10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/3

Tiesas (virspalāta) spriedums 2007. gada 11. septembrī — Maria-Luise Lindorfer/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-227/04 P) (1)

(Apelācija - Ierēdņi - Pensijas tiesību pārcelšana - Profesionālā darbība pirms darba uzsākšanas Kopienu dienestā - Izdienas gadu aprēķināšana - Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkts - Vispārīgie piemērošanas noteikumi - Nediskriminācijas princips - Vienlīdzīgas attieksmes princips)

(2007/C 269/07)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Maria-Luise Lindorfer (pārstāvji — G. Vandersanden un L. Levi, avocats)

Pretējā puse procesā: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — F. Anton un M. Sims-Robertson)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2004. gada 18. marta spriedumu lietā T-204/01 Lindorfer/Padome, ar kuru noraidīta prasība atcelt Padomes 2000. gada 3. novembra Lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas izdienas gadu aprēķināšanu pēc pensijas tiesību, ko viņa ieguvusi Austrijas sistēmas ietvaros, vienotas likmes izpirkuma vērtības pārcelšanas uz Kopienu sistēmu

Rezolutīvā daļa:

1)	Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. marta spriedumu lietā T-204/01 Lindorfer/Padome atcelt, jo ar to ir noraidīta Lindorferas prasība tāpēc, ka diskriminācija dzimuma dēļ nav notikusi;

2)	Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 3. novembra lēmumu, ar kuru aprēķināti Lindorferas izdienas gadi, atcelt;

3)	pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt;

4)	Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

(1) OV C 190, 24.7.2004.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/4

Tiesas (ceturtā palāta) spriedums 2007. gada 13. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-260/04) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība - Publisko pakalpojumu koncesijas - 329 koncesiju derību rīkošanai zirgu skriešanās sacīkstēs atjaunošana bez uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu - Atklātības un pārskatāmības pienākumi)

(2007/C 269/08)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Vīdners [K. Wiedner], K. Katabriga [C. Cattabriga] un L. Vizadžo [L. Visaggio], pārstāvji)

Atbildētāja: Itālijas Republika (pārstāvji — I. Bragulja [I. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. de Bellis [G. De Bellis], avvocat)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas atbalstam — Dānijas Karaliste (pārstāvis — J. Molde [J. Molde], pārstāvis), Spānijas Karaliste (pārstāvis — F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Pārskatāmības principa un atklātības pienākuma, kas izriet no EKL 43. un turpmākajiem pantiem un EKL 49. un turpmākajiem pantiem, pārkāpums — 329 koncesiju derību rīkošanai zirgu skriešanās sacīkstēs atjaunošana bez iepriekšēja uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu

Rezolutīvā daļa:

atjaunojot 329 koncesijas derību rīkošanai zirgu skriešanās sacīkstēs bez uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu, un it īpaši ir pārkāpusi vispārējo pārskatāmības principu, kā arī pienākumu nodrošināt atbilstošu atklātības līmeni;

2)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 217, 28.8.2004.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/4

Tiesas (otrā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī (House of Lords (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — The Queen, Veli Tum, Mehmet Dari/Secretary of State for the Home Department

(Lieta C-16/05) (1)

(EEK un Turcijas Asociācijas nolīgums - Papildu protokola 41. panta 1. punkts - “Atturēšanās no darbības’ atruna - Piemērojamība - Dalībvalsts tiesību akti, ar ko pēc Papildu protokola stāšanās spēkā ievieš jaunus ierobežojumus tādu Turcijas pilsoņu uzņemšanai savā teritorijā, kas paredz izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību)

(2007/C 269/09)

Tiesvedības valoda — angļu

Iesniedzējtiesa

House of Lords

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: The Queen, Veli Tum, Mehmet Dari

Atbildētājs: Secretary of State for the Home Department

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — House of Lords — 1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītā un Nolīgumam par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Ekonomisko Kopienu un Turciju un par veicamajiem pasākumiem saistībā ar tās spēkā stāšanos (OV 1972, L 293, 4. lpp.) pievienotā Papildus Protokola 41. panta 1. punkta interpretācija — Dalībvalsts tiesības ieviest jaunus ierobežojumus Turcijas pilsoņu ieceļošanai, lai šīs valsts teritorijā uzsāktu uzņēmējdarbību

Rezolutīvā daļa:

41. panta 1. punkts 1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītajā papildu protokolā, kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72, ir interpretējams tādējādi, ka tas kopš papildu protokola stāšanās spēkā attiecīgajā dalībvalstī aizliedz ieviest jaunus ierobežojumus brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanai, ieskaitot tādus, kas attiecas uz pamata un/vai procedūras nosacījumiem tādu Turcijas pilsoņu pirmreizējai uzņemšanai šīs valsts teritorijā, kas paredz tajā veikt profesionālo darbību kā pašnodarbinātas personas.

(1) OV C 69, 19.3.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/5

Tiesas (virspalāta) spriedums 2007. gada 11. septembrī (Finanzgericht Köln (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Herbert Schwarz, Marga Gootjes-Schwarz/Finanzamt Bergisch Gladbach

(Lieta C-76/05) (1)

(EK līguma 8.a pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem-EKL 18. pants) - Eiropas Savienības pilsonība - EK līguma 59. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem-EKL 49. pants) - Pakalpojumu sniegšanas brīvība - Tiesību akti ienākuma nodokļa jomā - Mācību maksa - Tiesības atskaitīt no nodokļa tikai to mācību maksu, kas samaksāta valsts privātām iestādēm)

(2007/C 269/10)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Köln

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Herbert Schwarz, Marga Gootjes-Schwarz

Atbildētājs: Finanzamt Bergisch Gladbach

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Finanzgericht Köln — Valsts tiesiskā regulējuma ienākuma nodokļa jomā, kurš ļauj atskaitīt no nodokļa bērnu mācību maksu, ja viņi apmeklē noteiktas valsts izglītības iestādes — Bērni, kas apmeklē izglītības iestādes citās dalībvalstīs

Rezolutīvā daļa:

ja vienas dalībvalsts nodokļu maksātāju bērni apmeklē izglītības iestādi, kas atrodas citā dalībvalstī un kuras finansējums galvenokārt tiek nodrošināts no privātiem līdzekļiem, EKL 49. pants ir jāinterpretē tā, ka tam ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas nodokļu maksātājiem paredz iespēju kā speciālos izdevumus, kas dod tiesības samazināt ienākuma nodokli, deklarēt mācību maksu, kas samaksāta konkrētām privātām izglītības iestādēm, kas dibinātas valsts teritorijā, bet šo iespēju vispārīgi izslēdz attiecībā uz mācību maksu, kas samaksāta privātai izglītības iestādei, kas dibināta citā dalībvalstī;

ja dalībvalsts nodokļu maksātāju bērni apmeklē izglītības iestādi, kas nodibināta citā dalībvalstī un kuras sniegtie pakalpojumi neietilpst EKL 49. panta piemērošanas jomā, EKL 18. pantam ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas nodokļu maksātājiem paredz iespēju kā speciālos izdevumus, kas dod tiesības samazināt ienākuma nodokli, deklarēt mācību maksu, kas samaksāta konkrētām izglītības iestādēm, kas dibinātas valsts teritorijā, bet šo iespēju vispārīgi izslēdz attiecībā uz mācību maksu, kas samaksāta izglītības iestādei, kas dibināta citā dalībvalstī.

(1) OV C 93, 16.4.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/5

Tiesas (virspalāta) spriedums 2007. gada 11. septembrī (Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — D.P.W. Hendrix/Raad van Bestuur van het Uitvoeringsinstituut Werknemersverzekeringen

(Lieta C-287/05) (1)

(Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums - EKL 12., 17., 18. un 39. pants - Regula (EEK) Nr. 1408/71 - 4. panta 2.a punkts un 10.a pants, kā arī IIa pielikums - Regula (EEK) Nr. 1612/68 - 7. panta 1. punkts - Speciālie no iemaksām neatkarīgie pabalsti - Nīderlandes pabalsti gados jauniem invalīdiem - Neeksportējams raksturs)

(2007/C 269/11)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Centrale Raad van Beroep

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: D.P.W. Hendrix

Atbildētāja: Raad van Bestuur van het Uitvoeringsinstituut Werknemersverzekeringen

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Centrale Raad van Beroep — 4. panta 2.a punkta interpretācija Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kuru groza Padomes 1998. gada 4. jūnija Regula (EK) Nr. 1223/98 (OV L 168, 1. lpp.), kā arī EKL 12., 18. un 39. panta interpretācija un 7. panta 1. punkta interpretācija Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.)

Rezolutīvā daļa:

tāds pabalsts, kāds tiek maksāts atbilstoši 1997. gada 24. aprīļa Likumam par darba nespējas pabalstiem gados jauniem invalīdiem (Wet arbeidsongeschiktheidsvoorziening jonggehandicapten), ir uzskatāms par speciālu no iemaksām neatkarīgu pabalstu 4. panta 2.a punkta Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta un atjaunota ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kuru groza Padomes 1998. gada 4. jūnija Regula (EK) Nr. 1223/98, nozīmē, tādējādi personām, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, ir piemērojams vienīgi ar šīs regulas 10.a pantu ieviestais saskaņojošais regulējums, un šo pabalstu likumīgi var piešķirt tikai personām, kas dzīvo dalībvalsts, kas nodrošina minēto pabalstu, teritorijā. Apstāklis, ka ieinteresētā persona agrāk saņēma pabalstu gados jauniem invalīdiem, kas bija eksportējams, neietekmē minēto tiesību normu piemērošanu;

EKL 39. pants un 7. pants Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ir jāinterpretē tā, ka tiem nav pretējs valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir piemērots 4. panta 2.a punkts un 10.a pants Regulā Nr. 1408/71, kas grozīta un atjaunota ar Regulu Nr. 118/97, kuru groza Regula Nr. 1223/98, un kurš paredz, ka speciālu no iemaksām neatkarīgu pabalstu, kas minēts šīs regulas IIa pielikumā, var piešķirt tikai personām, kas dzīvo valsts teritorijā. Tomēr šī tiesiskā regulējuma īstenošana nedrīkst personas, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, tiesības ietekmēt vairāk nekā tas vajadzīgs, lai īstenotu valsts tiesiskā regulējuma likumīgos mērķus. Valsts tiesām tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, valsts tiesību normas ir jāinterpretē saderīgi ar Kopienu tiesībām, īpaši ņemot vērā to, ka attiecīgais darba ņēmējs ir saglabājis visas ekonomiskās un sociālās saiknes izcelsmes dalībvalstī.

(1) OV C 296, 26.11.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/6

Tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 20. septembra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Nīderlandes Karaliste

(Lieta C-297/05) (1)

(Identifikācija un obligāta tehniskā apskate pirms transportlīdzekļu reģistrācijas dalībvalstī - EKL 28. un 30. pants - Direktīvas 96/96/EK un 1999/37/EK - Citās dalībvalstīs izdotu reģistrācijas apliecību un veiktu tehnisko apskašu atzīšana)

(2007/C 269/12)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. van Bēks [M. van Beek] un D. Zeilstra [D. Zijlstra])

Atbildētāja: Nīderlandes Karaliste (pārstāves — H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un D. J. M. de Hrāfe [D. J. M. de Grave].)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas atbalstam: Somijas Republika (pārstāve — E. Biglina [E. Bygglin])

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — EKL 28. un 30. panta pārkāpums — Prasība veikt tehnisko apskati citā dalībvalstī jau reģistrētām automašīnām pirms to reģistrācijas Nīderlandē

Rezolutīvā daļa

1)	attiecinot uz citā dalībvalstī pirms tam reģistrētiem transportlīdzekļiem, kas vecāki par trim gadiem, vispārējā stāvokļa pārbaudi pirms to reģistrēšanas, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. un 30. pants;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Komisija, Nīderlandes Karaliste un Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 296, 26.11.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/7

Tiesas (ceturtā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-304/05) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 92/43/EEK - Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība - Direktīva 79/409/EEK - Savvaļas putnu aizsardzība - Slēpošanas trašu iekārtošanas ietekmes uz vidi novērtējums)

(2007/C 269/13)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. van Beks [M. van Beek] un D. Rekja [D. Recchia])

Atbildētāja: Itālijas Republika (pārstāvji — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia] un Dž. Fjengo [G. Fiengo])

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.) 6. panta 2.–4. punkta un 7. panta pārkāpums — Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 1. lpp.) 4. panta 1. un 2. punkta pārkāpums — Slēpošanas zonas Santa Caterina Valfurva Stelvio nacionālajā parkā (īpaši aizsargājamā teritorijā IT 2040044) paplašināšana, neveicot ietekmes uz vidi novērtējumu — Pasākumu, lai novērstu traucējumus un tādu sugu dzīvotņu noplicināšanos, kuru dēļ noteikta īpaši aizsargājamā teritorija, neveikšana

Rezolutīvā daļa:

—	atļaujot pasākumus, kas var būtiski ietekmēt īpaši aizsargājamo teritoriju IT 2040044, Parco Nazionale dello Stelvio, pienācīgi nenovērtējot šo pasākumu ietekmi uz vidi, ņemot vērā īpaši minētās teritorijas aizsargāšanas mērķus;

—

atļaujot šādus pasākumus un neievērojot noteikumus, ka gadījumā, ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz vidi, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus un tos paziņo Komisijai, lai nodrošinātu “Natura 2000” tīkla kopējās vienotības aizsardzību, un

—	neveicot pasākumus, lai novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta īpaši aizsargājamā teritorija IT 2040044 Parco Nazionale dello Stelvio,

Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 2.–4. punkts un šīs Direktīvas 7. pants, kā arī Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību 4. panta 1. un 2. punkts;

2)	prasību pārējā daļā noraidīt;

3)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 229, 17.9.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/7

Tiesas (otrā palāta) spriedums 2007. gada 13. septembrī (Juzgado de lo Social de San Sebastián (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Yolanda Del Cerro Alonso/Osakidetza (Servicio Vasco de Salud)

(Lieta C-307/05) (1)

(Direktīva 1999/70/EK - Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzula - Nediskriminācijas princips - “Darba nosacījumu’ jēdziens - Piemaksas par darba stāžu - Ietveršana - Atšķirīgu attieksmi pamatojoši objektīvi iemesli - Neesamība)

(2007/C 269/14)

Tiesvedības valoda — spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de lo Social de San Sebastián

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Yolanda Del Cerro Alonso

Atbildētājs: Osakidetza (Servicio Vasco de Salud)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Juzgado de lo Social de San Sebastián — Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) interpretācija — Darba apstākļi, kas ietver vai neietver ekonomiskus nosacījumus — Piemaksa par darba stāžu — Nesaņemšana, pamatojoties uz darbinieku arodbiedrības pārstāvju un administrācijas savstarpēji noslēgtajiem nolīgumiem — Pietiekami objektīvi iemesli

Rezolutīvā daļa:

1999. gada 18. martā noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas pievienots pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, 4. klauzulas 1. punktā minētais jēdziens “darba nosacījumi” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var būt pamats tādai prasībai, kas aplūkota pamata lietā, ar ko tiek prasīts noteikta laika darba ņēmējam piešķirt piemaksu par stāžu, kas atbilstoši valsts tiesību aktiem ir paredzēta tikai pastāvīgiem darba ņēmējiem;

pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj atšķirīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem un pastāvīgiem darba ņēmējiem, kas ir pamatota tikai ar to, ka šāda attieksme ir paredzēta dalībvalsts tiesību akta vai tiesiskajā regulējumā, vai kolektīvajā līgumā, ko ir parakstījuši darba ņēmēju arodbiedrību pārstāvji un attiecīgais darba devējs.

(1) OV C 257, 15.10.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/8

Tiesas (virspalāta) spriedums 2007. gada 11. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-318/05) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - EKL 18., 39., 43. un 49. pants - Tiesību akti ienākuma nodokļa jomā - Mācību maksa - Tiesības atskaitīt no nodokļa tikai to mācību maksu, kas samaksāta valsts privātām iestādēm)

(2007/C 269/15)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Gross [K. Gross] un R. Liāls [R. Lyal])

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma [M. Lumma] un U. Forsthofs [U. Forsthoff])

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — EKL 18., 39., 43. un 49. panta pārkāpums — Valsts tiesību akti ienākuma nodokļa jomā, kas bez izņēmumiem izslēdz iespēju atskaitīt no nodokļa bērnu mācību maksu, ja viņi apmeklē ārvalstu izglītības iestādi

Rezolutīvā daļa:

vispārīgi izslēdzot iespēju kā speciālus izdevumus, kas paredzēti Likuma par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz) 10. panta 1. punkta 9. apakšpunktā, redakcijā, kas publicēta 2002. gada 19. oktobrī, atskaitīt no nodokļa mācību maksu, kas saistīta ar citā dalībvalstī esošas izglītības iestādes apmeklēšanu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43. un 49. pants;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 257, 15.10.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/8

Tiesas (otrā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-388/05) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Dabisko dzīvotņu aizsardzība - Savvaļas fauna un flora - Īpaši aizsargājamā teritorija “Valloni e steppe pedegarganiche’)

(2007/C 269/16)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — A. Aresu [A. Aresu] un D. Rekja [D. Recchia])

Atbildētāja: Itālijas Republika (pārstāvji — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, Dž. Fjengo [G. Fiengo], advokāts)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 1. lpp.) 4. panta 4. punkta pārkāpums un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.) 6. panta 2.-4. punkta un 7. panta pārkāpums — Pienākums veikt attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos — Rūpnieciskā attīstība, kas skar Gargano nacionālo parku

Rezolutīvā daļa:

neveicot piemērotus pasākumus, lai īpaši aizsargājamā teritorijā “Valloni e steppe pedegarganiche” novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumus, kas skar sugas, kuru dēļ šī teritorija ir noteikta, Itālijas Republika attiecībā uz laika posmu pirms 1998. gada 28. decembra nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 4. panta 4. punktu Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvā 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību, un attiecībā uz laika posmu pēc minētās dienas — pienākumus, kas tai uzlikti ar 6. panta 2. punktu Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību;

2)	Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 22, 28.1.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/9

Tiesas (virspalāta) 2007. gada 11. septembra spriedums (Supremo Tribunal de Justiça (Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Merck Genéricos-Produtos Farmacêuticos L.da /Merck & Co. Inc., Merck Sharp & Dohme, L.da

(Lieta C-431/05) (1)

(Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu - Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) 33. pants - Patenti - Aizsardzības minimālais termiņš - Dalībvalsts tiesību normas, kas paredz īsāku termiņu - EKL 234. pants - Tiesas kompetence - Tieša iedarbība)

(2007/C 269/17)

Tiesvedības valoda — portugāļu

Iesniedzējtiesa

Supremo Tribunal de Justiça

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Merck Genéricos-Produtos Farmacêuticos L.da

Atbildētāja: Merck & Co. Inc., Merck Sharp & Dohme, L.da

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Supremo Tribunal de Justiça — 33. panta Līgumā par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (“TRIPS līgums”), kas ietverts pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (OV L 336, 214. lpp.), interpretācija — Kompetence interpretācijas jomā — Tieša iedarbība

Rezolutīvā daļa

Kopienas tiesiskā regulējuma patentu jomā pašreizējā stāvoklī Kopienas tiesības neiestājas pret to, lai valsts tiesa valsts tiesībās paredzētajos apstākļos tieši piemērotu 33. pantu Līgumā par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marrākešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē.

(1) OV C 36, 11.2.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/9

Tiesas (trešā palāta) spriedums 2007. gada 13. septembrī — Land Oberösterreich, Austrijas Republika/Eiropas Kopienu Komisija

(Apvienotās lietas C-439/05 P un C-454/05 P) (1)

(Apelācija - Direktīva 2001/18/EK - Lēmums 2003/653/EK - Ģenētiski modificētu organismu apzināta izplatīšana vidē - EKL 95. panta 5. punkts - Valsts noteikumi, ar ko paredzēta atkāpe no saskaņošanas pasākuma, kuri tiek pamatoti ar jauniem zinātniskiem datiem un dalībvalsts īpašu problēmu - Sacīkstes princips)

(2007/C 269/18)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Land Oberösterreich (pārstāvji — G. Hermanzēders [G. Hörmanseder], pārstāvis, kam palīdz F. Mitendorfers [F. Mittendorfer], Rechtsanwalt), Austrijas Republika (pārstāvji — H. Dosi [H. Dossi] un A. Hable [A. Hable])

Pretējā puse procesā: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — U. Velkers [U. Wölker] un M. Patakja [M. Patakia],)

Priekšmets

Apelācija, kas iesniegta par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2005. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T-366/03 un T-235/04 Land Oberösterreich un Austrija pret Komisiju, ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja prasību atcelt Komisijas 2003. gada 2. septembra Lēmumu Nr. 2003/653/EK par valsts noteikumiem, ar ko aizliedz ģenētiski modificētu organismu izmantošanu Augšaustrijas pavalstī, atbilstoši EK līguma 95. panta 5. punktam — Valsts tiesību akti ar atkāpi no saskaņošanas pasākumiem, kurus pamato dalībvalsts īpaša problēma

Rezolutīvā daļa:

1)	apelācijas sūdzības noraidīt;

2)	Land Oberösterreich un Austrijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 48, 25.2.2006.

OV C 60, 11.3.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/10

Tiesas (otrā palāta) 2007. gada 13. septembra spriedums — Common Market Fertilizers SA/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-443/05 P) (1)

(Apelācija - Antidempinga nodevas - Muitas kodeksa 239. pants - Ievedmuitas nodokļa atlaišana - Regulas (EEK) Nr. 2454/93 907. panta pirmā daļa - Interpretācija - Likumība - Komisijas lēmums - Ekspertu grupa Muitas kodeksa komitejas ietvaros - Darbības ziņā atsevišķa vienība - Padomes Lēmuma 1999/468/EK 2. pants un 5. panta 2. punkts - Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. pants - Muitas kodeksa 239. panta piemērošanas nosacījumi - Rupjas neuzmanības neesamība)

(2007/C 269/19)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Common Market Fertilizers SA (pārstāvji — A. Sutons [A. Sutton], barrister, un N. Flandins [N. Flandin], avocat)

Pretējā puse procesā: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvis)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas 2005. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-134/03 un T-135/03 Common Market Fertilizers/Komisija, ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja prasību atcelt Komisijas 2002. gada 20. decembra lēmumus C(2002) 5217, galīgā redakcija, un C(2002) 5218, galīgā redakcija, kuros atzīts, ka konkrētajā gadījumā nav pamata piešķirt ievedmuitas nodokļa atlaišanu

Rezolutīvā daļa:

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	Common Market Fertilizers SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 36, 11.2.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/10

Tiesas (ceturtā palāta) spriedums 2007. gada 13. septembrī [Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu] — Mohamed Jouini, Okay Gönen, Hasan Bajric, Gerald Huber, Manfred Ortner, Sükran Karacatepe, Franz Mühlberger, Nakil Bakii, Hannes Kranzler, Jürgen Mörth, Anton Schneeberger, Dietmar Susteric, Sascha Wörnhör, Aynur Savci, Elena Peter, Egon Schmöger, Mehmet Yaman, Dejan Preradovic, Andreas Mitter, Wolfgang Sorger, Franz Schachenhofer, Herbert Weiss, Harald Kaineder, Ognen Stajkovski, Jovica Vidovic/Princess Personal Service GmbH (PPS)

(Lieta C-458/05) (1)

(Sociālā politika - Direktīva 2001/23/EK - Darba ņēmēju tiesību aizsardzība - Uzņēmumu īpašumtiesību pāreja - “Īpašumtiesību pārejas’ jēdziens - Pagaidu darba uzņēmums)

(2007/C 269/20)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Oberster Gerichtshof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Mohamed Jouini, Okay Gönen, Hasan Bajric, Gerald Huber, Manfred Ortner, Sükran Karacatepe, Franz Mühlberger, Nakil Bakii, Hannes Kranzler, Jürgen Mörth, Anton Schneeberger, Dietmar Susteric, Sascha Wörnhör, Aynur Savci, Elena Peter, Egon Schmöger, Mehmet Yaman, Dejan Preradovic, Andreas Mitter, Wolfgang Sorger, Franz Schachenhofer, Herbert Weiss, Harald Kaineder, Ognen Stajkovski, Jovica Vidovic

Atbildētāja: Princess Personal Service GmbH (PPS)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Oberster Gerichtshof — 1. panta 1. punkta Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.) interpretācija — Piemērošanas joma — Jēdziens “uzņēmuma daļa” — Biroja darbinieka, meitas uzņēmuma vadītāja, klientu konsultantu atbildīgās personas, vadītāja un trešdaļas pagaidu darbinieku ar klientiem, kas izmanto šo darbinieku pakalpojumus, pāreja divu pagaidu uzņēmu ietvaros

Rezolutīvā daļa:

1. panta 1. punkts Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro, ja daļa no administrācijas darbiniekiem un daļa un pagaidu darbiniekiem pāriet uz citu pagaidu darba uzņēmumu, lai tur tiem pašiem klientiem izpildītu tādus pašus darba pienākumus, un iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, notiekot pārejai, attiecīgie resursi kā tādi ir pietiekami, lai bez citu resursu un citu uzņēmumu daļu palīdzības turpinātu sniegt attiecīgajai komercdarbībai raksturīgos pakalpojumus.

(1) OV C 178, 29.7.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/11

Tiesas (virspalāta) 2007. gada 11. septembra spriedums (Cour d'appel de Nancy (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Céline SARL/Céline SA

(Lieta C-17/06) (1)

(Preču zīmes - Pirmās direktīvas 89/104/EEK 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts - Reģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret to, ka trešā persona izmanto preču zīmei identisku apzīmējumu - Preču zīmes izmantošana par sabiedrības nosaukumu, komercnosaukumu vai firmas zīmi - Trešās personas tiesības izmantot savu vārdu)

(2007/C 269/21)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Cour d'appel de Nancy

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Céline SARL

Atbildētāja: Céline SA

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Cour d'appel de Nancy — Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās Direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 40, 1. lpp.), 5. panta 1. punkta interpretācija — Reģistrētai vārdiskai preču zīmei identiska apzīmējuma izmantošana sabiedrības nosaukuma vai firmas zīmes veidā saistībā ar identisku preču tirdzniecību

Rezolutīvā daļa

Tas, ka trešā persona bez atļaujas izmanto sabiedrības nosaukumu, komercnosaukumu vai firmas zīmi, kas ir identiska agrākai vārdiskai preču zīmei, saistībā ar tādu preču tirdzniecību, kuras ir identiskas precēm, attiecībā uz kurām reģistrēta preču zīme, ir uzskatāms par tādu izmantošanu, kuru šīs preču zīmes īpašnieks var apturēt atbilstoši Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam, ja tā ir izmantošana attiecībā uz precēm, kura iespaido vai var iespaidot preču zīmes.

Šādā gadījumā Direktīvas 89/104 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts var būt šķērslis šādam aizliegumam vienīgi tad, ja trešā persona savu sabiedrības nosaukumu vai komercnosaukumu izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.

(1) OV C 74, 25.3.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/11

Tiesas (ceturtā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika

(Lieta C-74/06) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - EKL 90. pants - Ievestu lietotu transportlīdzekļu reģistrācijas nodeva - Ar nodokli apliekamās vērtības noteikšana - Transportlīdzekļu amortizācija, kas ir balstīta vienīgi uz vecumu - Aprēķina kritēriju publiskums - Iespēja apstrīdēt iepriekšējā aprēķina kārtības piemērošanu)

(2007/C 269/22)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — D. Triandafilu [D. Triantafyllou])

Atbildētāja: Grieķijas Republika (pārstāvji — P. Milonopuls [P. Mylonopoulos] un K. Boskovits [K. Boskovits])

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — EKL 90. panta pārkāpums — Ievestu lietotu transportlīdzekļu diskriminējošā aplikšana ar nodokļiem

Rezolutīvā daļa

piemērojot vienīgi amortizācijas kritēriju, kas balstīts uz transportlīdzekļu vecumu, lai noteiktu ar nodokli apliekamo vērtību reģistrācijas nodevas noteikšanai lietotiem transportlīdzekļiem, kas Grieķijas teritorijā ievesti no citas dalībvalsts, un piemērojot vērtības samazinājumu sešus līdz divpadsmit mēnešus veciem transportlīdzekļiem 7 % apmērā vai transportlīdzekļiem, kuru vecums ir viens gads — samazinājumu 14 % apmērā, — kas negarantē, ka maksājamais nodoklis, pat ja tas tā ir tikai atsevišķos gadījumos, nepārsniedz atlikušo nodokļa summu, kas iekļauta līdzīgu lietotu valsts teritorijā jau reģistrētu transportlīdzekļu vērtībā, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 90. pantu;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Grieķijas Republika un Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 108, 6.5.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/12

Tiesas (pirmā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī (Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Staat der Nederlanden/Antroposana, Patiëntenvereniging voor Antroposofische Gezondheidszorg, Nederlandse Vereniging van Antroposofische Artsen, Weleda Nederland NV, Wala Nederland NV

(Lieta C-84/06) (1)

(Kopienas kodekss, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm - EKL 28. un 30. pants - Tirdzniecības atļauja un reģistrācija - Antropozofiskās zāles)

(2007/C 269/23)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Staat der Nederlanden

Atbildētāji: Antroposana, Patiëntenvereniging voor Antroposofische Gezondheidszorg, Nederlandse Vereniging van Antroposofische Artsen, Weleda Nederland NV, Wala Nederland NV

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Hode Raad der Nederlanden — Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.), interpretācija — Antropozofisko zāļu, kas nav homeopātiskās zāles direktīvas III sadaļas 2. nodaļas nozīmē, tirdzniecības atļauja — Valsts tiesību akti, kuros uz antropozofiskajām zālēm ir attiecināti direktīvas III sadaļas 1. nodaļā paredzētie nosacījumi — EKL 28. un 30. pants

Rezolutīvā daļa:

antropozofiskās zāles var tirgot tikai tad, ja tās ir atļauts tirgot saskaņā ar vienu no procedūrām, kas ir paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, 6. pantā.

(1) OV C 108, 6.5.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/12

Tiesas (ceturtā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī [Tampereen käräjäoikeus (Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu] — Sari Kiiski/Tampereen kaupunki

(Lieta C-116/06) (1)

(Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm - Strādājošu grūtnieču aizsardzība - Direktīvas 76/207/EEK 2. pants - Tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu - Direktīvas 92/85/EEK 8. un 11. pants - Ietekme uz tiesībām grozīt bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu)

(2007/C 269/24)

Tiesvedības valoda — somu

Iesniedzējtiesa

Tampereen käräjäoikeus

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Sari Kiiski

Atbildētājs: Tampereen kaupunki

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — 2. panta interpretācija Padomes 2976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK (OV L 269, 15. lpp.), un 8. un 11. panta interpretācija Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvā 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (OV L 348, 1. lpp.) — Darba devēja atteikums saīsināt bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu — Lūgums, kas iesniegts pirms atvaļinājuma sākuma pamatojoties uz ieinteresētās personas jauno grūtniecību — Valsts tiesiskais regulējums, kurā kā priekšnoteikums atvaļinājuma ilguma grozīšanai paredzēti neparedzami un pamatoti apstākļi, prakse, kas tiek izmantota saskaņā ar koplīgumu, kurā no šādu priekšnoteikumu vidus grūtniecība tiek izslēgta.

Rezolutīvā daļa:

ar 2. pantu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ attiecībā uz darba apstākļiem, kā arī ar 8. un 11. pantu Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvā 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē), kuri attiecas uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, ir pretrunā tādas valsts tiesību normas par bērna kopšanas atvaļinājumu, kurās netiek ņemtas vērā tādas pārmaiņas, kuras saistītas ar attiecīgās darba ņēmējas grūtniecību ierobežotajā vismaz četrpadsmit nedēļu ilgajā laika posmā pirms un pēc dzemdībām, un tādēļ ieinteresētā persona nevar grozīt bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu brīdī, kad tā izvirza savas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī liedz tai izmantot ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saistītās tiesības.

(1) OV C 121, 20.5.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/13

Tiesas (otrā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-177/06) (1)

(Valsts atbalsts - Atbalsta shēma - Nesaderīgums ar kopējo tirgu - Komisijas lēmums - Izpilde - Atbalsta shēmas apturēšana - Vēl neizmaksāta atbalsta apturēšana - Rīcībā nodota atbalsta atgūšana - Pienākumu neizpilde - Pamati aizstāvībai - Lēmuma prettiesiskums - Pilnīga izpildes iespējas neesamība)

(2007/C 269/25)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un K. Uraka Kavidezs [C. Urraca Caviedes], pārstāvji)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste (pārstāve — N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pārstāve)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Vajadzīgo pasākumu neveikšana paredzētajā termiņā, lai nodrošinātu Komisijas 2. un 3. panta Komisijas 2001. gada 20. decembra lēmumos par valsts atbalstiem, ko Spānija 1993. gadā sniegusi noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem piemērošanu Gipuskojas provincē (Spānija) (C(2002)4448) (OV L 77, 1. lpp.), Alavas provincē (Spānija) (C(2001)4475) (OV L 17, 20. lpp.) un Biskajas provincē (Spānija) (C(2001)4478) (OV L 40, 11. lpp.), piemērošanu

Rezolutīvā daļa:

noteiktajā termiņā nepieņemot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šādu zemāk minēto lēmumu 2. un 3. pantu:

—	Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmums 2003/28/EK par valsts atbalstiem, ko Spānija 1993. gadā sniegusi noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem Alavā (Spānija);

—	Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmums 2003/86/EK par valsts atbalstiem, ko Spānija 1993. gadā sniegusi noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem Biskajā (Spānija);

—	Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmums 2003/192/EK par valsts atbalstiem, ko Spānija 1993. gadā sniegusi noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem Gipuskojā (Spānija),

Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar minētajām tiesību normām.

2)	Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 143, 17.6.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/14

Tiesas (trešā palāta) 2007. gada 20. septembra spriedums — Société des Produits Nestlé SA/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi), Quick restaurants SA

(Lieta C-193/06) (1)

(Apelācija - Kopienas preču zīme - Regulas (EK) Nr. 40/94 - 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts - Grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “QUICKY’ - Valsts agrāku vārdisku preču zīmju “QUICKIES’ īpašnieka iebildumi - Sajaukšanas iespēja - Visaptveroša izvērtēšana)

(2007/C 269/26)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Société des Produits Nestlé SA (pārstāvis — D. Masson, avocat)

Citi procesa dalībnieki: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — A. Folliard-Monguiral), Quick restaurants SA (pārstāvji — E. De Gryse, F. de Visscher un D. Moreau, avocats)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2006. gada 22. februāra spriedumu lietā T-74/04 Nestlé/ITSB (persona, kas iestājusies lietā — Quick restaurants SA), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja prasību atcelt ITSB Apelāciju otrās padomes 2003. gada 17. decembra lēmumu (lieta R 922/2001-2) attiecībā uz iebildumu procesu starp Société des Produits Nestlé SA un Quick restaurants SA.

Rezolutīvā daļa

atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. februāra spriedumu lietā T-74/04 Nestlé/ITSB — Quick (“QUICKY”), tā kā Pirmās instances tiesa, pārkāpjot Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, neizvērtēja konkrēto apzīmējumu vizuālo līdzību, pamatojoties uz to radīto kopējo iespaidu;

2)	pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt;

3)	nodot lietu atpakaļ Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai;

4)	atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.

(1) OV C 165, 15.7.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/14

Tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 13. septembra spriedums — Il Ponte Finanziaria SpA/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) F.M.G. Textiles Srl, iepriekš — Marine Enterprise Projects — Società Unipersonale di Alberto Fiorenzi Srl

(Lieta C-234/06 P) (1)

(Apelācija - Kopienas preču zīme - Preču zīmes “BAINBRIDGE’ reģistrācija - Agrāku valsts preču zīmju, kuras visas ietver elementu “Bridge’, īpašnieka iebildumi - Iebildumu noraidījums - Preču zīmju saime - Izmantošanas pierādījums - Jēdziens “aizsardzības preču zīmes’)

(2007/C 269/27)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Il Ponte Finanziaria SpA (pārstāvji — P. L. Ronkalja [P. L. Roncaglia], A. Torridžani Malaspina [A. Torrigiani Malaspina] un M. Boleto [M. Boletto], avvocati,)

Pārējie lietas dalībnieki: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvji — O. Montalto [O. Montalto] un M. Bufolo [M. Buffolo]), F.M.G. Textiles Srl, iepriekš — Marine Enterprise Projects — Società Unipersonale di Alberto Fiorenzi Srl (pārstāvis — D. Marki [D. Marchi], avvocato)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā T-194/03 IL Ponte Finanziaria SpA/ITSB, ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, ko cēla vārdisku, grafisku un trīsdimensiju preču zīmju “Bridge”, “Old Bridge”, “The Bridge Basket”, “THE BRIDGE”, “The Bridge”, “FOOTBRIDGE”, “The Bridge Wayfarer” un “OVER THE BRIDGE” īpašnieks attiecībā uz 18. un 25. klasē ietilpstošajām precēm, par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2003. gada 17. marta lēmumu R 1015/2001-4, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzība par Iebildumu nodaļas lēmumu, ar kuru noraidīti iebildumi pret grafiskas preču zīmes “Bainbridge” attiecībā uz 18. un 25. klasē ietilpstošajām precēm reģistrācijas pieteikumu

Rezolutīvā daļa

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	Il Ponte Finanziaria SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 178, 29.7.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/15

Tiesas (sestā palāta) spriedums 2007. gada 20. septembrī (Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Benetton Group SpA/G-Star International BV

(Lieta C-371/06) (1)

(Preču zīmes - Direktīva 89/104/EEK - 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta trešais ievilkums un 3. punkts - Apzīmējums - Forma, kas piešķir precei ievērojamu vērtību - Izmantošana - Reklāmas kampaņas - Formas pievilcība, kas iegūta pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas tās kā atšķirtspējīga apzīmējuma atpazīstamības dēļ)

(2007/C 269/28)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Benetton Group SpA

Atbildētājs: G-Star International BV

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Hoge Raad der Nederlanden — Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 40, 1. lpp.), 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta trešā ievilkuma interpretācija — Džinsu bikses, kas kā atšķirtspējīgu apzīmējumu ietver darba vai motobraucēju apģērba pazīmes un kam ir ceļgalu aizsargi — Apzīmējums, ko veido forma, kas precei piešķir ievērojamu vērtību

Rezolutīvā daļa

Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta trešais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka preces forma, kas piešķir tai ievērojamu vērtību, nevar veidot preču zīmi atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 3. punktam, ja pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas tā ieguvusi pievilcību, kuras pamatā ir tās kā atšķirtspējīgā apzīmējuma atpazīstamība, pateicoties reklāmas kampaņai, ar kuru tika parādītas attiecīgās preces īpašās pazīmes.

(1) OV C 294, 2.12.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/15

Tiesas (astotā palāta) 2007. gada 13. septembra spriedums — Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika

(Lieta C-381/06) (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2002/14/EK - Darba ņēmēju informēšana un uzklausīšana - Netransponēšana noteiktajā termiņā)

(2007/C 269/29)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Patakia un J. Enegren)

Atbildētāja: Grieķijas Republika (pārstāvis — N. Dafniou)

Priekšmets

Valsts pienākumu neizpilde — Noteikumu, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvas 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, nepieņemšana noteiktajā termiņā — Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgais paziņojums par darba ņēmēju pārstāvēšanu (OV L 80, 29. lpp.)

Rezolutīvā daļa:

nepieņemot noteiktajā termiņā normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

2)	Grieķijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 261, 28.10.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/16

Tiesas (sestā palāta) spriedums 2007. gada 13. septembrī (Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Codirex Expeditie BV/Staatssecretaris van Financiën

(Lieta C-400/06) (1)

(Kopējais muitas tarifs - Kombinētā nomenklatūra - Tarifu klasifikācija - Apakšpozīcija 0202 30 50 - Izcirtņi no saldētas un atkaulotas liellopu un teļa liemeņu priekšējās ceturtdaļas)

(2007/C 269/30)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Codirex Expeditie BV

Atbildētājs: Staatssecretaris van Financiën

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Hoge Raad der Nederlanden — Komisijas 1999. gada 12. oktobra Regulas (EK) Nr. 2204/1999, ar ko groza I pielikumu Padomes Regulai (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 278, 1. lpp.), 2. nodaļas papildpiezīmes 1A, h) apakšpunkts, 11. punkts, interpretācija — Saldēti un atkauloti gaļas gabali no liemeņa priekšējās ceturtdaļas

Rezolutīvā daļa:

Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu, kas grozīta ar Komisijas 1999. gada 12. oktobra Regulu (EK) Nr. 2204/1999, I pielikums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka saldēti un atkauloti gaļas gabali no liellopa liemeņa priekšējās ceturtdaļas ietilpst kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijā 0202 30 50;

2)	Regulas Nr. 2658/87, kas grozīta ar Regulu Nr. 2204/1999, I pielikums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka, lai saldētus un atkaulotus gaļas gabalus no liellopa liemeņa priekšējās ceturtdaļas klasificētu apakšpozīcijā 0202 30 50, tiem ir jāatbilst citām prasībām, proti, tiem ir jābūt no viena dzīvnieka.

(1) OV C 310, 16.12.2006.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/16

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Landesgerichts Klagenfurt (Austrija) 2007. gada 9. jūlija rīkojumu — A-Punkt Schmuckhandels GmbH/Claudia Schmidt

(Lieta C-315/07)

(2007/C 269/31)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Landesgerichts Klagenfurt

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: A-Punkt Schmuckhandels GmbH

Atbildētāja: Claudia Schmidt

Prejudiciālie jautājumi

Vai kādas dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem ir aizliegta sudraba rotaslietu pārdošana, apmeklējot privātpersonas, lai pārdotu sudraba rotaslietas un pieņemtu to pasūtījumus, kur katras rotaslietas pārdošanas cena nepārsniedz EUR 40, veido brīvas preču aprites ierobežojumu EKL 28. un 30. panta nozīmē, ja Kopienas precēm pieeja tirgum ir iespējama tikai tad, ja šīm precēm piemēro papildus apgrūtinājumu izmaksu veidā, lai izmainītu pārdošanas struktūru un izmainītu un paplašinātu sortimentu?

Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, vai dalībvalsts tiesību akti, kas pretēji EKL 28. un 30. pantam aizliedz sudraba rotaslietu pārdošanu, kur katras rotaslietas pārdošanas cena nepārsniedz EUR 40, apmeklējot privātpersonas, lai pārdotu, respektīvi, pieņemtu šo sudraba rotaslietu pasūtījumus, ir attaisnojošs un samērīgs pasākums, kas liedz indivīdam tiesības pārdot sudraba rotaslietas, kur katras rotaslietas pārdošanas cena nepārsniedz EUR 40, apmeklējot privātpersonas, lai pārdotu sudraba rotaslietas un pieņemtu to pasūtījumus?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/16

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Verwaltungsgericht Gießen (Vācija) 2007. gada 9. jūlija rīkojumu — Markus Stoß/Wetteraukreis

(Lieta C-316/07)

(2007/C 269/32)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Gießen

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Markus Stoß

Atbildētāja: Wetteraukreis

Prejudiciālie jautājumi

Vai EKL 43. un 49. pants ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem ir pretrunā tāds valsts monopols uz noteiktām azartspēlēm kā, piemēram, sporta derības, ja attiecīgajā dalībvalstī nav saskaņotas un sistemātiskas azartspēļu ierobežošanas politikas, īpaši tādēļ, ka valsts koncesiju saņēmušie pasākumu rīkotāji mudina piedalīties citās azartspēlēs — kā valsts loterijas un kazino — un tādējādi privāti pakalpojumu sniedzēji var sniegt citas spēles ar tādu pašu vai vēl augstāku iespējamo atkarību izraisošo potenciālu — kā derības par noteiktiem sporta pasākumiem (kā zirgu skriešanās sacensības) un spēļu automātu pakalpojumi?

Vai EKL 43. un 49. pants ir interpretējami tādejādi, ka attiecīgi norīkoto dalībvalsts iestāžu izsniegtās atļaujas sporta derību organizēšanai, kas nav ierobežotas tikai ar valsts teritoriju, tās saņēmējam, kā arī viņa pilnvarotām trešajām personām tiek piešķirtas tiesības piedāvāt un īstenot līgumu noslēgšanu saistībā ar attiecīgajiem piedāvājumiem arī citās dalībvalstīs bez papildus valsts atļaujas?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) 2007. gada 20. jūlija rīkojumu — Ibrahim Altun/Stadt Böblingen

(Lieta C-337/07)

(2007/C 269/35)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Stuttgart

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Ibrahim Altun

Atbildētāja: Stadt Böblingen

Prejudiciālie jautājumi

Vai EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā teikumā paredzēto tiesību iegūšanai ir nepieciešams, lai “patvēruma ieguvējs”, pie kura ģimenes loceklis likumīgā kārtā ir nodzīvojis trīs gadus, visa šī laikposma ietvaros izpildītu Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā teikumā paredzētos nosacījumus?

Vai, lai ģimenes loceklis iegūtu Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības, pietiek ar to, ka “patvēruma ieguvējs” noteiktajā laikposmā divus gadus un sešus mēnešus ir bijis nodarbināts pie dažādiem darba devējiem un pēdējos sešus mēnešus ir bijis “nejauša” bezdarbnieka statusā un paliek šajā statusā vēl ilgāku laikposmu?

Vai ģimenes loceklis, kurš saņēmis atļauju pievienoties tādam Turcijas pilsonim, kuram uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī un līdz ar to arī pieeja šīs dalībvalsts legālajam darba tirgum ir piešķirtas vienīgi saistībā ar politiskā patvēruma piešķiršanu, pamatojoties uz vajāšanu politisku motīvu dēļ Turcijā, arī var atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo teikumu?

Gadījumā, ja uz trešo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, vai ģimenes loceklis var atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo teikumu arī tādā gadījumā, ja “patvēruma ieguvējam” (šajā gadījumā — tēvam) politiskais patvērums un no tā izrietošās uzturēšanās tiesības un pieeja darba tirgum piešķirti, pamatojoties uz nepatiesu informāciju?

5.	Gadījumā, ja uz ceturto jautājumu tiktu atbildēts noraidoši, vai šādā gadījumā, pirms atteikuma ģimenes loceklim piešķirt Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības ir nepieciešams formāli atcelt vai atsaukt “patvēruma ieguvējam” (šajā gadījumā — tēvam) piešķirtās tiesības?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Bundesgerichtshof (Vācija) 2007. gada 20. jūlija rīkojumu — Christopher Seagon, Rechtsanwalt, likvidators Frick Teppichboden Supermärkte GmbH maksātnespējas procesā/Deko Marty Belgium N.V.

(Lieta C-339/07)

(2007/C 269/36)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesgerichtshof

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Christopher Seagon, Rechtsanwalt, likvidators Frick Teppichboden Supermärkte GmbH maksātnespējas procesā

Atbildētājs: Deko Marty Belgium N.V.

Prejudiciālie jautājumi

Vai, interpretējot Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (1) par maksātnespējas procedūrām 3. panta 1. punktu un Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā — “Jurisdikcijas regula”) 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā attiecībā uz parādnieka aktīviem ir sākta maksātnespējas procedūra, ir starptautiskā piekritība saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1346/2000 izskatīt maksātnespējas pārsūdzības prasību pret atbildētāju, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī?

2)	Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša: Vai maksātnespējas pārsūdzības prasība ietilpst Jurisdikcijas regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā?

(1) OV L 160, 1. lpp.

(2) OV L 12, 1. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/19

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) 2007. gada 2. augusta rīkojumu — Kulpa Automatenservice Asperg GmbH/Land Baden-Württemberg

(Lieta C-358/07)

(2007/C 269/38)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa]

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Kulpa Automatenservice Asperg GmbH

Atbildētāja: Land Baden-Württemberg [Bādenes-Virtembergas federālā zeme]

Prejudiciālie jautājumi

Vai EKL 43. un 49. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz noteiktu azartspēļu, piemēram, sporta pasākumu derības un loteriju, valsts monopolu, ja attiecīgajā dalībvalstī principā netiek īstenota saskanīga un sistemātiska azartspēļu ierobežošanas politika, tādēļ, ka valsts licencēti spēļu organizatori aicina piedalīties citās azartspēlēs — piemēram, valsts derībās sporta pasākumos un loterijās, — un tās reklamē, un privāti pakalpojumu sniedzēji drīkst organizēt citas spēles ar tikpat augstu vai pat augstāku atkarībā nonākšanas potenciālu, kā, piemēram, sporta pasākumu derības (zirgu skriešanas sacīkstes), spēles spēļu automātos un spēļu bankās?

Vai EKL 43. un 49. pants turpretim ir jāinterpretē tādējādi, ka atļaujas, ko dalībvalstu kompetentās iestādes izsniedz sporta pasākumu derību organizēšanai un kas nav spēkā tikai attiecīgajā valsts teritorijā, dod atļaujas īpašniekiem un to pilnvarotām trešajām personām tiesības piedāvāt slēgt un pildīt šādus līgumus arī citu dalībvalstu teritorijās, iepriekš nesaņemot arī vietējo atļauju?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/19

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) 2007. gada 2. augusta rīkojumu — SOBO Sport & Entertainment GmbH/Land Baden-Württemberg

(Lieta C-359/07)

(2007/C 269/39)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa]

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: SOBO Sport & Entertainment GmbH

Atbildētāja: Land Baden-Württemberg [Bādenes-Virtembergas federālā zeme]

Prejudiciālie jautājumi

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija) 2007. gada 2. augusta rīkojumu — Andreas Kunert/Land Baden-Württemberg

(Lieta C-360/07)

(2007/C 269/40)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa]

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Andreas Kunert

Atbildētāja: Land Baden-Württemberg [Bādenes-Virtembergas federālā zeme]

Prejudiciālie jautājumi

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/21

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Tribunal d'instance du VIIème arrondissement de Paris (Francija) 2007. gada 2. augusta rīkojumu — Kip Europe SA, Kip UK Ltd, Caretrex Logistiek BV, Utax GmbH/Administration des douanes — Direction générale des douanes et droits indirects

(Lieta C-362/07)

(2007/C 269/42)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal d'instance du VIIème arrondissement de Paris

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājas: Kip Europe SA, Kip UK Ltd, Caretrex Logistiek BV, Utax GmbH

Atbildētāja: Administration des douanes — Direction générale des douanes et droits indirects

Prejudiciālie jautājumi

Vai daudzfunkciju kopēšanas iekārtas funkcija, kas ir aprakstīta šajā procesā un ir paredzēta darbībai ar tiešu savienojumu vai tīklā ar vienu vai vairākiem datoriem, bet var — tikai attiecībā uz kopēšanas funkciju — darboties autonomi, ir uzskatama par “īpašu funkciju, kas nav informācijas apstrāde”, Kombinētās nomenklatūras 84. nodaļas 5 E piezīmes izpratnē?

Ja uz pirmo jautājumu atbild apstiprinoši, — vai tādēļ, ka pastāv šī īpašā funkcija, kas ir skaidri atzīta par tādu, kura nepiešķir sastāvdaļai galvenās īpašības, ir izslēdzama klasificēšana 84. nodaļā, piemērojot 5 E piezīmi, kaut arī pastāv drukāšanas un skenera funkcijas, kas attiecas uz informācijas apstrādi?

3)	Vai šajā gadījumā un tad, kad runa ir par iekārtu, kas sastāv no trīs pēc būtības atšķirīgu moduļu (printera, skenera un datora) kopuma, klasificēšanai nav jānotiek, pamatojoties uz 3.b vispārējo noteikumu?

4)	Vispārīgi, vai, pareizi interpretējot Harmonizēto sistēmu un Kombinēto nomenklatūru, tādi printeri, kas aprakstīti procesā, ir jāklasificē pozīcijā 8471 60 vai 9009 12 00?

Vai Eiropas Komisijas 2006. gada 8. marta Regula (EK) Nr. 400/2006 (1) nav nelikumīga, it īpaši tādēļ, ka tā ir pretrunā Harmonizētajai sistēmai un Kombinētajai nomenklatūrai, kā arī Harmonizētās sistēmas un Kombinētās nomenklatūras vispārīgo noteikumu 1. un 3.b punktam, ja tā ir pamatota, atsaucoties uz jēdzienu “funkcija, kas iekārtai piešķir būtiskas īpašības”, un ir jāklasificē minētie printeri pozīcijā 9009 12 00?

(1) Komisijas 2006. gada 8. marta Regula (EK) Nr. 400/2006 par atsevišķu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā (OV L 70, 9. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/21

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Tribunal d'instance du VIIème arrondissement de Paris (Francija) 2007. gada 2. augusta rīkojumu — Hewlett Packard International SARL/Administration des douanes — Direction générale des douanes et droits indirects

(Lieta C-363/07)

(2007/C 269/43)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal d'Instance du VIIème arrondissement de Paris

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Hewlett Packard International SARL

Atbildētāja: Administration des douanes — Direction générale des douanes et droits indirects

Prejudiciālie jautājumi

Vai daudzfunkciju iekārtas kopēšanas funkcija, kas ir aprakstīta šajā procesā un ir paredzēta darbībai ar tiešu savienojumu vai tīklā ar vienu vai vairākiem datoriem, bet var — tikai attiecībā uz kopēšanas funkciju — darboties autonomi, ir uzskatāma par “īpašu funkciju, kas nav informācijas apstrāde”, Kombinētās nomenklatūras 84. nodaļas 5 E piezīmes izpratnē?

Ja uz pirmo jautājumu atbild apstiprinoši, — vai tādēļ, ka pastāv šī īpašā funkcija, kas ir skaidri atzīta par tādu, kura nepiešķir sastāvdaļai tās galvenās īpašības, ir izslēdzama klasifikācija 84. nodaļā, piemērojot 5 E piezīmi, kaut arī pastāv drukāšanas un skenēšanas funkcijas, kas attiecas uz informācijas apstrādi?

3)	Vai šajā gadījumā un tad, ja runa ir par iekārtu, kas sastāv no divu atsevišķu moduļu (printera un skenera) kopuma, klasifikācijai nav jānotiek, pamatojoties uz 3.b vispārīgo noteikumu?

4)	Vispārīgi, vai pareizi interpretējot Harmonizēto sistēmu un Kombinēto nomenklatūru, tādi printeri, kas aprakstīti procesā, ir jāklasificē pozīcijā 8471 60 vai 9009 12 00?

Vai Eiropas Komisijas 2006. gada 8. marta Regula (EK) Nr. 400/2006 (1) nav nelikumīga tādēļ, ka tā ir pretrunā Harmonizētajai sistēmai un Kombinētajai nomenklatūrai, kā arī Harmonizētās sistēmas un Kombinētās nomenklatūras interpretācijas vispārīgo noteikumu 1. un 3.b punktam, ja tā ir pamatota, atsaucoties uz jēdzienu “funkcija, kas iekārtai piešķir galvenās īpašības”, un minētie printeri ir jāklasificē pozīcijā 9009 12 00?

(1) Komisijas 2006. gada 8. marta Regula (EK) Nr. 400/2006 par atsevišķu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā (OV L 70, 9. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/22

Prasība, kas celta 2007. gada 3. augustā — Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika

(Lieta C-369/07)

(2007/C 269/44)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — E. Righini un I. Chatzigiannis)

Atbildētāja: Grieķijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka Grieķijas Republika, neveicot vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C-415/03 par tādu Grieķijas Republikas pienākumu neizpildi, ko tai uzliek 2002. gada lēmuma par valsts atbalstu, ko Grieķijas Republika piešķīra Olympic Airways, 3. pants, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek attiecīgais lēmums un EKL 228. panta 1. punkts;

—

piespriest Grieķijas Republikai samaksāt EUR 53 611 kavējuma naudu par katru dienu, kad tiek kavēta sprieduma izpilde lietā C-415/03 saistībā ar 2002. gada lēmumu, sākot no dienas, kurā tiks pasludināts spriedums šajā lietā līdz pat dienai, kurā tiks izpildīts spriedums, kas pasludināts lietā C-415/03;

—

piespriest Grieķijas Republikai samaksāt Komisijai sodanaudu, kuras kopsumma tika aprēķināta, sareizinot naudas summu par vienu dienu ar dienu skaitu, kurā turpinās pienākumu neizpilde, sākot no dienas, kad tika pasludināts spriedums lietā C-415/03, līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā saistībā ar 2002. gada lēmumu;

—	piespriest Grieķijas republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2005. gada 12. maija spriedumā lietā C-415/03 Tiesa nolēma, ka Grieķijas Republika, noteiktajā termiņā neveicot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu atbalstu, kuru atbilstoši 3. pantam Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumā 2003/372/EK par valsts atbalstu, ko Grieķija piešķīra Olympic Airways, atzina par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, izņemot daļā, kas attiecas uz iemaksām valsts sociālas nodrošināšanas iestādei, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek attiecīgais pants.

Ņemot vērā, ka Grieķijas Republika nav paziņojusi Komisijai par jebkādiem pasākumiem, ar kuriem tiek izpildīts Tiesas spriedums lietā C-415/03, neskatoties uz Grieķijas iestāžu pretējiem apgalvojumiem, un ka Grieķijas Republika vēl nav atguvusi atbalstu, kas atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar 2002. gada lēmumu, Komisija nolēma celt prasību Eiropas Kopienu Tiesā atbilstoši EKL 228. pantam.

Atbilstoši EKL 228. pantam un attiecīgajai Tiesas judikatūrai, ja Komisija uzsāk tiesvedību Eiropas Kopienu Tiesā, jo dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, Komisija var noteikt sodanaudu un/vai kavējuma naudu, kas jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij, un ko Komisija konkrētajos apstākļos uzskata par piemērotu. Kā to paredz EKL 228. pants, Tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, pieņem galīgo lēmumu par uzliekamajiem naudas sodiem.

4.	Gan kavējuma nauda, gan sodanauda, ko šajā lietā Komisija piedāvā Tiesai, tika aprēķināta atbilstoši metodei, kas noteikta ar Komisijas 2005. gada 13. decembra paziņojumu par EKL 228. panta piemērošanu.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Hoge Raad der Nederlanden2007. gada 3. augusta rīkojumu — Staatssecretaris van Financiën/Heuschen & Schrouff Oriental Foods Trading BV

(Lieta C-375/07)

(2007/C 269/45)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Staatssecretaris van Financiën

Atbildētājs: Heuschen & Schrouff Oriental Foods Trading BV

Prejudiciālie jautājumi

1.	Vai uz mīklas loksnēm attiecas Komisijas 1997. gada 27. jūnija Regulā (EK) Nr. 1196/97 […] (1) Kombinētās nomenklatūras pozīcijā 1905 aprakstītais veids, ja runa ir par mīklas loksnēm, kas gatavotas no rīsa miltiem, sāls un ūdens, kas ir žāvētas, bet tomēr nav bijušas termiski apstrādātas?

2.	Vai iepriekš minētā Regula, ņemot vērā atbildi uz iepriekšējo jautājumu, ir spēkā?

Vai Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa [KMK] izveidi (2) 871. pants, kas grozīts ar Komisijas 1998. gada 29. jūlija Regulu (EEK) Nr. 1677/98 (3) ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja muitas dienestam, pamatojoties uz 871. panta 1. punktu, ir pienākums iesniegt Komisijā lietu, pirms tas pieņem lēmumu šajā gadījumā atteikties no vēlākiem grāmatvedības aprēķiniem, tad valsts tiesa, kas lemj par nodokļu parādnieka vērsto sūdzību pret muitas dienesta lēmumu par vēlāku grāmatvedības aprēķinu veikšanu, nav pilnvarota šos vēlākos grāmatvedības aprēķinus atcelt tādēļ, ka tā uzskata, ka ir izpildīti 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumi, lai atteiktos no vēlākiem grāmatvedības aprēķiniem, ja šo secinājumu neatbalsta Komisija?

Vai Kopienu tiesībās, ja atbilde uz 3. jautājumu ir tāda, ka apstāklis, ka Komisijai attiecībā uz muitas nodokļu atmaksāšanas prasījumiem ir atzītas pilnvaras pieņemt lēmumus, kas neierobežo valsts tiesu, kas lemj par prasību, kas attiecas uz muitas nodokļu atmaksāšanas prasījumiem, pilnvaras, ir paredzēta cita alternatīva, kas nodrošina vienveidīgu Kopienu tiesību piemērošanu, ja konkrētajā gadījumā Komisija un valsts tiesa dažādi vērtē kritērijus, kas tiek piemēroti KMK 220. panta (4) ietvaros, lai konstatētu, vai muitas dienesta kļūdu nav varējis atklāt muitas parādnieks?

(1) Regula par atsevišķu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā, OV L 170, 13. lpp.

(2) OV L 253, 1. lpp.

(3) OV L 212, 18. lpp.

(4) OV L 302, 1. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/23

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Hoge Raad der Nederlanden2007. gada 3. augusta rīkojumu — Staatssecretaris van Financiën/Kamino International Logistics BV

(Lieta C-376/07)

(2007/C 269/46)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hoge Raad der Nederlanden

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Staatssecretaris van Financiën

Atbildētāja: Kamino International Logistics BV

Prejudiciālie jautājumi

Vai kombinētās nomenklatūras KN 84. nodaļas 5.B piezīme tās Komisijas 2003. gada 11. septembra Regulas (EK) Nr. 1789/2003 (1) I pielikuma redakcijā ir interpretējama tādējādi, ka krāsainā monitora, kas spēj reproducēt gan signālus no automātiskās datu apstrādes iekārtas, kā tas norādīts KN pozīcijā 8471, gan arī no citiem avotiem, ierindošana KN pozīcijā 8471 ir izslēgta?

2)	Ja pirmajā prejudiciālajā jautājumā aprakstītā krāsainā monitora ierindošana KN pozīcijā 8471 KN nav izslēgta: pamatojoties uz kādiem apstākļiem, ir nosakāms, vai monitors ir noslēgtas sistēmas daļa, ko var izmantot tikai vai galvenokārt automātiskā datu apstrādes sistēmā?

3)	Vai Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 754/2004 par atsevišķu preču klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā (2) piemērošanas jomā ietilpst arī šajā lietā apskatāmais monitors un, ja tā, vai šī regula ir spēkā, ņemot vērā atbildes uz abiem iepriekš minētajiem jautājumiem?

(1) Regula par grozījumiem Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu I pielikumā, OV L 281, 1. lpp.

(2) OV L 118, 32. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/24

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Tribunale Monocratico di Retimno (Grieķija) 2007. gada 8. augusta rīkojumu — Kyriaki Angelidaki u.c./Nomarchiaki Aftodioikisi Rethimnis

(Lieta C-378/07)

(2007/C 269/47)

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Monocratico di Retimno

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Kyriaki Angelidaki u.c.

Atbildētājs: Nomarchiaki Aftodioikisi Rethimnis.

Prejudiciālie jautājumi

Vai Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts ar UNICE, CEEP un EAK, 5. klauzula un 8. klauzulas 1. un 3. punkts, kas ir neatņemama Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 10. jūlija OV L 175, 42. lpp.) daļa, ir interpretējams tādā nozīmē, ka Kopienu tiesības neatļauj dalībvalstīm, piemērojot šo pamatnolīgumu, pieņemt tiesību pasākumus, ja: a) tiesiskajā regulējumā jau pirms direktīvas spēkā stāšanās pastāvēja tiesību normas, kuras ir tādas pašas kā Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts, un b) ja ar pieņemtajiem tiesību pasākumiem, piemērojot pamatnolīgumu valsts tiesiskajā regulējumā, tiek samazināts vispārējais darba ņēmēju, kuriem ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku, aizsardzības līmenis?

Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai Kopienu tiesības aizliedz, ieviešot pamatnolīgumu un iepriekš minēto direktīvu, samazināt jau noteikto aizsardzības līmeni attiecībā uz darba ņēmējiem, kuriem ir noslēgts viens darba līgums uz noteiktu laiku (nevis vairāki, secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku), bet kura patiesais mērķis ir izmantot darba ņēmēja pakalpojumus, lai apmierinātu nevis pagaidu, izņēmuma vai steidzamas vajadzības, bet gan pastāvīgas un ilgstošas vajadzības?

Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai gadījumā, ja valsts tiesiskajā regulējumā, kas pastāvēja pirms stājās spēkā Direktīva 1999/70/EK, bija paredzēta Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē tāda pati tiesību norma kā šajā strīdā izskatāmais Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, tādas tiesību normas pieņemšana, īstenojot pamatnolīgumu, kāda tiek apstrīdēta apstrīd šajā lietā (Prezidenta dekrēta Nr. 164/2004 11. pants), ir uzskatāma par nepieņemamu aizsardzības vispārējā līmeņa samazināšanu, kas piešķirta darba ņēmējiem, ar kuriem atbilstoši valsts tiesībām ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku Pamatnolīguma 8. panta 1. un 3. punkta nozīmē, ja:

attiecīgā tiesību norma, ar kuru tiek ieviests pamatnolīgums, ir piemērojama tikai uz secīgiem darba līgumiem vai darba attiecībām uz noteiktu laiku, nevis uz personām, kuras ir noslēgušas vienu darba līgumu uz noteiktu laiku (nevis vairākus, secīgus darba līgumus), lai darba ņēmējs apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas darba devēja vajadzības, bet agrākā ekvivalentā tiesību norma attiecās uz visiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem, pat ja darba ņēmējs noslēdza vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, kura patiesais mērķis bija sniegt pakalpojumus, lai apmierinātu “pastāvīgās un ilgstošās” darba devēja vajadzības (nevis pagaidu, īpašas vai steidzamas vajadzības); un

ja attiecīgā tiesību norma, kas ievieš pamatnolīgumu, kā tiesiskās sekas, kas iestājas, aizsargājot darba ņēmējus, kuriem ir līgums uz noteiktu laiku, un novēršot līgumu noslēgšanas uz laiku ļaunprātīgu izmantošanu pamatnolīguma izpratnē, paredz, ka darba līgumi, kas noslēgti uz noteiktu laiku, tiek uzskatīti par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, ar ex nunc sekām, lai gan agrākā ekvivalentā tiesību norma šādus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus atzina par uz nenoteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem ar atpakaļejošu datumu, kas iestājās ex tunc, sākot no to sākotnējās noslēgšanas?

Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai gadījumā, ja valsts tiesiskajā regulējumā, kas pastāvēja, pirms stājās spēkā Direktīva 1999/70/EK, kuras pamatlīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir tās neatņemama daļa, 5. klauzulas 1. panta nozīmē pastāv tāda pati tiesību norma kā Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, kas tiek izskatīts šajā lietā, Grieķijas likumdevēja izvēle, ieviešot minēto direktīvu savā valsts tiesiskajā regulējumā: a) neiekļaut iepriekš minētā Prezidenta dekrētā Nr. 164/2004 aizsardzību pret ļaunprātīgiem gadījumiem, kuros darba ņēmējs ir noslēdzis vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, saskaņā ar kuru viņš patiesībā apmierina pastāvīgas un ilgstošas vajadzības (nevis pagaidu, īpašas vai steidzamas vajadzības); un b) nepieņemt līdzīgu efektīvu tiesību normu, kas papildus vispārējai aizsardzībai darba ņēmējiem šādos ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos piešķir aizsardzību, kādu kā standartu paredz vispārējais Grieķijas darba tiesiskais regulējums vienmēr tad, ja darbs tika veikts, balstoties uz spēkā neesošu līgumu, neatkarīgi no tā, vai notika ļaunprātīga izmantošana pamatnolīguma nozīmē, un kas ietver darba ņēmēja tiesības pieprasīt atalgojuma un atlaišanas pabalsta samaksu, neatkarīgi no tā, vai viņš veica darbības, balstoties uz spēkā neesošu līgumu, nav atļauta iepriekš minētā vispārējā aizsardzības līmeņa samazināšana darba ņēmējiem uz noteiktu laiku, atbilstoši valsts tiesībām Pamatnolīguma 8. klauzulas 1. panta un 3. panta nozīmē, ņemot vērā to, ka:

a)	valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts pienākums samaksāt atlīdzību un atlaišanas pabalstu attiecībā uz visa veida darba attiecībām, bet tas nav paredzēts, lai īpašā veidā novērstu ļaunprātīgu izmantošanu pamatnolīguma nozīmē; un

b)	tiesiskās sekas, kas iestājas, piemērojot sākotnējo, ekvivalento tiesību normu, ir tādas, ka darba līgums uz noteiktu laiku (ja ir noslēgts tikai viens līgums) tiek atzīts par līgumu uz nenoteiktu laiku?

Apstiprinošas atbildes gadījumā uz visiem iepriekš uzdotiem jautājumiem, vai valsts tiesai, interpretējot valsts tiesisko regulējumu atbilstoši Direktīvai 1999/70/EK, nav jāpiemēro tādas tiesību normas noteikumi, kuri nav saderīgi ar tiem tiesību noteikumiem, kas paredzēti direktīvā, bet kuri tika pieņemti, ieviešot pamatnolīgumu, un atbilstoši kuriem, tiek samazināts vispārējais aizsardzības līmenis darba ņēmējiem, kuri ir noslēguši līgumus uz noteiktu laiku, kurš ir paredzēts valsts tiesībās, kā, piemēram, Prezidenta dekrētā Nr. 164/2004, kurš klusējošā veidā un netieši (bet nepārprotami) neparedz attiecīgu aizsardzību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, kad darba ņēmējs ir noslēdzis vienu darba līgumu uz noteiktu laiku, kura patiesais mērķis ir izmantot darba ņēmēja pakalpojumus, lai apmierinātu nevis pagaidu, izņēmuma vai steidzamas vajadzības, bet gan pastāvīgas un ilgstošas vajadzības, un tā vietā ir jāpiemēro tāda pati tiesību norma, kura pastāvēja pirms direktīvas stāšanās spēkā, proti, tādu kā Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punktu?

Ja valsts tiesa uzskata, ka tiesību noteikums (šajā gadījumā Likuma Nr. 2112/1902 8. panta 3. punkts), kas ir ekvivalents pamatnlolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam, kas ir neatņemama Direktīvas 1999/70/EK daļa, principā ir piemērojams strīdā saistībā ar darba līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, balstoties uz kuru varētu noteikt, ka darba līgums — pat tad, ja tas ir tikai viens, — tika noteikts kā darba līgums uz noteiktu laiku bez jebkāda objektīva iemesla saistībā ar tā raksturu, veidu un darbību raksturiezīmēm, ir atzīstams par darba līgumu uz nenoteiktu laiku:

vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai piemērot un interpretēt valsts tiesisko regulējumu tādā veidā, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, lai apmierinātu sezonālo, periodisko, pagaidu, izņēmumu un papildu vajadzības un sociālās vajadzības (šajā gadījumā Likuma Nr. 3250/2004 tiesību noteikumi, publicēti Valsts oficiālajā vēstnesī FEK A' 124/7-7-2004), kas tika izmantots kā tiesiskais pamatojums, lai noslēgtu līgumu uz laiku, ir objektīvs iemesls visos gadījumos, kad tiek noslēgts šāds līgums, pat ja ar to patiesībā apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības;

vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai interpretēt un piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiesību noteikums, kas aizliedz līgumus uz noteiktu laiku publiskā sektorā pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka pie jebkuriem apstākļiem publiskajā sektorā ir pilnībā aizliegts līgumus uz noteiktu pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, pat ja šāds līgums ļaunprātīgā veidā tika noslēgts uz noteiktu laiku, proti, gadījumā, kurā tas apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības, un vai valsts tiesai šādā gadījumā nav atstāta iespēja noteikt attiecīgo darba attiecību patieso tiesisko raksturu un atbilstīgi kvalificēt to kā darba līgumu uz nenoteiktu laiku?; vai arī attiecīgo aizliegumu ir jāattiecina tikai uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, kuri faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pagaidu, neparedzētas, steidzamas, izņēmuma vai līdzīga īpaša veida vajadzības, un nevis uz gadījumiem, kad tie faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/25

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Tribunale Monocratico di Retimno (Grieķija) 2007. gada 8. augusta rīkojumu — Charikleia Giannoudi/Dimos Geropotamou

(Lieta C-379/07)

(2007/C 269/48)

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Monocratico di Retimno

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Charikleia Giannoudi

Atbildētājs: Dimos Geropotamou

Prejudiciālie jautājumi

a)	tiesiskajā regulējumā jau pirms direktīvas spēkā stāšanās pastāvēja tiesību normas, kuras ir tādas pašas kā Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts, un

b)	ja ar pieņemtajiem tiesību pasākumiem, piemērojot pamatnolīgumu valsts tiesiskajā regulējumā, tiek samazināts vispārējais darba ņēmēju, kuriem ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku, aizsardzības līmenis?

Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu, vai gadījumā, ja valsts tiesiskajā regulējumā, kas pastāvēja pirms stājās spēkā Direktīva 1999/70/EK, pastāvēja Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē tāda pati tiesību norma kā šajā strīdā izskatāmais Likuma Nr. 2112/1920 8. panta 3. punkts, tādas tiesību normas pieņemšana, īstenojot pamatnolīgumu, kāda tiek apstrīdēta apstrīd šajā lietā (Prezidenta dekrēta Nr. 164/2004 11. pants), nepieņemami samazina vispārējo aizsardzību, kas piešķirta darba ņēmējiem, ar kuriem atbilstoši valsts tiesībām ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku Pamatnolīguma 8. panta 1. un 3. punkta nozīmē, ja:

attiecīgais tiesību pasākums, kas ievieš pamatnolīgumu, tika pieņemts pēc Direktīvas 1999/70/EK transponēšanas termiņa beigām, bet kura rationae temporis iekļaujas tikai tie darba līgumi un attiecības, kas noslēgtas uz noteiktu laiku, kuras pastāvēja direktīvas spēkā stāšanās laikā vai kuras beidzās noteiktā laika periodā pirms tā stājās spēkā, bet pēc tam, kad bija beidzies direktīvas transponēšanas termiņš, savukārt, ekvivalentās tiesību normas, kuras pastāvēja iepriekš, neparedz ierobežotu piemērošanu laikā un tās ir attiecināmas uz viesiem darba līgumiem uz noteiktu laiku, kas tika noslēgti, pildīti vai beidzās dienā, kad spēkā stājās Direktīva 1999/70/EK un kad beidzās tās transponēšanas termiņš;

šis tiesību pasākums, kas ir vērsts uz to, lai ieviestu pamatnolīgumu, ir piemērojams tikai uz tiem darba līgumiem uz noteiktu laiku, kurus, lai tos atbilstoši iepriekš minētā tiesību pasākumam uzskatītu par secīgiem, vienlaicīgi ir jāatbilst šādiem priekšnosacījumiem:

1)	laika periods, kas pastāv starp to noslēgšanām, nevar nepārsniegt trīs mēnešus; un papildus

to kopējam ilgumam ir jābūt vismaz divdesmit četri mēneši, sākot no brīža, kad stājās spēkā šis tiesību pasākums, neatkarīgi no tā cik reizes līgums tiek atjaunots, vai arī līgumu kopējais nodarbinātības laiks, divdesmit četru mēnešu laika periodā kopš tika noslēgts sākotnējais līgums, ir vismaz astoņpadsmit mēnešu garumā tādā gadījumā, ja sākotnējais līgums ir vismaz trīs reizes atjaunots, bet, savukārt, iepriekš pastāvējušās ekvivalentās tiesību normas neparedz šādus priekšnosacījumus un atšķirīgi iekļauj visus darba līgumus, kuri noslēgti uz noteiktu laiku (secīgos), neatkarīgi no nodarbinātības minimālā laika perioda un no minimālā līgumu atjaunošanas skaita;

attiecīgais tiesību pasākums, kas ir vērsts uz to, lai piemērotu pamatnolīgumu, attiecībā uz darba ņēmēju uz noteiktu laiku aizsardzību saistībā ar to, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu atbilstoši pamanolīgumam, paredz ka tiesiskās sekas, proti, ka darba līgumus, kuri noslēgti uz noteiktu laiku, atzīst par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, iestājas sākot no dekrēta spēkā stāšanās brīža (ex nunc), savukārt, iepriekš pastāvējušās ekvivalentās tiesību normas paredz, ka līgumus uz noteiktu laiku var kvalificēt par līgumiem uz nenoteiktu laiku, sākot no brīža, kad tas tika pirmo reizi noslēgts (ex tunc )?

a)	valsts tiesībās pienākums samaksāt atlīdzību un atlaišanas pabalstu ir paredzēts visos darba attiecību gadījumos un tas nav īpašā veidā vērstas uz to, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu atbilstoši pamatnolīgumam; un

b)	tiesiskās sekas, kas iestājas, piemērojot sākotnējās, ekvivalentās tiesiskās normas, ir tādas, ka secīgie darba līgumi, kas noslēgti uz noteiktu laiku, ir jāatzīst par līgumiem, kuri noslēgti uz nenoteiktu laiku?

Ja valsts tiesa uzskata, ka tiesību noteikums (šajā gadījumā Likuma Nr. 2112/1902 8. panta 3. punkts), kas ir ekvivalents pamatnlolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam, kas ir neatņemama Direktīvas 1999/70/EK daļa, principā ir piemērojams strīdā saistībā ar darba līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, balstoties uz kuru varētu noteikt, ka darba līgums — pat tad, ja tas ir tikai viens, — tika noslēgts kā darba līgums uz noteiktu laiku bez jebkāda objektīva iemesla saistībā ar tā raksturu, veidu un darbību raksturiezīmēm, ir atzīstams par darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku:

vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai piemērot un interpretēt valsts tiesisko regulējumu tādā veidā, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, lai apmierinātu sezonālo, periodisko, pagaidu, izņēmumu un papildu vajadzības un sociālās vajadzības (šajā gadījumā Likuma Nr. 3250/2004 tiesību noteikumi, publicēti Valsts oficiālajā vēstnesī FEK A' 124/7-7-2004), kas tika izmantots kā tiesiskais pamatojums, lai noslēgtu līgumu uz laiku, ir objektīvs iemesls visos gadījumos, kad tiek noslēgts šāds līgums, pat ja tie patiesībā apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības;

vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai interpretēt un piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiesību noteikums, kas aizliedz līgumus uz noteiktu laiku publiskā sektorā pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka pie jebkuriem apstākļiem publiskajā sektorā ir pilnībā aizliegts līgumus uz noteiktu pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, pat ja šāds līgums ļaunprātīgā veidā tika noslēgts uz noteiktu laiku, proti, gadījumā, kurā tas apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības, un vai valsts tiesai šādā gadījumā nav atstāta iespēja noteikt attiecīgo darba attiecību patieso tiesisko raksturu un atbilstīgi kvalificēt to kā darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku? Vai arī attiecīgo aizliegumu ir jāattiecina tikai uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, kuri faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pagaidu, neparedzētas, steidzamas, izņēmuma vai līdzīga īpaša veida vajadzības, un nevis uz gadījumiem, kad tie faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/27

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Tribunale Monocratico di Retimno (Grieķija) 2007. gada 8. augusta rīkojumu — Georgios Karabousanos un Sofoklis Michopoulos/Dimos Geropotamou

(Lieta C-380/07)

(2007/C 269/49)

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Monocratico di Retimno

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Georgios Karabousanos un Sofoklis Michopoulos

Atbildētājs: Dimos Geropotamou

Prejudiciālie jautājumi

1)	laika periods, kas pastāv starp to noslēgšanām, nevar nepārsniegt trīs mēnešus; un papildus

a)	valsts tiesībās pienākums samaksāt atlīdzību un atlaišanas pabalstu ir paredzēts visos darba attiecību gadījumos un tas nav īpašā veidā vērstas uz to, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu atbilstoši pamatnolīgumam; un

b)	tiesiskās sekas, kas iestājas, piemērojot sākotnējās, ekvivalentās tiesiskās normas, ir tādas, ka secīgie darba līgumi, kas noslēgti uz noteiktu laiku, ir jāatzīst par līgumiem, kuri noslēgti uz nenoteiktu laiku?

Ja valsts tiesa uzskata, ka tiesību noteikums (šajā gadījumā Likuma Nr. 2112/1902 8. panta 3. punkts), kas ir ekvivalents pamatnlolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam, kas ir neatņemama Direktīvas 1999/70/EK daļa, principā ir piemērojams strīdā saistībā ar darba līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, balstoties uz kuru varētu noteikt, ka darba līgums — pat tad, ja tas ir tikai viens, — tika noslēgts kā darba līgums uz noteiktu laiku bez jebkāda objektīva iemesla saistībā ar tā raksturu, veidu un darbību raksturiezīmēm, ir atzīstams par darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku:

vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai piemērot un interpretēt valsts tiesisko regulējumu tādā veidā, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz darbu uz noteiktu laiku, lai apmierinātu sezonālo, periodisko, pagaidu, izņēmumu un papildu vajadzības un sociālās vajadzības (šajā gadījumā Likuma Nr. 3250/2004 tiesību noteikumi, publicēti Valsts oficiālajā vēstnesī FEK A' 124/7-7-2004), kas tika izmantots kā tiesiskais pamatojums, lai noslēgtu līgumu uz laiku, ir objektīvs iemesls visos gadījumos, kad tiek noslēgts šāds līgums, pat ja tie patiesībā apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības;

vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi valsts tiesai interpretēt un piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiesību noteikums, kas aizliedz līgumus uz noteiktu laiku publiskā sektorā pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka pie jebkuriem apstākļiem publiskajā sektorā ir pilnībā aizliegts līgumus uz noteiktu pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku, pat ja šāds līgums ļaunprātīgā veidā tika noslēgts uz noteiktu laiku, proti, gadījumā, kurā tas apmierināja pastāvīgas un ilgstošas vajadzības, un vai valsts tiesai šādā gadījumā nav atstāta iespēja noteikt attiecīgo darba attiecību patieso tiesisko raksturu un atbilstīgi kvalificēt to kā darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku? Vai arī attiecīgo aizliegumu ir jāattiecina tikai uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, kuri faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pagaidu, neparedzētas, steidzamas, izņēmuma vai līdzīga īpaša veida vajadzības, un nevis uz gadījumiem, kad tie faktiski tika noslēgti, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības?

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/29

Apelācija, ko 2007. gada 24. maijā iesniegusi Der Grüne Punkt — Duales System Deutschland GmbH par 2007. gada 13. augusta spriedumu lietā T-151/01, Der Grüne Punkt — Duales System Deutschland GmbH/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-385/07 P)

(2007/C 269/51)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Der Grüne Punkt — Duales System Deutschland GmbH (pārstāvji — W. Deselaers, E. Wagner, B. Meyring, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, Vfw AG, Landbell AG für Rückhol — Systeme un Belland Vision GmbH

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 24. maija spriedumu lietā T-151/01;

—	atcelt Komisijas 2001. gada 20. aprīļa Lēmumu 2001/463/EK procedūrā saskaņā ar EKL 82. pantu (lieta COMP D3/34493 — DSD) (1);

—	pakārtoti, nosūtīt atpakaļ lietu Pirmās instances tiesai, lai to izspriestu saskaņā ar Tiesas spriedumā ietverto juridisko vērtējumu;

—	katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja savu apelācijas sūdzību par iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu pamato ar astoņiem pamatiem.

Kā pirmo pamatu prasītāja norāda, ka Pirmās Instances tiesa ir pārkāpusi tai saistošo pienākumu norādīt pamatojumu un tātad ir pārkāpusi EKL 82. pantu ar pretrunīgiem secinājumiem par prasītājas rīcību, kas ir domāti kā tādi, kas pamato ļaunprātīgu izmantošanu. Pirmās instances tiesa, pirmkārt, ir pamatojusi ļaunprātīgu izmantošanu, apgalvojot, ka prasītāja pieprasa no uzņēmumiem, kuri neizmanto tās sistēmu vai kuri to izmanto tikai vienai preču zīmes pārdošanas iesaiņojumu daļai pilnu atlīdzību. Turklāt Pirmās instances tiesa atzīst, ka “iespējams” prasītāja attiecībā uz to pārdošanas iesaiņojumu, kas neietilpst tās sistēmā un piemērojot strīdīgos līguma par preču zīmes izmantošanu noteikumus, pieprasa savākšanas un reģenerācijas pakalpojuma cenas.

Otrajā, piektajā un sestajā pamatā ir atsauce uz kļūdainu, nepietiekamu novērtējumu, kurā ir acīmredzami sagrozīti fakti un kas ir pretrunā ar lietas materiāliem un iesniegtajiem pierādījumiem par prasītājas piešķirtās licences ilgumu. Ja būtu bijis veikts pareizs faktu vērtējums, Pirmās instances tiesai būtu vajadzējis atzīt, ka prasītāja nepiešķir atsevišķu licenci, jo apstrīdētais lēmums ir jāsaprot kā secinājums tam, ka atteikums piešķirt šādu licenci ir bijis ļaunprātīgs un ka apstrīdētā sprieduma 3. pantā minētā [licences darbības] pārtraukšanas kārtība ir līdzvērtīga prasības par obligātu licenci noteikšanai. Tomēr Pirmās instances tiesa nepamatoti neievēroja nepieciešamās prasības un pamatojumu atbilstoši judikatūrai un nav ievērojusi, ka obligāta licence bija izslēgta, raugoties no preču zīmju un iesaiņojuma aspekta. Prasītāja šajā sakarā atsaucas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, pamatojuma principa pārkāpumu, EKL 82. panta, kā arī Padomes Regulas Nr. 17 3. panta pārkāpumu.

Kā trešo un ceturto pamatu prasītāja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi tai saistošo pienākumu norādīt pamatojumu un tātad EKL 82. pantu ar tās nepietiekami pamatoto, kļūdaino secinājumu un falsificējot Vācijas tiesisko regulējumu par iesaiņojumiem un preču zīmēm, ka uz preču zīmi “Der Grüne Punkt” nevar attiecināt pieteikto ekskluzivitāti. Tāpat ar šo secinājumu Pirmās instances tiesa pārkāpa Kopienu tiesību principu par preču zīmēm, saskaņā ar kuru reģistrēta preču zīme piešķir tās īpašniekam ekskluzīvas tiesības, it īpaši attiecībā uz preču zīmes izmantošanu produktiem un pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, par kuriem ir reģistrēta preču zīme.

Ar septīto un astoto pamatu prasītāja norāda uz divām procesuālām kļūdām. Pirmās instances tiesa, pirmkārt, tika izdarījusi jaunus vai pēc savas ierosmes veiktus secinājumus, kaut arī šie secinājumi nebija ietverti apstrīdētajos lēmumos vai tos nebija izdarījuši lietas dalībnieki tiesvedības ietvaros. Turklāt Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi procesa pārkāpumu, kas apdraud prasītājas intereses, neievērojot [Eiropas] Savienības pamatprincipu par lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

(1) OV L 166, 1. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/30

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Korkein oikeus (Somija) 2007. gada 27. augusta rīkojumu — Mirja Juuri/Fazer Amica Oy

(Lieta C-396/07)

(2007/C 269/53)

Tiesvedības valoda — somu

Iesniedzējtiesa

Korkein oikeus

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Mirja Juuri

Atbildētāja: Fazer Amica Oy

Prejudiciālie jautājumi

Vai Padomes Direktīvas 2001/23/EK (1) 4. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts pienākums ir garantēt darba ņēmējam likumīgas tiesības saņemt no darba devēja kompensāciju tādā pat veidā, kā darba līguma prettiesiskas izbeigšanas gadījumā no darba devēja puses, tādos gadījumos, kad uzņēmuma pārejas rezultātā būtiski pasliktinājušos darba apstākļu dēļ darba ņēmējs pats ir uzteicis darba līgumu, ņemot vērā, ka darba devējs saskaņā ar Uzņēmuma pārejas direktīvas 3. panta 3. punktu nodevējam saistošo koplīgumu, kurš darba ņēmējam nodrošinājis labākus darba apstākļus, ir ievērojis tikai līdz tā termiņa beigām un tas ir bijis par iemeslu darba apstākļu pasliktinājumam?

2)	Vai darba devēja atbildība Uzņēmuma pārejas direktīvas izpratnē gadījumā, ja tā nav tik plaši interpretējama kā 1. jautājumā, tomēr ir jāpiemēro tādējādi, ka darba devējam ir jākompensē, piemēram, darba alga un citi pabalsti par darba līguma uzteikuma laiku?

(1) Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā, OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/31

Prasība, kas celta 2007. gada 27. augustā — Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-397/07)

(2007/C 269/54)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — E. Gippini Fournier un M. Afonso, pārstāvji)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka,

—	paredzot zināmus nosacījumus obligātam atbrīvojumam no kapitāla nodokļa;

—	uzliekot netiešu nodokli tādu sabiedrību valdes faktiskās atrašanās vietas vai juridiskās adreses pārcelšanai uz Spāniju, kurām to izcelsmes valstī nebija jāmaksā līdzīgs nodoklis;

—	apliekot ar netiešu nodokli kapitālu, kas izmantots, lai veiktu komercdarījumus ar dalībvalstī, kura nepiemēro Spānijas nodoklim līdzīgu nodokli, dibinātu sabiedrību filiāles vai pastāvīgas pārstāvniecības starpniecību,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīva 69/335/EEK (1);

—	piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

—

Direktīvā 69/335 ir noteikts saglabāt status quo saistībā ar dalībvalstu tiesībām atkārtoti ieviest kapitāla nodokli vai šo nodokli no jauna piemērot no tā faktiski atbrīvotiem darījumiem. Tāpēc Spānija nevar atcelt piešķirtos atbrīvojumus un uzlikt nodokli visiem darījumiem, kuriem ir piemērojams īpašais režīms, kas paredzēts Karaliskajā dekrētā-likumā Nr. 4/2004, bet kuriem nav piemērojams agrākā 7. panta 1. punkta b) un b) prim apakšpunkts. Spānijai 45. panta 1. punkta B apakšpunkta 10. daļā paredzētais atbrīvojums ir jāpiemēro visiem darījumiem, kuriem ir piemērojams Karaliskajā dekrētā-likumā Nr. 4/2004 paredzētais īpašais režīms, neatkarīgi no tā, vai šis īpašais režīms faktiski tiek piemērots.

—

Direktīvas 69/335 4. pantā ir ietverts pilnīgs saraksts, kurā uzskaitīti darījumi, kurus apliek ar kapitāla nodokli. Saskaņā ar 4. panta 1. punkta g) apakšpunktu ar kapitāla nodokli apliek tādu sabiedrību, apvienību vai juridisku personu faktiskās valdes atrašanās vietas pārcelšanu no vienas dalībvalsts uz citu, ja tās uzņemšanas dalībvalstī, iekasējot kapitāla nodokli, tiek uzskatītas par kapitālsabiedrībām, lai gan izcelsmes valstī tas tā nav. Tādējādi Spānija nevar uzlikt nodokli valdes atrašanās vietas vai juridiskās adreses pārcelšanai no vienas dalībvalsts uz citu, ja kapitālsabiedrībai līdzīgs nodoklis nav bijis jāmaksā izcelsmes dalībvalstī. Tas, ka kapitālsabiedrība pārceļ valdes atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, nav darījums, kas apliekams ar kapitāla nodokli, pat ja dalībvalsts, kurā sabiedrība ir dibināta, nav iekasējusi šādu nodokli. Turklāt nekas neliecina, ka Spānijas tiesību akti būtu piemērojami tikai nodokļu nemaksāšanas un krāpšanas gadījumos.

—

Spānija nevar aplikt ar kapitāla nodokli kapitāla daļu, kas izmantota, lai Spānijas teritorijā veiktu komercdarījumus ar filiāļu vai pastāvīgu pārstāvniecību starpniecību. Kā skaidri norādīts Direktīvas 69/335 2. panta 1. punktā, Spānija nevar aplikt ar kapitāla nodokli sabiedrības, kuru faktiskā valdes atrašanās vieta ir citā dalībvalstī, nevis Spānijā. Direktīvas 69/335 2. panta 3. punktā tāds pasākums, kādu piemēro Spānija, ir paredzēts tikai īpašā gadījumā, kad sabiedrības juridiskā adrese un faktiskā valdes atrašanās vieta ir trešajā valstī. Runājot par nodokļu krāpšanu un izvairīšanos no to maksāšanas, Komisija uzsver, ka Spānijas tiesību normas ir piemērojamas neierobežoti un neatkarīgi no tā, vai pastāv situācija, kad netiek maksāti nodokļi vai tiek veikta krāpšana. Tādējādi Spānija nevar likumīgi izvirzīt šādu pamatojumu.

(1) Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīva 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/32

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Itālija) 2007. gada 29. augusta rīkojumu — SALF SpA/Agenzia Italiana del Farmaco (AIFA), Ministero della Salute

(Lieta C-400/07)

(2007/C 269/55)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: SALF SpA

Atbildētājas: Agenzia Italiana del Farmaco (AIFA), Ministero della Salute

Prejudiciālie jautājumi

Atbilstoši tiesību normām, kas paredzētas 2. un 3. pantā (1), kas regulē attiecības starp dalībvalstu iestādēm un farmācijas uzņēmumiem — tādā nozīmē, ka valsts iestādēm tiek piešķirtas tiesības noteikt cenu vai tās palielinājumu noteiktām zālēm, balstoties uz informāciju, ko tai sniedz uzņēmumi, bet tikai tādā apmērā, kādu atzīst attiecīgā iestāde un tādējādi, pamatojoties uz vienošanos starp valsts iestādēm, kuru pienākums ir pārraudzīt izdevumus par zālēm, un uzņēmumiem — [šīs direktīvas] 4. panta 1. punkts par “zāļu vai noteiktu kategoriju zāļu cenas iesaldēšanu” cenu iesaldēšanu raksturo kā vispārēju pasākumu, kuru ir jāpārbauda, vismaz vienreiz gadā, lai noskaidrotu pamatojoties uz dalībvalstī pastāvošiem makroekonomiskiem apstākļiem.

Šī tiesību norma attiecīgajām valsts iestādēm paredz 90 dienu termiņu, kuru laikā tām ir jāpaskaidro, vai un kāda cenu paaugstināšana vai pazemināšana tiek apstiprināta.

Līdz ar to šī tiesa vēlas noskaidrot:

Vai šis noteikums daļā, kas attiecas uz “iespējamo cenas pazemināšanu”, ir interpretējams tādējādi, ka papildus vispārējiem visu vai atsevišķu kategoriju zāļu cenu iesaldēšanas līdzekļiem, var piemērot vēl vienu vispārēju līdzekli, kurš ļauj visu vai atsevišķu kategoriju zāļu cenu samazinājumu, vai arī “iespējamā cenas pazemināšana” jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz tām zālēm, kuru cenas jau ir iesaldētas?

Vai [Direktīvas 89/105] 4. panta 1. punkts tajā daļā, kurā ir paredzēta prasība par to, ka dalībvalstu attiecīgajām iestādēm cenu iesaldēšanas gadījumā vismaz vienreiz gadā ir jāveic pārbaudi, lai noskaidrotu, vai makroekonomiskie apstākļi attaisno tādu pašu cenu iesaldējumu turpmāk, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka cenas samazinājums ir pieļaujams, ir iespējams apstrīdēt šādu pasākumu vairāk nekā vienreiz vienā un tajā pašā gadā, kā arī darīt to atkārtoti gadījumā, ja tas notiek citos gados (sākot no 2002. gada līdz pat 2010. gadam)?

Vai atbilstoši [Direktīvas 89/105/EK] iepriekš minētā 4. panta noteikumiem — interpretējot tos atbilstoši prasībām, kas noteiktas attiecībā uz galveno zāļu cenu uzraudzības pasākuma mērķi, atbilstoši kuram galvenais mērķis ir “veicināt veselības aizsardzību, nodrošinot patentētu zāļu adekvātu piedāvājumu par samērīgām cenām” un novērst to, lai “pasākumu nevienlīdzība var traucēt vai apgrūtināt zāļu tirdzniecību Kopienā” — ar Kopienu tiesībām ir saderīgi tādi pasākumi, kas atsaucas uz izdevumu ekonomisko vērtību, kuri balstās vairāk uz paredzēto nevis uz aprēķināto vērtību (jautājums attiecas uz abiem gadījumiem)?

4)	Vai vajadzībām, kas saistās ar zāļu izdevumu griestu ievērošanu, kurus katra dalībvalsts ir tiesīga noteikt pēc saviem ieskatiem, noteikti jābūt saistītām tikai ar zāļu izdevumiem, vai arī dalībvalstis pašas pēc saviem ieskatiem var ņemt vērā arī citus veselības izmaksu datus?

Vai principi, kuri netieši izriet no Direktīvas [89/105/EK], attiecībā uz pārskatāmību un ieinteresēto uzņēmumu līdzdarbošanos tādu lēmumu pieņemšanā, ar kuriem tiek iesaldētas zāļu cenas vai tās tiek vispārēji samazinātas, jāinterpretē tādējādi, ka vienmēr un jebkuros apstākļos ir jānorāda izņēmums no noteiktās cenas (Direktīvas [89/105] 4. panta 2. punkts) un konkrētu pieteikuma iesniedzējas sabiedrības līdzdalības apmēru un no tā izrietošo vajadzību administratīvajām iestādēm minēt atteikuma iemeslus?

(1) Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīva 89/105/EEK par to pasākumu pārskatāmību, kas reglamentē cilvēkiem paredzēto zāļu cenas un to iekļaušanu valstu veselības apdrošināšanas sistēmās (OV L 40, 8. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/33

Prasība, kas celta 2007. gada 29. augustā — Eiropas Kopienu Komisija/Nīderlandes Karaliste

(Lieta C-401/07)

(2007/C 269/56)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — H. van Vliet, pārstāvis)

Atbildētāja: Nīderlandes Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, attiecībā pret uzņēmumu Fleuren Compost BV noteiktajā termiņā neizpildot Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmumu 2001/521/EK par atbalsta shēmu, ko Nīderlandes Karaliste īstenojusi par labu sešiem mēslojuma apstrādes uzņēmumiem (1), Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 249. panta ceturtā daļa un minētā lēmuma 2. un 3. pants;

—	piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar Lēmumu 2001/521 Komisija lika Nīderlandei atgūt Fleuren Compost BV (turpmāk tekstā — “Fleuren”) nelikumīgi piešķirto atbalstu EUR 487 328,13 apmērā, pieskaitot procentus. Prasības pieteikuma šajā lietā iesniegšanas brīdī šī summa vēl joprojām nebija atmaksāta. Līdz šim brīdim Fleuren ir vienīgi iesniedzis bankas garantiju par attiecīgo summu. Prasītāja norāda, ka tādējādi ir pārkāpts Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK īguma 93. panta piemērošanai (2), 14. panta 3. punkts, kurā paredzēts, ka Komisijas lēmumi ir izpildāmi tūlītēji un efektīvi. Turklāt Pirmās instances tiesa ar 2004. gada 14. janvāra spriedumu (lieta T-109/01) ir noraidījusi Fleuren prasību par šo lēmumu un Fleuren nav šo spriedumu pārsūdzējis.

Prasītāja tostarp norāda, ka saskaņā ar šajā lietā piemērojamo Nīderlandes tiesisko regulējumu, atbilstoši interpretācijai, kas sniegta Nīderlandes Raad van State judikatūrā, izpilde kļūst nelietderīgi sarežģīta un laikietilpīga. Saskaņā ar šo interpretāciju pamatsummas atgūšana ir jāveic administratīvā procesā, bet procentu atgūšana — civilprocesā. Prasītāja arī atzīmē, ka bankas garantijas iesniegšanu nevar pielīdzināt faktiskai atbalsta summas atmaksai. Bankas garantija neatceļ finansiālo priekšrocību, ko Fleuren saņem jau gadiem ilgi sakarā ar to, ka atbildētāja, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu, ir tam piešķīrusi atbalstu, nesaņemot Komisijas apstiprinājumu.

(1) OV L 189, 13. lpp.

(2) OV L 83, 1. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/33

Apelācija, ko 2007. gada 3. septembrī ierosinājusi Nīderlandes Karaliste par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 27. jūnija spriedumu lietā T-182/06 Nīderlandes Karaliste/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-405/07 P)

(2007/C 269/57)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Nīderlandes Karaliste (pārstāvji — D. J. M. de Grave un C. M. Wissels, gemachtigden)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt pārsūdzēto spriedumu;

—	nodot lietu pārējo prasības pamatu izskatīšanai atpakaļ Pirmās instances tiesai;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas prasības iesniedzēja izvirza divus pamatus apelācijas prasībai:

Pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot nepareizi interpretējusi EKL 253. pantā paredzēto rūpības pienākumu un pienākumus norādīt pamatojumu, jo tā ir atzinusi, ka Komisija nav pārkāpusi šos pienākumus, kad tā, pirms pieņemt apstrīdēto lēmumu (1), nenorādot pamatojumu, neņēma vērā dalībvalsts savlaicīgi iesniegtos attiecīgos datus.

Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot izmantojusi nepareizus tiesiskos kritērijus, jo tā, pārbaudot, vai pastāv īpaša problēma EKL 95. panta 5. punkta izpratnē, atzina, ka

specifiskas gaisa problēmas pastāvēšanu var izvērtēt tikai saskaņā ar Direktīvas 1999/30/EK (2) kritērijiem, neskatoties uz to, ka liela nozīme ir arī dalībvalsts nespējai pieņemt pasākumus sakarā ar pārrobežu gaisa piesārņojumu, un arī tādiem kritērijiem kā liels apdzīvotības blīvums, bieža satiksme vairākos reģionos un dzīvojamo rajonu izveidošanās satiksmes maģistrāļu tuvumā, un

ii)	ka iepriekš minētajā nozīmē specifiska problēma nevar pastāvēt tāpēc vien, ka ļoti mazam skaitam dalībvalstu arī ir problēmas ar gaisa kvalitāti.

(1) Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmums 2006/372/EK par valsts noteikumu projektu, kuru saskaņā ar EK Līguma 95. panta 5. punktu paziņojusi Nīderlandes Karaliste un kurā noteiktas daļiņu emisijas robežvērtības transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar dīzeļmotoriem (OV L 142, 16. lpp.).

(2) Padomes 1999. gada 22. aprīļa Direktīva par robežvērtību noteikšanu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, makrodaļiņu un svina koncentrācijai apkārtējā gaisā (OV L 163, 41. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/34

Prasība, kas celta 2007. gada 4. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika

(Lieta C-406/07)

(2007/C 269/58)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — D. Triandafillou)

Atbildētāja: Grieķijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi:

a)	pienākumus, kas tai ir uzlikti saskaņā ar EKL 56. un 43. pantu un EEZ nolīguma 40. un 31. pantu, jo tā ārvalstu izcelsmes dividendēm piemēro nodokļu režīmu, kas ir nelabvēlīgāks nekā Grieķijas izcelsmes dividendēm piemērojamais režīms;

pienākumus, kas tai ir uzlikti saskaņā ar EKL 43. pantu un EEZ nolīguma 31. pantu, atstājot spēkā Ienākuma nodokļa kodeksa (Likums 2238/1994 — redakcijā, kas pēdējo reizi grozīta ar Likumu 3296/2004) noteikumus, saskaņā ar kuriem ārvalstu līgumsabiedrībām Grieķijā ir uzlikta smagāka nodokļu nasta nekā vietējām līgumsabiedrībām;

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija uzskata, ka dalībvalstis nevar uzlikt ārvalstu izcelsmes dividendēm augstāku nodokli nekā to nodokli, kas tiek uzlikts Grieķijas izcelsmes dividendēm.

Grieķijas nodokļu tiesiskajā regulējumā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa mērķis ir novērst nodokļu dubulto uzlikšanu sabiedrības ienākumiem, kas ir izmaksāti akcionāriem, bet šo atbrīvojumu piemēro vienīgi Grieķijas izcelsmes dividendēm.

Līdz ar to Grieķijas nodokļu tiesiskā regulējuma sekas ir tādas, ka personas, kas ir nodokļu maksātāji Grieķijā, tiek atturētas ieguldīt savu kapitālu sabiedrībās, kas ir dibinātas citā dalībvalstī.

Tāpat Grieķijas nodokļu tiesiskais regulējums ierobežo citās dalībvalstīs dibinātas sabiedrības, jo ar šo tiesisko regulējumu šīm sabiedrībām tiek traucēts iegūt kapitālu Grieķijā.

Tā kā ienākumiem no ārvalsts izcelsmes kapitāla tiek piemērots nelabvēlīgāks nodokļu režīms nekā Grieķijā dibinātu sabiedrību izmaksātajām dividendēm, Grieķijā rezidējošiem investoriem citās dalībvalstīs dibinātu sabiedrību akcijas ir mazāk pievilcīgas nekā to sabiedrību akcijas, kuras ir reģistrētas Grieķijā.

No iepriekš minētā izriet, ka tādi tiesību noteikumi kā šajā lietā izskatāmie ir ierobežojumi kapitāla brīvai kustībai, kurus principā aizliedz EKL 56. pants.

Attiecībā uz personām, kas maksā visus nodokļus Grieķijā un kuru īpašumā ir ārvalstu akcijas, kas tām ļauj reāli ietekmēt sabiedrības lēmumus un vadīt tās darbības, runa ir arī par ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību, ko aizliedz EKL 43. pants.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/35

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Izteikts ar Wojewódzki Sąd Administracyjny w Krakowie2007. gada 10. septembra rīkojumu — MAGOORA Sp. z o.o./Dyrektor Izby Skarbowej w Krakowie

(Lieta C-414/07)

(2007/C 269/59)

Tiesvedības valoda — poļu

Iesniedzējtiesa

Wojewódzki Sąd Administracyjny w Krakowie

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: MAGOORA Sp. z o.o.

Atbildētājs: Dyrektor Izby Skarbowej w Krakowie

Prejudiciālie jautājumi

Vai ar 2004. gada 1. maiju pilnībā atceļot līdz tam laikam spēkā esošos valsts iekšējo tiesību aktu noteikumus par nodokļa atskaitīšanas ierobežojumiem, kas tiek aprēķināts, iegādājoties degvielu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, ko izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, un aizstājot tos ar citiem nodokļa atskaitīšanas ierobežojumiem, kas tiek aprēķināts, iegādājoties degvielu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, ko izmanto ar nodokli apliekammiem darījumiem, bet, kas valsts iekšējos tiesību aktos noteikti, pamatojoties uz citiem kritērijiem, nekā pirms 2004. gada 1. maija, kā arī atkārtoti mainot šos kritērijus pēc 2005. gada 22. augusta, Polijas Republika nav pārkāpusi Sestās direktīvas (1) 17. panta 2. un 6. punktu?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai šādā veidā mainot iepriekš minētos kritērijus, lai de facto ierobežotu priekšnodokļa atskaitīšanas piemērošanas jomu, salīdzinot ar 2004. gada 30. aprīlī spēkā esošajiem valsts iekšējiem tiesību aktiem vai tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms grozījumiem, kas stājās spēkā 2005. gada 22. augustā, Polijas Republika nav pārkāpusi Sestās direktīvas 17. panta 6. punktu? Vai, gadījumā, ja Polijas Republika tādējādi ir pārkāpusi Sestās direktīvas 17. panta 6. punktu, nodokļu maksātājs ir tiesīgs veikt atskaitīšanu, bet tikai tiktāl, ciktāl ar valsts iekšējo tiesību aktu grozījumiem priekšnodokļa atskaitīšanas ierobežojumi, kas paredzēti valsts iekšējos tiesību aktos, kas bija spēkā 2004. gada 30. aprīlī un tika atcelti attiecīgajā datumā, ir paplašināti?

Vai, ierobežojot priekšnodokļa atskaitīšanu atšķirībā no tiesiskā regulējuma, kas bija spēkā 2004. gada 30. aprīlī, neparedzot nodokļa atskaitīšanu, kas tiek aprēķināts, iegādājoties degvielu personiskajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem vai citiem transportlīdzekļiem ar pieļaujamo kopējo masu 3,5 tonnas, izņemot transportlīdzekļus 2004. gada 11. marta“Preču un pakalpojumu nodokļu likuma” 86. panta 4. punkta kopš 2005. gada 22. augusta spēkā esošās redakcijas nozīmē, atsaucoties uz Sestās direktīvas 17. panta 6. punktā paredzētajām dalībvalstu tiesībām ierobežot nodokļa atskaitīšanu, kas tiek aprēķināts par izdevumiem, kuri nav stingri saistīti ar uzņēmējdarbību, kā, piemēram, luksusa, izklaides un reprezentācijas izdevumi, Polijas Republika nav pārkāpusi Sestās direktīvas 17. panta 6. punktu?

(1) Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, OV L 145, 13.6.1977., 1. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/36

Apelācija, ko 2007. gada 14. septembrī ierosinājusi AEPI AE Elliniki Etaireia pros Prostasian tis Pnevmatikis Idioktisias par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā T-229/05 AEPI AE Elliniki Etaireia pros Prostasian tis Pnevmatikis Idioktisias/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-425/07 P)

(2007/C 269/61)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: AEPI AE Elliniki Etaireia pros Prostasian tis Pnevmatikis Idioktisias (pārstāvis — Th. Asprogerakas-Grivas, advokāts)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	prasību atzīt par pieņemamu;

—	pilnībā atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā T-229/05 AEPI AE/Eiropas Kopienu Komisija, kas kancelejā reģistrēts ar Nr. 328208;

—

izskatīt 2005. gada 14. jūnija prasību (atbilstoši EKL 230. pantam), kas kancelejā reģistrēta ar Nr. 001/4372,56 (2001) A/3603/2 un kas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā iesniegta par Komisijas 2005. gada 18. aprīļa lēmumu SG-Greffe (2005) D/201832, ar kuru ir noraidīta 2001. gada 22. marta sūdzība (2001/4372,56 (2001A/3603/2), vai arī nodot to atpakaļ izskatīšanai tiesai, kas ir pieņēmusi pārsūdzēto spriedumu, lai prasība tiktu apmierināta atbilstoši tajā norādītajiem prasījumiem;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apstrīdētajā spriedumā kļūdaini ir interpretēts EKL 81. un 82. pants, jo nav noskaidrots, vai Komisija ar apstrīdēto lēmumu nav pārsniegusi savas diskrecionārās varas robežas, nav ņemta vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra, nav ņemti vērā prasības pieteikumā aprakstītie faktiskie apstākļi, kas pierāda iespējamo kaitējumu tirdzniecībai Kopienā. Nepareizi interpretējot un piemērojot EKL 81. un 82. pantu, Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka Kopienu tiesību normas konkurences jomā paredz obligātu prasību, ka ir jābūt nodarītam faktiskam kaitējumam tirdzniecībai Kopienā, kaut arī, pareizi interpretējot un piemērojot minētās normas, tai bija jāatzīst, ka pietiek ar iespējamu kaitējumu, lai konstatētu pārkāpumu.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/36

Prasība, kas celta 2007. gada 14. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Īrija

(Lieta C-427/07)

(2007/C 269/62)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — D. Recchia un D. Lawunmi)

Atbildētāja: Īrija

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepieņemot visus nepieciešamos pasākumus saskaņā ar Padomes Direktīvas 85/337/EEK (1) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas grozīta ar Padomes Direktīvu 97/11/EK, 2. panta 1. punktu un 4.panta 2., 3. un 4. punktu, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tie projekti ceļu būves kategorijā, kas uzskaitīti Direktīvas 85/337/EEK II pielikuma 10.e) punktā, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme, tiek izvērtēti saistībā ar attīstības saskaņošanas prasībām un to ietekmi atbilstoši Direktīvas 5.-10. pantam, nav izpildīti pienākumi, kas izriet no Padomes Direktīvas 85/337EEK;

—

atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvas 2003/35/EK (2), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 1., 3., 4., 5., 6. un 7. punktu, kā arī 4.panta 1., 2., 3., 4., 5. un 6. punktu, vai jebkurā gadījumā nedarot tos zināmus Komisijai, Īrija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek direktīvas 6. pants;

—	piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 85/337/EEK transponēšana

Komisija uzskata, ka Īrija nav pilnībā transponējusi Direktīvu 85/337/EEK, jo tā nav pieņēmusi tiesību aktus attiecībā uz privāto ceļu projektiem, lai sasniegtu 2. panta 1. punktā un 4. pantā noteiktos rezultātus. Komisija uzskata, ka Direktīva 85/337/EEK attiecas uz privāto ceļu projektiem, ko piedāvājuši privāti attīstītāji. Turklāt, nav pamats uzskatīt, ka šādiem projektiem nebūs nozīmīga ekoloģiska ietekme. Ceļu projektu, ko piedāvājuši privāti attīstītāji, neiekļaušana ir uzskatāma par Īrijas pienākumu neizpildi saskaņā ar iepriekš minētajiem Direktīvas pantiem.

Direktīvas 85/337/EEK transponēšana

Komisija apgalvo, ka Īrija nav pieņēmusi visas nepieciešamās normas, kā arī nav darījusi tās zināmas Komisijai atbilstoši Direktīvas 2003/35/EK 6.pantam, lai panāktu atbilstību Direktīvas 3. un 4. panta prasībām. Direktīvas 3.panta 1., 3., 4., 5. un 6. punkts specifiski groza vairākus Direktīvas 85/338/EEK pantus. Īrija neapstrīd, ka transponēšanai nepieciešami grozījumi gan Īrijas plānošanas tiesību aktos, gan citos tiesību aktos, kas nosaka saskaņošanas sistēmas. Īrija nav darījusi zināmus nekādus grozījumus tās plānošanas tiesību aktos papildu argumentētā atzinuma noteiktajā laikā un tā vēl nav darījusi zināmus tiesību aktus, kas nosaka visas citas saskaņošanas sistēmas. Direktīvas 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts pieprasa ne tikai sistēmas lēmumu pieņemšanas pārskatīšanai, bet sistēmas, kas nosaka specifiskas garantijas. Ciktāl Īrija apgalvo, ka tās tiesas kontroles pastāvošā sistēma atbilst 3. panta 7. punkta un 4. panta 4. punkta prasībām, tā nesniedz pietiekamu informāciju, lai izpildītu Direktīvas 6. panta 1. punkta otrā teikuma prasības.

(1) OV L 175, 40. lpp.

(2) OV L 156, 17. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/37

Apelācija, ko 2007. gada 18. septembrī iesniegušas Bouygues SA un Bouygues Télécom SA par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 4. jūlija spriedumu lietā T-475/04 Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija

(Lieta C-431/07 P)

(2007/C 269/63)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Bouygues SA un Bouygues Télécom SA (pārstāvji — F. Sureau, D. Théophile, S. Perrotet, A. Bénabent, J. Vogel un L. Vogel, avocats)

Pārējie procesa dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, Francijas Republika, Société française du radiotéléphone — SFR, Orange France SA

Prasījumi:

—	atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 4. jūlija spriedumu lietā T-475/04 Bouygues un Bouygues Télécom pret Komisiju;

—	pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai jaunai izskatīšanai, ņemot vērā Tiesas pausto nostāju;

—	piespriest Komisijai segt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam sabiedrības — apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus.

Pirmajā pamatā tās vispirms apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neizpildīja savu pienākumu norādīt pamatojumu, atzīstot, ka attiecīgā parāda atlaišana šajā lietā bija nenovēršama, ņemot vērā “sistēmas uzbūvi”. Tā kā pēdējā minētā faktiski ir atkāpe no principa, saskaņā ar kuru vairāku uzņēmumu diferenciācija noteikti ir uzskatāma par selektīvu priekšrocību, Pirmās instances tiesai bija skaidri jāpamato gan sistēmas uzbūves, uz kuru tā atsaucas, saturs, gan arī cēloņsakarība starp šo sistēmas uzbūvi un paredzēto atteikšanos izmantot valsts līdzekļus.

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas tālāk apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisijai nebija pienākums uzsākt formālu pārbaudes procedūru tikai tāpēc, ka lietas izvērtēšana pēc būtības, pēc Pirmās instances tiesas domām, atspoguļoja, ka priekšrocību piešķiršana Orange un SFR netika pierādīta. Formālas pārbaudes procedūras uzsākšana saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu ir pamatota faktiski katru reizi, kad Komisija nevar noteikt, ņemot vērā tās rīcībā esošos pierādījumus sākotnējā pārbaudes stadijā, vai pasākums atbilst vai neatbilst Līguma noteikumiem.

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda uz Pirmās instances tiesas pieļautajām trīs kļūdām faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz, pirmkārt, apgalvojumu, ka pastāv tikai viena procedūra UMTS licenču piešķiršanai, otrkārt, valsts parādu atlaišanas tā saukto nenoteikto raksturu un, treškārt, ministrijas 2001. gada 22. februāra vēstules formulējumu, kurā ir minēts, ka pret visiem uzņēmējiem tiks nodrošināta taisnīga, bet ne vienāda attieksme.

Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas visbeidzot apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva vairākas tiesību kļūdas, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu. Šīs kļūdas attiecas attiecīgi uz izņēmuma, kas izriet no sistēmas uzbūves, piemērošanu, vērtējumu par konkurences priekšrocību esamību vai neesamību un nediskriminācijas principa piemērošanu.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/39

Apelācija, ko 2007. gada 14. septembrī ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par 2007. gada 12. jūlija Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) spriedumu lietā T-312/05 Eiropas Kopienu Komisija/Efrosyni Alexiadou

(Lieta C-436/07 P)

(2007/C 269/67)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — D. Triandafillou)

Cits lietas dalībnieks: Efrosyni Alexiadou

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā T-312/05 Komisija/Alexiadou, par kuru Komisijai paziņoja 2007. gada 18. jūlijā;

—	atzīt Komisijas prasījumus, ko tā ir izvirzījusi savā prasības pieteikumā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus Pirmajā instances tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretēja vispārējos līguma nosacījumus (līgumslēdzēju griba) un it īpaši nosacījumu par finanšu revīziju, kas elastīga veida revīziju paredz tikai kā iespēju. Cits nosacījums, kuru Pirmās instances tiesa izskatīja pēc saviem ieskatiem, vispār neatsaucas uz revīziju, kaut gan tas attiecas uz līguma neizpildi. Tādējādi prasība veikt revīziju pastāv nesaistīti no attiecīgā līguma nosacījuma.

Jebkurā gadījumā finanšu revīziju nevarēja pieprasīt, ja nebija, ko revidēt, jo nevienam nav pienākuma pildīt neiespējamo, un līguma nosacījumus ir jāinterpretē tādā veidā, lai tie varētu būt izpildāmi.

Pareizas finanšu pārvaldības princips pieprasa Komisijai neveikt revīziju bez jebkāda iemesla. Pirmās instances tiesa nav piemērojusi labas ticības un labas uzņēmējdarbības prakses principus, kuri varēja piedāvāt vadlīnijas interpretācijai.

Tā kā spriedums bija aizmugurisks, Pirmās instances tiesa nevar vainot Komisiju par dažu argumentu neizskaidrošanu (it īpaši iepriekš minēto argumentu), nepārkāpjot tiesiskās aizsardzības principu.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/40

Tiesnešu sadalījums palātās

(2007/C 269/70)

2007. gada 19. un 25. septembrī Pirmās instances tiesa nolēma uz laiku no 2007. gada 25. septembra līdz 2010. gada 31. augustam izveidot astoņas palātas, kurās ir pieci tiesneši, un astoņas plātas, kurās ir trīs tiesneši, un tiesnešus tajās sadalīt šādi:

1. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

V. Tīli, palātas priekšsēdētāja, F. Deuss [F. Dehousse], I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso], tiesneši.

1. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

V. Tīli, palātas priekšsēdētāja;

F. Deuss, tiesnesis;

I. Višņevska-Bjalecka, tiesnese.

2. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

I. Pelikānova, palātas priekšsēdētāja, F. Deuss, I. Višņevska-Bjalecka, K. Jirimēe un S. Soldevila Fragoso, tiesneši.

2. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

I. Pelikānova, palātas priekšsēdētāja;

K. Jirimēe, tiesnese;

S. Soldevila Fragoso, tiesnesis.

3. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

J. Azizi, palātas priekšsēdētājs, Dž. D. Kuks [J. D. Cooke], E. Kremona [E. Cremona], I. Labucka un S. Frimods Nīlsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši.

3. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

J. Azizi, palātas priekšsēdētājs;

E. Kremona, tiesnese;

S. Frimods Nīlsens, tiesnesis.

4. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

O. Cūcs, palātas priekšsēdētājs, Dž. D. Kuks, E. Kremona, I. Labucka un S. Frimods Nīlsens, tiesneši.

4. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

O. Cūcs, palātas priekšsēdētājs;

Dž. D. Kuks, tiesnesis;

I. Labucka, tiesnese.

5. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

M. Vilars, palātas priekšsēdētājs, V. Vadapals [V. Vadapalas], M. Preks [M. Prek], T. Čipevs [T. Tchipev] un V. Čuke [V. Ciucă], tiesneši.

5. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

M. Vilars, palātas priekšsēdētājs;

M. Preks, tiesnesis;

V. Čuke, tiesnesis.

6. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

A. Meijs, palātas priekšsēdētājs, V. Vadapals, M. Preks, T. Čipevs un V. Čuke, tiesneši.

6. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

A. Meijs, palātas priekšsēdētājs;

V. Vadapals, tiesnesis;

T. Čipevs, tiesnesis.

7. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

N. Dž. Forvuds, palātas priekšsēdētājs, D. Švābi [D. Šváby], S. Papasavs [S. Papasavvas], E. Moavero Milanēzi [E. Moavero Milanesi], N. Vāls [N. Wahl], A. Ditrihs [A. Dittrich] un L. Trišo [L. Truchot], tiesneši.

7. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

N. Dž. Forvuds, palātas priekšsēdētājs;

a)	D. Švābi un E. Moavero Milanēzi, tiesneši.

b)	D. Švābi un L. Trišo, tiesneši.

c)	E. Moavero Milanēzi un L. Trišo, tiesneši.

8. palāta paplašinātā sastāvā, kurā ir pieci tiesneši:

M. E. Martinša Ribeiru, palātas priekšsēdētāja, D. Švābi, S. Papasavs, E. Moavero Milanēzi, N. Vāls, A. Ditrihs un L. Trišo, tiesneši.

8. palāta, kurā ir trīs tiesneši:

M. E. Martinša Ribeiru, palātas priekšsēdētāja;

a)	S. Papasavs un N. Vāls, tiesneši.

b)	S. Papasavs un A. Ditrihs, tiesneši.

c)	N. Vāls un A. Ditrihs, tiesneši.

7. un 8. palātā paplašinātā sastāvā, kurās ir pieci tiesneši, palātas priekšsēdētājs lietu izskata kopā ar trim tiesnešiem no sastāva, kas sākotnēji saņēmis lietu iztiesāšanai, ceturto šīs palātas tiesnesi un tiesnesi no citas palātas, kurā ir četri tiesneši. Pēdējais minētais tiesnesis, kas nav palātas priekšsēdētājs, tiek norīkots uz vienu gadu, ievērojot rotācijas kārtību saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 6. pantā paredzētajiem noteikumiem.

7. un 8. palātu, kurās ir trīs tiesneši, veido palātas priekšsēdētājs kopā ar a), b) vai c) punktā minētajiem tiesnešiem pēc kārtas atkarībā no tiesas sastāva, kurā ietilpst tiesnesis referents. Lietās, kurās palātas priekšsēdētājs ir tiesnesis referents, palātu veido palātas priekšsēdētājs pārmaiņus kopā ar katrā punktā minētajiem tiesnešiem atbilstoši lietu reģistrēšanas kārtībai, ņemot vērā savstarpēji saistītās lietas.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/42

Kritēriji lietu sadalei pa palātām

(2007/C 269/74)

2007. gada 25. septembrī Pirmās instances tiesa noteica šādus kritērijus lietu nodošanai palātām laikā no 2007. gada 25. septembra līdz 2008. gada 30. septembrim saskaņā ar Reglamenta 12. pantu:

1.	Apelācijas sūdzības, kas iesniegtas par Civildienesta tiesas nolēmumiem, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiek nodotas apelācijas palātai, saglabājoties iespējai vēlāk piemērot Reglamenta 14. un 51. pantu.

Lietas, kas nav minētas 1. punktā, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiek nodotas palātām, kurās ir trīs tiesneši, saglabājoties iespējai vēlāk piemērot Reglamenta 14. un 51. pantu.

Lietas, kas paredzētas šajā punktā, tiek sadalītas pa palātām atbilstoši trim dažādām rotācijas kārtībām, kas izstrādātas atkarībā no lietu reģistrācijas kārtības kancelejā:

—	lietas, kas attiecas uz uzņēmumiem piemērojamo konkurences normu īstenošanu, uz valstu piešķirto atbalstu normām un uz normām par tirdzniecības aizsardzības pasākumiem;

—	lietas, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kā paredzēts Reglamenta 130. panta 1. punktā;

—	visas pārējās lietas.

Atbilstoši minētajai rotācijas kārtībai divas palātas, kurās ietilpst četri tiesneši un kuras lietas izskata trīs tiesnešu sastāvā, tiks ņemtas vērā divreiz katrā trešajā rotācijas aplī.

Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs no šīs rotācijas kārtības var atkāpties, ievērojot dažu lietu savstarpējo saistību vai nodrošinot darba slodzes līdzsvarotu sadali.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/42

Pirmās instances tiesas 2007. gada 27. septembra spriedums — Pelle un Konrad/Padome un Komisija

(Apvienotās lietas T-8/95 un T-9/95) (1)

(Ārpuslīgumiskā atbildība - Piens - Papildmaksājums - References daudzums - Regula (EEK) Nr. 2187/93 - Kompensācija ražotājiem - Noilguma apturēšana)

(2007/C 269/76)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Vilhelms Pelle [Wilhelm Pelle], Klūze-Ālena [Kluse-Ahlen] (Vācija) un Ernsts Reinhards Konrāds [Ernst-Reinhard Konrad], Lelbaha [Löllbach] (Vācija) (pārstāvji — B. Meisterernsts [B. Meisterernst], M. Dīzinga [M. Düsing], D. Manštetens [D. Manstetten], F. Šulce [F. Schulze] un V. Haneklauss [W. Haneklaus], advokāti)

Atbildētājas: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: sākotnēji A. Brautigams [A. Brautigam] un A. M. Kolerta [A.-M. Colaert], pēc tam A. M. Kolerta) un Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — sākotnēji D. Boss [D. Booß] un M. Nījārs [M. Niejahr], pēc tam T. van Reins [T. van Rijn] un, kuriem sākotnēji palīdzēja H. J. Rabe [H.-J. Rabe], G. Berišs [G. Berrisch] un M. Nunjess Millers [M. Núñez-Müller], advokāti)

Priekšmets

Prasības atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar EKL 178. pantu (jaunajā redakcijā — EKL 235. pants) un EKL 215. panta otro daļu (jaunajā redakcijā — EKL 288. panta otrā daļa), ko prasītāji, iespējams, cietuši sakarā ar Padomes 1984. gada 31. marta Regulas (EEK) Nr. 857/84, ar ko pieņem vispārīgus noteikumus Regulas (EEK) 804/68 5.c pantā minētās nodevas piemērošanai piena un piena produktu nozarē (OV L 90, 13. lpp.), kas ir papildināta ar Komisijas 1984. gada 16. maija Regulu (EEK) Nr. 1371/84, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 804/68 5.c pantā minētās papildu nodevas piemērošanai (OV L 132, 11. lpp.) piemērošanu.

Rezolutīvā daļa:

Padome un Komisija atlīdzina zaudējumus, kas nodarīti Vilhelmam Pellem un Ernstam Reinhardam Konrādam sakarā ar Padomes 1984. gada 31. marta Regulas (EEK) Nr. 857/84, ar ko pieņem vispārīgus noteikumus Regulas (EEK) 804/68 5.c pantā minētās nodevas piemērošanai piena un piena produktu nozarē, kas ir papildināta ar Komisijas 1984. gada 16. maija Regulu (EEK) Nr. 1371/84, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 804/68 5.c pantā minētās papildu nodevas piemērošanai, piemērošanu, jo šajās regulās nebija paredzēts piešķirt references daudzumu ražotājiem, kuri izpildot saistības, ko tie bija uzņēmušies saskaņā Padomes 1977. gada 17. maija Regulu (EEK) Nr. 1078/77, ar ko ievieš piemaksu sistēmu par piena un piena produktu nepārdošanu un piena govju ganāmpulku pārveidošanu, nebija piegādājuši pienu atsauces gada laikā, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts;

2)	Pellem, kas ir prasītājs lietā T-8/95, ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tas cietis sakarā ar Regulas Nr. 857/84 piemērošanu par laika posmu no 1987. gada 5. decembra līdz 1989. gada 28. martam;

3)	Konrādam, kas ir prasītājs lietā T-9/95, ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tas cietis sakarā ar Regulas Nr. 857/84 piemērošanu par laika posmu no 1986. gada 27. novembra līdz 1989. gada 28. martam;

4)	lietas dalībnieki sešu mēnešu laikā no šī sprieduma [pasludināšanas] iesniedz Tiesai summas, kas jāmaksā saskaņā ar kopīgi panāktu vienošanos;

5)	ja šāda vienošanās netiek panākta, tām šajā pašā termiņā jāiesniedz Pirmās instances tiesai savus prasījumus par nodarīto zaudējumu apmēru;

6)	lēmums par tiesāšanās izdevumiem tiek atlikts.

(1) OV C 132, 28.5.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/43

Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums — Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija

(Apvienotās lietas T-125/03 un T-253/03) (1)

(Konkurence - Administratīvais process - Komisijas izmeklēšanas pilnvaras - Izmeklēšanas laikā iegūtie dokumenti - Advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība - Pieņemamība)

(2007/C 269/77)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Akzo Nobel Chemicals Ltd, Heršama [Hersham], Valtona pie Temzas [Walton on Thames], Sarija [Surrey], (Apvienotā Karaliste) un Akcros Chemicals Ltd, Heršama [Hersham] (pārstāvji — K. Svāks [C. Swaak], M. Mollika [M. Mollica], M. van der Vaude [M. van der Woude], avocats)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — sākotnēji R. Veinraits [R. Wainwright] un C. Ingen-Housz, vēlāk F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un K. Lūiss [X. Lewis])

Personas, kas iestājušās lietā, prasītāju atbalstam: Conseil des barreaux européens (CCBE), Brisele (Beļģija) (pārstāvis — Dž. Flinns [J. Flynn], QC), Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten, Hāga (Nīderlande) (pārstāvji — O. Brūvers [O. Brouwer] un K. Šillemans [C Schillemans], advokāti), Association européenne des juristes d'entreprise (AEJE)/(ECLA), Brisele (pārstāvji — M. Dolmans [M. Dolmans], K. Nordlanders [K. Nordlander], advokāti, un J. Templs Langs [J. Temple Lang], solicitor), American Corporate Counsel Association (ACCA) — European Chapter, Parīze (Francija) (pārstāvji — G. Berišs [G. Berrisch], advokāts, un D. Halls [D. Hull], solicitor) un International Bar Association (IBA), Londona (Apvienotā Karaliste) (pārstāvis — Dž. Buharts [J. Buhart], advokāts)

Priekšmets

Pirmkārt, no vienas puses prasība atcelt Komisijas 2003. gada 10. februāra lēmumu C(2003) 559/4 un, ciktāl nepieciešams, Komisijas 2003. gada 30. janvāra lēmumu C(2003) 85/4, ar kuru Akzo Nobel Chemicals Ltd., Akcros Chemicals Ltd un Akcros Chemicals un to meitas sabiedrībām uzdots pakļauties izmeklēšanām saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās Regulas par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu (lieta COMP/E-1/38.589), un, no otras puses, uzdot Komisijai atdot noteiktus dokumentus, kas iegūti attiecīgās izmeklēšanas laikā, kā arī aizliegt tai izmantot šo dokumentu saturu (lieta T-125/03), un, otrkārt, prasība atcelt Komisijas 2003. gada 8. maija lēmumu C(2003) 1533 galīgā redakcija, ar kuru noraidīts pieteikums par šo dokumentu aizsardzību atbilstoši advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes prasībām (lieta T-253/03)

Rezolutīvā daļa

1)	prasību lietā T-125/03 noraidīt kā nepieņemamu;

2)	prasību lietā T-253/03 noraidīt kā nepamatotu;

3)	Akzo Nobel Chemicals Ltd un Akcros Chemicals Ltd sedz trīs piektdaļas savu tiesāšanās izdevumu pamata tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā. Tās atlīdzina arī trīs piektdaļas Komisijas norādīto tiesāšanās izdevumu pamata tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā;

4)	Komisija sedz divas piektdaļas savu tiesāšanās izdevumu pamata tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā. Tā atlīdzina arī divas piektdaļas Akzo Nobel Chemicals Ltd un Akcros Chemicals Ltd norādīto tiesāšanās izdevumu pamata tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā;

5)	personas, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus pamata tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā sedz pašas.

(1) OV C 146, 21.6.2003.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/44

Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. septembra spriedums — Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija

(Lieta T-375/03) (1)

(Valsts atbalsti - Pasākumi izolācijas materiālu no atjaunojamām izejvielām izmantošanas veicināšanai - Lēmums, ar kuru atbalsti tiek atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu - Iepriekšējas pārbaudes procedūra - Prasība atcelt tiesību aktu - Pieņemamība - Ieinteresētās personas jēdziens EKL 88. panta 2. punkta izpratnē - Komisijas pienākums uzsākt procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu)

(2007/C 269/78)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Fachvereinigung Mineralfaserindustrie eV Deutsche Gruppe der Eurima — European Insulation Manufacturers Association, Frankfurte pie Mainas (Vācija) (pārstāvji — T. Schmidt-Kötters, D. Uwer un K. Najork, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — V. Kreuschitz un M. Niejahr)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas atbalstam: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — sākotnēji W.-D. Plessing, M. Lumma un C. Schulze-Bahr, vēlāk W.-D. Plessing un C. Schulze-Bahr)

Priekšmets

Prasība atcelt Komisijas 2003. gada 9. jūlija galīgo Lēmumu C (2003) 1473, ar kuru par saderīgiem ar kopējo tirgu ir atzīti pasākumi, kurus Vācijas iestādes paredz pieņemt, lai veicinātu izolācijas materiālu no atjaunojamām izejvielām izmantošanu (atbalsts Nr. 694/2002)

Rezolutīvā daļa

1)	prasību noraidīt;

2)	Fachvereinigung Mineralfaserindustrie eV Deutsche Gruppe der Eurima — European Insulation Manufacturers Association sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)	Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 35, 7.2.2004.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/44

Pirmās instances tiesas 2007. gada 27. septembra spriedums — La Mer Technology/ITSB — Laboratoires Goëmar (“LA MER”)

(Lieta T-418/03) (1)

(Kopienas preču zīme - Iebildumu process - Kopienas vārdiskas preču zīmes “LA MER’ reģistrācijas pieteikums - Valsts agrāka vārdiska preču zīme “LABORATOIRE DE LA MER’ - Relatīvs atteikuma pamatojums - Preču zīmes faktiska izmantošana - Regulas (EK) Nr. 40/94 43. panta 1. un 2. punkts - Sajaukšanas iespējas neesamība - Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

(2007/C 269/79)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: La Mer Technology, Inc. Ņujorka, Ņujorkas štats (Amerikas Savienotās valstis) (pārstāvji — sākotnēji V. von Bomhard, A. Renck un A. Pohlmann, vēlāk V. von Bomhard un A. Renck, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — D. Botis)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Pirmās instances tiesā: Laboratoires Goëmar, Saint-Malo (Francija) (pārstāvji — E. Baud un S. Strittmatter, avocats)

Priekšmets

Prasība par ITSB Apelāciju otrās padomes 2003. gada 23. oktobra lēmumu (lieta R 814/2000-2) attiecībā uz iebildumu procesu starp sabiedrību Laboratoires Goëmar un sabiedrību La Mer Technology, Inc.

Rezolutīvā daļa

1)	prasību noraidīt;

2)	La Mer Technology, Inc. sedz savus un atlīdzina Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (ITSB) (preču zīmes, paraugi un modeļi) un Laboratoires Goëmar tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 47, 21.2.2004.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/45

Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums — Microsoft/Komisija

(Lieta T-201/04) (1)

(Konkurence - Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana - Klientu personālo datoru operētājsistēmas - Darba grupu serveru operētājsistēmas - Straumējošie multimediju atskaņotāji - Lēmums, ar kuru tiek konstatēts EKL 82. panta pārkāpums - Dominējošā uzņēmuma atteikšanās sniegt informāciju par sadarbspēju un atļaut izmantošanu - Dominējošā uzņēmuma nosacījums, ka tā klientu personālo datoru operētājsistēmas piegādei jābūt vienlaicīgai ar šī uzņēmuma multimediju atskaņotāja iegādi - Koriģējoši pasākumi - Neatkarīga pārstāvja noteikšana - Naudas sods - Apmēra noteikšana - Samērīgums)

(2007/C 269/80)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Microsoft Corp., Redmond, Vašingtona (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — J.-F. Bellis, avocat, un I. Forrester, QC)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — sākotnēji R. Wainwright, F. Castillo de la Torre, P. Hellström un A. Whelan, vēlāk F. Castillo de la Torre, P. Hellström un A. Whelan)

Personas, kas iestājušās lietā prasītājas atbalstam: The Computing Technology Industry Association, Inc., Oakbrook Terrace, Illinois (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — G. van Gerven, T. Franchoo, avocats, un B. Kilpatrick, solicitor); DMDsecure.com BV, Amsterdam, (Nīderlande); MPS Broadband AB, Stokholma (Zviedrija); Pace Micro Technology plc., Shipley, West Yorkshire, (Apvienotā Karaliste); Quantel Ltd, Newbury, Berkshire, (Apvienotā Karaliste); Tandberg Television Ltd, Southampton, Hampshire, (Apvienotā Karaliste) (pārstāvis — J. Bourgeois, avocat); Association for Competitive Technology, Inc., Washington, DC (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — L. Ruessmann, P. Hecker, avocats, un K. Bacon, barrister); TeamSystem SpA, Pesaro, (Itālija); Mamut ASA, Oslo (Norvēģija) (pārstāvis — G. Berrisch, avocat); un Exor AB, Uppsala (Zviedrija) (pārstāvji — S. Martínez Lage, H. Brokelmann un R. Allendesalazar Corcho, avocats)

Personas, kas iestājušās lietā atbildētājas atbalstam: Software & Information Industry Association, Washington, DC (pārstāvji — J. Flynn, QC, C. Simpson, T. Vinje, solicitors, D. Paemen, N. Dodoo un M. Dolmans, avocats); Free Software Foundation Europe eV, Hamburga (Vācija) (pārstāvis — C. Piana, avocat); Audiobanner.com, Los Angeles, Californie (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis — L. Alvizar Ceballos, avocat); un European Committee for Interoperable Systems (ECIS), Brisele (Beļģija) (pārstāvji — D. Paemen, N. Dodoo, M. Dolmans, avocats, un J. Flynn, QC)

Priekšmets

Prasība atcelt Komisijas 2004. gada 24. marta Lēmumu 2007/53/EK par procesu saskaņā ar [EKL] 82. pantu un [EEZ] līguma 54. pantu pret Microsoft Corp. (Lieta Nr. COMP/C-3/37.792 — Microsoft) (OV 2007, L 32, 23. lpp.), vai, pakārtoti, prasība atcelt vai samazināt prasītājai uzlikto soda naudu

Rezolutīvā daļa

atcelt Komisijas 2004. gada 24. marta Lēmuma 2007/53/EK par procesu saskaņā ar [EKL] 82. pantu un [EEZ] līguma 54. pantu pret Microsoft Corp. (Lieta Nr. COMP/C-3/37.792 — Microsoft) 7. pantu daļā, kurā:

—

Microsoft ir uzdots iesniegt priekšlikumu attiecībā uz mehānisma ieviešanu, kam jāietver neatkarīga pārstāvja noteikšana, kuram ir tiesības neatkarīgi no Komisijas piekļūt Microsoft atbalstam, informācijai, dokumentiem, telpām un darba ņēmējiem, kā arī konkrēto Microsoft produktu “programmatūras kodam”;

—	ir ietverta prasība, ka priekšlikums attiecībā uz šī mehānisma ieviešanu paredz, ka visas ar pārstāvja noteikšanu saistītās izmaksas, ieskaitot tā atalgojumu, ir uz Microsoft rēķina;

—	Komisijai tiek dotas tiesības ar lēmumu noteikt tādu mehānismu, kas minēts iepriekš pirmajā un otrajā ievilkumā.

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

Microsoft sedz 80 % no saviem un atlīdzina 80 % no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, izņemot Komisijas izdevumus, kas saistīti ar The Computing Technology Industry Association, Inc., Association for Competitive Technology, Inc., TeamSystem SpA, Mamut ASA, DMDsecure.com BV, MPS Broadband AB, Pace Micro Technology plc, Quantel Ltd, Tandberg Television Ltd un Exor AB iestāšanos lietā;

Microsoft sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T-201/04 R, izņemot Komisijas izdevumus, kas saistīti ar The Computing Technology Industry Association, Association for Competitive Technology, TeamSystem, Mamut, DMDsecure.com, MPS Broadband, Pace Micro Technology, Quantel, Tandberg Television un Exor iestāšanos lietā;

5)	Microsoft sedz Software & Information Industry Association, Free Software Foundation Europe, Audiobanner.com un European Committee for Interoperable Systems (ECIS) tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību;

6)	Komisija sedz 20 % no saviem un atlīdzina 20 % no Microsoft tiesvedības izdevumiem, izņemot Microsoft izdevumus, kas sasaistīti ar Software & Information Industry Association, Free Software Foundation Europe, Audiobanner.com un ECIS iestāšanos lietā;

7)	The Computing Technology Industry l'Association, Association for Competitive Technology, TeamSystem, Mamut, DMDsecure.com, MPS Broadband, Pace Micro Technology, Quantel, Tandberg Television un Exor sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, ieskaitot arī pagaidu noregulējuma tiesvedības izdevumus.

(1) OV C 179, 10.7.2004.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/46

Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums — Francija/Komisija

(Lieta T-240/04) (1)

(Eiropas Atomenerģijas kopiena - Ieguldījumi - Ieguldījumu projektu paziņošana Komisijai - Izpildes kārtība - Regula (Euratom) Nr. 1352/2003 - Komisijas kompetences trūkums - EAEK līguma 41.-44. pants - Tiesiskās drošības princips)

(2007/C 269/81)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Francijas Republika (pārstāvji — sākotnēji F. Alabrune, G. de Bergues, C. Lemaire un E. Puisais, pēc tam — G. de Bergues un S. Gasri)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — M. Patakia)

Personas, kas iestājušās lietā, atbalstot prasītāju: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — C.-D. Quassowski un A. Tiemann) un Beļģijas Karaliste (pārstāvji — sākotnēji D. Haven, pēc tam — M. Wimmer un visbeidzot — A. Hubert, pārstāvji, kuriem palīdz J.-F. De Bock, advokāts)

Priekšmets

Komisijas 2003. gada 23. jūlija Regulas (Euratom) Nr. 1352/2003, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1209/2000, ar ko nosaka procedūras Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 41. pantā noteikto paziņojumu sniegšanai (OV L 192, 15. lpp.), atcelšana.

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Komisijas 2003. gada 23. jūlija Regulu (Euratom) Nr. 1352/2003, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1209/2000, ar ko nosaka procedūras Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 41. pantā noteikto paziņojumu sniegšanai;

2)	Komisija atlīdzina Francijas Republikas tiesāšanās izdevumus;

3)	Vācijas Federatīvā Republika un Beļģijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

(1) OV C 304, 13.12.2003. (agrāk lieta C-455/03).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/47

Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. septembra spriedums — EARL Salvat père & fils u.c./Komisija

(Lieta T-136/05) (1)

(Valsts atbalsts - Vīna dārzu restrukturizācijas pasākumi - Lēmums, ar ko atbalsts atzīts daļēji par saderīgu, daļēji par nesaderīgu ar kopējo tirgu - Prasība atcelt tiesību aktu - Pieņemamība - Pienākums norādīt pamatojumu - Novērtējums, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu)

(2007/C 269/83)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: EARL Salvat père & fils, Saint-Paul-de-Fenouillet (Francija); Comité interprofessionnel des vins doux naturels et vins de liqueur à appellations contrôlées (CIVDN), Perpiņāna (Francija), un Comité national des interprofessions des vins à appellation d'origine (CNIV), Parīze (Francija) (pārstāvji — H. Calvet un O. Billard, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — C. Giolito un A. Stobiecka-Kuik)

Persona, kas iestājusies lietā, atbalstot prasītāju: Francijas Republika (pārstāvji — G. de Bergues)

Priekšmets

Lūgums atcelt Komisijas 2005. gada 19. janvāra Lēmuma 2007/253/EK par Rivesaltes plānu un CIVDN (Dabisko saldo vīnu starpnozaru komitejas) parafiskālajiem maksājumiem, ko īstenojusi Francija (OV L 112, 1. lpp.), 1. panta 1. un 3. punktu

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	piespriest prasītajām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

3)	Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 132, 28.5.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/47

Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. septembra spriedums — Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija

(Lieta T-254/05) (1)

(Valsts atbalsti - Pasākumi izolācijas materiālu no atjaunojamām izejvielām izmantošanas veicināšanai - Lēmums, ar kuru atbalsti tiek atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu - Iepriekšējas pārbaudes procedūra - Prasība atcelt tiesību aktu - Profesionāla apvienība - Ieinteresētās personas jēdziens EKL 88. panta 2. punkta izpratnē - Pamati, kas saistīti ar lēmuma pamatotību - Nepieņemamība)

(2007/C 269/84)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — V. Kreuschitz)

Persona, kas iestājusies lietā atbildētājas atbalstam: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma un C. Schulze-Bahr)

Priekšmets

Prasība atcelt Komisijas 2005. gada 11. februāra Lēmumu C (2005) 379 attiecībā uz valsts atbalstu Nr. 260b/2004 (Vācija — izolācijas materiālu no atjaunojamām izejvielām izmantošanas veicināšanas programmas pagarināšana)

Rezolutīvā daļa

1)	prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)	Fachvereinigung Mineralfaserindustrie eV Deutsche Gruppe der Eurima — European Insulation Manufacturers Association sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)	Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

(1) OV C 229, 17.9.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/48

Pirmās instances tiesas 2007. gada 5. septembra rīkojums — Document Security Systems/ECB

(Lieta T-295/05) (1)

(Monetārā savienība - Euro banknošu emisija - Viltošanas novēršanai paredzēta patentēta izgudrojuma varbūtēja izmantošana - Prasība sakarā ar Eiropas patenta nelikumīgu izmantošanu - Pirmās instances tiesas kompetences neesamība - Nepieņemamība - Prasība par zaudējumu atlīdzību)

(2007/C 269/85)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Document Security Systems, Inc., Rochester, Ņujorka (Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji — L. Cohen, H. Sheraton, B. Uphoff, solicitors, un C. Stanbrook, QC)

Atbildētāja: Eiropas Centrālā Banka (ECB) (pārstāvji — C. Zilioli un P. Machado, pārstāvji, kam palīdz E. Garayar Gutiérrez un G. de Ulloa y Suelves, advokāti)

Priekšmets

Prasība sakarā ar patenta nelikumīgu izmantošanu, kurā lūgts konstatēt, ka ECB ir pārkāpusi prasītājas Eiropas patentu tiesības, un prasība atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājam varbūtēji nodarīts, pārkāpjot patentu tiesības.

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību sakarā ar patenta nelikumīgu izmantošanu noraidīt kā nepieņemamu;

2)	prasību izmaksāt kompensāciju noraidīt;

3)	Document Security Systems, Inc. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 229, 17.9.2005.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/48

Prasība, kas celta 2007. gada 9. augustā — Offshore Legends/ITSB — Acteon [“OFFSHORE LEGENDS” (melnā un baltā krāsā)]

(Lieta T-305/07)

(2007/C 269/87)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Offshore Legends NV, Nevele (Beļģija) (pārstāvji — P. Maeyaert un N. Clarembeaux, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (ITSB) (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Acteon SARL, Saint-Tropez (Francija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt daļēji Apelāciju otrās padomes 2007. gada 29. maija lēmumu (lieta R 1031/2006-2);

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme “Offshore Legends” melnā un baltā krāsā attiecībā uz 3., 9., 14., 18., 20., 24., 25., 28. un 35. klasē ietilpstošajām precēm — reģistrācijas pieteikums Nr. 3 160 231

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: Acteon SARL

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: valsts un starptautiska grafiska preču zīme “Offshore One” attiecībā uz 16., 18. un 25. klasē ietilpstošajām precēm

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus noraidīt attiecībā uz visām apstrīdētajām precēm

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu daļā, kas attiecas uz iebildumu noraidīšanu saistībā ar 18. un 25. klasē ietilpstošajām precēm

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā saistībā ar sajaukšanas iespēju un, it īpaši, kļūdu vērtējumā saistībā ar attiecīgo preču zīmju līdzību.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/49

Prasība, kas celta 2007. gada 9. augustā — Offshore Legends/ITSB — Acteon [“OFFSHORE LEGENDS” (zilā, melnā un zaļā krāsā)]

(Lieta T-306/07)

(2007/C 269/88)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Offshore Legends NV, Nevele (Beļģija) (pārstāvji — P. Maeyaert un N. Clarembeaux, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (ITSB) (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Acteon SARL, Saint-Tropez (Francija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt daļēji Apelāciju otrās padomes 2007. gada 29. maija lēmumu (lieta R 1038/2006-2);

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme “Offshore Legends” zilā, melnā un zaļā krāsā attiecībā uz 3., 9., 14., 18., 20., 24., 25., 28. un 35. klasē ietilpstošajām precēm — reģistrācijas pieteikums Nr. 2 997 021

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: Acteon SARL

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: valsts un starptautiska grafiska preču zīme “Offshore One” attiecībā uz 16., 18. un 25. klasē ietilpstošajām precēm

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus noraidīt attiecībā uz visām apstrīdētajām precēm

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu daļā, kas attiecas uz iebildumu noraidīšanu saistībā ar 18. un 25. klasē ietilpstošajām precēm

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/50

Prasība, kas celta 2007. gada 27. augustā — Komisija/B2Test

(Lieta T-317/07)

(2007/C 269/90)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija, Brisele (Beļģija) (pārstāvji — L. Escobar Guerrero, pārstāvis, un E. Bouttier, avocat)

Atbildētāja: B2Test, Gardanne (Francija)

Prasītājas prasījumi:

—	piespriest sabiedrībai B2Test izmaksāt prasītājai EUR 50 110,72 (pamatsumma — EUR 43 437,94 un kavējuma procenti līdz 2004. gada 23. decembrim — EUR 6 672,78);

—	piespriest sabiedrībai B2Test izmaksāt EUR 8,03 dienā kā kavējuma procentus ar tādu pašu likmi, no 2004. gada 24. decembra līdz pilnīgai samaksai;

—	piespriest sabiedrībai B2Test atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību, kas balstīta uz šķīrējklauzulu, prasītāja lūdz piespriest atbildētājai atlīdzināt Kopienas pārskaitītā avansa summu, kā arī kavējuma procentus, jo nav izpildīts līgums Nr. BRST-CT-98-5452, kas noslēgts īpašas pētījumu un tehniskās attīstības, ieskaitot demonstrēšanu, programmā rūpnieciskās tehniskās un materiālu tehnikas jomā (1994-1998) (1) un kas attiecas uz projektu “Research and development of a new safety flooring based on recycled plastic and rubber materials for an environmental and economical added value”.

Saskaņā ar līgumu atbildētājai bija periodiski jāiesniedz Komisijai tajā minētie zinātniskie un finanšu dokumenti. Prasītāja apgalvo, ka atbildētāja trīs gadus vēlāk nekā paredzēts iesniedza tikai daļu no līgumā paredzētajiem dokumentiem. Projekta nobeiguma atskaite tā arī netika iesniegta. Tādējādi prasītāja apgalvo, ka atbildētāja nav izpildījusi līgumiskos pienākumus un tai ir jāatmaksā Komisijai avansa līdzekļi, ko tā sākotnēji pārskaitīja atbildētājai.

(1) OV 1994, L 222, 19. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/50

Prasība, kas celta 2007. gada 28. augustā — Lufthansa AirPlus Servicekarten/ITSB Applus Servicios Tecnológicos (“A+”)

(Lieta T-321/07)

(2007/C 269/91)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lufthansa AirPlus Servicekarten GmbH, Neu Isenburg (Vācija) (pārstāvji — G. Würtenberger, T. Wittmann, lawyers)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Applus Servicios Technologicos, S.L. (iepriekš — Agbar Automotive, S.L.), Barselona (Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Apelāciju otrās padomes 2007. gada 7. jūnija lēmumu lietā R 310/2006-2 saistībā ar iebildumiem, kas balstīti uz Kopienas preču zīmi Nr. 2335693 “Airplus International” un vērsti pret Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 2933356 preču zīmei “A+”;

—	apmierināt iebildumus pret Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 2933356 preču zīmei “A+” un noraidīt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 2933356 preču zīmei “A+”;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Applus Servicios Technologicos, S.L. (iepriekš — Agbar Automotive, S.L.)

Attiecīgā Kopienas preču zīme: Grafiska preču zīme “A+” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 9., 35., 36., 37., 40., 41. un 42. klasē — reģistrācijas pieteikums Nr. 2933356

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks: Lufthansa AirPlus Servicekarten GbmH

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas vārdiska preču zīme “Airplus International” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 9., 35., 36. un 42. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: Noraidīt iebildumus

Apelāciju padomes lēmums: Noraidīt apelāciju

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. un 5. punkta, kā arī tās 73., 74. un 79. panta pārkāpums.

Prasītāja apgalvo, ka Apelāciju padome nenovērtēja preču un pakalpojumu identiskuma kritēriju, kā arī preču līdzību un neņēma vērā agrāko preču zīmju reputāciju. Turklāt, norāda prasītāja, Apelāciju padome pārkāpa savu pienākumu norādīt sava lēmuma pamatojumu. Tāpat saskaņā ar prasītājas viedokli Apelāciju padome neaprobežojās ar lietas dalībnieku neapstrīdētu faktu, pierādījumu un argumentu izvērtēšanu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka tās procesuālās tiesības tika būtiski pārkāptas, Birojam prasītāju neinformējot par to, ka preču zīmes īpašnieku aizstāj cita sabiedrība. Visbeidzot, tiek norādīts, ka Apelāciju padome pārsniedza savas pilnvaras, bez pamatojuma ņemot vērā preču zīmes īpašnieka dokumentus, kas iesniegti pēc Biroja noteiktā termiņa notecēšanas.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/51

Prasība, kas celta 2007. gada 27. augustā — Kenitex Química/ITSB Chemicals International (“Kenitex TINTAS A qualidade da cor”)

(Lieta T-322/07)

(2007/C 269/92)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Kenitex Química, S.A., Manique, Estoril (Portugāle) (pārstāvji — M. Pardete Reis, abogada)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Otrs procesa Apelāciju padomē dalībnieks: Chemicals International Establishment

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 19. jūnija lēmumu R 330/2006-4, kas pieņemts pasludināšanas par spēkā neesošu procesā Nr. 879 C 001553742/1 (Kopienas preču zīmes reģistrācijas Nr. 1553742) un paziņots prasītājai pa faksu 2007. gada 25. jūnijā, un līdz ar to, atzīt par spēkā esošu Kopienas preču zīmi Nr. 1553742 “Kenitex TINTAS A qualidade da cor”, kas pieteikta reģistrācijai 2000. gada 13. martā un reģistrēta 2001. gada 22. maijā;

—	piespriest atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2001. gada 22. maijā, pamatojoties uz prasītājas pieteikumu, tika reģistrēta Kopienas grafiska preču zīme “Kenitex TINTAS A qualidade da cor” attiecībā uz precēm, kas Nicas Nolīguma izpratnē ietilpst 1., 2. un 19. klasē (ķimikālijas rūpnieciskiem nolūkiem, sintētiskie sveķi, krāsas, pernicas, lakas, dabiskie sveķi, krāsvielas, nemetāliski būvmateriāli, asfalts, segumi, autoceļu drošības barjeras, stikli būvniecībai).

Uzņēmums Chemicals International Establishment lūdza pasludināt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, pamatojoties uz šādu valsts grafisku preču zīmju reģistrāciju: preču zīme “Kenitex”, kas reģistrēta Portugālē attiecībā uz 2. klasē ietilpstošām precēm (dekoratīvās krāsas), preču zīmi “Kenitex”, kas reģistrēta Francijā attiecībā uz 2. un 19. klasē ietilpstošām precēm (dažādu krāsu apšuvumi būvēm) un preču zīmi “Kenitex”, kas reģistrēta Beniluksā attiecībā uz 1., 2., 17. un 19. klasē ietilpstošām precēm (ugunsdroši un ūdensnecaurlaidīgi izstrādājumi, krāsojumi un pārklājumi).

Anulēšanas nodaļa apmierināja pieteikumu par pasludināšanu par spēkā neesošu un Apelāciju padome noraidīja apelācijas sūdzību, ko par šo lēmumu iesniedza prasītāja, uzskatot, ka apzīmējumu un preču līdzības dēļ pastāv sajaukšanas iespēja.

Prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 40/94 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ņemot vērā, ka nepastāv attiecīgo apzīmējumu sajaukšanas iespēja un ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme sakrīt ar tās sabiedrības nosaukumu un komercreģistra numuru, kas norādīts Portugāles Valsts rūpnieciskā īpašuma institūtā (INPI).

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/52

Prasība, kas celta 2007. gada 3. septembrī — Caisse Fédérale du Crédit Mutuel Centre Est Europe/ITSB (“SURFCARD”)

(Lieta T-325/07)

(2007/C 269/94)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Caisse Fédérale du Crédit Mutuel Centre Est Europe, Strasbūra (Francija) (pārstāvji — P. Greffe un J. Schouman, avocats)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 14. jūnija lēmumu (lieta R 1130/200-1) daļā, ar kuru ir noraidīts Kopienas preču zīmes “SURFCARD” reģistrācijas pieteikums Nr. 3 837 564 attiecībā uz daļu no 9., 36. un 38. klasē norādītajām precēm un pakalpojumiem;

—	uzdot reģistrēt Kopienas preču zīmes “SURFCARD” reģistrācijas pieteikumu Nr. 3 837 564 attiecībā uz visām norādītajām precēm un pakalpojumiem.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “SURFCARD” attiecībā uz 9., 36. un 38. klasē ietilpstošajām precēm un pakalpojumiem (reģistrācijas pieteikums Nr. 3 837 564)

Pārbaudītāja lēmums: reģistrācijas pieteikumu daļēji noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo pēc prasītājas domām un pretēji apstrīdētā lēmuma apsvērumiem, vārds “SURFCARD” esot pašu izdomāts un tam, salīdzinot ar norādītajām precēm un pakalpojumiem, esot atšķirtspēja.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/53

Prasība, kas celta 2007. gada 30. augustā — Kuiburi Fruit Canning/Padome

(Lieta T-330/07)

(2007/C 269/95)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Kuiburi Fruit Canning Co. Ltd, Bangkoka (Taizeme) (pārstāvji — F. Graafsma, J. Cornelis, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Padomes 2007. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 682/2007, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un pilnībā iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro dažu Taizemes izcelsmes sagatavotu vai konservētu cukurkukurūzas graudu importam;

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pieteikumā prasītājs lūdz atcelt Padomes 2007. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 682/2007 (1), jo, noraidot prasītāja pieteikumu noteikt individuālu dempinga starpību, neskatoties uz to, ka pēc prasītāja domām tas ir vienīgais ražotājs eksportētājs, kas ir iesniedzis vajadzīgās ziņas individuālās starpības aprēķināšanai, tā ir acīmredzami pretrunā Regulas (EK) No. 384/1996 (2) 17. panta 3. punktam un PTO Nolīguma (3) 6.10.2. pantam.

Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka ir saņemti vairāki pieteikumi individuālās starpības aprēķināšanai.

Otrkārt, prasītājs norāda, ka, tā kā pastāvēja tikai viens ražotājs eksportētājs, kas bija pieprasījis aprēķināt individuālo starpību, Padomei nebija diskrecionāras varas noteikt, vai prasītāja individuāla pārbaude būtu pārmērīgi apgrūtinoša un liegtu pabeigt izmeklēšanu noteiktajā laikā.

Treškārt, pat ja Padomei būtu šāda diskrecionāra vara, prasītājs uzskata, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot ka eksportētāja papildu pārbaude būtu pārmērīgi apgrūtinoša, liedzot pabeigt izmeklēšanu laikā.

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka individuālās starpības aprēķināšana prasītājam diskriminētu citus eksportētājus, kas nav atlasīti.

(1) Padomes 2007. gada 18. jūnija Regula (EK) Nr. 682/2007, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un pilnībā iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro dažu Taizemes izcelsmes sagatavotu vai konservētu cukurkukurūzas graudu importam (OV L 159, 14. lpp.).

(2) Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 56, 1. lpp.).

(3) Daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārta (1986-1994) — I pielikums — 1A pielikums — Līgums par vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 1994 VI panta īstenošanu (PTO GATT 1994) — Antidempinga līgums (OV L 336, 103. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/53

Prasība, kas celta 2007. gada 4. septembrī — Vācija/Komisija

(Lieta T-332/07)

(2007/C 269/96)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — M. Lumma un Rechtsanwalt C. von Donat,)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2007. gada 25. jūnija Lēmumu K(2007) 2619 galīgā redakcija, ar ko tiek samazināts finanšu atbalsts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, kas tika piešķirts ar Lēmumu K(94) 3379 par vienotā programmdokumentā apkopoto Kopienu strukturālo atbalstu Vācijas Federatīvās Republikas Ziemeļreinas-Vestfālenes 2. mērķa teritorijās (ERAF Nr. 94.02.13.012);

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija ar apstrīdēto lēmumu ir samazinājusi finanšu atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) programmai par Kopienu strukturālo atbalstu Ziemeļreinas-Vestālenes 2. mērķa teritorijās.

Savas prasības atbalstam prasītāja apgalvo, ka atbildētāja apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdainu faktu vērtējumu.

Prasītāja turklāt norāda, ka nav izpildīti atbalsta samazinājuma nosacījumi, kas paredzēti Regulas Nr. 4253/88 (1) 24. panta 2. punktā. Šajā sakarā tā apgalvo, ka veiktā pārstrukturēšana nav programmas būtisks grozījums. Tā turklāt uzskata, ka vienkārša atsauce uz “Pamatnostādnēm struktūrfondu operatīvo pasākumu (1994.–1999.) finanšu noslēgumam” [SEK (1999) 1316] nav pietiekama, lai pamatotu attiecīgā grozījuma nozīmīgumu.

Pat ja pieņemtu, ka programma ir grozīta būtiski, prasītāja apgalvo, ka Komisijai vajadzēja izmantot tai ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras veikt konkrētu vērtējumu par programmas izpildi. Prasītāja uzskata, ka Komisijai vajadzēja izvērtēt, vai ERAF finansējuma samazinājums ir samērīgs.

(1) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz dažādu struktūrfondu, no vienas puses, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības, no otras puses, koordināciju (OV L 374, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/54

Prasība, kas celta 2007. gada 7. septembrī — Entrance Services/Parlaments

(Lieta T-333/07)

(2007/C 269/97)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Entrance Services NV, Vilvoorde (Beļģija) (pārstāvji — A. Delvaux un V. Bertrand, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītājas prasījumi:

—	pasludināt prasību par atcelšanu par pieņemamu;

—	atcelt lēmumu, ar kuru Parlaments noraidīja prasītājas piedāvājumu un piešķīra iepirkumu citam pretendentam; lēmums prasītājai darīts zināms 2007. gada 14. augustā;

—	piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt 2007. gada 14. augusta Parlamenta lēmumu, ar kuru konkursa procedūras ietvaros par līguma noslēgšanu attiecībā uz automātisko iekārtu, galdniecības rīku un Eiropas Parlamenta Briseles ēkām piemēroto iekārtu uzturēšanu un apkopi [(līgums par pakalpojuma sniegšanu 2007-2010) (konkursa procedūra Nr. IFIN-BATIBRU-JLD-S0765-00)] (1) tika noraidīts tā piedāvājums.

Savas prasības pamatošanai prasītāja vispirms atsaucās uz administratīvo klauzulu 10. pantu un Finanšu regulas (2) 93. panta1. punkta pārkāpumu, tā kā Parlaments pieņēma tāda pretendenta piedāvājumu, kurš pēc prasītājas domām saskaņā ar administratīvo klauzulu 10. pantu pēc Komisijas izmeklēšanas ir izslēdzams no līdzdalības iepirkumu piešķiršanas procedūrā.

Otrkārt, prasītāja uzsvēra, ka Parlaments ir pārkāpis Finanšu regulas 97. un 98. pantu, kā arī Izpildes regulas (3) 137. pantu, prasot pretendentiem pierādīt to tehnisko kapacitāti izpildīt līgumu ar citu pierādījumu palīdzību, nekā to, kuri norādīti minētajās normās.

Treškārt, prasītāja atsaucās uz Finašu regulas 97. un 98. panta, kā arī Izpildes regulas 135. panta 5. punkta pārkāpšanas pamatu, jo Parlaments prasīja, lai pretendenti pierāda savas ekonomisko un finanšu kapacitāti izpildīt līgumu ar pierādījumiem, kas nav paredzēti minētajās normās, un tā kā tas noraidīja prasītājas piedāvājumu, pamatojoties uz to, ka tā nav sniegusi prasītos pierādījumus.

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ, pamatojoties uz vienlīdzības principa, ko paredz Finašu regulas 89. panta 1. punkts, pārkāpumu, tā kā Parlaments noraidīja viņas piedāvājumu un piešķīra iepirkumu citam pretendentam, lai gan tas attiecībā uz apliecinājumu, ko prasa administratīvo klauzulu 11. pants, neuzrādīšanu atradās tādā pat situācijā kā prasītāja.

(1) Paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu publicēts: OV 2006/S 148-159062.

(2) 2002. gada 25. jūnija Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.).

(3) 2002. gada 23. decembra Komisijas Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, ar grozījumiem (OV L 357, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/55

Prasība, kas celta 2007. gada 4. septembrī — Mergel u.c./ITSB (“Patentconsult”)

(Lieta T-335/07)

(2007/C 269/99)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Volker Mergel, Wiesbaden (Vācija), Klaus Kampfenkel, Hofheim (Vācija), Burkart Bill, Darmstadt (Vācija) un Andreas Herden, Wiesbaden (Vācija) (pārstāvji — G. Friderichs, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (Preču zīmes, paraugi un modeļi).

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt atbildētāja Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 25. jūnija lēmumu (apelācijas lieta R 299/2007-4);

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “Patentconsult”, kas attiecas uz pakalpojumiem, kuri ietilpst 35., 41. un 42. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 4 439 774)

Pārbaudītāja lēmums: reģistrācijas pieteikumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelāciju noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums, jo pieteiktā preču zīme nav nedz aprakstoša un tai piemīt nepieciešamā atšķirtspēja.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/55

Prasība, kas celta 2007. gada 10. septembrī — Telefónica un Telefónica de España/Komisija

(Lieta T-336/07)

(2007/C 269/100)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Telefónica, S.A. un Telefónica de España, S.A., Madride (Spānija) (pārstāvji — F.-E. González Díaz un S. Sorinas Jimeno, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	galvenokārt, saskaņā ar EK līguma 230. pantu atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2007. gada 4. jūlija lēmumu lietā COMP/38.784 — Wanadoo España pret Telefónica;

—	pakārtoti, saskaņā ar EK līguma 229. pantu atcelt vai samazināt šajā lēmumā uzlikto naudas sodu;

—	katrā ziņā piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasībā ir lūgts atcelt 2007. gada 4. jūlija lēmumu par procesu, kas ierosināts saskaņā ar EK līguma 82. pantu (lieta COMP/38.784 — Wanadoo España pret Telefónica), kurā Komisija piesprieda Telefónica S.A. solidāri ar Telefónica de España samaksāt naudas sodu EUR 151 875 000 apmērā par EK līguma 82. panta pārkāpumu saistībā ar apgalvotu izmaksu un cenu starpības palielināšanu.

Prasītājas prasījumu pamatojumā norāda, ka:

—	esot aizskartas to tiesības uz aizstāvību, jo lēmums ir pamatots ar vairākiem faktiem, kas tām nebija paziņoti administratīvā procesa laikā un par kuriem tās nevarēja izteikt savu viedokli;

—

atbildētāja esot pieļāvusi vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā,

—	definējot trīs atsevišķus vairumtirdzniecības tirgus, nevis vienu ASDL pieejas vairumtirdzniecības tirgu, kas ietver gan lokālās cilpas, gan valsts un reģionālo pieslēgumu, vai, pakārtoti, vismaz pēdējos divus;

—	apgalvojot, ka prasītājas konkrētajos tirgos gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā bija dominējošā stāvoklī;

—

piemērojot EKL 82. pantu tāpēc, ka tās esot ļaunprātīgi izmantojušas dominējošo stāvokli. Pirmkārt, Komisija minēto pantu piemēro de facto atteikumam noslēgt līgumu gadījumā, kur attiecīgās vairumtirdzniecības preces nav daļa no “būtiskas infrastruktūras”, pretēji spriedumam lietā Oscar Bonner. Otrkārt, lai gan lēmumā ir atzīts, ka prasītāju rīcībai var piemērot 82. pantu, kam prasītājas nepiekrīt, lēmumā neesot ievērotas spriedumā lietā Industrie des Poudres Sphériques noteiktās prasības, ka, lai izmaksu un cenu starpības palielināšanu varētu atzīt par nelikumīgu, iepriekš ir jāpierāda, ka starpprodukta cena ir pārspīlēta un ka gala preces cena ir “plēsīga”;

—

apgalvojot, ka prasītājas esot ļaunprātīgi izmantojušas dominējošo stāvokli un ka tas ir ietekmējis tirgu. Pirmkārt, Komisija esot nepareizi izvēlējusies salīdzinājumā izmantotās vairumtirdzniecības investīcijas, un, otrkārt, cita starpā pieļāvusi nopietnas kļūdas aprēķinā un nolaidību, piemērojot kritēriju “no perioda uz periodu”, kā arī kritēriju “naudas plūsma ar atlaidēm”. Šīs kļūdas gan atsevišķi, gan kopā padara nederīgu lēmumā atspoguļoto metodi un aprēķinu. Lēmumā nav arī pietiekami izpētīta apgalvotā rīcības negatīvā ietekme uz konkurenci;

—

pārsniedzot pilnvaras un katrā ziņā pārkāpjot subsidiaritātes, samērīguma, tiesiskās drošības, lojālas sadarbības un labas pārvaldības principus, jo tā iesaistījās lietā, kuru jau risināja valsts telesakaru regulators, kuru bija pilnvarojis Kopienu likumdevējs un kurš rīkojās atbilstoši tam uzticētajām pilnvarām un kompetencei un saskaņā ar tiesību aktiem, kas pieņemti uz Kopienu konkurences noteikumu pamata.

Runājot par naudas soda atcelšanu vai tā samazināšanu, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Padomes Pirmās Regulas (EEK) Nr. 17/62 par Līguma 85. un 86. panta (jaunajā redakcijā — 81. un 82. pants) īstenošanu 15. panta 2. punktu un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktu, konstatējot, ka pārkāpums bija veikts ar nodomu vai rupjas neuzmanības dēļ, un to klasificējot kā “raksturīgu [dominējošā stāvokļa] ļaunprātīgu izmantošanu”.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/56

Prasība, kas celta 2007. gada 6. septembrī — Brilliant Hotelsoftware/ITSB (“BRILLIANT”)

(Lieta T-337/07)

(2007/C 269/101)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Brilliant Hotelsoftware Limited, Londona (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — J. Croll un C. Pappas, Rechtsanwälte)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (Preču zīmes, paraugi un modeļi)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (ITSB) Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 14. jūnija lēmumu un piespriest reģistrēt preču zīmi “BRILLIANT” preču zīmju reģistrā;

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “BRILLIANT”, kas attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 9. un 42. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 4 345 849)

Pārbaudītāja lēmums: reģistrācijas pieteikumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelāciju noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 7. panta 1. punkta b) no c) apakšpunkta pārkāpums, jo pieteiktā preču zīme nav aprakstoša un tai netrūkst nepieciešamā atšķirtspēja.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/57

Apelācija, ko 2007. gada 4. septembrī ierosinājusi Irène Bianchi par Civildienesta tiesas 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā F-38/06 Bianchi/Eiropas Izglītības fonds

(Lieta T-338/07 P)

(2007/C 269/102)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Irène Bianchi, Turīna (Itālija) (pārstāvis — M.-A. Lucas, advokāts)

Pretējā puse procesā: Eiropas Izglītības fonds

Prasītājas prasījumi

—	atcelt Civildienesta tiesas otrās palātas 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā F-38/06;

—	apmierināt prasītājas prasījumus pirmajā instancē;

—	piespriest Eiropas Izglītības fondam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam prasītāja norāda, ka Civildienesta tiesa nav ņēmusi vērā vai ir sagrozījusi atsevišķus faktus, kā rezultātā tā nepareizi ir novērtējusi faktus, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 25. panta otro daļu un 26. pantu. Prasītāja arī apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības un it īpaši procesuālās tiesību normas, iespējami sagrozot prasītājas iesniegtos pierādījumus. Viņa norāda arī pamatu, kas ir balstīts uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un tiesību kļūdu, kas radusies tāpēc, ka nav ņemti vērā vai ir sagrozīti fakti vai no tiem izrietošie pierādījumi un ir notikusi nepareiza faktu konstatēšana.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/57

Prasība, kas celta 2007. gada 11. septembrī — Juwel Aquarium/ITSB — Potschak — Bavaria Aquaristik (“Panorama”)

(Lieta T-339/07)

(2007/C 269/103)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Juwel Aquarium GmbH & Co. KG, Rotenburg (Vācija) (pārstāvji — D. Jestaedt un G. Rother, Rechtsanwälte)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otrs procesa Apelāciju padomē dalībnieks: Christian Potschak — Bavaria Aquaristik

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 28. jūnija lēmumu (R 214/2006-1);

—	noraidīt otra procesa Apelāciju padomē dalībnieka pieteikumu atzīt par spēkā neesošu Kopienas preču zīmi “Panorama” (reģistrācijas numurs 2 771 087);

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: vārdiska preču zīme “Panorama”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 11., 16. un 20. klasē (Kopienas preču zīme Nr. 2 771 087)

Kopienas preču zīmes īpašniece: prasītāja

Lietas dalībnieks, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: Christian Potschak — Bavaria Aquaristik

Anulēšanas nodaļas lēmums: noraidīt pieteikumu par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Anulēšanas nodaļas lēmumu un Kopienas preču zīmi atzīt daļēji par spēkā neesošu

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums, jo Kopienas preču zīme “Panorama” nav vienīgi aprakstoša. Bez tam vēl apzīmējums “Panorama” saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu nav kļuvis parasts, un tādēļ nosaukums nav pārvērties vienīgi par sugas vārdu.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/57

Prasība, kas celta 2007. gada 4. septembrī — Evropaïki Dynamiki/Komisija

(Lieta T-340/07)

(2007/C 269/104)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Evropaïki Dynamiki, Atēnas (Grieķija) (pārstāvis — N. Korogiannakis, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	piespriest Komisijai samaksāt prasītājai summu EUR 172 588,62 apmērā, kas ir nesamaksātās pieļaujamās izmaksas, kuras prasītājai radušās saistībā ar līgumu Nr. EDC-53007 EEBO/27873;

—	piespriest Komisijai samaksāt simbolisku summu EUR 1 000, kas atbilst prasītājas reputācijas un labas gribas kaitējumam;

—	piespriest Komisija atlīdzināt visus juridiskos un citus izdevumus, kā arī izdevumus, kas radušies saistībā ar šo prasību.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasības pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar EKL 238. un 235. pantu, tiek prasīta kompensācija par zaudējumiem, kas nodarīti ar Komisijas 2003. gada 16. maija lēmumu lauzt ar Komisiju parakstīto līgumu Nr. EDC-53007 EEBO/27873 par projektu “e-Content Exposure and Business Opportunities” (“EEBO”), kas jāizpilda daudzgadu Kopienas programmā, lai uzlabotu Eiropas digitālā satura izstrādi un izmantošanu pasaules tīmeklī un veicinātu valodu dažādību informācijas sabiedrībā (2001-2005), un kura ieviešanā kā ārējie konsultanti darbojās M. Fischer un M. Marthinsen.

Savas prasības atbalstam prasītāja apgalvo, ka līgumslēdzējas iestādes (DG INFSO) lēmumā lauzt līgumu ir acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kuru rezultātā tā nav izpildījusi savas līgumsaistības. Turklāt prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot labas pārvaldības un pārskatāmības principus, un ka vairākkārt konkrēti Komisijas pārstāvji nenovērsa iespējamu interešu konfliktu. Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja uzskata, ka tai ir tiesības uz atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī par pieļaujamajām izmaksām, kas radušās līguma izpildē, ieskaitot procentus, kurus aprēķina, sākot no šo summu samaksas termiņa.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/58

Prasība, kas celta 2007. gada 10. septembrī — Sison/Padome

(Lieta T-341/07)

(2007/C 269/105)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: J. M. Sison, Utrecht (Nīderlande) (pārstāvji — J. Fermon, A. Comte, H. Schultz, D. Gürses, W. Kaleck, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—

pamatojoties uz EKL 230. pantu, daļēji (kā precizēts turpmāk) atcelt Padomes 2007. gada 28. jūnija Lēmumu 2007/445/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumus 2006/379/EK un 2006/1008/EK, un īpaši

—	atcelt šā lēmuma 1. panta 1. daļas 33. punktu, kas ir formulēts šādi: “SISON, Jose Maria (pazīstams arī kā Armando Liwanag, pazīstams arī kā Joma, atbildīgais par Filipīnu Komunistisko partiju, tostarp NPA), dzimšanas datums un vieta: 1939. gada 8. februāris, Kabugao, Filipīnās”;

—

atcelt šā lēmuma 1. panta 2. daļas 7. punktu, ciktāl tajā minēts prasītāja vārds: “Filipīnu Komunistiskā partija, tostarp Jaunā tautas armija (NPA), Filipīnas, saistīta ar Sison, Jose Maria C. (pazīstams arī kā Armando Liwanag, pazīstams arī kā Joma, atbildīgais par Filipīnu Komunistisko partiju, tostarp NPA)”;

—	pamatojoties uz EKL 241. pantu, atzīt par nelikumīgu Padomes 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV, L 344, 70. lpp.);

—	pamatojoties uz EKL 235. un 288. pantu, piespriest Kopienai izmaksāt prasītājam EUR 291 427,97 un procentus, kas EUR 200,87 apmērā maksājami katru mēnesi līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai, ieskaitot procentus, kas maksājami no 2002. gada oktobra līdz pilnai samaksai;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītājs, pamatojoties uz EKL 230. pantu, lūdz daļēji atcelt Padomes 2007. gada 28. jūnija Lēmumu 2007/445/EC (1), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 (2) par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumus 2006/379/EK un 2006/1008/EK, ciktāl šis lēmums iekļauj profesoru Jose Maria Sison. Turklāt prasītājs, pamatojoties uz EKL 241. pantu, lūdz atzīt, ka Padomes Regula Nr. 2580/2001 nav likumīga, kā arī saskaņā ar EKL 235. un 288. pantu izmaksāt atlīdzību par, viņaprāt, nodarīto kaitējumu.

Savu prasījumu pamatojumam prasītājs izvirza šādus pamatus:

Prasītājs apgalvo, ka Padome esot pārkāpusi EKL 253. pantu sava lēmuma pamatojumā. Šajā sakarā prasītājs apgalvo, ka Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo šis lēmums tika balstīts uz nepamatotiem faktiem un pieņēmumiem. Turklāt saskaņā ar prasītāja teikto šajā lēmumā esot pārkāpts labas pārvaldības princips. Vel prasītājs apgalvo, ka ar lēmumu esot pārkāpts Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts un Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP 1. panta 4. punkts, un šis lēmums esot pretrunā samērīguma principam. Tāpat arī prasītājs apgalvo, ka lēmums esot pretrunā kapitāla brīvai apritei, ko paredz EKL 56. pants. Visbeidzot, prasītājs uzskata, ka lēmums esot ticis pieņemts, pārkāpjot Kopienu tiesību vispārīgos principus, kas izriet no lietas taisnīgas izskatīšanas principa, principa, saskaņā ar kuru lieta ir jāizskata objektīvā tiesā, nevainīguma prezumpcijas principa, tiesībām uz aizstāvību un tiesībām tikt uzklausītam, legalitātes principa, tiesībām brīvi paust viedokli, tiesībām apvienoties, kā arī tiesībām uz īpašumu, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Tāpat prasītājs apgalvo, ka Padome esot nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, iekļaujot prasītāju apstrīdētā lēmuma pielikuma sarakstā.

(1) OV L 169, 58. lpp.

(2) OV L 344, 28.12.2001., 70. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/59

Prasība, kas celta 2007. gada 10. septembrī — Ryanair/Komisija

(Lieta T-342/07)

(2007/C 269/106)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ryanair Holdings Plc, Dublinas Grāfiste (Īrija) (pārstāvji — J. Swift, QC, V. Power, solicitor, A. McCarthy, solicitor, G. Berrish, lawyer, un D. Hull, solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt lēmumu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2007. gada 27. jūnija lēmumu K (2007) 3104, ar ko koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (lieta Nr. COMP/M.4439 — Ryanair/Aer Lingus).

Prasītāja prioritāri apgalvo, ka Komisija it kā kļūdaini secināja, nepierādot atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ka sabiedrību apvienošanās būtiski traucētu efektīvu konkurenci kopējā tirgū. Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini secināja, nepierādot atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ka sabiedrību apvienošanās, kas grozīta ar dažādām saistībām, kuras izmeklēšanas laikā piedāvāja uzņemties prasītāja, būtiski traucētu efektīvu konkurenci.

Savu apgalvojumu atbalstam prasītāja atzīmē, ka Komisija pieļāva acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz: a) konkurences attiecībām divu pārvadātāju starpā, b) šķēršļiem iekļūšanai tirgū/tirgus palielināšanai, c) pakāpenisko analīzi, kā arī fundamentālas un acīmredzamas kļūdas savā vērtējumā attiecībā uz efektivitātes pieaugumu, kas rastos saplūšanas rezultātā un izpildot saistības, kuras piedāvāja uzņemties prasītāja.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/59

Prasība, kas celta 2007. gada 12. septembrī — allsafe Jungfalk/ITSB (“ALLSAFE”)

(Lieta T-343/07)

(2007/C 269/107)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: allsafe Jungfalk GmbH & Co. KG, Engen (Vācija) (pārstāvji — D. Jestaedt un J. Bühling, Rechtsanwälte)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 11. jūlija lēmumu (R 454/2006-4);

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “ALLSAFE”, kas attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 6.,12., 22., 35., 39. un 42. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 2 940 534)

Pārbaudītāja lēmums: reģistrācijas pieteikumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelāciju noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums, jo pieteiktajai preču zīmei piemīt atšķirtspēja un tā nav aprakstoša.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/60

Prasība, kas celta 2007. gada 10. septembrī — O2 (Germany)/ITSB (“Homezone”)

(Lieta T-344/07)

(2007/C 269/108)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: O2 (Germany) GmbH & Co. OHG, Minhene (Vācija) (pārstāvji — A. Fottner un M. Müller, Rechtsanwälte)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 5. jūlija lēmumu apelācijas lietā R 1583/2006-4 attiecībā uz atteikumu;

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā un tiesvedībā ITSB.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “Homezone”, kas attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 9., 38. un 42. klasē (reģistrācijas pieteikums Nr. 4 677 506)

Iebildumu nodaļas lēmums: pieteikumu noraidīt daļēji

Apelāciju padomes lēmums: apelāciju noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta, kā arī 7. panta 3. punkta pārkāpums.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/60

Prasība, kas celta 2007. gada 13. septembrī — La Banque Postale/Komisija

(Lieta T-345/07)

(2007/C 269/109)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: La Banque Postale (pārstāvji — S. Hautbourg un J.-E. Skovron, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā, pamatojoties uz EKL 230. panta 4. punktu;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja prasa atcelt Komisijas 2007. gada 10. maija Lēmumu K(2007) 2110 galīgajā redakcijā, ar kuru Code Monétaire et Financier français normas, kas garantē trim kredītiestādēm — prasītājai, Caisses d'Épargne et de Prévoyance un Crédit Mutuel — īpašas tiesības izplatīt “A” un zilās krājgrāmatiņas, atzītas par neatbilstošām EKL 86. panta 1. punktam, skatītam kopā ar EKL 43. un 49. pantu.

Savas prasības pamatojumam tā izvirza četrus pamatus.

Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai procedūrā, kuras rezultātā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, jo tai nav dota iespēja izteikt savus apsvērumus par diviem sūdzības iesniedzēju iesniegtiem ziņojumiem Komisijai, kuri, kā apgalvo prasītāja, kļuva par būtiskiem Komisijas pierādījumiem.

Otrkārt, tā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, uzskatot, ka krājgrāmatiņu “A” izplatīšanas kārtība ir brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanas ierobežojums. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārāk plaši interpretējot jēdzienu “ierobežojums” EKL 43. un 49. panta nozīmē, kā arī apstākļus, kuros var atsaukties uz šiem abiem principiem. Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka speciālās tiesības sarežģī un sadārdzina nodibināšanos Francijas krājbanku tirgū.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ietver tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā, jo Komisija uzskata, ka spēkā esošo krājgrāmatiņas “A” izplatīšanas kārtību nevar pamatot ar EKL 86. panta 2. punktu. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu un vairākas kļūdas vērtējumā, definējot banku pakalpojumu ar vispārēju nozīmi, kas saistīts ar krājgrāmatiņu “A”, un analizējot speciālo tiesību nepieciešamību un samērīgumu, lai izpildītu pakalpojumu ar vispārēju nozīmi un pakalpojumu, kas saistīts ar sociālo izmitināšanu.

Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pretrunīgs un nepietiekams.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/61

Prasība, kas celta 2007. gada 13. septembrī — Duro Sweden/ITSB (“EASYCOVER”)

(Lieta T-346/07)

(2007/C 269/110)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Duro Sweden AB, Gävle, Zviedrija (pārstāvis — R. Bird, Solicitor)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 3. jūlija lēmumu lietā Nr. R 1065/2005-4;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo apelāciju;

—	uzdot apmierināt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu atbilstoši regulai.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “EASYCOVER” attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 19., 24. un 27. klasē — reģistrācijas pieteikums Nr. 4 114 567

Pārbaudītāja lēmums: reģistrācijas pieteikumu noraidīt

Apelāciju padomes lēmums: apelāciju noraidīt

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelāciju padome nolēma, ka ar preču zīmes reģistrācijas pieteikumu pārkāpts 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, jo ar preču zīmes reģistrācijas pieteikumu pārkāpts 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts, nenorādot atsevišķus pamatus 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumam.

Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums, jo Apelāciju padome neesot ņēmusi vērā visus reģistrācijai pieteiktās preču zīmes aspektus.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/61

Prasība, kas celta 2007. gada 12. septembrī — Al-Aqsa/Padome

(Lieta T-348/07)

(2007/C 269/111)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Stichting Al-Aqsa, Amsterdama (Nīderlande) (pārstāvis — J. Pauw, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes Lēmumu 2007/445/EK daļā, kas attiecas uz prasītāju. Prasītāja lūdz arī konstatēt, ka tai nav piemērojama Regula (EK) Nr. 2580/2001;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja apgalvo, ka Padomes 2007. gada 28. jūnija Lēmums 2007/445/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, ir atceļams daļā, kas attiecas uz prasītāju.

Savu prasību prasītāja pamato ar to, ka, pirmkārt, 2001. gada 27. decembra Padomes kopējā nostāja par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (1) nav piemērojama prasītājai.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka kompetentas iestādes nav pieņēmušas nekādus lēmumus par prasītāju 2001. gada 27. decembra Padomes kopējās nostājas 1. panta 4. punkta nozīmē.

Treškārt, prasītāja paziņo, ka tai nevar inkriminēt ne nodomu, ne vainu vai zināšanu, kas būtu saistīta ar terorisma darbību atbalstīšanu.

Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka ne no apstrīdētā lēmuma pamatojuma, ne no tā pamatā esošā valsts lēmuma, neizriet, ka vēl joprojām var pieņemt, ka tā atvieglo teroristiskas darbības.

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts samērīguma princips, būtiskas formas prasības, jo Padome nav no jauna pārbaudījusi, vai ir pamats atstāt prasītāju sarakstā, tiesības uz tās īpašuma aizsardzību un prasība aktus atbilstoši pamatot.

(1) 2001/931/KĀDP (OV 2001 L 344, 93. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/62

Prasība, kas celta 2007. gada 14. septembrī — Komisija/Rednap

(Lieta T-352/07)

(2007/C 269/113)

Tiesvedības valoda — zviedru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — D. Triantafyllou un J. Enegren)

Atbildētāja: Rednap, Malme (Zviedrija)

Prasītājas prasījumi:

—

Piespriest atbildētājai samaksāt prasītājai:

—

summu EUR 561 329,63 (pieci simti sešdesmit viens tūkstotis trīs simti divdesmit deviņi eiro un sešdesmit trīs centi), ko veido pamata summa EUR 334 375,49 un nokavējuma nauda EUR 181 954,14 par laika periodu no pēdējā pamata summas maksājuma datuma saskaņā ar attiecīgo parādzīmi līdz 2007. gada 31. jūlijam ieskaitot;

—

sākot ar 2007. gada 1. augustu līdz dienai, kad parāds tiks samaksāts pilnībā, nokavējuma naudu EUR 72,04 (septiņdesmit divi eiro un četri centi) apmērā par katru dienu saskaņā ar līgumu DE 3010 (DE) “RISE” un EUR 37,89 (trīsdesmit septiņi eiro un astoņdesmit deviņi centi) apmērā par katru dienu saskaņā ar līgumu HC 4007 (HC) “HEALTHLINE”;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā prasībā, kas ir pamatota ar šķīrējklauzulu, prasītāja prasa piespriest atbildētājai atmaksāt pārmaksu, ko Komisija pārskaitīja, izpildot līgumus DE 3010 (DE) “RISE” un HC 4007 (HC) “HEALTHLINE” par informācijas projektiem, kurus prasītāja noslēdza ar atbildētāju, kur pēdējā minētā bija konsorcija locekle.

Pārbaudot, kā atbildētāja izpildīja līgumu, Komisija secināja, ka atbildētāja nebija izmantojusi visu projekta īstenošanai pārskaitīto summu. Prasītāja vairākas reizes prasīja atmaksāt šo saldo, kas tad arī bija pamats šīs lietas ierosināšanai.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/63

Prasība, kas celta 2007. gada 13. septembrī — Esber/ITSB — Coloris Global Coloring Concept (“COLORIS”)

(Lieta T-353/07)

(2007/C 269/114)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Esber, S.A., Vizcaya (Spānija) (pārstāvji — J. A. Calderón Chavero, T. Villate Consonni un A. Yañez Manglano, abogados)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Coloris Global Coloring Concept, S.A.S.

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 28. jūnija lēmumu lietā R-1060/2006-1;

—	ievērojot agrākās tiesības un apstiprinot Apelāciju padomes lēmumu, noraidīt iebildumus, kuros apgalvots pretējais, un atzīt apstrīdēto preču zīmi;

—	piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā procesā un iebildumu procesā, un noraidīt tā pretenzijas.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Reģistrācijai pieteiktā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme, kas ietver vārdu “COLORIS” (reģistrācijas pieteikums Nr. 2.817.732), attiecībā uz precēm, kas ietilpst 2. klasē

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: COLORIS GLOBAL COLORING CONCEPT, S.A.S.

Preču zīme vai apzīmējums, uz ko atsaucas iebildumu procesā: Francijā reģistrēta valsts vārdiska preču zīme “COLORIS” attiecībā uz precēm, kas ietilpst 2. klasē (Nr. 98/717642)

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus apmierināt

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta nepareiza piemērošana.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/63

Prasība, kas celta 2007. gada 18. septembrī — Pfizer/ITSB — Isdin (“FOTOPROTECTOR ISDIN”)

(Lieta T-354/07)

(2007/C 269/115)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Pfizer Ltd, Sandwich (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — V. von Bomhard, A. Renck, T. Dolde, lawyers, un M. Hawkins, Solicitor)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Isdin, SA, Barselona (Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 28. jūnija lēmumu lietā R 567/2006-1; un

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz pasludināt par spēkā neesošu: vārdiska preču zīme “FOTOPROTECTOR ISDIN” attiecībā uz precēm, kuras cita starpā ietilpst 5. klasē — Kopienas preču zīme Nr. 1 075 597

Kopienas preču zīmes īpašniece: Isdin, SA

Lietas dalībniece, kas lūdz pasludināt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: prasītāja

Personas, kas lūdz pasludināt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, preču zīmes tiesības: valsts vārdiska preču zīme “ISTIN” attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 5. klasē

Anulēšanas nodaļas lēmums: pasludināt Kopienas preču zīmi par daļēji spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Anulēšanas nodaļas lēmumu daļā, kurā Kopienas preču zīme pasludināt par daļēji spēkā neesošu

Izvirzītie pamati: prasītājas tiesību tikt uzklausītai atbilstoši Padomes Regulas Nr. 40/94 73. pantam pārkāpums un regulas 52. panta kopsakarā ar 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu pārkāpums.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/64

Prasība, kas celta 2007. gada 18. septembrī — Pfizer Ltd/ITSB — Isdin (“ISDIN Pediatrícs”)

(Lieta T-355/07)

(2007/C 269/116)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Pfizer Ltd, Sandwich (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — V. von Bomhard, A. Renck, T. Dolde, lawyers, un M. Hawkins, Solicitor)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Isdin, SA, Barselona (Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2007. gada 28. jūnija lēmumu lietā R 566/2006-1; un

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: grafiska preču zīme “ISDIN Pediatrícs” attiecībā uz precēm, kuras cita starpā ietilpst 5. klasē — Kopienas preču zīme Nr. 1 243 807

Kopienas preču zīmes īpašniece: Isdin, SA

Lietas dalībniece, kas lūdz pasludināt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: prasītāja

Personas, kas lūdz pasludināt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, preču zīmes tiesības: valsts vārdiska preču zīme “ISTIN” attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 5. klasē

Anulēšanas nodaļas lēmums: pasludināt Kopienas preču zīmi par daļēji spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Anulēšanas nodaļas lēmumu daļā, kurā Kopienas preču zīme pasludināta par daļēji spēkā neesošu

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/64

Prasība, kas celta 2007. gada 19. septembrī — Pfizer/ITSB (“ISDIN 14-8.000”)

(Lieta T-356/07)

(2007/C 269/117)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Pfizer Ltd, Sandwich (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — V. von Bomhard, A. Renck, T. Dolde, lawyers, un M. Hawkins, Solicitor)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Isdin, SA, Barselona (Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2007. gada 28. jūnija lēmumu lietā R-565/2006-1; un

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīme, kuru lūdz atzīt par spēkā neesošu: vārdiska preču zīme “ISDIN 14-8.000” attiecībā uz precēm, kuras cita starpā ietilpst 5. klasē — Kopienas preču zīme Nr. 1243633

Kopienas preču zīmes īpašnieks: Isdin, SA

Lietas dalībniece, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu: prasītāja

Personas, kas lūdz atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, preču zīmes tiesības: Valsts vārdiska preču zīme “ISTIN” attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 5. klasē

Anulēšanas nodaļas lēmums: Kopienas preču zīmi daļēji atzīt par spēkā neesošu

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Anulēšanas nodaļas lēmumu daļā, kurā Kopienas precu zīme pasludināta par spēkā neesošu

Izvirzītie pamati: Prasītājas tiesību tikt uzklausītai saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 40/94 73. pantu pārkāpums un regulas 52. panta, skatot to kopsakarā ar 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pārkāpums.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/65

Prasība, kas celta 2007. gada 19. septembrī — Focus Magazin Verlag/ITSB Editorial Planeta (“FOCUS Radio”)

(Lieta T-357/07)

(2007/C 269/118)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Focus Magazin Verlag GmbH, Minhene (Vācija) (pārstāvis — B. C. Müller, lawyer)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Editorial Planeta, SA, Barselona (Spānija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt iekšējā tirgus saskaņošanas biroja Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 30. jūlija lēmuma Nr. 1, Nr. 3 un Nr. 4 iebildumu procesā Nr. B 516 742 (Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums Nr. 2 340 289);

—

grozīt Nr. 1 minēto apstrīdēto lēmumu, lai tiktu reģistrēts apstrīdētais Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums attiecībā uz šādām precēm un pakalpojumiem:

—

9. klase — Datori un datu apstrādes iekārtas; “atmiņas” datu apstrādes iekārtām; visu veidu mašīnlasāmie informācijas nesēji, kas satur informāciju, skaņas un attēlu ierakstu nesēji, it īpaši disketes, CD-ROM, DVD, viedkartes, magnētiskas ierakstu kartes, videokasetes, kompaktdiski un videodiski; informācijas nesējos ierakstītas informācijas apkopojumi;

—	16. klase — Iespiedmateriāli, iespiesti materiāli, periodiski izdevumi, avīzes, grāmatas, uzlīmes, kalendāri, biroju preces (izņemot mēbeles), izglītojoši un mācību materiāli (izņemot iekārtas), kas ietverti 16. klasē;

—	41. klase — Izklaide, tostarp radio izklaide; izklaides pasākumu rīkošana, “live” pasākumi, kultūras un sporta pasākumi, kas ietverti 41. klasē.

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “FOCUS Radio” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 16., 35., 38., 41. un 42. klasē — Reģistrācijas pieteikums Nr. 2 340 289

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: Editorial Planeta, SA

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: valsts vārdiskas un grafiskas preču zīmes “FOCUS MILENIUM”, “PLANETA FOCUS” un “PLANETA FOCUS 99” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 16. un 41. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: daļēji apmierināt iebildumus

Apelāciju padomes lēmums: daļēji atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu un daļēji noraidīt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo nav nozīmīgas līdzības starp konfliktējošajām preču zīmēm un tādējādi nepastāv sajaukšanas iespēja.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/66

Prasība, kas celta 2007. gada 26. septembrī — Latvija/Komisiju

(Lieta T-369/07)

(2007/C 269/121)

Tiesvedības valoda — latviešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Latvijas Republika (pārstāvji — E. Balode-Buraka, K. Bārdiņa)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Komisijas 2007. gada 13. jūlija Lēmumu K(2007)3409 attiecībā uz grozījumiem valsts siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu sadales plānā, ko Latvija paziņojusi saskaņā ar 3. panta 3. punktu Komisijas 2006. gada 29. novembra Lēmumā K/2006/5612 (galīgā redakcija) par valsts siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu sadales plānu, ko paziņojusi Latvija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (1);

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—	piemērot prasības pieteikumam paātrināto procesu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja norāda, ka ievērojami plašāk interpretējot Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktā piešķirtās tiesības, Komisija ir būtiski ierobežojusi Latvijas Republikas suverēnās tiesības enerģētikas, t.i., energoresursu izvēles un elektroenerģijas nodrošināšanas jomā, tādējādi pārkāpjot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto kompetenci.

Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, jo, piemērojot tās izstrādāto aprēķinu metodiku valsts kopējā atļautā emisijas kvotu apjoma noteikšanai, tiek diskriminētas dalībvalstis ar mazām kopējām emisijām.

Papildus prasītāja uzskata, ka ir pārkāpts Direktīvas 2003/87/EK III pielikuma 1. kritērijs, jo Komisija, pieņemot Lēmumu, nav ņēmusi vērā Latvijas Republikas starptautiskās saistības, kas izriet no Kioto protokola.

Visbeidzot, Lēmums pieņemts, pārkāpjot būtiskas procesuālo tiesību normas, jo netika ievērots Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktā noteiktais termiņš plāna noraidīšanai.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/68

Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2007. gada 4. oktobra spriedums — De la Cruz u.c./Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra

(Lieta F-32/06) (1)

(Civildienests - Līgumdarbinieki - Civildienesta noteikumu reforma - Bijušie vietējie darbinieki - Klasifikācijas un atalgojuma noteikšana, pieņemot darbā - Amatu līdzvērtība - Konsultēšanās ar personāla komiteju)

(2007/C 269/122)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: María del Carmen de la Cruz u.c., Galdakao (Spānija) (pārstāvji — G. Vandersanden un L. Levi, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra (pārstāvji — E. Ortega, C. Georges un J. G. Blanch, pārstāvji, kuriem palīdz S. Orlandi, A. Coolen, J.-N. Louis un E. Marchal, avocats)

Priekšmets

Pirmkārt, Iecēlējinstitūcijas lēmumu atcelšana, ar kuriem atteikts klasificēt III grupā prasītājus, kuri ir II grupā klasificēti līgumdarbinieki, un, otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību.

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (OSHA) lēmumus, ar kuriem prasītāji kā līgumdarbinieki tiek klasificēti II pakāpē, pamatojoties uz 2005. gada 28. un 29. aprīlī parakstītajiem darba līgumiem;

2)	pārējos prasījumus noraidīt;

3)	OSHA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

(1) OV C 131, 3.6.2006., 51. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/69

Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 18. septembra spriedums — Botos/Komisija

(Lieta F-10/07) (1)

(Civildienests - Ierēdņi - Sociālais nodrošinājums - Veselības apdrošināšana - Medicīnisko izdevumu segšana - Smaga slimība - Vadības komiteja - Medicīniskā ekspertīze)

(2007/C 269/124)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Patricia Botos, Meise (Beļģija) (pārstāvis — L. Vogel, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — J. Currall un K. Herrmann)

Priekšmets

Iecēlējinstitūcijas 2006. gada 30. oktobra lēmuma, ar ko ir noraidīta prasītājas sūdzība par sešiem administratīviem lēmumiem, kas attiecas uz viņa slimības atzīšanu par smagu slimību, lai noteiktu medicīnisko izdevumu atlīdzināšanas likmi, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punktā.

Rezolutīvā daļa:

Eiropas Kopienu Komisijas 2006. gada 23. janvāra un 30. oktobra lēmumus atcelt tiktāl, ciktāl ar tiem Botos ir atteikts atlīdzināt izdevumus par analīzēm, ko veikusi RED Laboratories un Ategis, atbilstoši parastajai likmei, kādu paredz veselības apdrošināšanas režīms, kas kopīgs Eiropas Kopienu iestādēm;

2)	pārējā daļā prasību noraidīt;

3)	Botos sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem;

4)	Eiropas Kopienu Komisija sedz savus un atlīdzina vienu trešdaļu no Botos tiesāšanās izdevumiem.

(1) OV C 69, 24.3.2007., 31. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/70

Prasība, kas celta 2007. gada 29. jūnijā — Aayhan u.c./Parlaments

(Lieta F-65/07)

(2007/C 269/127)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Laleh Aayhan, Strasbūra (Francija) un citi (pārstāvis — R. Blindauer, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt netieši pieņemto Eiropas Parlamenta 2007. gada 20. aprīļa lēmumu, ar ko ir noraidīta prasītāju 2006. gada 19. decembra sūdzība;

—	pārkvalificēt visus uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus, kas prasītājus saista ar Parlamentu, par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku;

—	atzīt, ka Parlamentam ir pienākums atjaunot visiem saviem darbiniekiem tiesības noslēgt līgumu uz nenoteiktu laiku;

—	atzīt, ka Parlamenta darbiniekiem, kas tiek saukti par sesiju palīgdarbiniekiem, ir jāsaņem pabalsts atbilstoši viņu iegūtajam tiesībām uz apmaksātu atvaļinājumu par visiem laika posmiem, kas nostrādāti kopš darba uzsākšanas;

—	piespriest Parlamentam izmaksāt katram prasītājam EUR 2 000, sedzot neatgūstamos izdevumus tiesvedības uzturēšanai;

—	piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji ir sesiju palīgdarbinieki, kurus Parlaments nodarbina plenārsesiju laikā Strasbūrā, organizējot 12 plenārsesijas gadā.

Savas prasības pamatojumam prasītāji vispirms atsaucas uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 78. panta prettiesiskumu, jo ar šo normu tiek liegts sesiju palīgdarbinieku kategorijai piešķirt jebkāda veida tiesības gan valsts, gan Kopienu līmenī.

Turklāt prasītāji atsaucas uz Eiropas Sociālajā hartā un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijā C111 par diskrimināciju nodarbinātības un profesijas jomā minētā nediskriminācijas principa pārkāpumu. Viņi pie tam apgalvo, ka Parlaments neievēro principu, saskaņā ar kuru katram darba devējam ir jāpamato lēmums par atlaišanu no darba, kas tostarp tiek atzīts SDO konvencijas C 158 par darba attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas 4. pantā.

Visbeidzot prasītāji apgalvo, kā tas it īpaši ir paredzēts Direktīvā 1999/70 (1), parastais darba attiecību veids ir līgums uz nenoteiktu laiku.

(1) Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/70

Prasība, kas celta 2007. gada 16. jūlijā — Karatzoglou/EAR

(Lieta F-71/07)

(2007/C 269/128)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Georgios Karatzoglou, Preveza (Grieķija) (pārstāvis — S. A. Pappas, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Rekonstrukcijas Aģentūra (ERA)

Prasītāja prasījumi:

—	piespriest ERA samaksāt EUR 348 965,96 kā atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti, neizpildot Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā T-471/04 Georgios Karatzoglou/Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra (1);

—	piespriest ERA samaksāt EUR 100 000 kā atlīdzību morālo kaitējumu, kas nodarīts, neizpildot spriedumu lietā T-471/04;

—	piespriest ERA samaksāt EUR 100 000 kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ERA iekšējās kārtības noteikumu neievērošanas dēļ, jo tā atteicās veikt īpašus pasākumus, lai izpildītu spriedumu lietā T-471/04;

—	piespriest ERA samaksāt procentus par iepriekš minēto summu 3 % apmērā kopš sprieduma pasludināšanas dienas;

—	piespriest ERA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs norāda, ka ERA ir pārkāpusi EKL 233. pantu, jo nav veikusi pasākumus, lai izpildītu iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu.

(1) OV C 96, 22.4.2006., 13. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/71

Prasība, kas celta 2007. gada 22. augustā — Anselmo u.c./Padome

(Lieta F-85/07)

(2007/C 269/129)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ana Anselmo, Brisele (Beļģija) un citi (pārstāvis — S. Pappas, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt, pirmkārt, iecēlējinstitūcijas 2007. gada 11. maija lēmumu, ar ko ir noraidītas prasītāju iesniegtās sūdzības par atšķirīgu attieksmi pret iekšējā konkursa B/277 veiksmīgajiem kandidātiem un ierēdņiem, kas gūst priekšrocības no tādas atestācijas procedūras, kas ir noteikta Padomes 2004. gada 2. decembra Lēmumā par atestāciju procedūras īstenošanas kārtību, un, otrkārt, šajās sūdzībās apstrīdētos lēmumus;

—	konstatēt, ka, neatzīstot iekšējā konkursa B/277 veiksmīgo kandidātu darba stāžu attiecīgajā pakāpē, ir pārkāpts Eiropas Kopienas Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 5. panta 2. punkts;

—	konstatēt vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu, kas izdarīti, gan neņemot vērā darba stāžu attiecīgajā pakāpē, gan uzliekot rotācijas pienākumu tikai konkursa veiksmīgajiem kandidātiem;

—	rezultātā atzīt iekšējā konkursa B/277 veiksmīgo kandidātu darba stāžu attiecīgajā pakāpē, atceļot apstrīdētos aktus;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji, kas ir Padomes Ģenerālsekretariāta 2007. gada 9. jūlijā publicētā iekšējā konkursa B/277 veiksmīgie kandidāti, vispirms tika iecelti B kategorijā, saglabājot darba stāžu, kas iegūts C un D kategorijās. Vēlāk viņu darba stāžs attiecīgajā pakāpē tika skaitīts no darba uzsākšanas jaunajā amatā, kaut gan darbinieki, kas ieguva B kategoriju atestācijas procedūrā, nevis pateicoties veiksmīgai dalībai konkursā, varēja saglabāt attiecīgo darba stāžu. Šādos apstākļos prasītāji atsaucas uz savos prasījumos minēto tiesību normu un principu pārkāpumu.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/72

Prasība, kas celta 2007. gada 17. septembrī — Traore/Komisija

(Lieta F-90/07)

(2007/C 269/131)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Amadou Traore, Rhodes Saint Genèse (Beļģija) (pārstāvis — E. Boigelot, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt lēmumu, ar kuru noraida prasītāja kandidatūru sarunu vadītāja ad interim amatam Komisijas delegācijā Togo, kurā bija iecelts X kungs;

—	atcelt X kunga iecelšanu minētajā amatā;

—	atcelt lēmumu, ar kuru noraida prasītāja kandidatūru Komisijas delegācijas Tanzānijā darbību vadītāja amatam, kurā bija iecelts Y kungs;

—	atcelt Y kunga iecelšanu minētajā amatā;

—	piespriest atbildētājai samaksāt kompensāciju par morālo kaitējumu un apdraudējumu prasītāja karjerai EUR 3 500 apmērā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājs atsaucas vispirms uz amatā iecelšanas procedūras nelikumību, pirmkārt, tāpēc, ka strīdīgo amatu līmenis bija noteikts AD9-AD14 pakāpē, pārkāpjot principus, kuri it īpaši bija minēti spriedumā lietā Economidis/Komisija (1) un, otrkārt, tāpēc, ka paziņojums par vakanci pirmajam no attiecīgajiem amatiem un prioritātes kārtība, kas noteikta Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (Noteikumi) 29. panta 1. punktā, nav tikuši ievēroti. Viņš piebilst, ka nav veikts salīdzinošs nopelnu izvērtējums, kas norāda uz pilnvaru pārsniegšanas faktu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un tiesību uz karjeru principu pārkāpumu.

Turklāt prasītājs norāda, ka Komisija ir pārkāpusi Noteikumu 1d. panta 1. punktu tāpēc, ka ir noraidījusi šīs kandidatūras it īpaši to afrikāņu izcelsmes dēļ.

(1) Civildienesta Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā F-122/05, OV C 331, 30.12.2006., 47. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/72

Prasība, kas celta 2007. gada 13. septembrī — Torijano Montero/Padome

(Lieta F-91/07)

(2007/C 269/132)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Javier Torijano Montero, Brisele (Beļģija) (pārstāvji — S. Rodrigues, R. Albelice un Ch. Bernard-Glanz, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt 2006. gada 31. oktobra paziņojumu par vakanci, ko publicēja Padomes ģenerālsekretariāts ar paziņojumu personālam Nr. 171/06 par Padomes drošības biroja “ārējās drošības” dienesta vadītāja amatu;

—	atcelt iecēlējinstitūcijas 2007. gada 31. maija lēmumu, ar ko noraidīja prasītāja sūdzību;

—	norādīt iecēlējinstitūcijai uz sekām, kādas ir apstrīdēto lēmumu atcelšanai un it īpaši pārskatīt paziņojumā par vakanci prasītos pakāpes nosacījumus, tādējādi ļaujot prasītājam izvirzīt savu kandidatūru;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs, AD 6 pakāpes ierēdnis, apstrīd to, ka iepriekš minētais paziņojums par vakanci ir domāts, lai ierēdņiem sākot ar AD 8 pakāpi būtu iespēja izvirzīt kandidatūru uz Padomes drošības biroja “ārējās drošības” dienesta vadītāja amatu, kas ir AD11 pakāpes amats.

Pēc tam, kad viņš bija atgādinājis, ka bija prasījis klasifikāciju AD 8 pakāpē lietas F-76/05 (1) ietvaros, prasītājs atsaucās uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, tāpēc, ka attiecīgā amata ieņemšanas sekas izpaužas tādējādi, ka viņš zaudē savu pašreizējo “ārējās drošības/misiju aizsardzības” nozares vadītāja statusu par labu kandidātam, kurš tiks izraudzīts.

Turklāt prasītājs norāda uz dienesta interešu pārkāpumu tāpēc, ka paziņojumā par vakanci prasītais nosacījums par pakāpi neļauj apstiprināt viņa kandidatūru, neskatoties uz to, ka viņš ir persona, kura ir visvairāk piemērota paziņojumā par vakanci minēto funkciju izpildei. Vēl jo vairāk, administrācija nav izskaidrojusi kādā veidā dienesta intereses pamato atkāpi no Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punkta, saskaņā ar ko ierēdņus ieceļ amatā pakāpēs no AD 5 līdz AD 8.

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka administrācija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

(1) OV C 281, 12.11.2005., 23. lpp. (lieta sākotnēji reģistrēta Eiropas Kopienu Pirmās Instances tiesā ar Nr. T-302/05 un ar 15.12.2005. rīkojumu nodota Eiropas Savienības Civildienesta tiesai).

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/73

Prasība, kas celta 2007. gada 1. oktobrī — Tsirimiagos/Reģionu komiteja

(Lieta F-100/07)

(2007/C 269/133)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Kyriakos Tsirimiagos, Kraainem (Beļģija) (pārstāvis — M.–A. Lucas, avocat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Reģionu komiteja

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Reģionu komitejas administrācijas direktora 2006. gada 21. novembra lēmumu atgūt summas, kas prasītājam pārskaitītas, piemērojot korekcijas koeficentu tai atalgojuma daļai, kas pārskaitīta uz Franciju laikā no 2004. gada aprīļa līdz 2005. gada maijam, par kopējo summu EUR 2 120,16;

—	tiktāl, ciktāl nepieciešams, atcelt 2007. gada 21. jūnija lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja 2007. gada 21. februāra administratīvā sūdzība par 2006. gada 21. novembra lēmumu daļā, kur šajā lēmumā apstiprināta summas EUR 2 038,61 apmērā atgūšana;

—	piespriest Reģionu komitejai atmaksāt prasītājam summu EUR 2 038,61 apmērā, kas ieturēta no viņa atalgojuma, pieskaitot nokavējuma procentus ar likmi 8 % gadā, sākot no 2006. gada 1. decembra, kas ir piedzīšanas datums, līdz pilnīgai samaksai;

—	piespriest Eiropas Savienības Reģionu komitejai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītājs izvirza prasības pamatus, kas ir ļoti līdzīgi lietā F-59/07 (1) izvirzītajiem prasības pamatiem.

(1) OV C 199, 25.8.2007., 51. lpp.

10.11.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/73

Prasība, kas celta 2007. gada 3. oktobrī — Cova/Komisija

(Lieta F-101/07)

(2007/C 269/134)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Philippe Cova, Brisele (Beļģija) (pārstāvis — S. Pappas, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt iecēlējinstitūcijas 2007. gada 29. jūnija lēmumu tiktāl, ciktāl ar to nepiešķir Civildienesta noteikumu 7. panta 2. punktā noteikto diferencēto piemaksu uz laika posmu ilgāku par vienu gadu;

—	piespriest Eiropas [Kopienu] Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1. Civildienesta noteikumu 7. panta 2. punkta pārkāpums, ko izdarījusi Iecēlējinstitūcija:

—

Civildienesta noteikumu 7. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt dienesta nepārtrauktību gadījumos, kad ir brīvi amati; atbilstoši šī noteikuma īstajai nozīmei pagaidu amata ieņemšanas termiņam ir jābūt cik vien iespējams īsam, un šī iemesla dēļ administrācija ar likumu palīdzību tiek mudināta rīkoties bez kavēšanās, lai pārtrauktu pagaidu amata ieņemšanu, ieceļot amatā nodaļas vadītāju.

—	“Pagaidu amata ieņemšanas termiņš nevar pārsniegt vienu gadu” attiecas tikai uz pagaidu amata ieņemšanas termiņu un neietekmē uz to attiecošos atlīdzību, ja pagaidu amata ieņemšanas termiņu pagarina vairāk par vienu gadu.

—	Viena gada termiņš nav absolūts vēl jo vairāk tādēļ, ka tas nav termiņš, kas noteikts ierēdnim, bet gan administrācijai tālāk to nekvalificējot par izvēles, saistošu vai imperatīvu; tādējādi tas ir jāsaprot kā noteikts atgādinājums administrācijai aizpildīt vakanci pēc iespējas ātrāk.

2. Pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principa pārkāpums

—	Iepriekš minētais pienākums nozīmē, ka tad, kad iestāde pieņem lēmumu par ierēdņa amatu, tai būtu jāņem vērā visi faktori, kas var ietekmēt tās lēmumu, un, tā rīkojoties, tai būtu jāņem vērā ne vien dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses.

—	Šajā sakarā labas pārvaldības principu bieži saista ar pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses.

—

Šajā lietā Komisija nav izpildījusi savus pienākumus, jo tā zināja, ka iepriekšējo nodaļas vadītāju iecels citā amatā un pieļāva Covas iecelšanu ad interim uz ilgāku laiku nekā viens gads. Komisijas interpretācija noved pie paradoksālas situācijas — kamēr pienākumi par noteikto laika posmu bija nozīmīgāki, prasītājam varēja piešķirt tikai diferencēto piemaksu, kas ir aprobežota ar vienu gadu.

		ISSN 1725-5201
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 269

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	50. sējums 2007. gada 10. novembris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	IV Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTA INFORMĀCIJA
	Eiropas Kopienu Tiesa
2007/C 269/01	Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī OV C 247, 20.10.2007.	1