lietojums jāsaprot kā attiecināms uz valsts līmenī atļautiem biocīdiem, atšķirībā no biocīdiem, kuriem ir piešķirta Savienības atļauja saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 VIII nodaļu.

82

Attiecībā uz prasītājas argumentiem, ka šāda interpretācija grauj savstarpējas atzīšanas principu, jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 55. un 56. punktā, ka biocīdu brīva aprite, kuras īstenošanai ir paredzēti Regulas Nr. 528/2012 32.–40. pantā paredzētie savstarpējās atzīšanas noteikumi, jāpiemēro, pienācīgi ievērojot cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzību, kā arī piesardzības principu.

83

Tādējādi Regulas Nr. 528/2012 32. panta 2. punktā ietvertais noteikums par savstarpējo atzīšanu nav absolūts, jo savstarpējās atzīšanas procedūra nenozīmē automātiskumu un dalībvalstij, kurai iesniegts savstarpējas atzīšanas lūgums, un atstāj rīcības brīvību cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības, kā arī piesardzības principa interesēs.

84

Šajā ziņā ar Regulas Nr. 528/2012 35. un 36. pantu ir ieviests mehānisms, kas ļauj atrisināt iespējamās nesaskaņas, kas starp dalībvalstīm, izskatot savstarpējās atzīšanas pieteikumu, var rasties par to, vai biocīds atbilst šīs regulas 19. panta nosacījumiem. Šā mehānisma pamatā ir centieni panākt vienošanos starp dalībvalstīm. Ņemot vērā šo mehānismu, prasītāja nevar apgalvot, ka saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktu jebkura dalībvalsts varētu piespiest visas pārējās dalībvalstis pielāgoties tās veiktajiem grozījumiem.

85

Līdz ar to jānoraida prasītājas arguments, ka, piemērojot savstarpējās atzīšanas principu, tikai atsauces dalībvalstij, kas izsniegusi sākotnējo valsts atļauju Savienībā, pamatojoties uz Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktu ir tiesības anulēt vai grozīt tās piešķirto atļauju.

86

Visbeidzot – prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītāja arī nevar atsaukties uz Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punkta skaidrības un precizitātes trūkumu un līdz ar to – uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.

87

Tiesiskās drošības princips prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un lai to piemērošana personām būtu paredzama tā, lai tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (skat. spriedumu, 2022. gada 17. novembris, Avicarvil Farms, C‑443/21, EU:C:2022:899, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr situācijā, kurā normai raksturīga zināma tiesību normas nozīmes un piemērojamības nenoteiktība, jāpārbauda, vai konkrētajai tiesību normai raksturīga tāda pārprotamība, kas attiecīgajām personām rada grūtības pietiekami pārliecinoši precizēt iespējamos šaubīgos jautājumus par šīs normas tvērumu vai nozīmi (spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑110/03, EU:C:2005:223, 31. punkts).

88

Kā izriet no šī sprieduma 68.–81. punkta, Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktā izmantotā jēdziena “kompetentā iestāde” interpretācija, proti, iestādes, kura piešķīrusi valsts atļauju, interpretācija, pietiekami skaidri izriet ne tikai no minētās regulas 48. panta formulējuma kopumā, bet arī no šīs regulas konteksta un mērķa.

89

Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz šo principu pastāv ar nosacījumu, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir devušas konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus solījumus, kas izriet no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem (skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 77. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču šajā lietā prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija tai būtu devusi konkrētas garantijas par Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktā paredzētā jēdziena “kompetentā iestāde” attiecināšanu tikai uz sākotnējās atsauces dalībvalsts iestādēm.

90

Tādēļ pirmais prasības pamats ir jānoraida.

91

Prasītāja apgalvo, ka nesaskaņu starp dalībvalstīm gadījumam Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punktā ir paredzēta šīs regulas 35. un 36. pantā noteikto procedūru piemērošana mutatis mutandis. Šāda piemērošana mutatis mutandis pieļaujot tikai nepieciešamos grozījumus, tomēr bez iespējas atkāpties no tiesiskā pamatprincipa. Šajā gadījumā, interpretējot Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punktu, Komisija esot mainījusi šīs regulas 33. panta 1. punktā izmantoto jēdzienu “atsauces dalībvalsts” un “attiecīgā dalībvalsts” definīcijas un tādējādi pārkāpusi tiesiskās drošības principu.

92

Prasītāja uzskata, ka Regulas Nr. 528/2012 36. panta 1. punktā esot skaidri norādīts, ka tad, ja dalībvalstis nepanāk vienošanos, “atsauces dalībvalsts” par to nekavējoties informē Komisiju. Tā esot valsts, kas piešķīrusi sākotnējo valsts atļauju biocīdam saskaņā ar šīs regulas 17. pantu. Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste, kuras šajā lietā Komisijai paziņoja neatrisinātos iebildumus attiecībā uz konkrēto biocīdu, šai definīcijai neatbilstot. Komisijas lēmums nenoraidīt to paziņojumus Regulas Nr. 528/2012 36. panta izpratnē esot “būtiska formāla kļūda”. Akceptējot šādus iebildumus, Komisija esot pieļāvusi tiesību un “formālas” kļūdas un esot pārsniegusi savas kompetences robežas.

93

Komisija, kuru atbalsta Somijas Republika, apstrīd prasītājas argumentus.

94

Šajā lietā no Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punkta izriet, ka gadījumā, ja starp vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm rodas domstarpības par savstarpēji atzītām valsts atļaujām, pēc tam, kad dalībvalsts saskaņā ar minētās regulas 48. panta 1. punktu atļauju tās ir anulējusi vai grozījusi, šīs regulas 35. un 36. pantā paredzētās procedūras ir piemērojamas mutatis mutandis.

95

Šajā ziņā ir taisnība, ka Regulas Nr. 528/2012 36. panta 1. punktā “atsauces dalībvalstij” ir noteikts pienākums informēt Komisiju par domstarpībām, kas joprojām pastāv starp dalībvalstīm pēc diskusijām koordinācijas grupā.

96

Tomēr, kā izriet no jēdziena “mutatis mutandis” lietojuma Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punktā, šīs regulas 36. panta 1. punkts jāpiemēro īpašā kontekstā, proti, ja tiek anulēta vai grozīta jau piešķirta valsts atļauja. Šāds konteksts atšķiras no pirmās atļaujas piešķiršanas, izmantojot savstarpējo atzīšanu, kas reglamentēta minētās regulas 32.–40. pantā.

97

Proti, kad kompetentā iestāde piešķir valsts atļauju, Regulas Nr. 528/2012 33. un 34. pantā par attiecīgi secīgu savstarpējās atzīšanas procedūru un vienlaicīgu savstarpējās atzīšanas procedūru atsauces dalībvalstij ir iedalīta noteicoša loma. Tā ir atbildīga par biocīda pirmā atļaujas pieteikuma novērtēšanu. Pamatojoties uz šo novērtējumu un tam sekojošo valsts atļauju, pieteikuma iesniedzējs varēs panākt šīs valsts atļaujas savstarpēju atzīšanu vienā vai vairākās attiecīgajās dalībvalstīs. Tādējādi kādas no attiecīgajām dalībvalstīm iespējamie iebildumi attiecas uz atsauces dalībvalsts veiktā novērtējuma rezultātiem un to, vai biocīds atbilst Regulas Nr. 528/2012 19. pantā paredzētajiem atļaujas piešķiršanas nosacījumiem, kā izriet no minētās regulas 35. panta 1. punkta pirmās daļas.

98

Šajā kontekstā, ja Regulas Nr. 528/2012 35. panta 3. punktā noteiktajā 60 dienu termiņā starp dalībvalstīm nav panākta vienošanās, atsauces dalībvalsts saskaņā ar minētās regulas 36. panta 1. punktu nekavējoties informē Komisiju un sīki izklāsta jautājumus, par kuriem dalībvalstis nav spējušas vienoties, un to nevienprātības iemeslus. Atsauces dalībvalsts noteikšana šādā kontekstā tādējādi ir izskaidrojama ar tās centrālo lomu savstarpējās atzīšanas procedūrā.

99

Savukārt, ja valsts atļaujas jau ir piešķirtas savstarpējās atzīšanas procedūrā, bet – it īpaši zinātnes vai tehnikas attīstības vai īpašu seku rašanās dēļ – dalībvalsts kompetentā iestāde konstatē, ka šāda atļauja jāanulē vai jāgroza Regulas Nr. 528/2012 48. panta 1. punktā paredzēto iemeslu dēļ, jāatzīst nevis atsauces dalībvalsts lēmums par atļaujas piešķiršanu, bet gan dalībvalsts lēmums anulēt vai grozīt šo atļauju. Citās dalībvalstīs tātad principā arī ir jāpiemēro lēmums par anulēšanu vai grozīšanu.

100

Tā kā Regulas Nr. 528/2012 35. un 36. pants saskaņā ar šīs regulas 48. panta 3. punkta trešo daļu jāpiemēro “mutatis mutandis”, norāde uz atsauces dalībvalsti regulas 36. panta 1. punktā nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tikai šī valsts var informēt Komisiju par domstarpībām saistībā ar attiecīgo lēmumu par anulēšanu vai grozīšanu.

101

Turklāt, kā pamatoti uzsver Somijas Republika, šāda interpretācija ļauj nodrošināt Regulas Nr. 528/2012 48. panta 3. punktā paredzētā mehānisma lietderīgo iedarbību, jo dalībvalsts, kura pieņēmusi lēmumu par anulēšanu vai grozīšanu, ir vislabāk informēta par tās lēmuma pamatā esošajiem elementiem, kuru dēļ valsts atļauja var tikt anulēta vai grozīta citās dalībvalstīs. Tādējādi tā vislabāk var informēt Komisiju un tai nosūtīt izklāstu, kas prasīts šīs regulas 36. panta 1. punktā, kurš piemērojams mutatis mutandis.

102

Katrā ziņā, pieņemot, ka Regulas Nr. 528/2012 36. panta 1. punkts nav ievērots, jo šo paziņojumu ir sniegusi cita dalībvalsts, nevar uzskatīt, ka šāds pārkāpums šajā lietā būtu pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai. “Atsauces” dalībvalsts kompetentās iestādes noteikšanai par iestādi, kas atbildīga par Komisijas informēšanu, galvenokārt ir praktisks mērķis, tomēr privātpersonām nepiešķirot tiesības, kuru neievērošana ietekmētu Komisijas lēmuma saturu.

103

Tā kā apgalvotais Regulas Nr. 528/2012 36. panta 1. punkta pārkāpums ir saistīts tikai ar procesuālu pārkāpumu, tas var būt iemesls apstrīdēto lēmumu pilnībā vai daļēji atcelt tikai tad, ja tiek pierādīts, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā apstrīdētajam lēmumam varētu būt citāds saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 80. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka tad, ja par domstarpībām starp dalībvalstīm Francijas Republikas un Zviedrijas Karalistes vietā Komisiju būtu informējusi Itālijas Republika, apstrīdētajam lēmumam varētu būt citāds saturs.

104

Visbeidzot – saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 42. apsvērumu par šīs regulas 35. un 36. pantā paredzēto strīdu izšķiršanas mehānismu Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt lēmumu, ja koordinācijas grupa nespēj panākt vienošanos noteiktā termiņā. Tādējādi Komisijas pilnvaras pieņemt šādu lēmumu izriet nevis no “atsauces dalībvalsts” vēršanās pie tās, bet gan no regulas 35. un 36. panta, kuros paredzēta Komisijas iejaukšanās, tiklīdz ir beidzies šīs regulas 35. panta 3. punktā paredzētais 60 dienu termiņš, kurā nav bijis iespējams panākt vienošanos. Starp lietas dalībniecēm nav strīda par to, ka, beidzoties iepriekš minētajam termiņam, dalībvalstis, tiekoties koordinācijas grupā, nebija panākušas vienošanos par Francijas Republikas un Zviedrijas Karalistes lēmumiem grozīt attiecīgā biocīda atļauju.

105

No tā izriet, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija nav pārsniegusi tai ar Regulas Nr. 528/2012 35. un 36. pantu piešķirtās pilnvaras.

106

Tātad otrais pamats ir jānoraida.

107

Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi Regulas Nr. 528/2012 51. pantu, jo tā ar īstenošanas aktiem nav izdevusi šīs regulas 48. panta piemērošanas noteikumus. Tomēr tas būtu bijis nepieciešams, ņemot vērā neskaidrību, ko šīs tiesību normas piemērošana rada dalībvalstīm un biocīdu atļauju turētājiem. Komisija esot tikai pieņēmusi administratīvās vadlīnijas, kā izriet no prasības pieteikuma A14, A15 un A29 pielikuma, un nosūtījusi dalībvalstu kompetentajām iestādēm ad hoc interpretācijas atzinumus, pārkāpjot tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Izdodot interpretācijas paziņojumus pirms un pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tā arī esot pārsniegusi savas kompetences robežas, jo Savienības tiesību interpretācija esot tikai Eiropas Savienības tiesas ziņā.

108

Komisija, kuru atbalsta Somijas Republika, apstrīd prasītājas argumentus.

109

No Regulas Nr. 528/2012 51. panta izriet, ka, lai atļauju anulēšanai un grozīšanai nodrošinātu saskaņotu pieeju, Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, nosaka sīki izstrādātus noteikumus šīs regulas 47.–50. panta piemērošanai.

110

Komisija tik tiešām atzīst, ka tā vēl nav pieņēmusi šādus īstenošanas aktus. Tomēr šajā lietā apstrīdētā lēmuma tiesiskums vispirms jāizvērtē, ņemot vērā Regulas Nr. 528/2012 48. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 35. un 36. pantu, kādus tos pieņēmis Savienības likumdevējs. Saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Tāpēc tas, ka Komisija nav pieņēmusi īstenošanas aktus, nekādi neliedz piemērot Regulas Nr. 528/2012 48. pantu un nepadara šo piemērošanu nelikumīgu.

111

Jāpiebilst, ka šajā lietā prasītāja pret Komisiju nav cēlusi prasību sakarā ar bezdarbību, pamatojoties uz LESD 265. pantu, bet gan prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

112

Tādējādi, pat prezumējot, ka Komisija, nepieņemdama nepieciešamos īstenošanas aktus, būtu pārkāpusi Regulas Nr. 528/2012 51. pantu vai pat tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus, šajā lietā šāds pārkāpums neļautu konstatēt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu un līdz ar to nevarētu būt iemesls tā atcelšanai. Šis arguments tātad nav efektīvs.

113

Turklāt prasītāja nekādi nepaskaidro, kādā veidā tas, ka Komisija nav pieņēmusi īstenošanas pasākumus, būtu izraisījis tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu. Tā kā šis arguments nav pamatots, tas ir jānoraida.

114

Turklāt attiecībā uz Komisijas “administratīvajām vadlīnijām”, uz kurām atsaucas prasītāja, jānorāda, ka prasības pieteikuma A14 un A29 pielikumā iekļautie dokumenti ir, pirmkārt, biocīdu koordinācijas grupai adresēts paziņojums un, otrkārt, paziņojums, kurā dalībvalstu kompetentās iestādes aicinātas vienoties par alfahloralozi saturošu biocīdu atļauju saskaņošanu. Abos šajos paziņojumos uzreiz ir precizēts, ka tie neatspoguļo Komisijas oficiālo nostāju un ka dalībvalstīm nav juridiska pienākuma tos ievērot, jo tikai Eiropas Savienības tiesa ir kompetenta sniegt saistošu Savienības tiesību interpretāciju.

115

Prasības pieteikuma A 15 pielikumā ietvertajā elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņā nav nevienas norādes par to, ka Komisija būtu sniegusi apgalvoti saistošu Regulas Nr. 528/2012 48. panta interpretāciju.

116

Līdz ar to un katrā ziņā prasītājai nav pamata apgalvot, ka Komisija, pieņemot attiecīgās “administratīvās vadlīnijas”, būtu pārsniegusi savas kompetences robežas.

117

Tātad trešais pamats ir jānoraida.

118

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā ietvertā informācija, uz kuru Komisija ir pamatojusies, lai pieņemtu šo lēmumu, attiecas tikai uz aktīvo vielu alfahloralozi. Komisijas pārbaudītajos zinātniskajos datos neesot informācijas par biocīdu lietošanu vai riska mazināšanas pasākumu nepietiekamību, kas ieviesti, lai samazinātu sekundārās saindēšanās risku suņiem un kaķiem. Šī informācija labākajā gadījumā esot “norādes” par cēloņsakarību ar attiecīgā biocīda lietošanu.

119

Prasītāja uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka sekundārās saindēšanās riska esamība jau esot tikusi izvērtēta un atzīta par pieņemamu Savienības līmenī aktīvās vielas alfahloralozes apstiprināšanas procedūrā, ar nosacījumu, ka tiek ieviesti noteikti riska mazināšanas pasākumi. Prasītāja šīs prasības esot ievērojusi un pat darījusi vairāk, piedāvājot attiecīgo biocīdu iepriekš uzpildītās ēsmas kastēs. Turklāt Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste esot secinājusi, ka kaķu saindēšanās risks ir nenozīmīgs, ņemot vērā aktīvās vielas īpašības un formu, kādā attiecīgie prasītājas biocīdi tika piedāvāti tirgū.

120

Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes iesniegtie zinātniskie dati savukārt ietverot vispārīgu informāciju par aktīvās vielas alfahloralozes toksiskajām īpašībām un klīniskajiem saindēšanās simptomiem. Zviedrijas kompetentās iestādes sniegtie dati, kas ietverti B9 pielikumā, nekādā veidā nepamatojot Komisijas nostāju, jo tā esot izmantojusi tīri hipotētisku pieeju riskam. Turklāt Francijas Republika neesot iesniegusi zinātniskus datus, kas pamatotu apgalvotus saindēšanās gadījumus tās teritorijā.

121

Šajā ziņā Komisija un attiecīgās dalībvalstis neesot veikušas padziļinātu pārbaudi par zinātniskajiem pierādījumiem, kas iesniegti, lai apliecinātu, ka Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta nosacījumi faktiski vairs nav izpildīti. Turklāt prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 36. panta 2. punktu esot lūgusi Komisiju aicināt Ķimikāliju aģentūru (ECHA) sniegt atzinumu par to, vai attiecīgais biocīds atbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punkta nosacījumiem. Komisija šo lūgumu esot noraidījusi, ņemot vērā notiekošo aktīvās vielas alfahloralozes apstiprinājuma atjaunošanas procedūru, kuras noslēgumā lēmums esot jāpieņem ne agrāk kā 2026. gadā.

122

Replikā prasītāja piebilst, ka Komisija neesot darījusi zināmus nedz zinātniskos datus un analīzes savu secinājumu pamatošanai, nedz novērtēšanas metodi, kas izmantota, lai konstatētu saikni starp attiecīgo biocīdu un Somijā un Zviedrijā paziņotajiem gadījumiem.

123

Tādējādi apstrīdētais lēmums esot patvaļīgs lēmums, ar kuru tiek pārkāpts samērīguma princips, it īpaši, ņemot vērā prasītājas lielos ieguldījumus, lai iegūtu atļauju tās biocīdam un atsāktu darbīgās vielas alfahloralozes apstiprināšanas procedūru. Turklāt pieļautā acīmredzamā kļūda vērtējumā radot tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu, kā arī prasītājas pamattiesību uz darījumdarbības brīvību, kas aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu, pārkāpumu.

124

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

125

Vispirms jānorāda, ka šī prasība, kas attiecas uz biocīdu savstarpēju atzīšanu, iekļaujas ļoti sarežģītā un mainīgā tehniskā un zinātniskā kontekstā. Līdz ar to Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, it īpaši attiecībā uz sarežģītiem zinātniskiem un tehniskiem faktiem, lai noteiktu veicamo pasākumu raksturu un apjomu. Savienības tiesai jāpārbauda tikai, vai, izmantojot šīs pilnvaras, nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana un vai šīs iestādes nav acīmredzami pārsniegušas savu novērtējuma brīvību. Šādā kontekstā Savienības tiesa ar savu vērtējumu par zinātniskiem un tehniskiem faktiem nevar aizstāt Savienības iestāžu vērtējumu, kurām vienīgajām LESD ir uzticēts šis uzdevums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine, C‑15/10, EU:C:2011:504, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

126

Turklāt, lai konstatētu, ka iestāde ir pieļāvusi tādu acīmredzamu kļūdu sarežģītu faktu vērtējumā, kas pamatotu minētā akta atcelšanu, prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem jābūt pietiekamiem, lai apstrīdētu minētajā lēmumā veiktā faktu vērtējuma ticamību (spriedums, 2021. gada 13. oktobris, European Union Copper Task Force/Komisija, T‑153/19, nav publicēts, EU:T:2021:688, 65. punkts).

127

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 16. apsvērumā ir norādīts, ka Komisija ir pamatojusies, pirmkārt, uz dalībvalstu un prasītājas iesniegto informāciju un, otrkārt, uz Somijas Pārtikas iestādes un Veterinārās asociācijas atzinumu, kā arī uz Universitātes veterinārās klīnikas Upsalā (Zviedrija) un Sveriges Veterinärförbund (Zviedrijas Veterinārā asociācija) ziņojumiem, saskaņā ar kuriem attiecīgajam biocīdam esot nepieņemama ietekme uz dzīvnieku veselību un ka, ņemot vērā saindēto dzīvnieku analīzes, esot ticis apstiprināts, ka kaķu populācijā esot konstatēts ievērojams skaits saindēšanos ar alfahloralozi.

128

No Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitātes veterinārās klīnikas 2019. gada 19. novembra ziņojuma par gadījumiem, kuros pastāvēja aizdomas par saindēšanos ar alfahloralozi laikposmā no 2014. līdz 2019. gadam, izriet, ka minētā veterinārā klīnika kopš 2014. gada ir apzinājusi iespējamos sekundārās saindēšanās ar alfahloralozi gadījumus un 2019. gadā šo gadījumu skaits ir būtiski pieaudzis. It īpaši šī klīnika norāda, ka minētā gada novembrī un decembrī tajā ir ārstēts [vidēji] gandrīz viens saindēšanās gadījums dienā. Vairākos no šiem gadījumiem attiecīgo dzīvnieku īpašnieki 30–60 minūšu laikā pēc tam, kad dzīvnieki bija apēduši grauzēju, saviem kaķiem esot konstatējuši saindēšanās simptomus, savukārt citu saindējušos dzīvnieku kuņģos tika atrastas grauzēju atliekas.

129

Turklāt kaķu sekundāras saindēšanās gadījumi ar alfahloralozi tika apstiprināti Statens veterinärmedicinska anstalt (Valsts veterinārais institūts, Zviedrija), Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitātes veterinārās klīnikas un Upsalas Universitātes medicīnas ķīmijas departamenta pētnieku pētījumā, kura rezultāti 2021. gada 27. jūlijā publicēti zinātniskajā žurnālā Journal of Analytical Toxicology. Šis pētījums pats ir balstīts uz dažādiem zinātniskiem rakstiem. Paziņojuma, ko Zviedrijas kompetentā iestāde 2019. gada 18. decembrī nosūtīja citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 48. pantu, pielikumā bija ietverti arī apliecinoši dokumenti.

130

Turklāt no Somijas Pārtikas iestādes 2021. gada 8. jūnija atzinuma par alfahloralozes preparātu ietekmi uz dzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem izriet, ka par pirmo apstiprināto kaķa saindēšanās gadījumu tika ziņots 2018. gadā. Pēc tam šī iestāde no veterinārārstiem un dzīvnieku īpašniekiem saņēma vairākus ziņojumus par gadījumiem, kad bija aizdomas par saindēšanos ar alfahloralozi. 2019. gadā tika veikta veterinārārstu aptauja, kā arī 2020.–2021. gadā – Ziemeļvalstu kopīgs pētījums par šiem gadījumiem, kad pastāvēja aizdomas par saindēšanos. Lai gan šā pētījuma ziņojums vēl nebija pabeigts un alfahloralozes noteikšanas testi Somijā tajā laikā netika veikti nevienā laboratorijā, Somijas Pārtikas iestāde secināja, ka preparāti uz šīs vielas bāzes rada ievērojamas ciešanas dzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem un ka ziņotais saindēšanās gadījumu skaits ir ievērojams. Somijas Veterinārā asociācija 2021. gada 4. jūnija atzinumā savukārt arī secināja, ka alfahloraloze ir kaķiem īpaši bīstama inde.

131

Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka šī sprieduma 128. un 129. punktā minētie apgalvojumi ir kļūdaini un ka tāpēc Komisija nevarēja uz tiem balstīties un tā šo informāciju būtu interpretējusi acīmredzami nepareizi. Turklāt tas, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz dalībvalstu iesniegtajiem dokumentiem, konkrēti neatbildot uz katru argumentu, ko prasītāja bija izvirzījusi savos apsvērumos par lēmuma projektu saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 36. panta 2. punktu, nenozīmē, ka tā būtu nepieļaujami ignorējusi šos argumentus.

132

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir taisnība, ka šī sprieduma 131. punktā minētie dokumenti neattiecas tieši uz attiecīgo biocīdu un tajos nav konstatēta tieša cēloņsakarība starp identificētajiem saindēšanās gadījumiem un konkrēti šo produktu. Tomēr attiecīgo biocīdu, tāpat kā citus alfahloralozi saturošus biocīdus, dalībvalstis varēja atļaut tikai tad, ja tiek ievēroti Direktīvas 2009/93 pielikumā paredzētie nosacījumi (skat. šī sprieduma 11. punktu). Konkrēti – šos produktus nevarēja atļaut izmantot ārpus telpām un tika atļauts izmantot tikai produktus, kas paredzēti lietošanai pret manipulācijām drošās un aizzīmogotās ēsmas kastēs.

133

Prasītāja nenorāda, kādā veidā tās biocīds atšķiras no citiem biocīdiem, kas satur alfahloralozi un kas laisti Zviedrijas vai Somijas tirgū, kālab sekundārās saindēšanās risks, ko tas rada kaķiem, būtu mazāks nekā citiem produktiem. Protams, prasītāja ir norādījusi, ka tā savu biocīdu tirgo iepriekš uzpildītās ēsmas kasēs. Tomēr visi produkti uz alfahloralozes bāzes noteikti bija jāizmanto pret manipulācijām drošās un aizzīmogotās barības kastēs. Turklāt kopš 2019. gada Somijas Republika bija noteikusi pienākumu alfahloralozi saturošus biocīdus tirgot tādās iepriekš uzpildītās kastēs kā prasītājas piedāvātās. Tomēr šī papildu prasība pietiekami nesamazināja kaķu saindēšanās gadījumu skaitu (apstrīdētā lēmuma 12. apsvērums).

134

Otrām kārtām, sekundārās saindēšanās risks, protams, tika atzīts par pieņemamu Savienības līmenī aktīvās vielas alfahloralozes apstiprināšanas procedūrā. Katrā ziņā šīs vielas iekļaušana Direktīvas 98/8 I pielikumā 2009. gada 31. jūlijā bija pamatota ar datiem, kurus attiecīgajā laikā atbilstoši šīs pašas direktīvas 11. pantam bija paziņojis apstiprinājuma pieteikuma iesniedzējs. Tomēr, kā norādīts Regulas Nr. 528/2012 13. apsvērumā, pieejamie dati par aktīvo vielu var mainīties zinātnes un tehnoloģiju attīstības rezultātā. Šī iemesla dēļ Savienības līmenī apstiprinātās aktīvās vielas regulāri jāpārbauda saistībā ar minēto vielu apstiprinājuma atjaunošanu vai pārskatīšanu saskaņā ar šīs regulas 12.–16. pantu.

135

Saistībā ar pirmo attiecīgā biocīda atļauju Apvienotajā Karalistē no šīs valsts kompetentās iestādes novērtējuma ziņojuma, kas sagatavots 2013. gada jūnijā, izriet, ka, ņemot vērā, pirmkārt, līdzību starp prasītājas biocīdu un reprezentatīvo biocīdu, kas pārbaudīts aktīvās vielas apstiprināšanas procedūrā, un, otrkārt, paredzēto lietošanas veidu identiskumu, iedarbības uz vidi novērtējums esot pārņemts no 2008. gada 30. maija novērtējuma ziņojuma par aktīvo vielu alfahloralozi. Šajā ziņā, lai secinātu, ka pastāv nenozīmīgs sekundārās saindēšanās risks, novērtējuma ziņojums bija balstīts uz 2000., 2001. un 2003. gada pētījumiem par alfahloralozi apēdušo grauzēju uzvedību, kā arī uz niecīgo vielas daudzumu, kāds nepieciešams, lai rastos sekas. Turklāt jānorāda, ka šajā novērtējuma ziņojumā sekundārās saindēšanās riska novērtējums bija balstīts uz biocīda ātru iedarbību uz pelēm, kā arī uz nelielajiem uzņemtajiem daudzumiem, neņemot vērā veidu, kādā aktīvo vielu saturošā pasta iesaiņota.

136

Šis sekundārās saindēšanās riska novērtējums tomēr tika apšaubīts ar vēlākiem datiem, kuri būtībā attiecas uz 2019. gadu un liecināja, ka, neraugoties uz izvirzītajiem lietošanas un marķēšanas nosacījumiem, vismaz dažās dalībvalstīs ir konstatēts aizvien lielāks sekundāro saindēšanos gadījumu skaits, kā izriet no šī sprieduma 128.–130. punkta.

137

Trešām kārtām, ir taisnība, ka lietas materiālos ietvertā Francijas Republikas un Somijas Republikas sniegtā informācija ir vispārīga un nesniedz skaitliskus zinātniskus datus. Tomēr šī sprieduma 128. un 129. punktā minētajos ziņojumos par situāciju Zviedrijā ir precīza informācija par konstatētajiem saindēšanās gadījumiem. Turklāt šī sprieduma 129. punktā minētajā rakstā ir sniegti detalizēti paskaidrojumi par padziļinātu pētījumu par kaķu sekundāru saindēšanos ar alfahloralozi. Šī sprieduma 132. un 133. punktā norādīto iemeslu dēļ šos apstākļus nevar uzskatīt par neatbilstošiem tikai tādēļ, ka tie attiecas uz aktīvo vielu, nevis uz pašu biocīdu.

138

Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 528/2012 1. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 3. apsvērumu, tās mērķis ir, saskaņojot noteikumus par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu, uzlabot iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot cilvēku un dzīvnieku veselības un vides augstu aizsardzības līmeni, un šīs regulas noteikumu pamatā ir piesardzības princips, kura mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību un vidi. Šajā ziņā, kā Tiesa jau ir nospriedusi, pati aktīvās vielas kā tādas klātbūtne produktā var radīt risku videi vai dzīvnieku veselībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 14. oktobris, Biofa, C‑29/20, EU:C:2021:843, 35. punkts).

139

Ceturtām kārtām, attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisija neesot padziļināti pārbaudījusi iesniegtos zinātniskos pierādījumus, lai pārliecinātos vai Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta nosacījumi faktiski vairs nav izpildīti, prasītāja nenorāda, kādus datus Komisija esot ignorējusi vai nepareizi interpretējusi.

140

Turklāt no Regulas Nr. 528/2012 36. panta 2. punkta izriet, ka Komisija var lūgt ECHA sniegt atzinumu par dalībvalstu izvirzītiem zinātniskiem vai tehniskiem jautājumiem. Tādējādi apspriešanās ar ECHA ir tikai Komisijas tiesības, nevis pienākums.

141

Tāpat jāatgādina, ka vienīgi atļaujas piešķiršanas stadijā – saistībā ar biocīda laišanu tirgū – tiek detalizēti pārbaudīti visi plānotie šāda biocīda lietojuma veidi un veikts novērtējums par šā biocīda riskiem attiecībā uz ikvienu no šiem lietojuma veidiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. novembris, Sciessent/Komisija, T‑122/20 un T‑123/20, EU:T:2022:712, 61. punkts). Regulas Nr. 528/2012 VII nodaļā paredzētajās savstarpējās atzīšanas procedūrās šāda pārbaude jāveic atsauces dalībvalstij, un pēc tam biocīdu atļaujas piešķiršana ir attiecīgo dalībvalstu, nevis Komisijas ziņā. Tādējādi katrai attiecīgajai dalībvalstij jāpārbauda, vai biocīds var tikt savstarpēji atzīts vai arī pastāv Regulā Nr. 528/2012 izsmeļoši uzskaitītie vispārējo interešu apsvērumi, kas pamato to, ka pieteikums šādas atzīšanas saņemšanai netiek apmierināts.

142

Šajā ziņā Regulas Nr. 528/2012 36. pantā Komisijai piešķirtā loma nav tāda pati kā dalībvalstu loma to valsts atļaujas piešķiršanas procedūrā. Vienīgi Komisija var pieņemt lēmumu par tai iesniegtajiem jautājumiem, lai rastu risinājumu šo valstu strīdiem. Šajā kontekstā, lai gan Komisijai jārīkojas, ievērojot labas pārvaldības principu, un rūpīgi un objektīvi jāpārbauda visi tai iesniegtie pierādījumi, lai atrisinātu šo strīdu, tai nav jāveic jauna izsmeļoša visu Regulas Nr. 528/2012 19. pantā paredzēto nosacījumu ievērošanas pārbaude.

143

Šajā lietā Komisijai iesniegtais jautājums attiecās uz nepieņemamu ietekmi uz dzīvnieku veselību, ko izraisījis attiecīgais biocīds, jo tas satur alfahloralozi. Šajā ziņā prasītāja nenorāda nedz, kādā ziņā apspriešanās ar ECHA būtu bijusi nepieciešama, lai ļautu Komisijai pieņemt lēmumu, nedz arī par kādiem zinātniskiem vai tehniskiem jautājumiem būtu bijis jāsniedz atzinums, lai gan lietas materiāli pierāda, ka Zviedrijā vai citās dalībvalstīs bija konstatēti kaķu saindēšanās ar alfahloralozi gadījumi, neraugoties uz stingrajiem nosacījumiem šo vielu saturošu produktu laišanai tirgū.

144

Ņemot vērā šo nepieņemamo ietekmi uz dzīvnieku veselību, par ko ziņojušas vairākas dalībvalstis, Komisija, piemērojot Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punktu, ir atrisinājusi domstarpības starp Savienības dalībvalstīm, kuras ir atļāvušas biocīdu. Šāds risinājums nekādi nav izslēgts ar minētās regulas 48. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 36. pantu.

145

Attiecībā uz argumentu, ka Komisija neesot paziņojusi ne zinātniskos datus un analīzes savu secinājumu pamatojumam, ne izmantoto novērtēšanas metodi, kas ļautu noteikt saikni starp attiecīgo biocīdu un Somijā un Zviedrijā konstatētajiem gadījumiem, jānorāda, ka šis arguments, kas būtībā ir balstīts uz prasītājas tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpumu, pirmo reizi tika izvirzīts replikas stadijā.

146

Taču no Reglamenta 84. panta 1. punkta izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Šajā ziņā pamats, ar ko tiek izvērsts kāds sākotnēji pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši norādīts pamats un kas ir cieši ar to saistīts, jāatzīst par pieņemamu. Savukārt pamats, kas uzskatāms par balstītu uz tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kuri norādīti procesa laikā, jāatzīst par nepieņemamu. Šādos apstākļos nekas neliedza prasītājai izvirzīt šo pamatu prasības pieteikuma stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, Bayer CropScience u.c./Komisija, T‑75/06, EU:T:2008:317, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).

147

Tā kā prasītāja argumentu saistībā ar noteiktu datu un zinātniskās informācijas nepaziņošanu izvirzīja tikai replikas stadijā un tas nav balstīts uz apstākļiem, kas kļuvuši zināmi pēc prasības celšanas, tas jāuzskata par novēlotu un līdz ar to nepieņemamu.

148

Attiecībā uz apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu jāatgādina, ka šis princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu akti nepārsniedz to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus, ņemot vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties vienu no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā izraisītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamo mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine, C‑15/10, EU:C:2011:504, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

149

Saistībā ar šī sprieduma 148. punktā minēto nosacījumu pārbaudi tiesā, ciktāl Komisijai, pieņemot lēmumu, jāizdara izvēle politiskos, ekonomiskos un sociālos jautājumos un jāveic sarežģīts vērtējums, tai ir plaša rīcības brīvība šajā jomā, un tātad tiesa var veikt vienīgi ierobežotu kontroli par šo tiesību aktu tiesiskumu. Tikai šajā jomā veiktā pasākuma acīmredzama neatbilstība, ņemot vērā mērķi, kuru Komisija vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine, C‑15/10, EU:C:2011:504, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

150

Šajā lietā, lai gan apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka aplūkotais biocīds pilnībā neatbilst Regulas Nr. 528/2012 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētajiem nosacījumiem, tajā tomēr katras dalībvalsts ziņā ir atstāta pārbaude, vai šis produkts var tikt atļauts, izmantojot atbilstošus riska mazināšanas pasākumus saskaņā ar minētās regulas 19. panta 5. punktu. Tādējādi dalībvalstis, kuras – kā Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste – ir paudušas bažas par daudziem kaķu saindēšanās gadījumiem to teritorijā, vajadzības gadījumā var nolemt grozīt vai pat atcelt atļauju biocīdam dzīvnieku veselības aizsardzības, kā arī piesardzības principa interesēs, kā atgādināts šī sprieduma 55.–57. punktā. Taču šāds lēmums neskar citu dalībvalstu iespēju uzskatīt, ka Regulas Nr. 528/2012 19. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, un atļaut līdzekli, nenosakot jaunus riska mazināšanas pasākumus. Ņemot vērā šo dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību, nevar secināt, ka apstrīdētais lēmums būtu acīmredzami neatbilstošs attiecībā uz izvirzīto mērķi, proti, izbeigt strīdu starp dalībvalstīm par attiecīgo biocīdu saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 36. pantu.

151

Tātad prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai samērīguma principa pārkāpums.

152

Visbeidzot – tā kā prasītājas argumenti par acīmredzamu kļūdu vērtējumā tika noraidīti, tā nevar apgalvot, ka šī kļūda būtu izraisījusi tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī pamattiesību uz darījumdarbības brīvību saskaņā ar Pamattiesību hartas 16. pantu pārkāpumu.

153

Tāpēc ceturtais pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

154

Tā kā visi prasītājas izvirzītie pamati ir tikuši noraidīti, prasība ir jānoraida.

155

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

156

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājas lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Līdz ar to Somijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež: