(1)

Savienībai, veidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, būtu jānodrošina, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām, būtu jāizstrādā kopēja politika patvēruma un migrācijas, ārējo robežu kontroles un atgriešanas jomā, un jānovērš neatļauta kustība starp dalībvalstīm, pamatojoties uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm, – politika, kas ir taisnīga arī attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem un pilnībā ievēro pamattiesības.

(2)

Ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kuras mērķis ir stiprināt dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, atzīstot, ka vispārējās pieejas efektivitāte ir atkarīga no tā, vai visi komponenti tiek risināti un īstenoti kopā un integrētā veidā.

(3)

Savienība un tās dalībvalstis varētu saskarties ar migrācijas problēmām, kas var būt ļoti atšķirīgas, jo īpaši attiecībā uz ierašanās mērogu un ieradušos personu sastāvu. Tāpēc ir būtiski, lai Savienības rīcībā būtu dažādi instrumenti reakcijai uz visiem situāciju veidiem. Visaptverošajai pieejai, kas izklāstīta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1351 (4), tostarp, izmantojot partnerības ar attiecīgajām trešām valstīm, būtu jānodrošina, ka Savienības rīcībā ir konkrēti noteikumi efektīvai migrācijas pārvaldībai, jo īpaši attiecībā uz obligāta solidaritātes mehānisma iedarbināšanu, un ka ir ieviesti visi vajadzīgie pasākumi, lai nepieļautu krīzes iestāšanos. Šajā regulā ir izklāstīti noteikumi, kas papildina minēto pieeju, kā arī Padomes Direktīvā 2001/55/EK (5) paredzētos noteikumus, kurus var izmantot vienlaikus.

(4)

Neatkarīgi no nepieciešamo preventīvo pasākumu ieviešanas nevar izslēgt, ka krīzes vai nepārvaramas varas situācija migrācijas un patvēruma jomā rastos tādu apstākļu dēļ, kurus Savienība un tās dalībvalstis nevar kontrolēt. Šāda ārkārtas situācija var ietvert trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku masveida ierašanos vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijā vai situāciju, kurā kāda trešā valsts vai naidīgi noskaņots nevalstiskais aktors instrumentalizē migrantus ar mērķi destabilizēt dalībvalsti vai Savienību, vai nepārvaramas varas situāciju dalībvalstī. Minētajos apstākļos ir iespējams, ka Regulā (ES) 2024/1351 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1348 (6) paredzētie pasākumi un elastība ir nepietiekami, lai risinātu šādas ārkārtas situācijas. Minētās ārkārtas situācijas atšķiras no tām, kurās dalībvalsts saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, ko rada ierašanās gadījumu kumulatīvā ietekme uz tās labi sagatavotajām patvēruma, uzņemšanas un migrācijas sistēmām, vai kurās dalībvalsts izjūt migrācijas spiedienu tāda ierašanās gadījumu apmēra dēļ, kas nesasniedz masveida ierašanās līmeni, taču rada nesamērīgus pienākumus tās labi sagatavotajām sistēmām, un attiecībā uz kurām attiecīgus pasākumus paredz Regula (ES) 2024/1351. Turklāt šī regula neietekmē to dalībvalstu pienākumu izpildi, kuri attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu.

(5)

Šīs regulas mērķis ir uzlabot Savienības sagatavotību un noturību krīzes situāciju pārvaldīšanai un atvieglot operatīvo koordināciju, atbalsta sniegšanu spēju veidošanai un finansējuma pieejamību krīzes situācijās.

(6)

Šī regula nodrošina principa “solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums starp dalībvalstīm” efektīvu piemērošanu un attiecīgo patvēruma procedūras noteikumu pielāgošanu, tostarp paātrinātas procedūras piemērošanu, lai dalībvalstu un Savienības rīcībā būtu vajadzīgie juridiskie instrumenti ātrai reaģēšanai uz krīzes un nepārvaramas varas situācijām, tostarp visu procedūru veikšanai paredzēto termiņu pielāgošanu.

(7)

Šī regula nodrošina, ka dalībvalstis saņem pilnīgu atbalstu krīzes un nepārvaramas varas situācijās, tostarp, izmantojot solidaritātes mehānismu, kas krīzes situācijās nodrošina taisnīgu atbildības sadalījumu un centienu līdzsvaru starp dalībvalstīm.

(8)

Šī regula respektē trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku pamattiesības un ievēro principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”), jo īpaši cilvēka cieņas respektēšanu un aizsardzību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegumu, privātās un ģimenes dzīves respektēšanu, bērna interešu ievērošanas principu, tiesības uz patvērumu un aizsardzību pārvietošanas, piespiedu izraidīšanas vai izdošanas gadījumā, kā arī 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu, kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (“Ženēvas Konvencija”). Šī regula būtu jāīsteno saskaņā ar Pamattiesību hartu un Savienības tiesību aktu, kā arī ar starptautisko tiesību vispārējiem principiem. Lai atspoguļotu to, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses un atspoguļotu nepieciešamību respektēt ģimenes dzīvi, kā arī lai nodrošinātu attiecīgo personu veselības aizsardzību, būtu jāpiemēro garantijas attiecībā uz nepilngadīgajiem un viņu ģimenes locekļiem un attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem (“pieteikuma iesniedzēji”), kuriem veselības stāvokļa dēļ ir nepieciešams konkrēts un pienācīgs atbalsts. Regulā (ES) 2024/1348 paredzētos noteikumus un garantijas būtu jāturpina piemērot attiecībā uz personām, uz kurām attiecas šajā regulā paredzētās atkāpes, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi. Noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/1346 (7), tostarp noteikumus par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu, būtu jāturpina piemērot no starptautiskās aizsardzības pieteikuma paušanas brīža.

(9)

Šī regula neparedz atkāpes no noteikumiem un garantijām, tostarp saistībā ar materiālajiem uzņemšanas apstākļiem, atbilstīgi Direktīvai (ES) 2024/1346. Krīzes situācijā esošajai dalībvalstij būtu jānodrošina papildu un pietiekami cilvēkresursi un materiālie resursi, lai spētu izpildīt minētā direktīvā tai noteiktos pienākumus.

(10)

Neatkarīgi no atkāpēm, kas tiek piemērotas, ievērojot šo regulu, būtu jāturpina piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) 2024/1356 (8), (ES) 2024/1358 (9) un (ES) 2024/1347 (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/XXX (11) paredzētos noteikumus un garantijas. Dalībvalstīm šajā regulā noteiktie pasākumi būtu jāpiemēro tikai saskaņā ar nosacījumiem, kādi paredzēti attiecībā uz minētajiem pasākumiem, kā noteikts attiecīgajā Padomes īstenošanas lēmumā, kas pieņemts ievērojot šo regulu, un tad, ja tas ir absolūti nepieciešams un ir samērīgi.

(11)

Pasākumu pieņemšanai saskaņā ar šo regulu attiecībā uz konkrētu dalībvalsti nebūtu jāskar iespēja piemērot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 78. panta 3. punktu.

(12)

Trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku masveida ierašanās varētu radīt situāciju, kurā dalībvalsts nespēj izskatīt trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku starptautiskās aizsardzības pieteikumus saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Regulā (ES) 2024/1351 un Regulā (ES) 2024/1348 un kura ietekmē patvēruma un migrācijas sistēmas darbību ne tikai minētajā dalībvalstī, bet arī Savienībā kopumā. Tāpēc ir jāparedz konkrēti noteikumi un mehānismi, kam būtu jānodrošina iespējas efektīvi rīkoties, lai risinātu šādas situācijas.

(13)

Dalībvalstīm vajadzētu būt pietiekamiem cilvēkresursiem un finanšu resursiem, un infrastruktūrai, lai efektīvi īstenotu patvēruma un migrācijas pārvaldības politiku. Dalībvalstīm būtu jānodrošina pienācīga koordinācija starp attiecīgajām valsts iestādēm, kā arī ar pārējo dalībvalstu valsts iestādēm, lai nodrošinātu, ka to patvēruma, uzņemšanas, tostarp bērnu aizsardzības dienestu, vai atgriešanas sistēmas ir labi sagatavotas, ietverot sagatavotību un ārkārtas pasākumu plānošanu, un katram komponentam ir pietiekama spēja.

(14)

Instrumentalizācijas situācija varētu rasties, ja kāda trešā valsts vai naidīgi noskaņots nevalstiskais aktors veicina vai atvieglo trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku pārvietošanos Savienības ārējo robežu vai kādas dalībvalsts virzienā, ja šādas darbības liecina par trešās valsts vai naidīgi noskaņota nevalstiskā aktora nodomu destabilizēt Savienību vai kādu dalībvalsti un ja šādas darbības var apdraudēt būtiskas dalībvalsts funkcijas, tostarp likumības un kārtības uzturēšanu vai valsts drošības aizsardzību.

(15)

Par migrantu instrumentalizāciju nebūtu jāuzskata situācijas, kad nevalstiski aktori ir iesaistīti organizētā noziedzībā, jo īpaši kontrabandā, ja nav mērķa destabilizēt Savienību vai kādu dalībvalsti.

(16)

Par migrantu instrumentalizāciju nebūtu jāuzskata humānā palīdzība, ja nav mērķa destabilizēt Savienību vai kādu dalībvalsti.

(17)

Neskarot pasākumus, kas piemērojami citās politikas jomās un atbilstīgi citiem juridiskajiem instrumentiem, lai nodrošinātu tūlītēju un pienācīgu reakciju uz hibrīddraudiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām, šī regula koncentrējas uz konkrētiem pasākumiem, kuri piemērojami migrācijas jomā un kuru mērķis ir risināt instrumentalizācijas situāciju.

(18)

Instrumentalizācijas situācijā trešo valstu valstspiederīgie un bezvalstnieki varētu pieteikties starptautiskajai aizsardzībai pie dalībvalsts ārējās robežas vai tranzīta zonā, bieži tās ir personas, kas aizturētas saistībā ar neatļautu ārējās robežas šķērsošanu pa sauszemi, jūru vai gaisu vai kuras izkāpušas krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām. Tas var jo īpaši izraisīt negaidītu ievērojamu ar starptautiskās aizsardzības pieteikumiem saistīto lietu skaita pieaugumu pie ārējām robežām. Šajā sakarā ir jānodrošina efektīva un reāla piekļuve starptautiskās aizsardzības procedūrai saskaņā ar Hartas 18. pantu un Ženēvas konvenciju.

(19)

Attiecībā uz Kipru – Padomes Regula (EK) Nr. 866/2004 (12) paredz specifiskus noteikumus, kurus piemēro robežlīnijai starp tiem Kipras Republikas rajoniem, kuri ir Kipras Republikas valdības faktiskajā kontrolē, un tiem rajoniem, kuros tai nav faktiskās kontroles. Lai gan minētā robežlīnija nav ārējā robeža, situācija būtu jāuzskata par instrumentalizāciju, ja trešā valsts vai naidīgi noskaņots nevalstiskais aktors veicina vai atvieglo trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku pārvietošanos minētās robežlīnijas šķērsošanas nolūkā, ja pastāv visi pārējie instrumentalizācijas elementi.

(20)

Dalībvalsts var arī saskarties ar ārkārtējiem un neparedzamiem apstākļiem, kurus tā nespēj kontrolēt un no kuru sekām nebūtu varēts izvairīties pat ar pienācīgu rūpību. Šādas nepārvaramas varas situācijas varētu liegt dalībvalstij izpildīt Savienības tiesību aktos paredzētos pienākumus, un tām varētu būt sekas ne vien minētajā dalībvalstī, bet visā Savienībā kopumā. Nepārvaramas varas situācijas piemēri cita starpā ietver pandēmijas un dabas katastrofas.

(21)

Ja dalībvalsts uzskata, ka tā atrodas krīzes vai nepārvaramas varas situācijā, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt spējai lūgt atļauju piemērot šajā regulā paredzētās atkāpes un solidaritātes pasākumus. Minētajā lūgumā būtu jāiekļauj situācijas apraksts un jāprecizē, kādus pasākumus dalībvalsts lūdz piemērot, lai risinātu konkrēto situāciju. Tajā arī būtu jānorāda iemesli, kāpēc attiecīgajā situācijā dalībvalstij ir jāizmanto attiecīgie pasākumi, un attiecīgā gadījumā jānorāda, kuri pasākumi jau veikti situācijas risināšanai.

(22)

Pasākumu, kas ietverti ar Regulas (ES) 2024/1351 6. panta 3. punktu izveidotajā pastāvīgajā ES rīkkopā migrācijas atbalstam (“rīkkopa”), izmantošanai nevajadzētu būt priekšnoteikumam, lai varētu gūt labumu no šajā regulā paredzētajiem solidaritātes pasākumiem.

(23)

Krīzes situācijā dalībvalstij, kas saskaras ar šādu situāciju, vajadzētu būt iespējai lūgt citām dalībvalstīm īstenot solidaritātes un atbalsta pasākumus, kuri ir vispiemērotākie tās vajadzībām, lai pārvaldītu situāciju, un saistībā ar kuriem ir vajadzīga lielāka solidaritāte salīdzinājumā ar Regulā (ES) 2024/1351 paredzēto, lai atvieglotu dalībvalsts atbildības slogu krīzes situācijas risināšanā. Pastiprināti solidaritātes un atbalsta pasākumi varētu izpausties kā pārcelšana, finanšu iemaksas, alternatīvi solidaritātes pasākumi vai minēto pasākumu kombinācija.

(24)

Krīzes vai nepārvaramas varas situācijā dalībvalstij, kas saskaras ar šādu situāciju, vajadzētu būt iespējai lūgt atļauju piemērot atkāpes no attiecīgajiem noteikumiem par patvēruma procedūru, tostarp patvēruma procedūru uz robežas. Attiecīgā gadījumā šados lūgumos būtu arī jānorāda attiecīgās dalībvalsts izvēle attiecībā uz izslēgšanu no robežprocedūras vai tās izbeigšanu saistībā ar konkrētām pieteikuma iesniedzēju kategorijām. Kopā ar šādu lūgumu attiecīgajai dalībvalstij vajadzētu būt spējai paziņot Komisijai savu nodomu piemērot atkāpi no reģistrācijas termiņa, pirms tai atļauj to darīt ar Padomes īstenošanas lēmumu, kā arī precīzus iemeslus tūlītējas rīcības nepieciešamībai. Minētās atkāpes piemērošanai nebūtu jāpārsniedz desmit dienas no nākamās dienas pēc lūguma iesniegšanas, ja vien tā netiek atļauta ar Padomes īstenošanas lēmumu. Komisijai un Padomei, pildot savus attiecīgos pienākumus atbilstīgi atļaujas piešķiršanas procedūrai, būtu jārīkojas ātri, lai ierobežotu laika sprīdi starp šāda laikposma beigām un attiecīgā Padomes īstenošanas lēmuma pieņemšanu.

(25)

Ņemot vērā to, ka dalībvalsts vienlaikus varētu saskarties ar vairākām šajā regulā aprakstītajām situācijām, minētajai dalībvalstij ir iespēja lūgt piemērot vairākus šajā regulā noteiktus pasākumus un saņemt atļauju vienlaikus piemērot vai gūt labumu no minētajiem pasākumiem, kas tiek uzskatīti par papildinošiem.

(26)

Lai būtu iespējams pienācīgi pārvaldīt krīzes, tostarp instrumentalizācijas, vai nepārvaramas varas situāciju un lai nodrošinātu paredzamību un to, ka šādām situācijām tiek pienācīgi pielāgoti attiecīgie noteikumi par patvēruma procedūru, tostarp patvēruma procedūru uz robežas, būtu jāpiešķir Komisijai pilnvaras pēc attiecīgās dalībvalsts pamatota lūguma novērtēt situāciju un ar īstenošanas lēmumu noteikt, vai lūguma iesniedzēja dalībvalsts saskaras ar krīzes, tostarp instrumentalizācijas, vai nepārvaramas varas situāciju.

(27)

Krīzes situācijā solidaritātes pasākumiem šādas situācijas risināšanai būtu jāpārsniedz Regulā (ES) 2024/1351 paredzētie pasākumi. Tāpēc Komisijai situācijas novērtēšanā būtu jāņem vērā minētās regulas 9. pantā paredzētie kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji un pamatota informācija, ko sniegusi lūguma iesniedzēja dalībvalsts, un informācija, kas savākta, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2303 (13) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1896 (14), un Eiropas patvēruma un migrācijas gada ziņojums, kas minēts Regulā (ES) 2024/1351. Instrumentalizācijas situācijās Komisijai arī būtu jāņem vērā iemesli, kāpēc rīkkopa nav pietiekama situācijas risināšanai. Komisijai būtu jāsavāc pietiekama informācija, lai pienācīgi novērtētu, vai pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts saskaras ar krīzes, tostarp instrumentalizācijas, vai nepārvaramas varas situāciju, apspriežoties ar attiecīgajām aģentūrām, jo īpaši Eiropas Savienības Patvēruma aģentūru (Patvēruma aģentūra), Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, kā arī starptautiskām organizācijām, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) un Starptautisko Migrācijas organizāciju (IOM), un citām attiecīgām organizācijām.

(28)

Lai nodrošinātu augsta līmeņa politisko kontroli un atbalstu un paustu Savienības solidaritāti, ir svarīgi apsvērt, vai Eiropadome ir atzinusi, ka Savienība vai viena vai vairākas tās dalībvalstis saskaras ar migrantu instrumentalizācijas situāciju. Migrantu instrumentalizācijas situācija, ļoti iespējams, apdraudēs būtiskas dalībvalsts funkcijas, tostarp likumības un kārtības uzturēšanu vai valsts drošības aizsardzību.

(29)

Lai nodrošinātu atbilstīgu reakciju, kas ir nepieciešama un samērīga situācijas risināšanai, Komisijas priekšlikumā attiecīgā gadījumā būtu jānosaka konkrētas atkāpes, kuras dalībvalstīm būtu ļauts piemērot. Instrumentalizācijas situācijā būtu skaidri jānorāda personas, kuras ir pakļautas instrumentalizācijai un attiecībā uz kurām varētu piemērot attiecīgās atkāpes. Krīzes situācijā attiecīgā gadījumā un pēc apspriešanās ar dalībvalsti, kas saskaras ar krīzes situāciju, Komisijai savā priekšlikumā būtu jāiekļauj solidaritātes reaģēšanas plāna projekts, kurā norādīti attiecīgie solidaritātes pasākumi un to līmenis, kāds nepieciešams konkrētajā situācijā, tostarp pārcelšanas, finanšu iemaksu vai alternatīvu solidaritātes pasākumu kopējais apjoms un to līmenis, un kurā atzīts, ka dažādie solidaritātes veidi ir vienlīdz vērtīgi, un ievērots tas, ka dalībvalstīm, izvēloties solidaritātes pasākumus, ir pilnīga rīcības brīvība.

(30)

Migrācijas spiediena situācijā atbilstīgi Regulai (ES) 2024/1351 ar pārcelšanu vai atbildības izlīdzināšanu ir jāsedz 60 % no pārcelšanas vajadzībām, savukārt krīzes situācijā ir svarīgi, ka tiek reaģēts uz visām attiecīgās dalībvalsts vajadzībām, kas saistītas ar solidaritāti. Tāpēc, kad ar Padomes īstenošanas lēmumu izveido solidaritātes reaģēšanas plānu, dalībvalstij, kas saskaras ar krīzes situāciju, vajadzētu prioritārā kārtā izmantot nepiešķirtos solidaritātes solījumus vai solījumus, kas vēl nav īstenoti un ir pieejami ikgadējā solidaritātes rezervē, kura izveidota saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1351 57. pantu. Ja tas nav iespējams vai ja ikgadējā solidaritātes rezervē nepietiek solījumu, lai aptvertu apzinātās vajadzības, dalībvalstij, kas saskaras ar krīzes situāciju, būtu jāspēj izmantot arī Padomes īstenošanas lēmumā ietvertos ieguldījumus, atzīstot, ka dažādie solidaritātes veidi ir līdzvērtīgi. Lai risinātu visas attiecīgās dalībvalsts vajadzības, ja ar ikgadējā solidaritātes rezervē esošo un Padomes īstenošanas lēmumā ietverto pārcelšanas solījumu kombināciju nepietiek, atbildības izlīdzināšanai būtu jākļūst obligātai, lai aptvertu solidaritātes reaģēšanas plānā iekļautās vajadzības. Lai tas notiktu, ieguldītājas dalībvalsts teritorijā vajadzētu būt personām, uz kurām attiecas atbildības izlīdzināšana.

(31)

Arī krīzes vai nepārvaramas varas situācijas var apdraudēt dalībvalsts būtiskās funkcijas. Lai stiprinātu dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un uzlabotu koordināciju Savienības līmenī, būtu jāpiešķir Padomei īstenošanas pilnvaras pieņemt īstenošanas lēmumu, ar ko dalībvalstij atļauj piemērot šajā regulā paredzētās atkāpes un solidaritātes pasākumus, ja ir izpildīti paredzētie nosacījumi. Ar sākotnējo īstenošanas lēmumu atļauto pasākumu piemērošanas laikposmam vajadzētu būt trim mēnešiem. Vajadzētu būt iespējamam minēto laikposmu pagarināt vēl par trim mēnešiem ja Komisija apstiprina, ka krīzes vai nepārvaramas varas situācija turpinās. Padomei vajadzētu būt pilnvarotai vēl par trim mēnešiem pagarināt atļauju piemērot atkāpes un solidaritātes pasākumus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, ja joprojām pastāv apstākļi, kas pamato atkāpju un solidaritātes pasākumu pagarināšanu. Vajadzētu būt iespējamam minēto laikposmu pagarināt vēl par trim mēnešiem, ja Komisija apstiprina, ka situācija turpinās. Padomei vajadzētu būt pilnvarotai atcelt pasākumu piemērošanu, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, kad ir beigušies apstākļi, kas pamato atkāpju un solidaritātes pasākumu piemērošanu. Vajadzētu būt iespējamam ar lēmumu, kas pagarina atļauju, grozīt piemērotās atkāpes. Kad Komisija un Padome īsteno savas pilnvaras un veic savus pienākumus, tām vienmēr būtu jānodrošina samērīguma un nepieciešamības principu ievērošana.

(32)

Padomes īstenošanas lēmumā attiecīgā gadījumā būtu jāparedz konkrētas atkāpes, kuras dalībvalstij, kas saskaras ar krīzes vai nepārvaramas varas situāciju, ir atļauts piemērot atkarībā no katras atkāpes veida, un būtu jānosaka datums, no kura tās varētu piemērot. Turklāt lēmumā būtu jānorāda, uz kāda pamata tas ir balstīts, un atkāpju darbības joma attiecībā uz personām.

(33)

Ar Padomes īstenošanas lēmumu attiecīgā gadījumā būtu jāizveido solidaritātes reaģēšanas plāns, kurā norāda konkrētus vajadzīgos solidaritātes un atbalsta pasākumus un to līmeni, kā arī ieguldītāju dalībvalstu solījumus. Šajā nolūkā solījumu uzņemšanās būtu jāveic Padomes īstenošanas lēmuma pieņemšanas ietvaros. Svarīgi nodrošināt ieguldītāju dalībvalstu pilnīgu rīcības brīvību izvēlēties starp solidaritātes un atbalsta pasākumu veidiem.

(34)

Ņemot vērā to, cik svarīgi ir šajā regulā noteiktos pasākumus piemērot tikai tik ilgi un tik lielā mērā, cik tas ir absolūti nepieciešams, Komisijai un Padomei būtu pastāvīgi jāuzrauga un jāpārskata situācija attiecībā uz minēto pasākumu nepieciešamību un samērīgumu. Šajā kontekstā Komisijai būtu jāpievērš īpaša uzmanība pamattiesību un humanitāro standartu ievērošanai, un tā var lūgt Patvēruma aģentūru sākt attiecīgās dalībvalsts patvēruma vai uzņemšanas sistēmas uzraudzību, ievērojot Regulas (ES) 2021/2303 15. panta 2. punktu.

(35)

Regulā (ES) 2024/1351 paredzētie procedūras noteikumi par pārcelšanas veikšanu tiek piemēroti, lai krīzes situācijā nodrošinātu solidaritātes pasākumu pienācīgu īstenošanu, ņemot vērā minētās situācijas nopietnību un steidzamību.

(36)

Lai nodrošinātu šajā regulā paredzētā solidaritātes mehānisma netraucētu īstenošanu, ES solidaritātes koordinatoram būtu, papildus Regulā (ES) 2024/1351 noteiktajiem uzdevumiem, jāatbalsta pārcelšanas darbības un jāveicina sagatavotības, sadarbības un noturības kultūra starp dalībvalstīm. Krīzes situācijā ES solidaritātes koordinatoram būtu reizi divās nedēļās jāsagatavo biļetens par stāvokli pārcelšanas mehānisma īstenošanā un darbībā. ES solidaritātes koordinatora biroja rīcībā vajadzētu būt pietiekamam skaitam darbinieku un pietiekamiem resursiem, lai tas efektīvi pildītu savu uzdevumu saskaņā ar šo regulu. Īstenojot pārcelšanu, galvenā uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātām personām.

(37)

Attiecībā uz pārcelšanu vispirms būtu jāņem vērā neaizsargātas personas, jo īpaši tad, ja tām ir īpašas uzņemšanas vajadzības Direktīvas (ES) 2024/1346 24. panta nozīmē vai ja tām ir nepieciešamas īpašas procesuālās garantijas, kā minēts Regulas (ES) 2024/1348 20.–23. pantā. Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2024/1346 24. pantu īpašas uzņemšanas vajadzības, visticamāk, būs pieteikuma iesniedzējiem, kas ietilpst kādā no šīm kategorijām: nepilngadīgie, nepavadīti nepilngadīgie, personas ar invaliditāti, veci cilvēki, grūtnieces, lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi, vientuļie vecāki ar nepilngadīgiem bērniem, cilvēku tirdzniecības upuri, personas ar smagu slimību, personas ar garīgiem traucējumiem, tostarp posttraumatiskā stresa sindromu, un personas, kas bijušas pakļautas spīdzināšanai, izvarošanai vai citādai smagai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, piemēram, personas, kas cietušas no dzimumbalstītas vardarbības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, bērnu vai piespiedu laulības vai vardarbības ar seksuālu, dzimumsaistītu, rasistisku vai reliģisku motīvu.

(38)

Atšķirībā no Regulā (ES) 2024/1351 paredzētajiem noteikumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm nav pienākuma uzņemties atbildību, kas pārsniedz to taisnīgo daļu, krīzes situācijā solidaritātes reaģēšanas plāna īstenošana varētu novest pie tā, ka viena vai vairākas ieguldītājas dalībvalstis uzņemas tādu atbildību izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kas pārsniedz to taisnīgo daļu. Šādos gadījumos šādai dalībvalstij vajadzētu būt tiesībām proporcionāli par daļu, kas pārsniedz taisnīgo daļu, samazināt solidaritātes solījumu īstenošanu turpmākajos Regulas (ES) 2024/1351 gada ciklos piecu gadu laikposmā. Šādu samazināšanu varētu piemērot arī Padomes īstenošanas lēmumā, kuru pieņem, ievērojot 4. panta 3. punktu, ar attiecīgo pieteikumu skaitu, kas pārsniedz taisnīgo daļu, un piecu gadu laikā no dienas, kad vairs nav spēkā Padomes īstenošanas lēmums, kura rezultātā dalībvalsts pārsniedza savu taisnīgo daļu. Vajadzētu būt iespējamam samazinājumus turpmākajos gada ciklos un Padomes īstenošanas lēmumā piemērot alternatīvi vai vienlaikus, ar noteikumu, ka tie atbilst tam pieteikumu skaitam, bet nepārsniedz to, attiecībā uz kuriem minētā dalībvalsts ieguldīja vairāk par savu taisnīgo daļu.

(39)

Kad attiecīgā dalībvalsts saskaras ar krīzes vai nepārvaramas varas situāciju, tai varētu nākties novirzīt resursus trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku ierašanās pārvaldībai pie tās robežas. Tāpēc minētajai dalībvalstij varētu būt vajadzīgs laiks, lai pārkārtotu resursus un palielinātu spējas, arī ar attiecīgo Savienības aģentūru atbalstu. Minētajai dalībvalstij varētu būt arī vajadzīgs vairāk laika, lai spētu pieņemt lēmumus par pieteikumiem, neatļaujot ieceļošanu savā teritorijā. Šādā situācijā minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai atkāpties no reģistrācijas un robežprocedūras termiņiem.

(40)

Ja dalībvalsts piemēro vienu vai vairākus no šajā regulā paredzētajiem pasākumiem, dalībvalstij būtu trešo valstu valstspiederīgie un bezvalstnieki valodā, kuru viņi saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, jāinformē par piemērotajām atkāpēm un par pasākumu ilgumu. Dalībvalstīm ir pienākums pievērsties jebkādām pieteikuma iesniedzēju īpašām procesuālām un īpašām uzņemšanas vajadzībām, kādas varētu rasties, un attiecīgi sniegt informāciju piemērotā veidā. Turklāt piemēro Regulas (ES) 2024/1348 8. pantu par informācijas sniegšanu un 36. panta 3. punktu attiecībā uz informēšanu par iespēju pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu.

(41)

Ja tiek piemērotas atkāpes no patvēruma procedūras, kompetentajām iestādēm pirmām kārtām būtu jāapsver garantijas tiem pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir īpašas procesuālās un īpašas uzņemšanas vajadzības, tostarp medicīniskas problēmas. Šā iemesla dēļ dalībvalstij, kas saskaras ar krīzes vai nepārvaramas varas situāciju, atkāpes no patvēruma procedūras nebūtu jāpiemēro vai būtu jāpārtrauc piemērot gadījumos, kad pastāv medicīniski iemesli nepiemērot robežprocedūru saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1348 53. panta 2. punkta d) apakšpunktu, kad nav iespējams sniegt nepieciešamo atbalstu pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām procesuālām vajadzībām saskaņā ar minētās regulas 53. panta 2. punkta b) apakšpunktu, vai kad nav iespējams sniegt nepieciešamo atbalstu pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām saskaņā ar Direktīvu (ES) 2024/1346. Attiecīgajai dalībvalstij būtu prioritārā kārtā jāizskata pieteikumi no personām ar īpašām procesuālām vajadzībām saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348 un ar īpašām uzņemšanas vajadzībām, kā definēts Direktīvas (ES) 2024/1346 2. panta 14) punktā, jo īpaši nepilngadīgajiem un viņu ģimenes locekļiem.

(42)

Krīzes un nepārvaramas varas situācijās būtu jāatļauj dalībvalstij atkāpties no Regulas (ES) 2024/1348, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumus reģistrētu ne vēlāk kā četru nedēļu laikā pēc to paušanas. Šādam pagarinājumam nebūtu jāskar patvēruma meklētāju tiesības, ko garantē Eiropas Savienības Pamattiesību harta, Regula (ES) 2024/1348 un Direktīva (ES) 2024/1346. Neskarot izņēmumu, kas paredzēts laikposmā starp pieprasījumu un Padomes īstenošanas lēmuma pieņemšanu, krīzes situācijā, ko raksturo trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku masveida ierašanās, reģistrācijas perioda pagarinājumu būtu jāpiemēro tikai laikposmā, kas noteikts sākotnējā Padomes īstenošanas lēmumā.

(43)

Saskaroties ar krīzes vai nepārvaramas varas situāciju, attiecīgajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pagarināt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu pie robežas par sešām nedēļām. Pagarinājumu nebūtu jāizmanto papildus laikposmam, kas minēts Regulas (ES) 2024/1348 51. panta 2. punkta trešajā daļā.

(44)

Kad dalībvalsts saskaras ar krīzes vai nepārvaramas varas situāciju, tai būtu jāspēj pieprasīt pasākumus, izvēloties no vairākām iespējām attiecībā uz robežprocedūras piemērošanu, ņemot vērā plūsmu sastāvu un to dažādo raksturu atkarībā no konkrētās krīzes situācijas.

(45)

Krīzes situācijās, kam raksturīga trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku masveida ierašanās, vai nepārvaramas varas situācijās varētu būt nepieciešams atļaut dalībvalstij nepiemērot robežprocedūru attiecībā uz personām, kas nāk no trešām valstīm, attiecībā uz kurām vidējais atzīšanas rādītājs Savienības mērogā ir zemāks par 20 %. Lai piemērotu šādu atkāpi, Padomes īstenošanas lēmumam būtu jānovērtē, vai Direktīvas (ES) 2024/1346 32. pantā minētie attiecīgās dalībvalsts ārkārtas pasākumu plānā ietvertie pasākumi ir pietiekami situācijas risināšanai. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm ir pienākums piemērot robežprocedūru Regulas (ES) 2024/1348 42. panta 1. punkta c) un f) apakšpunktā minētajās situācijās.

(46)

Krīzes situācijā, kurai raksturīga tādu trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku masveida ierašanās, kas piesakās starptautiskajai aizsardzībai, varētu būt nepieciešams atļaut dalībvalstij pazemināt Regulas (ES) 2024/1348 42. panta 1. punkta j) apakšpunktā paredzēto robežprocedūras obligātās piemērošanas slieksni. Jebkurā gadījumā pazeminātajam slieksnim nevajadzētu būt zemākam par 5 %. Dalībvalstīm ir pienākums piemērot robežprocedūru minētās regulas 42. panta 1. punkta c) un f) apakšpunktā minētajās situācijās.

(47)

Krīzes situācijā, kurai raksturīga tādu trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku masveida ierašanās, kas piesakās starptautiskajai aizsardzībai, varētu būt nepieciešams paplašināt ar Regulas (ES) 2024/1348 43. pantu izveidotās robežprocedūras piemērošanas jomu un atļaut dalībvalstij robežprocedūras ietvaros pieņemt lēmumu arī par pieteikumu pēc būtības gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs ir tādas trešās valsts valstspiederīgais vai – bezvalstnieku gadījumā – bijis tādas trešās valsts pastāvīgais iedzīvotājs, attiecībā uz kuru starptautiskās aizsardzības piešķiršanas lēmumu attiecība Savienības mērogā ir 50 % vai mazāk. Tāpēc krīzes robežprocedūras piemērošanā dalībvalstīm būtu jāturpina piemērot minētās regulas 43. līdz 54. pantā paredzēto robežprocedūru, bet tās varētu robežprocedūru piemērot plašāk, attiecinot to arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri nāk no trešām valstīm, attiecībā uz kurām vidējais atzīšanas rādītājs Savienības mērogā ir augstāks par 20 %, bet zemāks par 50 %, ņemot vērā strauji mainīgās aizsardzības vajadzības, kādas varētu rasties izcelsmes valstī, kā to atspoguļo Eurostat datu ceturkšņa atjauninājumi. Šai robežprocedūras piemērošanas jomas paplašināšanai nebūtu jāietekmē pamatojums un citi noteikumi, kas piemērojami obligātajai robežprocedūrai, kā paredzēts minētajā regulā. Ja dalībvalstij ir atļauts paplašināt robežprocedūras piemērošanas jomu, minētajā procedūrā izskatītie pieteikumi nebūtu jāuzskata par daļu no pietiekamās spējas, ievērojot minētās regulas 47. pantu, vai jāieskaita maksimālā pieteikumu skaita gadā piemērošanas nolūkā, ievērojot minētās regulas 50. pantu.

(48)

Pieteikuma iesniedzēju aizturēšana būtu jāpiemēro saskaņā ar pamatprincipu, ka persona nebūtu jāaiztur tikai tāpēc, ka attiecīgā persona meklē starptautisku aizsardzību, jo īpaši saskaņā ar dalībvalstu starptautiskajām juridiskajām saistībām un Ženēvas konvencijas 31. pantu. Saskaņā ar Direktīvu (ES) 2024/1346 nepilngadīgie principā būtu nevis jāaiztur, bet jāizmitina nepilngadīgajiem īpaši piemērotās vietās, attiecīgos gadījumos arī kopienā balstītās brīva režīma izmitināšanas vietās. Tā kā aizturēšana nepilngadīgos ietekmē negatīvi, tā saskaņā ar Savienības tiesību aktiem būtu jāizmanto tikai izņēmuma apstākļos, kad tas ir absolūti nepieciešams, un tikai kā galējs pasākums uz maksimāli īsu laiku, turklāt nekādā gadījumā neizmitinot nepilngadīgos cietumā vai citos tiesībaizsardzības nolūkiem paredzētos objektos. Nepilngadīgos nedrīkst nošķirt no vecākiem vai aprūpētājiem, un, ievērojot ģimenes vienotības principu, attiecībā uz ģimenēm ar nepilngadīgajiem parasti būtu jāizmanto pienācīgas alternatīvas aizturēšanai, nodrošinot šādām ģimenēm piemērotu izmitināšanu. Turklāt ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz nepilngadīgajiem ir pieejams un piekļūstams plašs pienācīgu aizturēšanas alternatīvu klāsts.

(49)

Instrumentalizācijas situācijā un lai nepieļautu, ka trešā valsts vai naidīgi noskaņots nevalstisks aktors izmanto konkrētu trešo valstu valstspiederīgos vai konkrētu kategoriju trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus, dalībvalstij vajadzētu būt iespējai atkāpties no šajā regulā paredzētās patvēruma procedūras, pieņemot lēmumu Regulas (ES) 2024/1348 44.–55. pantā paredzētajā robežprocedūrā par visiem pieteikumiem pēc būtības. Būtu jāievēro minētajā regulā noteiktie principi un garantijas. Padomes īstenošanas lēmumā, ar kuru dalībvalstij atļauj piemērot minēto atkāpi, būtu jānorāda trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, uz kuriem attiecas instrumentalizācijas situācija. Piemērojot šo atkāpi, īpaša uzmanība būtu jāpievērš konkrētu kategoriju trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas ir bijuši pakļauti instrumentalizācijai, jo īpaši nepilngadīgajiem, kas jaunāki par 12 gadiem, un viņu ģimenes locekļiem, un neaizsargātām personām ar īpašām procesuālām vai īpašām uzņemšanas vajadzībām. Tāpēc šīs grupas būtu vai nu jāizslēdz no robežprocedūras, vai, ja individuālā novērtējumā tiek secināts, ka to pieteikumi varētu būt pienācīgi pamatoti, minētā procedūra uz tām vairs nebūtu jāattiecina. Izvēle starp šīm alternatīvām paliek tās dalībvalsts ziņā, kura lūdz piemērot šo atkāpi. Lūgumā norādītā izvēle būtu jāatspoguļo Padomes īstenošanas lēmumā, ar ko atļauj piemērot minēto atkāpi. Robežprocedūras piemērošanas jomas paplašināšanai instrumentalizācijas situācijā nebūtu jāietekmē pamatojums un citi noteikumi, kas piemērojami obligātajai robežprocedūrai, kā paredzēts Regulā (ES) 2024/1348. Ja dalībvalstij ir atļauts paplašināt robežprocedūras piemērošanas jomu, minētajā procedūrā izskatītie pieteikumi nebūtu jāuzskata par daļu no pietiekamās spējas, ievērojot minētās regulas 48. pantu, vai jāieskaita maksimālā pieteikumu skaita gadā piemērošanas nolūkā, ievērojot minētās regulas 51. pantu.

(50)

Lai attiecīgajai dalībvalstij palīdzētu sniegt nepieciešamo palīdzību trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma, Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūrām, jo īpaši UNHCR, un citām attiecīgām partnerorganizācijām, kurām dalībvalstis uzticējušas konkrētus uzdevumus, vajadzētu būt reālai piekļuvei robežai atbilstīgi Direktīvā (ES) 2024/1346 un Regulā (ES) 2024/1348 paredzētajiem nosacījumiem. Būtu jāļauj UNHCR piekļūt pieteikuma iesniedzējiem, arī tiem, kas starptautiskajai aizsardzībai piesakās pie robežas. Šādā nolūkā attiecīgajai dalībvalstij būtu pastāvīgi jāsadarbojas ar minētajām organizācijām.

(51)

Attiecībā uz krīzes situācijām, kurām raksturīga masveida ierašanās, un nepārvaramas varas situācijām būtu jāparedz konkrēti noteikumi, kas dalībvalstīm, ievērojot stingrus nosacījumus, ļautu pagarināt Regulā (ES) 2024/1351 noteiktos termiņus, ja ārkārtas situācijas dēļ minētos termiņus nav iespējams ievērot. Šāds pagarinājums būtu vienlaicīgi jāpiemēro termiņiem, kas noteikti atbildības uzņemšanās pieprasījumu un atpakaļuzņemšanas paziņojumu nosūtīšanai un atbildēšanai uz tiem, kā arī termiņam, kurā pieteikuma iesniedzēju pārsūta uz atbildīgo dalībvalsti. Termiņi būtu jāpagarina neatkarīgi no tā, vai minētā regula dažās situācijās paredz īsākus termiņus.

(52)

Lai nodrošinātu reālu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai, ja pārsūtīšana nenotiek tādēļ, ka turpinās krīzes situācija, kam raksturīga masveida ierašanās, vai nepārvaramas varas situācija, vai ja pārsūtošā dalībvalsts neīsteno pārsūtīšanu, kad pieteikuma iesniedzējs ir pieejams pārsūtošās valsts kompetentajām iestādēm, būtu jānosaka maksimālais termiņš, kādā jāveic pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas saskaras ar minēto situāciju. Minētajam maksimālajam termiņam nevajadzētu būt ilgākam par vienu gadu no atbildības uzņemšanās pieprasījuma vai no brīža, kad cita dalībvalsts apstiprinājusi atpakaļuzņemšanas paziņojumu vai no galīgā lēmuma pieņemšanas par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tam ir apturošas sekas saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1351 43. panta 3. punktu. Minētais maksimālais termiņš neskar iespēju pagarināt termiņus, kādos jāveic pārsūtīšana, ievērojot minētās regulas 46. panta 2. punktu.

(53)

Lai nepieļautu, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma vairs nespēj funkcionēt tādēļ, ka masveida ierašanās notiek tik ārkārtējā apmērā un ar tādu intensitāti, ka, pat ja dalībvalstij ir labi sagatavota patvēruma, uzņemšanas un atgriešanas sistēma, ja situāciju nerisina visa Savienība kopumā, tā varētu radīt nopietnu risku, ka būs būtiski trūkumi attieksmē pret pieteikuma iesniedzējiem, vajadzētu būt iespējai šo dalībvalsti šajos ārkārtas izņēmuma apstākļos atbrīvot no tās pienākuma uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, ievērojot Regulas (ES) 2024/1351 16. panta 2. punktu un 38. panta 4. punktu. Tomēr, lai nodrošinātu to, ka šādas atkāpes piemērošana neizraisa papildu spiedienu uz dalībvalsti, kas saskaras ar minēto situāciju, attiecīgā atkāpe būtu jāpiemēro vienīgi ar atpakaļejošu datumu pieteikumiem, kas jau ir reģistrēti minētajā dalībvalstī četru mēnešu laikā pirms dienas, kurā tiek pieņemts Padomes īstenošanas lēmums.

(54)

Ja saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1347 objektīvi apstākļi liecina, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumi, ko iesniegušas pieteikuma iesniedzēju grupas no konkrētas izcelsmes valsts vai bijušās pastāvīgās dzīvesvietas, vai minētās valsts daļas, vai pamatojoties uz kritērijiem, kas izriet no minētās regulas, varētu būt pienācīgi pamatoti, gan atbildīgo iestāžu, gan attiecīgo pieteikuma iesniedzēju interesēs ir pēc iespējas ātrāk pabeigt pieteikuma izskatīšanu pēc būtības un ļaut ātri un efektīvi piešķirt starptautisko aizsardzību krīzes situācijā.

(55)

Pieteikuma iesniedzējiem, kuru pieteikumi tiek izskatīti saistībā ar šajā regulā paredzēto paātrināto procedūru, ir visas tiesības un garantijas, kādas pieteikuma iesniedzējiem pienākas saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348, tostarp tiesības uz informāciju un efektīvu tiesisko aizsardzību.

(56)

Piemērojot Komisijas ieteikumu par paātrināto procedūru, intervijai pēc būtības nebūtu jānotiek, taču, ja rodas šaubas par to, vai pieteikuma iesniedzējs pieder pie minētajā ieteikumā noteikto personu kategorijas vai kategorijām un vai ir piemērojami izslēgšanas iemesli, šāda intervija varētu būt nepieciešama. Visos gadījumos procedūrai nevajadzētu ilgt vairāk par četrām nedēļām no pieteikuma iesniegšanas datuma. Ja dalībvalsts ir konstatējusi, ka pieteikuma iesniedzējs apdraud iekšējo drošību, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai minētajam pieteikuma iesniedzējam nepiemērot paātrināto procedūru. Šādos apstākļos pieteikums būtu jāizskata saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1348 36. un 40. pantu.

(57)

Pieteikuma iesniedzējiem, kuru pieteikumi tiek izskatīti saistībā ar šajā regulā paredzēto paātrināto procedūru, saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1348 29. pantu būtu jāsaņem viņu statusu apliecinošs dokuments valodā, kuru viņi saprot vai par kuru ir pamats uzskatīt, ka viņi to saprot.

(58)

Dažādos paātrinātās procedūras piemērošanas posmos var apspriesties ar attiecīgajām Savienības aģentūrām, UNHCR un citām attiecīgām organizācijām.

(59)

Lai nodrošinātu pietiekamu sagatavotības līmeni krīzes situācijā, dalībvalstīm savos ārkārtas rīcības plānos būtu jāiekļauj pasākumi, kas vajadzīgi, lai reaģētu uz krīzes situāciju un to atrisinātu, tostarp pasākumi, kas vajadzīgi, lai pārvarētu problēmas kopējās Eiropas patvēruma sistēmas darbībā un aizsargātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju un saņēmēju tiesības, kā arī veicinātu turpmāku noturību attiecīgajā dalībvalstī. Dalībvalstīm būtu arī jāizmanto visi instrumenti, kas pieejami atbilstīgi valsts un Savienības tiesību aktiem, tostarp, izmantojot prognozēšanas un agrīnās brīdināšanas instrumentus atbilstīgi Komisijas Ieteikumā (ES) 2020/1366 (15) paredzētajam ES mehānismam sagatavotībai ar migrāciju saistītām krīzēm un to pārvaldībai.

(60)

Neskarot minēto un attiecīgā gadījumā krīzes situācijā būtu jāmobilizē visi krīzes mehānismi, kas iekļauti rīkkopā, jo īpaši finansiālais un darbības atbalsts, ko var sniegt Savienības aģentūras, Savienības fondi un Savienības civilās aizsardzības mehānisms saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem. Pēc tam Komisijai tehniskā līmeņa migrācijas foruma kontekstā būtu jānodrošina koordinācija un informācijas apmaiņa ar citām platformām, kas ir būtiskas krīzes situācijas pārvaldībai, tostarp ES migrācijas sagatavotības un krīzes pārvaldības mehānisma tīklu saskaņā ar Ieteikumu (ES) 2020/1366 un integrēto krīzes situāciju politiskās reaģēšanas (IPCR) mehānismu.

(61)

Dalībvalsts, kas saskaras krīzes vai nepārvaramas varas situāciju, var lūgt Patvēruma aģentūru, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras vai Eiropola atbalstu saskaņā ar to pilnvarām. Turklāt attiecīgā gadījumā Patvēruma aģentūra var piedāvāt palīdzību pēc savas iniciatīvas saskaņā ar Regulas (ES) 2021/2303 16. panta 1. punkta d) apakšpunktu, savukārt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra var piedāvāt palīdzību atgriešanas jomā saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1896 48., 50., 52. un 53. pantu, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, un Eiropols var piedāvāt palīdzību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/794 (16) 6. panta 1. punktu.

(62)

Lai atbalstītu dalībvalstis, kuras veic pārcelšanu kā solidaritātes pasākumu, būtu jāsniedz finansiāls atbalsts no ES budžeta, tostarp no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1147 (17) noteiktā tematiskā mehānisma.

(63)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, nodrošināt patvēruma procedūru noteikumu un attiecīgā gadījumā solidaritātes noteikumu nepieciešamo pielāgošanu, lai garantētu, ka dalībvalstis spēj risināt krīzes un nepārvaramas varas situācijas patvēruma un migrācijas pārvaldības jomā Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(64)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Ņemot vērā to, ka šīs regulas 12. un 13. pants, kā arī 1.–6. pants, ciktāl tie attiecas uz atkāpēm 12. un 13. pantā, ir grozījumi tādā nozīmē, kā izklāstīts 3. pantā Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par to patvēruma pieprasījumu izskatīšanu, kuri iesniegti Dānijā vai kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī, un par Eurodac sistēmu pirkstu nospiedumu salīdzināšanai, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju (18), Dānijai grozījumu pieņemšanas brīdī vai 30 dienu laikā pēc tam ir jāpaziņo Komisijai par savu lēmumu īstenot vai neīstenot šādu grozījumu saturu.

(65)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(66)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šīs regulas 12. un 13. pants, kā arī 1.–6. pants, ciktāl tie attiecas uz atkāpēm 12. un 13. pantā, ir jaunas tiesību normas jomā, uz kuru attiecas pielikums Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Islandes Republiku, un Norvēģijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas ir atbildīga par to patvēruma pieprasījumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Islandē, vai Norvēģijā (19).

(67)

Attiecībā uz Šveici šīs regulas 12. un 13. pants, kā arī 1.–6. pants, ciktāl tie attiecas uz atkāpēm 12. un 13. pantā, ir akti vai pasākumi, kuri groza vai pilnveido 1. panta noteikumus Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas atbildīga par patvēruma pieprasījumi izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē (20).

(68)

Attiecībā uz Lihtenšteinu šīs regulas 12. un 13. pants, kā arī 1.–6. pants, ciktāl tie attiecas uz atkāpēm 12. un 13. pantā, ir akti vai pasākumi, kuri groza vai pilnveido 1. panta noteikumus Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas atbildīga par patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē, un uz kuru ir atsauce 3. pantā Protokolā starp Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par to patvēruma pieprasījumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē (21),