(1)

Ar Līgumu starp Francijas Republiku un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par Lamanša pastāvīgā savienojuma būvniecību un ekspluatāciju, ko veic privāti koncesionāri, kas parakstīts Kenterberijā 1986. gada 12. februārī (“Kenterberijas līgums”), tika izveidota Starpvaldību komisija, kam jāuzrauga visi jautājumi, kas saistīti ar Lamanša pastāvīgā savienojuma būvniecību un ekspluatāciju (“Starpvaldību komisija”).

(2)

Kopš pārejas perioda beigām, kas noteikts Līgumā par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (3), Lamanša pastāvīgā savienojuma infrastruktūras pārvaldītājs un dzelzceļa uzņēmumi, kuri darbojas Lamanša pastāvīgajā savienojumā, ir bijuši pakļauti diviem atšķirīgiem dzelzceļa drošības un savstarpējas izmantojamības tiesiskajiem regulējumiem.

(3)

Francijas Republika 2020. gada 16. jūlija vēstulē lūdza Savienības pilnvarojumu risināt sarunas ar Apvienoto Karalisti par starptautisku nolīgumu par drošības un savstarpējas izmantojamības prasībām Lamanša pastāvīgajā savienojumā un to noslēgt. Atbilstoši minētajam lūgumam ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2020/1531 (4) Francijas Republikai tika piešķirtas pilnvaras risināt sarunas par nolīgumu, lai nodrošinātu vienotu un dinamisku Savienības tiesību aktu, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/796 (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/797 (6) un (ES) 2016/798 (7), piemērošanu visā Lamanša pastāvīgajā savienojumā. Turklāt Lēmumā (ES) 2020/1531 ir noteikti nosacījumi, ar kādiem Starpvaldību komisija varētu turpināt darboties kā nacionāla drošības iestāde, kas atbild par Lamanša pastāvīgā savienojuma daļu, kura atrodas Francijas Republikas jurisdikcijā.

(4)

No sarunām starp Francijas Republiku un Apvienoto Karalisti ir kļuvis skaidrs, ka nolīgums saskaņā ar minētajā lēmumā paredzētajiem nosacījumiem nenovedīs pie abām Pusēm pieņemamas vienošanās. Tādējādi Francijas Republika 2023. gada 23. marta vēstulē pauda nodomu risināt sarunas par citādu nolīgumu un to noslēgt. Tādēļ tiek ierosināts alternatīvs pilnvarojums.

(5)

Starptautisks nolīgums ar trešo valsti par dzelzceļa drošības un savstarpējas izmantojamības noteikumu piemērošanu pārrobežu situācijās var ietekmēt jomu, uz kuru lielā mērā attiecas Savienības tiesību akti, jo īpaši Regula (ES) 2016/796 un Direktīvas (ES) 2016/798 un (ES) 2016/797. Tāpēc šāds nolīgums ietilpst Savienības ekskluzīvā ārējā kompetencē. Dalībvalstis drīkst risināt sarunas vai slēgt šādu nolīgumu tikai tad, ja Savienība tās ir pilnvarojusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2. panta 1. punktu. Ņemot vērā to, ka šāds nolīgums skar spēkā esošu Savienības tiesību aktu aptvertu transporta jomu, ir arī nepieciešams, lai Savienības likumdevējs piešķirtu šādu pilnvarojumu saskaņā ar LESD 91. pantā minēto likumdošanas procedūru.

(6)

Ņemot vērā Lamanša pastāvīgā savienojuma kā dzelzceļa savienojuma īpašo pozīciju, kas ietver kompleksu inženiertehnisko struktūru, kura daļēji atrodas Francijas Republikas un daļēji trešās valsts teritorijā, ir lietderīgi piešķirt pilnvaras Francijas Republikai risināt sarunas ar Apvienoto Karalisti par starptautisku nolīgumu, to parakstīt un noslēgt attiecībā uz saskaņotu Lamanša pastāvīgā savienojuma drošības un savstarpējas izmantojamības noteikumu piemērošanu (“nolīgums”), kā arī nodrošināt Francijas nacionālās drošības iestādes, proti, Établissement Public de Sécurité Ferroviaire (“EPSF”), un Apvienotās Karalistes nacionālās drošības iestādes, proti, Office of Rail and Road (“ORR”), sadarbību.

(7)

Francijas Republikas jurisdikcijā esošajai Lamanša pastāvīgā savienojuma daļai būtu jāpaliek pakļautai Savienības tiesību aktiem. Būtu jānodrošina Savienības tiesību pārākuma un attiecīgā gadījumā tiešās piemērojamības principu un Savienības institūciju un iestāžu attiecīgās kompetences ievērošana.

(8)

Strīdi starp Francijas Republiku un Apvienoto Karalisti par nolīguma piemērošanu nebūtu jārisina šķīrējtiesā, kas izveidota saskaņā ar Kenterberijas līguma 19. pantu, vai ar citiem juridiski saistošiem strīdu izšķiršanas līdzekļiem.

(9)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2016/796 3. pantu Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūrai vienīgajai jāsaglabā atbildība par tai piešķirtajām funkcijām un pilnvarām, un saskaņā ar Direktīvas (ES) 2016/798 16. pantu EPSF būtu jāsaglabā neatkarība lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to ar Kenterberijas līgumu izveidotās Starpvaldību komisijas un Drošības iestādes lomai nolīgumā ietvertajos jautājumos būtu jāaprobežojas ar EPSF un ORR darbības koordinēšanu. Starpvaldību komisijas un Drošības iestādes izdotajiem regulatīvajiem aktiem vai to sekām nebūtu jāietekmē EPSF lēmumu pieņemšanas autonomija saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(10)

Lai nodrošinātu pastāvīgu Savienības tiesību piemērošanu Francijas Republikas jurisdikcijā esošajā Lamanša pastāvīgā savienojuma daļā un lai nodrošinātu, ka Komisija var uzraudzīt to piemērošanu Tiesas kontrolē arī steidzamības apstākļos, Francijas Republikai būtu jāsaglabā tiesības vienpusēji apturēt nolīguma darbību vai to izbeigt.

(11)

Lai ņemtu vērā iespējamās izmaiņas Savienības tiesību aktos nākotnē, īpaši Regulā (ES) 2016/796 un Direktīvās (ES) 2016/797 un (ES) 2016/798, nolīgumam būtu jāparedz tā grozījumu veikšanas noteikumi. Būtu jāpiešķir Komisijai tiesības pilnvarot Francijas Republiku izdarīt grozījumus nolīgumā saskaņā ar minētajā nolīgumā noteikto grozīšanas procedūru ar noteikumu, ka šādi grozījumi attiecas tikai uz pielāgojumiem, lai atspoguļotu izmaiņas Savienības tiesību aktos.

(12)

Savienības interesēs Francijas Republika būtu arī jāpilnvaro risināt sarunas par turpmākiem grozījumiem nolīgumā, kas noslēgts, pamatojoties uz pilnvarojumu šajā lēmumā, kuros atspoguļo Lēmumā (ES) 2020/1531 noteiktos nosacījumus. Tāpēc pilnvarojumam, ko Savienība piešķīrusi ar Lēmumu (ES) 2020/1531, būtu jāpaliek spēkā, ciktāl nolīgumu, kas noslēgts, pamatojoties uz šo pilnvarojumu, varētu grozīt, lai atspoguļotu minētajā lēmumā noteiktos nosacījumus,

a)

nolīgums visos aspektos ir saderīgs ar Savienības tiesību aktiem; tiek nodrošināta Savienības tiesību pārākuma un attiecīgā gadījumā tiešās piemērojamības principu ievērošana;

b)

strīdus starp Francijas Republiku un Apvienoto Karalisti par nolīguma piemērošanu nerisina šķīrējtiesā, kas izveidota saskaņā ar Kenterberijas līguma 19. pantu, vai ar citiem juridiski saistošiem strīdu izšķiršanas līdzekļiem;

c)

Francijas Republika saglabā tiesības vienpusēji apturēt nolīguma darbību vai to izbeigt, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu pilnīgu, pareizu un ātru piemērošanu tās jurisdikcijā esošajā Lamanša pastāvīgā savienojuma daļā;

d)

nolīgums paredz tā grozīšanas mehānismu, lai to varētu pielāgot izmaiņām Savienības tiesību aktos;

e)

tiek nodrošināta Eiropas Savienības Dzelzceļu aģentūrai un EPSF kā nacionālajai drošības iestādei Direktīvas (ES) 2016/798 nozīmē ar Savienības tiesību aktiem piešķirtā neatkarība un attiecīgās pilnvaras, un konkrēti: