—

Federatie Nederlandse Vakvereniging, kā arī K. van den Burg‑Vergeer, L. T. A. Kukupessy, D. Paase‑Teeuwen un A. J. G. P. Schenk vārdā – A. Simsek, advocaat,

—

Smallsteps BV vārdā – B. F. H. Rumora‑Scheltema, H. T. ten Have un R. J. van Galen, advocaten,

—

Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer un M. Bulterman, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un M. Kellerbauer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.) 3.–5. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Federatie Nederlandse Vakvereniging (turpmāk tekstā – “FNV”), Nīderlandes arodbiedrību, kā arī Karin van den Burg‑Vergeer, Lyoba Tanja Alida Kukupessy, Danielle Paase‑Teeuwen un Astrid Johanna Geertruda Petronelle Schenk [no vienas puses] un Smallsteps BV [no otras puses] attiecībā uz konstatējumu par darba attiecību pāreju uz šo sabiedrību.

3

Ar Direktīvu 2001/23 ir kodificēta Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 1977, L 61, 26. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK (OV 1998, L 201, 88. lpp.).

4

Direktīvas 2001/23 preambulas 3. apsvērums ir formulēts šādi:

“Ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, jo īpaši jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība.”

5

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ.”

6

Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”

7

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.”

8

Saskaņā ar tās pašas direktīvas 5. pantu:

“1.   Ja vien dalībvalstis neparedz citādi, tad 3. un 4. pantu nepiemēro attiecībā uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošanu, kur pret personu, kas nodod īpašumtiesības, uzsākta bankrota procedūra vai citas maksātnespējas procedūras, kas sāktas nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju un atrodas kompetentas valsts iestādes uzraudzībā (tas var būt kompetentas valsts iestādes pilnvarots administrators).

2.   Ja 3. un 4. pantu attiecina uz īpašumtiesību nodošanu laikā, kad notiek maksātnespējas process, kas ir uzsākts pret personu, kura nodod īpašumtiesības (neatkarīgi no tā, vai šis process ir sākts, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas aktīvus), un ja šādu procesu uzrauga kompetenta valsts iestāde (kas var būt ar valsts tiesību aktiem noteikts administrators), tad dalībvalsts var paredzēt, ka:

3.   Dalībvalsts var piemērot [2. punkta b) apakšpunktu] jebkurai īpašumtiesību nodošanai, ja persona, kas nodod īpašumtiesības, ir nopietnas ekonomiskas krīzes situācijā, kā noteikts valsts tiesību aktos, ar noteikumu, ka par situāciju ir paziņojusi kompetenta valsts iestāde, un dalībvalsts var piemērot tiesas uzraudzību ar nosacījumu, ka šādi noteikumi jau pastāvēja valsts tiesību aktos 1998. gada 17. jūlijā.

[..]

4.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai neļautu maksātnespējas procesu izmantot ļaunprātīgi, atņemot darbiniekiem tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā.”

9

Tiesību normas, kas Nīderlandes tiesībās reglamentē darba ņēmēju tiesības uzņēmumu pārejas gadījumā, ir Burgerlijk Wetboek (Civillikums, turpmāk tekstā – “BW”) 7:662.–7:666. pants un 7:670. panta 8. punkts.

10

BW 7:662. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā sadaļā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

11

Konkrētāk, BW 7:663. pantā ir noteikts:

“Uzņēmuma īpašumtiesību nodošana administratīvi nozīmē to tiesību un pienākumu nodošanu īpašumtiesību saņēmējam, kas tajā brīdī darba devējam izriet no darba līguma starp viņu un darbinieku, kurš strādā uzņēmumā. Tomēr viena gada laikā pēc uzņēmuma īpašumtiesību pārejas šis darba devējs un īpašumtiesību saņēmējs joprojām ir solidāri saistīti attiecībā uz to saistību izpildi, kuras izriet no darba līguma un ir radušās pirms pārejas brīža.”

12

BW 7:666. pantā ir paredzēts:

“7:662.–7:665. pantu un 7:670. panta 8. punktu nepiemēro uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas gadījumā, ja:

13

Saskaņā ar BW 7:670. pantu:

[..]

8.   Darba devējs nevar izbeigt darba līgumu ar darbinieku, kurš strādā tā uzņēmumā, šī uzņēmuma pārejas dēļ, kas minēta 7:662. panta 2. punkta a) apakšpunktā;

[..].”

14

Kopš 2012. gada vairākas Nīderlandes tiesas izmanto pre‑pack. Tas ir darījums ar aktīviem, kas tiek sagatavots pirms bankrota pasludināšanas, piedaloties plānotajam administratoram, kuru ieceļ tiesa un kurš šo darījumu uzsāk tūlīt pēc bankrota pasludināšanas. Saistībā ar šo pre‑pack minētā tiesa ieceļ arī tiesu izpildītāju.

15

Līdz šim Nīderlandē nedz sagatavošanas posms, nedz pre‑pack nav sakārtoti ar likumu, bet gan ir prakses rezultāts.

16

Līdz bankrota pasludināšanai Estro Groep BV bija lielākais bērnu aprūpes uzņēmums Nīderlandē. Tam piederēja gandrīz 380 iestāžu visā Nīderlandes teritorijā, un tajā bija nodarbināti aptuveni 3600 darbinieku.

17

Kopš 2013. gada novembra varēja paredzēt, ka bez jauna finansējuma Estro Groep 2014. gada vasarā vairs nevarēs pildīt savas saistības.

18

Iesākumā, lai saņemtu šādu finansējumu, Estro Groep darbojās saskaņoti ar galvenajiem finansētājiem un saviem galvenajiem akcionāriem, kā arī citiem finansētājiem vai citiem iespējamajiem ieguldītājiem, lai saņemtu jaunu finansējumu. Šī saskaņotība, ko Estro Groep dēvēja par “plānu A”, tomēr nebija auglīga.

19

Vienlaikus ar sarunām saistībā ar plānu A Estro Groep izstrādāja otru plānu, tā dēvēto “projektu Butterfly”. Šajā plānā bija paredzēta lielas daļas uzņēmuma Estro Groep darbības atsākšana pre‑pack rezultātā. Šai darbības atsākšanai bija jānotiek, par pamatu ņemot 243 centru – no 380 centriem – darbības atsākšanu, darbavietu saglabāšanu aptuveni 2500 darbiniekiem no kopējā 3600 darbinieku skaita un pakalpojuma turpināšanu 2014. gada jūlijā.

20

Īstenojot projektu Butterfly, Estro Groep kā pie potenciālā pircēja vērsās tikai pie uzņēmuma H.I.G. Capital, sava galvenā akcionāra Bayside Capital māsas sabiedrības. Neviena cita potenciāla iespēja netika skatīta.

21

2014. gada 5. jūnijāEstro Groep iesniedza rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) prasību par plānota administratora iecelšanu. Viņš tika iecelts 2014. gada 10. jūnijā.

22

2014. gada 20. jūnijā tika nodibināta Smallsteps, lai tā saistībā ar projektu Butterfly kā darbības atsākšanas uzņēmums H.I.G. Capital interesēs pārņemtu lielu daļu Estro Groep bērnu aprūpes centru.

23

2014. gada 3. jūlijā viss Estro Groep personāls saņēma elektronisko pastu, kurā bija norādīts, ka 2014. gada 4. jūlijā tiks iesniegts lūgums pasludināt bankrotu, un kurā bija precizēts, ka personāls, iespējams, tiks sasaukts uz sanāksmi pirms minētā lūguma iesniegšanas.

24

2014. gada 4. jūlijāEstro Groep vērsās rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) ar lūgumu atlikt samaksas termiņu. 2014. gada 5. jūlijā šis lūgums tika pārveidots par lūgumu pasludināt Estro Groep bankrotu, kurš tika pasludināts tajā pašā dienā.

25

Tāpat tajā pašā dienā – 2014. gada 5. jūlijā – administrators un Smallsteps parakstīja pre‑pack, saskaņā ar kuru Smallsteps nopirka uzņēmumu, kurā ietilpa aptuveni 250 Estro Groep iestādes, un apņēmās bankrota pasludināšanas dienā nodrošināt darbu aptuveni 2600 Estro Groep darbiniekiem.

26

2014. gada 7. jūlijā administrators atlaida visus Estro Groep darbiniekus. Aptuveni 2600 Estro Groep nodarbinātajiem darbiniekiem Smallsteps piedāvāja jaunu darba līgumu, un vairāk nekā tūkstotis darbinieku beigās tika atlaisti.

27

FNV un četras līdzprasītājas, kuras strādāja Smallsteps pārņemtajos centros, bet kurām pēc Estro Groep bankrota pasludināšanas netika piedāvāti jauni darba līgumi, cēla iesniedzējtiesā prasību, galvenokārt lai panāktu, ka tiek konstatēts, ka Direktīva 2001/23 attiecas uz pre‑pack, kas noslēgts starp Estro Groep un Smallsteps, un ka tādējādi minētās četras līdzprasītājas ir jāuzskata par tādām, kas turpmāk likumīgi strādā Smallsteps, vienlaikus saglabājot to darba apstākļus. Pakārtoti, to prasības mērķis bija panākt, ka tiek konstatēts, ka BW 7:662. un nākamie panti turpmāk ir piemērojami, jo uzņēmuma pāreja ir notikusi pirms Estro Groep bankrota pasludināšanas dienas. Smallsteps noraida prasītāju prasījumus.

28

Šādos apstākļos Rechtbank Midden‑Nederland (Centrālnīderlandes tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu pasludināšanas Smallsteps ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 25. aprīlī, lūdza iespēju atbildēt uz secinājumiem, vajadzības gadījumā atkārtoti sākot mutvārdu procesu. Pamatojot šo lūgumu, Smallsteps būtībā norāda, ka ģenerāladvokāta secinājumos ir pārpratumi saistībā ar pre‑pack procedūru.

30

Tomēr šajā ziņā jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un tās Reglamentā nav paredzēta iespēja minēto statūtu 23. pantā norādītajām ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (it īpaši skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Vnuk, C‑162/13, EU:C:2014:2146, 30. punkts).

31

Atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums (spriedums, 2015. gada 3. decembris, Banif Plus Bank, C‑312/14, EU:C:2015:794, 33. punkts).

32

Tādējādi vienas ieinteresētās personas nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī nebūtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt pamatots iemesls mutvārdu procesa atkārtotai sākšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 26. punkts).

33

Tātad Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar sava Reglamenta 83. pantu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru ieinteresētās personas nav apspriedušas (skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 27. punkts).

34

Tomēr šajā lietā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tai ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu nolēmumu.

35

Ņemot vērā šo apsvērumu, Tiesa uzskata, ka nav pamata atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

36

Ievadā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz sadarbības procedūru starp valstu tiesām un Tiesu, kura ieviesta ar LESD 267. pantu, tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas atļautu atrisināt valsts tiesas izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2017. gada 1. februāris, Município de Palmela, C‑144/16, EU:C:2017:76, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā gadījumā pirmais līdz trešais jautājums, kuri jāizskata kopā, ir jāsaprot tādējādi, ka to mērķis būtībā ir noskaidrot, vai Direktīva 2001/23 un konkrēti tās 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 3. un 4. pantā garantētā darba ņēmēju aizsardzība tiek saglabāta situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā uzņēmuma pāreja notiek pēc bankrota pasludināšanas saistībā ar pre‑pack, kas ir sagatavots pirms tās un kas tiek īstenots tūlīt pēc bankrota pasludināšanas, saistībā ar kuru, konkrēti, tiesas iecelts “plānotais administrators” pārbauda iespējas attiecībā uz varbūtēju trešās personas veiktu uzņēmuma darbības turpināšanu un vienlaicīgi sagatavojas darbībām, kam ir jānotiek neilgi pēc bankrota pasludināšanas, lai īstenotu šo darbības turpināšanu, un turklāt pārbauda, vai attiecīgā gadījumā ir atbilstīgi, ka pre‑pack darījuma mērķis ir gan uzņēmuma darbības turpināšana, gan pēc iespējas lielāku ienākumu no nodošanas gūšana visiem šī uzņēmuma kreditoriem.

38

Uzreiz jānorāda, ka Direktīvas 2001/23 mērķis, kā izriet no tās preambulas 3. apsvēruma, ir darbinieku aizsardzība, it īpaši nodrošinot darbinieku tiesību saglabāšanu darba devēja maiņas gadījumā.

39

Šajā nolūkā šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kuras pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, tādēļ pāriet īpašumtiesību saņēmējam. Ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu darbinieki ir aizsargāti no jebkādas atlaišanas, ko persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs varētu veikt, pamatodamies vienīgi uz minēto pāreju.

40

Atkāpjoties no tā, Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka minētajā 3. un 4. pantā paredzēto aizsardzības režīmu nepiemēro attiecībā uz uzņēmumu pāreju, kura notiek šajā tiesību normā norādītajos apstākļos, ja vien dalībvalstis neparedz citādi.

41

Minētais 5. panta 1. punkts, tā kā ar to principā ir padarīts nepiemērojams darba ņēmēju aizsardzības režīms atsevišķos uzņēmuma pārejas gadījumos un tādējādi tas ir attālinājies no Direktīvas 2001/23 pamatā esošā galvenā mērķa, noteikti ir jāinterpretē šauri (attiecībā Direktīvas 77/187 uz 3. panta 3. punktu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 98/50, skat. spriedumu, 2002. gada 4. jūnijs, Beckmann, C‑164/00, EU:C:2002:330, 29. punkts).

42

Lai gan no paša Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta pirmā teikuma ievaddaļas formulējuma izriet, ka apstākļos, kuri pamato šīs tiesību normas piemērošanu, dalībvalstīm ir iespēja piemērot darba ņēmēju aizsardzības režīmu, kas noteikts šīs direktīvas 3. un 4. pantā, tomēr pamatlietā, kā tiesas sēdē ir apstiprinājusi Nīderlandes valdība, attiecīgā dalībvalsts šādu iespēju nav izmantojusi.

43

No tā izriet, ka Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts tiktāl, ciktāl tajā ir atļauts atkāpties no darba ņēmēju aizsardzības režīma, ir piemērojams tādai lietai kā pamatlieta, taču ar nosacījumu, ka paredzētā procedūra atbilst šajā tiesību normā izvirzītajiem nosacījumiem.

44

Šajā ziņā Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir kumulatīvi precizēts, ka pret personu, kas nodod īpašumtiesības, ir sākta bankrota procedūra vai analoga maksātnespējas procedūra. Turklāt šai procedūrai ir jābūt sāktai nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju un jānotiek kompetentas valsts iestādes uzraudzībā.

45

Pirmām kārtām, attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru pret personu, kas nodod īpašumtiesības, ir jābūt sāktai bankrota procedūrai vai analogai maksātnespējas procedūrai, šis nosacījums, ņemot vērā šī sprieduma 41. punktā atgādināto prasību par šauru interpretāciju, nevar attiekties uz darījumu, kas tiek sagatavots bankrota nolūkā, bet kura rezultātā bankrots nenotiek, kā ģenerāladvokāts ir paredzējis savu secinājumu 76. punktā.

46

Tomēr šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 14. punkta, pamatlietā aplūkotais pre‑pack darījums, protams, ir sagatavots pirms bankrota pasludināšanas, bet ir veikts pēc tās. Taču šāds darījums, kas faktiski ietver bankrotu, var ietilpt jēdzienā “bankrota procedūra” Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē.

47

Otrām kārtām, Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā ir prasīts, lai bankrota procedūra vai analoga maksātnespējas procedūra būtu sākta nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju. Šajā ziņā, kā izriet no Tiesas judikatūras, tas ir domāts tā, ka šim nosacījumam neatbilst procedūra, kuras mērķis ir attiecīgā uzņēmuma darbības turpināšana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 25. jūlijs, d’Urso u.c., C‑362/89, EU:C:1991:326, 31. un 32. punkts, kā arī 1995. gada 7. decembris, Spano u.c., C‑472/93, EU:C:1995:421, 25. punkts).

48

Saistībā ar atšķirībām starp šiem abiem procedūru veidiem, kā ģenerāladvokāts ir precizējis savu secinājumu 57. un 58. punktā, procedūras mērķis ir darbības turpināšana, ja procedūra ir vērsta uz efektīvas uzņēmuma vai to dzīvotspējīgo daļu darbības saglabāšanu. Savukārt procedūra, kuras mērķis ir aktīvu realizācija, ir vērsta uz to, lai gūtu maksimālu labumu no vienošanās ar visiem kreditoriem. Lai gan nav izslēgts, ka šie abi attiecīgai procedūrai izvirzītie mērķi zināmā mērā var pārklāties, uz uzņēmuma darbības turpināšanu vērstas procedūras galvenais mērķis katrā ziņā joprojām ir attiecīgā uzņēmuma saglabāšana.

49

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tāda pre‑pack darījuma, kāds aplūkots pamatlietā, mērķis ir visos sīkumos sagatavot uzņēmuma nodošanu, lai dzīvotspējīgās vienības varētu ātri atsākt darbību pēc bankrota pasludināšanas, tādējādi cenšoties izvairīties no uzņēmuma izjukšanas – kas būtu rezultāts brutālai šī uzņēmuma darbības pārtraukšanai bankrota pasludināšanas dienā –, lai tādā veidā saglabātu minētā uzņēmuma vērtību un darbavietas.

50

Šajos apstākļos un iesniedzējtiesai veicot attiecīgu pārbaudi, ir jāuzskata, ka, tā kā šāda darījuma mērķis beigās nav uzņēmuma likvidācija, šim darījumam izvirzītais ekonomiskais un sociālais mērķis nevar nedz izskaidrot, nedz pamatot to, ka tad, kad notiek attiecīgā uzņēmuma pilnīga vai daļēja pāreja, tā darbiniekiem tiek liegtas tiesības, kas tiem ir atzītas Direktīvā 2001/23 (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1995. gada 7. decembris, Spano u.c., C‑472/93, EU:C:1995:421, 28., kā arī 30. punkts).

51

Ņemot vērā šī sprieduma 48. punktā ietverto konstatējumu, tas vien, ka minētā pre‑pack darījuma mērķis var būt arī maksimāli palielināt labumu no vienošanās ar kreditoriem, nevar to pārveidot par procedūru, kas sākta, lai realizētu personas, kura nodod īpašumtiesības, aktīvus Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkta izpratnē.

52

No tā izriet, ka ir jāuzskata, ka šāda darījuma galvenais mērķis ir bankrotējušā uzņēmuma saglabāšana, pat ja uz to nevar attiekties Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punkts saskaņā ar šī sprieduma 47. punktā minēto judikatūru.

53

Trešām kārtām, attiecībā uz nosacījumu, ka Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā minētajai procedūrai ir jānotiek kompetentas valsts iestādes uzraudzībā, ir jānorāda, ka pre‑pack darījuma posmam, kāds aplūkots pamatlietā, kurš notiek pirms bankrota pasludināšanas, aplūkotajos valsts tiesību aktos nav nekāda pamatojuma.

54

Tādēļ šajā ziņā minētais darījums tiek vadīts nevis tiesas uzraudzībā, bet gan, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, to dara uzņēmuma vadība, kas risina sarunas un pieņem lēmumus par bankrotējušā uzņēmuma pārdošanu.

55

Lai gan plānoto administratoru ieceļ tiesa pēc bankrotējušā uzņēmuma lūguma, viņam tāpat tiesu izpildītājam formāli nav nekādas varas. Tātad uz viņiem neattiecas nekāda valsts iestādes uzraudzība.

56

Turklāt, tā kā ļoti drīz pēc bankrota procedūras sākšanas administrators lūdz un saņem tiesu izpildītāja atļauju uzņēmuma nodošanai, tiesu izpildītājam pirms bankrota pasludināšanas ir jābūt informētam par šo nodošanu un būtībā ir jābūt tā, ka tiesu izpildītājs neiebilst pret šo nodošanu.

57

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 82. punktā, šāda rīcība var lielā mērā atņemt saturu jebkādai iespējamai kontrolei, ko veic kompetenta valsts iestāde attiecībā uz bankrota procedūru, un tātad tā nevar atbilst nosacījumam par šādas iestādes veiktu uzraudzību, kas noteikta Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā.

58

No iepriekš izklāstītā izriet, ka tāds pre‑pack darījums, kāds aplūkots pamatlietā, neatbilst visiem Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ka tādējādi nevar atkāpties no aizsardzības režīma, kurš paredzēts šīs direktīvas 3. un 4. pantā.

59

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2001/23 un konkrēti tās 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 3. un 4. pantā garantētā darba ņēmēju aizsardzība tiek saglabāta situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā uzņēmuma pāreja notiek pēc bankrota pasludināšanas saistībā ar pre‑pack, kas ir sagatavots pirms tās un kas tiek īstenots tūlīt pēc bankrota pasludināšanas, saistībā ar kuru, konkrēti, tiesas iecelts “plānotais administrators” pārbauda iespējas attiecībā uz varbūtēju trešās personas veiktu uzņēmuma darbības turpināšanu un vienlaicīgi sagatavojas darbībām, kam ir jānotiek neilgi pēc bankrota pasludināšanas, lai īstenotu šo darbības turpināšanu, un turklāt pārbauda, vai attiecīgā gadījumā ir atbilstīgi, ka pre‑pack darījuma mērķis ir gan uzņēmuma darbības turpināšana, gan pēc iespējas lielāku ienākumu no nodošanas gūšana visiem šī uzņēmuma kreditoriem.

60

Ņemot vērā uz pirmo līdz trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.

61

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā un konkrēti tās 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 3. un 4. pantā garantētā darba ņēmēju aizsardzība tiek saglabāta situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā uzņēmuma pāreja notiek pēc bankrota pasludināšanas saistībā ar pre‑pack, kas ir sagatavots pirms tās un kas tiek īstenots tūlīt pēc bankrota pasludināšanas, saistībā ar kuru, konkrēti, tiesas iecelts “plānotais administrators” pārbauda iespējas attiecībā uz varbūtēju trešās personas veiktu uzņēmuma darbības turpināšanu un vienlaicīgi sagatavojas darbībām, kam ir jānotiek neilgi pēc bankrota pasludināšanas, lai īstenotu šo darbības turpināšanu, un turklāt pārbauda, vai attiecīgā gadījumā ir atbilstīgi, ka pre‑pack darījuma mērķis ir gan uzņēmuma darbības turpināšana, gan pēc iespējas lielāku ienākumu no nodošanas gūšana visiem šī uzņēmuma kreditoriem.