–

Financijska agencija vārdā – S. Pejaković, eksperte,

–

Horvātijas valdības vārdā – G. Vidović Mesarek, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann, M. Mataija un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trim tiesvedībām: pirmās divas starp Financijska agencija (Finanšu aģentūra, Horvātija), no vienas puses, un HANN-INVEST d.o.o. (C‑554/21) un MINERAL-SEKULINE d.o.o. (C‑622/21), no otras puses, ir par to šīs aģentūras izdevumu atgūšanu, kas saistīti ar tās iesaisti maksātnespējas procesā, un trešā – par UDRUGA KHL MEDVEŠČAK ZAGREB pieteikumu sākt sanācijas procesu (C‑727/21).

3

Zakon o sudovima (Tiesu sistēmas organizācijas likums; Narodne novine, br. 28/13, 33/15, 82/15, 82/16, 67/18, 126/19 un 130/20) 14. pantā paredzēts:

“1.   Horvātijā tiesu varu īsteno vispārējās jurisdikcijas tiesas, specializētās tiesas un Vrhovni sud (Augstākā tiesa, Horvātija).

[..]

3.   Specializētās tiesas ir Trgovački sudovi (komerclietu tiesas, Horvātija), Upravni sudovi (administratīvās tiesas, Horvātija), Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa, Horvātija), Visoki upravni sud (Augstā administratīvā tiesa, Horvātija), Visoki prekršajni sud (Krimināllietu apelācijas tiesa, Horvātija) un Visoki kazneni sud (Augstā krimināllietu tiesa, Horvātija).

4.   Augstākās instances tiesa Horvātijā ir Vrhovni sud (Augstākā tiesa).

[..]”

4

Minētā likuma 24. pants izteikts šādā redakcijā:

“Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa)

“1.   lemj par apelācijas sūdzībām par Trgovački sudovi (komerclietu tiesas) pirmajā instancē pieņemtajiem nolēmumiem,

2.   izskata teritoriālās jurisdikcijas konfliktus starp Trgovački sudovi (komerclietu tiesas) un lemj par pilnvaru deleģēšanu starp šīm tiesām,

[..].”

5

Šī likuma 38. pantā noteikts:

“1.   Nodaļas sanāksmēs tiek izskatīti jautājumi, kuriem ir nozīme nodaļas darbā, proti, it īpaši iekšējās darbības organizēšana, strīdīgie tiesību jautājumi, judikatūras vienādošana un jautājumi, kas ir svarīgi, lai piemērotu tiesisko regulējumu katrā tiesību jomā, kā arī tiek uzraudzīts uz nodaļu norīkoto tiesnešu, tieslietu padomnieku un tiesnešu praktikantu darbs un apmācība.

2.   Županijski sud (apgabaltiesa, Horvātija), Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa), Visoki upravni sud (Augstā administratīvā tiesa), Visoki kazneni sud (Augstā krimināllietu tiesa) un Visoki prekršajni sud (Krimināllietu apelācijas tiesa) nodaļu sanāksmēs tiek arī izskatīti jautājumi, kuri ir šo tiesu teritoriālajā jurisdikcijā ietilpstošo zemāko instanču tiesu kopīgās interesēs.

3.   Vrhovni sud (Augstākā tiesa) nodaļas sanāksmēs tiek izskatīti jautājumi, kuri ir atsevišķu vai visu Horvātijas Republikas teritorijā esošo tiesu kopīgās interesēs, kā arī tiek izskatīts un formulēts atzinums par tiesiskā regulējuma, uz kuru attiecas konkrēta tiesību joma, projektiem.”

6

Atbilstoši šī paša likuma 39. pantam:

“1.   Nodaļas priekšsēdētājs vai tiesas priekšsēdētājs sasauc nodaļas sanāksmi, kad tas ir nepieciešams un vismaz reizi ceturksnī; viņš vada tās darbu. Ja tiesas priekšsēdētājs piedalās nodaļas sanāksmes darbā, viņš vada sanāksmi un piedalās lēmumu pieņemšanas procesā.

2.   Visu tiesas tiesnešu sanāksme jāsasauc, ja to lūdz tiesas nodaļa vai ceturtdaļa no visiem tiesnešiem.

3.   Tiesas vai nodaļas tiesnešu sanāksmēs lēmumus pieņem ar tiesnešu vai nodaļas tiesnešu balsu vairākumu.

4.   Par sanāksmes darbu tiek rakstīts protokols.

5.   Tiesas priekšsēdētājs vai nodaļas priekšsēdētājs var arī pieaicināt dalībai visu tiesnešu vai nodaļas sanāksmē prominentus zinātniekus un konkrētas tiesību jomas ekspertus.”

7

Tiesu sistēmas organizācijas likuma 40. pantā noteikts:

“1.   Nodaļas vai tiesnešu sanāksme tiek sasaukta, ja tiek konstatēts, ka pastāv atšķirīgas interpretācijas starp nodaļām, palātām vai tiesnešiem jautājumos par likuma piemērošanu vai ja kāda palāta vai nodaļas tiesnesis ieņem juridisku nostāju, kas atšķiras no iepriekš pieņemtas juridiskas nostājas.

2.   Juridiskā nostāja, kas pieņemta Vrhovni sud (Augstākā tiesa), Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa), Visoki upravni sud (Augstā administratīvā tiesa), Visoki kazneni sud (Augstā krimināllietu tiesa), Visoki prekršajni sud (Krimināllietu apelācijas tiesa) visu tiesnešu vai nodaļas sanāksmē un Županijski sud (apgabaltiesa) nodaļas sanāksmē, ir saistoša visām šīs nodaļas vai šīs tiesas palātām vai tiesnešiem, kuri izskata lietu otrajā instancē.

3.   Nodaļas priekšsēdētājs vajadzības gadījumā dalībai nodaļas sanāksmē var pieaicināt juridiskās fakultātes profesorus, prominentus zinātniekus vai konkrētas tiesību jomas ekspertus.”

8

Sudski poslovnik (Tiesu reglaments; Narodne novine, br. 37/14, 49/14, 8/15, 35/15, 123/15, 45/16, 29/17, 33/17, 34/17, 57/17, 101/18, 119/18, 81/19, 128/19, 39/20, 47/20, 138/20, 147/20, 70/21, 99/21 un 145/21) 177. panta 3. punktā paredzēts:

“Otrās instances tiesā lietu uzskata par pabeigtu dienā, kad nolēmums tiek izsūtīts no tiesneša biroja – pēc tam, kad lieta ir atsūtīta atpakaļ no reģistrācijas dienesta. Sākot no lietas saņemšanas dienas, reģistrācijas dienestam tā jānosūta atpakaļ tiesneša birojam pēc iespējas īsākā termiņā. Pēc tam nolēmums tiek nosūtīts lietas dalībniekiem astoņu dienu laikā.”

9

Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, tiek izskatītas trīs apelācijas sūdzības. Lietās C‑554/21 un C‑622/21 apelācijas sūdzības attiecas uz rīkojumiem, ar kuriem noraidīti Finanšu aģentūras lūgumi atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar tās iesaisti maksātnespējas procesā. Lietā C‑727/21 apelācijas sūdzība attiecas uz rīkojumu, ar kuru noraidīts pieteikums sākt sanācijas procesu.

10

Iesniedzējtiesa, kas darbojas trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāvos, izskatīja un ar tās locekļu vienprātīgu lēmumu noraidīja šīs trīs apelācijas sūdzības, tādējādi apstiprinot pirmajā instancē pieņemtos nolēmumus. Šīs tiesas tiesneši parakstīja spriedumus un pēc tam nosūtīja tos tiesu nolēmumu reģistrācijas dienestam saskaņā ar Tiesu reglamenta 177. panta 3. punktu.

11

Reģistrācijas dienesta tiesnesis (turpmāk tekstā – “reģistrācijas tiesnesis”) tomēr atteicās reģistrēt šos tiesas nolēmumus un nosūtīja tos atpakaļ attiecīgajiem iztiesāšanas sastāviem, pievienojot vēstuli, kurā norādīts, ka viņš nepiekrīt šajos nolēmumos rastajiem risinājumiem.

12

Lietā C‑554/21 šajā vēstulē ir minētas lietas, kurās iesniedzējtiesa līdzīgos apstākļos ir lēmusi citādi, kā arī vēl viena cita lieta, kurā iesniedzējtiesa ir lēmusi tāpat kā pamatlietu izspriedušais iztiesāšanas sastāvs. Reģistrācijas tiesnesis no tā ir secinājis, ka pamatlieta jānodod atpakaļ attiecīgajai palātai un gadījumā, ja tā atstātu spēkā savu nolēmumu, pamatlieta būtu jāizskata attiecīgās “nodaļas sanāksmē”. Šādi rīkojoties, reģistrācijas tiesnesis ir noteicis, ka priekšnosacījums tiesas nolēmuma reģistrācijai minētajā pamatlietā ir cita risinājuma rašana, tādējādi dodot priekšroku vienai no divām šīs tiesas judikatūrā vērojamajām atšķirīgajām tendencēm un precizējot, ka tad, ja šī palāta attiecīgo lietu nepārskatīs un nemainīs rasto risinājumu, viņš šo tiesas nolēmumu nodos izskatīšanai šīs tiesas komercstrīdu un citu strīdu nodaļai, lai tā pieņemtu “juridisku nostāju” par to, kā izlemt šāda veida lietas.

13

Lietā C‑622/21 reģistrācijas tiesneša vēstulē pamatlietas nodošana attiecīgajai palātai ir balstīta uz to, ka pastāv divi iesniedzējtiesas nolēmumi, kuros rasti šajā pamatlietā rastajam risinājumam pretēji risinājumi. Šī tiesa tomēr norāda, ka šie nolēmumi tika pieņemti pēc nolēmuma pieņemšanas minētajā pamatlietā. Patiesībā pēdējā minētā nolēmuma reģistrācijas procedūra esot tikusi bloķēta un šis nolēmums netiktu nosūtīts, kamēr nebūtu nosūtīti šie vēlāk pieņemtie nolēmumi, kuros atspoguļots atšķirīgs juridiskais viedoklis.

14

Lietā C‑727/21 no reģistrācijas tiesneša vēstules izriet, ka viņš nepiekrīt juridiskajai interpretācijai, ko sniedzis nolēmumu pamatlietā pieņēmušais iztiesāšanas sastāvs. Tomēr šajā vēstulē neesot minēts neviens cits nolēmums, kas atšķirtos no šī iztiesāšanas sastāva pieņemtā.

15

Minētajā pamatlietā pēc atteikuma reģistrēt tā pirmo tiesas nolēmumu iztiesāšanas sastāvs sanāca uz jaunām apspriedēm, kuru laikā atkārtoti izskatīja apelācijas sūdzību un reģistrācijas tiesneša atzinumu, nolemjot negrozīt iepriekš rasto risinājumu. Tādēļ tas pieņēma jaunu tiesas nolēmumu un nosūtīja to reģistrācijas dienestam.

16

Reģistrācijas tiesnesis, dodams priekšroku citādam juridiskajam risinājumam, minēto pamatlietu nodeva izskatīšanai iesniedzējtiesas komercstrīdu un citu strīdu nodaļai, lai šīs nodaļas sanāksmē izvērtētu strīdīgo juridisko jautājumu.

17

Šajā sanāksmē minētā nodaļa pieņēma “juridisku nostāju”, kurā piekrita risinājumam, kam priekšroku deva reģistrācijas tiesnesis. Pēc tam šī pamatlieta tika nodota atpakaļ attiecīgajam iztiesāšanas sastāvam, lai tas lemtu atbilstoši šai “juridiskajai nostājai”.

18

Visās trijās lietās iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka atbilstoši Tiesu reglamenta 177. panta 3. punktam otrās instances tiesā lietu uzskata par pabeigtu tikai tad, kad attiecīgais tiesas nolēmums ir reģistrēts reģistrācijas dienestā. Tikai pēc šādas reģistrācijas un sekojošas šī nolēmuma nosūtīšanas lietas dalībniekiem šī lieta tiek uzskatīta par pabeigtu. Tādējādi saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem – lai gan iztiesāšanas sastāvs šo tiesas nolēmumu ir pieņēmis koleģiāli, tas nav uzskatāms par galīgu, kamēr to nav apstiprinājis reģistrācijas tiesnesis, kuru attiecīgās tiesas priekšsēdētājs kā tiesu administrācijas amatpersona iecēlis atbilstoši ikgadējai tiesnešu norīkošanas programmai. Iesniedzējtiesa tāpat ir precizējusi, ka lietas dalībniekiem nav zināms par reģistrācijas tiesneša iesaistīšanos lietā, kā arī nav zināms viņa vārds, un, lai gan tiesību aktos nav paredzēts, ka reģistrācijas procedūra ir tiesas nolēmuma pieņemšanas nosacījums, šāds iznākums izriet no otrās instances tiesu prakses atbilstoši Tiesu reglamentam.

19

Iesniedzējtiesas ieskatā tāds tiesnesis kā reģistrācijas tiesnesis, kurš lietas dalībniekiem nav zināms, kura loma nav paredzēta apelācijas tiesvedībām piemērojamajās procesuālajās normās un kurš, nebūdams augstākas instances tiesnesis, var mudināt lietu izskatošo iztiesāšanas sastāvu mainīt tā nolēmumu, var būtiski ietekmēt tiesnešu neatkarību.

20

Lietā C‑554/21 iesniedzējtiesa piebilst – lai arī viens no tās iztiesāšanas sastāviem iepriekš pieņemtā nolēmumā par to pašu juridisko jautājumu bija novirzījies no attiecīgās judikatūras, reģistrācijas tiesnesis saistībā ar šo novirzi no judikatūras nerīkojās tāpat kā pamatlietā un apstiprināja un reģistrēja nolēmumu, kurš ietvēra minēto novirzi, un tādējādi ļāva nosūtīt attiecīgo nolēmumu lietas dalībniekiem, kas šīs tiesas skatījumā pierāda, ka reģistrācijas tiesnesim ir būtiska ietekme uz kompetento iztiesāšanas sastāvu veidojošo tiesnešu neatkarību.

21

Lietā C‑622/21 iesniedzējtiesa uzsver, ka par šo ietekmi liecina fakts, ka reģistrācijas tiesnesis, neizvirzīdams konkrēto jautājumu attiecīgās nodaļas sanāksmē, nolēma piekrist to tiesas nolēmumu reģistrācijai un nosūtīšanai, kurus pēc pamatlietā pieņemtā nolēmuma bija pieņēmušas citas palātas, vienlaikus nolemjot atlikt šajā pamatlietā pieņemtā tiesas nolēmuma reģistrāciju un nodot to atpakaļ attiecīgajai palātai tikai tādēļ vien, ka viņš nepiekrita šajā pēdējā minētajā nolēmumā rastajam risinājumam.

22

Iesniedzējtiesa abās šajās lietās norāda, ka tiesas nolēmumu reģistrācijas mehānisma pastāvēšana līdz šim ir bijusi pamatota ar nepieciešamību nodrošināt judikatūras saskaņotību. Tomēr veids, kādā reģistrācijas dienests rīkojas pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas, šīs tiesas ieskatā ir pretrunā tiesu varas neatkarībai. Kā izriet no pamatlietās aplūkotajiem apstākļiem, tiesas nolēmumu reģistrācijas dienests atlasa otrās instances tiesas nosūtītos nolēmumus un izlemj, vai nolēmums, kas ietver novirzi no judikatūras, ir publiskojams.

23

Attiecībā uz nodaļu sanāksmēm iesniedzējtiesa lietā C‑727/21 tāpat ir norādījusi, ka Tiesu reglamentā šādas sanāksmes nav paredzētas un tikai reģistrācijas tiesneši, nodaļu priekšsēdētāji vai tiesu priekšsēdētāji lemj, kādi jautājumi iekļaujami šādas sanāksmes darba kārtībā. Tiesvedības dalībniekiem nav zināms par šīs sanāksmes uzdevumiem, un viņi nevar tajā piedalīties. Atbilstoši Tiesu sistēmas organizācijas likuma 40. pantam “juridiskās nostājas”, kas pieņemtas augstākas instances tiesas nodaļas sanāksmē, ir saistošas visiem šīs nodaļas tiesnešiem vai palātām konkrētajās procedūrās, kuras tie izskata. Iesniedzējtiesa tādēļ uzskata, ka šī tiesu nodaļu kvazileģislatīvā loma ir pretrunā trīspusējam varas dalīšanas principam un tiesiskumam, kā arī tiesnešu neatkarības principam. Tomēr tā precizē, ka otrās instances tiesu tiesnešu sanāksmē pieņemtās “juridiskās nostājas” augstākas instances tiesām nav saistošas un daudzos gadījumos augstākās tiesas, izskatot tajās ierosinātās pārsūdzības, ir pieņēmušas “juridiskas nostājas”, kas atšķiras no otrās instances tiesu pieņemtajām.

24

Šādos apstākļos Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu, kas lietās C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21 ir formulēts identiski:

“Vai ir jāuzskata, ka [Tiesu reglamenta] 177. panta 3. punkta pirmā teikuma otrajā daļā un otrajā teikumā ietvertais noteikums, kurā paredzēts, ka “otrās instances tiesā lietu uzskata par pabeigtu dienā, kad nolēmums tiek nosūtīts no tiesneša biroja – pēc tam, kad lieta ir atsūtīta atpakaļ no reģistrācijas dienesta[, ka pēc] lietas saņemšanas reģistrācijas dienestam tā ir jānosūta atpakaļ tiesneša birojam pēc iespējas īsākā termiņā [un] pēc tam nolēmums tiek nosūtīts lietas dalībniekiem astoņu dienu laikā”, ir saderīgs ar LES 19. panta 1. punktu un [Hartas] 47. pantu?”

25

Lietā C‑727/21 Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa) nolēma uzdot Tiesai vēl arī šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Tiesu sistēmas organizācijas likuma] 40. panta 2. punkts, kurā paredzēts, ka “juridiskā nostāja, kas pieņemta Vrhovni sud (Augstākā tiesa), Visoki trgovački sud (Augstā komerclietu tiesa), Visoki upravni sud (Augstā administratīvā tiesa), Visoki kazneni sud (Augstā krimināllietu tiesa), Visoki prekršajni sud (Krimināllietu apelācijas tiesa) visu tiesnešu vai nodaļas sanāksmē unŽupanijski sud (apgabaltiesa) nodaļas sanāksmē, ir saistoša visām šīs nodaļas vai šīs tiesas palātām vai tiesnešiem, kuri izskata lietu otrajā instancē”, ir saderīgs ar LES 19. panta 1. punktu un [Hartas] 47. pantu?”

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 8. novembra un 15. novembra lēmumiem lietas C‑554/21 un C‑622/21 tika apturētas līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums, ar kuru tiek pabeigta tiesvedība lietā C‑361/21, PET‑PROM.

27

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 4. februāra lēmumu lieta C‑727/21 tika apturēta līdz brīdim, kad tiks saņemta iesniedzējtiesas atbilde lietā C‑361/21, PET‑PROM par pamatlietas statusu pēdējā minētajā lietā, ievērojot iesniedzējtiesas sniegtās norādes lietā C‑727/21.

28

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 14. marta lēmumu tiesvedība lietās C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21 tika atsākta, ņemot vērā, ka pamatlietā, kurā ierosināta lieta C‑361/21, radās šaubas par strīda esamību. Ar Tiesas priekšsēdētāja tās pašas dienas lēmumu lietas C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21 apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

29

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai pašai jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tajā ir vērsusies, lai pārliecinātos par savu kompetenci vai tai iesniegtā lūguma pieņemamību (spriedums, 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana), C‑508/19, EU:C:2022:201, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Hartas piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī norma apstiprina pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Eiropas Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Šajā lietā – konkrētāk saistībā ar Hartas 47. pantu – iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādas norādes par to, ka pamatlietā izskatāmie strīdi attiektos uz tādas Savienības tiesību normas interpretāciju vai piemērošanu, kas tiktu īstenota valsts līmenī.

33

Tādēļ šajās lietās Tiesas kompetencē nav interpretēt Hartas 47. pantu pašu par sevi.

34

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi pietiekami efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai indivīdiem jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tādējādi dalībvalstīm jāparedz tiesību aizsardzības un procesuālo līdzekļu sistēma, kas šajās jomās nodrošina efektīvu pārbaudi tiesā (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Runājot par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālo piemērošanas jomu, šī norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 29. punkts, kā arī 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama visām valsts iestādēm, kuras kā tiesa var spriest par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu un tādējādi ietilpst jomās, uz kurām attiecas šīs tiesības (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Tā tas ir iesniedzējtiesas gadījumā, kas var tikt aicināta lemt par jautājumiem, kuri saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu, un kas kā “tiesa” šajās tiesībās definētajā nozīmē ietilpst Horvātijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un tādēļ šai tiesai jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Tādējādi Tiesas kompetencē ir šajās lietās interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

39

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir Tiesas un valstu tiesu sadarbības instruments, ar kuru Tiesa sniedz valstu tiesām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (spriedums, 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana), C‑508/19, EU:C:2022:201, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Kā izriet no LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana), C‑508/19, EU:C:2022:201, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā lietā iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka trīs iztiesāšanas sastāvi, kas izskata pamatlietas, lietās C‑554/21 un C‑622/21 saskarās ar reģistrācijas tiesneša norādījumiem un lietā C‑727/21 – ar pienākumu lemt atbilstoši šīs tiesas komercstrīdu un citu strīdu nodaļas sanāksmē pieņemtajai “juridiskajai nostājai”. Tā uzsver, ka šie norādījumi un “juridiskā nostāja” skar šo trīs iztiesāšanas sastāvu iepriekš pieņemto nolēmumu saturu un to ievērošana ir priekšnosacījums pamatlietu galīgai pabeigšanai, kā arī šo nolēmumu reģistrēšanai un izsniegšanai lietas dalībniekiem. Ar prejudiciālajiem jautājumiem tā tieši vēlas noskaidrot, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu “iejaukšanos” kā pamatlietā aplūkotā iejaukšanās iztiesāšanas sastāva īstenotajā tiesas spriešanas funkcijā, ko veic citas personas, kuras šajā tiesā ieņem kādu amatu. Tādēļ Tiesas atbilde uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pabeigt trīs attiecīgo pamatlietu izskatīšanu.

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami.

43

Ar uzdotajiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz valsts tiesībās paredzēt tādu valsts tiesas iekšēju mehānismu, atbilstoši kuram, pirmkārt, attiecīgās lietas noslēgumā tiesas nolēmumu lietas dalībniekiem var nosūtīt tikai tad, ja minētā nolēmuma saturu ir apstiprinājis reģistrācijas tiesnesis, kurš neietilpst iztiesāšanas sastāvā, kas pieņēmis šo nolēmumu, un, otrkārt, šīs valsts tiesas nodaļas sanāksmē var pieņemt “juridiskas nostājas”, kas ir saistošas visām minētās tiesas palātām vai tiesnešiem.

44

Vispirms jāatgādina: lai arī tieslietu organizācija dalībvalstīs – citstarp valsts tiesu izveide, sastāvs, kompetence un darbība – ir šo valstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši no LES 19. panta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Šajā ziņā efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas citstarp nostiprināts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā, kuram atbilst Hartas 47. panta otrā daļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c., C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 219. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādēļ pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot šo 19. panta 1. punkta otro daļu (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Turklāt, tā kā Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu autonomiju. Saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam. Tādējādi Tiesai jāgādā, lai tās šobrīd izskatāmajās lietās veiktā interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. panta 1. punktā garantētajam, kādu to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Pēc šī precizējuma jāatgādina, ka ikvienai dalībvalstij saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu jānodrošina, lai struktūras, kurām kā “tiesai” Savienības tiesību izpratnē jālemj par jautājumiem, kas saistīti ar šo tiesību piemērošanu vai interpretāciju un kas tādējādi ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, citstarp neatkarības prasībai (spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādēļ jebkuram valsts pasākumam vai praksei, kuras mērķis ir nepieļaut judikatūras atšķirības vai novērst tās un tādējādi nodrošināt tiesisko drošību, kas ir tiesiskuma principa neatņemama sastāvdaļa, jāatbilst prasībām, kuras izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas.

49

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka prasība par tiesu neatkarību, kas nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībai, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kuras izklāstītas LES 2. pantā, citstarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanai (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai neatkarības prasībai ir divi aspekti. Pirmais – ārējais – aspekts ietver prasību, lai attiecīgā struktūra pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 121. punkts).

51

Otrais – iekšējais – aspekts ir saistīts ar “objektivitātes” jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme pret lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šajā aspektā jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 122. punkts).

52

Šādām neatkarības un objektivitātes garantijām nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas – it īpaši par tiesas sastāvu –, kuras ļautu kliedēt jebkādas attiecīgo personu pamatotas šaubas par minētās struktūras ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz tajā izvērtējamajām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 123. punkts).

53

Šajā ziņā ir būtiski, lai tiesneši būtu pasargāti no ārējas ietekmes vai spiediena, kas varētu apdraudēt viņu neatkarību. Noteikumiem, kas piemērojami tiesnešu statusam un amata pienākumu izpildei, it īpaši jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kura izpaužas norāžu veidā, bet arī netiešāku ietekmi, kura varētu iespaidot attiecīgo tiesnešu lēmumus, un tādējādi novērst šķietamo viņu neatkarības vai objektivitātes trūkumu, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesai jārada privātpersonām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Lai gan neatkarības “ārējais” aspekts galvenokārt ir vērsts uz to, lai atbilstoši tiesiskumu raksturojošajam varas dalīšanas principam saglabātu tiesu neatkarību no likumdošanas varas un izpildvaras, šis aspekts tomēr jāsaprot arī kā tāds, kura mērķis ir aizsargāt tiesnešus no nepamatotas ietekmes, kas radusies pašā attiecīgajā tiesā (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2009. gada 22. decembris, Parlov‑Tkalčić pret Horvātiju, CE:ECHR:2009:1222JUD002481006, 86. punkts).

55

Otrkārt, ņemot vērā nesaraujamās saiknes, kas pastāv starp tiesnešu neatkarības un objektivitātes garantijām, kā arī piekļuvi tiesību aktos noteiktai tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Krajowa Rada Sądownictwa (Tiesneša atstāšana amatā), C‑718/21, EU:C:2023:1015, 59. punkts un tajā minētā judikatūra), LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā tāpat ir prasīts, lai pastāvētu “tiesību aktos noteikta” tiesa. Šis formulējums, kas citstarp atspoguļo tiesiskuma principu, attiecas ne tikai uz attiecīgās tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 73. punkts, kā arī 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana), C‑508/19, EU:C:2022:201, 73. punkts). Šis princips citstarp nozīmē, ka vienīgi lietu izskatošais iztiesāšanas sastāvs pieņem galīgo nolēmumu.

56

Formulējuma “tiesību aktos noteikta” mērķis ir nepieļaut, ka tiesu sistēmas organizācija tiek atstāta izpildvaras ziņā, un panākt, lai šo jomu regulētu tiesību akti. Arī kodificēto tiesību valstīs tiesu sistēmas organizācija nav atstāta tiesu iestāžu ziņā, bet tas tomēr neliedz tām atzīt noteiktas pilnvaras interpretēt valsts tiesību aktus šajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 168. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

“Tiesību aktos noteiktai tiesai” ir raksturīga tiesas spriešanas funkcija, proti, pamatojoties uz tiesību normām un organizētu procedūru, izlemt jebkuru tās kompetencē ietilpstošu jautājumu. Tāpēc papildu tās locekļu neatkarībai un objektivitātei šai tiesai jāatbilst arī citiem nosacījumiem, it īpaši nosacījumam par to, ka pastāv tajā izskatāmajā procesā sniegtas garantijas (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2000. gada 22. jūnijs, Coëme u.c. pret Beļģiju, CE:ECHR:2000:0622JUD003249296, 99. punkts).

58

Treškārt, viena no šīm garantijām ir sacīkstes princips, kas ir tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neatņemama sastāvdaļa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 17. decembris, M/EMEA, pārskatīšana, C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 59. punkts; 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary, C‑189/18, EU:C:2019:861, 61. punkts; 2021. gada 29. aprīlis, Bank BPH, C‑19/20, EU:C:2021:341, 92. punkts, kā arī 2022. gada 10. februāris, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Noilguma termiņš), C‑219/20, EU:C:2022:89, 46. punkts). Šis princips citstarp nozīmē, ka lietas dalībnieki var apspriest faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas noteiks tiesvedības iznākumu (spriedumi, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 56. punkts, kā arī 2009. gada 17. decembris, M/EMEA, pārskatīšana, C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 41. punkts).

59

Tādējādi šī sprieduma 47.–58. punktā minētās prasības citstarp paredz, ka jāpastāv pārskatāmiem un lietas dalībniekiem zināmiem noteikumiem par iztiesāšanas sastāvu izveidi, kas var izslēgt jebkuru personu, kuras neietilpst lietu izskatošajā iztiesāšanas sastāvā, nepamatotu iejaukšanos ar attiecīgo lietu saistītajā lēmumpieņemšanas procesā, kurā lietas dalībniekiem nebija iespējas paust argumentus.

60

Lai arī iesniedzējtiesai, nenoliedzami, jāpiemēro visi tikko atgādinātie principi, Tiesa ar LESD 267. pantu ieviestajā tiesu sadarbībā, pamatojoties uz lietas materiāliem, tomēr var sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izvērtējot kādas Savienības tiesību normas sekas (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Attiecībā uz pamatlietā aplūkoto reģistrācijas tiesneša iejaukšanos no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Tiesu reglamenta 177. panta 3. punktā nav paredzēts, ka šim tiesnesim būtu kompetence jebkādā veidā pārskatīt tiesas nolēmuma saturu un nepieļaut tā oficiālu pieņemšanu un izsniegšanu lietas dalībniekiem, ja viņš nepiekrīt tā saturam.

62

No šiem lietas materiāliem tāpat redzams, ka šāda kompetence nav paredzēta arī Tiesu sistēmas organizācijas likumā, it īpaši tā 40. panta 2. punktā, kas attiecas uz nodaļu sanāksmēs pieņemto “juridisko nostāju” saistošo raksturu.

63

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju un kā liecina attiecīgajās trīs pamatlietās pastāvošie faktiskie apstākļi, praksē šie noteikumi šķietami tomēr tiek piemēroti tā, ka reģistrācijas tiesneša loma pārsniedz reģistrācijas funkciju.

64

Proti, lai gan minētais tiesnesis ar savu vērtējumu nevar aizstāt par attiecīgo lietu atbildīgā iztiesāšanas sastāva vērtējumu, viņš faktiski var bloķēt pieņemtā tiesas nolēmuma reģistrāciju un tādējādi kavēt nolēmuma pieņemšanas procesa pabeigšanu un šī nolēmuma paziņošanu lietas dalībniekiem, nododot lietu atpakaļ šim iztiesāšanas sastāvam minētā nolēmuma pārskatīšanai, ievērojot viņa paustos juridiskos apsvērumus, un gadījumā, ja viņš joprojām nepiekristu iztiesāšanas sastāva viedoklim, aicinot attiecīgās nodaļas priekšsēdētāju sasaukt nodaļas sanāksmi, lai pieņemtu “juridisku nostāju”, kas būs saistoša arī šim iztiesāšanas sastāvam.

65

Šādas prakses rezultātā tiek pieļauta reģistrācijas tiesneša iejaukšanās attiecīgajā lietā un ar šo iejaukšanos šis tiesnesis var ietekmēt galīgo risinājumu, kas tiks rasts šajā lietā.

66

Pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 61. un 62. punkta, nešķiet, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā būtu paredzēta šāda reģistrācijas tiesneša iejaukšanās.

67

Otrkārt, šī reģistrācijas tiesneša iejaukšanās notiek pēc tam, kad iztiesāšanas sastāvs, kam attiecīgā lieta iedalīta, pēc apspriežu pabeigšanas ir jau pieņēmis tiesas nolēmumu, lai arī šis reģistrācijas tiesnesis neietilpa minētajā iztiesāšanas sastāvā un tātad nepiedalījās iepriekšējos tiesvedības posmos, kuru noslēgumā pieņemts šis nolēmums. Tādējādi šis tiesnesis var ietekmēt tādu tiesu nolēmumu saturu, ko pieņēmuši iztiesāšanas sastāvi, kuru loceklis viņš nav.

68

Treškārt, šķiet, ka reģistrācijas tiesneša iejaukšanās pilnvaras pat nereglamentē skaidri noteikti objektīvi kritēriji, kas atspoguļotu konkrētu pamatojumu un varētu novērst diskrecionāru rīcību. Tādējādi pamatlietā, kuras rezultātā tika ierosināta lieta C‑554/21, reģistrācijas tiesnesis konstatēja, ka viņam iesniegtais tiesas nolēmums atbilst vienam citam agrākam nolēmumam, taču neatbilst diviem citiem agrākiem nolēmumiem, un deva priekšroku vienam no diviem atšķirīgajiem juridiskajiem risinājumiem. Pamatlietā, kas ir lietas C‑622/21 pamatā, reģistrācijas tiesnesis lietas nodošanu izskatīšanai attiecīgajam iztiesāšanas sastāvam pamatoja ar tādu nolēmumu esamību, kuros pēc pamatlietā aplūkotā nolēmuma šajā lietā pieņemšanas ir dota priekšroka pretējam viedoklim. Pamatlietā, kas ir lietas C‑727/21 pamatā, reģistrācijas tiesnesis, tieši nepiekrizdams pamatlietā aplūkotajā nolēmumā paustajam juridiskajam viedoklim un neatsaucoties uz kādu agrāku nolēmumu, nodeva lietu atpakaļ attiecīgajam iztiesāšanas sastāvam, kas tomēr savā nolēmumā bija atsaucies uz kādu agrāku nolēmumu, kurā bija rasts līdzīgs risinājums.

69

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, tāda prakse kā pamatlietā aplūkotā – atbilstoši kurai tiesas nolēmums, ko pieņēmis lietu izskatošais iztiesāšanas sastāvs, var tikt uzskatīts par galīgu un nosūtīts lietas dalībniekiem tikai tad, ja tā saturu ir apstiprinājis reģistrācijas tiesnesis, kurš neietilpst šajā iztiesāšanas sastāvā, – neatbilst tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā izvirzītajām prasībām.

70

Attiecībā uz tādas nodaļas sanāksmes kā pamatlietā aplūkotā iesaisti no Tiesu sistēmas organizācijas likuma 40. panta 1. un 2. punkta formulējuma izriet, ka tiesas nodaļas vai tiesnešu sanāksmi var sasaukt, ja starp šīs tiesas nodaļām, palātām vai tiesnešiem citstarp pastāv interpretācijas atšķirības jautājumos, kuri saistīti ar tiesību piemērošanu, un ja pēc tam šajā sanāksmē tiek formulēta “juridiska nostāja”, kas ir saistoša visām šīs nodaļas vai tiesas palātām vai tiesnešiem.

71

Turklāt no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka nodaļas priekšsēdētājs var sasaukt šādu nodaļas sanāksmi pēc reģistrācijas tiesneša lūguma, ja šis tiesnesis nepiekrīt reģistrēt tiesas nolēmumu, ko viņam nosūtījis iztiesāšanas sastāvs, kurš izskata attiecīgo lietu, vismaz tajos gadījumos, kad šis iztiesāšanas sastāvs vēlas paturēt spēkā savu nolēmumu pēc tā pārskatīšanas, ko bija lūdzis veikt šis tiesnesis.

72

Saskaņā ar šiem paskaidrojumiem šajā sanāksmē var piedalīties visi attiecīgās nodaļas tiesneši, tostarp tiesneši, kas izskata konkrēto lietu, kā arī reģistrācijas tiesnesis. Šajā ziņā jānorāda – lai gan, kā izriet no lietas C‑727/21 materiāliem, atbilstošā iztiesāšanas sastāva tiesnesis vai tiesneši šķietami piedalījās minētās nodaļas sanāksmē, lielākā daļa tiesnešu, kas piedalījās šajā nodaļas sanāksmē, bija citi šīs tiesas tiesneši, kuri neietilpa šajā iztiesāšanas sastāvā. Turklāt saskaņā ar Tiesu sistēmas organizācijas likuma 40. panta 3. punktu noteiktos apstākļos šādā nodaļas sanāksmē un tātad arī tiesas procesā var piedalīties “juridiskās fakultātes profesori, prominenti zinātnieki vai konkrētas tiesību jomas eksperti”, kas ir ārpus attiecīgās tiesas esošas personas.

73

No minētajiem paskaidrojumiem arī izriet, ka nodaļas sanāksmē nav jāpieņem galīgais nolēmums tai nodotajā lietā vai jāpiedāvā konkrēts risinājums šajā lietā. Tomēr, pat ja šajā nodaļas sanāksmē pieņemtā “juridiskā nostāja” ir formulēta vairāk vai mazāk abstrakti un ir saistoša visiem tiesnešiem, minētajā sanāksmē, paužot šo juridisko nostāju, tiek interpretētas tiesības, ievērojot konkrētas lietas.

74

Saskaņā ar Tiesu sistēmas organizācijas likuma 40. panta 2. punktu nodaļas sanāksmē pieņemta “juridiskā nostāja” ir saistoša arī iztiesāšanas sastāvam, kas pieņēmis tiesas nolēmumu tai nodotajā lietā, ja šis nolēmums vēl nav ne reģistrēts, ne nosūtīts. Reģistrācijas tiesnesis, kura uzdevums ir nodrošināt attiecīgās nodaļas sanāksmē pieņemto “juridisko nostāju” ievērošanu praksē, tādēļ var atteikties reģistrēt šī iztiesāšanas sastāva pieņemto “jauno” tiesas nolēmumu, ja tas ietver novirzi no šīs “juridiskās nostājas”.

75

Nodaļas sanāksmes iesaiste faktiski ļauj visiem tiesnešiem, kas piedalās šajā nodaļas sanāksmē, iejaukties tādas lietas galīgajā risinājumā, kuru kompetentais iztiesāšanas sastāvs ir iepriekš apspriedis un izlēmis, bet kura vēl nav reģistrēta un nosūtīta.

76

Proti, šī iztiesāšanas sastāva izredzes, ka gadījumā, ja tas turpinātu uzturēt no reģistrācijas tiesneša viedokļa atšķirīgu juridisko viedokli, tā tiesas nolēmums tiks pārskatīts nodaļas sanāksmē, kā arī šī iztiesāšanas sastāva pienākums pēc jau pabeigtām apspriedēm ievērot “juridisko nostāju”, kāda tiktu pieņemta šajā nodaļas sanāksmē, var ietekmēt šī nolēmuma galīgo saturu.

77

Pirmkārt, nešķiet, ka pamatlietā aplūkotās nodaļas sanāksmes pilnvaras iesaistīties lietā pietiekami reglamentētu objektīvi un piemērojami kritēriji kā tādi. Proti, lai gan Tiesu sistēmas organizācijas likuma 40. panta 1. punktā, nenoliedzami, ir paredzēts sasaukt nodaļas sanāksmi, “ja tiek konstatēts, ka pastāv atšķirīgas interpretācijas starp nodaļām, palātām vai tiesnešiem jautājumos par likuma piemērošanu vai ja kāda palāta vai nodaļas tiesnesis ieņem juridisku nostāju, kas atšķiras no iepriekš pieņemtas juridiskas nostājas”, no iesniedzējtiesas nolēmumā lietā C‑727/21 ietvertā faktu apraksta izriet, ka attiecīgā nodaļas sanāksme tika sasaukta vien tādēļ, ka reģistrācijas tiesnesis nepiekrita kompetentā iztiesāšanas sastāva juridiskajam viedoklim, un nebija pat norādīts neviens nolēmums, kas atspoguļotu šī viedokļa atšķirības salīdzinājumā ar agrākiem tiesu nolēmumiem.

78

Otrkārt, šķiet, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem lietā C‑727/21 izriet, ka tāpat kā par reģistrācijas tiesneša iesaistīšanos, arī par nodaļas sanāksmes sasaukšanu un to, ka tā ir pieņēmusi “juridisku nostāju”, kas citstarp ir saistoša šo lietu izskatošajam iztiesāšanas sastāvam, lietas dalībniekiem nevienā brīdī netiek paziņots. Tādēļ nešķiet, ka šiem lietas dalībniekiem būtu iespēja izmantot to procesuālās tiesības šādā nodaļas sanāksmē.

79

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, valsts tiesiskais regulējums – atbilstoši kuram valsts tiesas nodaļas sanāksmē, pieņemot “juridisku nostāju”, lietu izskatošajam iztiesāšanas sastāvam var pieprasīt grozīt tā iepriekš pieņemtā tiesas nolēmuma saturu, lai gan šajā nodaļas sanāksmē piedalās arī tiesneši, kas neietilpst šajā iztiesāšanas sastāvā, kā arī attiecīgā gadījumā personas, kuras nav attiecīgās tiesas locekļi, un lietas dalībniekiem nav iespējas paust šajā sanāksmē savus argumentus – neatbilst tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu izvirzītajām prasībām.

80

Tāpat jāprecizē – lai nepieļautu judikatūras atšķirības vai novērstu tās un tādējādi nodrošinātu tiesiskuma principam raksturīgo tiesisko drošību, procesuālais mehānisms, kas ļauj valsts tiesas tiesnesim, kurš neietilpst kompetentajā iztiesāšanas sastāvā, nodot lietu izskatīšanai šīs tiesas paplašinātam iztiesāšanas sastāvam, nav pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām, ar nosacījumu, ka sākotnēji norīkotais iztiesāšanas sastāvs vēl nav izskatījis lietu, ka apstākļi, kādos var veikt šādu lietas nodošanu, ir skaidri norādīti piemērojamajos tiesību aktos un ka šāda lietas nodošana neliedz attiecīgajām personām iespēju piedalīties šajā paplašinātajā iztiesāšanas sastāvā notiekošajā tiesvedībā. Turklāt sākotnēji norīkotais iztiesāšanas sastāvs jebkurā brīdī var nolemt veikt šādu lietas nodošanu.

81

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz valsts tiesībās paredzēt tādu valsts tiesas iekšēju mehānismu, atbilstoši kuram:

82

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa

jāinterpretē tādējādi, ka

tā liedz valsts tiesībās paredzēt tādu valsts tiesas iekšēju mehānismu, atbilstoši kuram: