1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta interpretāciju un nosacījumiem, ar kādiem informācijas apmaiņu starp konkurējošiem uzņēmumiem var kvalificēt par “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp vairākām banku iestādēm un Autoridade da Concorrência (Konkurences iestāde, Portugāle; turpmāk tekstā – “Konkurences iestāde”), kas ir atbildētāja pamatlietā, par šīs iestādes lēmumu uzlikt naudas sodu šīm iestādēm par valsts konkurences tiesību normu un LESD 101. panta pārkāpumu, ko veido piedalīšanās saskaņotās darbībās, kuras izpaudās kā neformāla koordinācija starp konkurentiem, apmainoties ar sensitīvu un stratēģisku informāciju.

3.

Izskatāmās lietas īpatnība ir – “autonomu” informācijas apmaiņu Konkurences iestāde ir kvalificējusi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, nekonstatējot aizliegtas vienošanās esamību, un šo juridisko kvalifikāciju apstrīd banku iestādes, kuras apgalvo, ka šai informācijas apmaiņai nav kaitīguma pakāpes, kas nepieciešama šādai kvalifikācijai, un ka tādēļ būtu jāņem vērā ne tikai minētās informācijas apmaiņas mērķis, bet arī tās sekas. Uzskatot, ka Tiesas judikatūrā nav precedentu, kas varētu sniegt noderīgas norādes šīs lietas izskatīšanai, iesniedzējtiesa šajā ziņā vērsās Tiesā.

4.

Šī lieta dod Tiesai iespēju padziļināt savu judikatūru attiecībā uz informācijas apmaiņas starp konkurentiem analīzi saistībā ar LESD 101. panta 1. punktu. Tādējādi Tiesai būs iespēja vēlreiz pievērsties konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienam, kas, lai arī ilgi apspriests, joprojām ietver būtiskas konceptuālas neskaidrības un rada interpretācijas jautājumus.

5.

Iesniedzējtiesa atsaucas uz 2012. gada 8. maijaLei n.o 19/2012, que aprova o novo regime da concorrência (Likums Nr. 19/2012, ar ko nosaka jauno konkurences tiesisko regulējumu; turpmāk tekstā – “Konkurences likums”) ( 2 ), ar kuru ir aizstāts 2003. gada 11. jūnijaLei n.o 18/2003 (Likums Nr. 18/2003), ar ko nosaka konkurences tiesisko regulējumu ( 3 ). Konkurences likuma 9. pantā “Uzņēmumu apvienību nolīgumi, saskaņotas darbības un lēmumi” (kā arī Likuma Nr. 18/2003 agrākajā 4. pantā “Aizliegtas darbības”) būtībā ir pārņemts LESD 101. panta saturs.

6.

2019. gada 9. septembrī Konkurences iestāde pieņēma lēmumu, ar kuru tā prasītājām pamatlietā uzlika naudas sodu par piedalīšanos autonomā informācijas apmaiņā (standalone) ( 4 ), pārkāpjot LESD 101. pantu un līdzvērtīgas valsts tiesību normas.

7.

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, šī iestāde uzskatīja, ka attiecīgā informācijas apmaiņa ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, un tas atbrīvoja to no pienākuma noskaidrot šīs informācijas apmaiņas iespējamās sekas tirgū. Turklāt minētā iestāde nav pārmetusi attiecīgajiem uzņēmumiem, ka tie būtu piedalījušies cita veida konkurenci ierobežojošās darbībās, ar kurām varētu būt saistīta informācijas apmaiņa, piemēram, nolīgumā par cenām vai tirgu sadali.

8.

Prasītājas pamatlietā šo lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle), pamatojoties uz to, ka attiecīgo informācijas apmaiņu pašu par sevi nevarot uzskatīt par pietiekami kaitējošu, lai nebūtu jāpārbauda tās sekas. Šajā ziņā Konkurences iestāde it īpaši neesot ņēmusi vērā šīs apmaiņas ekonomisko, juridisko un normatīvo kontekstu tās īstenošanas laikā, lai gan tas esot bijis jāņem vērā, pirms tā varēja secināt, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

9.

2022. gada 28. aprīlī iesniedzējtiesa pasludināja gandrīz 2000 lappušu garu starpspriedumu un tajā norādīja, kuri no Konkurences iestādes lēmumā ietvertajiem faktiem ir uzskatāmi par pierādītiem. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētā tiesa ir apkopojusi šo spriedumu, sadalot tā aprakstu piecās apakšsadaļās, kuras veltītas attiecīgi informācijas, ar kuru notikusi apmaiņa, raksturam, koordinācijas formai, mērķim, juridiskajam un ekonomiskajam kontekstam, kā arī apgalvotajai konkurenci veicinošo seku esamībai.

10.

Pirmkārt, attiecībā uz informācijas, ar kuru notikusi apmaiņa, raksturu – šī informācija esot bijusi saistīta ar hipotekāro kredītu tirgu, patēriņa kredītu tirgu, kā arī uzņēmumu kredītu tirgu. Saistībā ar šiem tirgiem esot notikusi apmaiņa ar divu veidu informāciju, proti:

11.

Otrkārt, attiecībā uz informācijas apmaiņas ilgumu un formu iesniedzējtiesa norāda, ka tā ir notikusi no 2002. gada maija līdz 2013. gada martam. Šī apmaiņa izpaudusies kā institucionalizēti divpusēji vai daudzpusēji kontakti, kas tika veikti ar saziņu pa tālruni vai elektroniskā pasta vēstuļu sūtījumiem, par ko pilnībā bijusi informēta vadība.

12.

Treškārt, attiecībā uz šīs informācijas apmaiņas mērķi, ņemot vērā, ka tā ļāva attiecīgajām bankām iegūt detalizētus, sistematizētus, aktuālus un precīzus datus par konkurentu piedāvājumiem, šī tiesa no tā secina, ka minētās informācijas apmaiņas mērķis bija mazināt nenoteiktību saistībā ar dažādu konkurentu stratēģisko rīcību, lai samazinātu komerciālā spiediena risku.

13.

Ceturtkārt, attiecībā uz minētās informācijas apmaiņas juridisko un ekonomisko kontekstu – sešas lielākās Portugāles kredītiestādes, kuras visas esot piedalījušās informācijas apmaiņā, 2013. gadā pārvaldīja 83 % no visiem banku aktīviem šajā nozarē kopumā valsts līmenī. Turklāt no 2008. gada vidus pretēji EURIBOR dinamikai – tas ir indekss, kas atspoguļo starpbanku procentu likmes eurozonā un kas tolaik bija ievērojami samazinājies, – kredītu procentu likmju starpības, kuras finanšu iestādes piemēroja jaunajiem hipotekārajiem kredītiem, esot strauji pieaugušas, un tas esot samazinājis procentu likmju kritumu galapatērētājiem ( 5 ). Starpsprieduma kopsavilkumā sadaļā “juridiskais un ekonomiskais konteksts” ir arī precizēts, ka strīdīgā informācijas apmaiņa bijusi regulāra un organizēta slēgtā apritē. Turklāt tā esot attiekusies uz stratēģisku informāciju, kas nebija publiska vai bija grūti pieejama vai sistematizējama. Proti, šī informācija esot atšķīrusies no informācijas, ko kredītiestādes paziņoja saskaņā ar to pienākumiem sniegt informāciju patērētājiem.

14.

Piektkārt, attiecībā uz, iespējams, konkurenci veicinošo seku vai vismaz neviennozīmīgu seku esamību šajā kopsavilkumā ir minēts, ka attiecīgās bankas nebija ne pierādījušas, ne konstatējušas i) efektivitātes pieaugumu, ko izraisījusi informācijas apmaiņa; ii) to, ka šis efektivitātes pieaugums būtu sadalīts par labu patērētājiem; ne arī to, ka iii) konkurences ierobežojumi bija vajadzīgi.

15.

Visbeidzot, lai gan iesniedzējtiesa pati konstatē, ka konkrētā informācijas apmaiņa varētu palīdzēt mazināt komerciālo spiedienu un nenoteiktību saistībā ar konkurentu stratēģisko rīcību tirgū, kuras dēļ varētu rasties neformāla koordinācija, kas ierobežo konkurenci, tā uzskata, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamatots, jo nav precedentu Tiesas judikatūrā saistībā ar konkrēto gadījumu.

16.

Šādos apstākļos Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza prasītājas, Konkurences iestāde un Ministério Público. Rakstveida apsvērumus iesniedza arī Portugāles, Grieķijas, Itālijas un Ungārijas valdības, Eiropas Komisija, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde. Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2023. gada 22. jūnijā, mutvārdu apsvērumus sniedza prasītājas, Konkurences iestāde, Portugāles un Grieķijas valdības, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija.

18.

Iesākumā jānorāda, ka gandrīz vienprātīgi būtisku savu rakstveida apsvērumu daļu prasītājas ir veltījušas tam, lai apstrīdētu iesniedzējtiesas veikto pamatlietas faktu aprakstu, pat apgalvojot, ka Tiesai esot pienākums mainīt faktisko pieņēmumu, ko aprakstījusi minētā tiesa, lai sniegtu tai lietderīgu atbildi ( 6 ).

19.

Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā paredzētajā tiesvedībā, kas ir balstīta uz skaidru funkciju sadalījumu starp valstu tiesām un Tiesu, nevis Tiesas, bet valsts tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, kas ir strīda pamatā ( 7 ). No tā izriet, ka Tiesa, kas ir tiesīga lemt vienīgi par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, nevar ne pārbaudīt šīs valsts tiesas izklāstīto faktisko apstākļu precizitāti, ne pieņemt lēmumu par dažu lietas dalībnieku tādu apgalvojumu pamatotību, kuru mērķis ir apstrīdēt faktisko pieņēmumu, ko iesniedzējtiesa aprakstījusi savā lūgumā.

20.

Šādos apstākļos interpretācija, kas Tiesai ir jāsniedz par Savienības tiesību normu iesniedzējtiesas aprakstītajā faktiskajā kontekstā, nerada nekādu prezumpciju attiecībā uz to, ka šis pieņēmums patiešām ir tāds, kāds tiek aplūkots pamatlietā. Tādējādi iesniedzējtiesai galu galā vienmēr ir jāpārbauda, vai faktiskie apstākļi, kurus tā ir iesniegusi Tiesai, patiešām atbilst situācijai pamatlietā.

21.

Šo secinājumu nevar atspēkot ar valsts tiesām noteikto pienākumu, uz kuru atsaucas prasītājas, precīzi aprakstīt faktisko kontekstu, kāds ir prejudiciālo jautājumu pamatā. Proti, lai gan šāda pienākuma mērķis ir ļaut Tiesai pārliecināties, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nepieņemams, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai lūgums būtu nepieņemams, lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav jābūt nekādi saistītai ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, problēmai ir jābūt hipotētiskai vai Tiesas rīcībā nedrīkst būt nekādi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 8 ), bet izskatāmajā lietā tas tā nav.

22.

Līdz ar to nav jāspriež par prasītāju izteikto kritiku par iesniedzējtiesas izvirzītā faktiskā pieņēmuma atbilstību. Tas pats attiecas uz lūgumiem pārformulēt prejudiciālos jautājumus, kurus iesnieguši šie lietas dalībnieki un ar kuriem tie aicina Tiesu (atkārtoti) izvērtēt iesniedzējtiesas faktu aprakstu un tos pārkvalificēt, jo tas ir vienīgi šīs tiesas uzdevums.

23.

Visbeidzot jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu formulējums, šķiet, liek domāt, ka uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild vienīgi tad, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu būtu apstiprinoša. Uzskatu, ka tādā lietā kā pamatlieta, kurā galvenā problēma ir konstatēt, vai informācijas apmaiņa ar iezīmēm, kādas konstatētas šajā lietā, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, abos šajos prejudiciālajos jautājumos aplūkotie aspekti ir jāizskata kopā. Tādējādi apgalvotajam efektivitātes pieaugumam vai konkurenci veicinošajai iedarbībai, kuri minēti otrajā prejudiciālajā jautājumā, būs nozīme, analizējot juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā informācijas apmaiņa ir jāizvērtē, lai noteiktu, vai tas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

24.

Abi iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz informācijas apmaiņas, kurai ir šo secinājumu 10.–14. punktā aprakstītās iezīmes, juridisko kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

25.

Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētajā tiesvedībā Tiesas uzdevums ir tikai interpretēt Savienības tiesību normas, par kurām tai tiek jautāts, šajā gadījumā – LESD 101. panta 1. punktu. Tādējādi nevis Tiesas, bet gan iesniedzējtiesas kompetencē galu galā ir novērtēt, vai, ņemot vērā visu to nozīmīgo apstākļu kopumu, kas raksturo pamatlietā aplūkojamo situāciju un tās ekonomisko un juridisko kontekstu, attiecīgā nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci ( 9 ). Tomēr, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem, var sniegt precizējumus, kas palīdzētu valsts tiesai veikt interpretāciju, lai tā varētu izšķirt strīdu ( 10 ).

26.

Tādējādi pirms šo jautājumu izvērtēšanas man šķiet lietderīgi atgādināt jēdziena “ierobežojums mērķa dēļ” aprises, kā arī sniegt dažus paskaidrojumus par tā piemērošanas sistēmu informācijas apmaiņai.

27.

Lai uz nolīgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotām darbībām attiektos LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, to “mērķim vai sekām” ir jābūt būtiski nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū ( 11 ). Šajā ziņā jāatgādina, ka, vērtējot, vai uz nolīgumu attiecas LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, nolīguma pretkonkurences mērķis un sekas ir nevis kumulatīvi, bet alternatīvi nosacījumi. Tādējādi šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saiklis “vai”, pirmām kārtām liek izvērtēt pašu nolīguma mērķi ( 12 ).

28.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru noteikti uzņēmumu savstarpējas koordinēšanas veidi liecina par pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, lai nebūtu jāpārbauda to sekas. Šī judikatūra balstās uz apstākli, ka noteiktas uzņēmumu savstarpējas koordinēšanas formas jau pēc savas būtības var uzskatīt par tādām, kas kaitē pareizai normālas konkurences funkcionēšanai ( 13 ).

29.

Lai izvērtētu, vai uzņēmumu vai uzņēmumu apvienības lēmumam ir pietiekama kaitīguma pakāpe, lai to uzskatītu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāņem vērā tā noteikumu saturs, mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt, kā arī ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas ( 14 ).

30.

Tomēr jāuzsver, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens ir jāinterpretē šauri. No tā izriet, ka gadījumā, kad uzņēmumu savstarpējas koordinēšanas analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas un, lai to aizliegtu, jānosaka, ka jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, kas pierāda konkurences ierobežojumu ( 15 ).

31.

Visbeidzot jāatgādina, ka pēc būtības nav atšķirības starp uzņēmumu rīcības gadījumiem atkarībā no tā, vai tie tiek kvalificēti par konkurenci ierobežojošiem pēc to seku vai mērķa pārbaudes, jo abi veidi ir aizliegti saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu. Proti, dihotomija starp konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un konkurences ierobežojumu seku dēļ vispirms ir procesuāls instruments, kura mērķis ir palīdzēt konkurences iestādei attiecībā uz analīzi, kas tai ir jāveic saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu, un resursiem, kuri tai ir jāizmanto atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem ( 16 ).

32.

Viena no problēmām, ko iesniedzējtiesa izvirzījusi pirmajā prejudiciālajā jautājumā, ir tas, vai ir vajadzīga stabila un ticama pieredze Tiesas judikatūras izpratnē, lai tādu “autonomu” informācijas apmaiņu kā pamatlietā varētu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai noteikti ir jābūt precedentam, lai konstatētu, ka noteikta veida rīcība ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

33.

Uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši.

34.

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka no paša LESD 101. panta 1. punkta formulējuma, konkrēti, no vārdiem “jo īpaši”, izriet, ka šajā tiesību normā nav ietverts izsmeļošs to nolīgumu saraksts, kuru “mērķis” vai “sekas” ir konkurences ierobežošana. Tādējādi citu veidu nolīgumus var kvalificēt par ierobežojumu “mērķa dēļ”, ja šādu kvalificēšanu var veikt atbilstoši prasībām, kuras izriet no Tiesas judikatūras ( 17 ).

35.

Otrām kārtām, ir konstatējams, ka, lai gan vairākos no šiem spriedumiem – tostarp it īpaši 2014. gada 11. septembra spriedumā CB/Komisija (C‑67/13 P, turpmāk tekstā – spriedums CB/Komisija, EU:C:2014:2204) un spriedumā Budapest Bank – Tiesa ir uzsvērusi, ka ir jābūt pietiekami stabilai un ticamai pieredzei, lai nolīgumu jau pēc savas būtības varētu uzskatīt par tādu, kas kaitē pareizai konkurences funkcionēšanai, un lai to tādēļ varētu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ( 18 ), tomēr tā skaidri ir atzinusi: tas, ka Komisija nav uzskatījusi, ka noteikta veida nolīgums jau sava mērķa dēļ varētu būt konkurenci ierobežojošs, pats par sevi nenozīmē, ka tas varētu liegt – pēc strīdīgo darbību individuāla un detalizēta vērtējuma – to izdarīt nākotnē ( 19 ). Jebkāda cita interpretācija liegtu piemērot Līguma noteikumu, kas ir izstrādāts tā, lai aptvertu jaunas konkurences ierobežojumu kategorijas, kuras varētu rasties nākotnē.

36.

Tāpēc ir jānoraida dažu prasītāju arguments, ka stabilas un ticamas pieredzes esamība esot iepriekšējs nosacījums tam, lai darbības varētu uzskatīt par ierobežojumu mērķa dēļ, un ka tādējādi valsts tiesām vai konkurences iestādēm esot obligāti jāpierāda precedenta esamība, lai rīcību tirgū kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ( 20 ).

37.

Trešām kārtām, jāatgādina, ka galvenais juridiskais kritērijs, lai noteiktu, vai nolīgums vai saskaņotas darbības ietver konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir konstatējums, ka šāds nolīgums vai darbības pašas par sevi ir pietiekami kaitējošas konkurencei, lai varētu atzīt, ka to sekas nav jāizvērtē ( 21 ).

38.

Nolīgumi vai darbības, kas ir pielīdzināmas rīcībai vai rīcības kategorijām, par kuru kaitīgumu konkurencei nav šaubu, ņemot vērā esošo pieredzi, principā vieglāk atbilst šim kritērijam. Proti, stabilas un ticamas pieredzes esamība attiecībā uz pretkonkurences darbību kaitīgumu “pastiprina” iespējamību, ka darbības, kurām ir tādas pašas iezīmes kā citām darbībām, kas iepriekš kvalificētas par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, arī ir tādas ( 22 ). Tomēr, kā esmu norādījis šo secinājumu 34. punktā, precedentu neesamība neliedz konkurences iestādēm izmantot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalifikāciju nolīgumiem, kuri, veicot individuālu un detalizētu pārbaudi, izrādās kaitīgi konkurencei.

39.

Turklāt fakts, ka visas tā nolīguma iezīmes, kuru pārbauda konkurences iestāde, nav identiskas tādu darbību iezīmēm, kuras iepriekš ir kvalificētas par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, nenozīmē, ka attiecībā uz to nav pietiekami stabilas un ticamas pieredzes. Prasība par pilnīgu visu šādu nolīgumu iezīmju savstarpēju atbilstību (tostarp attiecīgajos tirgos), kā to, šķiet, apgalvo dažas prasītājas, nepamatoti ierobežotu ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena piemērošanas jomu un tā izmantošanu konkurences iestādēm padarītu īpaši sarežģītu.

40.

Tomēr, ņemot vērā prasību konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu interpretēt šauri, lai darbības, kurām nav precedentu, varētu uzskatīt par ierobežojumiem mērķa dēļ, šī kvalifikācija būtu jāattiecina tikai uz gadījumiem, kad nolīguma vai darbību pretkonkurences raksturs ir skaidri redzams vai kad attiecīgajām darbībām nav cita ticama izskaidrojuma kā vien konkurences ierobežošana tirgū ( 23 ).

41.

Otra galvenā problēma izskatāmajā lietā ir juridiskā un ekonomiskā konteksta ņemšana vērā, izvērtējot konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kā arī nošķīrumu starp konteksta ņemšanu vērā un seku pārbaudi, novērtējot konkurences ierobežojumu.

42.

Pirmkārt, jāatgādina, ka juridiskā un ekonomiskā konteksta ņemšana vērā konkurences ierobežojuma mērķa dēļ analīzē galvenokārt ir vērsta uz to, lai apstiprinātu vai noliegtu tādu sākotnējo konstatējumu par konkrēto darbību pretkonkurences mērķi, kurš ir izdarīts, pamatojoties uz citiem šīm darbībām raksturīgiem elementiem.

43.

Šajā ziņā jānorāda, ka spriedumā Budapest Bank Tiesa ir atsaukusies uz ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumiem, saskaņā ar kuriem attiecībā uz konstatējumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ir jāveic analīze divos posmos ( 24 ). Tādējādi pirmajā posmā konkurences iestādēm ir jānosaka, vai, ņemot vērā nolīguma saturu un mērķus, tas ietilpst tādu nolīgumu kategorijā, kuri ir kaitīgi konkurencei, ņemot vērā stabilo un ticamo esošo pieredzi (vai, ja tādas nav, par kuriem ir skaidri saprotams, ka tie ir kaitīgi) ( 25 ). Otrajā posmā šīm iestādēm ir jāveic “pamata realitātes pārbaude”, lai noskaidrotu, vai attiecīgā nolīguma juridiskā un ekonomiskā konteksta īpašie apstākļi nevarētu radīt šaubas par tā šķietami kaitīgo raksturu ( 26 ).

44.

Juridiskā un ekonomiskā konteksta pārbaudes mērķis ir novērst “viltus pozitīvus” riskus, kuri var izrietēt no formālas nolīguma analīzes, kas ir nošķirta no “ekonomiskās realitātes” un juridiskās un normatīvās vides, kurā tas iekļaujas. Proti, nolīguma mērķis ir jānovērtē nevis abstrakti, bet konkrēti reālo tirgus darbības apstākļu gaismā, ņemot vērā visus atbilstošos elementus ( 27 ). Precīzāk, šī pieeja atspoguļo Tiesas judikatūras attīstību un pāreju no konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena plašas un formālas interpretācijas uz šaurāku šī jēdziena interpretāciju, kas ir balstīta uz sistēmu un pieredzi ( 28 ).

45.

Otrkārt, ekonomiskā konteksta, kurā darbības iekļaujas, analīzi nevajadzētu jaukt ar seku analīzi, jo pēdējā minētā analīze ir saistīta ar papildu pierādīšanas pienākumu un detalizētāku nolīguma seku tirgū pārbaudi, lai konstatētu, vai pastāv konkurences ierobežojums. Ja būtu citādi, tad dihotomijai starp ierobežojumu “mērķa dēļ” un ierobežojumu “seku dēļ” vairs nebūtu nekādas jēgas.

46.

Lai gan teorētiski šis nošķīrums var šķist samērā vienkāršs, tā praktiskā īstenošana tomēr izrādās sarežģītāka. Proti, ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā nolīgums iekļaujas, ņemšana vērā dažos gadījumos var padarīt īpaši neskaidru jautājumu, kad beidzas nolīguma pārbaude no tā mērķa viedokļa un kad sākas nolīguma pārbaude no tā seku viedokļa. Turklāt neskaidrību var radīt arī tas, ka Tiesa savā judikatūrā uzskata, ka nolīgumu vai darbību seku novērtējums saskaņā ar LESD 101. pantu – tāpat kā attiecībā uz konstatējumu par ierobežojumu mērķa dēļ – nozīmē nepieciešamību ņemt vērā konkrēto ietvaru, kādā tie iekļaujas, it īpaši ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā darbojas attiecīgie uzņēmumi, skarto preču vai pakalpojumu raksturu, kā arī reālos tirgus darbības un struktūras apstākļus ( 29 ).

47.

Būtībā atšķirība starp abām konkurences ierobežojumu kategorijām ir saistīta ar to pārbaudes intensitāti. Tādējādi gadījumos, kad pretkonkurences mērķis ir viegli uztverams, ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā darbības iekļaujas, analīzē būtu jāietver tikai tas, kas absolūti nepieciešams, lai apstiprinātu vai noliegtu kaitīgumu un pretkonkurences mērķi, kuri izriet no attiecīgo darbību satura un mērķu analīzes ( 30 ). No tā izriet, ka šāda analīze principā nedrīkst maskēt to, ka faktiski nav apzināts pretkonkurences mērķis, pierādot paredzēto pasākumu potenciālās sekas ( 31 ).

48.

Kā esmu atgādinājis šo secinājumu 28. punktā, lai secinātu, ka nolīgumam ir pretkonkurences mērķis, ir jābūt iespējai noteikt, ka tas konkrēti var ierobežot konkurenci, nepārbaudot tā sekas. Līdz ar to nolīguma pretkonkurences mērķa analīze būtu “jānomaina” ar minētā nolīguma pretkonkurences seku analīzi tikai tad, ja izrādās, ka, neraugoties uz visu attiecīgo būtisko konteksta elementu analīzi, nav iespējams noteikt, ka šis nolīgums var ierobežot konkurenci ( 32 ). Tā tas būtu, piemēram, gadījumā, ja juridiskā un ekonomiskā konteksta analīze radītu šaubas par konstatēto nolīguma īpaši kaitīgo raksturu (pārbaudes pirmajā posmā) vai atklātu vismaz neviennozīmīgas sekas.

49.

Treškārt, kā nesen atgādināja Tiesa spriedumā HSBC ( 33 ), ja nolīguma puses atsaucas uz tam piemītošo konkurenci veicinošo ietekmi, šī ietekme kā šī nolīguma konteksta elementi pienācīgi ir jāņem vērā kvalifikācijas par ierobežojumu mērķa dēļ nolūkā, ciktāl tā var atspēkot vispārējo vērtējumu par attiecīgo saskaņoto darbību pietiekamu kaitīguma pakāpi attiecībā uz konkurenci un līdz ar to šo darbību kvalifikāciju par ierobežojumu mērķa dēļ ( 34 ). Tomēr vienkāršs nepamatots apgalvojums par strīdīgā nolīguma konkurenci veicinošo ietekmi nevar būt pietiekams, lai noraidītu tā kvalifikāciju par ierobežojumu mērķa dēļ ( 35 ). Tādējādi šai konkurenci veicinošajai ietekmei, ja pieņem, ka tā ir skaidra, atbilstoša un raksturīga attiecīgajam nolīgumam, ir jābūt pietiekami būtiskai, lai tā ļautu saprātīgi šaubīties par attiecīgā nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci un tādējādi par tā pretkonkurences mērķi ( 36 ).

50.

Ceturtkārt, lai gan apgalvotais efektivitātes pieaugums vai konkurenci veicinošā ietekme ietilpst juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā, kurā jāizvērtē informācijas apmaiņa, ir jāprecizē, ka šis analīzes posms atšķiras no analīzes, kura tiek veikta atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam un kuras mērķis, tiklīdz ir konstatēts konkurences ierobežojums, ir pārbaudīt, vai atbrīvojuma kritēriji ir izpildīti ( 37 ). Proti, konkurenci veicinošas ietekmes ņemšanas vērā mērķis ir nevis izslēgt kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, bet apzināt attiecīgo darbību objektīvo smagumu un līdz ar to noteikt tā pierādīšanas kārtību ( 38 ).

51.

Iesākumā jānorāda, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka jēdzieni “nolīgums”, “uzņēmumu apvienības lēmums” un “saskaņotas darbības”, kuri minēti LESD 101. panta 1. punktā, no subjektīvā viedokļa aptver kolūzijas formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc intensitātes un izpausmes veidiem ( 39 ). No tā izriet, ka Tiesas judikatūrā izstrādātie kritēriji, lai izvērtētu, vai rīcības mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ir piemērojami, ja runa ir par nolīgumu, lēmumu vai saskaņotām darbībām ( 40 ).

52.

Turklāt attiecībā uz saskaņoto darbību definīciju Tiesa ir nospriedusi, ka šādas darbības ir koordinācijas veids starp uzņēmumiem, kas, nesasniedzot stadiju, kad starp tiem tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību ( 41 ). Turklāt kopš 1975. gada 16. decembra sprieduma Suiker Unie u.c./Komisija(no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, EU:C:1975:174, 288. punkts) ir atzīts, ka informācijas apmaiņa var veidot autonomu pārkāpumu, uz kuru attiecas LESD 101. panta 1. punkts.

53.

No LESD 101. panta 1. punkta izriet, ka saskaņoto darbību jēdziens līdzās saskaņošanai starp attiecīgajiem uzņēmumiem nozīmē šai saskaņošanai atbilstošu rīcību tirgū un cēloņsakarību starp abiem šiem elementiem. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja nav pierādījumu par pretējo, kas ir jāiesniedz attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, ir jāpieņem, ka uzņēmumi, kas piedalās darbību saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem ( 42 ).

54.

Tādējādi informācijas apmaiņa, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kuras dēļ konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota, ir uzskatāma par tādu, kas ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam ( 43 ). Proti, LESD noteikumos par konkurenci ir ietverta prasība par saimnieciskās darbības subjektu autonomiju. Tomēr, lai gan šī prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu tādu kontaktu nodibināšanu starp saimnieciskās darbības subjektiem, kuru mērķis vai sekas ir vai nu ietekmēt pašreizēja vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai nu to informēt par savu paša īstenošanai paredzēto vai ieplānoto rīcību tirgū ( 44 ).

55.

Tomēr, lai gan Tiesai vairākkārt ir nācies pārbaudīt informācijas apmaiņas saderību ar LESD 101. panta 1. punktu, tā ne vienmēr skaidri ir precizējusi, vai kritēriji, uz kuriem tā atsaucas, it īpaši kritērijs par nenoteiktības mazināšanu vai novēršanu attiecībā uz tirgus funkcionēšanu, attiecas uz ierobežojuma jēdzienu vispār un vai tie attiecas tikai uz ierobežojumiem seku dēļ vai ļauj konstatēt arī pretkonkurences mērķi ( 45 ). Tomēr tas, ka iepriekš minētais kritērijs tiek piemērots, gan lai identificētu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, gan lai identificētu konkurences ierobežojumu seku dēļ, nav pārsteidzoši. Kā esmu norādījis šo secinājumu 31. punktā, nošķīruma starp konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un konkurences ierobežojumu seku dēļ jēga galvenokārt ir pierādīšanā.

56.

Tomēr jāprecizē, ka dažos spriedumos, kuros minēts ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens saistībā ar informācijas apmaiņu, Tiesa ir centusies sīkāk izskaidrot apstākļus, kuros būtu jāizmanto kvalifikācija par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. It īpaši Tiesa ir nospriedusi, ka par vērstu pret konkurenci ir uzskatāma tāda informācijas apmaiņa, ar ko var novērst nenoteiktību starp ieinteresētajām personām saistībā ar attiecīgo uzņēmumu veicamās korekcijas brīdi, apmēru un kārtību, kādā attiecīgie uzņēmumi ir iecerējuši darbības īstenot tirgū ( 46 ), un līdz ar to – kas var tieši ietekmēt konkurentu komerciālo stratēģiju vai iespaidot normālo konkurenci tirgū ( 47 ). It īpaši tas tā ir gadījumā, ja informācijas apmaiņa attiecas uz īpaši sensitīviem elementiem no konkurences viedokļa, piemēram, nākotnē piemērojamām cenām vai kādu no šo cenu sastāvdaļām, kā tas ir bijis spriedumos T‑Mobile un Dole vai nesenāk spriedumā HSBC.

57.

Taču, ja informācijas apmaiņa attiecas uz elementiem, kuri ir mazāk sensitīvi no konkurences tiesību viedokļa, vai ja pretkonkurences mērķis skaidri neizriet no satura, mērķu un juridiskā un ekonomiskā konteksta, kurā šī apmaiņa iekļaujas, analīzes, Tiesa uzskata, ka ir jāveic seku analīze. Šāds risinājums tika izmantots, piemēram, lietā ASNEF, kurā Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā noteiktu datu iezīmes, šo datu apmaiņas starp banku iestādēm, kas bija paredzēta banku reģistra izveidei, mērķis nebija ierobežot konkurenci un ka tādējādi esot jāanalizē ietekme ( 48 ). Šajā pašā lietā Tiesa turklāt uzskatīja, ka, ņemot vērā attiecīgo banku veiktos pasākumus, lai neizpaustu sensitīvus datus, datubāzes, ar kurām notikusi apmaiņa starp tām, nevarētu atklāt ne konkurējošo uzņēmumu attiecīgo stāvokli tirgū, ne to komerciālo stratēģiju ( 49 ).

58.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsniedz šādi apsvērumi.

59.

Pirmām kārtām, jāuzsver, ka jebkuru informācijas apmaiņu starp konkurentiem nevar uzskatīt par konkurenci ierobežojošu. Daudzos konkurētspējīgos tirgos informācijas apmaiņa ir parasta parādība. Turklāt no ekonomikas teorijas izriet, ka pārskatāmība starp saimnieciskās darbības subjektiem var veicināt konkurences palielināšanos un ļaut likvidēt informācijas asimetrijas problēmas, kā arī var dažādos veidos radīt efektivitātes pieaugumu, palielinot tirgus efektivitāti ( 50 ).

60.

Otrām kārtām, no šo secinājumu 54. punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka, ciktāl tas attiecas uz informācijas apmaiņu starp konkurentiem, nenoteiktības mazināšana vai novēršana attiecībā uz konkurenta stratēģisko rīcību tirgū ir izšķirošais kritērijs, lai izvērtētu, vai ir noticis LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums.

61.

Tomēr vērtējums, ņemot vērā iepriekš minēto kritēriju, ir ļoti atkarīgs no tās informācijas rakstura, ar kuru savstarpēji apmainās konkurenti. Proti, tikai stratēģiskas (vai komerciāli sensitīvas) informācijas apmaiņa var mazināt nenoteiktību tirgū un ietekmēt pušu lēmumu pieņemšanas autonomiju, tādējādi samazinot konkurenci. Lai gan nav stratēģiskas (vai komerciāli sensitīvas) informācijas jēdziena precīzas definīcijas, principā ir atzīts, ka stratēģiski vērtīgākā ir informācija par cenām un apjomiem, tai seko informācija par izmaksām un pieprasījumu ( 51 ). Turklāt datu, ar kuriem notiek apmaiņa, stratēģiskā lietderība var būt atkarīga arī no virknes citu faktoru, piemēram, attiecīgā tirgus koncentrācijas pakāpes, informācijas apkopojuma vai neapkopojuma, tās vecuma, kā arī konkrētās apmaiņas biežuma ( 52 ).

62.

Trešām kārtām, lai gan uz informācijas apmaiņu var attiekties LESD 101. panta 1. punkts, fakts, ka šāda apmaiņa ir saistīta ar stratēģiskiem datiem, kuri var mazināt nenoteiktību tirgū, automātiski neizraisa kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

63.

Ņemot vērā prasību konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu interpretēt šauri, šo kvalifikāciju var attiecināt tikai uz tādu informācijas apmaiņu, par kuru skaidri un nepārprotami var secināt, ka, ņemot vērā tās iezīmes un nepastāvot vajadzībai pārbaudīt tās sekas, ir izpildīts kritērijs par nenoteiktības mazināšanu vai novēršanu tirgū, tādējādi šāda informācijas apmaiņa var tieši ietekmēt konkurentu komerciālo stratēģiju, ļaujot tiem pielāgot savu rīcību tirgū. Kā esmu minējis šo secinājumu 56. punktā, šis kritērijs tiks uzskatīts par izpildītu, ja informācijas apmaiņa attiecas uz būtiskiem konkurences elementiem, piemēram, nākotnes jaudu un cenām.

64.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir konstatējams, ka informācijas apmaiņa var būt konkurenci ierobežojoša darbība mērķa dēļ, ja no tās satura, mērķu un juridiskā un ekonomiskā konteksta, kurā tā iekļaujas, analīzes izriet, ka šai apmaiņai ir pietiekama kaitīguma konkurencei pakāpe. Turklāt apstāklis, ka šī apmaiņa ir “autonoma” tādējādi, ka tā nav saistīta ar aizliegtas vienošanās konstatēšanu, nevar atspēkot konstatējumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ – ar nosacījumu, ka minētajai informācijas apmaiņai ir pietiekama kaitīguma pakāpe ( 53 ).

65.

Iesākumā jāatgādina, ka no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus izriet, ka, ņemot vērā šo secinājumu 10.–14. punktā aprakstītās iezīmes, konkrētā informācijas apmaiņa attiecās uz pašreizējiem un turpmākiem datiem, kuri bija stratēģiski no konkurences tiesību viedokļa un kuri esot ļāvuši prasītājām iegūt precīzu informāciju par savu konkurentu piedāvājumiem, tādējādi ļaujot tām mazināt nenoteiktību saistībā ar stratēģisko rīcību un pielāgoties, izmantojot neformālu koordinēšanu.

66.

Tomēr šo aprakstu apstrīd prasītājas, kuras uzskata, ka – pretēji Konkurences iestādes un iesniedzējtiesas konstatējumiem – informācijas, ar kuru notikusi apmaiņa, iezīmes neļāva veikt šādu koordinēšanu tirgū ( 54 ).

67.

Tomēr jāatgādina, pirmkārt, ka Tiesai nav jāpārbauda iesniedzējtiesas izklāstīto faktisko apstākļu precizitāte ( 55 ) un, otrkārt, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā visu to nozīmīgo apstākļu kopumu, kas raksturo pamatlietas situāciju un tās ekonomisko un juridisko kontekstu, ir jāveic galīgais vērtējums par to, vai attiecīgās informācijas apmaiņas mērķis ir bijis ierobežot konkurenci ( 56 ).

68.

Kad ir sniegti šie paskaidrojumi, ierosinu izvērtēt, pirmkārt, informācijas apmaiņas daļu, kas attiecas uz piešķirto aizdevumu komerciālajiem nosacījumiem (īpaši tiem, kuri skar procentu likmju starpības), pēc tam, otrkārt, izvērtēt informācijas apmaiņu, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas apjomu, un visbeidzot, treškārt, izvērtēt nosacījumus, ar kādiem vienu un to pašu informācijas apmaiņu, kas attiecas uz abiem šiem informācijas veidiem, tos analizējot kopā, varētu uzskatīt par tādu, kurai ir pretkonkurences mērķis.

69.

Iesākumā jāatgādina, ka no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus izriet, ka “procentu likmju starpības”, par kurām bankas apmainījušās ar informāciju, ir būtisks cenas elements ( 57 ). Turklāt no šī paša lēmuma izriet, ka, paziņojot konkurentiem kādu no cenu sastāvdaļām, ko tās pieņems, prasītājas ir palīdzējušas palielināt pārskatāmību tirgū, samazinot nenoteiktību saistībā ar savu pašreizējo vai turpmāko stratēģiju, un tas ir ļāvis katrai bankai, kura piedalījusies informācijas apmaiņā, izmantot šo informāciju, nosakot savu komerciālo stratēģiju, un jebkurā brīdī pielāgoties neformālas koordinēšanas dēļ.

70.

Tomēr uzreiz jānorāda, ka no šo secinājumu 56. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet, ka informācijas apmaiņu, kurai ir šādas iezīmes, var kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Tādējādi pretēji nostājai, ko aizstāvējušas dažas prasītājas, ir konstatējams, ka pastāv pietiekami ticama un stabila pieredze, kas ļauj uzskatīt, ka šāda apmaiņa attiecībā uz nākotnē piemērojamām cenām (vai atsevišķiem to faktoriem) pēc būtības ir vērsta pret konkurenci, it īpaši, ņemot vērā īpaši augsto slepenas vienošanās risku, ko tā ietver, lai to varētu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

71.

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru informācijas apmaiņas starp konkurentiem izvērtējums ir jāveic, ņemot vērā Līguma noteikumos par konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku tirgū tas plāno īstenot ( 58 ). Tomēr informācijas apmaiņa starp konkurentiem par noteicošiem faktoriem saistībā ar cenām acīmredzami neatbilst šai patstāvības prasībai, it īpaši tad, ja šī informācija attiecas uz nākotnes nodomiem cenu jomā, kas ļauj uzņēmumiem iepriekš paredzēt konkurenta komerciālo un stratēģisko virzību un tai pielāgoties, samazinot konkurences spiedienu tirgū.

72.

Turklāt jākonstatē, ka informācijai par procentu likmju starpībām papildus tās konfidenciālajam raksturam apmaiņas brīdī ir īpaša nozīme, lai noteiktu aizdevumu piedāvājumus, ko bankas piedāvā saviem klientiem. Tādējādi, lai gan banku tirgus ir stingri reglamentēts, banku iestādēm ir lēmumu pieņemšanas brīvība attiecībā uz procentu likmju starpību noteikšanu, kas nodrošina katras bankas stratēģisko diferenciāciju un kas tādējādi ir galvenais šo iestāžu savstarpējās konkurences faktors ( 59 ).

73.

Tātad šīs apmaiņas saturam pašam par sevi ir pietiekama kaitīguma konkurencei pakāpe, un to jau pēc savas būtības var uzskatīt par tādu, kas kaitē pareizai normālas konkurences funkcionēšanai, un ar to būtu pietiekami, lai secinātu, ka pastāv darbības, kas attiecas uz pašām izmaiņām konkurences procesā konkrētajos tirgos ( 60 ).

74.

Turklāt – pretēji dažu prasītāju aizstāvētajam viedoklim – nav vajadzīgs, lai saskaņotas darbības attiektos uz visiem konkurences faktoriem. Pretkonkurences mērķis šīm darbībām var būt arī tad, ja tās attiecas tikai uz atsevišķiem faktoriem, piemēram, procentu likmju starpībām ( 61 ). Tas, ka galīgajā cenā ir ietvertas arī citas sastāvdaļas, ar kurām (visām), iespējams, nav notikusi informācijas apmaiņa, nevar likt apšaubīt konstatējumu par to, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

75.

Datu, ar kuriem notikusi apmaiņa, stratēģiskais un komerciāli sensitīvais raksturs netiktu arī apšaubīts pat tad, ja būtu konstatēts, kā apgalvo vairākas prasītājas, ka daži no attiecīgajiem datu apmaiņas gadījumiem attiecās nevis uz galīgajām banku piemērotajām cenām un klientiem faktiski piešķirto kredītu procentu likmju starpībām, bet gan drīzāk uz tādu orientējošu likmju diapazonu, kuras tika izmantotas kā sākumpunkts individuālām sarunām ar katru klientu atkarībā no tā konkrētā riska profila. Proti, ar šādu datu izpaušanu var pietikt, lai atklātu stratēģiskos nodomus par turpmāko rīcību cenu jomā un tādējādi atvieglotu saskaņotu rīcību starp uzņēmumiem ( 62 ).

76.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet – lai noteiktu, vai uz nolīgumu vai informācijas apmaiņu attiecas LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, it īpaši ir jāpievēršas objektīvajiem mērķiem, kādus saskaņā ar to ir plānots īstenot ( 63 ). Turklāt šie objektīvie mērķi, kuriem skaidri ir jāizriet no attiecīgajām darbībām, nekādā veidā nesakrīt ar subjektīvajiem nolūkiem ierobežot vai neierobežot konkurenci vai ar leģitīmajiem mērķiem, kādi varētu būt attiecīgajiem uzņēmumiem. Papildus tam ir konstatēts, ka nolīgumu var uzskatīt par tādu, kuram ir konkurenci ierobežojošs mērķis, pat tad, ja tam ir arī citi leģitīmi mērķi ( 64 ).

77.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Konkurences iestāde ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā informācijas, par kuru notikusi apmaiņa, raksturu, tai nevarēja būt neviens cits mērķis kā vien ierobežot konkurenci. Šo konstatējumu apstrīd prasītājas, kuras apgalvo, ka informācijas apmaiņa bija neformāls līdzeklis, lai atvieglotu banku benchmarking [salīdzinošās novērtēšanas] darbību, ļaujot tām savstarpēji salīdzināt savus attiecīgos piedāvājumus ( 65 ), vienlaikus samazinot ar šādu salīdzināšanu saistītās izmaksas, kam varēja būt konkurenci veicinošas sekas ( 66 ), un tādējādi informācijas apmaiņas mērķis pēc būtības nebija vērsts pret konkurenci.

78.

Šis arguments šķiet mazticams un līdz ar to būtu jānoraida.

79.

Lai gan informācijas apmaiņa var radīt efektivitātes pieaugumu un padarīt uzņēmumus konkurētspējīgākus, it īpaši ļaujot tiem salīdzināt savas attiecīgās darbības un tādējādi uzlabot gan savu iekšējo efektivitāti, gan stāvokli tirgū, ir pats par sevi saprotams, ka tādas iniciatīvas kā benchmarking neattaisno tādu darbību izmantošanu, kuras pašas par sevi ir pretkonkurences darbības, piemēram, apmaiņu ar tādu informāciju, kas ir konfidenciāla un stratēģiska no konkurences tiesību viedokļa, kāda ir informācija par uzņēmumu plānotajām darbībām cenu jomā.

80.

Turklāt man ir grūti saprast banku argumentāciju attiecībā uz mērķiem, kas tiek īstenoti ar konkrēto informācijas apmaiņu. Ir jāuzdod jautājums par šādas apmaiņas lietderību, jo, pēc prasītāju ieskata, informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa, pirmkārt, bankas esot publiskojušas vienlaikus ar konkrēto informācijas apmaiņu (vai uzreiz pēc tās) un, otrkārt, ņemot vērā bankās piemērojamās iekšējās procedūras, to nevarētu ņemt vērā, lai mainītu kredītu procentu likmju starpības. Papildus tam, ka Konkurences iestāde apstrīd šo konstatējumu un tas neizriet no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus, šādai informācijas apmaiņai trūktu jebkādas komerciālas loģikas. Tādējādi rodas jautājums par apsvērumiem, kuri varētu būt mudinājuši prasītājas pakļaut sevi ievērojamam riskam no konkurences tiesību viedokļa, lai iegūtu informāciju, kurai, pēc to ieskata, nebija nekādas reālas komerciālas nozīmes.

81.

Iesākumā jānorāda, ka prasītājas pārmet Konkurences iestādei, ka tā nav ņēmusi vērā banku nozares ekonomisko, juridisko un normatīvo kontekstu pārkāpuma laikposmā. Vērtējot atbilstošajā juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā, pēc šo lietas dalībnieku ieskata, konkrētā informācijas apmaiņa faktiski bija konkurenci veicinoša vai šādam vērtējumam vismaz esot bijis jārada šaubas par tā kaitīgumu, un tas būtu apšaubījis konstatējumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ( 67 ).

82.

Turklāt jāatgādina, kā esmu precizējis šo secinājumu 47. punktā, ka gadījumos, kad pretkonkurences mērķis ir viegli uztverams, kā tas, šķiet, ir attiecībā uz informācijas apmaiņu par procentu likmju starpībām, ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā darbības iekļaujas, analīzē būtu jāietver tikai tas, kas absolūti nepieciešams, lai pārbaudītu, vai pastāv īpaši apstākļi, kuri var radīt šaubas par konstatēto šo darbību kaitīgumu. No tā izriet, ka konkurences iestādei ir jāizvērtē tikai tie elementi, kuriem patiešām ir nozīme juridiskā un ekonomiskā konteksta analīzē, un tai nav jāizvērtē tīri hipotētiski argumenti vai argumenti, kas nav saistīti ar juridisko un ekonomisko kontekstu, kurā informācijas apmaiņa vai attiecīgā rīcība iekļaujas ( 68 ).

83.

Pirmām kārtām, prasītājas apstrīd Konkurences iestādes un iesniedzējtiesas vērtējumus par dažādu dalībnieku koncentrācijas pakāpi (un tirgus daļām) laikposmā, uz kuru attiecas minētā apmaiņa, un faktu, ka šī apmaiņa ir notikusi “slēgtā apritē”.

84.

Lai gan Tiesai nav jāaizstāj iesniedzējtiesa, lai izvērtētu Konkurences iestādes izmantoto metodi un tās veiktās analīzes pamatotību, vispirms jānorāda, ka koncentrācijas pakāpe ir viens no elementiem, kuri var izrādīties atbilstoši, analizējot konkurences ierobežojumu ( 69 ). Tādējādi Tiesa jau ir uzskatījusi, ka ļoti koncentrētā tirgū noteiktas informācijas apmaiņa – tostarp atkarībā no informācijas, ar ko apmainās, veida – var ļaut uzņēmumiem uzzināt savu konkurentu stāvokli un komerciālo stratēģiju tirgū, tādējādi izkropļojot sacensību šajā tirgū un palielinot slepenas vienošanās iespējamību vai pat to atvieglojot ( 70 ).

85.

Papildus šīs informācijas apmaiņas slepenas vienošanās potenciālam fakts, ka tā ir notikusi slēgtā apritē, arī rada risku, ka no tās varētu tikt izslēgtas bankas, kuras nepiedalās minētajā informācijas apmaiņā un kuru rīcībā tādējādi nebūtu tādu pašu datu, lai izvērtētu esošos un nākotnes apstākļus konkrētajā tirgū. Šāda informācijas apmaiņa ierobežotu dalībnieku grupā varētu apgrūtināt jaunu saimnieciskās darbības subjektu ienākšanu tirgū ( 71 ), it īpaši, ja šim tirgum piemīt iesniedzējtiesas norādītās iezīmes ( 72 ).

86.

Turklāt fakts, ka pretēji regulārai informācijas apmaiņai par pakalpojumu apjomu apmaiņa saistībā ar procentu likmju starpību tabulām, kā apgalvo prasītājas, esot notikusi reizi pa reizei, pats par sevi neizslēdz informācijas apmaiņas pretkonkurences mērķi. Tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā tirgus struktūru, var pietikt ar vienreizēju kontakta nodibināšanu, lai uzņēmumi saskaņotu savu rīcību ( 73 ).

87.

Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā Portugāles banku tirgus iezīmes, attiecīgā rīcība nekādi nevarēja nedz ietekmēt konkurenci, nedz arī izraisīt koluzīvu rīcību ( 74 ). Precīzāk, ņemot vērā iekšējās procedūras, kas bija jāievēro kredītiestādēs, lai mainītu savu piedāvājumu, tās nevarēja nekavējoties reaģēt uz šādu informāciju.

88.

Šajā ziņā jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja nav pierādījumu par pretējo, kuri jāiesniedz lietas dalībniekiem, ir jāpieņem ( 75 ), ka uzņēmumi ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū, ja tie turpina tajā darboties ( 76 ), un ka tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā ( 77 ).

89.

Tomēr man šķiet, ka prasītājas cenšas atspēkot šo prezumpciju, atsaucoties uz “faktisko neiespējamību” ņemt vērā šo informāciju, lai pielāgotu un mainītu savu rīcību tirgū. Tomēr, pat ja tas tā būtu (kaut gan no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus tas neizriet), ar šādu argumentu vien nepietiek, lai noraidītu konstatējumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

90.

Jāatgādina, pirmkārt, ka LESD 101. pants, tāpat kā pārējie Līgumā iekļautie konkurences noteikumi, ir paredzēts, ne vien lai aizsargātu konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī lai aizsargātu tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu. Tādēļ saskaņoto darbību pretkonkurences mērķa konstatēšanu nevar pakārtot šo darbību tiešās saiknes ar galapatērētāju maksājamām cenām konstatēšanai ( 78 ). Tādējādi, pat ja rīcība var izraisīt zināmu attiecīgo produktu vai pakalpojumu cenas samazinājumu (vai būt neitrāla attiecībā uz konkurenci), noteiktos apstākļos var uzskatīt, ka tā pēc būtības ir konkurenci ierobežojoša ( 79 ).

91.

Otrkārt, tas, ka procentu likmju starpības tiek publiskotas neilgi pēc konkrētās informācijas apmaiņas, nekādi nemaina faktu, ka šī informācija bija konfidenciāla un nebija publiski pieejama brīdī, kad ar to faktiski ir notikusi apmaiņa. Turklāt no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus izriet, ka šī informācija bija saistīta ar attiecīgo banku nākotnes nodomiem cenu jomā un tādējādi bija stratēģiska un īpaši sensitīva no konkurences tiesību viedokļa.

92.

Pat pieņemot, ka prasītāju izvirzītais arguments būtu pierādīts, uzskatu, ka ar to nepietiek, lai atspēkotu konstatējumu par ierobežojuma mērķa dēļ esamību, bet to varētu ņemt vērā, aprēķinot naudas sodu, un attiecīgā gadījumā tas, iespējams, varētu samazināt uzlikto naudas sodu.

93.

Trešām kārtām, saistībā ar argumentiem, kuri attiecas uz banku nozares īpatnībām, prasītājas apgalvo, ka, samazinot nenoteiktību tirgū, attiecīgā informācijas apmaiņa varēja radīt efektivitātes pieaugumu un tai varēja būt konkurenci veicinoša ietekme, kas nāktu par labu patērētājiem.

94.

Šajā ziņā jānorāda, kā esmu atgādinājis šo secinājumu 49. punktā, ka iespējamā konkurenci veicinošās ietekmes esamība, ko izvirzījušas prasītājas, neatspēko secinājumu, ka minētais nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, izņemot gadījumus, kad attiecīgā ietekme ir pierādīta, atbilstoša, raksturīga un tik būtiska, ka tā varētu likt apšaubīt secinājumu, ka informācijas apmaiņa pēc būtības kaitē konkurencei.

95.

Tomēr, lai gan prasītājas vispārīgi un drīzāk teorētiski norāda uz dažiem iespējamiem konkurenci veicinošiem aspektiem, kuri izriet no strīdīgās apmaiņas, tās, šķiet, nespēj tos pierādīt. Proti, ne no viena lietas materiāla neizriet, ka minētā informācijas apmaiņa būtu ļāvusi uzlabot tirgus funkcionēšanu vai novērst tā nepilnības ( 80 ). Taču, pat pieņemot, ka konkrētās bankas ir nodevušas zināmas priekšrocības saviem klientiem, un tas turklāt neizriet no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus, tas neizslēgtu to, ka attiecīgajai rīcībai ir pretkonkurences raksturs ( 81 ).

96.

Turklāt, ņemot vērā šo secinājumu 71.–74. punktā aprakstītās informācijas par procentu likmju starpībām īpaši sensitīvo raksturu, ir maz ticams, ka prasītāju norādītie konkurenci veicinošie aspekti ļauj saprātīgi šaubīties par attiecīgās informācijas apmaiņas kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci ( 82 ).

97.

Ceturtām kārtām, prasītājas apgalvo, ka pretēji iesniedzējtiesas konstatējumiem procentu likmju paaugstināšanos neesot izraisījusi attiecīgā informācijas apmaiņa, bet gan tā bija izskaidrojama ar citiem faktoriem, kuri saistīti ar 2008. gada globālo finanšu krīzi un fiskālās konsolidācijas pasākumiem, kurus šīs krīzes dēļ īstenoja Portugāle.

98.

Šo secinājumu 90. punktā jau izklāstītajiem iemesliem līdzīgu iemeslu dēļ uzskatu, ka arī šis arguments ir jānoraida ( 83 ). Turklāt ir jākonstatē, ka, lai gan no lēmuma uzdot prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka attiecīgā informācijas apmaiņa ir pastiprinājusies ar ekonomikas krīzi saistītā laikposmā, tomēr minētā informācijas apmaiņa bija sākusies 2002. gadā, proti, krietni pirms finanšu krīzes sākuma un regulatīvo iestāžu pēc tam saistībā ar šo krīzi veiktajiem pasākumiem.

99.

Piektām kārtām, attiecībā uz normatīvo vidi, kurā ir notikusi informācijas apmaiņa, prasītājas pārmet iesniedzējtiesai, ka tā nav ņēmusi vērā faktu, ka Portugāles banku nozarei piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ir ietverta virkne noteikumu, kuru mērķis ir nodrošināt noteiktu pārskatāmības līmeni tirgū, lai izvairītos no sistēmiskām krīzēm. Prasītājas uzskata, ka šie noteikumi turklāt esot ieviesti ar Savienības tiesībām par patērētāju aizsardzību.

100.

Manuprāt, šim argumentam arī nevar piekrist, jo no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus skaidri izriet, ka informācija, ar kuru notikusi apmaiņa starp prasītājām, bija atšķirīga un pārsniedza to informāciju, ko tās paziņoja, pildot savus reglamentējošos pienākumus. Turklāt jāatzīmē, ka pretēji tam, ko apgalvo dažas prasītājas, ne ar vienu Savienības tiesību normu nevarētu pieprasīt, lai starp bankām notiktu apmaiņa ar tādu informāciju kā procentu likmju starpības ( 84 ).

101.

Lai gan nav nepieciešams atkārtot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ “klasisko analīzes shēmu”, kas ietver nolīguma satura, mērķu un juridiskā un ekonomiskā konteksta, kurā tas iekļaujas, pārbaudi, uzskatu, ka ir jāsniedz daži precizējumi par informācijas apmaiņu, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas apjomu, jo daži pamatlietas dalībnieki, šķiet, uzskata, ka tikai minētajai apmaiņai vien (un neatkarīgi no analīzes, kas attiecas uz informācijas apmaiņu par procentu likmju starpībām) varētu būt pretkonkurences mērķis.

102.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka dati, kuri attiecas uz pakalpojumu sniegšanas apjomu, principā var būt stratēģiska un sensitīva informācija no konkurences tiesību viedokļa, ja vien informācijas, ar ko notikusi apmaiņa, iezīmes un šīs apmaiņas konteksts ļauj samazināt nenoteiktību saistībā ar konkurenta stratēģisko rīcību tirgū ( 85 ).

103.

Otrkārt, ir jākonstatē, ka atšķirībā no informācijas apmaiņas par procentu likmju starpībām attiecīgā apmaiņa attiecas nevis uz nākotnes darbībām, bet gan uz iepriekšējā mēneša datiem. Lai gan galīgais novērtējums par laika aspektu saistībā ar šo informāciju ir jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā konkrētos apstākļus attiecīgajā banku tirgū, jāatgādina, ka principā jādomā, ka agrāku (vai vēsturisku) datu apmaiņa nenovedīs pie slepenas vienošanās un tā ir mazāk kaitīga no konkurences tiesību viedokļa, jo šādi dati, visticamāk, nenorādīs uz konkurentu turpmāko rīcību un nenodrošinās kopēju saprašanos tirgū ( 86 ).

104.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka nav iepriekš noteiktas robežas, pēc kuras dati kļūst vēsturiski, t.i., pietiekami veci, lai neapdraudētu konkurenci. Proti, datu patiesais vēsturiskums tiek noteikts atkarībā no konkrētā tirgus iezīmēm un īpatnībām, it īpaši no tā, cik bieži nozarē tiek pārskatītas cenas ( 87 ). No tā izriet, ka, lai arī maz ticams, nav izslēgts, ka informācijas apmaiņa par pagātnes notikumiem arī varētu veidot ierobežojumus mērķa dēļ LESD 101. panta izpratnē. Tā tas būtu gadījumā, ja nesenas individualizētas informācijas par stratēģiskajiem mainīgajiem lielumiem apmaiņa ļautu atklāt tendences, par kurām sniegta informācija varētu mazināt vai novērst pušu nenoteiktību par to nākotnes nodomiem tirgū, un tādā gadījumā šāda apmaiņa varētu būt līdzvērtīga informācijas apmaiņai par nākotnes datiem.

105.

Treškārt, ir atzīts, ka salīdzinājumā ar uzņēmumu līmeņa datu apmaiņu ir daudz mazāk ticams, ka patiesi apkopotu datu, t.i., tādu datu, kas pietiekami apgrūtina individualizētas uzņēmumu līmeņa informācijas identificēšanu, apmaiņa radīs konkurenci ierobežojošas sekas. Tādējādi risks, ka stratēģiskā informācijas apmaiņa mazina nenoteiktību tirgū un tādējādi ierobežo konkurenci, ir lielāks, ja šī informācija nav apkopota ( 88 ).

106.

Ceturtkārt, ar apstākli, ka informācija, ar kuru notikusi apmaiņa, pārsniegusi attiecīgo banku reglamentējošos pienākumus un attiekusies uz datiem, kas nebija publiski pieejami, pašu par sevi nepietiek, lai šai informācijas apmaiņai piedēvētu pretkonkurences raksturu. Vēl ir jāpierāda, ka informācija, ar kuru notikusi apmaiņa, ir ļāvusi samazināt vai novērst nenoteiktību tirgū (un tas tā ir skaidri un nepārprotami, lai varētu secināt, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ).

107.

No tā izriet, ka, lai gan nav izslēgts, ka apmaiņai ar neseniem un neapkopotiem datiem par pakalpojumu sniegšanas apjomu varētu būt stratēģisks raksturs un tā var būt sensitīva no konkurences tiesību viedokļa, it īpaši, ja šāda apmaiņa ir notikusi ļoti koncentrētā tirgū un ļoti bieži, lēmumā uzdot prejudiciālu jautājumu nav ietverts neviens elements, kas ļautu skaidri konstatēt, kā to prasa ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena šaura interpretācija, ka šai apmaiņai ir īpaši kaitīgs raksturs attiecībā uz konkurenci, un kas (pats par sevi) būtu ļāvis samazināt stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz dalībnieku turpmāko rīcību tirgū ( 89 ).

108.

No iepriekš veiktās analīzes izriet – lai gan iesniedzējtiesas aprakstītā informācijas apmaiņas daļa, kas saistīta ar procentu likmju starpībām, var ietilpt kādā no nolīgumu vai saskaņoto darbību kategorijām, uz kurām attiecas ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens, šis konstatējums nav tik acīmredzams attiecībā uz datiem par pakalpojumu sniegšanu, ja šī informācijas apmaiņa tiek analizēta izolēti un atsevišķi.

109.

Tomēr gan no Konkurences iestādes sākotnējā lēmuma, gan no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus izriet, ka, lai gan iesniedzējtiesa ir nošķīrusi divus informācijas, ar kuru notikusi apmaiņa, veidus, tā ir uzskatījusi, ka nevis katra no šīm informācijas apmaiņām pati par sevi ir ierobežojoša mērķa dēļ, bet gan – ka tās veidoja daļu no vienas un tās pašas informācijas apmaiņas, kura tika kvalificēta par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Turklāt jānorāda, ka, pamatojoties uz pašas iesniedzējtiesas konstatējumiem par šīs informācijas apmaiņas raksturīgo kaitīgumu konkurencei ( 90 ), šāda apmaiņa var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Taču, lai šādu juridisko kvalifikāciju varētu izmantot, ir jābūt izpildītiem arī diviem citiem nosacījumiem, kuri skaidri neizriet no šīs lietas materiāliem.

110.

Pirmkārt, no tiesiskās drošības viedokļa ir svarīgi nodrošināt, lai kaitējuma teorija, uz kuru pamatojoties konkurences iestāde ir uzlikusi sodu par pretkonkurences darbību, izriet acīmredzami, it īpaši, ja runa ir par šādas darbības pretkonkurences mērķa pierādīšanu ( 91 ).

111.

Otrkārt, tādai mijiedarbībai starp apmaiņu ar abiem šiem informācijas veidiem, kura ļauj pamatot konkurences iestādes pieņemto kaitējuma teoriju, ir nepārprotami jāizriet no šīs iestādes veiktās analīzes. Tātad šai iestādei ir jāpierāda pietiekami skaidra saikne starp apmaiņu ar abiem šiem informācijas veidiem un jāizskaidro, kā informācijas apmaiņa ar šādām iezīmēm pietiekami kaitē konkurencei, lai pamatotu tās kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Citiem vārdiem, konkurences iestādei būs jāpierāda, kā šīs apmaiņas, aplūkojot tās kopumā, veido daļu no acīmredzami pret konkurenci vērsta “plāna” un ir tādas, kas ļauj attiecīgajām bankām tuvināt savu rīcību ( 92 ).

112.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas un uzraudzības lietu tiesa, Portugāle) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: