(1)

Vajadzība izveidot noteikumus par vietējo pierobežas satiksmi, lai konsolidētu Kopienas juridisko sistēmu par ārējām robežām, ir izvirzīta Komisijas paziņojumā “Par vienotu Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu pārvaldību”. Šo vajadzību 2002. gada 13. jūnijā apstiprināja Padome, apstiprinot “Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu pārvaldības plānu”, ko pēc tam apstiprināja Eiropadome 2002. gada 21. un 22. jūnijā Seviļā.

(2)

Paplašinātās Kopienas interesēs ir nodrošināt, lai robežas ar tās kaimiņvalstīm nav šķērslis tirdzniecībai, savstarpējai sociālai un kultūras apmaiņai vai reģionālajai sadarbībai. Sekojoši būtu jāizveido efektīva sistēma vietējai pierobežas satiksmei.

(3)

Vietējās pierobežas satiksmes režīms ir atkāpe no vispārīgajiem noteikumiem, kas reglamentē to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (2).

(4)

Kopienai būtu jānosaka kritēriji un nosacījumi, kas jāievēro, kad vietējās pierobežu satiksmes nolūkā pierobežas iedzīvotājiem atvieglo dalībvalstu ārējo sauszemes robežu šķērsošanu. Šādiem kritērijiem un nosacījumiem būtu jānodrošina līdzsvars starp, no vienas puses, robežas šķērsošanas atvieglošanu labticīgiem pierobežas iedzīvotājiem, kam ir likumīgi ārējo sauszemes robežu biežas šķērsošanas iemesli, un, no otras puses, vajadzību novērst nelegālu imigrāciju un potenciālus draudus drošībai, ko rada noziedzīgas darbības.

(5)

Lai izvairītos no pārkāpumiem, parasti vietējās pierobežas satiksmes atļauju izsniedz tikai tām personām, kas vismaz vienu gadu ir likumīgi dzīvojušas pierobežā. Divpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām kaimiņvalstīm, var noteikt ilgāku pastāvīgās uzturēšanās laiku. Pietiekami pamatotos izņēmuma gadījumos, piemēram, attiecībā uz nepilngadīgajiem, izmaiņām ģimenes stāvoklī vai zemes mantošanu, šajos divpusējos nolīgumos var paredzēt arī īsāku pastāvīgās uzturēšanās laiku.

(6)

Vietējās pierobežas satiksmes atļauju būtu jāizsniedz pierobežas iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (3). Līdz ar to šī regula būtu jāskata saistībā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1932/2006 (2006. gada 21. decembris), ar kuru izdarīti grozījumi Regulā (EK) Nr. 539/2001 (4), kuras mērķis ir atbrīvot no vīzu režīma pierobežas iedzīvotājus, kuri izmanto šajā regulā paredzēto vietējās pierobežas satiksmes režīmu. Rezultātā šī regula var stāties spēkā tikai tad, kad stāsies spēkā regula, ar kuru tiek izdarīti grozījumi.

(7)

Kopienai būtu jāpieņem noteikumi par vietējās pierobežas satiksmes atļaujas izdošanas īpašiem kritērijiem un nosacījumiem pierobežu iedzīvotājiem. Šiem kritērijiem un nosacījumiem vajadzētu būt atbilstīgiem ieceļošanas nosacījumiem, kas attiecas uz pierobežu iedzīvotājiem, šķērsojot ārējo sauszemes robežu saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu.

(8)

Tiesības uz pārvietošanās brīvību, ko izmanto Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, un līdzvērtīgas tiesības, ko izmanto trešo valstu valstspiederīgie un viņu ģimenes locekļi saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgām trešām valstīm, no otras puses, vietējās pierobežas satiksmes noteikumu ieviešanai Kopienas līmenī nebūtu jāietekmē. Tomēr, ja pierobežas iedzīvotājiem robežas šķērsošana ir atvieglota saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu, kas paredz mazāk sistemātisku kontroli, robežas šķērsošana būtu pašsaprotami jāatvieglo jebkurai personai, kas dzīvo pierobežā un izmanto Kopienas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

(9)

Vietējās pierobežas satiksmes režīma ieviešanai dalībvalstīm būtu jāatļauj vajadzības gadījumā saglabāt vai slēgt divpusējus nolīgumus ar trešām kaimiņvalstīm ar noteikumu, ka šādi nolīgumi atbilst šīs regulas noteikumiem.

(10)

Šī regula neietekmē īpašos noteikumus, kas piemērojami Seūtai un Meliļai, kā minēts Spānijas Karalistes Deklarācijā par Seūtas un Meliļas pilsētām Nobeiguma aktā Nolīgumam par Spānijas Karalistes pievienošanos 1990. gada 19. jūnijā Šengenā parakstītajai Konvencijai, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnijā noslēgto Šengenas Līgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (5).

(11)

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro valstu tiesību aktos paredzētās sankcijas pierobežas iedzīvotājiem, kas pārkāpj vietējās pierobežas satiksmes režīmu, kas noteikts ar šo regulu.

(12)

Komisijai būtu jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas piemērošanu. Ziņojumu vajadzības gadījumā būtu jāpapildina ar likumdošanas iniciatīvām.

(13)

Šī regula respektē pamata tiesības un brīvības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(14)

Ņemot vērā, ka šīs regulas mērķi, proti, kritēriju un nosacījumu noteikšanu attiecībā uz vietējās pierobežas satiksmes režīma izveidošanu pie ārējām sauszemes robežām tieši ietekmē Kopienas acquis par ārējām robežām, un tādējādi to nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(15)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro. Ņemot vērā, ka šī regula attīsta Šengenas acquis saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļu, Dānija saskaņā ar minētā protokola 5. pantu sešos mēnešos pēc šīs regulas pieņemšanas dienas pieņem lēmumu, vai tā īstenos šo regulu savos tiesību aktos.

(16)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šī regula turpina attīstīt Šengenas acquis noteikumus – kā definēts Eiropas Savienības Padomes un Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumā par abu minēto valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (6), kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta A punktā Padomes 1999. gada 17. maija Lēmumā 1999/437/EK par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai (7).

(17)

Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (8). Tāpēc Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.

(18)

Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Īrijā saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (9). Tāpēc Īrija nepiedalās regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.

(19)

Attiecībā uz Šveici šī regula turpina pilnveidot tos Šengenas acquis noteikumus – kā definēts Nolīgumā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā – kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A punktā, to lasot saistībā ar Lēmuma 2004/849/EK (10) 4. panta 1. punktu un Lēmuma 2004/860/EK (11) 4. panta 1. punktu.

(20)

Šīs regulas 4. panta b) apakšpunkts un 9. panta c) apakšpunkts veido noteikumus, kuri attīsta Šengenas acquis vai ir citādi ar to saistīti 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta nozīmē,

a)

ilglaicīgu uzturēšanos;

b)

piekļūšanu ekonomiskajām darbībām un to veikšanu;

c)

muitas un nodokļu jautājumiem.

1)

“ārējā sauszemes robeža” ir kopēja sauszemes robeža starp dalībvalsti un trešo kaimiņvalsti;

2)

“pierobeža” ir teritorija, kas nestiepjas tālāk par 30 kilometriem no robežas. Vietējos administratīvos rajonus, kas jāuzskata par pierobežu, attiecīgās dalībvalstis precizē divpusējos nolīgumos, kā minēts 13. pantā. Ja kāda šāda rajona daļa atrodas tālāk par 30 km, bet ne tālāk kā 50 km no robežlīnijas, tā tomēr uzskatāma par pierobežas daļu;

3)

“vietējā pierobežas satiksme” ir regulāra ārējās sauszemes robežas šķērsošana, ko veic pierobežas iedzīvotāji, lai uzturētos pierobežā, piemēram, sociālu, ar kultūru saistītu, pamatotu ekonomisku vai ģimenes iemeslu dēļ, laikposmā, kas nepārsniedz šajā regulā noteiktos laika ierobežojumu;

4)

“personas, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību”, ir:

5)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 17. panta 1. punkta nozīmē un uz ko neattiecas 4) punkts;

6)

“pierobežas iedzīvotāji” ir trešās valsts valstspiederīgie, kas ir likumīgi dzīvojuši tādas valsts pierobežā, kurai kaimiņos ir dalībvalsts, laikposmā, kas paredzēts 13. pantā minētajos divpusējos nolīgumos un nav mazāks par vienu gadu. Izņēmuma un pietiekami pamatotos gadījumos, kas precizēti šajos divpusējos nolīgumos, par pietiekamu var uzskatīt laikposmu, kas ir mazāks par vienu gadu;

7)

“vietējās pierobežas satiksmes atļauja” ir īpašs dokuments, kas ieviests ar III nodaļu un dod pierobežas iedzīvotājiem tiesības šķērsot ārējo sauszemes robežu, saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu;

8)

“Šengenas Konvencija” ir Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnijā noslēgto Šengenas Līgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (13).

a)

viņiem ir vietējās pierobežas satiksmes atļauja, un, ja to paredz 13. pantā minētie divpusējie nolīgumi, derīgs ceļošanas dokuments vai dokumenti;

b)

viņi nav personas, par kurām Šengenas Informācijas sistēmā (SIS) ir izdots brīdinājums, lai atteiktu tām ieceļošanas atļauju;

c)

viņus neuzskata par bīstamiem jebkuras dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai starptautiskajām attiecībām, un, konkrēti, ja dalībvalstu datubāzēs nav brīdinājuma par ieceļošanas atteikšanu šo pašu iemeslu dēļ.

a)

atļaujas turētāja vārds, uzvārds, dzimšanas datums, valstspiederība un dzīvesvieta;

b)

izdevējiestāde, izdošanas datums un derīguma termiņš;

c)

pierobeža, kurā atļaujas turētājam ir tiesības pārvietoties;

d)

tāda derīga ceļošanas dokumenta vai dokumentu numurs(-i), kā minēts 9. panta a) punktā, kas to turētājam dod tiesības šķērsot ārējās robežas.

a)

kam ir derīgs ceļošanas dokuments vai dokumenti, kā minēts Šengenas Konvencijas 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā, kuri dod tiesības šķērsot ārējās robežas;

b)

kas uzrāda dokumentus, kuri apliecina viņu pierobežas iedzīvotāja statusu, kā arī to, ka viņiem ir likumīgi iemesli biežai ārējās sauszemes robežas šķērsošanai saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu;

c)

kas nav personas, par kurām SIS ir izdots paziņojums, lai aizliegtu tām ieceļot;

d)

kas netiek uzskatīti par draudu jebkuras dalībvalsts sabiedriskai kārtībai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai starptautiskajām attiecībām, un jo īpaši, ja dalībvalstu datubāzēs nav brīdinājuma par ieceļošanas atteikšanu šo pašu iemeslu dēļ.

a)

izveido īpašas robežšķērsošanas vietas, kas atvērtas tikai pierobežas iedzīvotājiem;

b)

rezervē īpašas joslas pierobežas iedzīvotājiem parastajās robežšķērsošanas vietās; vai

c)

ņemot vērā vietējos apstākļus un īpaša rakstura izņēmuma gadījumos ļauj pierobežas iedzīvotājiem šķērsot savu ārējo sauszemes robežu noteiktās vietās, kas nav atļautās robežšķērsošanas vietas, un ārpus noteiktajām stundām.

a)

papildus informācijai, kas prasīta saskaņā ar 7. panta 3. punktu, vietējās pierobežas satiksmes atļaujā iekļauj arī ziņas par vietu, kur, un apstākļiem, kādos drīkst šķērsot ārējo sauszemes robežu;

b)

attiecīgā dalībvalsts veic izlases veida pārbaudes un vada regulāru uzraudzību, lai novērstu neatļautu robežas šķērsošanu.

(1)

Padomes Regulas (EK) Nr. 539/2001 (1) I un II pielikumā ietverto trešo valstu sarakstu saturam būtu jāatbilst un būtu jāturpina atbilst kritērijiem, kas paredzēti minētās regulas 5. apsvērumā. Dažas trešās valstis būtu jāpārceļ no viena pielikuma uz otru, jo īpaši saistībā ar nelegālo imigrāciju un sabiedrisko kārtību.

(2)

Bolīvija jāpārceļ uz Regulas (EK) Nr. 539/2001 I pielikumu. Dienai, no kuras Bolīvijas pilsoņiem piemēro vīzu prasību vajadzētu būt tādai, lai dalībvalstis varētu savlaicīgi atcelt divpusējus nolīgumus ar Bolīviju un veikt visus administratīvos un organizatoriskos pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgās vīzu prasības ieviešanai.

(3)

Antigva un Barbuda, Bahamu salas, Barbadosa, Maurīcija, Sentkitsa un Nevisa un Seišelu salas būtu jāpārceļ uz Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumu.

Atbrīvojumam no vīzu prasības attiecībā uz šo valstu pilsoņiem nevajadzētu stāties spēkā, kamēr starp Eiropas Kopienu un attiecīgo valsti nav noslēgti divpusēji nolīgumi par atbrīvojumu no vīzu prasības.

(4)

Abiem Regulas (EK) Nr. 539/2001 pielikumiem vajadzētu būt pilnīgiem. Šajā nolūkā abiem Regulas (EK) Nr. 539/2001 pielikumiem būtu jāpievieno nosaukums, kas ļautu noteikt vīzu režīmu, kurš dalībvalstīm jāpiemēro attiecībā uz personu kategorijām, kurām dažas dalībvalstis piemēro vīzu prasību, savukārt citas dalībvalstis to nepiemēro. Regulas (EK) Nr. 539/2001 I pielikumam būtu jāpievieno dažādas to “Lielbritānijas” personu kategorijas, kas nav Apvienotās Karalistes pilsoņi Kopienas tiesību aktu nozīmē, un minētās regulas II pielikumam būtu jāpievieno Lielbritānijas (aizjūras teritoriju) pilsoņu kategorija.

(5)

Dalībvalstis var paredzēt atbrīvojumu no vīzu prasības dažiem tādu pasu turētājiem, kuras nav parastās pases. Jāprecizē norādes uz šiem pasu veidiem. Tāpat Regulā (EK) Nr. 539/2001 arī jānorāda procedūras, ko piemēro, ja piemēro šādus atbrīvojumus.

(6)

Dalībvalstis var atbrīvot no vīzu prasības atzītus bēgļus, visus bezvalstniekus – gan tos, uz ko attiecas 1954. gada 28. septembra Konvencija par bezvalstnieka statusu, gan tos, uz kuriem tā neattiecas –, kā arī skolēnus, kas piedalās skolēnu ekskursijās, ja minēto kategoriju personas pastāvīgi dzīvo kādā no Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā uzskaitītajām trešām valstīm.

Šīs trīs personu kategorijas jau ir pilnībā atbrīvotas no vīzu prasības, ja attiecīgās personas pastāvīgi dzīvo Šengenas zonā un ja tās ieceļo vai atkārtoti ieceļo minētajā zonā; vispārēju atbrīvojumu vajadzētu ieviest attiecībā uz minēto kategoriju personām, kas pastāvīgi dzīvo dalībvalstī, kura nav vai vēl nav pievienojusies Šengenas zonai, ciktāl tas attiecas uz šo personu ieceļošanu vai atkārtotu ieceļošanu jebkuras citas dalībvalsts teritorijā, kurai ir saistoši attiecīgie Šengenas acquis noteikumi.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1931/2006 (2006. gada 20. decembris), ar ko nosaka vietējās pierobežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām un ar ko groza Šengenas Konvencijas noteikumus (2), rada vajadzību noteikt jaunu atbrīvojumu no vīzu prasības attiecībā uz vietējās pierobežas satiksmes atļauju turētājiem.

(8)

Režīmam, kas paredz atbrīvojumus no vīzu prasības, būtu pilnībā jāatspoguļo pašreizējā prakse. Dažas dalībvalstis no vīzu prasības atbrīvo Regulas (EK) Nr. 539/2001 I pielikumā uzskaitīto trešo valstu pilsoņus, kas ir bruņoto spēku personāls un kas ceļo saistībā ar NATO vai programmu “Partnerattiecības mieram”. Juridiskās noteiktības labad šādiem atbrīvojumiem, kuru pamatā ir starptautiskas saistības ārpus Kopienas tiesībām, tomēr vajadzētu būt norādītiem minētajā regulā.

(9)

Ņemot vērā secīgos Regulas (EK) Nr. 539/2001 grozījumus, ir jāuzlabo tās struktūra un uztveramība; šajā sakarā tā vēlāk būtu jāpārstrādā.

(10)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (3) – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (4) par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai.

(11)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai Regula (EK) Nr. 539/2001 nav saistoša. Tādēļ tās nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tā nav minētajām valstīm saistoša un neattiecas uz tām.

(12)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu, kas parakstīts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar 4. panta 1. punktu Padomes Lēmumā 2004/860/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (5),

1.

Regulas 1. pantu groza šādi:

2.

Svītro 3. pantu.

3.

Regulas 4. pantu groza šādi:

4.

Regulas I pielikumu groza šādi:

5.

Regulas II pielikumu groza šādi:

(1)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 980/2005 Baltkrievijas Republika (turpmāk “Baltkrievija”) ir Kopienas vispārējo tarifa preferenču sistēmas izmantotāja.

(2)

2003. gada 29. janvārī Starptautiskā Brīvo arodbiedrību konfederācija (SBAK), Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK) un Pasaules Darba konfederācija (PDK) kopīgi lūdza Komisiju saskaņā ar 27. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 2501/2001 (2001. gada 10. decembris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim (2) – Paziņojumi par Padomes Regulu par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim – izmeklēt biedrošanās brīvības un tiesību uz koplīguma slēgšanu iespējamos pārkāpumus Baltkrievijā.

(3)

Komisija lūgumu izskatīja un, apspriedusies ar Vispārējo preferenču komiteju, ar 2003. gada 29. decembra lēmumu (3) nolēma sākt izmeklēšanu. Ieinteresētās personas ar publicētu paziņojumu tika lūgtas sniegt informāciju (4).

(4)

Baltkrievijas iestādes tika oficiāli informētas par izmeklēšanas sākšanu. Tās noliedza jebkādus Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Konvenciju Nr. 87 (par biedrošanās brīvību un tiesībām apvienoties organizācijās) un Nr. 98 (par tiesību apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus principu piemērošanu) pārkāpumus.

(5)

Tomēr informācija, ko Komisija savākusi izmeklēšanā, kuru tā veica saziņā ar Vispārējo preferenču komiteju, apstiprināja smagu, sistemātisku biedrošanās brīvības un tiesību uz koplīguma slēgšanu pārkāpumu esamību atbilstīgi Konvencijām Nr. 87 un Nr. 98. Cita starpā Komisija konstatēja, ka ILO ir izskatījusi stāvokli Baltkrievijā saistībā ar šīm divām konvencijām un 2003. gada novembrī uzsākusi attiecīgu izmeklēšanu. Tās rezultātā sagatavotajā ILO izmeklēšanas komisijas 2004. gada jūlija ziņojumā ir ietverti 12 ieteikumi, lai veiktu īpašus pasākumus stāvokļa uzlabošanai Baltkrievijā. Baltkrieviju steidzami aicināja īstenot šos ieteikumus līdz 2005. gada 1. jūnijam, bet tas netika veikts. Pamatojoties uz šo informāciju un uz savu pārskatu, Komisija uzskatīja, ka preferenču sistēmas pagaidu atcelšana ir pamatota.

(6)

Komisija 2005. gada 17. augustā nolēma uzraudzīt un izvērtēt stāvokli darba tiesību jomā Baltkrievijā (5). Paziņojumā par sešu mēnešu uzraudzības un izvērtēšanas laiku (6) bija pausts Komisijas nodoms iesniegt Padomei priekšlikumu uz laiku atcelt tirdzniecības preferences, ja vien minētajā termiņā Baltkrievija neuzņemsies saistības veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu atbilstību 1998. gada ILO deklarācijā par pamatprincipiem un darba tiesībām minētajiem principiem, kas pausti ILO izmeklēšanas komisijas divpadsmit ieteikumos 2004. gada jūlija ziņojumā. Baltkrievijas iestādes tika oficiāli informētas par lēmumu un par paziņojumu.

(7)

Baltkrievija sešu mēnešu uzraudzības un izvērtēšanas termiņā, ne arī turpmāko mēnešu laikā, kā norādīts turpmāk, prasītās saistības neuzņēmās. Turpretī 2006. gada 30. martā Baltkrievijas iestādes iesniedza Komisijai argumentus par stāvokli Baltkrievijā saistībā ar tiesībām attiecībā uz biedrošanās brīvību. Komisija veica šo argumentu analīzi, bet secināja, ka tie nav pietiekami saistību pierādījumi.

(8)

Vienlaikus ILO Administratīvā padome 2006. gada martā pieņēma Biedrošanās brīvības komitejas (BBK) pārbaudes ziņojumu, kurā BBK norādīja, ka stāvoklis arodbiedrību tiesību jomā Baltkrievijā faktiski ir pasliktinājies, un mudināja Baltkrievijas iestādes nekavējoties veikt konkrētus pasākumus.

(9)

Turklāt Komisija no Baltkrievijas iestādēm saņēma 2006. gada 16. maijā datētu paziņojumu par tiesībām biedrošanās brīvības jomā Baltkrievijā. Tāpat kā attiecībā uz 2006. gada 30. marta paziņojumu, pēc rūpīgas analīzes Komisija secināja, ka šis paziņojums nepamato saistības un nav pārliecinošs pierādījums tam, ka situācija ir uzlabojusies. Šo novērtējumu par situāciju Baltkrievijā iekļāva ILO Starptautiskajā darba konferencē noteikto standartu piemērošanas komitejas 2006. gada jūnija ziņojumā, kurā pauda nožēlu par to, ka Baltkrievijas valdība aizvien nav īstenojusi ieteikumus, un uzsvēra, ka ir vajadzīga ātra rīcība, lai varētu gūt faktiskus un pozitīvus panākumus. Turklāt 2006. gada jūnija Starptautiskajā darba konferencē, ko organizēja ILO pārraudzībā, šo situāciju, kad Baltkrievija nav īstenojusi 12 ieteikumus un kopš 2004. gada jūlija tos ir ignorējusi, klasificēja kā gadījumu, kad saistības joprojām netiek pildītas. Šādu ārkārtas klasifikāciju izmanto vienīgi attiecībā uz ļoti nopietniem un sistemātiskiem gadījumiem, kad netiek ievērota ratificēta konvencija.

(10)

Komisija rūpīgi izanalizēja jaunākos notikumus Baltkrievijā un Baltkrievijas 2006. gada 14. oktobra vēstuli, ko Komisija saņēma 2006. gada 17. oktobrī. Tā vietā, lai norādītu efektīvas saistības vai skaidrus pierādījumus par situācijas uzlabošanos, šajā vēstulē vēlreiz ir izteikti iespējamie nodomi, bet tā nesatur norādes par to, ka ILO Konvenciju Nr. 87 un Nr. 98 principi ir efektīvi īstenoti. Aizvien vēl pastāv ILO Konvencijās Nr. 87 un Nr. 98 noteikto principu pārkāpumi.

(11)

Ņemot vērā iepriekš minēto, preferenču sistēma Baltkrievijas izcelsmes ražojumiem uz laiku būtu jāatceļ, kamēr tiks nolemts, ka vairs nepastāv iemesli, kas pamato pagaidu atcelšanu.

(12)

Šai regulai būtu jāstājas spēkā sešus mēnešus pēc tās pieņemšanas, ja vien pirms tam netiek nolemts, ka vairs nepastāv iemesli, kas to pamato,

(1)

Pēdējos desmit gados Kopiena ir konsekventi stiprinājusi divpusējas attiecības ar visdažādākajām industrializētām valstīm un teritorijām un citām valstīm un teritorijām ar augstu ienākumu līmeni vairākos pasaules reģionos, galvenokārt Ziemeļamerikā, Austrumāzijā un Austrālāzijā, bet arī Dienvidaustrumāzijā un Persijas līča reģionā. Šīs attiecības turklāt ir attīstījušās, aptverot arvien vairāk jautājumu un jomu ekonomikā, kā arī citās nozarēs.

(2)

Kopienas interesēs ir vēl vairāk padziļināt attiecības ar industrializētām valstīm un teritorijām, kam bieži vien ir Kopienai līdzīgas politiskas, ekonomiskas un institucionālas struktūras un vērtības un kas ir nozīmīgi divpusēji politiski un tirdzniecības partneri, kā arī daudzpusēju forumu un pasaules mēroga pārvaldības dalībnieki. Tas būs svarīgs faktors, stiprinot Eiropas Savienības nozīmi un vietu pasaulē, konsolidējot daudzpusējas iestādes un palīdzot panākt pasaules ekonomikas un starptautiskās sistēmas līdzsvaru un attīstību.

(3)

Eiropas Savienība, industrializētas valstis un teritorijas un citas valstis un teritorijas ar augstu ienākumu līmeni ir vienojušās stiprināt attiecības un sadarboties jomās, kurās tām ir kopīgas intereses, izmantojot dažādus divpusējus instrumentus, piemēram, nolīgumus, deklarācijas, rīcības plānus un citus līdzīgus dokumentus.

(4)

Saskaņā ar šajos divpusējos instrumentos paredzētajiem principiem Kopiena īsteno sadarbības politiku, lai radītu labvēlīgu vidi, veidojot un izvēršot attiecības ar tādām valstīm un teritorijām. Sadarbības pasākumi palīdzēs stiprināt Eiropas klātbūtni un pamanāmību šajās valstīs, kā arī rosināt ekonomiskas, tirdzniecības, akadēmiskas, kultūras un citādas apmaiņas un dažādu katrā pusē iesaistītu personu mijiedarbību.

(5)

Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz demokrātijas, tiesiskuma, labas pārvaldības, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principu. Kopienas rīcībai būtu jāveicina vispārējā mērķa sasniegšana – ar dialoga un sadarbības palīdzību panākt un stiprināt šīs vērtības partnervalstīs un reģionos.

(6)

Vienā instrumentā veicinot dažādotas divpusējas sadarbības ierosmes, kurā līdzdarbojas industrializētas valstis un teritorijas un citas valstis un teritorijas ar augstu ienākumu līmeni, būs iespējami apjomradīti ietaupījumi, sinerģijas efekti, lielāka Kopienas rīcības efektivitāte un pamanāmība.

(7)

Lai sasniegtu šīs regulas mērķus, ir jāīsteno diferencēta pieeja un jāizveido sadarbība ar partnervalstīm, ņemot vērā to saimniecisko, sociālo un politisko situāciju, kā arī konkrētas Kopienas intereses, stratēģijas un prioritātes.

(8)

Šī regula rada vajadzību atcelt Padomes Regulu (EK) Nr. 382/2001 (2001. gada 26. februāris), kas attiecas uz projektu īstenošanu, kas veicina sadarbību un komercattiecības starp Eiropas Savienību un Ziemeļamerikas, Tālo Austrumu un Austrālijas-Āzijas industrializētajām valstīm un ar ko atcel Regulu (EK) Nr. 1035/1999 (1).

(9)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, veicināt pastiprinātu Kopienas un industrializētu valstu un teritoriju sadarbību, kā arī pastiprinātu Kopienas un tādu citu valstu un teritoriju sadarbību, kam ir augsts ienākumu līmenis, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un rīcības mēroga dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(10)

Pasākumus, kas nepieciešami šīs regulas īstenošanai, vajadzētu pieņemt saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (2),

1)

Kopienas un partnervalstu ekonomiskā, akadēmiskā un zinātnes jomā iesaistītu personu sadarbības, partnerattiecību un kopuzņēmumu veicināšana;

2)

divpusējas tirdzniecības, investīciju plūsmu un ekonomisku partnerattiecību stimulēšana;

3)

politikā, ekonomikā un sociālajā jomā iesaistītu personu un citu nevalstisku organizāciju dialogu veicināšana attiecīgās Kopienas un partnervalstu nozarēs;

4)

cilvēku savstarpējo saišu, izglītības un apmācības programmu un domu apmaiņu veicināšana un kultūru un civilizāciju savstarpējas izpratnes veicināšana;

5)

sadarbības projektu veicināšana tādās jomās kā pētniecība, zinātne un tehnoloģija, enerģētika, transports un ar vidi saistīti jautājumi – tostarp klimata izmaiņas, muita un visi citi jautājumi, kas izraisa savstarpēju Kopienas un partnervalstu ieinteresētību;

6)

veicināt apziņu un izpratni par Eiropas Savienību un tās pamanāmību partnervalstīs;

7)

atbalsts konkrētām ierosmēm, tostarp pētniecības darbiem, pētījumiem, izmēģinājuma programmām vai kopprojektiem, kas iecerēti, lai efektīvi un elastīgi reaģētu uz sadarbības mērķiem, ko izraisa pārmaiņas Kopienas un partnervalstu divpusējās attiecībās vai kas iecerēti, lai stimulētu divpusējo attiecību turpmāku padziļināšanu un paplašināšanu.

a)

šādi tiesību subjekti un struktūras dalībvalstīs un partnervalstīs:

b)

partnervalstis un to reģioni, iestādes un decentralizētas struktūras;

c)

starptautiskas organizācijas, tostarp reģionālas organizācijas, ciktāl tās palīdz sasniegt šīs regulas mērķus;

d)

dalībvalstu un partnervalstu vai citu trešo valstu fiziskās personas, ciktāl tās palīdz sasniegt šīs regulas mērķus;

e)

apvienotas struktūras, ko izveidojušas partnervalstis un reģioni, un Kopiena;

f)

Kopienas iestādes un struktūras, ciktāl tās īsteno 9. pantā minētos atbalsta pasākumus;

g)

Eiropas Savienības aģentūras.

a)

dotāciju nolīgumi (tostarp stipendijas);

b)

iepirkuma līgumi;

c)

darba līgumi;

d)

finanšu nolīgumi.

a)

dalībvalstis, to reģionālās un vietējās iestādes, un jo īpaši to valsts un ar valsti netieši saistītas iestādes;

b)

partnervalstis, un jo īpaši to valsts un ar valsti netieši saistītas iestādes;

c)

starptautiskas organizācijas un reģionālas organizācijas, tostarp starptautiskas un reģionālas finanšu iestādes;

d)

uzņēmējsabiedrības un citas privātas organizācijas un uzņēmumi, un citi nevalstiski dalībnieki;

e)

partnervalstis, kas saņem finansējumu, un citas struktūras, kas ir tiesīgas saņemt finansējumu saskaņā ar 7. pantu.

—

2007. gada 1. janvāris,

—

diena, kad šī regula stājas spēkā.

1.

Austrālija

2.

Bahreina

3.

Bruneja

4.

Kanāda

5.

Ķīnas Taibeja (7)

6.

Honkonga

7.

Japāna

8.

Korejas Republika

9.

Kuveita

10.

Makao

11.

Jaunzēlande

12.

Omāna

13.

Katara

14.

Saūda Arābija

15.

Singapūra

16.

Apvienotie Arābu Emirāti

17.

Amerikas Savienotās Valstis

(1)

2001. gada 20. jūlijā Padome pieņēma Vienoto rīcību 2001/555/KĀDP par Eiropas Savienības Satelītcentra izveidi (1).

(2)

2006. gada 28. jūlijā ģenerālsekretārs/augstais pārstāvis saskaņā ar minētās vienotās rīcības 22. pantu iesniedza ziņojumu par šīs vienotās rīcības īstenošanu, lai vajadzības gadījumā to pārskatītu.

(3)

2006. gada 22. septembrī Politikas un drošības komiteja (PDK), veicot uzdevumu politiski uzraudzīt centra darbību, pieņēma zināšanai ziņojumu un ieteica Padomei, ņemot vērā ziņojumu, atbilstīgi grozīt Vienoto rīcību.

(4)

Vienotā rīcība 2001/555/KĀDP būtu attiecīgi jāgroza,

1.

Vienotās rīcības 2. pantu aizstāj ar šādu:

“2. pants

Misija

1.   Centrs saskaņā ar Eiropas Drošības stratēģiju (2) atbalsta Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanu KĀDP, jo īpaši EDAP jomā, tostarp Eiropas Savienības krīzes pārvarēšanas operācijas, vajadzības gadījumā nodrošinot materiālus, kas izriet no satelītuzņēmumu un papilddatu, tostarp aerouzņēmumu analīzes, un saistītus pakalpojumus saskaņā ar 3. un 4. pantu.

2.   Saistībā ar šo misiju ģenerālsekretārs/augstais pārstāvis pēc attiecīga pieprasījuma un ja centra iespējas to atļauj, dod rīkojumu centram nodrošināt materiālus un pakalpojumus:

2.

Vienotās rīcības 8. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Direktors ieceļ centra direktora vietnieku pēc tam, kad viņu ir apstiprinājusi administratīvā padome. Direktora vietnieku ieceļ uz trim gadiem ar iespējamu pilnvaru pagarinājumu uz vienu trīs gadu termiņu. Direktors atbild par centra pārējā personāla pieņemšanu darbā.”

3.

Vienotās rīcības 11. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“11. pants

Darba programma

1.   Līdz katra gada 30. septembrim direktors izveido projektu darba programmai nākamam gadam, kam pievieno projektu ilgtermiņa darba programmai, kurā norādītas indikatīvas perspektīvas turpmākiem diviem gadiem, un iesniedz to administratīvajai padomei.

2.   Līdz katra gada 30. novembrim administratīvā padome apstiprina gada un ilgtermiņa darba programmu.”

4.

Vienotās rīcības 12. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Centra ieņēmumus veido iemaksas no dalībvalstīm, izņemot Dāniju, atbilstīgi nacionālā kopienākuma (NKI) skalai un par sniegtajiem pakalpojumiem saņemtā atlīdzība un dažādi ieņēmumi.”

5.

Vienotās rīcības 12. panta 4. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“4.   Uz uzdevumu pieprasījumiem, kas veikti saskaņā ar 2. panta 2. punktu, var attiekties izmaksu segšana atbilstīgi centra finanšu noteikumu pamatnostādnēm, kas minētas 15. pantā.”

6.

Vienotās rīcības 13. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“13. pants

Budžeta procedūra

1.   Līdz katra gada 30. septembrim direktors iesniedz centra gada budžeta projektu, kurā ietverti administratīvie izdevumi, darbības izdevumi un gaidāmie ieņēmumi nākamam finanšu gadam, kā arī ilgtermiņa aptuvenie izdevumu un ieņēmumu aprēķini, ņemot vērā ilgtermiņa darba programmas projektu.

2.   Līdz katra gada 30. novembrim administratīvā padome ar vienbalsīgu dalībvalstu lēmumu apstiprina centra gada budžetu.

3.   Ja rodas neizbēgami, ārkārtēji vai neparedzami apstākļi, direktors var administratīvajai padomei iesniegt budžeta grozījumu projektu. Administratīvā padome, pienācīgi ņemot vērā steidzamību, pieņem budžeta grozījumus ar vienbalsīgu dalībvalstu lēmumu.”

7.

Vienotās rīcības 17. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“17. pants

Norīkošana darbā

1.   Ar direktora piekrišanu dalībvalstu ekspertus un Eiropas Savienības iestāžu vai aģentūru ierēdņus var norīkot darbā uz centru uz noteiktu laikposmu vai nu amatam centra organizatoriskā struktūrā, un/vai īpašiem uzdevumiem vai projektiem.

2.   Krīzes gadījumā centra personālu var pastiprināt ar dalībvalstu, Komisijas vai Padomes ģenerālsekretāra norīkotiem speciālistiem. Šādu norīkojumu vajadzību un ilgumu nosaka ģenerālsekretārs/augstais pārstāvis pēc apspriešanās ar centra direktoru.

3.   Noteikumus attiecībā uz norīkošanu darbā pieņem administratīvā padome pēc direktora priekšlikuma.

4.   Centra personālu dienesta interesēs uz noteiktu laiku var norīkot darbā amatam ārpus centra saskaņā ar noteikumiem par centra personālu.”

8.

Iekļauj šādu pantu:

“20.a pants

Komisijas iesaiste

Komisiju pilnībā iesaista centra darbā. Centrs veic vajadzīgos administratīvos pasākumus un nodibina vajadzīgās darba attiecības ar Komisiju, lai maksimāli palielinātu sinerģijas un izvairītos no nevajadzīgas atkārtošanās, daloties ar to pieredzē un sniegtu padomus jomās, kurās Kopienas darbībām ir saistība ar centra uzdevumiem un kurās centra darbības ir atbilstīgas Kopienas darbībām.”

9.

Vienotās rīcības 22. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“22. pants

Ziņojums

Līdz 2011. gada 31. jūlijam ģenerālsekretārs/augstais pārstāvis iesniedz Padomei ziņojumu par centra darbību, kam vajadzības gadījumā pievienoti ieteikumi par turpmāko centra attīstību.”

10.

Svītro 1. panta 3. punktu, 9. panta 1. punkta otro teikumu, 12. panta 5. punktu un 23. panta 1., 2., 4., 5. un 6. punktu.