1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Deutsche Bank AG lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2021. gada 14. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2021/22 par 2021. gada ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

[..]

19

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

20

VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

21

Eiropas Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

22

Eiropas Savienības Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

23

Eiropas Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

27

Ceturto pamatu prasītāja būtībā iedala trīs daļās. Pirmajā daļā tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pieļauts Īstenošanas regulas 2015/81 4. panta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu, pārkāpums, un tālab tas tiks pārbaudīts, kad tiks vērtēts šī lēmuma tiesiskums. Savukārt otrajā un trešajā daļā tiek apgalvots Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta prettiesiskums, jo šī tiesību norma esot pretrunā, pirmkārt, “riskam pielāgotu iemaksu aprēķināšanas principam” un, otrkārt, LESD 114. pantam.

28

Prasītāja otro un trešo daļu ir izvirzījusi, pamatojoties uz pieņēmumu, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka galīgā mērķapjoma, kurš jāsasniedz ar to ex ante iemaksu summu, kuras iekasētas līdz 2023. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “galīgais mērķapjoms”), aprēķins balstīts uz segto noguldījumu summu sākotnējā astoņu gadu perioda beigās, skaitot no 2016. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “sākotnējais periods”). Tālab pirms šo daļu izskatīšanas vispirms jānoskaidro minētās regulas 69. panta 1. punkta tvērums.

29

Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka galīgais mērķapjoms jānosaka “statiskā” veidā, proti, ņemot vērā segto noguldījumu summu šīs regulas spēkā stāšanās brīdī. Tādējādi saskaņā ar minēto tiesību normu šo mērķapjomu nevajadzētu noteikt, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

30

Vispirms – Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta noteikumi faktiski attiecoties tikai uz VNF finanšu līdzekļu uzkrāšanu. Taču, tie nenozīmējot, ka galīgais mērķapjoms būtu jānosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

31

Turpinājumā – Regulas Nr. 806/2014 sagatavošanas darbi liecinot, ka, izveidojot VNF, tika paredzēts galīgais “statiskais” mērķapjoms aptuveni 55 miljardu EUR apmērā, kas atbilstu 1 % no paredzamajiem visu iestāžu segtajiem noguldījumiem šīs regulas spēkā stāšanās brīdī.

32

Visbeidzot – ņemot vērā Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta teleoloģisko un sistēmisko interpretāciju, VNF segtais risks nebūtu jāvērtē, atsaucoties uz segto noguldījumu izmaiņām, jo šo noguldījumu pieaugums nerada VNF izmantošanas riska pieaugumu.

33

VNV, Parlaments, Padome un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

34

Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā noteikts – “kad beidzies [..] sākotnējais laikposms”“[VNF] pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju”.

35

Vispirms no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka sākotnējā perioda beigu datums ir noteicošais ne tikai, nosakot datumu, kurā VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem jāsasniedz vismaz 1 % no segto noguldījumu summas visās iestādēs visās VNM iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju, proti, galīgais mērķapjoms, bet arī nosakot šo noguldījumu, kas jāņem vērā, aprēķinot šo mērķapjomu, summu.

36

Turpinājumā no Regulas Nr. 806/2014 sagatavošanas darbiem izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam, šīs regulas 69. panta 1. punkts balstīts uz dinamisku pieeju galīgajam mērķapjomam, jo tas jānosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās. Proti, Komisija 4.3.2. punktā 2013. gada 10. jūlija Priekšlikuma COM(2013) 520 final paskaidrojuma rakstā, kura rezultātā pieņemta minētā regula, paskaidroja, ka galīgais mērķapjoms paliks dinamisks un ka tas palielināsies, ja banku nozare attīstīsies.

37

Visbeidzot nepieciešamība ņemt vērā izmaiņas segto noguldījumu summā ir skaidrojama ar ex ante iemaksu iekasēšanas mērķi, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014 41. apsvēruma, proti, pēc apdrošināšanā balstītas loģikas tiek nodrošināts, ka finanšu nozare sniedz VNM pietiekamus finansiālos līdzekļus, lai tas varētu īstenot savas funkcijas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts). Saskaņā ar šīs regulas 12. apsvērumu VNM mērķis ir stiprināt iestāžu stabilitāti iesaistītajās dalībvalstīs un novērst iespējamu krīžu izplatīšanos neiesaistītajās dalībvalstīs.

38

Šajā ziņā no Priekšlikuma COM(2013) 520 final paskaidrojuma raksta 4.3.2. punkta izriet, ka, laika gaitā palielinoties banku nozares apmēram, būtu jāpalielina arī VNF pieejamie finanšu līdzekļi. Šā apmēra aplēse ļautu prognozēt finanšu līdzekļu apjomu, kas jānodrošina VNF, lai krīzē, kura skar banku nozari, to varētu izmantot noregulējuma instrumentu finansēšanai, un tādējādi nodrošinātu to efektīvu piemērošanu saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 76. panta 1. punktu, ņemot vērā šīs pašas regulas 101. apsvērumu.

39

Tomēr Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta kontekstā Savienības likumdevējs izvēlējās pieeju, saskaņā ar kuru banku nozares apmēru paredzēts novērtēt pēc segto noguldījumu summas, un tādējādi aprēķināt finanšu līdzekļus, kas jānodrošina VNF. No šī viedokļa raugoties, jebkurš iespējamais segto noguldījumu summas palielinājums no sākotnējā perioda sākuma līdz tā beigām atspoguļo banku nozares apmēra palielināšanos, kas nozīmē VNF nepieciešamo finanšu līdzekļu palielināšanos šī perioda beigās.

40

No iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētā galīgā mērķapjoma summa jānosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

41

Prasītāja apgalvo, ka tad, ja Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts tiek interpretēts tādējādi, ka galīgo mērķapjomu nosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās, ar šo tiesību normu tiekot pārkāpts “riskam pielāgotu iemaksu aprēķināšanas princips”, kas esot samērīguma principa izpausme un izrietot no Hartas 16., 17. un 52. panta, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta un Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkta otrās daļas.

42

Proti, ņemot vērā segto noguldījumu summas ievērojamo pieaugumu pēdējos gados, Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts iestādēm radītu nepamatotu un nesamērīgu slogu. Tādējādi visu iestāžu ex ante iemaksas būtu palielinājušās no aptuveni 6,9 miljardiem EUR 2016. gadā līdz aptuveni 11,3 miljardiem EUR 2021. gadā, kas būtu 64 % pieaugums.

43

Tomēr risks, ko sedz VNM un VNF, šajā periodā nav būtiski palielinājies.

44

VNV, Parlaments, Padome un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

45

Kā norādīts šī sprieduma 35.–40. punktā, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu galīgo mērķapjomu nosaka, atsaucoties uz visu attiecīgo iestāžu segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

46

Kaut gan prasītāja, lai apstrīdētu šo galīgā mērķapjoma noteikšanas metodi, apgalvo, ka ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu tiekot pārkāpts “riskam pielāgotu iemaksu aprēķināšanas princips”, no tās procesuālajiem rakstiem, it īpaši no tās replikas raksta un apsvērumiem par Parlamenta un Padomes procesuālajiem rakstiem, var secināt, ka tās ieskatā šis “princips” izriet no LES 5. panta 4. punktā nostiprinātā samērīguma principa.

47

Šādos apstākļos nav nepieciešams lemt, vai Savienības tiesībās pastāv autonoms “princips”, kas pazīstams kā “riskam “pielāgotu iemaksu aprēķināšanas princips”. Ņemot vērā prasītājas argumentāciju, ir pietiekami izvērtēt, vai ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu tiek pārkāpts samērīguma princips.

48

Atbilstoši samērīguma principam, kas ir viens no Savienības vispārējiem principiem, Savienības iestāžu aktiem jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai, un tie nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo; turklāt, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un radītajām neērtībām jābūt samērīgām salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C‑547/14, EU:C:2016:325, 165. punkts, un 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 142. punkts).

49

Attiecībā uz šī sprieduma 48. punktā minēto apstākļu pārbaudi tiesā jāatgādina, ka, nosakot ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jomā, kurā tam jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurā tam jāveic sarežģīti vērtējumi (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 117. un 118. punkts).

50

Šādos apstākļos un saskaņā ar judikatūru Vispārējās tiesas veiktajā samērīguma principa ievērošanas pārbaudē ir tikai jāpārliecinās, vai Savienības likumdevēja pieņemtie pasākumi nav acīmredzami nepiemēroti, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, vai tie acīmredzami nepārsniedz iecerētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo un vai tie nerada ar minēto mērķi acīmredzami nesamērīgas neērtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑358/14, EU:C:2016:323, 79., 96. un 97. punkts).

51

Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā paredzētās normas atbilstību, no šī sprieduma 37. punkta izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt VNM pietiekamus līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas, it īpaši maksātnespējīgo iestāžu noregulējuma veikšanu.

52

Šajā ziņā prasītāja, lai pierādītu acīmredzamo veida, kādā tika noteikts galīgais mērķapjoms nolūkā sasniegt šī sprieduma 51. punktā minēto mērķi, neatbilstošo raksturu, būtībā izvirza argumentus divās kategorijās, no kurām pirmā attiecas uz segto noguldījumu kā parametra nozīmi minētā mērķapjoma noteikšanā, bet otrā – uz šo noguldījumu summas ņemšanu vērā sākotnējā perioda beigās.

53

Tādējādi, pirmām kārtām, prasītāja pēc būtības apgalvo, ka segtie noguldījumi nav piemērots kritērijs, lai noteiktu galīgo mērķapjomu, ņemot vērā, ka šie noguldījumi ne vienmēr rada risku, ka noregulējuma procedūrā tiks izmantots VNF.

54

Šajā ziņā jānorāda: lai sasniegtu šī sprieduma 51. punktā minēto mērķi un kā tas izriet no Regulas Nr. 806/2014 101., 104. un 105. apsvēruma, Savienības likumdevējam jānodrošina VNF pietiekami finanšu līdzekļi, lai banku nozares krīzes gadījumā tas varētu iejaukties un finansēt iespējamu iestāžu noregulējuma procedūru, ņemot vērā šīs pašas regulas 76. panta 1. punktā tam uzticētās funkcijas.

55

Šie finanšu līdzekļi, kuri veido galīgo mērķapjomu, jāaprēķina, ņemot vērā banku nozares apmēru, turklāt jāprecizē, ka risks, ko sedz VNF, ir risks, kuram pakļauts viss finanšu sektors, un tas ietekmē finanšu sistēmas stabilitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 71. un 72. punkts).

56

Šajā ziņā VNV procesuālajos rakstos paskaidroja un prasītāja pret to īpaši neiebilda, ka segtie noguldījumi ļāva aptuveni aplēst banku nozares apmēru un tādējādi aprēķināt finanšu līdzekļus, kas nepieciešami VNF, lai finansētu noregulējuma instrumentu piemērošanu, ja šajā nozarē iestājas krīze.

57

Proti, šādi noguldījumi ir saistības, ko uzņemas iestādes, konkrētāk – kā Komisija apgalvo iestāšanās rakstā un prasītāja to neapstrīd – šādi noguldījumi veido pat lielāko daļu saistību, vismaz lielām iestādēm.

58

Šādos apstākļos nav pierādīts, ka segtie noguldījumi kā īpaša iestāžu uzņemto saistību kategorija būtu acīmredzami nepiemēroti, lai aplēstu banku nozares apmēru un tādējādi aprēķinātu VNF nepieciešamos līdzekļus.

59

Šo secinājumu nevar apšaubīt ar prasītājas argumentu, ka noregulējuma gadījumā segtos noguldījumus aizsargā NGS [noguldījumu garantiju sistēma], un tādējādi to pieaugums nepalielina VNF segto risku.

60

Proti, bez nepieciešamības pārbaudīt, cik lielā mērā segtie noguldījumi rada risku, ka tiks izmantoti VNF finanšu līdzekļi, jānorāda, ka prasītājas arguments faktiski ir balstīts uz pieņēmumu, ka šie noguldījumi var pieaugt atsevišķi, šim pieaugumam neesot saistītam ar citu iestāžu tādu saistību pieaugumu, kuras var radīt risku VNF.

61

Tomēr nekas neliecina, ka tas tā ir.

62

Šajā ziņā – kā VNV un Parlaments procesuālajos rakstos pēc būtības apgalvo, un prasītāja nesniedz nekādus konkrētus pierādījumus, lai atspēkotu šos apgalvojumus, – visu iestāžu segto noguldījumu summa var atspoguļot banku nozares vispārējās izmaiņas. Konkrēti – nekas neliecina, ka šīs summas iespējamais pieaugums nevar būt saistīts ar citu šo iestāžu uzņemto saistību pieaugumu, piemēram, tādu nesegto noguldījumu pieaugumu, kurus neaizsargā NGS un kuri savukārt nozīmē VNF segtā riska palielināšanos.

63

Šajā kontekstā prasītāja nevar apgalvot, ka segtie noguldījumi būtu acīmredzami nepiemērots pasākums galīgā mērķapjoma aprēķināšanai, balstoties uz Regulas Nr. 806/2014 105. apsvērumu, saskaņā ar kuru:

“[VNF] mērķapjoma līmenis būtu jānosaka kā procentuāla daļa no visu to kredītiestāžu segto noguldījumu summas, kurām piešķirta darbības atļauja iesaistītajās dalībvalstīs. Tomēr, tā kā, ņemot vērā [VNF] funkcijas, minēto iestāžu kopējo saistību apjoms būtu piemērotāka atsauces vērtība, Komisijai būtu jāizvērtē, kas ir piemērotāks pamats – segto noguldījumu apjoms vai saistību kopējais apjoms, un vai nākotnē attiecībā uz [VNF] nevajadzētu noteikt minimālā absolūtā apjoma rādītāju, saglabājot konkurences apstākļus, kuri ir līdzvērtīgi Direktīvā [2014/59] paredzētajiem.”

64

Proti, tas vien, ka cits kritērijs var būt tikpat piemērots kā attiecīgajā tiesību aktā noteiktais un ka Savienības likumdevējs ir norādījis, ka šī kritērija piemērošana nākotnē atkārtoti jāvērtē Komisijai, nenozīmē, ka šī likumdevēja apzināti pieņemtais kritērijs ir acīmredzami nepiemērots, lai sasniegtu izvirzīto leģitīmo mērķi. Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka Vispārējai tiesai, pārbaudot samērīguma principa ievērošanu, nav jānosaka, vai minētā likumdevēja pieņemtais pasākums bija vienīgais vai labākais iespējamais, bet gan tas, vai šis pasākums nebija acīmredzami nepiemērots (spriedums, 2001. gada 12. jūlijs, Jippes u.c., C‑189/01, EU:C:2001:420, 83. punkts).

65

Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka segto noguldījumu summas ņemšana vērā sākotnējā perioda beigās, lai noteiktu galīgo mērķapjomu, esot acīmredzami nepiemērots pasākums, lai sasniegtu šī sprieduma 51. punktā minēto mērķi, proti, nodrošinātu VNM pietiekamus līdzekļus tā funkciju izpildei.

66

Šajā ziņā no šī sprieduma 38. un 40. punkta izriet – lai VNM varētu efektīvi pildīt savas funkcijas, Savienības likumdevējs ir paredzējis VNF finansējumu, ņemot vērā izmaiņas banku nozarē un saprotot, ka jebkurš šīs nozares apmēra iespējamais pieaugums laika gaitā nozīmētu arī VNF pieejamo finanšu līdzekļu un līdz ar to arī galīgā mērķapjoma pieaugumu. Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 58. punktā izdarīto secinājumu, segto noguldījumu summa sākotnējā perioda beigās nav acīmredzami nebūtiska, lai atspoguļotu šīs nozares nākotnes apmēru un tādējādi atkarībā no paredzamās situācijas šajā nozarē garantētu pietiekamu VNF finansējumu.

67

Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 62. punktā, nav acīmredzami nepiemēroti paļauties uz segto noguldījumu svārstībām, lai prezumētu citu iestāžu uzņemto saistību pieaugumu un tādējādi aplēstu iespējamo VNF segtā riska pieaugumu.

68

Šajā kontekstā prasītāja tostarp nevar atsaukties uz 428.m un 428.n pantu Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), apgalvojot, ka saskaņā ar šīm tiesību normām segtie noguldījumi samazina iestāžu likviditātes risku un tādējādi to pieaugums nenozīmē VNF izmantošanas risku, un tālab tam nevajadzētu izraisīt galīgā mērķapjoma pieaugumu.

69

Šajā ziņā no Regulas Nr. 575/2013 32. apsvēruma, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 806/2014 12. apsvērumu, izriet, ka noteikumiem, kuri attiecas uz prudenciālajām prasībām, ir cits mērķis nekā noteikumiem, kas attiecas uz iestāžu noregulējumu. Šādos apstākļos Regulas Nr. 575/2013 428.m un 428.n pants neļauj konstatēt, ka galīgā mērķapjoma noteikšanas metode būtu acīmredzami nepiemērota, jo šī metode ietilpst iestāžu noregulējuma noteikumu piemērošanas jomā.

70

Prasītājai nav arī pamata apgalvot, ka šo noguldījumu pieauguma dēļ nebūtu jāpalielina galīgais mērķapjoms, balstoties uz apstākli, ka segto noguldījumu augstās likviditātes ņemšana vērā, kad saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu tiek aprēķināts riska rādītājs “likviditātes seguma rādītājs”, samazinātu attiecīgās iestādes korekcijas koeficientu.

71

Proti, šis apstāklis pats par sevi nepierāda, ka segto noguldījumu summas svārstības ir acīmredzami nepiemērotas, lai atspoguļotu izmaiņas banku nozares apmērā un attiecīgi noteiktu VNF finansiālās vajadzības un – it īpaši – lai aplēstu saistību, kas rada risku VNF, pieaugumu, un tādējādi novērtētu šādu risku, kurš VNF būtu jāsedz noregulējuma procedūrās.

72

No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā paredzētā galīgā mērķapjoma noteikšanas metode bija acīmredzami nepiemērota, lai sasniegtu šī sprieduma 51. punktā minēto mērķi.

73

Otrkārt, prasītāja nepaskaidro, kā galīgā mērķapjoma noteikšanas metode, kāda tā izriet no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta, acīmredzami pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu šī sprieduma 51. punktā minēto mērķi. It īpaši, tajā nav norādīta konkrēta informācija, lai pierādītu, ka šo mērķi varētu sasniegt ar tikpat efektīviem pasākumiem, kādi ir paredzēti šajā tiesību normā, bet mazāk apgrūtinošiem attiecīgajām iestādēm, kā šī mērķapjoma noteikšana, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

74

Šajā ziņā pieņemot, ka prasītājas ieskatā galīgā mērķapjoma noteikšana, pamatojoties uz segto noguldījumu summu Regulas Nr. 806/2014 spēkā stāšanās brīdī, ir šāds mazāk apgrūtinošs pasākums, tā nenorāda, kā šis pasākums nodrošinās VNF pietiekamus finanšu līdzekļus, lai garantētu efektīvu VNM darbību.

75

Tāpat prasītāja nevar apgalvot, ka Savienības likumdevējam, lai noteiktu galīgo mērķapjomu, būtu bijusi jāņem vērā VNF izmantošanas riska samazināšanās iestāžu atbilstīgo saistību dēļ saskaņā ar minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (turpmāk tekstā – “MREL”) un prasību zaudējumu segšanas spējai. Šajā ziņā prasītāja tostarp nepaskaidroja, kā šo saistību ņemšana vērā, lai noteiktu galīgā mērķapjoma aprēķināšanas kārtību, radītu mazāku slogu attiecīgajām iestādēm, vienlaikus ļaujot VNF nodrošināt pietiekamus finanšu līdzekļus.

76

Visbeidzot, pat pieņemot, ka galīgā mērķapjoma aprēķināšana, ņemot vērā visas iestāžu saistības, ir piemērots pasākums, prasītāja nav pierādījusi, ka šāds aprēķins attiecīgajām iestādēm radītu mazāku slogu nekā šī mērķapjoma noteikšana, pamatojoties uz segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

77

Treškārt prasītāja Vispārējai tiesai nav iesniegusi konkrētu informāciju, kas pierādītu, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts, nosakot galīgo mērķapjomu, atsaucoties uz segtajiem noguldījumiem sākotnējā perioda beigās, būtu radījis iestādēm nelabvēlīgus apstākļus, kuri ir acīmredzami nesamērīgi ar Savienības likumdevēja izvirzītajiem mērķiem.

78

Ņemot vērā iepriekš minēto, šī daļa jānoraida.

79

Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts neietilpstot LESD 114. panta 1. punkta tvērumā. Konkrēti, nosakot galīgo mērķapjomu, atsaucoties uz segto noguldījumu summas dinamiskajām svārstībām sākotnējā perioda beigās, šī tiesību norma neveicina sasniegt mērķi saskaņot noregulējumu finansēšanas nosacījumus, ņemot vērā banku nozares radīto risku. Proti, ex ante iemaksu pieaugums, kas radies segto noguldījumu pieauguma dēļ, neraugoties uz noregulējuma riska samazināšanos, novestu pie tādu līdzekļu uzkrāšanās, kura nebūtu nepieciešami, lai sasniegtu šo saskaņošanas mērķi. Tā kā nav saiknes starp segto noguldījumu summu un risku VNV, galīgā mērķapjoma dinamiska noteikšana novestu pie tās nesamērīguma.

80

Turklāt ex ante iemaksa kļūtu par nodokli, uz kuru neattiektos Savienības likumdevēja saskaņošanas kompetence atbilstoši LESD 114. panta 2. punktam.

81

VNV, Parlaments, Padome un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

82

Vispirms jāatgādina, ka Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle jāpamato ar objektīviem tiesā pārbaudāmiem elementiem, kuru vidū ir tiesību akta mērķis un saturs (skat. Atzinumu 1/15, (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 76. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 36. punkts).

83

Leģislatīvajos aktos, kuri pieņemti, pamatojoties uz LESD 114. panta 1. punktu, pirmkārt, jābūt paredzētiem pasākumiem dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanai un, otrkārt, tiem jābūt vērstiem uz iekšējā tirgus izveidi un darbību (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 100. punkts).

84

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka LESD 114. pantu var izmantot kā juridisko pamatu tikai tad, ja no tiesību akta objektīvi un faktiski izriet, ka tā mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus (skat. spriedumu, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Šajā gadījumā konkrēti no Regulas Nr. 806/2014 1. un 3. apsvēruma, kā arī no Direktīvas 2014/59 1. apsvēruma izriet, ka šī regula ir pieņemta ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā, kad Savienības mērogā tika atklāts tādu instrumentu trūkums, kuri ļautu efektīvi novērst risku, ko rada finansiālās grūtībās nonākušas iestādes, kuras lika dalībvalstīm izmantot valsts finanšu līdzekļus, lai atbalstītu minētās iestādes.

86

No Regulas Nr. 806/2014 1. apsvēruma arī izriet, ka šī krīze parādīja, ka banku pakalpojumu iekšējā tirgus darbība ir apdraudēta un palielinās finansiālās sadrumstalotības risks. Tas rada patiesas bažas iekšējā tirgū, kurā bankām vajadzētu būt spējīgām veikt nozīmīgas pārrobežu darbības, bet tika konstatēta šo darbību samazināšanās, kas saistīta ar bažām par kaitīgas ietekmes izplatību.

87

Turklāt Regulas Nr. 806/2014 2.–4. un 12. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka atšķirības dalībvalstu noregulējuma noteikumos un attiecīgajā administratīvajā praksē un vienota lēmumu pieņemšanas procesa trūkums attiecībā uz noregulējumu banku savienībā veicina uzticēšanās trūkumu citu dalībvalstu nacionālajām banku sistēmām, tostarp to dalībvalstu, kuras nepiedalās VNM, un rada tirgus nestabilitāti, jo tie nenodrošina bankas iespējamās maksātnespējas kā iznākuma paredzamību. Šīs atšķirības atsevišķām bankām un klientiem varēja radīt lielākas aizņemšanās izmaksas tikai to darījumdarbības vietas dēļ, neatkarīgi no to faktiskās maksātspējas.

88

Visbeidzot, Regulas Nr. 806/2014 9. un 19. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris – kamēr noregulējuma noteikumi un prakse, kā arī sloga sadales nosacījumi tiks izstrādāti tikai valsts līmenī un noregulējuma procedūru finansēšanai nepieciešamie finanšu līdzekļi tiks iegūti un tērēti valsts līmenī, saikne starp dalībvalstīm un banku nozari netiks pilnībā sarauta un iekšējais tirgus paliks sadrumstalots. Šāda situācija ierobežojot banku pārrobežu darbību, radot šķēršļus pamatbrīvību īstenošanai un izkropļojot konkurenci iekšējā tirgū.

89

Ņemot vērā šos apsvērumus, Regulas Nr. 806/2014 mērķis ir vājināt saikni starp katras dalībvalsts plānoto budžeta situāciju un tajā esošo banku un uzņēmumu finansēšanas izmaksām, kā arī uzlikt atbildību par finanšu sistēmas stabilizācijas apmaksāšanu finanšu sektoram kopumā.

90

Tādējādi, kā norādīts Regulas Nr. 806/2014 1. pantā, tajā tostarp izveidoti vienoti noteikumi un vienota procedūra iestāžu noregulējumam, ko VNV piemēro šī sprieduma 85.–88. punktā minēto draudu novēršanai.

91

Būtisks šo noteikumu un procedūras elements ir VNF, kurš – kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 67. un 76. panta un šīs regulas 107. apsvēruma – ļauj nodrošināt noregulējuma pilnvaru efektīvu īstenošanu un dot ieguldījumu noregulējuma instrumentu finansēšanā, garantējot to efektīvu piemērošanu.

92

Ņemot vērā šī sprieduma 85.–88. punktā izklāstītos apsvērumus, lai VNF nodrošinātu pietiekamus finanšu līdzekļus, to finansē tostarp no iestāžu veiktajām ex ante iemaksām, kuru summa ir atkarīga no galīgā mērķapjoma, kas noteikts atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. un 1. pantam.

93

Tāpēc šo iemaksu veikšana, kā tā noteikta atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam, nodrošina iestāžu noregulējuma vienoto noteikumu un vienotās procedūras efektīvu piemērošanu. Savukārt noteikumi, kuros paredzētas minētās iemaksas, ļauj – kā izriet no šīs regulas 12. un 19. apsvēruma – izvairīties, ka atšķirīga valstu prakse kavē pamatbrīvību īstenošanu vai izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.

94

Šis secinājums netiek apšaubīts ar prasītājas argumentu, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts nav saistīts ar saskaņošanas mērķi, jo šajā tiesību normā paredzētā galīgā mērķapjoma summa noteikta, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās.

95

Proti, no vienas puses, ex ante iemaksu aprēķināšanas mērķis, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, ir – pamatojoties uz vienotu atsauci – nodrošināt VNF finanšu līdzekļus, lai noregulējuma pasākumus piemērotu efektīvi vienotā procedūrā. Tādējādi šāda aprēķināšana varot pārraut saikni starp iestādi un dalībvalsti, kurā tā reģistrēta, vienlaikus veicinot iekšējā tirgus izveidi un darbību LESD 114. panta 1. punkta izpratnē. No otras puses, ņemot vērā šī sprieduma 66. un 67. punktā izklāstīto pamatojumu, faktu, ka galīgais mērķapjoms tiek noteikts, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās, nevar uzskatīt par nesaistītu ar saskaņošanas mērķi.

96

Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka Regulas Nr. 806/2014 un it īpaši tās 69. panta 1. punkta mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus.

97

Otrām kārtām, jāatgādina, ka ar frāzi “pasākumi, lai tuvinātu”, kas ietverta LESD 114. pantā, LESD autori vēlējušies atkarībā no saskaņojamās nozares vispārējā konteksta un konkrētajiem apstākļiem Savienības likumdevējam piešķirt novērtējuma brīvību saistībā ar to, kāda tuvināšanas metode ir vispiemērotākā vēlamā rezultāta sasniegšanai, it īpaši tehniskā ziņā sarežģītās nozarēs (skat. spriedumu, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

98

Tālab Savienības likumdevējs, izvēloties tuvināšanas metodi un ņemot vērā novērtējuma brīvību, kāda tam ir saistībā ar LESD 114. pantā paredzētajiem pasākumiem, var Savienības iestādei vai struktūrai deleģēt pilnvaras paredzētās tuvināšanas īstenošanai. Tā tas ir arī tad, ja īstenojamajiem pasākumiem jābalstās uz īpašām profesionālām vai tehniskām zināšanām, kā arī uz šādas vienības reaģēšanas spēju (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 105. punkts).

99

Šajā kontekstā, kā izriet no šī sprieduma 85.–88. punkta, jānorāda, ka noregulējuma jomā veicamajiem pasākumiem jābūt balstītiem uz īpašām profesionālām un tehniskām zināšanām. Šādos apstākļos Savienības likumdevējs varēja VNV piešķirt kompetences, ņemot vērā Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu, noteikt ex ante iemaksu summu un pārvaldīt VNF finanšu līdzekļus atbilstoši šīs regulas 67. panta 2. un 3. punktam.

100

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 92. un 93. punkta, Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts ir būtisks iestāžu noregulējuma noteikumu un procedūras elements, kas palīdz novērst, ka atšķirīga valstu prakse kavē pamatbrīvību īstenošanu vai izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.

101

Šādos apstākļos Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu var uzskatīt par tiesību normu, kura attiecas uz dalībvalstu tiesību normu tuvināšanu iestāžu noregulējuma jomā banku savienībā.

102

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts atbilst LESD 114. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

103

Trešām kārtām, jāizvērtē prasītājas arguments, ka galīgā mērķapjoma noteikšanas dēļ, ņemot vērā segto noguldījumu summu, ex ante iemaksa pēc būtības ir nodoklis, un tāpēc uz to neattiecas Savienības likumdevēja saskaņošanas kompetence saskaņā ar LESD 114. panta 2. punktu.

104

LESD 114. panta 2. punktā paredzēts, ka šīs tiesību normas 1. punktu nepiemēro tostarp “fiskāliem noteikumiem”.

105

Attiecībā uz termina “fiskālie noteikumi” interpretāciju jākonstatē, ka LESD nav ietverta to definīcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/Padome, C‑338/01, EU:C:2004:253, 63. punkts).

106

Ņemot to vērā, no Tiesas judikatūras izriet, ka noteiktai summai, ko maksā konkrētas nozares ekonomikas dalībnieki, nav fiskāla rakstura tad, kad tā ir tieši paredzēta vienīgi šīs nozares izdevumu finansēšanai un šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares funkcionēšanai, tostarp lai to stabilizētu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1989. gada 11. jūlijs, Schräder HS Kraftfutter, 265/87, EU:C:1989:303, 9. un 10. punkts).

107

Šī argumentācija ir piemērojama arī ex ante iemaksām, kuras atbilst apdrošināšanā balstītai loģikai un kuras konkrētas nozares ekonomikas dalībnieki veic, lai finansētu tikai šīs nozares izdevumus.

108

Tādējādi attiecībā uz ex ante iemaksu būtību šī sprieduma 85. punktā jau ir norādīts, ka Regula Nr. 806/2014 pieņemta ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā, kad Savienības mērogā tika atklāts tādu instrumentu trūkums, kuri ļautu efektīvi novērst risku, ko rada finansiālās grūtībās nonākušas iestādes, un tas lika dalībvalstīm izmantot valsts finanšu līdzekļus, lai atbalstītu šādas iestādes. Kā izriet no šīs regulas 8. un 12. apsvēruma, VNM mērķis ir izvairīties no kaitējošām sekām, ko rada iestāžu maksātnespēja šādu krīžu laikā, jo iestāžu maksātnespēja vienā dalībvalstī var apdraudēt finanšu tirgu stabilitāti kopumā.

109

Šajā kontekstā Savienības likumdevējs uzskatīja, ka finanšu nozarei kopumā jāfinansē finanšu sistēmas stabilizācija, kā it īpaši izriet no Regulas Nr. 806/2014 100. apsvēruma.

110

Tādēļ, kā apstiprināts Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvērumā un Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērumā, ex ante iemaksu īpašais raksturs nozīmē, ka tās garantē, ka finanšu nozare atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai VNM nodrošina pietiekamus finanšu līdzekļus, lai tas varētu pildīt savas funkcijas (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).

111

Tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 2. un 4. punktu un 61. apsvērumu ex ante iemaksas tiek iekasētas no finanšu sektora ekonomikas dalībniekiem, lai uzturētu VNF, ko var izmantot tikai noregulējuma instrumentu efektīvai piemērošanai un noregulējuma pilnvaru efektīvai īstenošanai, ja šādi pasākumi ir nepieciešami, lai sasniegtu šīs nozares finanšu stabilitātes mērķi.

112

Kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 1. panta, šajā ziņā jānorāda, ka šī sprieduma 111. punktā minētie pasākumi tiek piemēroti tikai tām iestādēm, kuras veic ex ante iemaksas.

113

Regulā Nr. 806/2014 gan nav noteikta automātiska saikne starp ex ante iemaksu veikšanu un attiecīgās iestādes noregulējumu. Šī iemesla dēļ nevar uzskatīt, ka ex ante iemaksas ir kā apdrošināšanas prēmijas, kuras var veikt katru mēnesi un kuras var tikt atmaksātas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 70. un 73. punkts).

114

Tomēr iestādes gūst divējādu labumu no VNF, kas tiek finansēts tieši no to ex ante iemaksām.

115

No vienas puses, ja iestādes kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, to finansiālo stāvokli var nostabilizēt ar noregulējuma procedūru, ko attiecībā uz iestādēm var sākt, ja ir izpildīti arī pārējie Regulas Nr. 806/2014 18. pantā paredzētie nosacījumi. Tādējādi šī procedūra ļauj šādām iestādēm izmantot VNF finanšu līdzekļus, jo šie līdzekļi iegūti no minēto iestāžu iemaksām.

116

No otras puses, visas iestādes gūst labumu no savām ex ante iemaksām, pateicoties finanšu sistēmas stabilitātei, ko nodrošina VNF.

117

Proti, VNF segtais risks ir risks, ko finanšu sektors kopumā rada finanšu sistēmas stabilitātei (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 72. punkts).

118

No tā izriet, ka VNF mērķis, raugoties no apdrošināšanā, nevis nodokļos balstīta viedokļa, ir garantēt finanšu sektora stabilitāti kopumā, visam iestādēm nodrošinot aizsardzību pret iekšējo krīzi.

119

Šis apdrošināšanā balstītais mērķis atspoguļojas arī ex ante iemaksu aprēķinā, jo tās tiek aprēķinātas nevis, piemērojot konkrētu likmi pamata summai, bet gan saskaņā ar Direktīvas 2014/59 102. un 103. pantu un Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. pantu, nosakot galīgo mērķapjomu un pēc tam gada mērķapjomu, kas tad tiek sadalīts starp iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts). Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 109. apsvēruma, šis gada mērķapjoma sadalījums, tostarp ir balstīts uz risku, ko katra iestāde rada finanšu sistēmas stabilitātei, un tas mudina iestādes izmantot mazāk riskantus darbības veidus.

120

No iepriekš minētā izriet, ka iestādes ex ante iemaksas veic atbilstoši apdrošināšanā balstītai loģikai, ņemot vērā, ka šīs iemaksas ir tieši paredzētas tikai tās finanšu nozares izdevumu finansēšanai, kurā ietilpst šīs iestādes, un ka šie izdevumi ir nepieciešami šīs nozares darbībai, lai to stabilizētu atsevišķu iestāžu maksātnespējas gadījumā un ierobežotu negatīvas ietekmes izplatīšanās sekas.

121

Tālab Regulas Nr. 806/2014 tiesību normas, ar kurām iestādēm noteikts pienākums veikt ex ante iemaksas un precizēta to aprēķināšanas kārtība, konkrēti tās 69. panta 1. punkts, nav “fiskāli noteikumi” LESD 114. panta 2. punkta izpratnē.

122

Prasītājas arguments, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts nav saistīts ar saskaņošanas mērķi, jo šajā tiesību normā paredzētā galīgā mērķapjoma summa tiek noteikta, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās, kā dēļ ex ante iemaksa tiekot pārveidota par nodokli, neatspēko šo secinājumu.

123

Proti, no vienas puses, 95. punktā izklāstītā pamatojuma dēļ nevar uzskatīt, ka šāda galīgā mērķapjoma aprēķināšanas metode ir nesaistīta ar saskaņošanas mērķi. No otras puses, šīs summas aprēķināšanas kārtība neietekmē to, ka ieņēmumi no ex ante iemaksām ir konkrēti un tieši paredzēti vienīgi finanšu sektora izdevumu finansēšanai un ka šīs iemaksas var uzskatīt par nepieciešamām minētās nozares darbībai, lai to stabilizētu.

124

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 114. pants bija piemērots juridiskais pamats Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta pieņemšanai.

125

Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtā pamata trešā daļa jānoraida.

126

No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats jānoraida, ciktāl tas ir balstīts uz iebildi par Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkta prettiesiskumu.

[..]

338

Prasītājas ieskatā apstrīdētajā lēmumā gada mērķapjoma noteikšana neesot pienācīgi pamatota. Konkrēti, VNV esot bijis jāpaskaidro, cik lielā mērā tā ņēmusi vērā prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz attiecīgo iestāžu finansiālo stāvokli. Turklāt VNV neesot paziņojusi nedz prognozēto galīgo mērķapjomu, nedz savu interpretāciju par Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta otrajā daļā minēto limitu. Tomēr, kā redzams lēmumā, ar kuru noteiktas ex ante iemaksas 2022. gada iemaksu periodam, VNV esot uzskatījusi, ka tā varēja brīvi palielināt gada mērķapjomu, piemērojot koeficientu, kas nav paredzēts piemērojamajos noteikumos, un tādējādi uzlikt iestādēm nesamērīgu slogu.

339

VNV apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma 35.–48. apsvēruma skaidri izriet, ka tā ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu gada mērķapjoma noteikšanai 2021. gada iemaksu periodam.

340

Konkrēti – no apstrīdētā lēmuma 43.–48. apsvēruma izrietot, ka VNV, analizēdama ekonomikas cikla fāzi, kā arī iemaksu iespējamo prociklisko ietekmi uz to iestāžu finansiālo stāvokli, kuras veic iemaksas, ir ņēmusi vērā Covid‑19 pandēmiju. Šajā ziņā VNV esot paskaidrojusi, ka tā paredzēja ekonomikas atveseļošanos 2021. gadā, lai gan šo atveseļošanos bija grūti prognozēt.

341

Turklāt VNV savā tīmekļa vietnē esot publicējusi prognozēto galīgo mērķapjomu, un prasītāja esot bijusi informēta par šo publikāciju. Apgalvotā VNV Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā paredzētā 12,5 % limita interpretācijas neizpaušana neietekmē apstrīdētā lēmuma pamatojuma tiesiskumu.

342

Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktam sākotnējā perioda beigās VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem jāsasniedz galīgais mērķapjoms, kas atbilst vismaz 1 % no segto noguldījumu summas visās iestādēs, kuras saņēmušas atļaujas visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

343

Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 2. punktu sākotnējā periodā ex ante iemaksas jāsadala laikā iespējami vienādi, līdz sasniegts šī sprieduma 342. punktā minētais galīgais mērķapjoms, bet ir pienācīgi jāņem vērā darījumdarbības cikla fāze un prociklisko iemaksu ietekme uz iestāžu finansiālo stāvokli.

344

Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktā precizēts, ka katru gadu iemaksas, kas jāveic visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, nedrīkst pārsniegt 12,5 % no galīgā mērķapjoma.

345

Runājot par ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi, Deleģētās regulas 2015/63 4. panta 2. punktā paredzēts, ka VNV to summu nosaka, pamatojoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, un pamatojoties uz iepriekšējā gada segto noguldījumu vidējās summas, kas aprēķināta reizi ceturksnī visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā.

346

Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 48. apsvēruma šajā gadījumā VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11287677212,56 EUR apmērā.

347

Apstrīdētā lēmuma 36. un 37. apsvērumā VNV būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjomu nosaka, pamatojoties uz analīzi par segto noguldījumu izmaiņām iepriekšējos gados, visām attiecīgām izmaiņām ekonomiskajā situācijā, kā arī uz analīzi par darbības cikla fāzes rādītājiem un prociklisko iemaksu iespējamo ietekmi uz iestāžu finansiālo stāvokli. Pēc tam VNV uzskatīja par piemērotu noteikt koeficientu, kas balstīts uz šo analīzi un VNF pieejamajiem finanšu līdzekļiem (turpmāk tekstā – “koeficients”). Lai sasniegtu gada mērķapjomu, VNV šo koeficientu piemēroja vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās summas 2020. gadā.

348

Apstrīdētā lēmuma 38.–47. apsvērumā VNV izklāstījusi pieeju koeficienta noteikšanai.

349

Apstrīdētā lēmuma 38. punktā VNV konstatēja pastāvīgu segto noguldījumu pieauguma tendenci visās iesaistīto dalībvalstu iestādēs. Konkrēti, šo noguldījumu vidējā summa, kas aprēķināta reizi ceturksnī, 2020. gadā sasniedza 6689 miljardus EUR.

350

Apstrīdētā lēmuma 40. un 41. apsvērumā VNV iepazīstināja ar segto noguldījumu prognozētajām izmaiņām sākotnējā perioda trīs atlikušajos gados, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Tā lēsa, ka segto noguldījumu gada pieauguma līmenis līdz sākotnējā perioda beigām būšot no 4 % līdz 7 %.

351

Apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērumā VNV sniedza darbības cikla fāzes un ex ante iemaksu iespējamās procikliskās ietekmes uz iestāžu finansiālo stāvokli novērtējumu. Lai to paveiktu, tā norādīja, ka ir ņēmusi vērā vairākus rādītājus, piemēram, Komisijas prognozi par iekšzemes kopprodukta izaugsmi un ECB prognozes šajā nolūkā vai par privātā sektora kredītu plūsmu procentos no iekšzemes kopprodukta.

352

Apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā VNV secināja, ka, lai gan banku savienībā ir pamatoti sagaidīt turpmāku segto noguldījumu pieaugumu, šī pieauguma temps būs lēnāks, nekā 2020. gadā. Šajā ziņā VNV apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā norādīja, ka tā ir izmantojusi “piesardzīgu pieeju” attiecībā uz segto noguldījumu pieauguma līmeni nākamajos gados līdz 2023. gadam.

353

Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā VNV noteica koeficienta vērtību 1,35 %. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā reizinādama ar šo koeficientu un šī aprēķina rezultātu dalīdama ar astoņi atbilstoši šādai matemātiskai formulai, kas ietverta minētā lēmuma 48. apsvērumā:

“Mērķis0 [gada mērķapjoma summa] = Segto noguldījumu kopsumma2020 * 0,0135 * ⅛ = 11287677212,56 EUR”.

354

Tomēr tiesas sēdē VNV norādīja, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā noteica šādi.

355

Pirmkārt, VNV noteica segto noguldījumu summu visām iestādēm, kuras saņēmušas atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, par pamatu ņemdama nākotnē vērstu analīzi, un prognozēja, ka sākotnējā perioda beigās tā sasniegs aptuveni 7500 miljardus EUR. Lai iegūtu šo summu, VNV ņēma vērā segto noguldījumu vidējo summu 2020. gadā, proti, 6689 miljardus EUR, segto noguldījumu gada pieauguma līmeni 4 % apmērā, kā arī atlikušo iemaksu periodu skaitu līdz sākotnējā perioda beigām, proti, trīs.

356

Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu VNV aprēķināja 1 % no šiem 7500 miljardiem EUR, lai iegūtu plānoto galīgo mērķapjomu, kas jāsasniedz līdz 2023. gada 31. decembrim, proti, aptuveni 75 miljardi EUR.

357

Treškārt, no šīs pēdējās minētās summas VNV atskaitīja finanšu līdzekļus, kas jau bija pieejami VNF 2021. gadā, proti, aptuveni 42 miljardus EUR, lai iegūtu summu, kura jāiekasē līdz sākotnējā perioda beigām atlikušajos iemaksu periodos, proti, no 2021. līdz 2023. gadam. Šī summa bija aptuveni 33 miljardi EUR.

358

Ceturtkārt, VNV šo pēdējo minēto summu izdalīja ar trīs, lai to vienādi sadalītu starp minētajiem trim atlikušajiem iemaksu periodiem. Tādējādi gada mērķapjoms 2021. gada iemaksu periodam tika noteikts šī sprieduma 346. punktā minētajā apmērā, proti, aptuveni 11,287 miljardi EUR.

359

VNV tiesas sēdē arī apgalvoja, ka tā ir publiskojusi informāciju, uz kuru balstīta šī sprieduma 355.–358. punktā aprakstītā metode, kas esot ļāvusi prasītājai saprast, kā noteikts gada mērķapjoms. Tā tostarp precizēja, ka 2021. gada maijā, t.i., pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet pirms šīs prasības celšanas, tā savā tīmekļvietnē bija publicējusi faktu lapu “Fact Sheet 2021” (turpmāk tekstā – “faktu lapa”), kurā norādīta plānotā galīgā mērķapjoma summa. Tāpat VNV apgalvoja, ka VNF pieejamo finanšu līdzekļu apmērs arī bija redzams tās tīmekļvietnē, kā arī citos publiskos avotos jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

360

Lai pārbaudītu, vai VNV ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu, vispirms jāatgādina, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var un kas tai pat jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpēc Vispārējā tiesa var ņemt vērā un tai pat jāņem vērā arī citi trūkumi pamatojumā papildus tiem, uz kuriem atsaucas prasītāja, it īpaši tad, ja tie atklājas tiesvedības laikā.

361

Šajā nolūkā mutvārdu procesa laikā lietas dalībnieki uzklausīti par visiem iespējamajiem trūkumiem apstrīdētajā lēmumā norādītajā pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu. Konkrētāk, kā izklāstīts šī sprieduma 355.–358. punktā, kad VNV tieši un atkārtoti tika iztaujāta par šo jautājumu, tā soli pa solim aprakstīja metodi, kuru tā faktiski izmantoja, lai noteiktu gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam.

362

Turpinājumā – runājot par pienākuma norādīt pamatojumu saturu, no judikatūras izriet, ka Savienības iestādes vai struktūras pieņemta lēmuma pamatojumā noteikti nedrīkst būt pretrunas, lai ieinteresētās personas varētu saprast šī lēmuma patieso pamatojumu un aizstāvēt savas tiesības kompetentajā tiesā un pēdējā minētā varētu veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P,EU:C:2008:392, 169. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 20. un 45.–47. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Grieķija/Komisija, T‑241/13, EU:T:2015:982, 56. punkts).

363

Tāpat, ja apstrīdētā lēmuma autors tiesvedības laikā Savienības tiesā sniedz konkrētus skaidrojumus par tā pamatojumu, šiem skaidrojumiem jāatbilst šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. septembris, Suproco/Komisija, T‑101/03, EU:T:2005:336, 45.–47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 54. un 55. punkts).

364

Proti, ja apstrīdētajā lēmumā minētie apsvērumi neatbilst tiesvedības laikā sniegtajiem skaidrojumiem, attiecīgā lēmuma pamatojums nepilda šī sprieduma 299. un 300. punktā atgādinātās funkcijas. Šāda neatbilstība liedz, pirmkārt, ieinteresētajām personām pirms prasības celšanas uzzināt apstrīdētā lēmuma patieso pamatojumu un sagatavot savu aizstāvību saistībā ar to un, otrkārt, Savienības tiesai identificēt pamatojumu, uz kura patiesībā juridiski balstīts šis lēmums, un pārbaudīt tā atbilstību piemērojamajam regulējumam.

365

Visbeidzot jāatgādina – kad VNV pieņem lēmumu, ar kuru nosaka ex ante iemaksas, tai attiecīgajām iestādēm jādara zināma šo iemaksu aprēķināšanas metode (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 122. punkts).

366

Tas pats attiecas uz gada mērķapjoma noteikšanas metodi, jo šai summai ir būtiska nozīme šāda lēmuma sistēmā. Proti, kā izriet no šī sprieduma 15. panta, ex ante iemaksas aprēķina, dalot minēto summu starp visām attiecīgajām iestādēm, un šīs summas palielināšana vai samazināšana pati par sevi katrai no šīm iestādēm rada attiecīgu ex ante iemaksu palielinājumu vai samazinājumu.

367

No iepriekš minētā izriet – kad apstrīdētajā lēmumā VNV jāsniedz iestādēm skaidrojumus par gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šiem skaidrojumiem jāatbilst skaidrojumiem, ko tā sniegusi tiesvedības laikā, un jāatteicas uz faktiski izmantoto metodi.

368

Tomēr šajā lietā tas tā nav.

369

Proti, vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā ietverta matemātiska formula, kuru tā ir norādījusi kā pamatu gada mērķapjoma noteikšanai. Tomēr izrādās, ka šajā formulā nav ietverti VNV faktiski izmantotās metodes elementi, kā tika skaidrots tiesas sēdē. Proti, kā izriet no šī sprieduma 355.–358. punkta, VNV ar šo metodi aprēķinājusi gada mērķapjoma summu, no galīgā mērķapjoma atskaitīdama VNF pieejamos finanšu līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā perioda beigām vēl iekasējamo summu, un izdalīdama pēdējo minēto summu ar trīs. Tomēr šie divi aprēķināšanas soļi neparādās minētajā matemātiskajā formulā.

370

No prasītājas argumentācijas šajā pamatā neapšaubāmi izriet, ka tā zināja par faktu lapu un līdz ar to par visām tajā iekļautajā diapazonā norādītajām galīgā mērķapjoma summām. Tomēr, pat pieņemot, ka tai bija zināma arī VNF pieejamo finanšu līdzekļu summa, šie apstākļi paši par sevi neļāva tai saprast, ka VNV patiešām bija veikusi abas šī sprieduma 369. punktā minētās darbības, turklāt ir precizēts, ka apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā paredzētajā matemātiskajā formulā tās pat nebija minētas.

371

Līdzīgas neatbilstības ir saistītas arī ar veidu, kādā tika noteikts 1,35 % koeficients, kam tomēr ir galvenā nozīme matemātiskajā formulā, kura minēta šī sprieduma 370. punktā. Proti, šo koeficientu varētu saprast tādējādi, ka bez citiem parametriem tas balstīts uz prognozēto segto noguldījumu pieaugumu sākotnējā perioda atlikušajos gados. Tomēr kā VNV atzina tiesas sēdē, šis koeficients noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma summas aprēķināšanas rezultātu, t.i., pēc tam, kad VNV aprēķināja šo summu, piemērodama šī sprieduma 355.–358. punktā izklāstītos četrus soļus un izdalīdama ar trīs summu, kas iegūta no galīgā mērķapjoma atskaitot VNF pieejamos finanšu līdzekļus. Tomēr šī pieeja nav atspoguļota apstrīdētajā lēmumā.

372

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar faktu lapu plānotā galīgā mērķapjoma summa bija diapazonā no 70 līdz 75 miljardiem EUR. Taču šis diapazons neatbilst apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā minētā segto noguldījumu 4 % līdz 7 % pieauguma līmeņa diapazonam. Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjoma noteikšanas nolūkā tā ņēmusi vērā segto noguldījumu 4 % pieauguma līmeni, kurš bija zemākais līmenis otrajā diapazonā, un tādējādi ieguvusi plānoto galīgo mērķapjoma līmeni 75 miljardu EUR apmērā, kas bija augstākā vērtība pirmajā diapazonā. Tādējādi izrādās, ka šie divi diapazoni ir savstarpēji pretrunīgi. Proti, no vienas puses, segto noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazons ietver arī vērtības, kuras ir lielākas par 4 % līmeni un kuru piemērošanas rezultātā aplēstā galīgā mērķapjoma summa tomēr būtu lielāka par to, kas iekļauta šī mērķapjoma diapazonā. No otras puses, prasītāja nesaprot, kālab VNV minētā mērķapjoma diapazonā iekļāva summas, kas ir mazākas par 75 miljardiem EUR. Proti, lai to panāktu, būtu jāpiemēro līmenis, kas ir zemāks par 4 % un kas tomēr neietilpst segto noguldījumu pieauguma līmeņa diapazonā. Šādos apstākļos prasītāja nevarēja identificēt veidu, kādā VNV izmantoja šo noguldījumu izmaiņu līmeņa diapazonu, lai nonāktu pie plānotā galīgā mērķapjoma aprēķina.

373

No tā izriet, ka VNV gada mērķapjoma noteikšanai faktiski izmantotā metode, kā tā izskaidrota tiesas sēdē, neatbilst apstrīdētajā lēmumā aprakstītajai metodei, jo nedz iestādes, nedz Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, nevarēja identificēt patieso pamatojumu, kura dēļ noteikts šis mērķapjoms.

374

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas nepilnības pamatojumā saistībā ar gada mērķapjoma noteikšanu.

375

Tāpēc otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina. Tomēr, ņemot vērā šīs lietas juridiskos un ekonomiskos aspektus, pareizas tiesvedības interesēs jāturpina izskatīt pārējos prasības pamatus.

[..]

487

Pirmajā daļā, kas izvirzīta ceturtā pamata atbalstam, prasītāja apgalvo, ka VNV esot pieļāvusi Īstenošanas regulas 2015/81 4. panta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu, pārkāpumu, jo, noteikdama galīgo mērķapjomu, tā esot ņēmusi vērā iestāžu segto noguldījumu paredzamo summu sākotnējā perioda beigās. Tomēr, ņemot vērā Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu, VNV šis mērķapjoms esot bijis jānosaka “statiski”, ņemot vērā iestāžu segto noguldījumu summu laikā, kad stājās spēkā pēdējā minētā regula.

488

VNV, Parlaments, Padome un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

489

Šajā ziņā no šī sprieduma 35.–40. punkta izriet, ka Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka galīgo mērķapjomu nosaka, ņemot vērā segto noguldījumu summu sākotnējā perioda beigās. Tālab apstrīdētā lēmuma 38.–41. apsvērumā VNV, lai noteiktu galīgo mērķapjomu un no tā aplēstu gada mērķapjomu, pamatoti ņēmusi vērā izmaiņas noguldījumos līdz sākotnējā perioda beigām.

490

Tāpēc ceturtā pamata pirmā daļa jānoraida.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: