1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja UniCredit Bank AG lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

[..]

19

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

20

VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

21

Eiropas Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

22

Eiropas Savienības Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

80

Otrajam pamatam ir septiņas daļas.

[..]

95

Prasītāja apgalvo, ka VNV neesot pietiekami izklāstījusi pamatojumu, kālab tā ex ante iemaksu aprēķinā 2021. gada iemaksu periodam nav piemērojusi riska rādītājus “neto stabila finansējuma rādītājs” (turpmāk tekstā – “NSF rādītājs”) un “iestādes pašu kapitāls un atbilstīgās saistības, kas pārsniedz [minimuma prasības pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām]” (turpmāk tekstā – “MREL rādītājs” un “MREL”), kā arī apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, kas minēti Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 5. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā.

96

VNV apstrīd prasītājas argumentus.

97

Vispirms jānorāda, ka Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tad, “ja konkrēta rādītāja noteikšanai nepieciešamā informācija, kas minēta [šīs deleģētās regulas] II pielikumā, nav iekļauta [minētās deleģētās regulas] 14. pantā minētajā piemērojamajā uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībā attiecībā uz bāzes gadu, šo riska rādītāju nepiemēro, līdz sāk piemērot minēto uzraudzības pārskatu sniegšanas prasību”.

98

Šajā gadījumā VNV apstrīdētā lēmuma 21.–29. apsvērumā norādīja, ka tā nepiemēroja nedz NSF rādītāju un MREL rādītāju, nedz apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, jo šī lēmuma pieņemšanas brīdī informācija, kas vajadzīga saistībā ar šiem riska rādītājiem un apakšrādītājiem, visām iestādēm nebija pieejama vienotā formātā.

99

Konkrētāk, attiecībā uz NSF rādītāju VNV norādīja, ka “[Savienībā netika] izmantots neviens saskaņots NSF rādītāja saistošs standarts un tādējādi [tā nevarēja] identificēt rādītājus valsts līmenī”. Attiecībā uz MREL rādītāju VNV precizēja, ka, “tā kā prasības saistībā ar MREL rādītāju kopumā [tika] īstenotas pakāpeniski, [tās] rīcībā [nebija] datu, kas tai ļautu piemērot šo rādītāju katras iestādes, kura veic iemaksas [VNF], līmenī”. Attiecībā uz apakšrādītāju “sarežģītība” un apakšrādītāju “noregulējamība” VNV norādīja, ka “par [minētajiem apakšrādītājiem] vajadzīgie dati par 2019. pārskata gadu visām iesaistīto dalībvalstu iestādēm [nebija] pieejami vienotā formātā”.

100

Šāds pamatojums ļauj prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ VNV nepiemēroja attiecīgos riska rādītājus un apakšrādītājus un tādējādi ir izpildījusi šī sprieduma 82. un 83. punktā minētajā judikatūrā noteiktās prasības.

101

Prasītājas argumenti neatspēko šo secinājumu.

102

Pirmkārt, jānoraida prasītājas arguments, ka VNV apstrīdētajā lēmumā esot bijis jāpaskaidro pamatojums, kālab tā uzskatīja, ka tai ir rīcības brīvība, kas tai ļauj nepiemērot NSF rādītāju un MREL rādītāju, kā arī riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, jo šis arguments ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Proti, no paša Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka VNV nav rīcības brīvības nepiemērot riska rādītāju, jo, tiklīdz ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, tai šāds rādītājs nav jāņem vērā.

103

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot ietverti atsevišķi “gadījuma apgalvojumi” par attiecīgo riska rādītāju un apakšrādītāju, kuru pareizību prasītāja un Savienības tiesas nevar pārbaudīt, nepiemērošanu. Tomēr prasītāja nav pierādījusi, kādā veidā apstrīdētajā lēmumā ietvertie apsvērumi, pieņemot, ka tie ir “gadījuma”, tai liedz saprast pamatojumu, kura dēļ nav piemēroti attiecīgie riska rādītāji un apakšrādītāji, vēl jo vairāk tāpēc – kā ir norādīts šī sprieduma 98. un 99. punktā –, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā ir ietverti pietiekami skaidrojumi.

104

Treškārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka VNV apstrīdētajā lēmumā neesot izklāstījusi pamatojumu, kālab tā nav ņēmusi vērā Vācijā pieejamos riska rādītājus, lai aprēķinātu tās ex ante iemaksas procentuālo daļu, kas noteikta valsts līmenī. Tomēr šādi skaidrojumi esot nepieciešami, jo saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas deleģētās regulas 14. panta 3. un 6. punktu – ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecībā uz šo rādītāju ir piemērojamas uzraudzības pārskatu sniegšanas prasības, riska rādītājs ir jāņem vērā.

105

Šajā ziņā no šī sprieduma 83. punktā minētās judikatūras izriet, ka pamatojuma pietiekamība ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu, un it īpaši personu, uz kurām attiecas akts, iespējamās intereses saņemt skaidrojumus.

106

Attiecībā uz NSF rādītāja piemērošanu VNV apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā, lasot to kopsakarā ar minētā lēmuma III pielikuma 31. punktu, paskaidroja, ka “[..] [tā nevarēja] identificēt rādītājus valsts līmenī””, jo tā uzraudzības pārskatu sniegšanas prasības attiecībā uz šo rādītāju uzskatīja par nepiemērotām. Tāpat no šī lēmuma 25. apsvēruma, lasot to kopsakarā ar minētā lēmuma III pielikuma 32. un 33. punktu, būtībā izriet, ka VNV rīcībā nebija valsts līmenī apkopotu datu, kas tai ļautu piemērot MREL rādītāju, jo VRI [valsts regulatīvā iestāde] ar šo rādītāju saistītās prasības īstenoja pakāpeniski.

107

Šādos apstākļos VNV ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, paskaidrojot, ka NSF rādītāja un MREL rādītāja piemērošanai nepieciešamie dati nebija pieejami valsts līmenī.

108

Turpinot, apstrīdētā lēmuma III pielikuma 32. punktā norādīts, ka riska apakšrādītāju “sarežģītība” un “noregulējamība” noteikšana ir atkarīga no iestāžu noregulējuma plānošanas, jo šie riska apakšrādītāji ir saistīti ar noregulējuma plānu izstrādi.

109

Kā VNV norāda iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku, un tas nav apstrīdēts, prasītājai kā informētai ekonomikas dalībniecei bija jāzina, ka VRI nav izstrādājušas šādus plānus visām iestādēm, kuras veic ex ante iemaksas, un ka tāpēc šie plāni nav pabeigti visām iestādēm, kuru juridiskā adrese ir Vācijā. Tādējādi prasītāja varēja saprast: tā kā visām Vācijas iestādēm nebija izstrādāti noregulējuma plāni, VNV rīcībā nebija atbilstošu valsts līmenī apkopotu datu, lai piemērotu riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

110

Visbeidzot prasītājas arguments, ka VNV esot bijis jāsniedz pamatojums, kālab tā salīdzināmā līmenī nepielāgoja datus, kas visā Savienībā nav apkopoti vienotā formātā, ir jānoraida, jo tas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Proti, no Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta neizriet, ka VNV būtu pienākums jebkādā veidā pielāgot datus, kuri nav apkopoti vienotā formātā.

111

Šādos apstākļos otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

112

Prasītāja apgalvo, ka VNV norādītais pamatojums neļaujot saprast iemeslus, kālab tā gada mērķapjomu ir noteikusi vienas astotās daļas apmērā no 1,35 % no visu iestāžu segtajiem noguldījumiem 2020. gadā. Konkrēti – VNV neesot paskaidrojusi, kā tā ir pārbaudījusi Komisijas Kopīgā pētniecības centra (JRC) izveidoto darījumdarbības modeli, lai prognozētu segto noguldījumu un visu noguldījumu banku savienībā pieauguma līmeni sākotnējā periodā. Tāpat VNV neesot sniegusi skaidrojumus par simulācijas modeļa izmantošanu attiecībā uz dažādiem segto noguldījumu pieauguma scenārijiem un galīgo mērķapjomu.

113

VNV apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 35.–48. apsvērumā, kā arī šī lēmuma III pielikuma 46.–84. punktā gada mērķapjoma noteikšanas soļi un šajā nolūkā vērā ņemtie faktori esot aprakstīti skaidri un precīzi. Turklāt no minētā lēmuma 40. apsvēruma izrietot, ka JRC ekonometriskā modelēšana, tāpat kā VNV novērtējums, bija balstīti uz vēsturiskiem datiem par kopējiem noguldījumiem un kopējiem segtajiem noguldījumiem un ka esot apstiprināta visu iestāžu segto noguldījumu pastāvīga pieauguma tendence. Turklāt VNV izmantotais simulācijas modelis aptverot tādu diapazonu, ka bija acīmredzams, ka šis modelis bija tikai viens solis lēmumu pieņemšanas procesā.

114

Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam sākotnējā perioda beigās VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem ir jāsasniedz galīgais mērķapjoms, kas atbilst vismaz 1 % no segto noguldījumu summas visās iestādēs, kuras saņēmušas atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

115

Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā periodā ex ante iemaksas ir jāsadala laikā iespējami vienādi, līdz sasniegts šī sprieduma 114. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet ir pienācīgi jāņem vērā darījumdarbības cikla fāze un prociklisko iemaksu ietekme uz iestāžu finansiālo stāvokli.

116

Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā ir precizēts, ka katru gadu iemaksas, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, nedrīkst pārsniegt 12,5 % no galīgā mērķapjoma.

117

Runājot par ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka VNV to summu nosaka, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, un pamatojoties uz iepriekšējā gada segto noguldījumu vidējo summu, kas aprēķināta reizi ceturksnī visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

118

Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 48. apsvēruma, šajā gadījumā VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11287677212,56 EUR apmērā.

119

Apstrīdētā lēmuma 36. un 37. apsvērumā VNV būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjomu nosaka, pamatojoties uz analīzi par segto noguldījumu izmaiņām iepriekšējos gados, visām attiecīgām izmaiņām ekonomiskajā situācijā, kā arī uz analīzi par darbības cikla fāzes rādītājiem un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli. Pēc tam VNV uzskatīja par piemērotu noteikt koeficientu, kas balstīts uz šo analīzi un VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem (turpmāk tekstā – “koeficients”). Lai sasniegtu gada mērķapjomu, VNV šo koeficientu piemēroja vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās summas 2020. gadā.

120

Apstrīdētā lēmuma 38.–47. apsvērumā VNV ir izklāstījusi pieeju koeficienta noteikšanai.

121

Apstrīdētā lēmuma 38. punktā VNV konstatēja pastāvīgu segto noguldījumu pieauguma tendenci visās iesaistīto dalībvalstu iestādēs. Konkrēti, šo noguldījumu vidējā summa, kas aprēķināta reizi ceturksnī, 2020. gadā sasniedza 6689 miljardus EUR.

122

Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. apsvērumā VNV iepazīstināja ar segto noguldījumu prognozētajām izmaiņām sākotnējā perioda trīs atlikušajos gados, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Tā lēsa, ka segto noguldījumu gada pieauguma līmenis līdz sākotnējā perioda beigām būšot no 4 % līdz 7 %.

123

Apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērumā VNV sniedza darbības cikla fāzes un ex ante iemaksu iespējamās procikliskās ietekmes uz iestāžu finansiālo stāvokli novērtējumu. Lai to paveiktu, tā norādīja, ka ir ņēmusi vērā vairākus rādītājus, piemēram, Komisijas prognozi par iekšzemes kopprodukta izaugsmi un Eiropas Centrālās bankas (ECB) prognozes šajā nolūkā vai par privātā sektora kredītu plūsmu procentos no iekšzemes kopprodukta.

124

Apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā VNV secināja, ka, lai gan banku savienībā ir pamatoti sagaidīt turpmāku segto noguldījumu pieaugumu, šī pieauguma temps būs lēnāks nekā 2020. gadā. Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā norādīja, ka tā ir izmantojusi “piesardzīgu pieeju” attiecībā uz segto noguldījumu pieauguma līmeni nākamajos gados līdz 2023. gadam.

125

Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā VNV noteica koeficienta vērtību 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā reizinādama ar šo koeficientu un šī aprēķina rezultātu izdalīdama ar astoņi atbilstoši šādai matemātiskai formulai, kas ietverta minētā lēmuma 48. apsvērumā:

“Mērķis0 [gada mērķapjoma summa] = Segto noguldījumu kopsumma2020 * 0,0135 * ⅛ = 11287677212,56 EUR”.

126

Tomēr tiesas sēdē VNV norādīja, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā noteica šādi.

127

Pirmkārt, VNV noteica segto noguldījumu summu visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, par pamatu ņemdama nākotnē vērstu analīzi, un prognozēja, ka sākotnējā perioda beigās tā sasniegs aptuveni 7500 miljardus EUR. Lai iegūtu šo summu, VNV ņēma vērā segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā, proti, 6689 miljardus EUR, segto noguldījumu gada pieauguma līmeni 4 % apmērā, kā arī atlikušo iemaksu periodu skaitu līdz sākotnējā perioda beigām, proti, trīs.

128

Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu VNV aprēķināja 1 % no šiem 7500 miljardiem EUR, lai iegūtu plānoto galīgo mērķapjomu, kas jāsasniedz līdz 2023. gada 31. decembrim, proti, aptuveni 75 miljardi EUR.

129

Treškārt, no šīs pēdējās minētās summas VNV atskaitīja finanšu līdzekļus, kas jau bija pieejami VNF 2021. gadā, proti, aptuveni 42 miljardus EUR, lai iegūtu summu, kas jāiekasē līdz sākotnējā perioda beigām atlikušajos iemaksu periodos, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Šī summa bija aptuveni 33 miljardi EUR.

130

Ceturtkārt, VNV šo pēdējo minēto summu izdalīja ar trīs, lai to vienādi sadalītu starp minētajiem trim atlikušajiem iemaksu periodiem. Tādējādi gada mērķapjoms 2021. gada iemaksu periodam tika noteikts šī sprieduma 118. punktā minētajā apmērā, proti, aptuveni 11,287 miljardi EUR.

131

VNV tiesas sēdē arī apgalvoja, ka tā ir publiskojusi informāciju, uz kuru bija balstīta šī sprieduma 127.–130. punktā aprakstītā metode, kas esot ļāvusi prasītājai saprast, kā tika noteikts gada mērķapjoms. Tā tostarp precizēja, ka 2021. gada maijā, t. i., pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas, tā savā tīmekļa vietnē bija publicējusi faktu lapu “Fact Sheet 2021” (turpmāk tekstā – “faktu lapa”), kurā bija norādīta plānotā galīgā mērķapjoma summa. Tāpat VNV apgalvoja, ka VNF pieejamo finanšu līdzekļu apmērs arī bija redzams tās tīmekļa vietnē, kā arī citos publiskos avotos jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

132

Lai pārbaudītu, vai VNV ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu, vispirms jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc Vispārējā tiesa var ņemt vērā un tai pat ir jāņem vērā arī citas nepilnības pamatojumā papildus tām, uz kurām atsaucas prasītāja, it īpaši tad, ja tās atklājas tiesvedības laikā.

133

Šajā nolūkā mutvārdu procesa laikā lietas dalībnieki tika uzklausīti par visām iespējamajām nepilnībām apstrīdētajā lēmumā norādītajā pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu. Konkrētāk, kā izklāstīts šī sprieduma 127.–130. punktā, kad VNV tieši un atkārtoti tika iztaujāta par šo jautājumu, tā soli pa solim aprakstīja metodi, kuru tā faktiski izmantoja, lai noteiktu gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam.

134

Turpinājumā, runājot par pienākuma norādīt pamatojumu saturu, no judikatūras izriet, ka Savienības iestādes vai struktūras pieņemta lēmuma pamatojumā noteikti nedrīkst būt pretrunas, lai ieinteresētās personas varētu saprast šī lēmuma patieso pamatojumu un aizstāvēt savas tiesības kompetentajā tiesā un pēdējā minētā varētu veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 20. un 45.–47. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Grieķija/Komisija, T‑241/13, EU:T:2015:982, 56. punkts).

135

Tāpat, ja apstrīdētā lēmuma autors tiesvedības laikā Savienības tiesā sniedz konkrētus skaidrojumus par tā pamatojumu, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 45.–47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 54. un 55. punkts).

136

Proti, ja apstrīdētajā lēmumā minētie apsvērumi neatbilst tiesvedības laikā sniegtajiem skaidrojumiem, attiecīgā lēmuma pamatojums nepilda šī sprieduma 82. un 83. punktā atgādinātās funkcijas. Šāda neatbilstība liedz, pirmkārt, ieinteresētajām personām pirms prasības celšanas uzzināt apstrīdētā lēmuma patieso pamatojumu un sagatavot savu aizstāvību saistībā ar to un, otrkārt, Savienības tiesai identificēt pamatojumu, uz kura patiesībā juridiski ir balstīts šis lēmums, un pārbaudīt tā atbilstību piemērojamajam regulējumam.

137

Visbeidzot, jāatgādina – kad VNV pieņem lēmumu, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, tai attiecīgajām iestādēm ir jādara zināma šo iemaksu aprēķināšanas metode (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden-Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).

138

Tas pats attiecas uz gada mērķapjoma noteikšanas metodi, jo šai summai ir būtiska nozīme šāda lēmuma sistēmā. Proti, kā izriet no šī sprieduma 15. punkta, ex ante iemaksas aprēķina, dalot minēto summu starp visām attiecīgajām iestādēm, un šīs summas palielināšana vai samazināšana pati par sevi katrai no šīm iestādēm rada attiecīgu ex ante iemaksu palielinājumu vai samazinājumu.

139

No iepriekš minētā izriet – kad apstrīdētajā lēmumā VNV ir jāsniedz iestādēm skaidrojumus par gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šiem skaidrojumiem ir jāatbilst skaidrojumiem, ko tā sniegusi tiesvedības laikā, un jāatteicas uz faktiski izmantoto metodi.

140

Tomēr šajā lietā tas tā nav.

141

Proti, vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā ir ietverta matemātiska formula, kuru tā ir norādījusi kā pamatu gada mērķapjoma noteikšanai. Tomēr izrādās, ka šajā formulā nav ietverti VNV faktiski izmantotās metodes elementi, kā tika skaidrots tiesas sēdē. Proti, kā izriet no šī sprieduma 127.–130. punkta, VNV ar šo metodi ir aprēķinājusi gada mērķapjoma summu, no galīgā mērķapjoma atskaitīdama VNF pieejamos finanšu līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā perioda beigām vēl iekasējamo summu, un izdalīdama pēdējo minēto summu ar trīs. Tomēr šie divi aprēķināšanas soļi nekādi neparādās minētajā matemātiskajā formulā.

142

Turklāt šo konstatējumu nevar atspēkot VNV apgalvojums, ka 2021. gada maijā tā bija publicējusi faktu lapu, ietverot diapazonu, kurā norādītas iespējamās galīgā mērķapjoma summas, un savā tīmekļa vietnē – VNF pieejamo finanšu līdzekļu summu. Proti, neatkarīgi no tā, vai prasītāja faktiski zināja par šīm summām, tās pašas par sevi nevarēja tai ļaut saprast, ka VNV patiešām bija veikusi abas šī sprieduma 141. punktā minētās darbības, turklāt ir precizēts, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā paredzētajā matemātiskajā formulā tās pat nebija minētas.

143

Līdzīgas neatbilstības ir saistītas arī ar veidu, kādā tika noteikts 1,35 % koeficients, kam tomēr ir galvenā nozīme matemātiskajā formulā, kas minēta šī sprieduma 142. punktā. Proti, šo koeficientu varētu saprast tādējādi, ka bez citiem parametriem tas ir balstīts uz prognozēto segto noguldījumu pieaugumu sākotnējā perioda atlikušajos gados. Tomēr, kā VNV atzina tiesas sēdē, šis koeficients tika noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma summas aprēķināšanas rezultātu, t.i., pēc tam, kad VNV aprēķināja šo summu, piemērodama šī sprieduma 127.–130. punktā izklāstītos četrus soļus un izdalīdama ar trīs summu, kas iegūta, no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finanšu līdzekļus. Tomēr šī pieeja nav atspoguļota apstrīdētajā lēmumā.

144

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar faktu lapu plānotā galīgā mērķapjoma summa bija diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR. Taču šis diapazons neatbilst apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā minētā segto noguldījumu 4 % līdz 7 % pieauguma līmeņa diapazonam. Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjoma noteikšanas nolūkā tā ir ņēmusi vērā segto noguldījumu 4 % pieauguma līmeni, kas bija zemākais līmenis otrajā diapazonā, un tādējādi ieguvusi plānoto galīgo mērķapjoma līmeni 75 miljardu EUR apmērā, kas bija augstākā vērtība pirmajā diapazonā. Tādējādi izrādās, ka šie divi diapazoni ir savstarpēji pretrunīgi. Proti, no vienas puses, segto noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazons ietver arī vērtības, kuras ir lielākas par 4 % līmeni un kuru piemērošanas rezultātā aplēstā galīgā mērķapjoma summa tomēr būtu lielāka par to, kas iekļauta šī mērķapjoma diapazonā. No otras puses, prasītāja nesaprot, kālab VNV minētā mērķapjoma diapazonā iekļāva summas, kas ir mazākas par 75 miljardiem EUR. Proti, lai to panāktu, būtu bijis jāpiemēro līmenis, kas ir zemāks par 4 % un kas tomēr neietilpst segto noguldījumu pieauguma līmeņa diapazonā. Šādos apstākļos prasītāja nevarēja identificēt veidu, kādā VNV izmantoja šo noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazonu, lai nonāktu pie plānotā galīgā mērķapjoma aprēķina.

145

No tā izriet, ka VNV gada mērķapjoma noteikšanai faktiski izmantotā metode, kā tā izskaidrota tiesas sēdē, neatbilst apstrīdētajā lēmumā aprakstītajai metodei, jo nedz iestādes, nedz Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, nevarēja identificēt patieso pamatojumu, kura dēļ tika noteikts šis mērķapjoms.

146

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas nepilnības pamatojumā saistībā ar gada mērķapjoma noteikšanu.

147

Tāpēc otrā pamata otrā daļa ir jāapmierina. Tomēr, ņemot vērā šīs lietas juridiskos un ekonomiskos aspektus, pareizas tiesvedības interesēs ir jāturpina izskatīt pārējos prasības pamatus.

[..]

250

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pantam, kā arī 20. panta 1. punktam, jo, lai aprēķinātu korekcijas koeficientu, VNV nav ņēmusi vērā NSF rādītāju un MREL rādītāju un riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”. Konkrēti – šīs deleģētās regulas 6. un 7. pantā VNV neesot piešķirta rīcības brīvība neņemt vērā noteiktus riska rādītājus. Turklāt arī minētās deleģētās regulas 20. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs pašas deleģētās regulas 14. pantu, nevarot pamatot šo riska rādītāju neņemšanu vērā. Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkts faktiski attiecoties tikai uz tās II pielikumā norādīto informāciju. Taču šajā pielikumā nav minēts nedz MREL rādītājs, nedz riska apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība”.

251

VNV apstrīd šo argumentāciju.

252

Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 3. punkta a) apakšpunktu un 5. punkta a) apakšpunktu VNV, lai noteiktu attiecīgo iestāžu riska profilu, principā ir jāņem vērā MREL rādītājs un NSF rādītājs un apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība”.

253

Tomēr atbilstoši Deleģētās regulas 2015/63 20. panta “Pārejas noteikumi” 1. punktam riska rādītāju nepiemēro, kamēr informācija, kas tiek prasīta saskaņā ar šo konkrēto riska rādītāju, kurš minēts šīs deleģētās regulas II pielikumā, nav daļa no šīs pašas deleģētās regulas 14. pantā minētajām uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībām, proti, uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībām, kuras noteiktas ar Komisijas Īstenošanas regulu Nr. 680/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz iestāžu sniegtajiem uzraudzības pārskatiem saskaņā ar Regulu Nr. 575/2013 (OV 2014, L 191, 1. lpp.) vai attiecīgā gadījumā – ar valsts tiesību aktiem.

254

Tādējādi Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā, kura tiesiskums šajā lietā nav apstrīdēts, iespējai nepiemērot riska rādītāju ir izvirzīts divkāršs nosacījums, pirmām kārtām, saskaņā ar šādu rādītāju pieprasītā informācija neietilpst šīs deleģētās regulas 14. pantā minētajās uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībās un, otrām kārtām, šis rādītājs ir minēts šīs deleģētās regulas II pielikumā “Noregulējuma iestādēm iesniedzamie dati”, kurš ietver piecpadsmit datu kategorijas.

255

Attiecībā uz pirmo nosacījumu jānorāda, ka, lai noteiktu, vai saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktu informācija, kas tiek prasīta saskaņā ar konkrētu riska rādītāju, ir daļa no uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībām, VNV ir jāpārbauda, vai iestādēm bija pienākums ziņot šo informāciju uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā kompetentajai iestādei par attiecīgo bāzes gadu atbilstoši Īstenošanas regulai Nr. 680/2014 vai valsts tiesību aktiem. Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 1. punktu kopsakarā ar tās 14. panta 1.–4. punktu šis bāzes gads ir gads, uz kuru attiecas apstiprinātie gada finanšu pārskati, kas pieejami uz 31. decembri gadā pirms iemaksu perioda. No tā izriet, ka šajā gadījumā bāzes gads ir gads, uz kuru attiecas 2020. gada 31. decembrī pieejamie apstiprinātie gada finanšu pārskati (turpmāk tekstā – “attiecīgais bāzes gads”). Kā apgalvo VNV un ko prasītāja neapstrīd, šis finanšu gads atbilst 2019. gada finanšu gadam.

256

Attiecībā uz šī sprieduma 254. punktā minēto otro nosacījumu jānorāda, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta tekstu šo tiesību normu piemēro tostarp tad, ja šīs deleģētās regulas II pielikumā minētie dati paši par sevi ir riska rādītāji.

257

Tomēr pretēji prasītājas apgalvotajam Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktu piemēro arī situācijā, kad šīs deleģētās regulas II pielikumā ir atsauce uz datiem, kuri, nebūdami riska rādītāji paši par sevi, ir izšķiroši, lai aprēķinātu šādus riska rādītājus, kuri savukārt nav minēti šajā pielikumā. Tādējādi riska rādītāju var nepiemērot, ja minētajā pielikumā ir ietverti tā aprēķināšanai nepieciešamie dati.

258

Šajā ziņā jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (spriedumi, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, un 2012. gada 19. jūlijs, ebookers.com Deutschland, C‑112/11, EU:C:2012:487, 12. punkts). Bez tam ir jāņem vērā arī tās lietderīgā iedarbība (skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, BLV Wohn- und Gewerbebau, C‑395/11, EU:C:2012:799, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

259

Attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta kontekstu un mērķiem šajā tiesību normā ir ņemts vērā, ka uzraudzības prasību un saistīto pārskatu sniegšanas prasību ieviešanas process ir pakāpeniski sadalīts laikā. Proti, kā it īpaši izriet no Direktīvas 2014/59 6. apsvēruma, Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemta brīdī, kad šīs prasības vēl nebija galīgi pieņemtas vai tās vēl tika koriģētas. Šajā ziņā prasītāja nav pamatoti apstrīdējusi VNV apgalvojumu, ka kompetentās iestādes pakāpeniski noteiks dažas no šīm prasībām, kas savukārt ietekmēs datus, kuriem jābūt pieejamiem, lai aprēķinātu Deleģētajā regulā 2015/63 paredzētos riska rādītājus. No tā izriet, ka dati, kas nepieciešami, lai aprēķinātu atsevišķus šos riska rādītājus, vismaz daļu sākotnējā perioda var nebūt pieejami par visām attiecīgajām iestādēm vai vismaz par visām iestādēm, kuru juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, un ir precizēts, ka šādi dati var nebūt paziņoti kā uzraudzības pārskati saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai, attiecīgā gadījumā, valsts tiesību aktiem.

260

Šajā kontekstā Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta mērķis ir novērst, ka attiecīgā gadījumā iestādēm, aprēķinot ex ante iemaksas, tiek uzlikts nesamērīgs vai diskriminējošs slogs tieši šīs uzraudzības prasību un ar tām saistīto pārskatu sniegšanas prasību pakāpeniskas īstenošanas dēļ. Proti, šis aprēķins ir saistīts ar salīdzināšanu. Šajā ziņā VNV būtībā paskaidroja, un tas netika apstrīdēts, ka tad, ja visas iestādes vai vismaz visas iestādes, kuru galvenais birojs atrodas kādā dalībvalstī, neziņotu datus, kas nepieciešami noteiktu riska rādītāju aprēķināšanai, kā uzraudzības pārskatus, VNV būtu pienākums ņemt vērā tādus datus, kas attiecas uz šādiem rādītājiem, kuri nav salīdzināmi.

261

Šāds risks pastāv ne tikai tad, ja attiecīgie dati paši par sevi ir riska rādītāji, bet arī tad, ja šie dati, kas paši par sevi nav riska rādītāji, tomēr ir nepieciešami to aprēķināšanai.

262

Šādos apstākļos Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro ne tikai tad, ja šīs deleģētās regulas II pielikumā minētie dati paši par sevi ir riska rādītāji, bet arī tad, ja šajā pielikumā minētie dati ir nepieciešami, lai aprēķinātu riska rādītājus.

263

Ņemot vērā šos apsvērumus, jāizvērtē, vai VNV, aprēķinot ex ante iemaksas 2021. gada iemaksu periodam, varēja nepiemērot divus riska rādītājus, proti, NSF rādītāju un MREL rādītāju un riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, nepārkāpjot Deleģētās regulas 2015/63 6. un 7. pantu, kā arī 20. panta 1. punktu.

264

Attiecībā uz NSF rādītāju, pirmām kārtām, no Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2021/451 (2020. gada 17. decembris), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus Regulas Nr. 575/2013 piemērošanai attiecībā uz iestāžu sniegtajiem uzraudzības pārskatiem un atceļ Īstenošanas regulu Nr. 680/2014 (OV 2021, L 97, 1. lpp.), 17. panta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 23. panta otro daļu, izriet, ka iestādēm uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā un vienotā formātā dati saistībā ar NSF rādītāju kompetentajai iestādei bija jāziņo tikai no 2021. gada 28. jūnija, t.i., pēc attiecīgā bāzes gada.

265

Turklāt – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem pastāvētu pienākums paziņot saistībā ar NSF rādītāju nepieciešamo informāciju kā uzraudzības pārskatus, VNV būtu pienākums to ņemt vērā, lai noteiktu šo rādītāju, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – VNV iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku, kā arī tiesas sēdē paskaidroja, un tai netika iebilsts, ka katrā ziņā šāds pienākums attiecīgajā bāzes gadā neizrietēja no tās dalībvalsts, kurā bija reģistrēta prasītāja, tiesību aktiem, proti, Vācijas tiesību aktiem. Šādos apstākļos nekāda informācija Vispārējās tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nepierāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem attiecīgajā bāzes gadā dati par NSF rādītāju būtu daļa no uzraudzības pārskatu prasībām.

266

Tam, ka prasītāja šos datus ir paziņojusi Vācijā, šajā ziņā nav nozīmes, jo nav pierādīts, ka šie paziņojumi tika sniegti, pamatojoties uz uzraudzības pārskatu prasībām atbilstoši Regulai Nr. 680/2014 vai Vācijas tiesību aktiem.

267

Otrām kārtām, NSF rādītājs ir daļa no datiem, kas ir expressis verbis uzskaitīti Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumā.

268

Šādos apstākļos VNV nav pārkāpusi Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 20. pantu, ex ante iemaksu par 2021. gada iemaksu periodu aprēķinā neņemdama vērā NSF rādītāju.

269

Attiecībā uz MREL rādītāju nevienā Īstenošanas regulas Nr. 680/2014 tiesību normā nebija paredzēts, ka iestādēm par attiecīgo bāzes gadu būtu jāsniedz kompetentajai iestādei informācija par savām atbilstīgajām saistībām kā uzraudzības pārskati. Kā tas izriet no Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2021/763 (2021. gada 23. aprīlis), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus Regulas Nr. 575/2013 un Direktīvas 2014/59 piemērošanai attiecībā uz uzraudzības pārskatu sniegšanu un informācijas publiskošanu par MREL (OV 2021, L 168, 1. lpp.), I sadaļas, lasot to kopsakarā ar šīs īstenošanas regulas 17. panta otro daļu, šāds pienākums tika ieviests tikai no 2021. gada 28. jūnija.

270

Direktīvas 2014/59 45. panta 1. punkts, uz kuru atsaucas prasītāja, neatspēko šo konstatējumu. Šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka iestādes vienmēr izpilda pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasības, ja to paredz minētais pants vai citas šīs direktīvas tiesību normas. Tomēr minētajā tiesību normā nav ietverts pienākums attiecīgajā bāzes gadā ziņot atbilstīgās saistības kā uzraudzības pārskatus.

271

Turklāt – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem pastāvētu pienākums ziņot atbilstīgās saistības kā uzraudzības pārskatus, VNV būtu pienākums tās ņemt vērā, lai noteiktu MREL rādītāju, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – VNV iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku, kā arī tiesas sēdē paskaidroja, un tai netika iebilsts, ka katrā ziņā šāds pienākums attiecīgajā bāzes gadā neizrietēja no Vācijas tiesību aktiem. Šādos apstākļos nekāda informācija Vispārējās tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nepierāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem attiecīgajā bāzes gadā uz informāciju saistībā ar MREL rādītāju attiecās uzraudzības pārskatu prasības.

272

Apstāklis, ka prasītāja kopš 2017. gada Vācijā ir ziņojusi informāciju par MREL rādītāju, neļauj pierādīt pretējo, jo, kā izriet no šī sprieduma 271. punkta, nav pierādīts, ka šī informācija tika paziņota kā uzraudzības pārskati saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

273

Turklāt, lai gan MREL rādītājs kā tāds nav minēts Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumā, šajā pielikumā tomēr ir minētas “atbilstīgās saistības” kā dati, ko iesniedz noregulējuma iestādēm. Šīs saistības turklāt ir dati, kas ir izšķiroši, lai aprēķinātu šo riska rādītāju. Proti, saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu un I pielikuma “1. soli” minētais rādītājs balstās uz tādiem datiem kā, piemēram, pašu kapitāls, atbilstīgās saistības un MREL, ņemot vērā, ka, lai aprēķinātu šo rādītāju, VNV jānosaka pašu kapitāla un atbilstīgo saistību starpība salīdzinājumā ar MREL.

274

Šādos apstākļos VNV varēja nepiemērot MREL rādītāju, nepārkāpjot Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 20. pantu.

275

Attiecībā uz riska apakšrādītājiem “sarežģītība” un “noregulējamība” no Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta a) apakšpunkta iv) punkta izriet, ka, nosakot riska apakšrādītāju “sarežģītība”, VNV jāņem vērā, cik lielā mērā saskaņā ar Direktīvas 2014/59 II sadaļas II nodaļu attiecīgās iestādes uzņēmējdarbības modelis un organizatoriskā struktūra tiek uzskatīti par sarežģītiem. Tāpat saskaņā ar šīs pašas deleģētās regulas 6. panta 6. punkta b) apakšpunkta ii) punktu, kad VNV nosaka riska apakšrādītāju “noregulējamība”, tai jāņem vērā, cik lielā mērā saskaņā ar šīs pašas direktīvas II sadaļas II nodaļu iestāde var tikt ātri noregulēta bez juridiskiem šķēršļiem.

276

Tādējādi VNV riska apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība” jānosaka, ņemot vērā prasības, kas izriet no Direktīvas 2014/59 II sadaļas II nodaļas “Noregulējamība”, kura ietver 15.–18. pantu.

277

Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2014/59 15. panta 3. punktu iestādes noregulējamības novērtējumu noregulējuma iestāde veic vienlaicīgi ar noregulējuma plāna sagatavošanu un atjaunināšanu saskaņā ar minētās direktīvas 10. pantu un to vajadzībām.

278

Tāpat, kā to tiesas sēdē paskaidroja VNV un pret ko netika iebilsts, lai novērtētu iestādes noregulējamību, jāņem vērā tās sarežģītība, un tika precizēts, ka, jo sarežģītāka ir šādas iestādes struktūra, jo nozīmīgāka ir ietekme uz tās noregulējamību. Šādos apstākļos un ņemot vērā Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 6. punkta a) apakšpunkta iv) punktā ietverto atsauci uz Direktīvas 2014/59 15.–18. pantu, tātad arī tās 15. panta 3. punktu, arī sarežģītības novērtējums tiek veikts noregulējuma plāna sagatavošanas laikā.

279

No tā izriet, ka noregulējuma plānu sagatavošana ir priekšnosacījums, lai VNV noteiktu riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

280

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2014/59 15. panta 2. punktu, sagatavojot iestāžu noregulējuma plānu, noregulējuma iestāde ņem vērā vismaz šīs direktīvas pielikuma C iedaļā norādītos elementus. Kā viens no šiem elementiem tai saskaņā ar šī pielikuma C iedaļas 17. punktu ir jāņem vērā saistību apjoms, ko var izmantot iestādes iekšējai rekapitalizācijai, kā arī to veids, jo šīs saistības ir definētas Direktīvas 2014/59, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/879 (OV 2019, L 150, 296. lpp.), 2. panta 1. punkta 71. apakšpunktā.

281

Kā izriet no Deleģētās regulas 2015/63 3. panta 17. punkta kopsakarā ar Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 71. apakšpunktu, minētās saistības atbilst “atbilstīgajām saistībām” šīs deleģētās regulas izpratnē.

282

No tā izriet, ka atbilstīgās saistības ir dati, kas nepieciešami, lai VNV varētu noteikt riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”.

283

No vienas puses, no šī sprieduma 269.–271. punkta šajā ziņā izriet, ka saskaņā ar Īstenošanas regulu Nr. 680/2014 iestādēm nebija jāziņo kompetentajai iestādei uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā atbilstīgās saistības par attiecīgo bāzes gadu. No otras puses – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja pastāvētu pienākums paziņot atbilstīgās saistības, VNV būtu pienākums to ņemt vērā, lai noteiktu apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība”, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – nekāda Vispārējās tiesas rīcībā esoša informācija nepierāda, ka šāds pienākums Vācijas tiesību aktos pastāvēja.

284

Tāpēc Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā paredzētais pirmais nosacījums attiecībā uz riska apakšrādītājiem “sarežģītība” un “noregulējamība” ir izpildīts.

285

Runājot par otro nosacījumu, kas paredzēts Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punktā, – lai gan riska apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība” paši par sevi Deleģētās regulas 2015/63 II pielikumā nav ietverti, atbilstīgās saistības, kas ir nepieciešamie dati to noteikšanai, tajā ir minētas expressis verbis.

286

Šādos apstākļos VNV, neņemdama vērā riska apakšrādītājus “sarežģītība” un “noregulējamība” 2021. gada iemaksu periodā, nav pārkāpusi Deleģētās regulas 2015/63 6., 7. un 20. pantu.

287

Šo secinājumu neatspēko prasītājas izvirzītie argumenti.

288

Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka VNV bija jāiegūst informācija, kas nepieciešama lēmuma par ex ante iemaksu noteikšanu pieņemšanai, izmantojot citus līdzekļus, nevis nodrošinot šo informāciju ar katras iestādes iesniegtajiem paziņojumiem uzraudzības pārskatu sniegšanas nolūkā, pietiek konstatēt, ka šāds pienākums neizriet ne no vienas piemērojamā tiesiskā regulējuma normas.

289

Šajā ziņā prasītāja tostarp nevar apgalvot, ka VNV bija pienākums piemērot NSF rādītāju, izmantojot VRI datus, jo, kā izriet no šī sprieduma 265. punkta, nekāda informācija Vispārējās tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nepierāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem informācija saistībā ar šo riska rādītāju būtu jāziņo kā uzraudzības pārskati.

290

Otrkārt, prasītājas arguments, kas pamatots ar 2021. gada 15. jūlija sprieduma Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601) 137. punktu, ir jānoraida, jo nedz šajā punktā, nedz spriedumā nav lemts par Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta piemērojamību.

291

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka VNV pieeja Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1. punkta piemērošanai katrā ziņā attiecībā uz valsts līmenī aprēķināto ex ante iemaksu daļu esot kļūdaina, jo nav jau strīda, ka NSF rādītājs un MREL rādītājs, kā arī riska apakšrādītāji “sarežģītība” un “noregulējamība” Vācijas iestādēm bija pieejami. Tādējādi VNV tie esot bijuši jāņem vērā, lai aprēķinātu valsts līmenī noteikto iemaksu. Tas tā esot vēl jo vairāk tāpēc, ka šo rādītāju un riska apakšrādītāju nepiemērošanu nevar pamatot ar vienlīdzīgas attieksmes principu, jo atbilstoši Direktīvai 2014/59 salīdzināt esot iespējams tikai vienas dalībvalsts iestādes. Šādos apstākļos nebūtu pretrunā šim principam, ja informācija par šiem rādītājiem, kas ir pieejama katrā dalībvalstī, nebūtu identiska katrā no šīm dalībvalstīm.

292

Šajā ziņā – nepastāvot nepieciešamībai lemt par jautājumu, vai, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem pastāvētu pienākums paziņot datus saistībā ar NSF rādītāju un MREL rādītāju un riska apakšrādītājiem “sarežģītība” un “noregulējamība”, VNV būtu pienākums tos ņemt vērā, lai noteiktu MREL rādītāju, vismaz aprēķinot ex ante iemaksu valsts līmenī, – jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 265., 271. un 283. punkta, ka nav pierādīts, ka par attiecīgo bāzes gadu Vācijā būtu bijis šāds pienākums. Šādos apstākļos no Vispārējā tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka pastāvētu juridisks pamats, kas ļautu vai uzliktu VNV pienākumu ņemt vērā šos datus tikai attiecībā uz valsts līmeni.

293

Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka faktiski bija iespējams un tāpēc obligāti bija jāņem vērā visi riska rādītāji un apakšrādītāji, jo VNV bija jāraugās, lai tiktu organizēta atbilstošu datu apkopošana vai a posteriori pielāgoti nevienveidīgā formātā iesniegtie dati, lai tiem piešķirtu nepieciešamo vienoto formātu. Turklāt VNV esot varējusi papildināt trūkstošos datus, izmantojot aplēsi vai ekspertīzi.

294

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav prasīts, lai VNV papildinātu trūkstošos datus saistībā ar uzraudzības pārskatu sniegšanas prasībām, nedz arī, lai tā jebkādā veidā pielāgotu nevienveidīgi apkopotos datus.

295

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats ir jānoraida.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: