This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52011PC0658
Proposal for a REGULATION OF THE EUROPEAN PARLIAMENT AND OF THE COUNCIL on guidelines for trans-European energy infrastructure and repealing Decision No 1364/2006/EC
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK
/* COM/2011/0658 galīgā redakcija - 2011/0300 (COD) */
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK /* COM/2011/0658 galīgā redakcija - 2011/0300 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS Priekšlikuma pamatojums un
mērķi Lai modernizētu un paplašinātu
Eiropas enerģētikas infrastruktūru, savstarpēji savienotu
atsevišķu dalībvalstu tīklus un tādējādi
sasniegtu Savienības svarīgākos mērķus — konkurētspēju,
ilgtspēju un apgādes drošību —, jāiegulda liels darbs. Tāpēc Komisijas 2010.gada
17. novembra paziņojumā „Enerģētikas
infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam”[1] pausts
aicinājums veidot jaunu ES energoinfrastruktūras politiku, lai koordinētu
un optimizētu tīkla attīstību visas Eiropas
mērogā. Tajā jo īpaši uzsvērts, ka nepieciešams
pārveidot pašreizējo Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E)
politiku un finansēšanas sistēmu. Šādai jaunai politikai ir
izšķirīga nozīme, lai nodrošinātu patiesu solidaritāti
starp dalībvalstīm, lai pabeigtu iekšējo enerģijas tirgu un
nodrošinātu savienojumus izolētiem reģioniem, lai
realizētos alternatīvi piegāžu vai pārvades maršruti un
energoavoti un lai atjaunojamā enerģija attīstītos un
spētu konkurēt ar tradicionālajiem avotiem, kā Eiropadome
norādīja 2011. gada 4. februārī. 2011. gada 29. jūnijā Komisija
pieņēma paziņojumu „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020””
(Paziņojums par daudzgadu finanšu shēmu jeb DFS (2014-2020))[2],
kurā ierosināts izveidot Eiropas infrastruktūras savienošanas
instrumentu, lai veicinātu enerģētikas, transporta un
digitālās infrastruktūras prioritāšu īstenošanu,
izmantojot vienotu fondu 40 mljrd. euro apmērā, no kuriem
9,1 mljrd. euro atvēlēti enerģētikai[3]. Ar šo priekšlikumu paredz noteikumus Eiropas
energotīklu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai,
lai sasniegtu Līgumā par Eiropas Savienības darbību
nospraustos enerģētikas politikas mērķus —
nodrošināt enerģijas iekšējā tirgus darbību,
nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā, veicināt
energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu un
neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību, veicināt
enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību. Konkrētāk, šīs regulas
mērķis ir pilnībā integrēt enerģijas iekšējo
tirgu, tostarp nodrošināt, ka neviena dalībvalsts nav izolēta no
Eiropas tīkla, un sekmēt ilgtspējīgu attīstību un
vides aizsardzību, jo tā dod Savienībai iespēju sasniegt
tās mērķus: līdz 2020. gadam par 20 % samazināt
siltumnīcefekta gāzu emisijas[4],
par 20 % palielināt energoefektivitāti un panākt 20 %
atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas
galapatēriņā, tajā pašā laikā nodrošināt
apgādes drošību un solidaritāti starp dalībvalstīm. Tiecoties sasniegt šos mērķus, šis
priekšlikums sekmē gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu
izaugsmi un nāk par labu visai Eiropas Savienībai, proti, tās
konkurētspējai un ekonomiskajai, sociālai un teritoriālajai
kohēzijai. Tālab ar šo ierosmi periodam līdz
2020. gadam un pēc tam tiek noteikts ierobežots skaits Eiropas
prioritāro koridoru un jomu, kas aptver elektroenerģijas un
gāzes tīklus, kā arī naftas un oglekļa dioksīda
transportēšanas infrastruktūru un kur Eiropas Savienības
rīcība ir vispamatotākā. Ierosme paredz, ka šīs
prioritātes īstenojamas ar šādiem paņēmieniem: –
optimizēt atļauju piešķiršanas
procedūras, lai kopējas ieinteresētības projektu
gadījumā tās ievērojami saīsinātu un lai vairotu
sabiedrības līdzdalību un labvēlību pret šādu
projektu īstenošanu; –
atvieglināt kopējas
ieinteresētības projektiem piemērojamo regulatīvo
režīmu elektroenerģijas un gāzes jomā, izmaksas sadalot
atkarībā no gūtā labuma un nodrošinot, ka
pieļaujamā peļņa atbilst riskiem; –
nodrošināt kopējas
ieinteresētības projektu īstenošanu, sniedzot vajadzīgo ES
atbalstu, kas var būt gan tirgus instrumentu, gan tieša finansiāla
atbalsta veidā. Šajā sakarā šis priekšlikums paredz
nosacījumus, ar kādiem kopējas ieinteresētības
projekti var pretendēt uz ES finansiālo atbalstu no Eiropas
infrastruktūras savienošanas instrumenta, par ko sagatavots atsevišķs
likumdošanas priekšlikums. Šis priekšlikums ir Komisijas
2011. gada darba programmā iekļauta stratēģiskā
prioritāte. Vispārīgais konteksts Uzdevums savienot un pielāgot
energoinfrastruktūru atbilstīgi jaunām vajadzībām ir
būtisks, neatliekams un skar visus enerģētikas sektorus. Elektrotīkli ir jāuzlabo un
jāmodernizē, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc
elektroenerģijas, kas skaidrojams ar būtiskām
pārmaiņām kopējā enerģētikas
vērtību ķēdē un avotu struktūrā. Tīkli
ir steidzami jāpaplašina un jāuzlabo (tostarp jāizveido
elektromaģistrāles), lai veicinātu tirgus integrāciju un
uzturētu esošo sistēmas drošības līmeni, bet jo īpaši,
lai pārvadītu un sabalansētu no atjaunojamiem enerģijas
avotiem saražotu elektroenerģiju, jo gaidāms, ka tās apjoms
vairāk nekā divkāršosies laikposmā no 2007. līdz
2020. gadam. Tomēr ES "Stratēģijā 2020"
minētos mērķus energoefektivitātes un atjaunojamās
enerģijas jomā neizdosies sasniegt, ja neradīsim
inovatīvākus un viedākus tīklus gan pārvades, gan
sadales līmenī, izmantojot informācijas un sakaru
tehnoloģijas. Dabasgāzei arī nākamajās
desmitgadēs (ar nosacījumu, ka izdosies panākt
gāzapgādes drošību) būs ievērojama loma ES energoavotu
struktūrā, un pieaugs tās kā rezerves kurināmā
nozīme elektroenerģijas ražošanā no mainīgiem
energoresursiem. Tā kā vietējie tradicionālie dabasgāzes
resursi aizvien sarūk, vidējā termiņā būs
nepieciešams papildu un diversificēts imports. Gāzes tīkliem
pašlaik tiek izvirzītas jaunas prasības gan attiecībā uz
sistēmas elastību, gan pēc divvirzienu cauruļvadiem,
lielākām glabāšanas jaudām un elastīgām
piegādēm, ieskaitot sašķidrinātu un saspiestu
dabasgāzi. Tā kā tuvākajās
desmitgadēs energoavotu struktūrā liela nozīme
joprojām būs naftai, nodrošināt netraucētas naftas
piegādes sauszemes ieskautajām ES valstīm Centrāleiropas
austrumos, kam pašlaik pieejami ierobežoti piegādes maršruti, ir
stratēģiski nozīmīgs uzdevums. Visbeidzot, oglekļa uztveršanas un
uzglabāšanas tehnoloģijas ļautu lielos apjomos samazināt
oglekļa dioksīda emisijas, tajā pašā laikā
saglabājot iespējas izmantot fosilo kurināmo, kas
nākamajās desmitgadēs vēl aizvien būs
nozīmīgs elektroenerģijas ražošanas avots. Lai nākotnē
izveidotu oglekļa dioksīda transportēšanas pārrobežu
tīklu, jau tagad jāķeras pie infrastruktūras
plānošanas un izveides Eiropas līmenī. Ziņojumā 2011. gada jūnija
Enerģētikas padomei[5]
Komisija lēsa, ka Eiropas nozīmes energoinfrastruktūrā
līdz 2020. gadam būtu jāiegulda aptuveni 200 miljardi
euro: –
aptuveni 140 miljardi euro augstsprieguma elektroenerģijas
pārvades sistēmās gan jūrā, gan uz sauszemes,
uzkrāšanā un viedo tīklu izmantošanā pārvades un
sadales līmenī; –
aptuveni 70 miljardi euro gāzes
pārvades augstspiediena cauruļvados (no trešām valstīm uz
ES teritoriju un starp ES dalībvalstīm), krātuvēs,
sašķidrinātas/saspiestas dabasgāzes termināļos un
reversās plūsmas infrastruktūrā; –
aptuveni 2,5 miljardi euro oglekļa
dioksīda transportēšanas infrastruktūrā. Ieguldījumu apjomu palielinājums
laika posmā no 2011. līdz 2020. gadam būs par 30 %
gāzes sektorā un līdz pat 100 % elektroenerģijas
sektorā, salīdzinot ar pašreizējo līmeni. Ieguldījumu
steidzamība un sarežģītība nepārprotami atšķir
energoinfrastruktūru no infrastruktūras citos sektoros, jo
energotīkli ir priekšnosacījums, lai sasniegtu 2020. gada
enerģētikas un klimata politikas mērķus un ilgtermiņa
mērķus klimata jomā. Galvenie konstatētie
šķēršļi, kas, saglabājoties status quo, liegs šos
ieguldījumus realizēt vai aizkavēs krietni pēc
2020. gada termiņa, ir šādi: problēmas saistībā
ar atļauju piešķiršanu (ilgas un neefektīvas atļauju
piešķiršanas procedūras un sabiedrības pretestība),
regulējums (sistēma nav orientēta uz Eiropas
infrastruktūras prioritāšu īstenošanu) un finansējums
(operatoru ierobežotās ieguldīšanas iespējas, pielāgotu
finansēšanas instrumentu un pietiekama atbalsta trūkums). Pašreizējie noteikumi TEN-E satvars tika izstrādāts un
izveidots 1990. gados, kad pēc kārtas tika pieņemtas
vairākas TEN-E vadlīnijas un attiecīga finanšu regula. 2006.
gadā pieņemtajās pamatnostādnēs Eiropas
enerģētikas tīkliem[6]
uzskaitīti aptuveni 550 projekti, kas var pretendēt uz Kopienas
atbalstu, un tie iedalīti šādās trīs kategorijās:
Eiropas nozīmes projekti (pavisam 42), prioritārie projekti un
vispārējās intereses projekti [kopējas ieinteresētības
projekti]. Šie projekti aptver tikai elektroenerģijas un gāzes infrastruktūru.
Ziņojumā par Eiropas enerģētikas tīklu programmas
īstenošanu laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam[7], kas
publicēts 2010. gada aprīlī, secināts, ka TEN-E
programma gan nāca par labu izraudzītajiem projektiem, piešķirot
tiem politisku nozīmību, politikai trūkst
mērķtiecības, elastības un lejupējas pieejas, lai
novērstu konstatētos infrastruktūras trūkumus. TEN finansēšanas regulā[8], kas
pieņemta 2007. gada 20.jūnijā, izklāstīti
nosacījumi TEN-E projektu līdzfinansēšanai; paredzētais
budžets 2007.–2013. gadam ir 155 miljoni euro. TEN-E programmas
finanšu resursi un organizācija tomēr ir izrādījušies
nepietiekami laikā, kad notiek fundamentāla pāreja uz
energosistēmu, kas rada zemas oglekļa emisijas, tāpēc
tuvākajos gados energoinfrastruktūrai ir jāattīstās un
jāsaņem ieguldījumi (ierobežots budžets, nav riska
mazināšanas instrumentu, nav finansējuma ārpus ES, nepietiekama
sinerģija ar citiem ES fondiem). Ekonomikas un finanšu krīzes
apstākļos tika izveidota Eiropas enerģētikas programma
ekonomikas atveseļošanai[9].
Tajā pirmo reizi ievērojamas vienreizējas summas (aptuveni
3,85 miljardi euro) tika atvēlētas ierobežotam skaitam
atbalsttiesīgo projektu tādās jomās kā
elektroenerģijas un gāzes infrastruktūra, jūras vēja
enerģija un oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas
demonstrējumu projekti. Atbilstība citiem ES politikas
virzieniem un mērķiem Šī iniciatīva sakņojas
stratēģijā "Eiropa 2020" gudrai,
ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei[10], kur
energoinfrastruktūra minēta kā viens no svarīgākajiem
elementiem pamatiniciatīvā "Resursu ziņā efektīva
Eiropa". Tajā uzsvērta
nepieciešamība nekavējoties modernizēt Eiropas tīklus, lai
varētu virzīties uz Eiropas „viedo supertīklu”, kas aptver visu
kontinentu, jo īpaši, lai tīklā integrēto atjaunojamos
energoavotus. Šajā ierosmē
apzinātās prioritātes un ierosinātie pasākumi
saistībā ar atļauju piešķiršanu, regulējumu un
finansējumu pilnībā saskan ar šiem mērķiem. Priekšlikuma mērķis ir aizstāt
pašreizējās TEN-E pamatnostādnes, un tas veido loģisku
kopumu ar „Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu", ar ko
nodomāts aizstāt pašreizējo TEN finanšu regulu. Šī ierosme ir arī vērtīgs
ieguldījums, lai izdotos rentabli sasniegt divus saistošus
mērķus: līdz 2020. gadam panākt, ka atjaunojamās
enerģijas īpatsvars ir 20 %, un par 20 %[11]
samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, un tā atbilst
virzienam, kas iezīmēts Komisijas paziņojumā „Ceļvedis
virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa
dioksīda emisiju līmeni 2050. g.”, un ES ilgtermiņa
mērķim līdz 2050.gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas
samazināt par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gadu[12]. Saskaņā ar LESD 11. pantu šajā
priekšlikumā ir iestrādātas esošās vides aizsardzības
prasības energoinfrastruktūras kontekstā. 2. APSPRIEŠANĀS AR
IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU
REZULTĀTI Apspriešanās, datu vākšana un
ekspertu atzinumu izmantošana Šis priekšlikums sagatavots, pamatojoties uz
visdažādākajiem dalībvalstu un ieinteresēto personu
priekšlikumiem, kas izskanējuši dažādos pasākumos (augsta
līmeņa konferences, darbsemināri, apsekojumi), ieskatot divas
sabiedriskās apspriešanas par atļauju piešķiršanu un par
projektu obligāciju izmantošanu infrastruktūras projektiem[13].
Ierosinātos politikas variantus un to ietekmi analizēja divos
ietekmes novērtējumos, ko 2010. un 2011. gadā veica,
izmantojot dažādu modeļu un daudzu pētījumu
rezultātus, no kuriem trīs bija īpaši pasūtīti, lai
izvērtētu ieguldījumu vajadzības, atļauju piešķiršanu
un finansēšanas problēmas. Abos ietekmes novērtējumos
izvērtēja iespējamo variantu ietekmi no ekonomiskā,
sociālā un vides viedokļa, ņemot vērā
subsidiaritātes un proporcionalitātes principus. Ietekmes novērtējums Pirmajā ietekmes
novērtējumā (2010. g.) galvenokārt aplūkota
jaunās ierosmes darbības joma, proti, aptvertie enerģētikas
sektori, prioritāšu apzināšana un kopējas
ieinteresētības projektu atlase, reģionālās
sadarbības un koordinācijas veidi un vispārīgi atļauju
piešķiršanas principi. Pamatojoties uz pirmo analīzi, 2011.gada
ietekmes novērtējumā daudz sīkāk izvērtēti
politikas varianti tādās jomās kā atļauju
piešķiršana un sabiedriskā apspriešana, regulējums un
finansējums, ko attiecinātu uz tiem kopējas
ieinteresētības projektiem, kas izraudzīti, lai īstenotu
iepriekš definētas infrastruktūras prioritātes.
Attiecībā uz katru apzināto šķērsli ir
izvērtēti pieejami, efektīvi un rentabli risinājumi. Atļauju piešķiršana un
sabiedriskā apspriešana Analīzē salīdzināti
trīs varianti: kopējas ieinteresētības projektu
režīms; noteikumi par atļauju piešķiršanas procedūras
organizēšanu un ilgumu, konkrētāk, par "vienas pieturas
aģentūrām" un laika ierobežojumiem; abu iepriekšējo
variantu kombinācija. Runājot par pasākumiem
saistībā ar Dzīvotņu direktīvu, paredzams, ka Eiropas
nozīmes projektu režīms būtiski ietekmēs vietējo floru
un faunu tikai nedaudzos gadījumos, kad apzinātie kopējas
ieinteresētības projekti būtu pretrunā ar noteikumiem par
"Natura 2000" teritorijām, tomēr tie ir ļoti
vajadzīgi, lai sasniegtu enerģētikas un klimata politikas
mērķus. Nospriests, ka pēdējā
minētā politikas varianta kopējā ietekme būtu
vislabvēlīgākā, jo tas ļautu līdz
2020. gadam laikā pabeigt gandrīz visus nepieciešamos
kopējas ieinteresētības projektus, ar nosacījumu, ka ir ieviests
attiecīgi regulējuma un finansēšanas pasākumi.
Domājams, ka, izvēloties šo variantu, ietekme uz vidi,
sociālā ietekme (nodarbinātība) un ekonomiskā ietekme
(IKP) būtu pozitīvāka, jo tiktu pabeigti visi kopējas
ieinteresētības projekti, turklāt tiktu ievērojami ietaupītas
administratīvās izmaksas. Regulējuma jautājumi Analīzē salīdzināti
trīs varianti: pārrobežu izmaksu sadalījums; ieguldījumu
stimuli; abu iepriekšējo variantu kombinācija. Analīze liecina, ka ir vajadzīgs gan
ex-ante izmaksu sadalīšanas pārrobežu mehānisms, gan ar
operatora riskiem samērīgi stimuli, lai nodrošinātu to
kopējas ieinteresētības projektu īstenošanu, kas nav
komerciāli izdevīgi un tāpēc ir grūti īstenojami.
Tam būtu nozīmīga un labvēlīga ietekme gan no
ekonomiskā, gan sociālā, gan vides viedokļa. Finansējums Lai izvērtētu visus iespējamos
pasākumus infrastruktūras attīstīšanai, analīzē
izvērtēti četri finansēšanas varianti, lai gan kā
politikas pasākumi tie tiktu īstenoti EISI ietvaros: riska
dalīšanas instrumenti (tostarp projektu obligācijas un garantijas);
riska kapitāla instrumenti (tostarp kapitāla līdzdalība);
dotācijas projektu pētījumiem un būvniecībai;
dotāciju, riska dalīšanas un riska kapitāla instrumentu
kombinācija. Vispozitīvākā ietekme būtu
pēdējam variantam, jo tajā kumulējas atsevišķo
variantu pozitīvā ietekme un tas nodrošina elastīgu rīku
kopumu (tirgus instrumenti un tiešs finansiāls atbalsts), kas paver
iespējas sinerģijai un lielākai efektivitātei, jo nodrošina
visrentablākos risinājumus specifiskiem projektu riskiem. Šis
politikas variants arī ir saskaņā ar pasākumiem, kas
ierosināti priekšlikumā par Eiropas infrastruktūras savienošanas
instrumentu. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI Ierosināto pasākumu
kopsavilkums Ierosinātajā regulā par
prioritāriem atzīti 12 stratēģiski nozīmīgi
Eiropas energoinfrastruktūras koridori un jomas. Tajā
izklāstīti noteikumi, kā, izmantojot iepriekš definētas
energoinfrastruktūras kategorijas, apzināt kopējas
ieinteresētības projektus, kas nepieciešami, lai šīs
prioritātes īstenotu. Tāpēc tiek izveidots atlases process,
kura pamatā ir reģionālās ekspertu grupas; Energoregulatoru
sadarbības aģentūrai (ACER) ir padomdevēja loma
attiecībā uz elektroenerģijas un gāzes projektiem;
galīgo lēmumu par Savienības kopējas
ieinteresētības projektu sarakstu pieņem Komisija, un šis
saraksts tiek atjaunināts reizi divos gados. Reģionālās
ekspertu grupas un Energoregulatoru sadarbības aģentūra uzrauga
un novērtē kopējas ieinteresētības projektu
īstenošanu. Komisijai var iecelt Eiropas koordinatorus kopējas
ieinteresētības projektiem, kas sastopas ar sevišķām
grūtībām. Ar priekšlikumu tiek izveidots režīms
kopējas ieinteresētības projektiem, kas paredz vienai valsts
kompetentajai iestādei katrā dalībvalstī ir uzticēt
pienākumi koordinēt un pārraudzīt atļauju
piešķiršanas procedūru kopējas ieinteresētības
projektam, nosaka pārredzamības un sabiedrības
līdzdalības standartu minimumu un nosaka atļauju
piešķiršanas procedūras maksimālo pieļaujamo ilgumu.
Priekšlikumā arī precizēts, ka kopējas ieinteresētības
projektus, ievērojot konkrētus nosacījumus, var īstenot
"sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā",
kā definēts Direktīvā 92/43/EK un Direktīvā
2000/60/EK. Šie pasākumi ir samērīgi, jo to mērķis ir
panākt to valstu administratīvo procedūru saskaņotības
minimumu, kas nepieciešamas, lai atvieglinātu (lielākoties
pārrobežu) kopējas ieinteresētības projektus.
Dalībvalstu ziņā ir definēt specifiskās
iekšējās procedūras saskaņā ar valsts tiesisko
sistēmu, lai izpildītu šīs regulas prasības. Ierosinātā regula paredz
metodoloģiju un procedūru, kā veikt elektroenerģijas un
gāzes kopējas ieinteresētības projektu saskaņotu
izmaksu un ieguvumu analīzi energosistēmas mērogā.
Pamatojoties uz šo metodoloģiju, valstu regulatīvajām
iestādēm un ACER ir uzticēts uzdevums veikt pārrobežu
izmaksu sadalījumu šo nozaru kopējas ieinteresētības projektiem
atkarībā no tā, kādi ir to dalībvalstu tieši un
netiešie ieguvumi, kuras skar šie kopējas ieinteresētības
projekti. Valstu regulatīvajām iestādēm ir arī
jāpiešķir pienācīgi tarifu stimuli to kopējas
ieinteresētības projektu īstenošanai, kas pamatotu iemeslu
dēļ uzskatāmi par riskantiem. Visbeidzot, regula paredz nosacījumus, ar
kādiem kopējas ieinteresētības projekti var pretendēt
uz Savienības finansiālo atbalstu no Eiropas infrastruktūras
savienošanas instrumenta gan pētījumu vajadzībām (visi
kopējas ieinteresētības projekti, izņemot naftas
nozarē), gan darbu vajadzībām (visi kopējas
ieinteresētības projekti viedo tīklu un oglekļa
dioksīda nozarē, un kopējas ieinteresētības projekti
elektroenerģijas un gāzes nozarē, kas atbilst konkrētiem
nosacījumiem, piem., ir saņēmuši lēmumu par izmaksu
pārrobežu sadalījumu. Juridiskais pamats Priekšlikuma pamatā ir Līguma par
Eiropas Savienības darbību 172. pants. 171. panta
1. punktā noteikts: "Savienība izstrādā
vairākas pamatnostādnes, kas aptver Eiropas komunikāciju
tīklu jomā paredzēto pasākumu mērķus,
prioritātes un vispārīgus plānus; šajās
pamatnostādnēs nosaka, kuri projekti rada kopēju
ieinteresētību". 172. pantā precizēts, ka
171. panta 1. punktā minētās pamatnostādnes un citus
pasākumus pieņem saskaņā ar koplēmuma procedūru. Subsidiaritātes princips Subsidiaritātes princips šim
priekšlikumam ir piemērojams tiktāl, ciktāl
enerģētikas politika nav ekskluzīvā Savienības
kompetencē. Energopārvades infrastruktūra pēc
būtības ir Eiropas mēroga vai vismaz pārrobežu
infrastruktūra. Regulējums dalībvalstu līmenī nav
piemērots, un atsevišķu valstu pārvaldes iestādes nav
kompetentas lemt par šo infrastruktūru kā kopumu. No ekonomiskā
viedokļa energotīklu attīstību vislabāk var
panākt, tos plānojot Eiropas perspektīvā, aptverot gan ES,
gan dalībvalstu darbības, tajā pašā laikā
ievērojot to kompetenci. Tāpēc regulas priekšlikums atbilst
subsidiaritātes principam. Proporcionalitātes princips un
juridiskā instrumenta izvēle Šis priekšlikums nepārsniedz to, kas ir
nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai, ievērojot
Savienības līmenī saskaņotos enerģētikas un
klimata politikas mērķus un šķēršļus adekvātas
energoinfrastruktūras izveidei. Izvēlētais juridiskais
instruments ir regula, kas ir saistoša kopumā un tieši piemērojama.
Šāds pasākums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka līdz
2020. gadam tiek laikā īstenotas energoinfrastruktūras
prioritātes. Konkrētāk, tādas atļauju
piešķiršanas sistēmas izveide, kur iesaistītas kompetentās
iestādes valstu līmenī un ir skaidri noteikti ierobežojumi laika
periodam, kurā jāveic atļauju piešķiršana, ievērojot
valstu specifiskos apstākļus, ir samērīga ar
mērķi paātrināt atļauju piešķiršanas procesu. 4. IETEKME UZ BUDŽETU Šā priekšlikuma ietekme uz budžetu ir
izklāstīta tiesību akta finanšu pārskatā, kas
pievienots priekšlikumam regulai, ar kuru izveido Eiropas infrastruktūras
savienošanas instrumentu. 5. IZVĒLES ELEMENTI Spēkā esošo tiesību aktu
atcelšana Ja priekšlikums tiks pieņemts, no
2014. gada 1. janvāra tiks atcelts Lēmums 1364/2006/EK.
Tomēr tas neskars tāda finansiālā atbalsta
piešķiršanu, turpināšanu vai grozīšanu, ko piešķīrusi
Komisija, pamatojoties uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kas
izsludināti saskaņā ar pašreizējo TEN finansēšanas
regulu, projektiem, kas uzskaitīti minētajā lēmumā,
vai TEN-E projektiem, kas saņem atbalstu no struktūrfondiem. Eiropas Ekonomikas zona (EEZ) Priekšlikums attiecas uz jautājumu, kas
skar EEZ, un tādēļ ir piemērojams tai. 2011/0300 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA ar ko izveido Eiropas
energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK (Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 172. pantu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu, pēc tiesību akta projekta
nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[14], ņemot vērā Reģionu
komitejas atzinumu[15]
, saskaņā ar parasto likumdošanas
procedūru, tā kā: (1)
Eiropadome 2010. gada 26. martā
piekrita Komisijas priekšlikumam ieviest jaunu stratēģiju
"Eiropa 2020". Viena no stratēģijā "Eiropa
2020"[16]
izvirzītajām prioritātēm ir ilgtspējīga izaugsme,
kas panākama, veicinot resursefektīvāku un videi
nekaitīgāku ekonomiku, kurā valda lielāka konkurence.
Stratēģijā energoinfrastruktūra minēta kā viens
no svarīgākajiem elementiem pamatiniciatīvā "Resursu
ziņā efektīva Eiropa", kurā uzsvērts, ka bez
kavēšanās ir jāmodernizē Eiropas tīkli, veidojot
starpsavienojumus kontinenta mērogā, sevišķi tālab, lai
integrētu atjaunojamos energoavotus. (2)
Komisijas paziņojumā
"Enerģētikas infrastruktūras prioritātes
2020. gadam un pēc tam — Projekts integrētam Eiropas
enerģētikas tīklam"[17] un tam sekojošajos Transporta,
telekomunikāciju un enerģētikas padomes 2011. gada
28. februāra secinājumos un Eiropas Parlamenta 2011. gada
6. jūlija rezolūcijā aicināts izveidot jaunu
energoinfrastruktūras politiku, lai optimizētu tīklu izveidi
Eiropas līmenī līdz 2020. gadam un pēc tam, lai
Savienība varētu sasniegt savas enerģētikas politikas
pamatmērķus: konkurētspēju, ilgtspēju un apgādes
drošību. (3)
Eiropadome 2011. gada
4. februārī uzsvēra, ka ir jāmodernizē un
jāpaplašina Eiropas energoinfrastruktūra un jāsavieno tīkli
pāri robežām, lai iedibinātu patiesu solidaritāti starp
dalībvalstīm, nodrošinātu alternatīvus piegāžu vai
tranzīta maršrutus un energoavotus, panāktu, ka atjaunojamie
energoavoti sāk konkurēt ar tradicionālajiem avotiem. Tā
uzsvēra, ka pēc 2015. gada nevienai ES dalībvalstij
nevajadzētu vairs būt izolētai no Eiropas gāzes un
elektroenerģijas tīkliem vai piedzīvot, ka tās
energoapgādes drošība ir apdraudēta piemērotu savienojumu
trūkuma dēļ. (4)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6.
septembra Lēmums Nr. 1364/2006/EK nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas
tīkliem[18].
Šīs pamatnostādnes (TEN-E) ir izstrādātas ar
mērķi sekmēt Savienības iekšējā enerģijas
tirgus izveides pabeigšanu, tajā pašā laikā veicinot
energoresursu racionālu ražošanu, transportēšanu, sadali un
izmantošanu, samazināt mazāk labvēlīgu reģionu un salu
reģionu izolētību, panākt Savienības
energoapgādes drošību un diversifikāciju, tostarp
sadarbībā ar trešām valstīm, un sekmēt
ilgtspējīgu attīstību un vides aizsardzību. (5)
Pašreizējā TEN-T satvara
izvērtēšana nepārprotami liecina, ka, neraugoties uz to, ka
šī politika nāk par labu izraudzītajiem projektiem, jo vairo to
politisko nozīmību, tai pietrūkst redzējuma,
mērķtiecības un elastīguma, lai novērstu
apzinātās infrastruktūras nepilnības. (6)
Straujākai pašreizējās
energoinfrastruktūras modernizācijai un jaunas
energoinfrastruktūras izveidošanai ir izšķirīga nozīme, lai
sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata politikas
mērķus, proti pabeigt iekšējā enerģijas tirgus
izveidi, garantēt energoapgādes drošību (īpaši ar naftu un
gāzi), līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta
gāzu emisijas par 20%[19],
atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas
galapatēriņā palielināt līdz 20 %[20], un par
20% palielināt energoefektivitāti. Tajā pašā laikā
Savienībai ir jāsagatavo sava infrastruktūra energosistēmas
turpmākai dekarbonizācijai ilgākā laika posmā
līdz 2050. gadam. (7)
Lai gan iekšējais tirgus juridiski
pastāv, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13.
jūlija Direktīvā 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem
attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu[21] un
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvā
2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes
iekšējo tirgu[22],
tas joprojām ir sadrumstalots, jo nav pietiekamu starpsavienojumu starp
valstu energotīkliem. Tomēr bez Savienības mēroga
integrētiem tīkliem nebūs iespējams nodrošināt pareizi
funkcionējošu iekšējo tirgu, kurā valda konkurence, lai
sekmētu izaugsmi, nodarbinātību un ilgtspējīgu
attīstību. (8)
Tāpat būtu jāmodernizē
Savienības energoinfrastruktūra, lai palielinātu tās noturību
pret cilvēka izraisītām vai dabas katastrofām, klimata
pārmaiņu negatīvajām sekām un drošības
apdraudējumiem; tas jo īpaši attiecas uz Eiropas kritisko
infrastruktūru, kā noteikts Padomes 2008. gada 8. decembra Direktīvā
2008/114/EK par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās
infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to
aizsardzību[23]. (9)
Tas, cik liela nozīme ir viedajiem
tīkliem, lai sasniegtu Savienības enerģētikas politikas
mērķus, ir atzīts Komisijas paziņojumā Eiropas
Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un
Reģionu komitejai "Viedie tīkli. No inovācijas līdz
ieviešanai"[24]. (10)
Komisijas paziņojumā "ES
enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem
ārpus mūsu robežām"[25] uzsvērts, ka Savienībai
energoinfrastruktūras attīstības veicināšana ir
jāpadara par ārējo attiecību jautājumu, lai
atbalstītu sociālekonomisko attīstību aiz Savienības
robežām. Savienībai būtu jāsekmē infrastruktūras
projekti, kas Savienības energotīklus savieno ar trešo valstu
tīkliem, jo īpaši kaimiņvalstīs un valstīs, ar
kurām Savienība ir iedibinājusi īpašu sadarbību
enerģētikas jomā. (11)
Lēš, ka līdz 2020. gadam Eiropas
nozīmes elektroenerģijas un gāzes infrastruktūrā
jāiegulda aptuveni 200 miljardi euro. Tā
kā ieguldījumu apjomi ir ievērojami palielinājušies,
salīdzinot ar pagātnes tendencēm, un energoinfrastruktūras
prioritātes ir jāīsteno bez kavēšanās, ir
vajadzīga jauna pieeja energoinfrastruktūras (īpaši
pārrobežu) regulējumam un finansēšanai. (12)
Komisijas dienestu darba dokumentā "Vajadzīgās
investīcijas enerģētikas infrastruktūrā un to
nepietiekamība"[26],
kas iesniegts 2011. gada 10. jūnija Transporta, telekomunikāciju un
enerģētikas padomei, uzsvērts, ka aptuveni puse no kopējiem
ieguldījumiem, kas vajadzīgi līdz 2020. gadam, varētu
nerealizēties vispār vai realizēties ar kavēšanos ar
atļauju piešķiršanu, regulējumu un finansējumu
saistītu šķēršļu dēļ. (13)
Ar šo regulu paredz noteikumus Eiropas
energotīklu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai,
lai sasniegtu Līgumā nospraustos enerģētikas politikas
mērķus — nodrošināt enerģijas tirgus darbību,
nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā,
veicināt energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu
un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību, veicināt
enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību. Tiecoties
sasniegt šos mērķus, šis priekšlikums sekmē gudru,
ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un nāk par labu visai
Savienībai, proti, tās konkurētspējai un ekonomiskajai,
sociālai un teritoriālajai kohēzijai. (14)
Pēc intensīvām apspriedēm ar
visām dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm
Komisija ir noteikusi 12 stratēģiskas Eiropas
energoinfrastruktūras prioritātes, no kuru īstenošanas līdz
2020. gadam ir atkarīgs, vai sasniegsim Savienības
enerģētikas un klimata politikas mērķus. Prioritātes aptver dažādus
ģeogrāfiskos reģionus vai tematiskās jomas tādās
nozarēs kā elektroenerģijas pārvade un uzkrāšana,
gāzes pārvade, glabāšana un sašķidrinātas vai
saspiestas dabasgāzes infrastruktūra, oglekļa dioksīda
transportēšana un naftas infrastruktūra. (15)
Kopējas ieinteresētības projekti
būtu jānosaka, balstoties uz kopējiem, pārredzamiem un
objektīviem kritērijiem, ņemot vērā to, kā tie
sekmē enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu. Ierosinātajiem projektiem
elektroenerģijas un gāzes nodaļā vajadzētu būt
iekļautiem jaunākajā pieejamajā elektroenerģijas
tīkla attīstības desmit gadu plānā. Plānā jo īpaši jāņem
vērā 4. februāra Eiropadomes sanāksmes secinājumi
par nepieciešamību integrēt perifēros enerģijas tirgus. (16)
Lai izpildītu Līguma par Eiropas
Savienības darbību 172. pantu, būtu jāizveido
reģionālās grupas, kas ierosinātu kopējas
ieinteresētības projektus, kurus apstiprinātu dalībvalstis. Lai nodrošinātu plašu vienprātību,
šīm reģionālajām grupām būtu jānodrošina
cieša sadarbība starp dalībvalstīm, valstu
regulatīvajām iestādēm, projektu virzītājiem un
attiecīgajām ieinteresētajām personām. Sadarbībai pēc iespējas
vajadzētu balstīties uz esošajām valstu regulatīvo
iestāžu un pārvades sistēmu operatoru reģionālās
sadarbības struktūrām, kā arī citām
dalībvalstu un Komisijas izveidotām struktūrām. (17)
Savienības kopējas
ieinteresētības projektu sarakstā būtu jāiekļauj
tikai tie projekti, kas visvairāk sekmē stratēģisko
energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu īstenošanu. Tas nozīmē, ka lēmumu par sarakstu
jāpieņem Komisijai, tomēr ievērojot dalībvalstu
tiesības apstiprināt kopējas ieinteresētības
projektus, kas saistīti ar to teritoriju. Kā
liecina pievienotajā ietekmes novērtējumā veiktā
analīze, elektroenerģijas nozarē ir aptuveni 100 šādu
projektu, bet gāzes nozarē — 50. (18)
Kopējas ieinteresētības projekti
būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk, tie
būtu cieši jāpārrauga un jānovērtē, tajā
pašā laikā līdz minimumam samazinot projekta virzītāju
administratīvo slogu. Komisijai būtu
jāieceļ Eiropas koordinatori projektiem, kas sastopas ar sevišķām
grūtībām. (19)
Atļauju piešķiršanas procedūras
nedrīkst radīt ar projekta lielumu vai sarežģītību
nesamērīgu administratīvo slogu vai radīt
šķēršļus Eiropas tīklu attīstībai un piekļuvei
tirgum. Eiropadome 2009. gada 19. februārī uzsvēra, ka
nepieciešams apzināt šķēršļus investīcijām un
likvidēt tos, tostarp racionalizējot plānošanas un
konsultāciju procedūras. Šie secinājumi guva jaunu
apstiprinājumu Eiropadomes 2011. gada 4. februāra
sanāksmē, kur vēlreiz tika uzsvērts, ka ir svarīgi
racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procedūras,
tomēr ievērojot valstu kompetenci. (20)
Kopējas ieinteresētības projektiem
valstu līmenī būtu jāpiešķir prioritārs statuss,
lai nodrošinātu ātras administratīvās procedūras.
Kompetentajām iestādēm kopējas ieinteresētības
projekti būtu jāuzskata par projektiem sabiedrības
interesēs. Projektiem, kam ir negatīva ietekme uz vidi, piešķir
atļauju kā projektiem sevišķi svarīgu sabiedrības
interešu labā, ja ir izpildīti visi nosacījumi saskaņā
ar Direktīvu 92/43/EK un Direktīvu 2000/60/EK. (21)
Izveidojot vienu kompetento iestādi valsts
līmenī, kas integrē un koordinē visas atļaujas
piešķiršanas procedūras ("vienas pieturas
aģentūra"), samazinātos sarežģītība, palielinātos
efektivitāte un pārredzamība un tiktu sekmēta
sadarbība starp dalībvalstīm. (22)
Lai gan pastāv iedibināti standarti par
sabiedrības līdzdalību tādu lēmumu
pieņemšanā, kas skar vidi, ir vajadzīgi papildu pasākumi,
lai nodrošinātu visaugstākos pārredzamības un sabiedrības
līdzdalības standartus attiecībā uz visiem kopējas
ieinteresētības projektu atļauju piešķiršanas
procedūru jautājumiem. (23)
Padomes Direktīvas 85/337/EK (ar
grozījumiem), Orhūsas konvencijas un Espo konvencijas pareiza un
koordinēta piemērošana nodrošinātu, ka tiek saskaņoti
galvenie vides ietekmējuma novērtēšanas principi, tostarp
pārrobežu kontekstā. Dalībvalstīm būtu
jākoordinē kopējas ieinteresētības projektu
novērtēšana un, ja iespējams, jāsagatavo kopīgi
novērtējumi. (24)
Tā kā energoinfrastruktūras
attīstība nedrīkst kavēties, atļauju piešķiršanas
procedūru vienkāršošana jāpapildina ar skaidri noteiktu
termiņu, kurā attiecīgajām kompetentajām
iestādēm jāpieņem lēmums par projekta
būvniecību. Šāds laika ierobežojums veicinātu efektīvāku
procedūru definēšanu un īstenošanu, un tas nekādā
ziņā nedrīkst apdraudēt augstos vides aizsardzības un
sabiedrības līdzdalības standartus. (25)
Šī regula, jo īpaši noteikumi par
atļauju piešķiršanu, sabiedrības līdzdalību un
kopējas ieinteresētības projektu īstenošanu, būtu
jāpiemēro, neskarot Savienības un starptautiskos tiesību
aktus, tostarp noteikumus par vides un cilvēka veselības
aizsardzību un noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar
kopējo zivsaimniecības un jūrlietu politiku. (26)
Apspriežoties par pareizāko izmaksu
sadalījumu, par pamatu būtu jāņem infrastruktūras
projektu izmaksu un ieguvumu novērtējums, ko sagatavo, izmantojot
saskaņotu metodoloģiju analīzei energosistēmas
mērogā, un tīkla attīstības desmit gadu plānu
ietvaros, kurus izstrādā pārvades sistēmu operatoru Eiropas
tīkli saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13.
jūlija Regulu (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā
uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu
tirdzniecībā[27]
un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr.
715/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi
dabasgāzes pārvades tīkliem[28], un kuru pārskata Energoregulatoru
sadarbības aģentūra saskaņā ar Eiropas Parlamenta un
Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 713/2009, ar ko izveido
Energoregulatoru sadarbības aģentūru[29]. (27)
Aizvien integrētākā
iekšējā enerģijas tirgū ir nepieciešami skaidri un
pārredzami noteikumi par izmaksu pārrobežu sadali, lai
paātrinātu ieguldījumus pārrobežu infrastruktūrā. Eiropadome 2011. gada
4. februārī atgādināja, cik svarīgi ir
veicināt tādu regulējumu, kas piesaista ieguldījumus
tīkliem, kur tarifi tiek noteikti atbilstīgi ieguldījumu
vajadzībām un pārrobežu ieguldījumu gadījumā
izmaksas tiek pienācīgi sadalītas, tajā pašā
laikā veicinot konkurenci un konkurētspēju (īpaši
attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem) un ņemot
vērā ietekmi uz patērētājiem. (28)
Pašreizējie tiesību akti par iekšējo
enerģijas tirgu paredz, ka gāzes un elektroenerģijas tīklu
piekļuves tarifi dod pietiekamu stimulu ieguldījumiem.
Piemērojot tiesību aktus par iekšējo enerģijas tirgu,
valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina,
ka stimuli realizēt kopējas ieinteresētības projektus,
tostarp ilgtermiņa stimuli, ir samērīgi ir projekta specifisko
riska līmeni. Tas jo īpaši attiecas uz inovatīvām
pārvades tehnoloģijām elektroenerģijas nozarē, lai
būtu iespējams tīklā plaši integrēt atjaunojamo
enerģiju, decentralizētus energoresursus vai regulējamu
pieprasījumu savstarpēji savienotos tirgos, un uz gāzes
pārvades infrastruktūru, kas tirgum piedāvā jaudas rezerves
vai elastību, lai būtu iespējama īstermiņa
apmaiņa vai rezerves apgāde piegādes pārrāvumu
gadījumos. (29)
Eiropas enerģētikas programma ekonomikas
atveseļošanai (EEPEA)[30]
ir pierādījusi, ka, īstenojot Eiropas nozīmes projektus,
ļoti vērtīgi ir piesaistīt privāto finansējumu ar
ievērojama Savienības finansiālā atbalsta
starpniecību. Eiropadome 2011. gada 4. februārī atzina, ka
dažiem energoinfrastruktūras projektiem var būt nepieciešams
ierobežots publiskais finansējums, lai piesaistītu privāto
finansējumu. Ņemot vērā
ekonomikas un finanšu krīzi un budžeta ierobežojumus, nākamajā
daudzgadu finanšu shēmā būtu jāparedz
mērķtiecīgs atbalsts dotāciju un finanšu instrumentu
veidā, lai piesaistītu jaunus ieguldītājus
energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām,
tajā pašā laikā nodrošinot, ka Savienības budžeta
ieguldījums ir pēc iespējas mazāks. (30)
Kopējas ieinteresētības projektiem
elektroenerģijas, gāzes un oglekļa dioksīda jomā
vajadzētu būt tiesīgiem saņemt Savienības
finansiālo atbalstu vai nu dotāciju, vai inovatīvu finanšu
instrumentu veidā, kas paredzēts pētījumiem un — ar
konkrētiem nosacījumiem — arī darbiem, saskaņā ar
ierosināto Regulu par Eiropas infrastruktūras savienošanas
instrumentu (EISI regula). Tas dos iespēju sniegt pielāgotu atbalstu
tiem kopējas ieinteresētības projektiem, kas nav
dzīvotspējīgi pašreizējā regulējumā un
tirgus apstākļos. Šādam finansiālajam atbalstam
vajadzētu nodrošināt vajadzīgo sinerģiju ar
finansējumu saskaņā ar citām Savienības
rīcībpolitikām. Konkrētāk, Eiropas
infrastruktūras savienošanas instruments finansēs Eiropas
nozīmes energoinfrastruktūru, bet struktūrfondi finansēs
vietējas vai reģionālas nozīmes viedos energosadales
tīklus. Tādējādi divi finansējuma avoti viens otru
papildinās. (31)
Tāpēc būtu jāatceļ
Lēmums 1364/2006/EK. (32)
Ņemot vērā to, ka šīs regulas
mērķi, proti, Eiropas energotīklu attīstību un
sadarbspēju un pieslēgumus šādiem tīkliem, nevar pietiekami
labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šo
mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī,
Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma
par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes
principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā
noteikts minētajā pantā, šī regula nosaka tikai to, kas ir
vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai, IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU. I
NODAĻA – VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants
Priekšmets un darbības joma 1. Ar šo regulu nosaka
vadlīnijas I pielikumā minēto Eiropas energoinfrastruktūras
prioritāro koridoru un jomu savlaicīgai attīstībai un
sadarbspējai. 2. Konkrētāk, šī
regula: (a)
paredz noteikumus, kā apzināt tādus
kopējas ieinteresētības projektus, kas vajadzīgi, lai
īstenotu šos prioritāros koridorus un jomas, un kas ietilpst
kādā no II pielikumā minētajām
energoinfrastruktūras kategorijām (elektroenerģija, gāze,
nafta un oglekļa dioksīds); (b)
sekmē kopējas ieinteresētības
projektu savlaicīgu īstenošanu, jo paātrina atļauju
piešķiršanu un vairo sabiedrības līdzdalību; (c)
paredz noteikumus izmaksu pārrobežu sadalei un
ar risku saistītiem stimuliem attiecībā uz kopējas
ieinteresētības projektiem; (d)
paredz nosacījumus, ar kādiem
kopējas ieinteresētības projekti ir tiesīgi saņemt
Savienības finansiālo atbalstu saskaņā ar [Eiropas
Parlamenta un Padomes regulu, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras
savienošanas instrumentu]. 2. pants
Definīcijas Papildus Direktīvas 2009/28/EK,
Direktīvas 2009/72/EK, Direktīvas 2009/73/EK, Regulas (EK) Nr.
713/2009, Regulas (EK) Nr. 714/2009 un Regulas (EK) Nr. 715/2009
definīcijām šajā regulā izmanto šādas
definīcijas: 1. "energoinfrastruktūra"
ir jebkādas materiālas iekārtas, kas paredzētas
elektroenerģijas vai gāzes pārvadei un sadalei, naftas vai
oglekļa dioksīda transportēšanai, elektroenerģijas vai
gāzes glabāšanai, un kas atrodas Savienības teritorijā vai
savieno Savienību ar vienu vai vairākām trešām
valstīm; 2. "visaptverošs
lēmums" ir lēmums, ko kompetentā iestāde pieņem
par to, vai piešķirt vai atteikt atļauju būvēt ar projektu
saistītu energoinfrastruktūru, neskarot nekādus
tālākus lēmumus, kas pieņemti saistībā ar
piekļuves piešķiršanu īpašumam, vai nekādas
pārsūdzības procedūras administratīvā
kārtā vai tiesā; 3. "projekts" ir viena
vai vairākas līnijas, cauruļvadi, objekti, iekārtas,
aprīkojums un saistītas infrastruktūras kategorijas, kā
izklāstīts II pielikumā, kuru mērķis ir jaunas
energoinfrastruktūras būve vai esošās energoinfrastruktūras
nostiprināšana vai modernizācija; 4. "kopējas
ieinteresētības projekts" ir projekts, kas nepieciešams, lai
īstenotu I pielikumā minētos energoinfrastruktūras
prioritāros koridorus un jomas; 5. "projekta
virzītājs" ir (a)
pārvades sistēmas operators vai sadales
sistēmas operators, vai cits operators vai ieguldītājs, kas
realizē kopējas ieinteresētības projektu; vai (b)
ja ir vairāki pārvades sistēmu
operatori, sadales sistēmu operatori, citi operatori,
ieguldītāji vai to grupa — struktūra, kas ir juridiska
persona saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem,
kura izveidota ar to noslēgtu līgumu un kura spēj uzņemties
juridiskas saistības un finansiālas saistības to pušu
vārdā, kas noslēgušas minēto līgumu. II NODAĻA — KOPĒJAS IEINTERESĒTĪBAS PROJEKTI 3. pants
Kopējas ieinteresētības projektu apzināšana 1. Komisija izveido
Savienības sarakstu ar kopējas ieinteresētības projektiem.
Sarakstu pārskata un atjaunina pēc nepieciešamības reizi divos
gados. Pirmo sarakstu pieņem ne vēlāk kā līdz 2013.
gada 31. jūlijam. 2. Lai apzinātu
kopējas ieinteresētības projektus, Komisija izveido
Reģionālo grupu ("Grupa"), kā definēts III
pielikuma 1. sadaļā, balstoties uz katru prioritāro
koridoru un jomu un attiecīgo ģeogrāfisko aptvērumu,
kā izklāstīts I pielikumā. 3. Katra Grupa saskaņā
ar III pielikumā 2. sadaļā izklāstīto
procedūru sagatavo ierosināto kopējas ieinteresētības
projektu sarakstu atbilstīgi tam, kāds ir katra projekta devums I
pielikumā minēto energoinfrastruktūras prioritāro koridoru
un jomu īstenošanā, un atbilstīgi to atbilstībai
4. pantā minētajiem kritērijiem. Katram atsevišķam
projekta priekšlikumam ir vajadzīgs tās(to) dalībvalsts(-u)
apstiprinājums, uz kuru teritoriju šis projekts attiecas. 4. Attiecībā uz
elektroenerģijas un gāzes projektiem, kas ietilpst kādā no
II pielikuma 1. un 2. punktā minētajām
kategorijām, katra Grupa ne vēlāk kā sešus mēnešus
pirms tam, kad tiek pieņemts 1. punktā minētais
Savienības saraksts, savu ierosināto kopējas
ieinteresētības projektu sarakstu iesniedz Energoregulatoru
sadarbības aģentūrai ("Aģentūra"). Attiecībā uz naftas un oglekļa
dioksīda transportēšanas projektiem, kas ietilpst kādā no
II pielikuma 3. un 4. punktā minētajām
kategorijām, katra Grupa ne vēlāk kā sešus mēnešus
pirms tam, kad tiek pieņemts 1. punktā minētais
Savienības saraksts, savu ierosināto kopējas
ieinteresētības projektu sarakstu iesniedz Komisijai. 5. Attiecībā uz
elektroenerģijas un gāzes projektiem, kas ietilpst kādā no
II pielikuma 1. un 2. punktā minētajām kategorijām,
Aģentūra divu mēnešu laikā kopš dienas, kad tā saņēmusi
4. punkta pirmajā daļā minēto ierosināto kopējas
ieinteresētības projektu sarakstu, iesniedz Komisijai atzinumu par
ierosināto kopējas ieinteresētības projektu sarakstu, jo
īpaši ņemot vērā, vai visas Grupas ir konsekventi
piemērojušas 4. pantā minētos kritērijus, un analīzes
rezultātus, ko veikuši elektroenerģijas un gāzes PSOET
saskaņā ar III pielikuma 2.6. punktu. 6. Attiecībā uz naftas
un oglekļa dioksīda transportēšanas projektiem, kas ietilpst
kādā no II pielikuma 3. un 4. punktā
minētajām kategorijām, Komisija izvērtē, kā
piemēroti 4. pantā minētie kritēriji.
Attiecībā uz oglekļa dioksīda projektiem, kas ietilpst II
pielikuma 4. punktā minētajā kategorijā, Komisija
arī ņem vērā paplašināšanas iespējas
nākotnē, lai iesaistītu vēl citas dalībvalstis. 7. Kad
Komisija ir pieņēmusi lēmumu par sarakstu, kā minēts
1. punktā, kopējas ieinteresētības projekti
kļūst par attiecīgo reģionālo ieguldījumu
plānu neatņemamu daļu saskaņā ar Regulu (EK) Nr.
714/2009 un 715/2009 12. pantu un par attiecīga valsts tīkla
attīstības desmit gadu plāna neatņemamu daļu
saskaņā ar Direktīvu 72/2009/EK un 73/2009/EK 22. pantu, un
pēc vajadzības par citu valsts infrastruktūras plānu
neatņemamu daļu. Šajos plānos projektiem piešķir
vislielāko iespējamo prioritāti. 4. pants
Kopējas ieinteresētības projektu kritēriji 1. Kopējas
ieinteresētības projekti atbilst šādiem vispārīgiem
kritērijiem: (a)
projekts ir nepieciešams, lai īstenotu I
pielikumā minētos energoinfrastruktūras prioritāros
koridorus un jomas; un (b)
projekts ir dzīvotspējīgs no
ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa; un (c)
projektā ir iesaistītas vismaz divas
dalībvalstis, proti, tas vai nu tieši šķērso vienas vai
vairāku dalībvalstu robežu, vai atrodas vienas dalībvalsts
teritorijā un tam ir ievērojama pārrobežu ietekme, kā
izklāstīts IV pielikuma 1. punktā; 2. Bez tam kopējas
ieinteresētības projektiem, kas ietilpst specifiskās
energoinfrastruktūras kategorijās, piemēro šādus
specifiskus kritērijus. (a)
Attiecībā uz elektroenerģijas
pārvades un glabāšanas projektiem, kas ietilpst kādā no II
pielikuma 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētajām
kategorijām, projekts būtiski sekmē vismaz vienu no šiem
specifiskajiem kritērijiem: –
tirgus integrācija, konkurence un
sistēmas elastība; –
ilgtspējība, inter alia
atjaunojamās enerģijas pārvade no ražošanas vietām uz lielākajiem
patēriņa centriem un glabāšanas vietām; –
sadarbspēja un sistēmas
ekspluatācijas drošība. (b)
Attiecībā uz gāzes projektiem, kas
ietilpst kādā no II pielikuma 2. punktā minētajām
kategorijām, projekts būtiski sekmē vismaz vienu no šiem
specifiskajiem kritērijiem: –
tirgus integrācija, sadarbspēja un
sistēmas elastība; –
apgādes drošība, inter alia
piegāžu avotu, piegāžu partneru un maršrutu diversifikācija; –
konkurence, inter alia piegāžu avotu,
piegāžu partneru un maršrutu diversifikācija; –
ilgtspējība. (c)
Attiecībā uz elektroenerģijas viedo
tīklu projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma
1. punkta e) apakšpunktā minētajām kategorijām,
projekts būtiski sekmē vismaz vienu no šādām specifiskām
funkcijām: –
tīkla lietotāju integrācija un
iesaistīšanās saistībā ar jaunām tehniskām
prasībām attiecībā uz elektroenerģijas
piedāvājumu un pieprasījumu; –
elektroenerģijas pārvades un sadales
efektivitāte un sadarbspēja tīkla ikdienas
ekspluatācijā; –
tīkla drošība, sistēmu kontrole un
piegādes kvalitāte; –
optimizēta plānošana par rentabliem
ieguldījumiem tīklos nākotnē; –
tirgus darbība un pakalpojumi klientiem; –
lietotāju iesaistīšana
energopatēriņa vadībā. (d)
Attiecībā uz naftas transportēšanas
projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 3. punktā
minētajām kategorijām, projekts būtiski sekmē
šādus trīs specifiskos kritērijus: –
apgādes drošība, samazinot atkarību
no viena piegādes avota vai maršruta; –
efektīva un ilgtspējīga resursu
izmantošana, mazinot vides riskus; –
sadarbspēja. (e)
Attiecībā uz oglekļa dioksīda
transportēšanas projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma
4. punktā minētajām kategorijām, projekts būtiski
sekmē šādus trīs specifiskos kritērijus: –
oglekļa dioksīda emisiju novēršana
ar zemām izmaksām, tajā pašā laikā neapdraudot
energoapgādes drošību; –
oglekļa dioksīda transportēšanas
noturības un drošības palielināšana; –
efektīva resursu izmantošana, lai būtu
iespējams pieslēgums vairākiem CO2 avotiem un
glabātavām, izmantojot kopīgu infrastruktūru un samazinot
vides noslodzi un riskus. 3. Attiecībā uz
projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1.–3. punktā minētajās
kategorijās, šajā pantā uzskaitītos kritērijus
izvērtē pēc IV pielikuma 2.–5. minētajiem
rādītājiem. 4. Sarindojot
projektus pēc tā, kā tie sekmē tās pašas
prioritātes īstenošanu, pienācīgu uzmanību
pievērš tam, cik steidzams ir katrs ierosinātais projekts, lai
sasniegtu enerģētikas politikas mērķus — tirgus
integrāciju un konkurenci, ilgtspējību un apgādes
drošību —, cik daudzas dalībvalstis katrs projekts ietekmē
un kādā mērā tas ir komplementārs ar citiem ierosinātajiem
projektiem. Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II pielikuma
1. punkta e) apakšpunktā minētajā kategorijā,
pienācīgu uzmanību pievērš arī projekta skarto
lietotāju skaitam, gada energopatēriņam un no elastīgas
dispečervadības avotiem saražotas enerģijas īpatsvaram
teritorijā, kur atrodas lietotāji. 5. pants
Īstenošana un uzraudzība 1. Projekta virzītāji
kopējas ieinteresētības projektus īsteno saskaņā
ar īstenošanas plānu, kurā iekļauts priekšizpētes un
projektēšanas pētījumu, regulatīvo iestāžu apstiprināšanas,
celtniecības un laišanas ekspluatācijā grafiks un 11. panta
3. punktā minētais atļaujas piešķiršanas grafiks.
Pārvades sistēmu operatori, sadales sistēmu operatori vai citi operatori
realizē kopējas ieinteresētības projektu savā
jomā. 2. Aģentūra un Grupas
seko līdzi kopējas ieinteresētības projektu
īstenošanas gaitai. Grupas var pieprasīt papildu informāciju, ko
sniedz saskaņā ar 3., 4. un 5. punktu, verificēt sniegto
informāciju uz vietas un sasaukt sanāksmes ar attiecīgajām
pusēm. Grupas var arī pieprasīt Aģentūrai veikt
pasākumus, lai atvieglinātu kopējas ieinteresētības
projektu īstenošanu. 3. Līdz 31. martam
katru gadu pēc gada, kurā izraudzīti kopējas
ieinteresētības projekti saskaņā ar 4. pantu, projekta
virzītāji iesniedz gada ziņojumu Aģentūrai par katru
projektu, kas ietilpst II pielikuma 1. un 2. punktā
minētajās kategorijās, vai attiecīgajai Grupai par katru
projektu, kas ietilpst II pielikuma 3. un 4. punktā minētajās
kategorijās. Ziņojumā izklāsta: (a)
kādas sekmes gūtas projekta izstrādē,
celtniecībā un laišanā ekspluatācijā, jo īpaši
attiecībā uz atļauju piešķiršanas un konsultāciju
procedūrām; (b)
attiecīgā gadījumā — vai
ir aizkavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas
plānu, un vai ir piedzīvotas citas grūtības. 4. Trīs mēnešu
laikā kopš gada ziņojumu saņemšanas Aģentūra
Grupām iesniedz konsolidētu ziņojumu par kopējas
ieinteresētības projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. un
2. punktā minētajās kategorijās, kurā
izvērtētas gūtās sekmes un vajadzības
gadījumā ierosināti pasākumi, kā pārvarēt
aizkavēšanos un konstatētās grūtības.
Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 713/2009 6. panta 8. un 9. punkta
noteikumiem novērtējumā aplūko arī to, vai tiek
konsekventi īstenoti Savienības tīklu attīstības
plāni attiecībā uz I pielikumā minētajiem energoinfrastruktūras
prioritārajiem koridoriem un jomām. 5. Katru gadu 9. pantā
minētās attiecīgās kompetentās iestādes
sanāksmē, ko organizē pēc tam, kad saņemti 3.
punktā minētie gada ziņojumi, ziņo attiecīgajai grupai
par to teritorijā esošo kopējas ieinteresētības projektu
īstenošanas stadiju un — attiecīgā
gadījumā — īstenošanas aizkavēšanos. 6. Ja kopējas
ieinteresētības projekta laišana ekspluatācijā bez
pienācīga pamatojuma ir aizkavējusies par vairāk nekā
diviem gadiem salīdzinājumā ar īstenošanas plānu: (a)
attiecīgā projekta virzītājs
akceptē viena vai vairāku citu operatoru vai ieguldītāju
ieguldījumus, lai īstenotu projektu. Sistēmas operators, kura
teritorijā atrodas ieguldījumu objekts, sniedz
īstenotājam(-iem) operatoram(-iem) vai ieguldītājam(-iem)
visu ieguldījuma veikšanai vajadzīgo informāciju, pieslēdz
jaunos aktīvus pārvades sistēmai un dara visu iespējamo,
lai atvieglinātu ieguldījumu projekta īstenošanu un kopējas
ieinteresētības projekta drošu, uzticamu un efektīvu
ekspluatāciju un uzturēšanu; (b)
Komisija var nākt klajā ar
uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kurā var piedalīties
ikviens projekta virzītājs, lai izbūvētu projektu
atbilstīgi pieņemtajam grafikam. 7. Kopējas
ieinteresētības projektu var svītrot no Savienības
kopējas ieinteresētības projektu saraksta saskaņā ar
3. panta 1. punkta otrajā teikumā minēto procedūru, ja: (a)
izmaksu un ieguvumu analīze
energosistēmas mērogā, ko veicis PSOET saskaņā ar III
pielikuma 6. punktu, attiecībā uz projektu nav pozitīva; (b)
projekts vairs nav iekļauts tīkla attīstības
desmit gadu plānā; (c)
projekts 3. panta 1. punktā minētajā
sarakstā tika iekļauts, balstoties uz nepareizu informāciju, kas
bija noteicošais faktors, pieņemot lēmumu; (d)
projekts neatbilst spēkā esošajiem
Savienības tiesību aktiem. Projekti, kas svītroti no Savienības
saraksta, zaudē visas tiesības un saistības, kas
saskaņā ar šo regulu attiecas uz kopējas
ieinteresētības projektiem. Šis pants neskar Savienības
finansējumu, kas projektam izmaksāts, pirms pieņemts lēmums
par tā svītrošanu no saraksta. 6. pants
Eiropas koordinatori 1. Ja kopējas
ieinteresētības projekts sastopas ar ievērojamām
īstenošanas grūtībām, Komisija var iecelt Eiropas
koordinatoru uz laika periodu, kas nepārsniedz 1 gadu un ko var divas
reizes pagarināt. 2. Eiropas koordinatoram ir šādi
uzdevumi: (a)
virzīt projektu(-us), kuriem viņš(-a)
iecelts par Eiropas koordinatoru, un pārrobežu dialogu starp projekta
virzītājiem un visām ieinteresētajām personām; (b)
pēc vajadzības palīdzēt
visām pusēm apspriesties ar ieinteresētajām personām
un saņemt projektam(-iem) nepieciešamās atļaujas; (c)
nodrošināt, ka projekta(-u) sagatavošanai un
īstenošanai attiecīgās dalībvalstis sniedz
pienācīgu atbalstu un stratēģisku orientāciju; (d)
katru gadu iesniegt Komisijai ziņojumu par
projekta(-u) gaitu un par visām grūtībām un
šķēršļiem, kas varētu ievērojami aizkavēt
projekta(-u) laišanu ekspluatācijā. Šo ziņojumu Komisija
pārsūta attiecīgajām grupām un Eiropas Parlamentam. 3. Eiropas
koordinatoru izvēlas, pamatojoties uz viņa pieredzi viņam
uzticēto specifisko uzdevumu jomā attiecībā uz šo
projektu(-iem). 4. Lēmumā par Eiropas
koordinatora iecelšanu nosaka kārtību attiecībā uz pilnvaru
ilgumu, specifiskajiem uzdevumiem un attiecīgajiem termiņiem, kā
arī izmantojamo metodoloģiju. Koordinācijas darbam ir
jābūt samērīgam ar projekta(-u) sarežģītību
un aplēstajām izmaksām. 5. Attiecīgās
dalībvalstis sadarbojas ar Eiropas koordinatoru, tam pildot 2. un 4.
punktā minētos uzdevumus. III NODAĻA –
Atļauju piešķiršana un sabiedrības līdzdalība 7. pants
Kopējas ieinteresētības projektiem piemērojamā
kārtība 1. Lai paātrinātu
atļauju piešķiršanas procedūras un sekmētu sabiedrības
iesaistīšanos, šīs nodaļas noteikumi ir piemērojami visiem
kopējas ieinteresētības projektiem. 8. pants
Kopējas ieinteresētības projektu "prioritārais
statuss" 1. Kopējas
ieinteresētības projektiem piešķir augstāko iespējamo
valsts nozīmes statusu un atļauju piešķiršanas procedūru
laikā tos uzskata par šādas nozīmes projektiem, ja šādu
kārtību paredz valsts tiesību akti, kas piemērojami
attiecīgajam energoinfrastruktūras veidam, un saskaņā ar šo
kārtību. 2. Savienības kopējas
ieinteresētības projektu saraksta pieņemšana nozīmē,
ka šie projekti ir atbilst sabiedrības interesēm un
vajadzībām attiecīgajās dalībvalstīs, un to
atzīst visas iesaistītās puses. 3. Lai nodrošinātu ar
kopējas ieinteresētības projektiem saistītās
dokumentācijas efektīvu administratīvo apstrādi, projekta
virzītāji un visas attiecīgās iestādes nodrošina, ka
šai dokumentācijai no resursu sadales viedokļa tiek piemērots
vislabvēlīgākais režīms. 4. Lai ievērotu
11. pantā minētos termiņus un samazinātu
administratīvo slogu saistībā ar kopējas
ieinteresētības projektu īstenošanu, dalībvalstis
deviņu mēnešu laikā kopš šīs regulas stāšanās
spēkā veic pasākumus, lai optimizētu vides
novērtējuma procedūras. Šie pasākumi neskar saistības,
kas izriet no Savienības tiesību aktiem. Komisija trīs mēnešu laikā kopš šis
regulas stāšanās spēkā izdod vadlīnijas, lai
palīdzētu dalībvalstīm definēt piemērotus
pasākumus un lai nodrošinātu to vides novērtējuma procedūru
saskanīgu piemērošanu, kas nepieciešamas kopējas
ieinteresētības projektiem saskaņā ar ES tiesību
aktiem. 5. Attiecībā uz
ietekmi uz vidi, kas minēta Direktīvas 92/43/EK 6. panta
4. punktā un Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 7. punktā,
kopējas ieinteresētības projektus uzskata par projektiem
sabiedrības interesēs un var uzskatīt par projektiem
"sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā", ar
nosacījumu, ka ir ievēroti visi minētajās
direktīvās paredzētie nosacījumi. Ja saskaņā ar
Direktīvu 92/43/EK ir vajadzīgs Komisijas atzinums, Komisija un
kompetentā iestāde saskaņā ar 9. pantu nodrošina, ka
lēmums par to, vai projekts ir "sevišķi svarīgu
sabiedrības interešu labā", tiek pieņemts 11. panta
1. punktā minētajā termiņā. 9. pants
Atļauju piešķiršanas procedūras organizācija 1. Sešu mēnešu laikā
kopš šis regulas stāšanās spēkā katra dalībvalsts
ieceļ vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par
atļauju piešķiršanas procedūras atvieglināšanu un koordinēšanu
kopējas ieinteresētības projektiem un par attiecīgu
atļaujas piešķiršanas procedūras uzdevumu izpildi, kā
noteikts šajā nodaļā. 2. Kompetentā iestāde,
neskarot attiecīgās prasības saskaņā ar
Savienības un starptautiskajiem tiesību aktiem, 11. panta
1. punktā minētajā termiņā pieņem
visaptverošu lēmumu saskaņā ar vienu no šādām
shēmām: (a)
integrētā shēma: kompetentās
iestādes izdotais visaptverošais lēmums ir vienīgais juridiski
saistošais lēmums, kas izriet no atļauju piešķiršanas
oficiālās procedūras. Ja projekts attiecas uz citām
iestādēm, tās saskaņā ar valsts tiesību aktiem
var procedūras gaitā sniegt savu atzinumu, kuru kompetentā
iestāde ņem vērā; (b)
koordinētā shēma: visaptverošais
lēmums var sastāvēt no vairākiem atsevišķiem juridiski
saistošiem lēmumiem, ko izdod kompetentā iestāde un citas
attiecīgās iestādes. Kompetentā iestāde katrā
gadījumā atsevišķi nosaka saprātīgu termiņu,
kurā jāpieņem atsevišķie lēmumi. Kompetentā
iestāde var pieņemt atsevišķu lēmumu citas
attiecīgās valsts iestādes vietā, ja minētā cita
iestāde šādu lēmumu nepieņem noteiktajā
termiņā un ja aizkavēšanos nevar pienācīgi pamatot.
Kompetentā iestāde var atcelt citas valsts iestādes
atsevišķu lēmumu, ja tā uzskata, ka lēmums nav pietiekami
pamatots, proti, attiecīgā iestāde nav izklāstījusi
pietiekamus pierādījumus. Kompetentā iestāde nodrošina, ka
tiek ievērotas attiecīgās starptautisko un Savienības
tiesību aktu prasības, un tai pienācīgi jāpamato savs
lēmums. 3. Ja kopējas
ieinteresētības projekta dēļ lēmumi jāpieņem
divās vai vairākās dalībvalstīs, attiecīgās
kompetentās iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu
efektīvu un lietderīgu savstarpējo sadarbību un
koordināciju, tostarp ievēro Espo konvenciju un 11. panta
3. punkta noteikumus. Dalībvalstis cenšas paredzēt kopīgas
procedūras, jo īpaši attiecībā uz vides ietekmējuma
novērtējumiem. 4. Dalībvalstis
cenšas nodrošināt, ka pārsūdzības, ar ko apstrīd
visaptverošā lēmuma likumību pēc būtības vai procesuālo
likumību, tiek izskatītas pēc iespējas efektīvāk.
10. pants
Pārredzamība un sabiedrības līdzdalība 1. Lai palielinātu
pārredzamību attiecībā uz visām
iesaistītajām personām, kompetentā iestāde deviņu
mēnešu laikā kopš šīs regulas stāšanās spēkā
publicē rokasgrāmatu par atļauju piešķiršanas
procedūrām, kas piemērojamas kopējas
ieinteresētības projektiem. Rokasgrāmatu pēc
vajadzības atjaunina un dara pieejamu sabiedrībai. Rokasgrāmatā
iekļauj vismaz VI pielikuma 1. punktā norādīto
informāciju. 2. Neskarot prasības, kas
izriet no Orhūsas un Espo konvencijām un attiecīgajiem
Savienības tiesību aktiem, visas atļauju piešķiršanās
procedūrā iesaistītās puses ievēro VI pielikuma 2. punktā
izklāstītos sabiedrības līdzdalības principus. 3. Projekta virzītājs
trīs mēnešu laikā kopš atļauju piešķiršanas
procedūras sākuma saskaņā ar 11. panta 1. punkta
a) apakšpunktu izstrādā un kompetentajai iestādei iesniedz
sabiedrības līdzdalības koncepciju. Kompetentā iestāde
viena mēneša laikā apstiprina sabiedrības līdzdalības
koncepciju vai prasa tajā izdarīt grozījumus. Koncepcijā
iekļauj vismaz VI pielikuma 3. punktā norādīto
informāciju. 4. Pirms pieteikuma
dokumentācija tiek iesniegta kompetentajai iestādei saskaņā
ar 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu, notiek vismaz viena
sabiedriskā apspriešana, ko rīko projekta virzītājs vai, ja
to paredz valsts tiesību akti, kompetentā iestāde.
Sabiedriskajā apspriešanā VI pielikuma 2. punkta a)
apakšpunktā minētās ieinteresētās personas tiek par
projektu informētas jau agrīnā posmā, tiek noteikta
vispiemērotākā vieta vai trase un tiek apzināti
būtiskie jautājumi, kas jāaplūko pieteikuma
dokumentācijā. Uz šādu sabiedrisko apspriešanu
attiecināmais prasību minimums norādīts VI pielikuma
4. punktā. Projekta virzītājs pirms pieteikuma
dokumentācijas iesniegšanas sagatavo ziņojumu, kurā apkopoti
rezultāti pasākumiem saistībā ar sabiedrības
līdzdalību, un šo ziņojumu projekta virzītājs
kopā ar pieteikuma dokumentāciju iesniedz kompetentajai
iestādei, kura, pieņemot visaptverošo lēmumu, šos
rezultātus pienācīgi ņem vērā. 5. Ja projekts šķērso
divu vai vairāku dalībvalstu robežu, sabiedriskās apspriešanas
saskaņā ar 4. punktu katrā no iesaistītajām
dalībvalstīm rīko ne vēlāk kā divus mēnešus
no dienas, kad vienā no šīm dalībvalstīm notikusi
pirmā sabiedriskā apspriešana. 6. Ja projektam varētu
būt būtiska nelabvēlīga pārrobežu ietekme vienā
vai vairākās kaimiņu dalībvalstīs, t.i., ja ir
piemērojams Direktīvas 85/337/EEK 7. pants un Espo konvencija, attiecīgo
informāciju dara pieejamu kaimiņu dalībvalsts(-u) kompetentajai
iestādei. Kaimiņu dalībvalsts(-u) kompetentā iestāde
norāda, vai tā vēlas piedalīties attiecīgajās
sabiedriskās apspriešanas procedūrās. 7. Projekta virzītājs
vai, ja to paredz valsts tiesību akti, kompetentā iestāde izveido
un regulāri atjaunina projekta vietni, kurā publicē
attiecīgo informāciju par projektu; vietnē ir norādīta
saite uz Komisijas vietni, un tā atbilst VI pielikuma 5. punkta
prasībām. Sensitīva komercinformācija ir
konfidenciāla. Bez tam projekta
virzītāji publicē attiecīgo informāciju, izmantojot
citus piemērotus informēšanas līdzekļus, kam
sabiedrība var brīvi piekļūt. 11. pants
Atļauju piešķiršanas procedūras ilgums un norise 1. Atļauju
piešķiršanas procedūra sastāv no diviem posmiem un
nepārsniedz trīs gadus: (a)
pirmspieteikuma procedūra, kas aptver periodu
no atļauju piešķiršanas procedūras sākuma līdz
brīdim, kad kompetentā iestāde pieņem pieteikuma
dokumentāciju, nepārsniedz divus gadus. Lai noteiktu atļauju piešķiršanas
procedūras sākumu, projekta virzītājs(-i)
attiecīgās dalībvalsts(-u) kompetentajai iestādei rakstiski
paziņo par projektu, un paziņojumā pietiekami detalizēti
izklāsta projektu. Ne vēlāk kā divu nedēļu
laikā kopš paziņojuma saņemšanas kompetentā iestāde
vai nu rakstiski akceptē paziņojumu, vai arī to noraida, ja
uzskata, ka projekts vēl nav gatavs atļauju piešķiršanas
procedūrai. Noraidījuma gadījumā kompetentā
iestāde savu lēmumu pamato. Par atļauju piešķiršanas procedūras
sākumu uzskata dienu, kad kompetentā iestāde paraksta
paziņojuma akceptēšanu. Ja iesaistītas divas vai vairākas
dalībvalstis, par atļauju piešķiršanas procedūras
sākumu uzskata dienu, kad pēdējā attiecīgā
kompetentā iestāde akceptē paziņojumu. (b)
oficiālā atļauju piešķiršanas
procedūra, kas aptver periodu no iesniegtās pieteikuma
dokumentācijas akceptēšanas līdz brīdim, kad
kompetentā iestāde pieņem visaptverošu lēmumu,
nepārsniedz vienu gadu. Dalībvalstis var noteikt īsāku
termiņu, ja to uzskata pat vajadzīgu. 2. Viena mēneša laikā
kopš atļauju piešķiršanas procedūras sākuma
saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu kompetentā iestāde
ciešā sadarbībā ar citām attiecīgajām
iestādēm nosaka tās informācijas apjomu un
detalizācijas pakāpi, kas projekta virzītājam
jāiesniedz kā daļa no pieteikuma dokumentācijas, lai
saņemtu visaptverošu lēmumu. Informācijas apjomu un
detalizācijas pakāpi nosaka pēc VI pielikuma 1. punkta e)
apakšpunktā minētā kontrolsaraksta. Šajā nolūkā
notiek vismaz viena sanāksme, kurā piedalās kompetentā
iestāde un projekta virzītājs, un — ja kompetentā
iestāde to uzskata par vajadzīgu — citas iestādes un
ieinteresētās personas. Ne vēlāk kā viena mēneša
laikā pēc šīs sanāksmes projekta virzītājam
nosūta un sabiedrībai dara zināmu detalizētu pieteikuma
iesniegšanas kārtību, kurā iekļauj arī sanāksmes
rezultātus. 3. Trīs
mēnešu laikā kopš atļauju piešķiršanas procedūras
sākuma saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu kompetentā
iestāde ciešā sadarbībā ar projekta virzītāju un
citām iesaistītajām iestādēm, kā arī
ņemot vērā saskaņā ar 2. punktu veikto pasākumu
rezultātus, izstrādā sīku atļauju piešķiršanas
procedūras grafiku, kurā norāda vismaz: (a)
saņemamos lēmumus un atzinumus; (b)
potenciāli iesaistītās
iestādes, ieinteresētās personas un sabiedrību; (c)
procedūras atsevišķos posmus un to
ilgumu; (d)
būtiskākos sasniedzamos
starprezultātus un to termiņus, ņemot vērā
gaidāmo visaptverošo lēmumu; (e)
iestāžu plānotos resursus un
iespējamās vajadzības pēc papildu resursiem. Ja projekti šķērso divu vai vairāku
dalībvalstu robežu, iesaistīto dalībvalstu kompetentās
iestādes salāgo savus grafikus un izstrādā kopīgu
grafiku. 4. Projekta virzītājs
nodrošina, ka pieteikuma dokumentācija ir pilnīga un
pienācīgā kvalitātē, un lūdz kompetentās
iestādes atzinumu pēc iespējas drīzāk pirmspieteikuma
procedūras laikā. Projekta virzītājs sadarbojas ar
kompetento iestādi, lai ievērotu termiņus un detalizēto
grafiku, kā minēts 3. punktā. 5. Viena mēneša laikā
pēc pieteikuma dokumentācijas saņemšanas kompetentā
iestāde vajadzības gadījumā pieprasa projekta
virzītājam sniegt trūkstošo informāciju, un šie
pieprasījumi var attiekties tikai uz jautājumiem, kas minēti
detalizētajā pieteikuma iesniegšanas kārtības
aprakstā. Viena mēneša laikā kopš pilnīgas pieteikuma
dokumentācijas saņemšanas kompetentā iestāde
rakstveidā akceptē pieteikumu. Pēc tam papildu informāciju
var pieprasīt tikai tad, ja tas pamatojams ar jauniem apstākļiem
un kompetentā iestāde sniedz pienācīgu skaidrojumu. 6. Ja ir beidzies visaptveroša
lēmuma pieņemšanai noteiktais termiņš, kompetentā
iestāde informē kompetento Grupu par pasākumiem, kas veikti vai
tiks veikti, lai pabeigtu atļauju piešķiršanas procedūru ar
pēc iespējas mazāku kavēšanos. Grupa var pieprasīt,
lai kompetentā iestāde regulāri ziņo par virzību
šajā sakarā. 7. Iepriekš minētajos
noteikumos norādītie termiņi neskar saistības, kas izriet
no starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem. IV NODAĻA – Regulatīvā kārtība 12. pants
Izmaksu un ieguvumu analīze energosistēmas mērogā 1. Viena mēneša laikā
kopš šīs regulas stāšanās spēkā elektroenerģijas
PSOET un gāzes PSOET iesniedz Aģentūrai un Komisijai
attiecīgo metodoloģiju, tostarp par tīklu un tirgus
modelēšanu, kas ir pamatā harmonizētai energosistēmas
mēroga izmaksu un ieguvumu analīzei Savienības līmenī,
kuru piemēro kopējas ieinteresētības projektiem, kas
ietilpst II pielikuma 1. punkta a)–d) apakšpunktā un
2. punktā minētajās kategorijās. Metodoloģiju
izstrādā saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem
principiem. 2. Aģentūra pēc
oficiālas apspriešanās ar organizācijām, kas
pārstāv visas ieinteresētās personas, trīs mēnešu
laikā pēc metodoloģijas saņemšanas sniedz Komisijai
atzinumu par metodoloģiju. 3. Trīs mēnešu
laikā pēc Aģentūras atzinuma saņemšanas Komisija
sniedz savu atzinumu par metodoloģiju. 4. Trīs mēnešos
pēc Komisijas atzinuma saņemšanas dienas elektroenerģijas PSOET
un gāzes PSOET attiecīgi pielāgo savu metodoloģiju un
iesniedz to Komisijai apstiprināšanai. 5. Divu nedēļu
laikā pēc Komisijas apstiprinājuma saņemšanas
elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET publicē metodoloģiju
savā tīmekļa vietnē. Pēc pieprasījuma tie
Komisijai un Aģentūrai nosūta V pielikuma 1. punktā
minētos attiecīgos ievaddatu kopumus un citus būtiskus datus par
tīkliem, jaudas plūsmām un tirgu pietiekami precīzā
formā atbilstīgi valstu tiesību aktiem un attiecīgajiem
nolīgumiem par konfidencialitāti. Dati ir derīgi
pieprasījuma dienā. Komisija un Aģentūra saņemto datu
konfidencialitāti nodrošina gan pašas, gan arī attiecībā uz
jebkuru pusi, kam uzticēts uz šo datu pamata veikt analīzi. 6. Metodoloģiju
regulāri atjaunina un uzlabo saskaņā ar 1.–5. punktā
noteikto procedūru. Aģentūra pēc oficiālas
apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv visas
attiecīgās ieinteresētās puses, un ar Komisiju var
pieprasīt šādus atjauninājumus un uzlabojumus, to
pienācīgi pamatojot un norādot termiņus. 7. Metodoloģiju izmanto
izmaksu un ieguvumu analīzei, ko veic visiem tālākajiem
elektroenerģijas vai gāzes tīkla attīstības desmit
gadu plāniem, kurus izstrādā elektroenerģijas PSOET un
gāzes PSOET saskaņā ar 8. pantu Regulā (EK)
Nr. 714/2009 un Regulā (EK) Nr. 715/2009. 8. Līdz
2016. gada 31. decembrim elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET
kopīgi iesniedz Komisijai un Aģentūrai kopējā
elektroenerģijas un gāzes tirgus un tīkla modeli, kas ietver gan
elektroenerģijas, gan gāzes pārvadi un glabāšanu, aptver I
pielikumā minētos prioritāros koridorus un jomas un ir
izstrādāts saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem
principiem. Pēc tam, kad Komisija šo modeli apstiprinājusi
saskaņā ar 2.–4. pantā izklāstīto procedūru,
modeli iekļauj metodoloģijā. 13. pants
Ieguldījumi ar pārrobežu ietekmi 1. Ieguldījumu izmaksas,
kas saistītas ar kopējas ieinteresētības projektiem, kas
ietilpst II pielikuma 1. punkta a)–d) apakšpunktā un
2. punktā minētajās kategorijās, sedz tās
dalībvalsts(-u) pārvades sistēmu operators(-i), kurā
projektam ir neto pozitīva ietekme, un tās apmaksā tīkla
lietotāji ar tīkla piekļuves tarifu starpniecību. Šā panta noteikumus nepiemēro
kopējas ieinteresētības projektiem, uz ko attiecināts
izņēmums saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 36. pantu
vai Regulas (EK) Nr. 714/2009 17. pantu. 2. Valsts regulatīvās
iestādes, nosakot vai apstiprinot tarifus saskaņā ar
Direktīvas 2009/72/EK 37. panta 1. punkta a) apakšpunktu un
Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 1. punkta a) apakšpunktu,
ņem vērā faktiskās izmaksas, kas radušās pārvades
sistēmas operatoram vai citam projekta virzītājam
ieguldījumu rezultātā vai attiecīgo izmaksu pārrobežu
sadalījuma rezultātā, kā minēts 3. punktā,
ciktāl šīs izmaksas atbilst efektīva un strukturāli
līdzīga operatora izmaksām. 3. Neskarot ieguldījumus
kopējas ieinteresētības projektos, ko realizē,
attiecīgajiem pārvades sistēmu operatoriem savstarpēji
vienojieties, valstu regulatīvās iestādes kopīgi apstiprina
ieguldījumus un lemj par kopējas ieinteresētības projektu
vai projektu kopumu izmaksu pārrobežu sadalījumu, kā arī par
ieguldījumu izmaksu iekļaušanu pārvades tarifos. 4. Projekta
virzītājs(-i), kurš virza kopējas ieinteresētības
projektu, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a)–d) apakšpunktā un
2. punktā minētājās kategorijās, regulāri
informē attiecīgās valstu regulatīvās iestādes
par projekta gaitu un par apzinātajām izmaksām un ietekmi
saistībā ar projektu. Tiklīdz kopējas
ieinteresētības projekts, kas izraudzīts saskaņā ar 3.
pantu un ietilpst II pielikuma 1. punkta a)–d) apakšpunktā un
2. punktā minētājās kategorijās, ir sasniedzis
pietiekamu gatavību, projekta virzītāji attiecīgajām
valsts regulatīvajām iestādēm iesniedz ieguldījumu
pieprasījumu, ieskaitot pārrobežu izmaksu sadalījumu, kuram
pievieno: (a)
izmaksu un ieguvumu analīzi, pamatojoties uz
metodoloģiju, kas izstrādāta saskaņā ar
12. pantu, un (b)
uzņēmējdarbības plānu,
kurā izvērtēta projekta finansiālā
dzīvotspēja, tostarp izraudzītais finansēšanas variants
un — attiecībā uz kopējas ieinteresētības
projektiem, kas ietilpst I pielikuma 2. punktā minētajā
kategorijā — tirgus testēšanas rezultātus. Ja projektu virza vairāki operatori vai
ieguldītāji, tie pieprasījumu iesniedz kopīgi. Par projektiem, kas iekļauti pirmajā
Savienības kopējas ieinteresētības projektu sarakstā,
projekta virzītāji pieprasījumu iesniedz līdz
2013. gada 30. septembrim. Katru ieguldījumu pieprasījuma kopiju
valsts regulatīvās iestādes nekavējoties informācijas
nolūkos nosūta Aģentūrai un Komisijai. Valsts regulatīvās iestādes un
Komisija ievēro konfidencialitāti attiecībā uz
sensitīvu komercinformāciju. 5. Sešu mēnešu laikā
kopš dienas, kad pēdējā iesaistītā valsts
regulatīvā iestāde ir saņēmusi pēdējo
pieprasījumu, valstu regulatīvās iestādes pēc
apspriešanās ar attiecīgo projekta virzītāju(-iem)
pieņem kopīgu lēmumu par ieguldījumu izmaksu sadali, kas
jāsedz katram sistēmas operatoram saistībā ar minēto
projektu, un par izmaksu iekļaušanu tīkla tarifos. Valstu
regulatīvās iestādes var pieņemt lēmumu sadalīt
tikai daļu no izmaksām vai sadalīt izmaksas starp vairākiem
kopējas ieinteresētības projektiem, kas ietilpst vienā
projektu kopumā. Pieņemot lēmumu par izmaksu
pārrobežu sadalījumu, ņem vērā projekta(-u) izmaksas
un ieguvumus no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa
attiecīgajās dalībvalstīs un iespējamo vajadzību
pēc finansiālā atbalsta. Valstu regulatīvās iestādes
lēmumu tūlīt dara zināmu Aģentūrai, un iesniedz
tai visu attiecīgo informāciju par lēmumu. Konkrētāk,
informācija aptver sīku un pamatotu izklāstu, uz kāda
pamata izmaksas tika sadalītas starp dalībvalstīm,
piemēram: (a)
novērtējumu par apzinātajām
ietekmēm, tostarp saistībā ar tīkla tarifiem, uz katru no
iesaistītajām dalībvalstīm; (b)
novērtējums par 4. punkta b)
apakšpunktā minēto uzņēmējdarbības plānu; (c)
projekta pozitīvā ārējā
ietekme reģionālā vai Savienības mērogā; (d)
rezultāti apspriedēm ar attiecīgo
projekta virzītāju(-iem). Sadalījuma lēmumu publicē. 6. Ja attiecīgās
valsts regulatīvās iestādes nav vienojušās par
ieguldījumu pieprasījumu sešu mēnešu laikā kopš dienas, kad
pēdējā valsts regulatīvā iestāde
saņēmusi minēto pieprasījumu, tā bez
kavēšanās informē Aģentūru. Tādā gadījumā vai pēc
attiecīgi valsts regulatīvo iestāžu kopīga
pieprasījuma lēmumu par ieguldījumu pieprasījumu, tostarp
par izmaksu pārrobežu sadalījumu, kā minēts 4. punktā,
kā arī par to, kā ieguldījumiem jāatspoguļojas
tarifos, pieņem Aģentūra trīs mēnešu laikā kopš
dienas, kad iestādes vērsušās pie Aģentūras. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas
Aģentūra apspriežas ar attiecīgajām valsts
regulatīvajām iestādēm un projekta
virzītāju(-iem). Otrajā daļā minēto trīs
mēnešu termiņu var pagarināt par diviem papildu mēnešiem,
ja Aģentūra pieprasa papildu informāciju. Minētais papildu
termiņš sākas nākamajā dienā pēc pilnīgas
informācijas saņemšanas. Sadalījuma lēmumu publicē. 7. Aģentūra
nekavējoties Komisijai iesniedz visu lēmumu kopijas un visu
attiecīgo informāciju par katru šādu lēmumu.
Informāciju var iesniegt kā apkopojumu. Komisija ievēro
konfidencialitāti saistībā ar sensitīvu
komercinformāciju. 8. Izmaksu
sadalījums neskar pārvades sistēmu operatoru tiesības
iesniegt un valstu regulatīvo iestāžu tiesības apstiprināt
maksu par piekļuvi tīkliem saskaņā ar Direktīvas
2009/72/EK un Direktīvas 2009/73/EK 32. pantu, Regulas (EK)
Nr. 714/2009 14. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009
13. pantu. 14. pants
Stimuli 1. Ja projekta virzītājam
rodas lielāks risks tāda kopējas ieinteresētības
projekta izstrādē, būvē, ekspluatācijā un
uzturēšanā, kas ietilpst II pielikuma 1. un
2. punktā minētajās kategorijās, izņemot
hidroakumulācijas projektus, salīdzinot ar riskiem, kādi parasti
rodas, realizējot salīdzināmu infrastruktūras projektu, un
ja uz šādiem riskiem neattiecas izņēmums saskaņā ar
Direktīvas 2009/73/EK 36. pantu vai Regulas (EK) Nr. 714/2009
17. pantu, tad valstu regulatīvās iestādes nodrošina, ka
šādam projektam tiek piešķirti pienācīgi stimuli, kad
piemēro Direktīvas 2009/72/EK 37. panta 8. punktu,
Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 8. punktu, Regulas (EK) Nr.
714/2009 14. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 13. pantu. 2. Valstu regulatīvo
iestāžu lēmumā par šādu stimulu piešķiršanu ņem vērā
rezultātus izmaksu un ieguvumu analīzei, kuras pamatā ir
saskaņā ar 12. pantu izstrādātā
metodoloģija, un jo īpaši projekta pozitīvas papildu sekas
reģionālā vai Savienības mērogā. Valstu
regulatīvā iestādes izsver arī specifiskos riskus, kas
rodas projekta virzītājam(-iem), veiktos riska mazināšanas
pasākumus un šāda riska profila pamatojumu, ņemot vērā
projekta pozitīvo neto ietekmi, salīdzinot ar mazāk riskantu
alternatīvu. Atbilstīgie riski ietver riskus, kas saistīti ar
jaunām pārvades tehnoloģijām gan uz sauszemes, gan
jūrā, riskus, kas saistīti ar izmaksu nepietiekamu
atgūstamību un attīstības riskus. 3. Ar lēmumu
piešķirtais stimuls atbilst riska specifiskajam raksturam un aptver: (a)
noteikumus par apsteidzošiem ieguldījumiem;
vai (b)
noteikumus, lai atzītu faktiski radušās
izmaksas pirms projekta laišanas ekspluatācijā; vai (c)
noteikumus, kā nodrošināt papildu
peļņu no projektā ieguldītā kapitāla; vai (d)
visus citus pasākumus, ko uzskata par
vajadzīgiem un lietderīgiem. 4. Līdz 2013. gada
31. decembrim Aģentūra sagatavo vadlīnijas
saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 713/2009 7. panta 2. punktu: (a)
par 1. punktā minētajiem stimuliem,
pamatojoties uz salīdzinošu novērtējumu par valstu
regulatīvo iestāžu paraugpraksi; (b)
par kopēju metodoloģiju, lai
novērtētu radušos augstākos ieguldījumu riskus
elektroenerģijas un gāzes pārvades projektos. 5. Līdz 2013. gada
31. jūlijam katra valsts regulatīvā iestāde
publicē savu metodoloģiju un kritērijus, ko izmanto, lai
novērtētu ieguldījumus elektroenerģijas un gāzes
pārvades projektos un to radīto augstāko risku. 6. Komisija var izdot
vadlīnijas par šajā pantā paredzētajiem stimuliem
saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 18. panta 1.–3. punktu
un Regulas (EK) Nr. 715/2009 23. panta 1. punktu. V NODAĻA —
Finansējums 15. pants
Projektu tiesības uz Savienības finansiālo atbalstu 1. Kopējas
ieinteresētības projekti, kas ietilpst II pielikuma 1., 2. un
4. punktā minētajās kategorijās, ir tiesīgi
saņemt Savienības finansiālo atbalstu pētījumu
dotāciju veidā un finanšu instrumentu veidā saskaņā ar
noteikumiem [Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido Eiropas
infrastruktūras savienošanas instrumentu]. 2. Kopējas
ieinteresētības projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta
a)–d) apakšpunktā un 2. punktā minētajās
kategorijās, izņemot hidroakumulācijas elektrostaciju projektus,
arī ir tiesīgi saņemt Savienības finansiālo atbalstu
darbiem paredzētu dotāciju veidā saskaņā ar
noteikumiem [Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido Eiropas
infrastruktūras savienošanas instrumentu], ja tos īsteno
saskaņā ar 5. panta 6. punkta b) apakšpunktā
minēto procedūru vai tie atbilst šādiem kritērijiem: (a)
projekta specifiskā izmaksu un ieguvumu
analīze, kas veikta saskaņā ar 13. panta 4. punkta a)
apakšpunktu, sniedz pierādījumus, ka pastāv nozīmīgas
pozitīvas papildu sekas, piemēram, saistībā ar apgādes
drošību, solidaritāti vai inovāciju, and (b)
projekts nav komerciāli
dzīvotspējīgs, kā liecina
uzņēmējdarbības plāns un citi novērtējumi,
īpaši tie, ko veikuši iespējamie ieguldītāji vai kreditori.
Izvērtējot projekta komerciālo dzīvotspēju, ņem
vērā lēmumu par stimuliem un tā pamatojumu, kas minēts
14. panta 3. punktā, un (c)
par projektu ir pieņemts lēmums par
pārrobežu izmaksu sadalījumu saskaņā ar 13. pantu
vai — attiecībā uz projektiem, kam piešķirts izņēmums
saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 36. pantu vai Regulas (EK)
Nr. 714/2009 17. pantu, ir saņemts kompetento valsts
regulatīvo iestāžu un Aģentūras atzinums par projekta
komerciālo dzīvotspēju. 3. Kopējas
ieinteresētības projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta e)
apakšpunktā un 4. punktā minētajās kategorijās,
arī ir tiesīgi saņemt Savienības finansiālo atbalstu
darbiem paredzētu dotāciju veidā saskaņā ar noteikumiem
[Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko izveido Eiropas
infrastruktūras savienošanas instrumentu], ja attiecīgie projekta
virzītāji var skaidri pierādīt, ka projekti radīs
ievērojamas pozitīvas papildu sekas un ka tie nav komerciāli
dzīvotspējīgi. VI NODAĻA –
Nobeiguma noteikumi 16. pants
Ziņošana un novērtēšana Ne vēlāk kā 2017. gadā
Komisija publicē ziņojumu par kopējas ieinteresētības
projektu īstenošanu. Šajā pārskatā sniedz
novērtējumu par šādiem aspektiem: (a)
kādas sekmes gūtas saskaņā ar
3. pantu izraudzītu kopējas ieinteresētības projektu
izstrādē, būvniecībā un laišanā ekspluatācijā
un — attiecīgā gadījumā — īstenošanas
aizkavējumus un citas grūtības; (b)
Savienības piešķirtie un izmaksātie
līdzekļi kopējas ieinteresētības projektiem
saskaņā ar noteikumiem [Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko
izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu], salīdzinot
ar finansēto kopējas ieinteresētības projektu kopējo
vērtību; (c)
attiecībā uz elektroenerģijas un
gāzes nozarēm — kā mainījies starpsavienojumu
līmenis starp dalībvalstīm, kāda ir attiecīgā
enerģijas cenu dinamika, cik daudz tīkla sistēmas atteiču
bijis, kādi ir to cēloņi un saistītās ekonomiskās
izmaksas; (d)
attiecībā uz atļauju
piešķiršanu un sabiedrības līdzdalību: –
kopējas ieinteresētības projektu
atļauju piešķiršanas procedūru vidējais un maksimālais
kopējais ilgums, tostarp katra atļauju piešķiršanas
procedūras posma ilgums, salīdzinot ar grafikā
paredzētajiem galvenajiem starprezultātiem, kas minēti
11. panta 3. punktā; –
pretestība pret kopējas
ieinteresētības projektiem (jo īpaši rakstisku iebildumu skaits,
kas saņemti sabiedriskās apspriešanas procesā, tiesvedību
skaits); (e)
attiecībā uz regulatīvo režīmu: –
kopējas ieinteresētības projektu
skaits, par ko pieņemts pārrobežu izmaksu sadalījuma lēmums
saskaņā ar 13. pantu; –
kopējas ieinteresētības projektu
skaits un veids, kam piešķirti specifiski stimuli saskaņā ar
14. pantu. 17. pants
Informācija un publiskošana Komisija izveido sabiedrībai viegli
pieejamu infrastruktūras pārredzamības platformu. Platforma
ietver šādu informāciju: (a)
vispārīga, regulāri atjaunināta
informācija, tostarp ģeogrāfiskā informācija, par
katru kopējas ieinteresētības projektu; (b)
katra kopējas ieinteresētības
projekta īstenošanas plāns; (c)
galvenie rezultāti izmaksu un ieguvumu
analīzei, kuras pamatā ir saskaņā ar 12. pantu
izstrādātā metodoloģija, attiecībā uz
kopējas ieinteresētības projektiem, izņemot sensitīvu
komercinformāciju. 18. pants
Pārejas noteikumi Šī regula neskar tāda
finansiālā atbalsta piešķiršanu, turpināšanu vai
grozīšanu, ko piešķīrusi Komisija, pamatojoties uz
uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kas izsludināti
saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK)
Nr. 680/2007[31],
projektiem, kas uzskaitīti Lēmuma 1364/2006/EK I un III
pielikumā, vai ņemot vērā mērķus, kuru
pamatā ir attiecīgās TEN-T paredzētās izdevumu
kategorijas, kā noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 1083/2006[32]. 19. pants
Atcelšana Ar šo no 2014. gada 1. janvāra
atceļ Lēmumu 1364/2006/EK. No šīs regulas neizriet nekādas
tiesības attiecībā uz projektiem, kas uzskaitīti
Lēmuma 1364/2006/EK I un III pielikumā. 20. pants
Stāšanās spēkā Šī regula stājas spēkā
divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī. To piemēro no 2013. gada
1. janvāra. Šī regula uzliek saistības
kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes
vārdā — priekšsēdētājs priekšsēdētājs I PIELIKUMS ENERGOINFRASTRUKTŪRAS PRIORITĀRIE KORIDORI UN JOMAS Šo regulu piemēro šādiem Eiropas
energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām.
1.
Prioritārie elektroenerģijas koridori
(1)
Jūras elektrotīkli ziemeļu
jūrās (“NSOG”): integrēts jūras
elektrotīkls Ziemeļu jūrā, Īrijas jūrā,
Lamanšā, Baltijas jūrā un kaimiņu ūdeņos, lai
pārvadītu elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem jūras
energoavotiem, uz patēriņa centriem un krātuvēm un
kāpinātu elektroenerģijas pārrobežu apmaiņu. Attiecīgās dalībvalstis:
Beļģija, Dānija, Francija, Vācija, Īrija, Luksemburga,
Nīderlande, Zviedrija, Apvienotā Karaliste; (2)
Ziemeļu-dienvidu elektrotīklu
starpsavienojumi Rietumeiropā (“NSI West Electricity”): starpsavienojumi starp reģiona dalībvalstīm un
trešām valstīm Vidusjūras reģionā, jo īpaši, lai
integrētu no atjaunojamiem energoavotiem iegūtu elektroenerģiju. Attiecīgās dalībvalstis:
Beļģija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija,
Luksemburga, Nīderlande, Malta, Portugāle, Spānija,
Apvienotā Karaliste. (3)
Ziemeļu-dienvidu elektroenerģijas
starpsavienojumi Austrumeiropas vidienē un dienvidos ("NSI East
Electricity"): starpsavienojumi un
iekšējās līnijas ziemeļu-dienvidu un austrumu-rietumu
virzienā, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi un integrētu
no atjaunojamiem energoavotiem saražoto enerģiju. Attiecīgās dalībvalstis: Austrija,
Bulgārija, Čehija, Kipra, Vācija, Grieķija, Ungārija,
Itālija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija. (4)
Baltijas enerģētikas tirgus
starpsavienojuma plāns elektroenerģijas jomā ("BEMIP
Electricity"): starpsavienojumi starp
dalībvalstīm Baltijas reģionā un attiecīgi
iekšējā tīkla infrastruktūras nostiprināšana, lai
novērstu Baltijas valstu izolētību un veicinātu tirgus
integrāciju reģionā. Attiecīgās dalībvalstis:
Dānija, Igaunija, Somija, Vācija, Latvija, Lietuva, Polija,
Zviedrija.
2.
Prioritārie gāzes koridori
(5)
Ziemeļu-dienvidu gāzes
starpsavienojumi Rietumeiropā (“NSI West Gas”):
starpsavienojumu jauda ziemeļu-dienvidu gāzes plūsmām
Rietumeiropā, lai vēl vairāk diversificētu piegādes
maršrutus un palielinātu gāzes piegādājamību
īstermiņā. Attiecīgās dalībvalstis:
Beļģija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija,
Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Spānija,
Apvienotā Karaliste. (6)
Ziemeļu-dienvidu gāzes starpsavienojumi
Austrumeiropas vidienē un dienvidos ("NSI East Gas"): reģionālie gāzes savienojumi starp Baltijas jūras
reģionu un Adrijas un Egejas jūru un tālāk līdz
Melnajai jūrai, jo īpaši, lai palielinātu piegāžu
drošību un piegādes avotu diversifikāciju. Attiecīgās dalībvalstis: Austrija,
Bulgārija, Čehija, Kipra, Vācija, Grieķija, Ungārija,
Itālija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija. (7)
Dienvidu gāzes koridors ("SGC"): gāzes pārvadīšana no Kaspijas baseina, Vidusāzijas,
Tuvajiem austrumiem un Vidusjūras baseina austrumiem uz Savienību,
lai uzlabotu gāzes piegāžu diversifikāciju. Attiecīgās dalībvalstis: Austrija,
Bulgārija, Čehija, Kipra, Francija, Vācija, Ungārija,
Grieķija, Itālija, Polija, Rumānija, Slovākija,
Slovēnija. (8)
Baltijas enerģētikas tirgus
starpsavienojuma plāns gāzes jomā ("BEMIP Gas"): infrastruktūra, lai novērstu trīs Baltijas valstu un
Somijas izolētību, likvidējot atkarību no viena
piegādātāja un palielinot piegāžu diversifikāciju
Baltijas jūras reģionā. Attiecīgās dalībvalstis:
Dānija, Igaunija, Somija, Vācija, Latvija, Lietuva, Polija,
Zviedrija.
3.
Prioritārais naftas koridors
(9)
Naftas piegāžu savienojumi Austrumeiropas
vidienē ("OSC"): naftas cauruļvadu
tīkla sadarbspēja Austrumeiropas vidienē, lai palielinātu
piegāžu drošību un samazinātu vides riskus. Attiecīgās dalībvalstis: Austrija,
Čehija, Vācija, Ungārija, Polija, Slovākija.
4.
prioritārās tematiskās jomas
(10)
Viedo tīklu ieviešana: viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana visā
Savienībā, lai efektīvi integrētu visu elektrotīklam
pieslēgto lietotāju paradumus un rīcību, jo īpaši
elektroenerģijas ražošana lielos apjomos no atjaunojamiem vai
decentralizētiem energoavotiem un regulējams
patērētāju pieprasījums. Attiecīgās dalībvalstis: visas. (11)
Elektromaģistrāles: līdz 2020. gadam jāizveido pirmās elektromaģistrāles
ar mērķi izveidot elektromaģistrāļu sistēmu
visā Savienībā. Attiecīgās dalībvalstis: visas. (12)
Pārrobežu oglekļa dioksīda
tīkls: izveidot infrastruktūru, kas
domāta oglekļa dioksīda transportēšanai starp
dalībvalstīm, ņemot vērā gaidāmo oglekļa
dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas ieviešanu. Attiecīgās dalībvalstis: visas. II PIELIKUMS ENERGOINFRASTRUKTŪRAS KATEGORIJAS Lai īstenotu I pielikumā
uzskaitītās energoinfrastruktūras prioritātes,
jāattīsta šādas energoinfrastruktūras kategorijas. (1)
Elektroenerģija: (a)
augstsprieguma gaisvadu elektropārvades
līnijas, ja tās projektētas 220 kV vai lielākam
spriegumam, un apakšzemes un zemūdens elektropārvades
kabeļlīnijas, ja tās projektētas 150 kV vai lielākam
spriegumam; (b)
jo īpaši attiecībā uz
elektromaģistrālēm: jebkādas materiālas iekārtas,
kas projektētas elektroenerģijas pārvadīšanai
augstsprieguma vai superaugstā sprieguma sistēmā, lai vietas,
kur enerģija tiek ražota vai uzkrāta lielos apjomos vienā vai
vairākās dalībvalstīs vai trešās valstīs, savienotu
ar vietām, kur ir liels elektroenerģijas patēriņš
vienā vai vairākās dalībvalstīs; (c)
elektroenerģijas uzkrāšanas
iekārtas, kas paredzētas elektroenerģijas pastāvīgai
vai pagaidu uzkrāšanai virszemes vai apakšzemes infrastruktūrā
vai ģeoloģiskos objektos, ar nosacījumu, ka tās ir tieši
pieslēgtas augstsprieguma elektropārvades līnijām, kas
projektētas 110 kV vai lielākam spriegumam; (d)
jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas
ir būtisks, lai a)–c) apakšpunktā minētās sistēmas
būtu ekspluatācijā drošas, neapdraudētas un efektīvas,
tostarp aizsardzības, uzraudzības un kontroles sistēmas visiem
sprieguma līmeņiem; (e)
jebkāds aprīkojums vai iekārta gan
pārvades, gan vidēja sprieguma sadales līniju līmenī,
kura funkcija ir divpusēja digitāla komunikācija
reāllaikā vai tuvu tam, lai būtu iespējama interaktīvs
un intelektisks elektroenerģijas ražošanas, pārvades, sadales un
patēriņa monitorings un vadība elektrotīklā, lai
izveidotu tīklu, kurā efektīvi integrētas visu tam
pieslēgto lietotāju — ražotāju, patērētāju
un lietotāju, kas vienlaikus ir ražotāji un
patērētāji — darbības un ieradumi nolūkā
nodrošināt ekonomiski izdevīgu un ilgtspējīgu
elektroenerģijas sistēmu, ko raksturo mazi zudumi, augsta kvalitāte,
apgādes drošība un lietošanas drošums. (2)
Gāze: (a)
dabasgāzes un biogāzes pārvades
cauruļvadi, kas ir daļa no tīkla, kurš lielākoties
sastāv no augstspiediena cauruļvadiem, izņemot augstspiediena
cauruļvadus, ko izmanto dabasgāzes sadalei izpētes un ieguves
vietās vai vietējā līmenī; (b)
apakšzemes glabātavas, kas pievienotas iepriekš
minētajiem gāzes augstspiediena cauruļvadiem; (c)
sašķidrinātas dabasgāzes vai
saspiestas dabasgāzes pieņemšanas, uzglabāšanas un
regazifikācijas vai dekompresijas iekārtas; (d)
jebkāda iekārtas vai aprīkojums, kas
ir būtisks, lai sistēma būtu ekspluatācijā droša,
neapdraudēta un efektīva vai lai nodrošinātu divvirzienu
plūsmas jaudu. (3)
Nafta: (a)
jēlnaftas transportēšanas
cauruļvadi; (b)
sūknēšanas stacijas un glabātavas,
kas nepieciešamas jēlnaftas cauruļvada ekspluatācijai; (c)
jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas
ir būtisks, lai attiecīgā sistēma darbotos pareizi un
būtu ekspluatācijā neapdraudēta un efektīva, tostarp
aizsardzības, uzraudzības un kontroles sistēmas un reversās
plūsmas ierīces. (4)
Oglekļa dioksīds: (a)
specializēti cauruļvadi (izņemot
sākumposma cauruļvadu tīklu), ko izmanto, lai no vairāk
nekā viena avota, t.i., rūpnieciskām iekārtām
(ieskaitot spēkstacijas), kas rada oglekļa dioksīdu
sadedzināšanas procesā vai citās ķīmiskās reakcijās,
kurās iesaistīti fosili vai nefosili oglekli saturoši savienojumi,
transportētu antropogēnas izcelsmes oglekļa dioksīdu
tā pastāvīgai ģeoloģiskai uzglabāšanai
saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK; (b)
iekārtas oglekļa dioksīda
sašķidrināšanai un pagaidu glabāšanai, gatavojoties tā
tālākai transportēšanai. Tas neietver infrastruktūru
ģeoloģiskās formācijās, ko izmanto oglekļa
dioksīda pastāvīgai uzglabāšanai saskaņā ar
Direktīvu 2009/31/EK, un saistītās virszemes un
iesūknēšanas iekārtas; (c)
jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas
ir būtisks, lai attiecīgā sistēma darbotos pareizi un
būtu ekspluatācijā neapdraudēta un efektīva, tostarp
aizsardzības, uzraudzības un kontroles sistēmas. III PIELIKUMS KOPĒJAS IEINTERESĒTĪBAS PROJEKTU APZINĀŠANA
REĢIONĀLĀ MĒROGĀ
1.
Noteikumi par reģionālajām grupām
(1)
Attiecībā uz elektroenerģijas
projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punktā minētajās
kategorijās, katrā Grupā ir dalībvalstu
pārstāvji, valstu regulatīvo iestāžu pārstāvji,
pārvades sistēmu operatoru pārstāvji, ievērojot
operatoru pienākumu sadarboties reģionālā līmenī
saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK 6. pantu un Regulas (EK)
Nr. 714/2009 12. pantu, to projekta virzītāju
pārstāvji, uz kuriem attiecas katra no I pielikumā
minētajām attiecīgajām prioritātēm, kā
arī Komisijas, Aģentūras un elektroenerģijas PSOET
pārstāvji. Attiecībā uz gāzes projektiem, kas
ietilpst II pielikuma 2. punktā minētajās kategorijās,
katrā Grupā ir dalībvalstu pārstāvji, valstu
regulatīvo iestāžu pārstāvji, pārvades sistēmu
operatoru pārstāvji, ievērojot operatoru pienākumu
sadarboties reģionālā līmenī saskaņā ar
Direktīvas 2009/73/EK 7. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009
12. pantu, to projekta virzītāju pārstāvji, uz kuriem
attiecas katra no I pielikumā minētajām attiecīgajām
prioritātēm, kā arī Komisijas, Aģentūras un
gāzes PSOET pārstāvji. Attiecībā uz naftas un oglekļa
dioksīda transportēšanas projektiem, kas ietilpst II pielikuma
3. un 4. punktā minētajās kategorijās, katrā
Grupā ir dalībvalstu pārstāvji, to projekta
virzītāju pārstāvji, uz kuriem attiecas katra no I
pielikumā minētajām attiecīgajām
prioritātēm, kā arī Komisijas pārstāvji. (2)
Katra Grupa savu darba slodzi organizē
saskanīgi ar reģionālās sadarbības centieniem
atbilstīgi Direktīvas 2009/72/EK 6. pantam, Direktīvas
2009/73/EK 7. pantam, Regulas (EK) Nr. 714/2009 12. pantam un
Regulas (EK) Nr. 715/2009 12. pantam, un saskanīgi ar citām
esošām reģionālās sadarbības struktūrām. (3)
Katra Grupa pēc vajadzības, ņemot
vērā attiecīgās I pielikumā minētās
prioritātes īstenošanu, uzaicina valsts pārvaldes iestāžu
un regulatīvo iestāžu pārstāvjus, projektu
virzītāju pārstāvjus un pārvades sistēmu
operatoru pārstāvjus no ES kandidātvalstīm,
potenciālajām kandidātvalstīm, Eiropas Ekonomikas zonas un
Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas
dalībvalstīm, Enerģētikas kopienas iestāžu un
struktūru pārstāvjus, pārstāvjus no valstīm, uz
ko attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, un valstīm, ar ko
Savienība iedibinājusi īpašu sadarbību
enerģētikas jomā. (4)
Katra Grupa apspriežas ar organizācijām,
kas pārstāv ieinteresētās personas, tostarp ražotājus,
sadales sistēmu operatorus, piegādātājus un
patērētājus, un, lai pildītu 5. panta
2. punktā minētās funkcijas, ar vides aizsardzības
organizācijām. Grupa var rīkot uzklausīšanas vai
apspriedes, ja tas ir lietderīgi tās uzdevumu izpildei.
2.
Reģionālās apzināšanas process
(1)
Katrs projekta virzītājs
attiecīgās Grupas locekļiem iesniedz pieteikumu, lai projekts
tiktu izraudzīts par kopējas ieinteresētības projektu,
tostarp novērtējumu par to, kā tā projekts(-i) sekmēs
I pielikumā minēto prioritāšu īstenošanu un kā ir
izpildīti 6. pantā noteiktie kritēriji, un visu citu
informāciju, kas būtiska projekta novērtēšanai. (2)
Visi saņēmēji nodrošina
sensitīvas komercinformācijas konfidencialitāti. (3)
Ierosinātie elektroenerģijas
pārvades un uzkrāšanas projekti, kas ietilpst II pielikuma
1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajās kategorijās, ir
daļa no jaunākā pieejamā elektroenerģijas tīkla
attīstības desmit gadu plāna, ko izstrādājis
elektroenerģijas PSOET saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009
8. pantu. (4)
Attiecībā uz visiem Savienības
kopējas ieinteresētības projektu sarakstiem, kas pieņemti
pēc 2013. gada 1. augusta, ierosinātie gāzes pārvades
un glabāšanas projekti, kas ietilpst II pielikuma 2.punktā
minētajās kategorijās, ir daļa no jaunākā
pieejamā gāzes tīkla attīstības desmit gadu
plāna, ko izstrādājis gāzes PSOET saskaņā ar Regulas
(EK) Nr. 715/2009 8. pantu. (5)
Ierosinātie oglekļa dioksīda
transportēšanas projekti, kas ietilpst II pielikuma 4. punktā
minētajā kategorijā, ir daļa no oglekļa dioksīda
transportēšanas un uzglabāšanas pārrobežu infrastruktūrai
veltīta plāna, ko izstrādājušas vairāk nekā divas
dalībvalstis un ko Komisijai iesniedz vai nu attiecīgās
dalībvalstis, vai šo dalībvalstu ieceltas struktūras. (6)
Izvērtējot ierosinātos
elektroenerģijas un gāzes projektus, kas ietilpst II pielikuma
1. punkta a)–d) apakšpunktā un 2. punktā minētajās
kategorijās, Grupa, neskarot 4. punkta noteikumus, ņem
vērā analīzi, kas saskaņā ar 12. panta
7. punktu attiecībā uz minētajiem projektiem, kas ietilpst
II pielikuma 1. punkta a)–d) apakšpunktā un 2. punktā
minētajās kategorijās, veikta jaunākajos pieejamajos
elektroenerģijas un gāzes tīkla attīstības desmit gadu
plānos, ko izstrādājuši elektroenerģijas un gāzes
PSOET saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 8. pantu un
Regulas (EK) Nr. 715/2009 8. pantu. IV PIELIKUMS KOPĒJAS IEINTERESĒTĪBAS PROJEKTU KRITĒRIJI —
NOTEIKUMI UN RĀDĪTĀJI (1)
Projekts ar ievērojamu pārrobežu ietekmi
ir projekts kādas dalībvalsts teritorijā, kas atbilst
šādiem kritērijiem: (a)
elektroenerģijas pārvade — projekts
pie minētās dalībvalsts robežas ar citu vai citām
dalībvalstīm vai jebkurā citā būtiskā posmā
tajā pašā pārvades koridorā maina tīkla pārvades
jaudu par vismaz 500 MW, salīdzinot ar situāciju, ja projekts
netiktu laists ekspluatācijā; (b)
elektroenerģijas uzkrāšana —
projekts nodrošina tādu uzkrāšanas kapacitāti, kas dod iespēju
gadā saražot neto elektroenerģiju vismaz 500 GWh
apmērā; (c)
gāzes pārvade — projekts
saistīts ar ieguldījumiem reversās plūsmas jaudās vai
uzlabo gāzes pārvades kapacitāti pāri attiecīgās
dalībvalsts robežai(-ām) par vismaz 10%, salīdzinot ar
situāciju, ja projekts netiktu laists ekspluatācijā; (d)
gāzes glabāšana vai
sašķidrināta/saspiesta dabasgāze — projekta
mērķis ir vismaz divu dalībvalstu tieša vai netiešā
apgāde vai infrastruktūras standarta (N-1 noteikums) izpilde
reģionālā līmenī saskaņā ar Regulas (ES)
Nr. 994/2010 6. panta 3. punktu; (e)
viedie tīkli — projekts ir veltīts
iekārtām un ierīcēs augstsprieguma un vidēja sprieguma
līnijās, kas projektētas vismaz 10 kV vai lielākam
spriegumam. Tajā ir iesaistīti pārvades un sadales sistēmu
operatori no vismaz divām dalībvalstīm, kuri aptver vismaz
100 000 lietotāju (elektroenerģijas ražotāji vai
patērētāji, vai lietotāji, kas elektroenerģiju gan
ražo, gan patērē) patēriņa zonā, kur
patēriņš ir vismaz 300 GWh/gadā, no kā vismaz
20 % ražo no neelastīgas dispečervadības avotiem. (2)
Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II
pielikuma 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajās
kategorijās, 4. pantā uzskaitītos kritērijus mēra
šādi. (a)
Tirgus integrāciju, konkurenci un
sistēmas elastību mēra saskaņā ar analīzi, kas
veikta jaunākajā pieejamajā elektroenerģijas tīkla
attīstības desmit gadu plānā, proti: –
attiecībā uz pārrobežu projektiem
aprēķina ietekmi uz tīkla pārvades jaudu abos
elektroenerģijas plūsmas virzienos, ko mēra pēc
elektroenerģijas daudzuma (MW) vai — attiecībā uz projektiem
ar būtisku pārrobežu ietekmi — aprēķina ietekmi uz
tīkla pārvades jaudu uz robežām starp attiecīgajām
dalībvalstīm, attiecīgajām dalībvalstīm un
trešām dalībvalstīm vai attiecīgajās
dalībvalstīs, un ietekmi uz pieprasījuma un
piedāvājuma balansēšanu un tīkla funkcionēšanu
attiecīgajās dalībvalstīs; –
attiecībā uz V pielikuma
10. punktā minēto analīzes apgabalu izvērtē
projekta ietekmi uz ražošanas un pārvades izmaksām
energosistēmas mērogā un ietekmi uz tirgus cenu dinamiku atbilstīgi
dažādiem plānošanas scenārijiem, turklāt ņemot
vērā, kā tas maina energoresursu sarindojumu pēc
saimnieciskā izdevīguma. (b)
Atjaunojamās enerģijas pārvadi no
ražošanas vietām uz lieliem patēriņa centriem un
krātuvēm mēra saskaņā ar analīzi, kas veikta
jaunākajā pieejamajā elektroenerģijas tīkla
attīstības desmit gadu plānā, proti: –
attiecībā uz elektroenerģijas
pārvadi — aplēš no atjaunojamiem energoavotiem iegūtas
enerģijas ražošanas jaudu (pēc tehnoloģijas, izsakot MW), kas
pievienota un pārvadīta, pateicoties projektam, un to salīdzina
ar plānoto kopējo ražošanas jaudu no šādiem atjaunojamiem
energoavotiem attiecīgajā dalībvalstī 2020. gadā
saskaņā ar valsts rīcības plānu atjaunojamo
energoresursu jomā, kā norādīts Direktīvas 2009/28/EK
4. pantā; –
attiecībā uz elektroenerģijas
uzkrāšanu salīdzina jauno jaudu, ko nodrošina projekts, ar
kopējo esošo jaudu tai pašai uzkrāšanas tehnoloģijai
analīzes apgabalā, kā definēts V pielikuma
10. punktā. (c)
Sadarbspēja un sistēmas
funkcionēšanas drošība — to mēra saskaņā ar
analīzi, kas veikta jaunākajā pieejamajā
elektroenerģijas tīkla attīstības desmit gadu
plānā, proti, novērtē projekta ietekmi uz
prognozētajiem slodzes zudumiem analīzes apgabalā, kā
definēts V pielikuma 10. punktā, ko izsaka kā ražošanas un
pārvades adekvātumu raksturīgu slodzes periodu kopumā,
ņemot vērā paredzamās izmaiņas ekstremālos
klimatiskos apstākļos un to ietekmi uz infrastruktūras
noturību. Aprēķinot šos rādītājus,
ņem vērā kopējos projekta izdevumus tā tehniskajā
dzīves ciklā. (3)
Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II
pielikuma 2. punktā minētajās kategorijās,
4. pantā uzskaitītos kritērijus mēra šādi. (a)
Tirgus integrāciju un sadarbspēju
mēra, aprēķinot, kāda ir projekta pievienotā
vērtība no tirgus sektoru integrācijas un cenu konverģences
viedokļa un no sistēmas kopējās elastības
viedokļa, ieskaitot jaudas, kas tiek nodrošinātas reversajām
plūsmām saskaņā ar dažādiem scenārijiem. (b)
Konkurenci mēra pēc
diversifikācijas, tostarp pēc tā, kā ir atvieglināta
piekļuve vietējiem piegādes avotiem, un pēc tam ņemot
vērā avotu, partneru un maršrutu diversifikāciju un jaunās
jaudas ietekmi uz HHI indeksu, ko aprēķina jaudas līmenī
analīzes apgabalam, kā definēts V pielikuma
10. punktā. (c)
Gāzapgādes drošību mēra,
aprēķinot projekta pievienoto vērtību no sistēmas
īstermiņa un ilgtermiņa noturības viedokļa un
sistēmas atlikušās elastības uzlabošanas viedokļa, lai
tā varētu darboties piegāžu pārrāvumu
gadījumā saskaņā ar dažādiem scenārijiem, kā
arī aprēķinot projekta nodrošināto papildu jaudu, ko
mēra salīdzinājumā ar infrastruktūras standartu (N-1
noteikums) reģionālā līmenī saskaņā ar
Regulas (ES) Nr. 994/2010 6. panta 3. punktu. (d)
Ilgtspējību mēra pēc tā,
kāds ir projekta devums, lai samazinātu emisijas, lai
nodrošinātu rezerves gadījumiem, kad tiek ražota atjaunojamā
enerģija, vai gāzē pārvērstas elektroenerģijas
vai biogāzes transportēšanu, ņemot vērā
gaidāmās klimatisko apstākļu pārmaiņas. (4)
Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst
kādā no II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā
minētajām kategorijām, katru 4. pantā minēto
funkciju vērtē pēc šādiem kritērijiem. (a)
Ilgstpējības līmenis: šo
kritēriju mēra, izvērtējot siltumnīcefekta gāzu
emisiju samazinājumu un elektrotīkla infrastruktūras ietekmi uz
vidi; (b)
pārvades un sadales tīklu iespējas
nodrošināt pieslēgumus un pārvadīt elektroenerģiju pie
lietotājiem un no lietotājiem: šo kritēriju mēra,
aplēšot sadales tīklos sadalīto energoresursu
uzstādīto jaudu, maksimālo pieļaujamo elektroenerģijas
ievadīšanu tīklā, kas nerada sastrēguma risku pārvades
tīklos, un enerģijas daudzumu, kas nav iegūts no atjaunojamiem
avotiem sastrēgumu vai drošības apdraudējumu dēļ. (c)
Iespējas visām lietotāju
kategorijām pieslēgties un piekļūt tīklam: šo
kritēriju mēra, izvērtējot maksu un tarifu
aprēķināšanai pieņemtās metodes un struktūru, ko
piemēro ražotājiem, patērētājiem un lietotājiem,
kas gan ražo, gan patērē, un ekspluatācijas elastību, kas
paredzēta elektroenerģijas balansēšanai tīklā. (d)
Apgādes drošība un kvalitāte: šo
kritēriju mēra, izvērtējot šādus aspektus —
attiecība starp garantēti pieejamo ražošanas jaudu un maksimālo
pieprasījumu, no atjaunojamiem energoresursiem ražotas
elektroenerģijas īpatsvars, elektrosistēmas stabilitāte,
pārtraukumu ilgums un biežums uz klientu, ieskaitot ar klimatiskajiem
apstākļiem saistītus pārrāvumus, un sprieguma
kvalitāte. (e)
Elektroapgādes un tīkla
funkcionēšanas efektivitāte un pakalpojumu kvalitāte: šo
kritēriju mēra, izvērtējot šādus aspektus —
zudumu līmenis pārvades un sadales tīklos, attiecība starp
minimālo un maksimālo elektroenerģijas pieprasījumu
noteiktā laika periodā; patēriņa puses
iesaistīšanās elektroenerģijas tirgos un
energoefektivitātes pasākumos, elektrotīkla komponentu
procentuālais izmantojums (t.i., vidējā slodze), tīkla
komponentu pieejamība (saistībā ar plānotu un
neplānotu apkopi) un tās ietekme uz tīkla darbību,
tīkla jaudas faktiskā pieejamība attiecībā pret
tās standarta vērtību. (f)
Pārrobežu elektroenerģijas tirgu
darbības uzlabošana, izmantojot jaudas plūsmu kontroli, lai
mazinātu cilpas plūsmas un palielinātu starpsavienojumu jaudu:
Šo kritēriju mēra, novērtējot šādus aspektus —
attiecība starp starpsavienojumu jaudu dalībvalstī un tās
elektroenerģijas pieprasījumu, starpsavienojumu jaudas izmantojums,
pārslodzes maksas starpsavienojumos. (5)
Attiecībā uz naftas transportēšanas
projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 3. punktā
minētajām kategorijām, 4. pantā minētos
kritērijus mēra šādi. (a)
Naftas apgādes drošību mēra,
novērtējot, kāda ir projekta nodrošinātās jaunās
jaudas pievienotā vērtība no sistēmas kopējās
īstermiņa un ilgtermiņa noturības viedokļa un no sistēmas
atlikušās elastības viedokļa, lai tā varētu darboties
piegāžu pārrāvumu gadījumā saskaņā ar
dažādiem scenārijiem. (b)
Sadarbspēju mēra, novērtējot,
kādā mērā projekts uzlabo naftas tīkla darbību,
konkrētāk, nodrošina reverso plūsmu iespēju. (c)
Resursu izmantošanas efektivitāti un
ilgtspējību mēra, novērtējot, kādā
mērā projekts izmanto esošo infrastruktūru un palīdz
mazināt ar vidi un klimata pārmaiņām saistīto slodzi un
riskus. V PIELIKUMS IZMAKSU UN IEGUVUMU ANALĪZE ENERGOSISTĒMAS MĒROGĀ Metodoloģija, kas domāta
kopējas ieinteresētības projektu saskaņotai izmaksu un
ieguvumu analīzei energosistēmas mērogā, atbilst šajā
pielikumā noteiktajiem principiem. (1)
Metodoloģijas pamatā ir kopējs
ievaddatu kopums, kas ir reprezentatīvs Savienības
elektroenerģijas un gāzes sistēmai n+5 gadā, N+10
gadā, N+15 gadā un n+20 gadā, kur "n" ir gads,
kurā veic analīzi. Šajā datu kopumā ir vismaz šādi
dati. (a)
Elektroenerģija: pieprasījuma
scenāriji, ražošanas jauda pēc kurināmā veida (biomasa,
ģeotermālā enerģija, hidroenerģija, gāze,
kodolenerģija, nafta, cietais kurināmais, vēja enerģija,
saules fotoelementu enerģija, saules enerģijas koncentrēšana,
citas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas) un pēc
ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kurināmā cenas
(ieskaitot biomasu, ogles, gāzi un naftu), oglekļa dioksīda
cenas, pārvades un — attiecīgā gadījumā —
sadales tīkla struktūra un tās attīstība, ņemot
vērā visas nozīmīgās jaunās ražošanas jaudas
(ieskaitot ražošanas jaudas, kas aprīkotas ar oglekļa dioksīda
uztveršanas iekārtām), uzkrāšanas un pārvades projekti, par
kuriem pieņemts galīgais lēmums par ieguldījumiem un ko
plānots laist ekspluatācijā līdz n+5 gada beigām. (b)
Gāze: pieprasījuma scenāriji,
imports, kurināmā cenas (ieskaitot ogles, gāzi un naftu),
oglekļa dioksīda cenas, pārvades tīkla struktūra un
tās attīstība, ņemot vērā visus jaunos projektus,
par kuriem pieņemts galīgais lēmums par ieguldījumiem un ko
plānots laist ekspluatācijā līdz n+5 gada beigām. (2)
Datu kopums atspoguļo spēkā esošos
Savienības un valstu tiesību aktus analīzes brīdī.
Datu kopumi, ko izmanto attiecīgi elektroenerģijai un gāzei, ir
saderīgi, jo īpaši attiecībā uz pieņēmumiem par
cenām un apjomiem katrā tirgū. Datu kopumu izstrādā pēc
oficiālas konsultēšanās ar dalībvalstīm un
organizācijām, kas pārstāv visas ieinteresētās
personas. Komisija un Aģentūra vajadzības gadījumā
nodrošina piekļuvi vajadzīgajiem trešo personu komerciālajiem
datiem. (3)
Metodoloģija sniedz norādes par
tīkla un tirgus modelēšanas izstrādāšanu un izmantošanu,
kas nepieciešama izmaksu un ieguvumu analīzei. (4)
Izmaksu un ieguvumu analīzes pamatā ir
saskanīgs novērtējums par dažādu analizēto projektu
kategoriju izmaksām un ieguvumiem, un tā aptver vismaz
1. punktā minēto laika periodu. (5)
Izmaksu un ieguvumu analīzē ņem
vērā vismaz šādas izmaksas: kapitālizmaksas,
ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas projekta tehniskā
dzīves cikla laikā, un attiecīgā gadījumā
ekspluatācijas pārtraukšanas un atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.
Metodoloģijā dotas norādes par aprēķinos
izmantojamām diskonta likmēm. (6)
Attiecībā uz elektroenerģijas
pārvadi un uzkrāšanu izmaksu un ieguvumu analīzē ņem
vērā vismaz ietekmi uz III pielikumā definētajiem
rādītājiem. Saskaņā ar metodēm, kas izmantotas,
izstrādājot jaunāko pieejamo elektroenerģijas tīkla
attīstības desmit gadu plānu, analīzē ņem
vērā arī projekta ietekmi uz šādiem aspektiem: (a)
konkurence, proti, dažādu operatoru tirgus
vara un cenu konverģence starp dažādām dalībvalstīm; (b)
elektroenerģijas ražošanas, pārvades un
sadales izmaksas, ieskaitot spēkstacijas pašpatēriņa izmaksas un
izmaksas, kas saistītas ar siltumnīcefekta gāzu emisijām un
pārvades zudumiem projekta tehniskajā dzīves ciklā; (c)
nākotnes izmaksas par ieguldījumiem
jaunās ražošanas un pārvades jaudās visā projekta
tehniskajā dzīves ciklā; (d)
ekspluatācijas elastība, tostarp
regulējošās jaudas un palīgpakalpojumu optimizēšana; (e)
sistēmas noturība, tostarp pret
katastrofām un klimatiskajiem apstākļiem, un sistēmas
drošība, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kritisko
infrastruktūru, kā definēts Direktīvā 2008/114/EK. (7)
Attiecībā uz gāzi izmaksu un
ieguvumu analīzē ņem vērā tirgus testēšanas
(piemēram, atklātās pieteikšanās procedūras)
rezultātus, ietekmi uz III pielikumā definētajiem
rādītājiem un ietekmi uz šādiem aspektiem: (a)
konkurence, proti, dažādu operatoru tirgus
vara un cenu konverģence starp dažādām dalībvalstīm; (b)
sistēmas noturība, tostarp pret
katastrofām un klimatiskajiem apstākļiem, un sistēmas
drošība, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kritisko
infrastruktūru, kā definēts Direktīvā 2008/114/EK; (c)
iespējamība, ka enerģija netiks piegādāta
un kādā daudzumā, un apgādes drošības un
kvalitātes uzlabojums; (d)
dažādu gāzes tirgus sektoru
integrācija; (e)
gāzes tīkla elastība un
pārslodze gāzes tīklā. (8)
Attiecībā uz viedajiem tīkliem
izmaksu un ieguvumu analīzē ņem vērā ietekmi uz III
pielikumā definētajiem rādītājiem. (9)
Detalizētu metodi, kas izmantojama, lai
ņemtu vērā 6.–8. punktā minētos
rādītājus, izstrādā pēc oficiālas
apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv visas ieinteresētās
personas. (10)
Metodoloģija nosaka analizējamo apgabalu
gan katra atsevišķa projekta izmaksu un ieguvumu analīzei, gan
reģionāla vai Savienības mēroga izmaksu un ieguvumu
analīzei. Atsevišķa projekta analizējamais apgabals aptver visas
dalībvalstis un trešās valstis, kuru teritorijā būvēs
projektu, visas tieši kaimiņos esošās dalībvalstis un visas
citas dalībvalstis, uz kurām projektam būs būtiska ietekme. (11)
Metodoloģija definē, kāda
analīze jāveic, balstoties uz attiecīgo ievaddatu kopumu,
aprēķinot mērķa funkcijas rezultātus gadījumam,
kad projekts tiek realizēts, un gadījumam, kad projekts netiek
realizēts. Analīzē noskaidro dalībvalstis, uz kurām
projektam ir neto pozitīva ietekme (projekts rada ieguvumus), un
dalībvalstis, uz kurām projektam ir neto negatīva ietekme
(projekts rada izmaksas). Katrā izmaksu un ieguvumu analīzē
ietver jutīguma analīzi attiecībā uz ievaddatu kopumu,
dažādu projektu laišanu ekspluatācijā tajā pašā
analizējamā apgabalā un citus būtiskus parametrus. (12)
Pārvades un sadales sistēmu operatori
apmainās ar informāciju, kas nepieciešama metodoloģijas
izstrādei, ieskaitot attiecīgos tīkla un tirgus modeļus.
Ikviens pārvades vai sadales sistēmas operators, kas vāc
informāciju citu PSO vai SSO labā, nodod līdzdalīgajiem PSO
un SSO datu vākšanas rezultātus. Attiecībā uz
elektroenerģijas un gāzes tirgus un tīkla kopējo modeli,
kas izklāstīts 12. panta 8. punktā,
1. punktā minētais ievaddatu kopums aptver n+10 gadu, n+20 gadu
un n+30 gadu, un modelis dod iespēju veikt pilnīgu ekonomiskās,
sociālās un vides ietekmes novērtējumu, kurā ietvertas
arī ārējās izmaksas, piem., tās, kas saistītas ar
siltumnīcefekta gāzu un citu gaisa piesārņotāju
emisijām vai apgādes drošību. VI PIELIKUMS NORĀDES PAR PĀRREDZAMĪBU UN SABIEDRĪBAS
LĪDZDALĪBU (1)
Procedūru rokasgrāmatā norāda
vismaz šādu informāciju: (a)
attiecīgie tiesību akti, uz kuriem
balstīti lēmumi un atzinumi attiecībā uz dažādiem
kopējas ieinteresētības projektu veidiem, tostarp vides
tiesību akti; (b)
saņemamie lēmumi un atzinumi; (c)
kompetentās iestādes, citu iestāžu
un svarīgāko ieinteresēto personu nosaukums un adrese; (d)
darbplūsma, kur izklāstīts katrs
procesa posms, kā arī norādīts provizorisks grafiks; (e)
informācija par to dokumentu plašumu,
struktūru un detalizētību, kas jāiesniedz kopā ar
pieteikumu par lēmuma pieņemšanu, ieskaitot kontrolsarakstu; (f)
sabiedrības līdzdalības posmi un
līdzekļi. (2)
Lai vairotu sabiedrības līdzdalību
atļauju piešķiršanas procesā, ievēro šādus principus. (a)
Ieinteresētās personas, kuras
ietekmē kopējas ieinteresētības projekts, tostarp
attiecīgās iestādes, zemes īpašnieki un
iedzīvotāji, kas mīt projekta tuvumā, sabiedrība
kopumā un attiecīgās apvienības, organizācijas vai
grupas tiek plaši informētas un ar tām apspriežas projekta
sākumā atklātā un pārredzamā veidā.
Vajadzības gadījumā kompetentā iestāde aktīvi
atbalsta projekta virzītāja īstenotos pasākumus. (b)
Kompetentās iestādes nodrošina, ka
kopējas ieinteresētības projektu sabiedriskās apspriešanas
procedūras ir pēc iespējas koncentrētas. Katra
sabiedriskā apspriešana aptver visus jautājumus, kas attiecas uz
konkrēto procedūras posmu, un vienu jautājumu, kas attiecas uz
konkrētu procedūras posmu, apspriež tikai vienā
sabiedriskajā apspriešanā. Paziņojumā par sabiedrisko
apspriešanu skaidri norāda, kādi jautājumi tiks apspriesti
sabiedriskajā apspriešanā. (c)
Komentārus un iebildumus pieņem tikai no
sabiedriskās apspriešanas sākuma līdz termiņa beigām. (3)
Sabiedrības līdzdalības
koncepcijā ietver vismaz šādu informāciju: (a)
attiecīgās ieinteresētās
personas, pie kurām jāvēršas; (b)
paredzētie pasākumi; (c)
grafiks; (d)
attiecīgajiem uzdevumiem iedalītie
cilvēkresursi. (4)
Tā kā sabiedriskajai apspriešanai ir
jānotiek pirms pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas,
attiecīgās puses vismaz: (a)
publicē informatīvu bukletu (ne
vairāk kā 15 lapas), kurās skaidri un kodolīgi
izklāstīts pārskats par projekta mērķi, projekta
provizorisko grafiku, vismaz trīs apsvērtiem alternatīviem
maršrutiem, gaidāmo ietekmi (t.sk. pārrobežu) un iespējamiem
ietekmes mazināšanas pasākumiem; (b)
informē visas ieinteresētās
personas, izmantojot 10. panta 7. punktā minēto
tīmekļa vietni un citus informācijas līdzekļus; (c)
rakstveidā aicina attiecīgās
ieinteresētās personas uz īpašām sanāksmēm, kuru
laikā apspriež iespējamās bažas. (5)
Projekta tīmekļa vietnē ir pieejama
vismaz šāda informācija: (a)
netehnisks kopsavilkums, ko regulāri atjaunina
un kas nav garāks par 50 lpp., kurā atspoguļots projekta
pašreizējais stāvoklis un —ja tā ir atjaunināta
versija — skaidri norādītas izmaiņas
salīdzinājumā ar iepriekšējām versijām; (b)
projekta un sabiedriskās apspriešanas
plāns, kurā skaidri norādīts, kādos datumos un kur
notiks sabiedriskās apspriešanas un uzklausīšanas; (c)
kontaktinformācija, lai varētu
saņemt pilnīgu pieteikuma dokumentāciju; (d)
kontaktinformācija, lai varētu
nosūtīt komentārus un iebildumus sabiedriskās apspriešanas
laikā; (e)
procedūru rokasgrāmata saskaņā
ar 10. panta 1. punktu. [1] COM(2010)
677 [2] COM(2011)
500/I galīgā redakcija un COM(2011) 500/II galīgā redakcija
(politikas dokumenti) [3] Visi
skaitļi 2011. gada cenās [4] Par
30 %, ja apstākļi to ļauj. [5] SEC(2011)755 [6] Lēmums
1364/2006/EK. [7] COM(2010)203
un SEC(2010)505 [8] Regula
(EK) Nr. 680/2007 [9] Regula
(EK) Nr. 663/2009 [10] COM(2010) 2020. [11] Par
30 %, ja apstākļi to ļauj. [12] COM(2011) 112 un SEC(2011)288 [13] Sk. pievienotā ietekmes
novērtējuma 1.2.1. punktu. [14] OV C […], […], [...]. lpp. [15] OV C […], […], [...]. lpp. [16] COM(2010) 2020. [17] COM(2010)
677. [18] OV L 262,
22.9.2006.., 1. lpp. [19] (par
30 %, ja būs piemēroti apstākļi). [20] Eiropas
Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva
2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu,
OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp. [21] OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp. [22] OV L 211, 14.8.2009.., 94. lpp. [23] OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp. [24] COM(2011) 202 galīgā redakcija. [25] COM(2011) 539. [26] SEC(2011) 755 [27] OV L 211, 14.8.2009., 15. lpp. [28] OV L 211, 14.8.2009., 36. lpp. [29] OV L 211, 14.8.2009., 1. lpp. [30] OV L 200, 31.7.2009., 31. lpp. [31] OV L 162, 22.6.2007.., 1. lpp. [32] OV L 210, 31.7.2006.., 25. lpp.