1.

Atceroties, ka judikatūra ir tiesību avots, tiesas atbildība atklājas visā tās apmērā un sarežģītībā, jo tiesa atrodas pretrunīgu prasību centrā, tai tiek prasīts nodrošināt tiesisko drošību, bet arī būt novatoriskai, lai pielāgotu tiesības tās sabiedrības attīstībai, kuru tā tiecas reglamentēt. Šis jautājums ir uzdots arī tiesību doktrīnā: “Cik lielu nedrošību tiesību sistēma var izturēt?” ( 2 )

2.

Gadījumā, ja uz jautājumu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību tiek atbildēts apstiprinoši, šīs lietas sniedz Tiesai iespēju rast līdzsvaru starp iepriekš minētajām prasībām, vērtējot, vai valsts procesuālais mehānisms, kura mērķis ir nodrošināt tiesas judikatūras saskaņotību, ir atbilstošs, un tas nozīmē, ka vērtējumā ir jāņem vērā nepieciešamā tiesnešu neatkarība.

3.

Šajā lietā nozīme ir LES 19. panta 1. punktam.

4.

Zakon o sudovima (Likums par tiesu sistēmas organizāciju, Narodne novine, br. 28/13, 33/15, 82/15, 82/16, 67/18, 126/19, 130/20) 37. pantā ir paredzēts:

“1.   Tiesas, kurām ir vairākas palātas vai sastāvi, tostarp tiesas viena tiesneša sastāvā, un kuras lemj par jautājumiem, uz ko attiecas viena vai vairākas ar tiesībām saistītas jomas, izveido nodaļas, kurās apvienoti tiesneši, kas lemj par šiem jautājumiem.

2.   Nodaļu izveido ar ikgadējās tiesnešu norīkošanas programmu, ar kuru tiek iecelts nodaļas priekšsēdētājs, kam jāvada nodaļas darbs. [..]”

5.

Minētā likuma 38. pantā ir paredzēts:

“1.   Nodaļas sanāksmēs tiek izskatīti jautājumi, kuriem ir nozīme nodaļas darbā, proti, it īpaši iekšējās darbības organizēšana, strīdīgie tiesību jautājumi, judikatūras vienādošana un jautājumi, kas ir svarīgi, lai piemērotu tiesisko regulējumu katrā tiesību jomā, kā arī uz nodaļu norīkoto tiesnešu, tieslietu padomnieku un tiesnešu praktikantu darba un apmācības uzraudzīšana.

2.   Županijski sud [(apgabaltiesa)], Visoki trgovački sud Republike Hrvatske [(Augstā komerclietu tiesa)], Visoki upravni sud Republike Hrvatske [(Augstā administratīvā tiesa)], Visoki kazneni sud Republike Hrvatske [(Augstā krimināllietu tiesa)] un Visoki prekršajni sud Republike Hrvatske [(Krimināllietu apelācijas tiesa)] nodaļu sanāksmēs tiek arī izskatīti jautājumi, kuri ir šo tiesu teritoriālajā jurisdikcijā ietilpstošo zemāko instanču tiesu kopīgās interesēs.

3.   Vrhovni sud Republike Hrvatske [(Augstākā tiesa)] nodaļas sanāksmēs tiek izskatīti jautājumi, kuri ir atsevišķu vai visu Horvātijas Republikas teritorijā esošo tiesu kopīgās interesēs, kā arī tiek izskatīts un formulēts atzinums par tiesiskā regulējuma, uz kuru attiecas konkrēta tiesību joma, projektiem.”

6.

Saskaņā ar minētā likuma 39. pantu:

“1.   Nodaļas priekšsēdētājs vai tiesas priekšsēdētājs sasauc nodaļas sanāksmi, kad tas ir nepieciešams un vismaz reizi ceturksnī; viņš vada tās darbu. Ja tiesas priekšsēdētājs piedalās nodaļas sanāksmes darbā, viņš vada sanāksmi un piedalās lēmumu pieņemšanas procesā.

2.   Visu tiesas tiesnešu sanāksme ir jāsasauc, ja to lūdz tiesas nodaļa vai ceturtdaļa no visiem tiesnešiem.

3.   Tiesas vai nodaļas tiesnešu sanāksmēs lēmumus pieņem ar tiesnešu vai nodaļas tiesnešu balsu vairākumu.

4.   Par sanāksmes darbu tiek rakstīts protokols.

5.   Tiesas priekšsēdētājs vai nodaļas priekšsēdētājs var arī pieaicināt dalībai visu tiesnešu vai nodaļas sanāksmē prominentus zinātniekus un konkrētas tiesību jomas ekspertus.”

7.

Likuma par tiesu sistēmas organizāciju 40. pantā ir noteikts:

“1.   Nodaļas vai tiesnešu sanāksme tiek sasaukta, ja tiek konstatēts, ka pastāv atšķirīgas interpretācijas starp nodaļām, palātām vai tiesnešiem jautājumos par likuma piemērošanu vai ja kāda palāta vai nodaļas tiesnesis ieņem juridisku nostāju, kas atšķiras no iepriekš pieņemtas juridiskas nostājas.

2.   Juridiskā nostāja, kas pieņemta Vrhovni sud Republike Hrvatske [(Augstākā tiesa)], Visoki trgovački sud Republike Hrvatske [(Augstā komerclietu tiesa)], Visoki upravni sud Republike Hrvatske [(Augstā administratīvā tiesa)], Visoki kazneni sud Republike Hrvatske [(Augstā krimināllietu tiesa)], Visoki prekršajni sud Republike Hrvatske [(Krimināllietu apelācijas tiesa)] visu tiesnešu vai nodaļas sanāksmē un Županijski sud [(apgabaltiesa)] nodaļas sanāksmē, ir obligāta visām šīs nodaļas vai šīs tiesas palātām vai tiesnešiem, kuri izskata lietu otrajā instancē.

3.   Nodaļas priekšsēdētājs vajadzības gadījumā dalībai nodaļas sanāksmē var pieaicināt juridiskās fakultātes profesorus, prominentus zinātniekus vai ekspertus noteiktā [tiesību] jomā.”

8.

Šī likuma 41. pantā ir paredzēts:

“1.   Tiesas priekšsēdētājs ikgadējā tiesnešu amatā iecelšanas programmā ieceļ vienu vai vairākus tiesnešus, kuri atbild par judikatūras uzraudzību un izpēti [..].”

9.

Sudski poslovnik (Tiesu reglaments, Narodne novine, br. 37/14, 49/14, 8/15, 35/15, 123/15, 45/16, 29/17, 33/17, 34/17, 57/17, 101/18, 119/18, 81/19, 128/19, 39/20 un 47/20) 177. panta 3. punktā ir noteikts:

“Otrās instances tiesā lietu uzskata par pabeigtu dienā, kad nolēmums tiek nosūtīts no tiesneša biroja – pēc tam, kad lieta ir atsūtīta atpakaļ no judikatūras uzraudzības un reģistrācijas dienesta. Sākot no lietas saņemšanas dienas, judikatūras uzraudzības un reģistrācijas dienestam tā ir jānosūta atpakaļ tiesneša birojam pēc iespējas īsākā termiņā. Pēc tam nolēmums tiek nosūtīts [lietas dalībniekiem] astoņu dienu laikā.”

10.

Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Augstā komerclietu tiesa), kas ir iesniedzējtiesa pamatlietās, ir iesniegtas trīs apelācijas sūdzības. Lietās C‑554/21 un C‑622/21 apelācijas sūdzības attiecas uz rīkojumiem, ar kuriem noraidīts Financijska agencija (Finanšu aģentūra) pieteikums atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar tās iesaisti maksātnespējas procedūrās. Lietā C‑727/21 apelācijas sūdzība attiecas uz rīkojumu, ar kuru noraidīts prasītājas pamatlietā pieteikums par sanācijas procesa sākšanu.

11.

Šajās trīs lietās iesniedzējtiesa, kas darbojas trīs tiesnešu iztiesāšanas sastāvos, izskatīja un noraidīja apelācijas sūdzības ar tās locekļu vienprātīgu lēmumu, tādējādi apstiprinot pirmajā instancē pieņemtos nolēmumus. Šie nolēmumi tika parakstīti un nosūtīti judikatūras uzraudzības un reģistrācijas dienestam saskaņā ar Tiesu reglamenta 177. panta 3. punktu.

12.

Atbilstoši šai tiesību normai un, kā izklāstījusi iesniedzējtiesa, lietā, kuru iztiesā otrajā instancē, tiesas spriešana tiek uzskatīta par pabeigtu tikai tad, kad lietu ir reģistrējis šis dienests, un kad tā ir nosūtīta atpakaļ iztiesāšanas sastāvam, lai nolēmumu nosūtītu lietas dalībniekiem. Lietu uzskata par pabeigtu tikai dienā, kad nolēmums tiek nosūtīts. Tāpēc, lai gan iztiesāšanas sastāvs ir pieņēmis tiesas nolēmumu, to uzskata par pabeigtu tikai tad, kad to ir apstiprinājis minētā dienesta tiesnesis (turpmāk tekstā – “reģistrācijas tiesnesis”), ko iecēlis attiecīgās tiesas kā tiesu varas struktūras priekšsēdētājs ikgadējā tiesnešu norīkošanas programmā. Šāda procedūra gan nav paredzēta tiesību aktos kā nosacījums tiesas nolēmuma pieņemšanai, bet atbilst otrās instances tiesu praksei, kas balstīta uz Tiesu reglamentu.

13.

Iesniedzējtiesa norāda, ka trīs pamatlietās reģistrācijas tiesnesis ir atteicies reģistrēt pieņemtos nolēmumus un tos ir nosūtījis atpakaļ, pievienojot pamatojošu vēstuli. Lietās C‑554/21 un C‑622/21 šajā vēstulē minēts konstatējums, ka ir pretruna ar citiem nolēmumiem, kuri pieņemti par līdzīgiem strīdiem, taču lietā C‑727/21 vēstulē norādīts, ka šis tiesnesis nepiekrīt juridiskajai interpretācijai, kuru pamatlietā izmantojusi palāta, lai arī nav norādīta atsauce uz pretrunu judikatūrā.

14.

Pēc šiem reģistrācijas atteikumiem iesniedzējtiesa nolēma adresēt Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑554/21 un C‑622/21, ņemot vērā šaubas par Tiesu reglamenta 177. panta 3. punkta saderību ar Savienības tiesībām. Attiecībā uz lietu C‑727/21 – pēc tam, kad iesniedzējtiesa uzturēja savu sākotnējo nolēmumu un atkārtoti to nosūtīja reģistrācijas tiesnesim, pēdējais minētais to nosūtīja iesniedzējtiesas komercstrīdu un citu strīdu nodaļai, lai strīdīgais juridiskais jautājums tiktu izskatīts nodaļas sanāksmē. Šīs nodaļas sanāksmē šī nodaļa ieņēma “juridisku nostāju”, kurā tā izmantoja risinājumu, kam priekšroku dod reģistrācijas tiesnesis. Pēc tam lieta tika vēlreiz nosūtīta palātai, lai tā atbilstoši Likuma par tiesu sistēmas organizāciju 40. panta 2. punktam pieņemtu lēmumu saskaņā ar šo juridisko nostāju, un rezultātā tika pieņemts lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu lietā C‑727/21.

15.

Ņemot vērā procedūru pamatlietās norisi, iesniedzējtiesa uzskata, ka reģistrācijas tiesnesis, kurš lietas dalībniekiem nav zināms, kura loma nav paredzēta apelācijas sūdzībām piemērojamajās procesuālajās normās un kurš, nebūdams augstākas instances tiesnesis, var mudināt kompetento palātu mainīt tās nolēmumu, ar savu rīcību var pārkāpt prasību par tiesnešu neatkarību. Iesniedzējtiesa norāda, ka šādas tiesu nolēmumu reģistrācijas formas pastāvēšanu līdz šim pamatoja nepieciešamība vienādot judikatūru. Tomēr veids, kā šis reģistrācijas dienests rīkojas pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas, iesniedzējtiesas ieskatā ir pretrunā pamattiesībām, kas ir tiesu neatkarība, ciktāl minētais [reģistrācijas] dienests pats izvēlas nolēmumus, kurus tiesa nosūtīs lietas dalībniekiem.

16.

Turklāt lietā C‑727/21, runājot par tiesas nodaļas sanāksmēm, iesniedzējtiesa precizē, ka nodaļas sanāksme ir vienība, kas nav paredzēta Civilprocesa kodeksā, un ka tikai reģistrācijas tiesneši un nodaļu priekšsēdētāji lemj par šādas sanāksmes darba kārtībā iekļaujamiem jautājumiem. Dažādo procedūru dalībnieki nezina šīs sanāksmes lomu un nevar tajā piedalīties. Iztiesāšanas sastāva pieņemtu nolēmumu var pārbaudīt un grozīt tikai pēc tam, kad lietas dalībnieki ir cēluši prasības kompetentajā tiesā tādā likumīgā procesā, par kuru tie ir informēti, nevis šajā sastāvā neietilpstoša tiesneša atzinuma vai tiesnešu vispārējas sanāksmes dēļ.

17.

Šādos apstākļos Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Augstā komerclietu tiesa) nolēma ikvienā no trim apvienotajām lietām apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ir jāuzskata, ka [Tiesu reglamenta] 177. panta 3. punkta pirmā teikuma otrajā daļā un otrajā teikumā ietvertais noteikums, kurā paredzēts, ka “otrās instances tiesā lietu uzskata par pabeigtu dienā, kad nolēmums tiek nosūtīts no tiesneša biroja pēc tam, kad lieta ir atsūtīta atpakaļ no reģistrācijas dienesta[;] pēc lietas saņemšanas reģistrācijas dienestam tā ir jānosūta atpakaļ tiesneša birojam pēc iespējas īsākā termiņā [un] pēc tam nolēmums tiek nosūtīts [lietas dalībniekiem] astoņu dienu laikā”, ir saderīgs ar LES 19. panta 1. punktu un [Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā ‑ “Harta”)] 47. pantu?”

18.

Tāpat arī lietā C‑727/21 Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Augstā komerclietu tiesa) nolēma uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Likuma par tiesu sistēmas organizāciju] 40. panta 2. punkts, kurā paredzēts, ka “juridiskā nostāja, kas pieņemta Vrhovni sud Republike Hrvatske [(Augstākā tiesa)], Visoki trgovački sud Republike Hrvatske [(Augstā komerclietu tiesa)], Visoki upravni sud Republike Hrvatske [(Augstā administratīvā tiesa)], Visoki kazneni sud Republike Hrvatske [(Augstā krimināllietu tiesa)], Visoki prekršajni sud Republike Hrvatske [(Krimināllietu apelācijas tiesa)] visu tiesnešu vai nodaļas sanāksmē un Županijski sud [(apgabaltiesa)] nodaļas sanāksmē, ir obligāta visām šīs nodaļas vai šīs tiesas palātām vai tiesnešiem, kuri izskata lietu otrajā instancē”, ir saderīgs ar LES 19. panta 1. punktu un [Hartas] 47. pantu?”

19.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 14. marta lēmumu lietas C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

20.

Horvātijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus lietās C‑554/21 C‑622/21 un C‑727/21. Prasītāja pamatlietā lietā C‑554/21 iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 5. jūnijā, Horvātijas valdība un Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

21.

Kā izriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāsaņem no Tiesas LES 19. panta 1. punkta un Hartas 47. panta interpretācija, ņemot vērā tās šaubas par Tiesu reglamenta 177. panta 3. punkta un Likuma par tiesu sistēmas organizāciju 40. panta 2. punkta – ar ko tiek reglamentēts lēmumu pieņemšanas process Horvātijas otrās instances tiesās – saderību ar minētajām Savienības tiesību normām.

22.

Lai arī neviens no lietu dalībniekiem nav formulējis apsvērumus par Tiesas kompetenci un par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai pašai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tajā ir vērsusies, lai pārliecinātos par savu kompetenci vai tai iesniegtā lūguma pieņemamību ( 3 ).

23.

Saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās ( 4 ).

24.

Pirmām kārtām, runājot par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērošanu, jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai indivīdiem jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tādējādi dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas šajās jomās nodrošina efektīvu pārbaudi tiesā. No Tiesas judikatūras izriet, ka attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērošanas jomu minētā tiesību norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē ( 5 ).

25.

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama visām valsts iestādēm, kuras kā tiesas var lemt par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju un tādējādi ietilpst jomās, uz kurām attiecas šīs tiesības. Tā tas ir iesniedzējtiesas gadījumā, kas kā Horvātijas vispārējās jurisdikcijas tiesa var tikt aicināta lemt par jautājumiem, kuri saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu, un kas kā “tiesa” šajās tiesībās definētajā nozīmē ietilpst Horvātijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” ( 6 ) LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un tādēļ šai tiesai ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt jāatgādina, ka, lai arī tieslietu organizācija dalībvalstīs ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām, it īpaši no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas ( 7 ).

26.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka šajās lietās Tiesas kompetencē ir interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

27.

Otrām kārtām, Hartas piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī norma apstiprina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām. Tātad, kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, Tiesas kompetencē nav to izskatīt, un attiecīgā gadījumā ar tām Hartas normām, uz kurām ir izdarīta atsauce, atsevišķi nevar pamatot šo kompetenci ( 8 ).

28.

Šajā lietā attiecībā tieši uz Hartas 47. pantu, uz ko attiecas šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jākonstatē, ka strīdi, kuri iesniegti izskatīšanai iesniedzējtiesā, būtībā attiecas uz tādu izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies publiskai struktūrai pēc tās iesaistes maksātnespējas procedūrās, un uz tāda pirmajā instancē pieņemta nolēmuma pamatotību, ar kuru noraidīts Zagrebā (Horvātija) dibinātas biedrības pieteikums sākt sanācijas procesu. Runājot konkrēti par maksātnespējas procedūru jomu, nav strīda par to, ka Savienības likumdevējs par to ir pieņēmis dažādus tiesību aktus ( 9 ). Tomēr jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav minējusi nevienu Savienības tiesību normu, kura attiecas uz šo jomu, kas būtu piemērojama aplūkotajiem strīdiem, un pat neizvirza nevienu faktu, kurš norādītu, ka uz pamatlietām, kas lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir minētas lakoniski, attiecas Savienības tiesības. Ir jāuzsver, ka Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā atzīšana konkrētā gadījumā paredz, ka persona, kas uz tām atsaucas, balstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām. Tomēr no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka prasītājas pamatlietā ir balstījušās uz tiesībām, kas tām esot piešķirtas saskaņā ar kādu Savienības tiesību normu ( 10 ).

29.

No iepriekš minētā izriet, ka nekas neļauj uzskatīt, ka pamatlietas attiecas uz tāda Savienības tiesību noteikuma interpretāciju vai piemērošanu, kurš būtu īstenots valsts līmenī. Līdz ar to šajās lietās Tiesas kompetencē nav interpretēt Hartas 47. pantu.

30.

Manā ieskatā šim jautājumam ir būtiska nozīme, ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, kā to interpretējusi Tiesa, ļoti plašo tvērumu un Tiesas saistīto kompetenci ( 11 ). Kopš sprieduma Associação Sindical dos Juízes Portugueses ( 12 ) pasludināšanas Tiesa ir saņēmusi daudzus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuros tiek prasīts interpretēt šo tiesību normu visdažādākajās lietās – dažas no tām atklāj nopietnu tiesiskuma apdraudējumu un it īpaši tiesnešu neatkarības apdraudējumu, dažas attiecas uz tiesneša nevirzīšanu, uz klasificēšanu algu tabulu atalgojuma līmeņos, uz noteikumiem, ar ko reglamentē lietu sadali tiesā, uz iebildumu raksta parakstītāja statusu vai sprieduma pasludināšanas brīdi, bez acīmredzamas saiknes ar pamatlietas priekšmetu ( 13 ). Šādā kontekstā stingrība pieņemamības vērtējumā šķiet vienīgā iespējamā robežlīnija tādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vērtējumā, kuri ir pretrunā šī tiesību aizsardzības līdzekļa garam un mērķim, proti, Tiesas un valsts tiesas veiktajai kopīgajai darbībai, ievērojot to attiecīgās kompetences, lai rastu risinājumu konkrētajā lietā, ko pēdējā minētā tiesa izskata.

31.

Ņemot vērā Tiesas atbilstošo judikatūru, un it īpaši tās konsolidēto izteikumu, kas izriet no sprieduma Miasto Łowicz, ir jāuzsver, ka LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kura palīdzību pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kādas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas, un ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu. Kā izriet no LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata. Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums tostarp ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, un tajā tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums. Tiesas uzdevums prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir palīdzēt iesniedzējtiesai atrisināt tajā izskatāmo konkrēto strīdu. Tādējādi šādā tiesvedībā starp minēto strīdu un Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, ir jāpastāv tādai saiknei, ka šī interpretācija ir objektīvi vajadzīga nolēmumam, kas iesniedzējtiesai ir jāpieņem ( 14 ).

32.

No sprieduma Miasto Łowicz izriet, ka šī saikne var būt tieša vai netieša atkarībā no tajā izklāstītajiem trīs pieņemamības gadījumiem. Tā ir tieša, ja valsts tiesai ir jāpiemēro Savienības tiesības, kuru interpretācija tiek lūgta, lai rastu risinājumu pēc būtības pamatlietā (pirmais gadījums). Tā ir netieša, ja prejudiciālais nolēmums var sniegt iesniedzējtiesai to Savienības tiesību procesuālo normu interpretāciju, kuras tai ir jāpiemēro, lai pieņemtu savu spriedumu (otrais gadījums), vai [sniegt iesniedzējtiesai] Savienības tiesību interpretāciju, kas tai ļauj izlemt valsts tiesību procesuālos jautājumus, pirms tā var pēc būtības izspriest tajā izskatāmo strīdu (turpmāk tekstā – “trešais gadījums”) ( 15 ).

33.

Kā jau norādīts iepriekš, pamatlietām ir zināma materiāltiesiska saikne ar Savienības tiesībām, kuras ir saistītas ar maksātnespējas procedūrām, un iesniedzējtiesa nelūdz Tiesu interpretēt kādu no šīm tiesību normām, jo saikne ir acīmredzami nepietiekama, lai izpildītu nepieciešamības kritēriju. Tāpat lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu neļauj saskatīt, ka iesniedzējtiesai būtu jāpiemēro LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, uz kuru attiecas prejudiciālie jautājumi, lai atrisinātu pēc būtības šos strīdus par izdevumu segšanu vai uz maksātnespējas procedūras sākšanas nosacījumiem.

34.

Faktiski izskatās, ka ar prejudiciālajiem jautājumiem, kurus tā ir uzdevusi Tiesai, un ar Tiesai lūgto Savienības tiesību interpretāciju iesniedzējtiesas mērķis ir saņemt skaidrojumu nevis par tajā izskatāmo strīdu būtību, bet par valsts tiesību procesuāla rakstura jautājumu plašā nozīmē ( 16 ), kurš tai ir jāizlemj in limine litis, jo tas attiecas uz šīs tiesas iespēju neatkarīgi lemt par minētajiem strīdiem tādā iekšējā mehānismā, kura mērķis ir nodrošināt tiesas judikatūras saskaņotību un kurā tiek iesaistītas citas tiesu instances. Iesniedzējtiesa ir pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ šajā gadījumā tai ir radušās šaubas par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju, un it īpaši ir norādījusi saikni, ko tā saskata starp minēto Līguma tiesību normu un valsts tiesību normām, kuras, tās ieskatā, var ietekmēt tiesvedību, kuras noslēgumā tā taisīs spriedumus. Šīs tiesas ieskatā, ņemot vērā Tiesas atbildi par iepriekš minētā mehānisma atbilstību, tā vai nu varēs vai nevarēs neņemt vērā juridiskās nostājas, ko pieņēmusi attiecīgā tiesnešu nodaļa saistībā ar pamatlietām.

35.

Ir taisnība, ka šie apsvērumi nekādi nemaina šo strīdu priekšmetu un tikko veikto konstatāciju, ka no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka strīdi ir saistīti ar jautājumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesības. Tas, ka Tiesas veiktā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretācija, ņemot vērā lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzīto procesuālo jautājumu būtību, var ietekmēt veidu, kā iesniedzējtiesa atrisinās pamatlietas, nenozīmē, ka šī interpretācija atbilst nepieciešamībai pēc būtības atrisināt strīdus, kas attiecas uz Savienības tiesībām.

36.

Vai Tiesai tādējādi ir jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, atbildes uz kuriem ir faktiski nepieciešamas, lai ļautu tai in limine litis atrisināt valsts procesuālu problēmjautājumu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto dalībvalstu pienākumu, pirms pēc būtības tiek atrisināti strīdi, kuriem nav saiknes ar Savienības tiesībām? Manā ieskatā šis jautājums ir delikāts.

37.

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka spriedumā Miasto Łowicz Tiesa secīgi pārbaudīja uzdoto prejudiciālo jautājumu pieņemamību, ņemot vērā trīs atsevišķus un autonomus gadījumus, kas atbilda nepieciešamības kritērijam, lai secinātu to nepieņemamību, attiecībā uz trešo gadījumu uzsverot atšķirību no lietām, kurās tika taisīts spriedums A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) ( 17 ) un kurās Tiesai prejudiciālajā tiesvedībā lūgtā interpretācija varēja ietekmēt jautājumu par to, kuras tiesas kompetencē ir pēc būtības izspriest lietas, “kas attiecas uz Savienības tiesībām” ( 18 ).

38.

Otrām kārtām, tas, ka spriedumā Miasto Łowicz vēl bez ierastāka gadījuma, kad pastāv tieša saikne starp pamatlietu pēc būtības un Savienības tiesībām, ir formulēts trešais pieņemamības gadījums, nenozīmē, ka šis gadījums, lai tas būtu jēgpilns, ir obligāti jāsaprot tā, ka tam ir jābūt piemērojamam lietā, kurā šī saikne nepastāv. Faktiski ir jāņem vērā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu dažādība un jāspriež, ņemot vērā katru uzdoto prejudiciālo jautājumu. Iesniedzējtiesas nolēmumi var saturēt, kā tas ir šajā gadījumā, prejudiciālus jautājumus, kuri attiecas vienīgi uz valsts procesuālu jautājumu, vai tajos var būt sajaukti dažāda veida prejudiciāli jautājumi – daži, kuriem ir tieša saikne ar pamatlietu pēc būtības, un citi, kuri ir saistīti ar valsts procesuālu problēmjautājumu; pirmos minētos var atzīt par pieņemamiem atšķirībā no otrajiem minētajiem ( 19 ).

39.

Trešām kārtām, Tiesas kompetences pamatojums, ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, kas vispārīgi attiecas uz “jomām, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, formulējumu neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības, nevar būt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamības pamatojums, jo citādi tiks sajaukti divi nošķirti juridiski jēdzieni un šai pēdējai minētajai prasībai tiks atņemta jebkāda lietderība.

40.

Ir taisnība, ka tiesnešu neatkarība ir juridiski nedalāma un, kā uzsvēris ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek] ( 20 ), būtībā nepastāv “tiesu varas neatkarība Savienības tiesību piemērošanas jomā” pretstatā “tiesu varas neatkarībai pilnīgi iekšējās valsts lietās”. Lai arī šis apsvērums ir atbilstošs, tas neļauj apiet uzdoto prejudiciālo jautājumu pieņemamības vērtējuma posmu un atbrīvot Tiesu no jautājuma uzdošanas par to, vai Savienības tiesības ir faktiski jāpiemēro pamatlietai, kas iesniedzējtiesai ir jāatrisina ( 21 ).

41.

Tas, ka iesniedzējtiesas izvirzītajai problēmai šķietami piemīt zināms nozīmīgums valsts tiesu sistēmā attiecīgo noteikumu sistēmiskā rakstura dēļ, ir izvērtējams, nevis veicot pieņemamības pārbaudi, bet gan pārbaudi pēc būtības, proti, pārbaudi par šo noteikumu saderību ar LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām. Zināma nevēlēšanās neatbildēt iesniedzējtiesai un nepārbaudīt tiesisko regulējumu un praksi, kas potenciāli var radīt apdraudējumu Horvātijas tiesnešu neatkarībai un kas ar šī judikatūras vienādošanas mehānisma izveidi var interesēt arī citas valstu tiesību sistēmas, nevar būt lēmuma par pieņemamību pamatā esošs pamatojums ( 22 ).

42.

Tādēļ būtu jāatzīst – ja Tiesa pieļauj, ka tai var uzdot jautājumu par Savienības tiesību normu, lai atrisinātu valsts procesuāla rakstura jautājumu un lai tādējādi pamatlietas varētu izskatīt atbilstoši Savienības tiesībām, tas notiek tikai perspektīvā, lai iesniedzējtiesa pieņemtu nolēmumu, kurā lemj par pamatlietas, kas attiecas uz Savienības tiesībām, būtību. Tomēr jāatzīst, ka attiecībā uz pēdējo minēto aspektu Tiesas judikatūru pēc sprieduma Miasto Łowicz neraksturo viendabība, jo atsevišķi nolēmumi par iesniegto prejudiciālo jautājumu nepieņemamību vai pieņemamību atbilst šajā spriedumā paustajai nostājai ( 23 ), bet citos nolēmumos, šķiet, notiek attālināšanās no tās, pieņemot turklāt šķietami pretrunīgus risinājumus ( 24 ).

43.

Nesenā spriedumā Tiesa vispārīgi norādīja, ka prejudiciālie jautājumi, kuru mērķis ir ļaut iesniedzējtiesai in limine litis atrisināt tādas procesuāla rakstura grūtības kā tās, kas saistītas ar tās pašas kompetenci izlemt tajā izskatāmo lietu, vai arī tiesiskās sekas, kādas ir vai nav jāatzīst tādam tiesas nolēmumam, kas potenciāli rada šķērsli turpināt šādas lietas izskatīšanu minētajā tiesā, ir pieņemami saskaņā ar LESD 267. pantu ( 25 ). Šī pieeja, šķiet, procesuālo problēmjautājumu kā tādu padara autonomu tādējādi, ka tā pati par sevi varot izpildīt nepieciešamības kritēriju atbilstoši LESD 267. pantam. Taču Tiesa ir skaidri aplūkojusi tikai divus konkrētus gadījumus, kuri atšķiras no situācijas, ar kādu saskārusies iesniedzējtiesa, kuras lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu nedz satur šaubas par tās materiāltiesisko kompetenci izlemt pamatlietas, nedz tajos ir norādīti tiesu nolēmumi, kas liedz turpināt šo strīdu izskatīšanu.

44.

Visbeidzot – uzskatu, ka ir nepieciešams pieminēt spriedumā Miasto Łowicz minēto otro gadījumu. Šajā ziņā, lai gan Tiesa jau ir atzinusi par pieņemamiem prejudiciālus jautājumus par tādu Savienības procesuālo tiesību normu interpretāciju, kuras attiecīgajai iesniedzējtiesai būtu pienākums piemērot, lai taisītu savu spriedumu, manuprāt, šajās apvienotajās lietās uzdoto jautājumu tvērums nav šāds, izņemot, ja LES 19. panta 1. punkta otrā daļa tiek klasificēta iepriekš minētajā tiesību normu kategorijā. Atbilstošās Tiesas judikatūras pārbaude atklāj, ka tā attiecas uz atvasināto tiesību aktiem, ar kuriem paredz specifiskus procesuāla rakstura noteikumus, kas ir īpašas situācijas, kuras nosaka Tiesas izmantoto risinājumu attiecībā uz pieņemamību ( 26 ).

45.

Šajā ziņā jāuzsver, ka Tiesa ir atzinusi par pieņemamu prejudiciālu jautājumu par Regulas (EK) Nr. 1206/2001 ( 27 ) interpretāciju, attiecībā uz kuru iepriekš tika konstatēts, ka atbildei uz to nav tiešas ietekmes uz pamatlietas par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no konkurences aizlieguma klauzulas, iznākumu ( 28 ). Šāda nolēmuma attiecināšana uz šeit aplūkotajām lietām kombinācijā ar Tiesas veikto LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju, lai izmantotu tās kompetenci, izraisītu šīs tiesību normas paplašinātu vai pat neierobežotu piemērošanu konkrētā jomā, jo ir paredzēts, ka tieslietu organizācija dalībvalstīs ir dalībvalstu kompetencē.

46.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Tiesai iesniegtie prejudiciālie jautājumi neattiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, kas atbilst objektīvai nepieciešamībai atrisināt pamatlietas, bet tiem piemīt vispārīgs raksturs, un tas pamato secinājumu par to nepieņemamību.

47.

Lai pilnībā izpildītu ģenerāladvokātam noteikto uzdevumu palīdzēt Tiesai, tomēr vēlos izklāstīt savu vērtējumu par minētajiem jautājumiem pēc būtības.

48.

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai ir šaubas par tāda valsts tiesiskā regulējuma un prakses atbilstību, ar kuru otrās instances tiesu nolēmumu pieņemšanas procesā ir paredzēta reģistrācijas tiesneša un tiesnešu nodaļas iesaiste, attiecībā uz kuriem šī tiesa atsevišķi un konkrēti uzdod jautājumu Tiesai. Tā kā šī iesaiste ietilpst tajā pašā mehānismā, kura mērķis ir nodrošināt tiesas judikatūras saskaņotību, šī mehānisma atbilstība ir jāvērtē, ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otro daļu, pārbaudot uzdotos prejudiciālos jautājumus kopā ( 29 ).

49.

Šī mehānisma vērtējums nozīmē, ka iesākumā – atšķirību judikatūrā novēršanas kontekstā – ir jāuzsver tiesiskās drošības principa nozīme.

50.

Tiesiskās drošības principa, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, mērķis ir garantēt tādu situāciju un tiesisko attiecību paredzamību, kuras izriet no Savienības tiesībām ( 30 ). Tas konkrēti prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un lai to piemērošana personām būtu paredzama tā, lai tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties ( 31 ).

51.

Protams, tieši par judikatūras, kurā tiek interpretētas Savienības tiesības un kura ir paredzamības – un tātad tiesiskās drošības – avots, saskaņotību Tiesa rūpējas galvenokārt, tostarp veidā, kādā notiek tās iekšējā darbība, jo judikatūras saskaņotības nodrošināšana atbilst tās sākotnējam uzdevumam. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā prejudiciālu nolēmumu mehānisma mērķis ir nodrošināt, lai Savienības tiesībām visos apstākļos visās dalībvalstīs būtu vienāda iedarbība, un tādējādi novērst atšķirības šo tiesību normu, kas valstu tiesām ir jāpiemēro, interpretācijā un nodrošināt šādu šo tiesību piemērošanu. Šajā nolūkā ar minēto pantu valsts tiesai tiek piedāvāts līdzeklis, kā novērst grūtības, ko varētu radīt prasība piešķirt Savienības tiesībām to pilnīgu iedarbību dalībvalstu tiesu sistēmās ( 32 ).

52.

Turklāt Tiesa uzskata, ka vertikāls judikatūras vienādošanas mehānisms ar dalībvalstu augstāko tiesu iesaisti pats par sevi nav pretrunā Savienības tiesībām, pat ja šo augstāko tiesu nolēmumi ir saistoši zemākas instances tiesām. Secinājums par neatbilstību būtu obligāts tikai tad, ja valsts tiesībās netiek garantēta augstāko tiesu neatkarība vai ja šis mehānisms var liegt valsts tiesai vērsties Tiesā prejudiciālā kārtā ( 33 ).

53.

Tomēr, kā pamatoti norādījusi ECT, tās veiktās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 1. punkta ievērošanas pārbaudē, iespēja, ka starp valstu tiesām vai vienā tiesā pastāv atšķirīgas judikatūras, ir raksturīga jebkurai tiesu sistēmai. Lai arī pati par sevi šāda situācija nav pretrunā ECPAK, ECT ir precizējusi, ka tiesiskās drošības principa, kas ir netieši iekļauts visos šīs konvencijas pantos, mērķis tostarp ir garantēt tiesisku situāciju zināmu stabilitāti un veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Atšķirību judikatūrā turpināta pastāvēšana var izraisīt tiesisko nenoteiktību, kas var mazināt sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai, lai arī šī uzticēšanās ir viena no tiesiskuma pamatsastāvdaļām. Šādos apstākļos ECT ir nospriedusi, ka līgumslēdzējām valstīm ir pienākums organizēt savu tiesu sistēmu tā, lai izvairītos no atšķirīgu spriedumu pieņemšanas, un pārbaudīt tādu mehānismu ieviešanu, kuri spēj nodrošināt prakses saskaņotību tiesās un judikatūras vienādošanu ( 34 ).

54.

Interesanti, ka, pirmkārt, šajās lietās aplūkotais mehānisms, kura mērķis ir nodrošināt judikatūras saskaņotību, attiecas uz Horvātijas otrās instances tiesām, lai gan ar iespējamu pretrunu vai neskaidrību, kas izriet no spriedumiem, kuri satur atšķirīgas interpretācijas, noregulēšanu principā nodarbojas augstākās instances tiesa ( 35 ). Tomēr manā ieskatā šī noregulēšanas loma nekādi neizslēdz nepieciešamo saskaņotas judikatūras ņemšanu vērā attiecībā uz otrās instances tiesām, vēl jo vairāk – ievērojot iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu pret šo tiesu nolēmumiem ārkārtas raksturu ( 36 ). Tiesību paredzamībai un tiesiskajai drošībai, kas no tā izriet, ir jābūt visu tiesu instanču galvenajām rūpēm, neraugoties uz to rangu tiesību sistēmā, lai tiktu nodrošināta visu indivīdu vienlīdzība likuma priekšā visā konkrētā teritorijā. Otrkārt, aplūkotā mehānisma mērķis ir nodrošināt horizontālu saskaņotību, jo katrai otrās instances tiesai tādējādi ir jānodrošina savas judikatūras vienveidība, kam ECT pievērš īpašu uzmanību ( 37 ).

55.

Tomēr judikatūras saskaņotības nodrošināšanai paredzētu mehānismu nepieciešamā ieviešana nevar notikt, pārkāpjot piekļuvi neatkarīgai un objektīvai, tiesību aktos noteiktai tiesai.

56.

Ir jāatgādina, ka Savienība apvieno valstis, kuras ir brīvi un brīvprātīgi pievienojušās LES 2. pantā minētajām kopējām vērtībām, ievēro šīs vērtības un apņemas tās veicināt. It īpaši no LES 2. panta izriet, ka Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā tiesiskums, kas dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kurā valda tostarp taisnīgums. Šajā ziņā jānorāda, ka dalībvalstu un tostarp to tiesu savstarpējā uzticēšanās ir balstīta pamatpremisā, ka dalībvalstīm ir virkne kopīgu vērtību, uz kurām ir balstīta Savienība, kā norādīts šajā pantā. Turklāt LES 2. pantā nostiprināto vērtību ievērošana no dalībvalsts puses ir visu šai dalībvalstij no Līgumu piemērošanas izrietošo tiesību izmantošanas nosacījums. Tātad dalībvalsts nevar grozīt savus tiesību aktus tā, ka tiek izraisīta tiesiskuma – kas ir vērtība, kura konkretizēta it īpaši LES 19. pantā, – aizsardzības līmeņa pazemināšana. Tādējādi dalībvalstīm ir jārūpējas, lai tiktu novērsta jebkāda tiesību aktu tieslietu organizācijas jomā kvalitātes pazemināšana no šīs vērtības viedokļa, atturoties pieņemt noteikumus, kas varētu apdraudēt tiesnešu neatkarību ( 38 ).

57.

Kā noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas nodrošina privātpersonām to tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kurš izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, tika atzīts ECPAK 6. un 13. pantā un šobrīd ir apstiprināts Hartas 47. pantā ( 39 ).

58.

Tā kā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē, pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, tāpat arī ECT judikatūra par ECPAK 6. panta 1. punktu ( 40 ). Lai nodrošinātu, ka instances, kurām var nākties lemt par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, var nodrošināt šādu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, īpaši svarīga – kā norādīts Hartas 47. panta otrajā daļā, kurā kā viena no prasībām saistībā ar pamattiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir minēta piekļuve “neatkarīgai” tiesai, – ir šo instanču neatkarības saglabāšana ( 41 ).

59.

Lai arī šeit aplūkotajās lietās būtisks ir jautājums par lietu izskatošā sastāva neatkarību, ir jāņem vērā arī jautājums, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu un ar garantiju par lietas izskatīšanu tiesību aktos noteiktā tiesā.

60.

Prasība par tiesu neatkarību, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībā, kādas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanā ( 42 ).

61.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētajai neatkarības prasībai ir divi aspekti. Pirmais – ārējais – aspekts ietver prasību, lai attiecīgā struktūra pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus. Otrais – iekšējais – aspekts ir saistīts ar objektivitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme pret lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šajā aspektā ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā. Šīs neatkarības un objektivitātes garantijas ir nepieciešamas, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, tās locekļu iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, ļaujot kliedēt indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti pret interesēm, ar ko tā saskaras ( 43 ).

62.

Šajā ziņā ir svarīgi, lai tiesneši būtu pasargāti no ārējas ietekmes vai spiediena, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Noteikumiem, kuri piemērojami tiesnešu statusam un amata pienākumu izpildei, it īpaši ir jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norāžu veidā, bet arī netiešāku ietekmi, kura varētu iespaidot attiecīgo tiesnešu lēmumus un tādējādi novērst šķietamo to neatkarības vai objektivitātes neesamību, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada privātpersonām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī ( 44 ).

63.

Lai arī iepriekš atgādinātās Tiesas judikatūras mērķis galvenokārt ir saglabāt tiesu neatkarību no likumdošanas varas un izpildvaras atbilstoši tiesiskumu raksturojošajam varas dalīšanas principam, tā, ņemot it īpaši vērā izmantoto formulējumu vispārīgumu, ir pilnībā piemērojama citā kontekstā, ko var kvalificēt kā pilnīgi iekšēju. Šajā lietā lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu paustās šaubas par LES 19. panta 1. punkta otro daļu būtībā skar ar tādu mehānismu saistītu valsts tiesisko regulējumu un praksi, kura mērķis ir nodrošināt judikatūras saskaņotību un kurā šajā ziņā ir paredzēta divu tādu struktūru iesaiste, kas ietilpst tajā pašā tiesā, kurā ietilpst tiesneši, kas pieņēmuši šos nolēmumus. Šajā ziņā jānorāda, ka tādā strīdā, kas radies pēc tiesas priekšsēdētāja lēmuma pārcelt tiesnesi bez šī tiesneša piekrišanas no minētās tiesas nodaļas, kurā viņš līdz tam strādājis, uz citu tās pašas tiesas nodaļu, Tiesa ir atzinusi, ka prasība par tiesnešu neatkarību, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, nozīmē, ka regulējumā, kas attiecas uz pārcelšanu, kurai tiesneši nav piekrituši, tāpat kā arī noteikumos par disciplinārajiem pasākumiem tostarp tiek sniegtas vajadzīgās garantijas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šī neatkarība varētu tikt apdraudēta ar tiešu vai netiešu ārēju iejaukšanos ( 45 ).

64.

Šo pieeju apstiprina ECT skaidrā judikatūra par ECPAK 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru tiesu neatkarība prasa, lai tiesneši netiktu pakļauti ne tikai nesamērīgai ietekmei, kas radusies ārpus tiesu sistēmas, bet arī pašā tiesu sistēmā. Šī iekšējā tiesnešu neatkarība paredz, ka tiem jābūt brīviem no norādījumiem vai spiediena no citiem tiesnešiem vai personām, kuras veic tiesās administratīvos pienākumus, piemēram, tiesas priekšsēdētāja vai tiesas nodaļas priekšsēdētāja. Ja nepastāv pietiekamas garantijas, kuras aizsargā tiesnešu neatkarību tiesu sistēmā un jo īpaši no to tiešajiem vadītājiem tiesā, var rasties šaubas par tiesas neatkarību un objektivitāti ( 46 ).

65.

Vai šajā lietā var uzskatīt, ka reģistrācijas tiesneša un tiesnešu nodaļas, kas ir divas tāda paša līmeņa tiesas struktūras kā iztiesāšanas sastāvs, kurš sākotnēji izskatīja lietu, iesaiste var apdraudēt iztiesāšanas sastāva locekļu neatkarības prasību? Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši ( 47 ).

66.

Pirmām kārtām, ir jāveic gramatiska interpretācija valsts tiesiskā regulējuma atbilstošajām tiesību normām par to, kā darbojas “nodaļa”, kurā saskaņā ar Likuma par tiesu sistēmas organizāciju 37. pantu ir apvienoti tiesneši, kas ietilpst attiecīgās tiesas dažādās palātās vai sastāvos, tostarp viena tiesneša sastāvā, un kura lemj par jautājumiem, uz ko attiecas viena vai vairākas ar tiesībām saistītas jomas. Kā noteikts šī likuma 38. pantā, nodaļas sanāksmes debates attiecas uz “jautājumiem”, kuri interesē nodaļu, tostarp, uz “strīdīgiem tiesību jautājumiem” un uz “judikatūras vienādošanu”. Šajās debatēs tiek pieņemta “juridiska nostāja”, kā formulēts minētā likuma 40. panta 2. punktā, kas ir nozīmīga vārdkopa, ciktāl tā ir pretēja risinājumam vai nolēmumam konkrētā lietā.

67.

Otrām kārtām, Horvātijas valdības sniegtie skaidrojumi un Tiesai iesniegto lietas materiālu pārbaude apstiprina šo interpretējošo analīzi attiecībā uz tādas koleģiālas tiesas darbību, kurā ietverti lietu izskatošā sastāva tiesneši, kas vispārīgi diskutē par attiecīgo normu interpretāciju un ar to saistīto judikatūru, galu galā ar balsu vairākumu pieņemot tiesnešu kopīgu nostāju par izmantojamo interpretāciju. Tādējādi nav strīda par to, ka 2021. gada 26. oktobrī pēc nodaļas priekšsēdētājas iniciatīvas notika komercstrīdu nodaļas videokonference, kurā piedalījās 28 tiesneši – starp tiem bija lietu izskatošā sastāva trīs tiesneši un reģistrācijas tiesnesis. Šī sanāksme tostarp attiecās uz diviem juridiskiem jautājumiem, kuri dienas kārtībā norādīti abstrakti, tālab starp reģistrācijas tiesnesi un minēto sastāvu notika viedokļu apmaiņa. Minētās sanāksmes protokola iesākumā ir norādīts, ka 28 tiesnešu klātbūtne no 31, kuri veido visu Augstās komerclietu tiesas personālu, ir pietiekama, lai pieņemtu likumīgus lēmumus, “t.i., juridiskas nostājas”, un tajā ir izklāstīti tiesnešu, tostarp viena tiesneša, kas ir lietu izskatošajā sastāvā, dažādie izteikumi un attiecībā uz katru aplūkoto jautājumu pieņemtās juridiskās nostājas saturs. Šo juridisko nostāju raksturo abstraktums un tas, ka nav nekādas atsauces uz sākotnējā sastāva izskatītajām pamatlietām. Turklāt no Horvātijas valdības apsvērumiem izriet, ka tiesnešu nodaļas rīcībā nav ar šīm lietām saistīto lietas materiālu, kuri satur lietas dalībnieku procesuālos rakstus, un tas, ka lietas dalībniekiem tiek nosūtīts tikai lietu izskatošā sastāva pirmās apspriedes lēmums un judikatūras elementi.

68.

Trešām kārtām, palātai, kura izskata lietu, ir jāņem vērā piemērojamo juridisko standartu vispārīga interpretācija, lai, ņemot vērā konkrētās lietas faktus un lietas materiālos ietilpstošos pierādījumus, izskatāmajās lietās pieņemtu piemērotu juridisku risinājumu ( 48 ). Šī atšķirība starp tiesību normas interpretāciju un piemērošanu pastāv citās valstu tiesību sistēmās un atbilst jebkura prejudiciāla nolēmuma mehānisma, un, protams, LESD 267. pantā noteiktā mehānisma būtībai. Šajā ziņā jāatgādina, ka pēdējā minētā mehānisma mērķis ir, izveidojot tiesnešu dialogu starp Tiesu un valstu tiesām, nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju ( 49 ). Ar LESD 267. pantu Tiesai uzticētais uzdevums ir sniegt ikvienai Savienības tiesai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ir nepieciešami, lai atrisinātu tajā faktiski izskatāmās lietas ( 50 ). Ar šo tiesību normu Tiesa ir pilnvarota nevis piemērot Savienības tiesību normas konkrētam gadījumam, bet gan tikai lemt par Līgumu un Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju. Līdz ar to nevis Tiesai, bet gan valstu tiesām ir jāpiemēro Savienības tiesības, ņemot vērā Tiesas sniegtos interpretācijas elementus ( 51 ).

69.

Iepriekš izklāstītā analīze ir būtiska, lai vērtētu Likuma par tiesu sistēmas organizāciju 40. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru nodaļas sanāksmē izvēlētā juridiskā nostāja ir obligāta visām šīs nodaļas vai šīs tiesas palātām vai tiesnešiem, kas izskata lietu otrajā instancē. Ja tiek pieņemts, ka pastāv atšķirība starp tiesību normas interpretāciju un piemērošanu, ar faktu, ka lietu izskatošajam sastāvam, kas ir tādas kolēģijas neatņemama sastāvdaļa, kura ir diskutējusi un nobalsojusi ar balsu vairākumu, lai pieņemtu juridisko nostāju, ir pienākums īstenot šo juridisko nostāju, tāpat kā augstākās tiesas, kas lemj tikai juridiski, spriedumu, tiek izpildīts tiesiskās drošības mērķis, neskarot prasību par tiesas neatkarību ( 52 ). Pieļaut mehānismu, kura mērķis ir nodrošināt judikatūras saskaņotību, ar nosacījumu, ka juridiskajai nostājai nav saistošs raksturs, kā to ierosina Komisija, nozīmētu šim mehānismam piedēvēt vienīgi stimulējošu raksturu un tādējādi absolūti nejaušu lietderību.

70.

Ceturtām kārtām, ir jānosaka reģistrācijas tiesneša loma apstrīdētajā mehānismā. Lai arī saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm šim tiesnesim ir iespēja bloķēt lēmumpieņemšanas procesu un aizkavēt, ka lietu izskatošā sastāva apspriedē pieņemtais lēmums formāli kļūst par tiesas pieņemtu aktu, kas tiek paziņots lietas dalībniekiem, viņš nekādā gadījumā nevar aizstāt šī sastāva vērtējumu ar savējo. Viņš var tikai nosūtīt atpakaļ lietu minētajam sastāvam pārskatīšanai, pievienojot apsvērumus par izvirzīto juridisko jautājumu, un gadījumā, ja viņa viedoklis joprojām nesakrīt ar lietu izskatošās palātas viedokli, viņš var vienīgi par to brīdināt tiesas priekšsēdētāju vai tās nodaļas priekšsēdētāju, kurš ir atbildīgs par nodaļas darbu, kuriem vienīgajiem ir kompetence vērsties pie šī sastāva, “ja tiek konstatēts, ka pastāv atšķirīgas interpretācijas starp nodaļām, palātām vai tiesnešiem jautājumos par likuma piemērošanu vai ja kāda palāta vai nodaļas tiesnesis ieņem juridisku nostāju, kas atšķiras no iepriekš pieņemtas juridiskas nostājas” ( 53 ). Šo pamatojumu vērtējumu var veikt tikai šīs divas struktūras, kurām ir kompetence vērsties nodaļā ( 54 ), kas tad pieņems juridisko nostāju, kura attiecīgā gadījumā ir pretrunā reģistrācijas tiesneša pieejai un kura tam kļūs obligāta kā attiecīgās nodaļas tiesnesim ( 55 ). Līdz ar to nevar uzskatīt, ka reģistrācijas tiesnesim ir “galavārds” tādas apspriedes procesā, kurā tiek pieņemta juridiska nostāja, kam ir saistošs spēks attiecībā uz tiesību normas interpretāciju, un vēlāk pieņemts lietu izskatošā sastāva nolēmums.

71.

Tādējādi iezīmējas iekšējs procesuāls mehānisms, kas pastāv dažādās valstu tiesību sistēmās, kurš paredz paplašināta sastāva iesaisti bez attiecīgās lietas pārsūtīšanas un to, ka šis sastāvs nepieņem nolēmumu, ar ko atrisina strīdu tās palātas vietā, kura sākotnēji izskata lietu, bet gan tikai lemj par tiesību jautājumu un nosūta lietu atpakaļ sākotnējam iztiesāšanas sastāvam, lai tas lemj par strīdu, ņemot vērā paplašinātā sastāva sniegto atbildi. Atkarībā no tiesību sistēmām, iztiesāšanas sastāva nostājai būs konsultatīvs raksturs vai, kā šajā lietā, saistošs spēks ( 56 ), kas ierobežoti attiecas uz sākotnējo sastāvu vai attiecas uz citiem sastāviem.

72.

Lai arī dažādās valstu tiesību sistēmās vēršanās pie paplašinātā sastāva ir atvēlēta kā iespēja vai kā pienākums tikai palātai, kas izskata lietu sākotnēji, gadījumā, ja tā plāno atkāpties no iepriekšējas judikatūras, vai lietās, kurās ir konstatēta atšķirība judikatūrā, vai ja pastāv šādas atšķirības risks, šo vēršanos var atvēlēt trešai tiesu struktūrai, piemēram, tiesas priekšsēdētājam vai attiecīgās nodaļas priekšsēdētājam, kuru tādā gadījumā tikai brīdina reģistrācijas tiesnesis.

73.

Savos apsvērumos Komisija ir uzsvērusi, ka nodaļas sanāksmes nav pieejamas sabiedrībai un ka lietas dalībnieki nevar tajās prezentēt savus argumentus. Tiesas sēdē tika norādīts, ka šo sanāksmju protokoli netiek publiskoti un ka šajās sanāksmēs piedalās tiesneši, kuri nav nedz lasījuši lietas dalībnieku procesuālos rakstus, nedz arī uzklausījuši lietas dalībniekus, līdz ar to rodas jautājums par tiesvedības taisnīgumu. Tas pats attiecas uz reģistrācijas tiesneša iesaisti.

74.

Jāatgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā pamatprincips, kas atkārtoti apstiprināts Hartas 47. pantā, un ECPAK 6. pantā minētais jēdziens “lietas taisnīga izskatīšana” sastāv no dažādiem elementiem, tostarp tiesību uz aizstāvību ievērošanas un tiesībām uz konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka tiesības tikt uzklausītam jebkurā procesā ir Hartas 47. un 48. pantā nostiprināto tiesību uz aizstāvību ievērošanas neatņemama sastāvdaļa un ka šādas tiesības ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli minētā procesa laikā ( 57 ).

75.

Šajā lietā jāuzsver, ka atbilstoši Horvātijas Civilprocesa kodeksa 334. pantam “tiesai ir saistošs tās spriedums, tiklīdz tas ir publicēts un, ja spriedums nav publicēts, tiklīdz tas ir nosūtīts. Spriedums sāk radīt sekas lietas dalībniekiem, sākot ar dienu, kad tas viņiem ir izsniegts.” Saskaņā ar Tiesu reglamenta 177. panta 3. punktu “otrās instances tiesā lietu uzskata par pabeigtu dienā, kad nolēmums tiek nosūtīts no tiesneša biroja – pēc tam, kad lieta ir atsūtīta atpakaļ no judikatūras uzraudzības un reģistrācijas dienesta”.

76.

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka uz aplūkoto procesuālo mehānismu attiecas lietu izskatošajā sastāvā notiekošās tiesvedības apspriedes posms, jo pēc šajā sastāvā notikušajām debatēm formāli netiek pieņemts tiesas nolēmums, neatkarīgi no tiesnešu, kas veido šo sastāvu, vairākuma vai vienprātīgas piekrišanas pirmajā apspriedē. Šis apspriedes posms notiek pēc procedūras, kuras laikā lietas dalībnieki ir varējuši izklāstīt savus prasījumus un argumentus, balstoties uz sacīkstes principu, un tā vienīgais mērķis ir ļaut tiesnešiem apsvērt un izvērtēt izskatāmo strīdu un apdomāt tā risinājumu saskaņā ar piemērojamām tiesību normām.

77.

Šajā lietā šī apspriede nozīmē attiecīgajā nodaļā ietilpstošo tiesnešu, kuru rīcībā nav lietu izskatošajai palātai pieejamie lietas materiāli, koleģiālas pārdomas un apspriede attiecas vienīgi uz attiecīgās tiesību normas vai attiecīgo tiesību normu, par kurām diskutēts iepriekšējā uz sacīkstes principu balstītā procedūrā, abstraktu interpretāciju. Šādā kontekstā principā nevar būt juridiskas nostājas, kas pieņemtas, pamatojoties uz elementiem, par kuriem lietas dalībniekiem nav bijis iespējas paust savus apsvērumus. Ja nodaļā notikušās debatēs galu galā nonāk pie secinājuma, ka strīds ir jāatrisina saskaņā ar kādu tiesību normu, kuru lietas dalībnieki nav minējuši un par kuru tie nav diskutējuši uz sacīkstes principu balstītā procedūrā, šādas juridiskas nostājas īstenošana nozīmētu, ka ir jāatsāk debates, lai ievērotu sacīkstes principu, kas ietilpst tiesībās uz aizstāvību. Tas nenozīmē, ka diskusija starp nodaļas tiesnešiem nevar attiekties uz judikatūru, uz kuru lietas dalībnieki nav atsaukušies, vai to, ka šī diskusija nevar izpausties kā pārdomas pēc analoģijas ar citu tiesību normu, kas nav tā, kuru aplūko lietu izskatošā palāta. Taču šīs debates par vienīgi tiesību jautājumu ir būtībā tiesneša darbs.

78.

Ja pieņem, ka ir atšķirība starp tiesību normas interpretāciju un tās piemērošanu, tādos apstākļos, kādi aprakstīti iepriekš, nevar piekrist, ka nav ievērota prasība par lietas taisnīgu izskatīšanu.

79.

Balstoties uz ECT pastāvīgo judikatūru, Tiesa ir uzsvērusi, ka mērķis jēdziena “likumā [tiesību aktos] noteiktā” iekļaušanai ECPAK 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir novērst, ka tiesu sistēmas organizācija tiek atstāta izpildvaras ziņā, un nodrošināt, ka šo jomu reglamentē tiesību akts, kuru ir pieņēmusi likumdošanas vara atbilstoši noteikumiem, kas reglamentē tās kompetences īstenošanu. Šis formulējums it īpaši atspoguļo tiesiskuma principu un attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu, kā arī uz jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana padara prettiesisku viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā, un tas it īpaši ietver noteikumus par attiecīgās tiesas locekļu neatkarību un objektivitāti ( 58 ).

80.

Šajā ziņā ECT ieskatā, lai gan ECPAK 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz “likumā [tiesību aktos] noteiktu tiesu” ir autonomas tiesības, tomēr tām ir ļoti cieša saikne ar “neatkarības” un “objektivitātes” garantijām šīs tiesību normas izpratnē. Tādējādi minētā tiesa tostarp ir nospriedusi – lai gan katrai no ECPAK 6. panta 1. punkta institucionālajām prasībām ir konkrēts mērķis, kas tās padara par konkrētām lietas taisnīgas izskatīšanas garantijām, tomēr tām ir kopīgs mērķis panākt, lai tiktu ievēroti tādi pamatprincipi kā tiesiskums un varas dalīšana, šajā ziņā precizējot, ka katras šīs prasības pamatā ir uzdevums saglabāt paļāvību, kāda tiesu varai ir jārada tiesvedības dalībniekiem, un šīs varas neatkarību no pārējām varām ( 59 ).

81.

Šajā lietā valsts tiesiskā regulējuma tiesību normas, uz kurām attiecas lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav saistītas ar pašas Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Augstā komerclietu tiesa) pastāvēšanu un ar tās kompetenci, kas balstās uz atzītu tiesisku pamatu, bet gan uz tās lēmumpieņemšanas procesu pēc uz sacīkstes principa balstīta rakstveida un, attiecīgā gadījumā, mutvārdu procesa pabeigšanas, kas noved pie tāda galīgā tiesas nolēmuma pieņemšanas, ar kuru atrisināts lietas dalībnieku iesniegtais strīds, un it īpaši pie nosacījumiem, kādos šajā procesā iesaistās tiesnešu nodaļa un reģistrācijas tiesnesis. Ņemot vērā būtisko ietekmi, kāda minētajam procesam ir uz tiesu varas pareizu darbību un leģitimitāti demokrātiskā valstī, kurā valda tiesiskums, šāds process noteikti ir jēdzienam “likumā [tiesību aktos] noteikta tiesa” raksturīgs elements ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē ( 60 ).

82.

Tāpat jānorāda, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzītā problemātika ir saistīta nevis ar to, ka nav ievēroti valsts noteikumi, kas ļauj kliedēt indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par lietu izskatošā iztiesāšanas sastāva ārēju ietekmējamību ( 61 ), bet gan ar to, ka pastāv tādas tiesību normas, kuras reglamentē tiesvedības apspriedes posmu, kas var radīt šādas šaubas.

83.

Šajā ziņā jānorāda, ka visi noteikumi, kuri ir saistīti ar tiesnešu nodaļas darbību, izriet no Likuma par tiesu sistēmas organizāciju. Šīs nodaļas piedalīšanās lietu izskatošā sastāva apspriedes posmā tādējādi balstās uz neapstrīdamu juridisko pamatu, kas sniedz paredzamības un noteiktības pakāpi, kāda ir nepieciešama attiecīgās prasības izpildei ( 62 ). Turklāt, kā konstatēts iepriekš, tās nosacījumi nav tādi, ka tie var radīt tiesību subjektiem pamatotas šaubas par lietu izskatošā sastāva locekļu neatkarību.

84.

Pati reģistrācijas tiesneša esamība arī ir paredzēta Likumā par tiesu sistēmas organizāciju un šī amata nosaukums satur tā priekšmeta definīciju, proti, judikatūras uzraudzība un izpēte. Lietu nodošana reģistrācijas dienestam, pirms nolēmumi tiek nosūtīti no tiesneša biroja, skaidri izriet no Tiesu reglamenta 177. panta 3. punkta, kas ir iepriekš minētā likuma piemērošanas reglaments, kuru pieņēmis tieslietu ministrs saskaņā ar pilnvarām, kādas tam piešķirtas ar minētā likuma 76. pantu ( 63 ). Taču šī amata satura precīzs apraksts nav atrodams ne minētajā likumā, ne minētajā reglamentā, it īpaši attiecībā uz pilnvarām apturēt iztiesāšanas sastāva apspriedē pieņemta nolēmuma reģistrāciju. Šī kompetence atbilstot tiesu praksei vai, kā norāda Horvātijas valdība, tās tekstuālais pamats ir rodams tiesas iekšēji pieņemtā aktā.

85.

Tomēr jāatgādina, ka reģistrācijas tiesneša uzdevums ir nodrošināt judikatūras uzraudzību, atklāt līdzīgas lietas, lai nodrošinātu, ka tām piemēro vienveidīgu attieksmi, un ja tā nenotiek, tā pēdējais uzdevums ir informēt – un tā ir vienkārša tiesas administratīva darbība – tiesnešu nodaļas priekšsēdētāju, lai tas sasauktu sanāksmi un pēc diskusijas un nobalsošanas ar balsu vairākumu pieņemtu saistošu juridisko nostāju. Laikposmā, kas nepieciešams šai pieņemšanai, lēmumpieņemšanas process loģiski tiek apturēts.

86.

Turklāt reģistrācijas tiesneša funkcija ir jāsaista ar iemesliem, kas pamato nodaļas sanāksmes sasaukšanu, kura atbilstoši Likuma par tiesu sistēmas organizāciju 40. panta 1. punktam ir saistīta ar to, ka starp nodaļām, palātām vai tiesnešiem pastāv atšķirīgas interpretācijas par jautājumiem, kuri attiecas uz likuma piemērošanu, vai ar to, ka kāda palāta vai nodaļas tiesnesis ieņem juridisku nostāju, kas atšķiras no iepriekš pieņemtas juridiskas nostājas. Reģistrācijas tiesneša iesaiste veicina tāda mehānisma saskaņotību un efektivitāti, kurš ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgās tiesas judikatūras vienotību.

87.

Šādos apstākļos reģistrācijas tiesneša konkrētā iesaiste lēmumpieņemšanas procesā nekādi nav salīdzināma ar nodaļas iesaisti tāda tiesas nolēmuma satura tapšanā, ar kuru tiek izbeigts strīds, un manā ieskatā, atšķirībā no nodaļas iesaistes, reģistrācijas tiesneša iesaistei nav jāpiemēro vārdkopā “tiesību aktos noteiktā” iekļautā prasība ( 64 ).

88.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds mehānisms, kāds aplūkots pamatlietās, un tā mērķis ir nodrošināt tiesas judikatūras saskaņotību. Šis secinājums man šķiet pamatots, ņemot vērā šādus divus apsvērumus.

89.

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka ne LES 2. pantā, ne 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ne kādā citā Savienības tiesību normā dalībvalstīm nav noteikts precīzs konstitucionālais modelis, kas reglamentētu attiecības un mijiedarbību starp dažādām valsts iestādēm, it īpaši to kompetenču definēšanu un norobežošanu, kā arī nav noteikts institucionālais modelis, kurā noteikta tieslietu organizācija ( 65 ). Tieslietu organizācijas, tostarp tiesvedības apspriedes posma norises, noteikšana ietilpst dalībvalstu kompetencē, un tām ir zināma rīcības brīvība, lai nodrošinātu tiesiskuma principu īstenošanu ( 66 ), it īpaši attiecībā uz tiesiskās drošības prasību, ko piemēro otrās instances tiesām, un prasību par šo tiesu neatkarību samierināšanu. Kā uzsvēris ģenerāladvokāts M. Bobeks, Tiesas judikatūrā ir mēģināts noteikt minimālās prasības, kuras valsts sistēmām ir jāizpilda ( 67 ).

90.

ECT savukārt ir precizējusi, ka kodificēto tiesību valstīs tiesu sistēmas organizāciju nevar atstāt tiesu iestāžu ziņā, un tas tomēr neliedz tām atzīt noteiktas pilnvaras interpretēt valsts tiesību aktus šajā jomā. Turklāt pilnvaru deleģēšana jautājumos, kas skar tiesu organizāciju, ir pieņemama, ciktāl šī iespēja iekļaujas attiecīgās valsts iekšējo tiesību sistēmā, tostarp atbilstošo normu sistēmā par tās izveidošanu ( 68 ).

91.

Otrkārt, no ECT judikatūras noteikti izriet, ka tiesiskās drošības prasība un indivīdu tiesiskās paļāvības aizsardzības prasība nenostiprina garantētas tiesības uz pastāvīgu judikatūru. Judikatūras attīstība pati par sevi nav pretrunā pareizai tiesvedībai, jo dinamiskas un progresējošas pieejas nepiemērošana varētu kavēt jebkādu reformu vai uzlabojumu ( 69 ). Šajā lietā aplūkotais mehānisms, šķiet, samērā adekvāti samierina šīs prasības ar tiesību nepieciešamo pielāgojamību sabiedrības attīstībai, izmantojot judikatūras progresu. Jāatgādina, ka otrās instances tiesu tiesnešu sanāksmē pieņemtās juridiskās nostājas nav obligātas pirmās instances tiesām, tās var būt pretrunā reģistrācijas tiesneša izmantotajai pieejai un nekādā gadījumā neliedz augstākajai tiesai pildīt tās regulatora lomu valsts tiesību piemērošanā, attiecīgajā gadījumā atceļot tai iesniegto otrās instances tiesas nolēmumu un vienlaicīgi mainot judikatūru.

92.

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu Visoki trgovački sud Republike Hrvatske (Augstā komerclietu tiesa, Horvātija) iesniegtos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par pieņemamiem, ierosinu Tiesai uz šīs tiesas jautājumiem atbildēt šādi:

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums un prakse, kas paredz, ka tādā otrajā instancē notiekošas tiesvedības tiesā, kas attiecas uz lietu, kurā lietu izskatošais iztiesāšanas sastāvs jau ir pieņēmis nolēmumu, apspriedes posmā: