Saturs

1

Ievads

4

2

Saņēmēji (Direktīvas 2004/38/EK 2. un 3. pants)

6

2.1

ES pilsoņi

6

2.1.1

Vispārīgi noteikumi

6

2.1.2

Valstspiederīgie, kas atgriežas

6

2.1.3

Pierobežas darba ņēmēji, pārrobežu pašnodarbinātas personas un pārrobežu pakalpojumu sniedzēji

7

2.1.4

Dubultpilsoņi

7

2.2

Ģimenes locekļi un citi tiesību saņēmēji

10

2.2.1

Vispārīgi apsvērumi

10

2.2.2

Pamata ģimenes locekļi

10

2.2.3

Paplašinātās ģimenes locekļi

16

2.2.4

Apstiprinoši dokumenti, kas apliecina ģimenes saites ar ES pilsoni

21

3

Izceļošanas un ieceļošanas tiesības (Direktīvas 2004/38/EK 4. un 5. pants)

22

3.1

Izceļošanas un ieceļošanas tiesības

22

3.1.1

Eiropas Savienības pilsoņiem

22

3.1.2

Ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi

22

3.1.3

Ceļošanas dokumentiem piemērojamās prasības

23

3.1.4

ES pilsoņu personas apliecības formāts

23

3.1.5

Robežsargu rokasgrāmata (Šengenas rokasgrāmata)

23

3.1.6

Nav ceļošanas dokumentu

23

3.1.7

Ieceļošanas un izceļošanas atteikums

24

3.2

Atbrīvojums no vīzas prasības ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi

24

3.3

Vīzas noteikumi

26

4

Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem (Direktīvas 2004/38/EK 6. pants)

27

5

ES pilsoņu tiesības uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un administratīvās formalitātes (Direktīvas 2004/38/EK 7., 8., 14. un 22. pants)

28

5.1

Darba ņēmēji un pašnodarbinātas personas

28

5.1.1

Darba ņēmēju un pašnodarbināto personu definīcija

28

5.1.2

Darba ņēmēju vai pašnodarbināto statusa saglabāšana

29

5.1.3

ES pilsoņi, kas strādā starptautiskās organizācijās vai diplomātiskā/konsulārā statusā

30

5.2

Studenti un ekonomiski neaktīvie ES pilsoņi

30

5.2.1

Līdzekļu pietiekamība

30

5.2.2

Visaptveroša veselības apdrošināšana

34

5.2.3

Studenti

35

5.2.4

Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji

36

5.3

Reģistrācijas apliecības iegūšanai nepieciešamie apliecinošie dokumenti

36

5.4

Reģistrācijas apliecības izsniegšanai nepieciešamais apstrādāšanas laiks

37

5.5

Iedzīvotāju reģistrēšanas sistēmas

37

6

Darba meklētāju uzturēšanās tiesības (Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

38

7

Tiesības uzturēties ilgāk par trim mēnešiem un administratīvās formalitātes ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, kā arī tiesības strādāt (Direktīvas 2004/38/EK 7., 9.–11., 22. un 23. pants)

39

7.1

Apliecinošie dokumenti uzturēšanās atļaujas izdošanai

39

7.2

Apstrādāšanas laiks uzturēšanās atļaujas izdošanai

41

8

Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā un šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā (Direktīvas 2004/38/EK 12. un 13. pants)

42

8.1

Situācijas, kas dod tiesības potenciāli saglabāt uzturēšanās tiesības

42

8.2

Tiesību saglabāšana

42

8.3

Uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumi

42

9

Pastāvīga uzturēšanās (Direktīvas 2004/38/EK 16.–21. pants)

44

9.1

Likumīgas uzturēšanās prasība

44

9.2

Likumīga un nepārtraukta piecu gadu uzturēšanās perioda aprēķināšana

45

9.3

Pastāvīgas uzturēšanās tiesību zaudēšana

46

9.4

Apliecinošie dokumenti

46

9.5

Apstrādāšanas laiks

47

10

Tiesības strādāt (Direktīvas 2004/38/EK 23. pants)

47

11

Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (Direktīvas 2004/38/EK 24. pants)

48

11.1

Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi sociālajai palīdzībai — saturs un nosacījumi

49

11.1.1

Sociālās palīdzības saturs

49

11.1.2

Kādu kategoriju personas ir tiesīgas saņemt tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus kā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie

49

11.1.3

Kādu kategoriju personām var atteikt piekļuvi saņemt tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus, kādi ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem

50

11.2

Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 492/2011 savstarpējā saikne

51

11.3

Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 883/2004 savstarpējā saikne par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu

52

11.4

Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei — saturs un nosacījumi

54

12

Uzturēšanās dokumenti (Direktīvas 2004/38/EK 8., 10., 19., 20. un 25. pants)

55

12.1

Reģistrācijas apliecības un dokumenti, kas apstiprina ES pilsoņiem izdoto pastāvīgo uzturēšanos (Direktīvas 2004/38/EK 8. un 19. pants un Regulas 2019/1157 6. pants — formāts, minimālā informācija un derīguma laiks

55

12.2

Uzturēšanās atļaujas un pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, kas izdotas ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi (Direktīvas 2004/38/EK 10. un 20. pants un Regulas (ES) 2019/1157 7. un 8. pants), — formāts un derīguma termiņš

55

12.3

Uzturēšanās dokumentu būtība un iedarbība (Direktīvas 2004/38/EK 25. pants)

56

12.4

Ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi un kuriem ir vairāki uzturēšanās/imigrācijas statusi

57

13

Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (Direktīvas 2004/38/EK 27., 28. un 29. pants)

57

13.1

Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ

58

13.1.1

Sabiedriskā kārtība un valsts drošība

58

13.1.2

Personas uzvedība un draudi

59

13.1.3

Proporcionalitātes novērtējums

61

13.1.4

Preventīvi pasākumi

64

13.2

Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedrības veselības apsvērumu dēļ

65

14

Ierobežojumi, pamatojoties uz citiem apsvērumiem, kas nav sabiedriskā kārtība, valsts drošība vai veselības aizsardzība (Direktīvas 2004/38/EK 15. pants)

67

15

Procesuālās garantijas (Direktīvas 2004/38/EK 30.–33. pants)

68

16

Krāpšana un ļaunprātīga izmantošana (Direktīvas 2004/38/EK 35. pants)

70

16.1

Vispārīgi apsvērumi

70

16.2

Krāpšana

71

16.3

Ļaunprātīga izmantošana

71

16.4

Fiktīvas laulības

72

16.5

Ļaunprātīga izmantošana, ko veic valstspiederīgie, kuri atgriežas

72

16.6

Pasākumi un sankcijas ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas gadījumos

72

17

Publicitāte/ informācijas izplatīšana (Direktīvas 2004/38/EK 34. pants)

72

18

Uzturēšanās tiesības tādu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kas atgriežas

73

19

Ruiz Zambrano judikatūra

76

19.1

Faktiska iespēja pēc būtības izmantot tiesības kā ES pilsoņiem

77

19.2

Atkarības attiecības

78

19.3

Uzturēšanās, pamatojoties uz LESD 20. pantu, un pastāvīgas uzturēšanās statusa iegūšana

80

19.4

Iespēja ierobežot atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas piešķirtas, pamatojoties uz LESD 20. pantu

80

1   Ievads

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 20. pantu ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Saskaņā ar šo tiesību normu Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) ir konsekventi lēmusi, ka Savienības pilsonība ir “dalībvalstu pilsoņu fundamentālais statuss”  (1).

LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Attiecīgie ierobežojumi un nosacījumi ir izklāstīti Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (Direktīva 2004/38/EK) (2). Tā kā LESD ir noteikta arī darba ņēmēju pārvietošanās brīvība (45. pants), brīvība veikt uzņēmējdarbību (49. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvība (56. pants), arī Direktīvā 2004/38/EK tiek īstenotas šīs brīvības.

Turklāt tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (tālāk tekstā – “Pamattiesību harta”) 45. panta 1. punktā noteiktās pamattiesības.

Kā izziņots 2020. gada ziņojumā par ES pilsonību (3), šā vadlīniju paziņojuma (tālāk tekstā – “paziņojums”) mērķis ir veicināt brīvas pārvietošanās jomā pieņemto tiesību aktu efektīvāku un vienotāku piemērošanu visā ES un tādējādi nodrošināt lielāku juridisko noteiktību ES pilsoņiem, kas īsteno brīvas pārvietošanās tiesības.

Šajā paziņojumā galvenā uzmanība ir vērsta uz Direktīvas 2004/38/EK piemērošanu.

Turklāt noteiktos apstākļos, lai arī Direktīvu 2004/38/EK tieši nepiemēro kādas konkrētas lietas faktiem, tomēr ir ticis atzīts, ka tās noteikumus piemēro pēc analoģijas apvienojumā ar LESD 20. un 21. pantu.

Turklāt Tiesa spriedumā Ruiz Zambrano lietā  (4) ir atzinusi, ka LESD 20. pants var būt īpašs pamats, lai vecākiem vai aprūpētājiem, kas nav ES pilsoņi un kuru aprūpē ir ES bērni, piešķirtu atvasinātas uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsoņi ir šādi bērni, ja šie bērni nav īstenojuši brīvas pārvietošanās tiesības.

Ņemot vērā šo attīstību, šajā paziņojumā tāpēc ir sniegtas dažas vadlīnijas par LESD 20. un 21. panta specifisku piemērošanu.

Attiecīgos gadījumos ir iekļautas arī dažas norādes un atsauces uz attiecīgajiem Eiropas Komisijas dokumentiem par darba ņēmēju, pašnodarbinātu personu un pakalpojumu sniedzēju brīvu pārvietošanos.

Šis paziņojums ir izstrādāts, pamatojoties uz 2009. gada norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK (5), un Komisijas 2013. gada paziņojumu “ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu”, un aizstāj šos dokumentus (6). Ja vien šajā paziņojumā nav norādīts citādi, tas aizstāj arī Komisijas 1999. gada paziņojumu par īpašiem pasākumiem saistībā ar Savienības pilsoņu pārvietošanos un uzturēšanos, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (7).

Šā paziņojuma mērķis ir arī atjaunināt vadlīnijas visām ieinteresētajām personām un atbalstīt valsts iestāžu, tiesu un praktizējošo juristu darbu.

Citējot Direktīvas 2004/38/EK vai Tiesas spriedumu tekstu, Komisija dažviet uzsvaram ir iekļāvusi vizuālus izcēlumus.

Jāatgādina, ka Direktīva 2004/38/EK ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši pamattiesībām, jo īpaši tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, diskriminācijas aizlieguma principu, bērna tiesībām un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā to garantē attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (8). Turklāt, ievērojot bērna tiesības, dalībvalstīm, īstenojot Direktīvu 2004/38/EK, vienmēr ir primāri jāizvērtē bērna labākās intereses, kā noteikts Pamattiesību konvencijā un ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijā par bērna tiesībām.

Šajā saistībā, piemērojot diskriminācijas aizlieguma principu, valsts iestādes citstarp pievērš īpašu uzmanību personām, kuras pieder etniskai vai rases minoritātei, un ņem vērā attiecīgos tiesību aktus, skat., piemēram, Rasu vienlīdzības direktīvu (9), Komisijas ES rasisma apkarošanas rīcības plānu 2020.–2025. gadam (10) Komisijas ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģisko satvaru (11) un Padomes 2021. gada Ieteikumu par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību (12).

Komisija arī atgādina dalībvalstīm, ka šādas pamattiesības, jo īpaši tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, bērnu tiesības un aizliegums diskriminēt, pamatojoties uz seksuālo orientāciju, vienlīdz aizsargā LGBTIQ  (13) pilsoņus un viņu ģimenes locekļus. Komisija LGBTIQ līdztiesības stratēģijā paziņoja, ka šis paziņojums atainotu ģimeņu daudzveidības situāciju un palīdzētu īstenot brīvas pārvietošanās tiesības visām ģimenēm, tostarp varavīksnes ģimenēm. Šis paziņojums palīdzēs valsts iestādēm stingri piemērot brīvas pārvietošanās noteikumus neatkarīgi no seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes/izpausmes un dzimumpazīmēm, saskaņā ar Komisijas LGBTIK [LGBTIQ] līdztiesības stratēģiju 2020.–2025. gadam (14).

Kopš Direktīva 2004/38/EK ir iekļauta Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) nolīgumā, šis paziņojums attiecas arī uz Direktīvas 2004/38/EK interpretēšanu un piemērošanu attiecībās ar Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju (15). Atsauces uz ES, Eiropas Savienību vai Savienību attiecīgā gadījumā būtu jāsaprot kā atsauces arī uz šīm valstīm un to pilsoņiem.

Šis paziņojums ir paredzēts vienīgi kā norāžu dokuments — juridisks spēks ir tikai ES tiesību aktu tekstam, kā to interpretējusi Tiesa. Šajā paziņojumā ir ņemti vērā Tiesas nolēmumi, kas publicēti līdz 2023. gada 2. oktobrim, un piedāvātie norādījumi var tikt vēlāk grozīti, ņemot vērā turpmāk izstrādāto Tiesas judikatūru.

Šajā dokumentā paustie uzskati nav uzskatāmi par nostāju, kādu Komisija varētu izteikt Tiesā. Šajā dokumentā ietvertā informācija ir vispārīga un neattiecas īpaši uz konkrētām personām vai struktūrām. Ne Komisija, ne personas, kas rīkojas Komisijas vārdā, neatbild par to, kā tiek izmantota šajā publikācijā iekļautā informācija.

2   Saņēmēji (Direktīvas 2004/38/EK 2. un 3. pants)

2.1   ES pilsoņi

2.1.1   Vispārīgi noteikumi

Direktīvu 2004/38/EK (16) piemēro tikai tiem ES pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras valstspiederīgie tie ir, un viņu ģimenes locekļiem, kas viņus pavada vai viņiem pievienojas.

Piemērs. T, kas nav ES pilsone, pastāvīgi uzturas kādā dalībvalstī. Viņa vēlas, lai viņai pievienojas laulātais, kurš nav ES pilsonis. Tā kā nav iesaistīts neviens ES pilsonis, pāris nevar izmantot Direktīvā 2004/38/EK noteiktās tiesības.

ES pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras valstspiederīgie tie ir, parasti neizmanto tiesības, kuras tiem piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personu brīvu pārvietošanos, un uz viņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, arī turpmāk attiecas dalībvalsts imigrācijas noteikumi (17).

Piemēri. — P. dzīvo dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir. Viņš nekad nav dzīvojis citā dalībvalstī. Kad viņš vēlas, lai viņa laulātā draudzene, kura nav ES pilsone, arī pārceļas uz šo valsti, pāris nevar izmantot Direktīvā 2004/38/EK paredzētās tiesības, un attiecīgā dalībvalsts ir pilnībā atbildīga par to noteikumu pieņemšanu, kas ļauj trešās valsts valstspiederīgajiem laulātajiem pievienoties attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. — L. ir A dalībvalsts valstspiederīgais. Viņš 5 gadus ir dzīvojis trešā valstī. Tagad viņš dodas uz B dalībvalsti, uz kuru ir paredzējis pārcelties, — piemērojama Direktīva 2004/38/EK.

Tomēr, kā tālāk paskaidrots, noteikumi par personu brīvu pārvietošanos attiecas arī uz tiem ES pilsoņiem, kas atgriežas savā piederības dalībvalstī pēc uzturēšanās citā dalībvalstī (18), kā arī noteiktos apstākļos uz tiem ES pilsoņiem, kas ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties citā dalībvalstī, nedzīvojot šajā dalībvalstī (19) (piemēram, sniedzot pakalpojumus citā dalībvalstī bez ilgstošas uzturēšanās tajā) (skat. 2.1.2. iedaļu “ Valstspiederīgie, kas atgriežas” un 2.1.3. iedaļu “ Pierobežas darba ņēmēji, pārrobežu pašnodarbinātas personas un pārrobežu pakalpojumu sniedzēji”. Īpaši noteikumi piemērojami arī dubultpilsoņiem (skat. 2.1.4. iedaļu “ Dubultpilsoņi ”).

2.1.2   Valstspiederīgie, kas atgriežas

Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesību aktus piemēro un tajos ir piešķirtas tiesības ne tikai ES pilsoņiem, kuri īsteno savas tiesības pārvietoties un brīvi uzturēties dalībvalstī, kuras valstspiederīgie tie nav, bet ka tos piemēro arī tiem ES pilsoņiem, kuri atgriežas savā valstspiederības dalībvalstī pēc tam, kad ir īstenojuši savas tiesības uz pārvietošanās brīvību, dzīvojot citā dalībvalstī (20).

ES pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos savas valstspiederības dalībvalstī reglamentē valsts tiesību akti, savukārt tā ES pilsoņa ģimenes locekļiem, kurš atgriežas, var piešķirt atvasinātās tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras valstspiederīgais ir šis pilsonis, pamatojoties uz noteikumiem par personu brīvu pārvietošanos. Tomēr saskaņā ar izstrādāto judikatūru šāda iespēja ir tad, ja ir izpildīti nosacījumi, kas sniegti 18. iedaļā “ Uzturēšanās tiesības tādu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kas atgriežas ”.

2.1.3   Pierobežas darba ņēmēji, pārrobežu pašnodarbinātas personas un pārrobežu pakalpojumu sniedzēji

a)   Ja pierobežas darba ņēmēji vai pārrobežu pašnodarbinātas personas ir citas dalībvalsts, nevis savas dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi

Pierobežas darba ņēmēji ir ES darba ņēmēji, kas neuzturas dalībvalstī, kurā strādā, savukārt pārrobežu pašnodarbinātās personas ir ES pilsoņi, kas veic pašnodarbinātā darbību vienā dalībvalstī, bet uzturas citā dalībvalstī.

Ja tiem ir citas dalībvalsts, nevis dzīvesvietas dalībvalsts pilsonība, uz tiem attiecas ES tiesības abās valstīs (kā uz mobilo darba ņēmēju / pašnodarbināto personu nodarbinātības/pašnodarbinātības dalībvalstī un, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38/EK, kā uz pašpietiekamu personu uzturēšanās dalībvalstī).

b)   Ja pierobežas darba ņēmēji vai pārrobežas pakalpojumu sniedzēji dzīvo savas valstspiederības dalībvalstī

Uz pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem un pierobežas darba ņēmējiem, kas dzīvo savas valstspiederības dalībvalstī, neattiecas Direktīva 2004/38/EK, bet viņi var balstīties attiecīgi uz LESD 56. un 45. pantu. Konkrētāk, attiecībā uz ES pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir iedibināti savas valstspiederības dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus saņēmējiem, kas iedibināti citās dalībvalstīs, Tiesa lietā Carpenter  (21) bija nospriedusi, ka viņi var atsaukties uz pakalpojumu sniegšanas brīvību (LESD 56. pants), lai savam laulātajam iegūtu tiesības uzturēties savas valstspiederības dalībvalstī. Proti, lai arī Direktīvu 2004/38/EK nepiemēro šādā gadījumā, Tiesa uzskatīja, ka var piešķirt atvasinātas tiesības uzturēties, ja atteikums piešķirt šādas tiesības varētu atturēt ES pakalpojumu sniedzējus no savu tiesību īstenošanas (22). Lietas Carpenter judikatūra tika paplašināta, lai, pamatojoties uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (LESD 45. pants), aptvertu arī situāciju, kādā ir ES pilsoņi, kas ir pārrobežu darba ņēmēji, kuri dzīvo savas valstspiederības dalībvalstī (23).

Tas nozīmē, ka katrā konkrētā situācijā ir jānovērtē, vai ir nepieciešams piešķirt atvasinātas uzturēšanās tiesības ES pilsoņa ģimenes loceklim, lai “[ES pilsonim] garantētu efektīvu [..] pamatbrīvību īstenošanu” (darba ņēmēju brīvu pārvietošanos vai pakalpojumu sniegšanas brīvību) (24). Tāpēc kompetentajām iestādēm ir jāpārbauda, vai atteikums varētu atturēt ES pilsoni no pamatbrīvību efektīvas īstenošanas (25).

2.1.4   Dubultpilsoņi

Pastāv judikatūra, kas dod iespēju noteikt gadījumus, kuros dubultpilsonim un viņa ģimenes locekļiem ir piemērojama Direktīva 2004/38/EK, un gadījumus, kuros viņu situāciju reglamentē valsts tiesību akti.

a)   ES/ES dubultpilsoņi vai ES/trešās valsts dubultpilsoņi, kuri dzīvo dalībvalstī, kas nav viņu valstspiederības dalībvalsts

Uz šiem dubultpilsoņiem attiecas Direktīvas 2004/38/EK darbības joma attiecībā uz personām.

Piemēri. — A. ir A dalībvalsts un B dalībvalsts pilsonība, un viņš uzturas C dalībvalstī. Uz A. attiecas Direktīvas 2004/38/EK darbības joma attiecībā uz personām. — L. ir A dalībvalsts pilsonība. Viņa ir arī trešās valsts valstspiederīgā. Viņa uzturas B dalībvalstī. Uz L. attiecas Direktīvas 2004/38/EK darbības joma attiecībā uz personām.

b)   ES/ES dubultpilsoņi kopš dzimšanas vai naturalizācijas kārtībā, kuri ir pārcēlušies uz dzīvi dalībvalstī, kuras valstspiederīgie tie ir

Uz ES pilsoņiem, kas ir pārcēlušies uz dzīvi dalībvalstī, kuras valstspiederīgie tie ir, neattiecas Direktīva 2004/38/EK, un viņu uzturēšanos reglamentē uzņēmējas dalībvalsts tiesību akti. Savukārt tiem, kuri ir īstenojuši savas LESD 21. pantā noteiktās tiesības brīvi pārvietoties, pārceļoties dzīvot uz uzņēmēju dalībvalsti, kas ir arī viņu valstspiederības valsts, ir pastāvīgas tiesības dzīvot normālu ģimenes dzīvi kopā ar saviem ģimenes locekļiem. Tāpēc Direktīva 2004/38/EK pēc analoģijas attiecas uz viņu ģimenes locekļiem (26).

Piemēri. — Y. ir A dalībvalsts un B dalībvalsts pilsone kopš dzimšanas. Viņa dzīvoja A dalībvalstī līdz 2020. gadam. 2020. gadā viņa pārcēlās uz B dalībvalsti kopā ar savu laulāto, kas nav ES pilsonis. Kopš tā laika viņa strādā B dalībvalstī. Šajā B dalībvalstī uz Y neattiecas Direktīvas 2004/38/EK darbības joma attiecībā uz personām. Viņas uzturēšanos reglamentē valsts tiesību akti. Tomēr pēc analoģijas Direktīva 2004/38/EK ir piemērojama viņas laulātajam. — Z. ir A dalībvalsts pilsonis kopš dzimšanas. 2010. gadā viņš pārcēlās uz B dalībvalsti, kur viņš ir ilgstoši uzturējies saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK nosacījumiem. 2017. gadā viņš ieguva B dalībvalsts pilsonību, vienlaikus paturot arī A dalībvalsts pilsonību, tāpēc B dalībvalstī uz viņu vairs neattiecas Direktīvas 2004/38/EK darbības joma attiecībā uz personām. 2020. gadā viņš apprecējās ar trešās valsts valstspiederīgo. Direktīva 2004/38/EK pēc analoģijas ir piemērojama viņa laulātajai.

c)   ES/trešās valsts dubultpilsoņi, kas bija ieradušies uzņēmējā dalībvalstī kā trešās valsts valstspiederīgie, vēlāk naturalizējās un vēl pēc laika viņu sākotnējās valstspiederības valsts iestājās ES

Iegūstot uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, šie pilsoņi nekļūst par Direktīvas 2004/38/EK sniegto priekšrocību saņēmējiem uzņēmējā dalībvalstī vien tāpēc, ka otrā valsts, kuras valstspiederīgie tie ir, iestājas ES. Viņu uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī joprojām reglamentē šīs uzņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

Tomēr, tā kā no brīža, kad viņu otrās valstspiederības valsts ir iestājusies ES, viņi ir vienas dalībvalsts pilsoņi un likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā, viņu situācija ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā (27). Viņiem, pamatojoties uz LESD 21. pantu, ir tiesības dzīvot normālu ģimenes dzīvi kopā ar saviem ģimenes locekļiem uzņēmējā dalībvalstī. Tāpēc Direktīva 2004/38/EK pēc analoģijas attiecas uz viņu ģimenes locekļiem (28).

Piemērs. M. ir A valsts (trešās valsts) pilsone kopš dzimšanas. Līdz 2007. gadam viņa uzturējās A valstī. 2007. gadā viņa pārcēlās uz B dalībvalsti, kurā viņa uzturējās kā pašnodarbināta persona. 2009. gadā viņa apprecējās ar trešās valsts valstspiederīgo. Līdz 2012. gadam viņa uzturējās kā trešās valsts valstspiederīgā saskaņā ar B dalībvalsts tiesībām. 2012. gadā viņa ieguva B dalībvalsts pilsonību un kļuva par ES pilsoni (ES / trešās valsts dubultpilsoni). 2013. gadā A valsts iestājās ES un M. kļuva par ES/ES dubultpilsoni. Direktīva nav attiecināma uz M. uzturēšanos B dalībvalstī. Tomēr Direktīva 2004/38/EK pēc analoģijas attiecas uz viņas sievu.

d)   ES/trešās valsts dubultpilsoņi, kas bija ieradušies uzņēmējā dalībvalstī kā trešās valsts valstspiederīgie, pēc tam viņu sākotnējās valstspiederības valsts iestājās ES un viņi vēlāk naturalizējās uzņēmējā dalībvalstī

Ja attiecīgajā pievienošanās aktā nav pārejas noteikuma par ES tiesību normu personu brīvas pārvietošanās jautājumā piemērošanu jaunajai dalībvalstij, šie pilsoņi no brīža, kad viņu sākotnējās valstspiederības valsts ir iestājusies ES, var atsaukties uz Direktīvas 2004/38/EK noteikumiem par uzturēšanās laiku pirms iestāšanās, ar nosacījumu, ka viņi bija izpildījuši attiecīgos nosacījumus, kamēr uzturējās uzņēmējā dalībvalstī kā trešās valsts valstspiederīgie. Direktīvas 2004/38/EK noteikumus var piemērot šādu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu situācijas pašreizējām un nākotnes sekām, kas radušās pirms iestāšanās (29).

Tomēr, tiklīdz ir iegūta uzņēmējas dalībvalsts pilsonība, šie pilsoņi vairs nav Direktīvas 2004/38/EK sniegto priekšrocību saņēmēji un viņu uzturēšanos reglamentē uzņēmējas dalībvalsts tiesību akti. Tomēr, tā kā viņi ir īstenojuši savas LESD 21. pantā noteiktās tiesības brīvi pārvietoties uzņēmējā dalībvalstī, kuras valstspiederīgie viņi tagad ir, viņiem ir tiesības dzīvot normālu ģimenes dzīvi kopā ar saviem ģimenes locekļiem. Tāpēc Direktīva 2004/38/EK pēc analoģijas attiecas uz viņu ģimenes locekļiem (30).

Piemērs. L. ir A valsts (trešās valsts) pilsonis kopš dzimšanas. Līdz 2007. gadam viņš uzturējās A valstī. Kopš 2009. gada viņš uzturas B dalībvalstī kā darba ņēmējs. 2013. gadā A valsts iestājās ES. 2014. gadā viņš ieguva B dalībvalsts pilsonību (un kļuva par ES/ES dubultpilsoni). 2022. gadā viņa apgādībā esošā māte, kas nav ES pilsone, vēlas viņam pievienoties B dalībvalstī. Tiklīdz L. ir ieguvis B dalībvalsts pilsonību, uz viņa uzturēšanos B dalībvalstī vairs nav attiecināma Direktīva 2004/38/EK. Tomēr Direktīva 2004/38/EK pēc analoģijas attiecas uz viņa apgādībā esošo māti.

e)   ES/ES dubultpilsoņi, kas visu laiku ir uzturējušies vienā no dalībvalstīm, kuras valstspiederīgie viņi ir, un nekad nav īstenojuši brīvas pārvietošanās tiesības

Šiem pilsoņiem nav piemērojama Direktīva 2004/38/EK (31). Tā ir pilnīgi iekšēja situācija.

Piemērs. Y. ir A dalībvalsts un B dalībvalsts pilsone kopš dzimšanas. Viņa ir precējusies ar trešās valsts valstspiederīgo. Viņa ir vienmēr uzturējusies A dalībvalstī. Direktīva 2004/38/EK neattiecas uz viņas uzturēšanos A dalībvalstī.

f)   ES/ trešās valsts dubultpilsoņi, kas bija ieradušies uzņēmējā dalībvalstī kā trešās valsts valstspiederīgie un vēlāk naturalizējušies šajā uzņēmējā dalībvalstī

Šiem pilsoņiem nav piemērojama Direktīva 2004/38/EK. Tā ir pilnīgi iekšēja situācija.

Piemērs. Y. nav ES pilsonis. Viņš dzīvo A dalībvalstī kopš 2015. gada. 2020. gadā viņš ieguva A dalībvalsts pilsonību. 2022. gadā viņa 16 gadus vecā meita, kas nav ES pilsone, vēlas viņam pievienoties A dalībvalstī. Uz viņu abu uzturēšanos A dalībvalstī nav attiecināma Direktīva 2004/38/EK.

2.2   Ģimenes locekļi un citi tiesību saņēmēji

2.2.1   Vispārīgi apsvērumi

Ģimenes locekļiem, kā definēts Direktīvā 2004/38/EK (pat ja viņi nav ES dalībvalsts valstspiederīgie), piemēro Direktīvu 2004/38/EK.

ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties nevarētu tikt lietderīgi izmantotas, ja tās nepapildinātu noteikumi, kas nodrošina, ka šīs tiesības tiek piešķirtas arī viņu ģimenēm (32). Direktīvā 2004/38/EK tāpēc ir paredzētas brīvas pārvietošanās atvasinātas tiesības ES pilsoņu ģimenes locekļiem.

Principā Direktīva 2004/38/EK attiecas vienīgi uz tiem ES pilsoņiem, kuri ceļo uz kādu dalībvalsti, kas nav to valstspiederības dalībvalsts, vai jau uzturas tur (proti, ES pilsonis īsteno vai ir jau īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties) (33). Tas nozīmē, ka, lai novērtētu, vai uz ģimenes locekli attiecas Direktīva 2004/38/EK, vispirms ir jāizanalizē, vai ES pilsonis, saistībā ar kuru ģimenes loceklis var atvasināt tiesības, atrodas situācijā, uz kuru attiecas direktīva.

Attiecībā uz statusa pierādīšanu Tiesa ir precizējusi, ka “dalībvalsts administratīvajām un tiesu iestādēm ir pienākums pieņemt apliecības un līdzīgus dokumentus par personas statusu, ko izsniegušas citu dalībvalstu kompetentās iestādes, ja vien to pareizību būtiski neliek apšaubīt konkrēti pierādījumi par attiecīgo individuālo gadījumu”  (34). Tas attiecas uz dokumentiem par ES pilsoni vai uz dokumentiem, kas apliecina ģimenes saites ar ES pilsoni. Lai tos pieņemtu, netiek prasīts, lai ģimenes saites būtu oficiāli atzītas citu dalībvalstu tiesībās (35). Tas tā ir arī saistībā ar Direktīvu 2004/38/EK. Tāpēc ģimenes saites, piemēram, viendzimuma laulības un viendzimuma vecāku stāvoklis, ko pienācīgi apliecina vienas dalībvalsts izdota apliecība, citai dalībvalstij ir jāakceptē saistībā ar Direktīvu 2004/38/EK un ES tiesībām, pat ja valsts tiesībās šādas saites nav juridiski noteiktas (36). Uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos noteiktās prasības, tostarp prasība, ka ir jābūt dzimšanas apliecībai, kas izdota saskaņā ar šiem tiesību aktiem, nevar piemērot attiecībā uz tiesībām, kas izriet no ES tiesību aktiem un ko īsteno viendzimuma pāri un viņu bērni (37).

2.2.2   Pamata ģimenes locekļi

“Pamata” ģimenes locekļiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā, ir automātiskas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības neatkarīgi no viņu valstspiederības. Direktīvas 2. panta 2. punktā ir uzskaitītas šādas personas:

—	laulātais;

—	partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības ir noteiktas kā līdzvērtīgas laulībai;

—	Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai iepriekš definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam vai kuri ir tā apgādībā,

—	Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai iepriekš definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki.

Direktīvā 2004/38/EK definētais termins “ģimenes locekļi” atbilst Regulā (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā definētajam terminam “ģimenes locekļi”  (38). Tas nozīmē, ka darba ņēmēju un pašnodarbināto personu ģimenes locekļi gūst priekšrocības ne tikai saistībā ar Direktīvas 2004/38/EK noteikumu piemērošanu, bet arī saistībā ar Regulas (ES) Nr. 492/2011 noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā piemērošanu (39) (sīkāku informāciju skat. 11.2. iedaļā “ Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 492/2011 savstarpējā saikne ”).

No judikatūras izriet, ka papildus Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā uzskaitītajām personām tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī ir jāatzīst attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir brīvas pārvietošanās tiesības īstenojošo nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji (kas nav nepilngadīga ES pilsoņa apgādībā, bet ir personas, kuru apgādībā ir nepilngadīgie ES pilsoņi), jo pretējā gadījumā bērnu uzturēšanās tiesības netiktu lietderīgi izmantotas (skat. 2.2.2.5. iedaļu “ Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji ”).

2.2.2.1   Laulātie

Direktīvas 2004/38/EK piemērošanas nolūkā principā ir jāatzīst laulības, kas likumīgi noslēgtas jebkurā vietā pasaulē. Piespiedu laulības, kas tiek noslēgtas bez vienas vai abu pušu piekrišanas vai pret vienas vai abu pušu gribu, neaizsargā ne starptautiskās (40), ne Savienības tiesības. Piespiedu laulības jānošķir no iepriekš sarunātām laulībām, kur abas puses pilnībā un brīvprātīgi piekrīt šādām laulībām, lai gan partnera izvēlē noteicošā ir trešā puse, un fiktīvām laulībām, kas definētas 16.4. iedaļā “ Fiktīvas laulības ”.

Dalībvalstīm nav obligāti jāatzīst poligāmas laulības (41), kuras likumīgi noslēgtas trešā valstī, bet kuras var būt pretrunā pašas valsts tiesību sistēmai (42). Tas neskar pienākumu pienācīgi ņemt vērā šādās laulībās dzimušo bērnu intereses.

Lietā Coman Tiesa ir precizējusi, ka termins “laulātais” Direktīvā 2004/38/EK ir dzimumneitrāls un ietver arī laulātos, kas noslēguši viendzimuma laulību (43). ES tiesību aktos tāpēc ir noteikts, ka dalībvalstu iestādes nedrīkst liegt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības ES pilsoņa tāda paša dzimuma laulātajam, pamatojoties uz to, ka dalībvalstī nav atzītas viendzimuma laulības. Spriedumā Tiesa konkrēti norādīja uz viendzimuma laulībām, kas noslēgtas uzņēmējā dalībvalstī.

Lietā Coman Tiesa arī precizēja, ka viendzimuma laulātajam kā mobilā ES pilsoņa ģimenes loceklim pienākas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, kā arī visas no ES tiesību aktiem izrietošās tiesības (44) (piemēram, tiesības strādāt un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (45)). Saistībā ar pārvietošanās brīvību ir pietiekami, ka laulātais tiek obligāti atzīts par ģimenes locekli. Viendzimuma laulības nav nepieciešams atzīt valsts tiesību aktos (sīkāku informāciju skat. 2.2.1. iedaļā “ Vispārīgi apsvērumi ” un 2.2.4. iedaļā “Apstiprinoši dokumenti, kas apliecina ģimenes saites ar ES pilsoni).

Lietā Coman Tiesa izanalizēja ne tikai ar pārvietošanās brīvību saistītos noteikumus. Tā izanalizēja Direktīvas 2004/38/EK noteikumus, ņemot vērā arī Pamattiesību hartā garantētās pamattiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un to, kā tās interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pamatojoties uz to, Tiesa secināja, ka “no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka uz homoseksuāla pāra attiecībām “privātās dzīves” un “ģimenes dzīves” jēdziens var attiekties tāpat kā uz tādā pašā situācijā esoša dažāda dzimuma pāra attiecībām”. (46) Privātās un ģimenes dzīves aizsardzība ir svarīgi elementi, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu, ka pāri, kas ir LGBTIQ personas, var pienācīgi īstenot brīvas pārvietošanās tiesības.

Tāpat Tiesa precizēja, ka, lai izmantotu uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, laulātajiem ir jādzīvo vienā uzņēmējā dalībvalstī, bet netiek prasīts, ka laulātajiem ir jādzīvo kopā vienā mājā (47).

Turklāt laulāto saites nevar uzskatīt par sarautām, kamēr tās nav izbeigusi kompetentā iestāde, pat ja laulātie dzīvo šķirti (48).

2.2.2.2   Reģistrētie partneri

Patlaban nav judikatūras, kurā būtu interpretēts Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

Lai reģistrēto partneri uzskatītu par “pamata ģimenes locekli”, reģistrētajām partnerattiecībām ir jāatbilst visiem šādiem nosacījumiem.

a)   Reģistrētajām partnerattiecībām ir jābūt noslēgtām, “pamatojoties uz dalībvalsts tiesību aktiem”

Uz reģistrētajām partnerattiecībām, kas noslēgtas ārpus ES, Direktīva 2004/38/EK neattiecas.

b)   Uzņēmēja dalībvalsts reģistrētas partnerattiecības pielīdzina laulībām

Uzņēmējai dalībvalstij, kas savos valsts tiesību aktos neparedz reģistrētas partnerattiecības, nav jāatzīst citās dalībvalstīs noslēgtās reģistrētās partnerattiecības kā līdzvērtīgas laulībām.

c)   Reģistrētās partnerattiecības atbilst nosacījumiem, kas noteikti uzņemošās dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos

Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība nosakot, kuras reģistrētas partnerattiecības tās uzskata par līdzvērtīgām laulībai. Tāpēc konkrētas reģistrētas partnerattiecības saistībā ar Direktīvas 2004/38/EK īstenošanu var tikt atzītas vienā dalībvalstī, bet citā dalībvalstī tās var netikt atzītas.

Lai panāktu lielāku juridisko noteiktību, Komisija aicina dalībvalstis publicēt tīmekļa vietnē Your Europe (49) sarakstu, kurā uzskaitītas reģistrētās partnerattiecības, kas noslēgtas citās dalībvalstīs un ko katra dalībvalsts uzskata par līdzvērtīgām laulībai, kā arī aicina pastāvīgi atjaunināt šo sarakstu.

Ja reģistrētās partnerattiecības neatbilst šiem trim nosacījumiem, partnera iespējamās ieceļošanas un uzturēšanās tiesības būtu jānovērtē saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

Piemērs. T. nav ES pilsonis, un P. ir ES pilsonis, kam ir A dalībvalsts pilsonība. 2020. gadā viņi noslēdza reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz A dalībvalsts tiesību aktiem. Tagad abi ir paredzējuši pārcelties uz B dalībvalsti, kas savos tiesību aktos nav paredzējusi reģistrētas partnerattiecības. B dalībvalstij nav jāatzīst reģistrētās partnerattiecības. Tomēr T. iespējamās ieceļošanas un uzturēšanās tiesības būtu jānovērtē saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2.2.2.3   Lejupējie un augšupējie radinieki

Tiesa ir precizējusi, ka Savienības pilsoņa “tiešā pēcnācēja” jēdziens aptver gan bioloģisko, gan juridisko izcelšanos un tāpēc ietver gan bioloģisko, gan adoptēto Savienības pilsoņa bērnu (50). Direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir ietverti arī ES pilsoņa laulātā vai reģistrētā partnera “tiešie pēcnācēji”. Tieši tāpat direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir ietverti arī ES pilsoņa laulātā vai reģistrētā partnera apgādībā esošie augšupējie radinieki.

Tādējādi tiešo augšupējo un lejupējo radinieku līnijas tiek attiecinātas plašāk arī uz adopcijas saitēm.

Attiecībā uz brīvas pārvietošanās tiesības izmantojošo viendzimuma partneru bērniem Tiesa ir precizējusi, ka gadījumā, ja viens no vecākiem ir ES pilsonis, visām dalībvalstīm bez papildu formalitātēm ir jāatzīst izcelšanās, kas noteikta dalībvalsts izdotajā dzimšanas apliecībā, saistībā ar ES tiesību aktos noteikto tiesību īstenošanu. Tas tā ir neatkarīgi no šādas izcelšanās statusa citu dalībvalstu tiesību aktos un jo īpaši neatkarīgi no tā, kādas dalībvalsts (vai dalībvalstu) valstspiederīgais ir šis bērns. Šāds pienākums “dalībvalstij, kuras valstspiederīgais ir attiecīgais bērns, nenozīmē savās valsts tiesībās paredzēt viena dzimuma personu kā tā vecāku statusu vai citu, nevis to tiesību, ko šis bērns gūst no Savienības tiesībām, īstenošanai atzīt izcelšanās saikni starp minēto bērnu un personām, kuras uzņēmējas dalībvalsts iestāžu izdotajā dzimšanas apliecībā ir minētas kā bērna vecāki”  (51). Citiem vārdiem, ir pietiekami, ka saistībā ar pārvietošanās brīvību tiek obligāti atzīta izcelšanās saikne. Viendzimuma vecāku un bērna saiknei nav jābūt atzītai valsts tiesību aktos citos nolūkos (52).

VMA lietā Tiesa arī uzstāja uz pamattiesību nozīmību, konkrēti, uz tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un uz bērna tiesībām — “situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī tās 24. pantā garantētās bērna tiesības, it īpaši tiesības ņemt vērā bērna primārās intereses kā galveno apsvērumu visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, kā arī tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, ir pamattiesības”  (53). Tiesa savu analīzi noslēdza ar fokusu uz pamattiesībām, paskaidrojot, ka, liedzot bērnam saikni ar vienu no vecākiem vai ļoti apgrūtinot šo saikni, kad tiek īstenotas viņa brīvas pārvietošanās tiesības, tiktu pārkāpts Pamattiesību hartas 7. un 24. pants (54). Turklāt saskaņā ar ES tiesību aktiem izcelšanās saikni saistībā ar tiesībām, kas bērnam izriet no ES tiesību aktiem, nedrīkst neatzīt, pamatojot to ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem, kas balstīti uz to, ka vecāki ir viendzimuma personas (55).

Saistībā ar to, kādā apmērā ir jāatzīst viendzimuma vecāku un bērna saikne, Tiesa lietā VMA  (56) nosprieda, ka dalībvalstu pienākums ir atzīt izcelšanās saikni saistībā ar tiesībām, kas bērnam izriet no ES tiesību aktiem. Dažas no šīm tiesībām, ko Tiesa konkrēti aplūkoja, ir, piemēram, iespēja iegūt izglītību (57), stipendiju (58) un samazināt sabiedriskā transporta izmaksas lielām ģimenēm (59).

Attiecībā uz ES pilsoņu un viņu augšupējo un lejupējo radinieku radniecības pakāpi nepastāv ierobežojumi. Tas nozīmē, piemēram, ka tiek ietverti mazbērni un apgādībā esoši vecvecāki. Valsts iestādes var pieprasīt apliecinājumu apgalvotajām ģimenes saitēm skat. 2.2.4. iedaļu “ Apstiprinoši dokumenti, kas apliecina ģimenes saites ar ES pilsoni ”).

Jāatzīmē, ka mobilā ES pilsoņa un nepilngadīgas personas tiesiskās attiecības, kas nav vecāku un bērna radniecība (piemēram, likumīgo aizbildņu un audžubērnu attiecības), bet kuru rezultātā izveidojas patiesa ģimenes dzīve, tiek aizsargātas saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, ar nosacījumu, ka šīs attiecības ir pienācīgi apliecinātas. Bērnam šādā gadījumā nav automātisku ieceļošanas un uzturēšanās tiesību, bet uzņēmējai dalībvalstij ir jāatvieglo bērna ieceļošana un uzturēšanās atbilstoši Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktam (60) (sīkāku informāciju skat. 2.2.3. iedaļā “ Paplašinātās ģimenes locekļi ”).

2.2.2.4   Apgādībā esošie tiešie lejupējie un tiešie augšupējie radinieki

Saskaņā ar Tiesas pašreizējo judikatūru (61) “ apgādībā esoša ” ģimenes locekļa statuss ir faktiskās situācijas rezultāts, kad materiālo atbalstu minētajam ģimenes loceklim sniedz ES pilsonis vai viņa laulātais/partneris. Apgādājamā ģimenes locekļa statuss neparedz tiesības uz uzturlīdzekļiem, un nav būtiski, kādu iemeslu dēļ persona ir apgādībā (62). Nav vajadzības pārbaudīt, vai attiecīgie ģimenes locekļi teorētiski spētu uzturēt sevi paši, piemēram, strādājot algotu darbu. Tas, ka ģimenes loceklim ir labas izredzes iegūt darbu un ka viņš plāno sākt strādāt uzņemošajā dalībvalstī, neietekmē prasības “būt apgādībā” interpretāciju (63).

Spriedumos par apgādājamības jēdzienu Tiesa nav minējusi konkrētu dzīves līmeni, lai noteiktu vajadzību pēc ES pilsoņa sniegta finansiāla atbalsta.

Direktīva 2004/38/EK neparedz prasību par apgādājamības minimālo ilgumu vai sniegtā materiālā atbalsta apjomu, kamēr apgādājamība ir patiesa un strukturāla.

Lai noteiktu, vai ģimenes locekļi ir apgādājamie, katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā viņu finansiālos un sociālos apstākļus, jāizvērtē, vai viņiem vajadzīgs materiāls atbalsts, lai apmierinātu savas pamatvajadzības savā izcelsmes valstī vai valstī, no kuras viņi ieradās (t. i., ne uzņēmējā dalībvalstī, kur ES pilsonis uzturas) . Tas, vai persona ir ES pilsoņa “apgādībā”, ir jānoskaidro, pamatojoties uz situācijas novērtējumu tajā laikā, kad ģimenes loceklis lūdz pavadīt ES pilsoni vai tam pievienoties (64).

Apgādājamiem ģimenes locekļiem jāuzrāda dokumentāri pierādījumi tam, ka viņi ir apgādībā esoši. Tiesa ir apstiprinājusi, ka pierādījumus var sniegt, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus (65). Ja attiecīgie ģimenes locekļi spēj pierādīt, ka viņi ir apgādībā esoši, ar citiem līdzekļiem, nevis apliecinošu dokumentu, ko izdevusi attiecīgā iestāde izcelsmes valstī vai valstī, no kuras ierodas ģimenes locekļi, uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst atteikties atzīt viņu tiesības. Tomēr vien ar to, ka ES pilsonis apņemas apgādāt attiecīgo ģimenes locekli, nepietiek, lai noteiktu, ka persona ir apgādībā esoša. Par apliecinošo dokumentu novērtēšanu skat. 7.1. iedaļu “ Apliecinošie dokumenti uzturēšanās atļaujas izdošanai ”.

Apgādājamību apliecinošu pierādījumu piemēri: — dokuments, ko izdevusi kompetentā iestāde izcelsmes valstī vai valstī, no kuras izceļojis apgādājamais ģimenes loceklis, kas apliecina materiālās atkarības situācijas esamību  (66) ; — pierādījums, ka ES pilsonis vērā ņemamu laika periodu ir veicis regulārus naudas maksājumus apgādājamajam ģimenes loceklim, kas nepieciešami, lai apgādājamais ģimenes loceklis sevi nodrošinātu savā izcelsmes valstī vai valstī, no kuras viņš ieceļojis  (67) (tas nozīmē, ka ir jāpierāda, ka regulārie maksājumi ir veikti un ka tie ir nepieciešami ģimenes locekļa atbalstam); — pierādījums, ka ES pilsonis vērā ņemamu laika periodu ir tieši veicis regulārus naudas maksājumus pamatizmaksu segšanai (piemēram, par skolu, izmitināšanu, elektroenerģiju un ūdeni), lai apgādājamais ģimenes loceklis sevi nodrošinātu savā izcelsmes valstī vai valstī, no kuras viņš ieceļojis (tas nozīmē, ka ir jāpierāda, ka regulārie maksājumi ir veikti un ka tie ir nepieciešami ģimenes locekļa atbalstam). Piemēri, kādus pierādījumus nedrīkst prasīt: — apliecinoši dokumenti, kuros norādīts, ka apgādājamais ģimenes loceklis ir nesekmīgi centies atrast darbu vai iegūt sociālo pabalstu izcelsmes valstī vai valstī, no kuras viņš nāk, un/vai kā citādi centies sevi nodrošināt  (68) ; — (ja ES pilsonis jau dzīvo uzņēmējā dalībvalstī) pierādījums, ka ģimenes loceklis ir bijis ES pilsoņa apgādībā īsu laiku pirms vai brīdī, kad ES pilsonis apmeties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī  (69) .

Netiek prasīts, ka ģimenes loceklim ir jādzīvo tajā pašā valstī, kurā dzīvo ES pilsonis, vai jābūt ES pilsoņa apgādībā īsu laiku pirms vai brīdī, kad ES pilsonis apmeties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī (70).

Piemērs. R. nav ES pilsonis. Viņš visu laiku ir uzturējies trešā valstī. Viņa meita M. ir ES pilsone, kurai ir A dalībvalsts valstspiederība. Viņa uzturējās A dalībvalstī, līdz 2016. gadā pārcēlās uz B dalībvalsti. Kopš 2018. gada M. sūtīja ikmēneša maksājumus R., lai segtu viņa uzturēšanās izdevumus. 2020. gada R. pārcēlās uz B dalībvalsti un pieteicās uzturēšanās atļaujai kā “apgādībā esošs augšupējs” ģimenes loceklis saskaņā ar direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu. R. nedrīkst atteikt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņš un viņa meita nav dzīvojuši vienā valstī. Turklāt viņam nevar liegt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņš nav bijis meitas apgādājamais īsi pirms vai brīdī, kad meita apmetās uz dzīvi B dalībvalstī.

Uz ģimenes locekļiem, kuru uzturēšanās tiesības izriet no tā, ka viņi ir mobilā ES pilsoņa apgādājamie, joprojām attiecas direktīva, kad viņi pārstāj būt apgādājamie, piemēram, kad viņi izmanto direktīvas 23. pantā noteiktās tiesības uz nodarbinātību vai pašnodarbinātību uzņēmējā dalībvalstī (71).

Tieši tāpat uz lejupējiem radiniekiem, kuru uzturēšanās tiesības izriet no tā, ka viņi ir jaunāki par 21 gadu, pēc 21 gada sasniegšanas turpina attiekties Direktīva 2004/38/EK.

Piemērs. M. nav ES pilsonis. Viņš dzīvoja un studēja trešā valstī kopš 2018. gada. Viņa māte, kas nav ES pilsone, un tēvs, kas ir ES pilsonis, uzturas A dalībvalstī. 2020. gada janvārī abi sākuši veikt dēlam ikmēneša maksājumus, lai segtu viņa mācības un uzturēšanās izdevumus. M. pārcēlās uz A dalībvalsti 2020. gada oktobrī, kad viņam bija 22 gadi, un pieteicās uzturēšanās atļaujai kā ES pilsoņa tiešais apgādājamais pēcnācējs (direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunkts). Viņš ieguva uzturēšanās atļauju 2020. gada decembrī. 2021. gada februārī viņš sāka strādāt A dalībvalstī un pārcēlās prom no vecākiem, proti, sāka īrēt dzīvokli A dalībvalstī. M. uzturēšanās tiesības nevar apšaubīt tāpēc, ka pēc pārcelšanās uz A dalībvalsti viņš vairs nav materiāli atkarīgs no vecākiem, jo sācis strādāt saskaņā ar direktīvas 23. pantu.

2.2.2.5   Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji

Tiesa ir precizējusi, ka nepilngadīgiem ES pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties pilnā apmērā, neraugoties uz faktu, ka viņi paši nevar izlemt, kur dzīvot vai uz kurieni ceļot, proti, ES pilsoņa spēja būt par tādu tiesību subjektu, ko garantē Līgums un sekundārie tiesību akti personu brīvas pārvietošanās jomā, nevar būt pakļauta nosacījumam, ka šai personai jāsasniedz nepieciešamais vecums, lai tā būtu rīcībspējīga pati īstenot minētās tiesības, vai jāsasniedz minimālais vecums (72). Šādus lēmumus pieņem vecāki/primārie aprūpētāji, kuriem ir nepilngadīga ES pilsoņa aizgādības tiesības.

Attiecīgi Tiesa nosprieda, ka papildus Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā uzskaitītajām personām tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī ir jāatzīst attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas ir brīvas pārvietošanās tiesības īstenojošo nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji (kas nav nepilngadīga ES pilsoņa apgādībā, bet ir personas, kuru apgādībā ir nepilngadīgie ES pilsoņi), jo pretējā gadījumā bērnu uzturēšanās tiesības netiktu lietderīgi izmantotas (73). Šādiem primārajiem aprūpētājiem pēc analoģijas ir piemērojami attiecīgie Direktīvas 2004/38/EK noteikumi.

Piemērs. A. ir nepilngadīga ES pilsone, kas ir dzimusi A dalībvalstī un ir tās valstspiederīgā. Sešus mēnešus pēc piedzimšanas viņa kopā ar vecākiem un vecāko māsu, no kuriem neviens nav ES pilsoņi, pārcēlās uz B dalībvalsti. Visi četri uzturas B dalībvalstī. Uz viņas vecākiem kā primārajiem aprūpētājiem tāpat kā uz viņas māsu attiecas brīvas pārvietošanās noteikumi.

Sīkāku informāciju par nepilngadīgu ES pilsoņu un viņu primāro aprūpētāju tiesībām uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un mazāk par 5 gadiem skat. 5.2.4. iedaļā “ Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji ”.

2.2.3   Paplašinātās ģimenes locekļi

Dalībvalstīm saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ir jāatvieglo ES pilsoņu paplašinātās ģimenes locekļu ieceļošana un uzturēšanās.

Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktā ir norāde uz:

—	visiem pārējiem ģimenes locekļiem (t. i., tiem, uz kuriem neattiecas Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punkts), kuri: — ir apgādājamie; — ir ES pilsoņa mājsaimniecības locekļi; — kuriem nopietnu veselības apsvērumu dēļ ir noteikti vajadzīga personiska aprūpe, ko nodrošina ES pilsonis, vai

—	partneri, ar kuriem ES pilsonim ir ilgstošas attiecības, tās pienācīgi apliecinot.

Direktīvas 3. panta 2. punktā minētais termins “ģimenes locekļi” ir jāinterpretē neatkarīgi un viendabīgi visā ES. Atsauce uz “valsts tiesību aktiem” attiecas nevis uz minētajā noteikumā minēto personu definīciju, bet uz nosacījumiem, ar kādiem uzņēmējai dalībvalstij ir jāatvieglo šo personu ieceļošana un uzturēšanās (74).

Direktīvā 2004/38/EK nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz radniecības pakāpi, kad tiek sniegta atsauce uz “pārējiem ģimenes locekļiem”.

Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktā paredzēts, ka “paplašinātās” ģimenes locekļiem ir tiesības uz atvieglotu ieceļošanu un uzturēšanos saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Pretstatā “pamata” ģimenes locekļiem “paplašinātās” ģimenes locekļiem nav automātisku ieceļošanas un uzturēšanās tiesību. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm nav obligāti jāpiešķir ieceļošanas vai uzturēšanās atļauja ikvienai šajā kategorijā ietilpstošai personai, kas iesniegusi pieteikumu (75). Dalībvalstīm tomēr ir pienākums piešķirt zināmas priekšrocības šādiem pieteikumiem salīdzinājumā ar citu trešo valstu pilsoņu pieteikumiem (76).

Lai saglabātu ģimenes vienotību plašākā izpratnē, valsts tiesību aktos jāparedz attiecīgo pieteikuma iesniedzēju būtisku personīgo apstākļu rūpīga pārbaude, ņemot vērā viņu attiecības ar ES pilsoni vai citus apstākļus, piemēram, viņu finansiālo vai fizisko atkarību no ES pilsoņa, kā paskaidrots Direktīvas 2004/38/EK 6. apsvērumā. Lai izpildītu šo pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktu, dalībvalstīm šīs atvieglošanas labad savos valsts tiesību aktos ir jānosaka kritēriji, kas ļauj pieteikuma iesniedzējiem saņemt lēmumu, kas ir balstīts uz personīgās situācijas padziļinātu izpēti, un — pieteikuma noraidīšanas gadījumā — ir pamatots (77). Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz valsts tiesību aktos iekļaujamajiem kritērijiem, kas jāņem vērā, lemjot par tiesību piešķiršanu saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK “paplašinātās” ģimenes locekļiem, ar nosacījumu, ka tie atbilst parastajai termina “atvieglošana” nozīmei un neliedz šai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību (78).

Turklāt, īstenojot savu pienākumu saskaņā ar 3. panta 2. punktu atvieglot “pārējo ģimenes locekļu” ieceļošanu un uzturēšanos, dalībvalstīm sava rīcības brīvība jāīsteno Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumu “gaismā un ievērojot tos”, tostarp attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi (tās neaizskaramības) (7. pants) un bērna interesēm (24. pants) (79). Tām ir attiecīgi jāveic “visu lietā pastāvošo un atbilstīgo apstākļu līdzsvarota un saprātīga novērtēšana, ņemot vērā visas iesaistītās intereses un it īpaši — attiecīgā bērna intereses”  (80).

Pamatojoties uz spriedumu lietā Coman, kurā Tiesa noteica, ka termins “laulātais” Direktīvas 2004/38/EK izpratnē ir dzimumneitrāls (81), nav nekāda pamata interpretēt citus terminus Direktīvā 2004/38/EK (piemēram, “visi pārējie ģimenes locekļi” (3. panta 2. punkta a) apakšpunkts) un “partneris” (3. panta 2. punkta b) apakšpunkts) kā tādus, kas nav dzimumneitrāli.

Tiklīdz tiek atzīts, ka personai ir ģimenes locekļa statuss, paplašinātās ģimenes locekļi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punkts, var atsaukties uz visām šīs direktīvas tiesību normām (tostarp uz tiesībām strādāt). Šī atzīšana parasti notiek, izdodot uzturēšanās atļauju saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu, bet var tikt īstenota arī ar citas procedūras starpniecību (piemēram, izdodot vīzu personām, kuru valstspiederībai ir piemērojamas vīzas prasība).

Negatīvam lēmumam (jo īpaši ieceļošanas atteikumam, vīzas atteikumam un/vai uzturēšanās atļaujas atteikumam) piemēro visas Direktīvā 2004/38/EK noteiktās materiālās un procesuālās garantijas. Tostarp ir jābūt pieejamiem pārsūdzības līdzekļiem, saskaņā ar kuriem “valsts tiesai ir jāvar pārbaudīt, vai lēmumam ir pietiekami pārliecinošs faktiskais pamats un vai ir ievērotas procesuālās garantijas”  (82). Negatīvs lēmums ir rakstveidā pilnībā jāpamato, un ir jābūt iespējai to pārsūdzēt.

2.2.3.1   Situācijas, uz kurām attiecas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts — finansiāla atkarība, fiziska atkarība un piederība mājsaimniecībai

Šīs trīs situācijas, uz kurām attiecas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts, proti, finansiāla atkarība, fiziska atkarība un piederība mājsaimniecībai, nav kumulatīvas. Tas nozīmē, ka persona var izmantot 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ja atrodas vienā no šim trim situācijām (83).

Atbilstoši direktīvas 8. panta 5. punkta e) apakšpunktam un 10. panta 2. punkta e) apakšpunktam paplašinātās ģimenes locekļiem ir jāuzrāda dokuments, ko izsniegusi izcelsmes valsts vai ceļojuma sākuma valsts atbildīgā iestāde un ar ko apstiprina, ka viņi ir ES pilsoņa apgādājamie vai mājsaimniecības locekļi, vai pierādījumus par nopietniem veselības apsvērumiem, kuru dēļ ģimenes loceklim noteikti vajadzīga ES pilsoņa veikta personiska aprūpe (84).

Jēdziens “apgādājamie” attiecas uz “finansiālās atkarības situāciju”  (85).

Īstenojot rīcības brīvību, dalībvalstis savos tiesību aktos var noteikt konkrētas prasības par atkarības veidu un ilgumu, lai jo īpaši gūtu apliecinājumu, ka atkarības situācija ir īsta un stabila un nav radīta vienīgi ar mērķi iegūt iespēju ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī (86).

Tomēr šādām prasībām ir jāatbilst parastajai termina “atvieglošana” nozīmei un tam, ar kādu nozīmi izmantots formulējums attiecībā uz atkarību 3. panta 2. punktā, un tās nedrīkst liegt šai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību (87).

Atkarības situācijai ir jāpastāv valstī, no kuras paplašinātās ģimenes loceklis izceļo (un nevis valstī, kurā ES pilsonis ir uzturējies pirms pārcelšanās uz uzņēmēju dalībvalsti) (88). Tas, vai persona ir ES pilsoņa “apgādībā”, ir jānoskaidro, pamatojoties uz situācijas novērtējumu tajā laikā, kad ģimenes loceklis lūdz pavadīt ES pilsoni vai tam pievienoties. Netiek prasīts, ka ģimenes loceklim ir jādzīvo tajā pašā valstī, kurā dzīvo ES pilsonis, vai jābūt ES pilsoņa apgādībā īsu laiku pirms vai brīdī, kad ES pilsonis apmeties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī (89). Tas nozīmē, ka, ja ES pilsonis jau uzturas uzņēmējā dalībvalstī, apgādībā esošajam ģimenes loceklim nevar prasīt, lai viņš pierāda, ka ir bijis ES pilsoņa apgādībā īsu laiku pirms vai brīdī, kad ES pilsonis apmeties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī (90).

Uz apgādājamajiem paplašinātās ģimenes locekļiem joprojām attiecas direktīva, kad viņi pārstāj būt apgādājamie, piemēram, kad viņi izmanto direktīvas 23. pantā noteiktās tiesības uz nodarbinātību vai pašnodarbinātību uzņēmējā dalībvalstī (91).

Termins “mājsaimniecības loceklis” attiecas uz personām, kam ar ES pilsoni ir atkarības attiecības, kuras ir pamatotas “ar ciešu un stabilu personisko saikni, kas ir izveidota vienā un tajā pašā mājsaimniecībā kopdzīves ietvaros, kura nav tikai vienkārša pagaidu dzīvošana kopā tikai ērtības labad”  (92).

Mājsaimniecības locekļiem ir jāpierāda, ka tiem ir cieša un stabila saikne ar ES pilsoni, “apliecinot situāciju, kurā starp abām šīm personām ir reāla atkarība, kā arī mājas kopdzīve, kas nav noorganizēta [vien tāpēc], lai panāktu ieceļošanu un uzturēšanos [uzņēmējā] dalībvalstī”  (93).

Vērtējot, vai šāda saikne pastāv, atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem ir jāizvērtē tādi faktori kā radniecības pakāpe, “attiecīgo ģimenes attiecību ciešums, starp abām šīm personām esošās saiknes abpusējība un intensitāte”  (94). Šai saiknei ir jābūt tādai, ka gadījumā, ja ģimenes loceklim tiktu liegta iespēja būt par ES pilsoņa mājsaimniecības locekli uzņēmējā dalībvalstī, “vismaz viena no šīm abām personām tiktu ietekmēta”  (95). Tomēr tai nav obligāti jāparāda, ka ES pilsonis nespētu īstenot brīvas pārvietošanās tiesības, ja ģimenes loceklim netiktu piešķirta ieceļošanas un uzturēšanās atļauja (96). Svarīgs faktors ir arī mājas kopdzīves ilgums, un šajā saistībā ir jāņem vērā, cik ilgs ir bijis šis laikposms, pirms attiecīgā persona ir ieguvusi ES pilsonību (97). ES pilsonim un citam ģimenes loceklim ir jābūt vienas mājsaimniecības locekļiem, bet ES pilsonim nav jābūt šīs mājsaimniecības galvai (98).

Ja ES pilsonis un šā pilsoņa ilgstoša partnera bērni dzīvo īstu ģimenes dzīvi, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts var attiekties arī uz ilgstošā partnera bērniem, tostarp viendzimuma partneru gadījumā.

Piemērs. Y. ir ES pilsone no A dalībvalsts. Viņa ir apprecējusies ar O., kas nav ES pilsonis. Pēdējos 5 gadus abi dzīvojuši A dalībvalstī kopā ar Y. māsu L., kas nav ES pilsone. 2022. gadā visi trīs nolēma pārcelties uz B dalībvalsti. Uz L. kā uz Y. mājsaimniecības locekli varētu attiekties Direktīva 2004/38/EK.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktu tiek aizsargātas tiesiskās attiecības starp ES pilsoni, kas īsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un nepilngadīgo, kuram nav izcelšanās saiknes, bet ir saikne, kas rada īstu ģimenes dzīvi  (99). Tas jo īpaši var attiekties uz nepilngadīgajiem, kas ir pastāvīgā likumiskā aizbildnībā, vai audžubērniem. Šādos gadījumos valsts iestādēm ir arī jāveic “visu lietā pastāvošo un atbilstīgo apstākļu līdzsvarota un saprātīga novērtēšana, ņemot vērā visas iesaistītās intereses un it īpaši — attiecīgā bērna intereses”  (100). Ja novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka bērns un aizbildnis vēlas veidot īstu ģimenes dzīvi un ka bērns ir aizbildņa apgādībā, saskaņā ar pamattiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna labākajās interesēs uzņēmējai dalībvalstij principā ir jāpiešķir attiecīgajam bērnam tiesības ieceļot un uzturēties saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lasot to saistībā ar Pamattiesību hartas 7. pantu un 24. panta 2. punktu, lai bērns varētu dzīvot ar saviem aizbildņiem viņu uzņēmējā dalībvalstī (101).

Novērtēšanā ir jāņem vērā tostarp tādi faktori kā bērna vecums brīdī, kad tiek izveidotas tiesiskās attiecības; vai bērns kopš tā laika ir dzīvojis kopā ar ES pilsoni; cik cieša personīgā saikne ir izveidojusies bērnam ar ES pilsoni; kādā apmērā bērns ir atkarīgs no ES pilsoņa (ciktāl ES pilsonis uzņemas aizgādību, kā arī juridisko un finansiālo atbildību par bērnu) (102).

Jāņem vērā arī “iespējamie konkrētie un individualizētie riski, ka attiecīgais bērns var kļūt par ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas vai cilvēku tirdzniecības upuri”  (103). Tomēr šādu risku pastāvēšanu nevar prezumēt vien tāpēc, ka attiecīgo tiesisko attiecību izveidošanas procedūra nav tik padziļināta kā procedūra, kas tiek īstenota uzņēmējā dalībvalstī bērna adopcijas vai nodošanas aizbildnībā vajadzībām, vai tāpēc, ka 1996. gada Hāgas konvencija attiecībā uz aizgādību un bērnu aizsardzības pasākumiem (104) konkrētajā gadījumā nebija piemērojama (105). Šie faktori ir jāizsver līdz ar citiem atbilstošiem faktiskiem apstākļiem (106).

Attiecībā uz ģimenes locekļiem, kuriem nopietnu veselības apsvērumu dēļ ir noteikti vajadzīga personiska aprūpe, ko nodrošina ES pilsonis, kā minēts 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pašreiz nav judikatūras, kas attiektos konkrēti uz šādiem ģimenes locekļiem. Tomēr Tiesa ir uzsvērusi, ka šāds scenārijs attiecas uz “fiziskās atkarības” situāciju (107). Tam tomēr ir nepieciešams vispārējs novērtējums, kas jāveic katrā atsevišķā gadījumā, un ir jāņem vērā katras situācijas konkrētie apstākļi.

2.2.3.2   Situācijas, uz kurām attiecas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkts, — ilgstošas partnerattiecības

Uz partneri, ar kuru ES pilsonim ir de facto ilgstošas attiecības, kuras ir pienācīgi apliecinātas, attiecas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Šajā kategorijā ietilpst gan pretējo dzimumu, gan viendzimuma personu attiecības. Personām, kuru tiesības izriet no Direktīvas 2004/38/EK, jo tās ir ilgstoši partneri, var prasīt iesniegt dokumentārus pierādījumus, ka attiecīgā persona ir ES pilsoņa partneris un ka partnerattiecības ir ilgstošas. Apliecinājumus tam var sniegt, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus.

Daži no elementiem, kas var pamatot, ka de facto pastāv pienācīgi apliecinātas ilgstošas attiecības:

—	pierādījums, ka ciešas attiecības pastāv ilgu laiku;

—	pierādījums par vecāku kopīgu aizgādību par vienu vai vairākiem bērniem un par līdzvērtīgu iesaisti, pildot šo pienākumu;

—	pierādījums, ka kopā ir uzņemtas nopietnas ilgtermiņa tiesiskās vai finanšu saistības (piemēram, hipotēka mājas iegādei vai dokumentācija, kas apliecina civilās savienības izveidošanu);

—	pierādījums par kopīgu pastāvīgo dzīvesvietu vai mājsaimniecību;

—	ja partneri nedzīvo kopā, – pierādījums par abu saskarsmes regularitāti un biežumu.

Prasība par attiecību ilgstošumu jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvas 2004/38/EK mērķi par ģimenes vienotības saglabāšanu plašākā izpratnē (108). Dalībvalstu noteikumos par ilgstošām partnerattiecībām var norādīt kādu minimālo laikposmu, kas noteikts atbilstoši samērīguma principam, kā kritēriju tam, vai partnerattiecības var uzskatīt par ilgstošām. Tomēr šajā gadījumā dalībvalstu noteikumos būtu jāparedz, ka citi būtiski aspekti (piemēram, iepriekš uzskaitītie aspekti) arī tiek ņemti vērā.

Valsts noteikumos var paredzēt, ka partnerattiecībām ir jābūt ekskluzīvām (t. i., ir pieļaujams prasīt, ka ne ES pilsonis, ne viņa partneris nedrīkst būt precējies vai būt reģistrētās partnerattiecībās ar trešo personu), bet valsts noteikumos būtu attiecīgā gadījumā jāņem vērā citi faktori.

Piemērojot šo tiesību normu, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādu viendzimuma pāru situācijai, kuriem nav bijusi pieejama laulības noslēgšana vai kas nav varējuši stāties reģistrētās partnerattiecībās un tāpēc nevar kvalificēties Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā noteiktajām uzturēšanās tiesībām.

2.2.4   Apstiprinoši dokumenti, kas apliecina ģimenes saites ar ES pilsoni

Piesakoties uzturēšanās dokumentam vai ieceļošanas vīzai saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības izvēlēties, kādus dokumentārus pierādījumus tie vēlas iesniegt, lai pierādītu, ka uz viņiem attiecas Direktīva 2004/38/EK (t. i., pierādījumi par ģimenes saitēm, apgādājamību utt.). Dalībvalstis var pieprasīt specifiskus dokumentus (piemēram, laulības apliecību, lai pierādītu laulības esamību), taču tām nebūtu jānoraida citi pierādīšanas līdzekļi. Piemēram, laulības apliecības uzrādīšana nav vienīgais pieņemamais līdzeklis ģimenes saišu noteikšanai.

Ģimenes locekļiem, kas piesakās uzturēšanās dokumentam vai ieceļošanas vīzai saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, ir jāuzrāda “dokuments, kas apliecina, ka pastāv ģimenes saites”. Tas nozīmē, ka viņiem nevar prasīt, lai viņiem būtu dokuments vai radniecība, kas pirmo reizi reģistrēta ES pilsoņa valstspiederības dalībvalstī vai ES pilsoņa uzņēmējā dalībvalstī. Šādas reģistrācijas pieprasīšana ir nepamatots šķērslis brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanai, jo tā, visticamāk, būtiski aizkavēs dažu pieteikumu apstrādi vai zināmos gadījumos pat padarīs to neiespējamu, ņemot vērā to, ka dažās dalībvalstīs nav sistēmas ārvalstu ģimenes saišu dokumentu reģistrācijai.

Attiecībā uz pēcnācējiem, kas ir nepilngadīgas personas, apsvērumus par Pamattiesību hartas 24. pantā garantētajām bērna labākajām interesēm var pamatot jo īpaši pārbaude, ka brīva pārvietošanās notiek atbilstoši piemērojamajiem aizbildnības noteikumiem. Šajā saistībā ir jānodrošina, ka iespējamās prasības atbilst vispārējiem ES tiesību principiem, jo īpaši samērības un nediskriminēšanas principam (109).

a)   ES dalībvalsts izdotie dokumenti

Ja dokumentus, kas apliecina ģimenes saites, ir izdevusi viena dalībvalsts, uzņēmējai dalībvalstij tie ir jāpieņem bez papildu administratīvām procedūrām. Kā sīkāk paskaidrots 2.2.1. iedaļā “ Vispārīgi apsvērumi ”, saistībā ar Direktīvu 2004/38/EK un ES tiesībām kopumā šīs apliecības un šajās apliecībās noteiktā ģimenes radniecība ir jāpieņem, neatkarīgi no tā, vai to atzīst citas dalībvalstis (110).

Turklāt atbilstoši Regulai (ES) 2016/1191 (111) noteiktiem publiskiem dokumentiem, kas apliecina ģimenes saites, piemēram, laulību apliecībām, reģistrētu partnerattiecību apliecībām, dzimšanas apliecībām un noteiktiem notariāliem dokumentiem un spriedumiem (piemēram, kas apliecina izcelšanos vai adopciju), ko izdevusi viena dalībvalsts, nav jāpiemēro prasība par legalizēšanu vai apliecinājumu (apostillle). Dažiem dokumentiem (konkrēti dzimšanas, laulību vai reģistrēto partnerattiecību apliecībām) izdevējai dalībvalstij pēc attiecīgās personas pieprasījuma ir jāizdod atbilstoša daudzvalodu standarta veidlapa. Šajā saistībā dalībvalstij nebūtu jāprasa dzimšanas, laulību vai reģistrēto partnerattiecību apliecības apliecināts tulkojums, ja oriģināleksemplāru ir izdevusi cita dalībvalsts un ja tam pievienota daudzvalodu standarta veidlapa. Izņēmuma gadījumos dalībvalsts iestāde, kurai uzrādīts publiskais dokuments, var prasīt tā tulkojumu, ja uzskata, ka dokumentā ietvertā informācija nav pietiekama, lai dokumentu apstrādātu (tas var gadīties, piemēram, ja daudzvalodu standarta veidlapā brīva teksta laukā ir ieraksts valodā, kas nav saņēmējas iestādes oficiālā valoda, un šī informācija ir nepieciešama dokumenta apstrādei). Daudzvalodu standarta veidlapa nav pieejama citu veidu dokumentiem (piemēram, adopcijas vai valstspiederības dokumentiem). Tādā gadījumā saņēmējas dalībvalsts iestādes var prasīt, lai pilsonis uzrāda publiskā dokumenta apliecinātu tulkojumu, tomēr tām ir jāpieņem jebkurā dalībvalstī veikts apliecināts tulkojums (t. i., ne tikai saņēmējā dalībvalstī veikts apliecināts tulkojums).

b)   Trešās valsts izdotie dokumenti

Ja oriģināldokuments ir sagatavots valodā, kuru nesaprot attiecīgās dalībvalsts iestādes, dalībvalsts var prasīt iztulkot attiecīgo dokumentu. Ja pastāv šaubas par dokumenta autentiskumu (piemēram, attiecībā uz izdevējiestādi un dokumentā norādīto datu pareizību), tad dalībvalsts var pieprasīt, lai dokumentus notariāli apstiprina, legalizē vai apliecina (piemēram, ar apostille). Tomēr aizdomām jābūt konkrētām tādā ziņā, ka tās attiecas uz specifisku atsevišķa pieteikuma iesniedzēja dokumentu, jo būtu nesamērīgi sistemātiski pieprasīt, lai visos gadījumos tiktu apstiprināti un/vai legalizēti visi apliecinošie dokumenti.

Ja, pamatojoties uz dalībvalsts veiktu novērtējumu, tiek konstatēts, ka ir pietiekami nopietns uz objektīviem datiem balstīts pamats uzskatīt, ka konkrētā veida dokuments (piemēram, laulību apliecība), ko izdevusi konkrēta trešā valsts, nav uzticams (jo īpaši tāpēc, ka ir liels īpatsvars viltotu vai krāpnieciskā veidā iegūtu dokumentu), šādas dalībvalsts iestādes īpašos gadījumos var prasīt attiecīgā dokumenta pārbaudi vai legalizēšanu. Šāds pasākums ir jāveic tikai attiecībā uz izdevējas trešās valsts dokumentiem, attiecībā uz kuriem ir norādes, kas attaisno šo pasākumu. Lai iegūtu sīkāku informāciju par to, kā rīkoties ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas gadījumos, skat. 16. iedaļu “ Krāpšana un ļaunprātīga izmantošana (Direktīvas 2004/38/EK 35. pants) ”.

3   Izceļošanas un ieceļošanas tiesības (Direktīvas 2004/38/EK 4. un 5. pants)

3.1   Izceļošanas un ieceļošanas tiesības

3.1.1   Eiropas Savienības pilsoņiem

Neskarot Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļā noteikto ierobežojumu piemērošanu, Direktīvas 2004/38/EK 4. panta 1. punktā un 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka ES pilsoņiem ir tiesības izceļot no dalībvalsts un ieceļot citā dalībvalstī ar derīgu personu apliecinošu dokumentu vai pasi. Nekādas citas formalitātes nevar prasīt.

Tāpēc dalībvalstu pienākums ir saviem valstspiederīgajiem izdot pasi vai personas apliecību saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Dalībvalstīm ir jāatzīst bērna uzvārds, kā tas ir noteikts un reģistrēts bērna dzimšanas un uzturēšanās dalībvalstī (112). Pasē vai personas apliecībā, ko izdevusi valstspiederības dalībvalsts, ir jānorāda bērna vārds un uzvārds, kā tas ir norādīts dalībvalsts izdotajā dzimšanas apliecībā (113). Tas attiecas arī uz ES pilsoņiem, kas ir viendzimuma vecāku bērni. Turklāt attiecībā uz šiem bērniem valstspiederības dalībvalsts pienākums ir izdot pasi vai personas apliecību, nepieprasot, lai bērna valstspiederības dalībvalsts izdod dzimšanas apliecību (114).

Turklāt, lai ES bērns varētu īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ar katru no abiem vecākiem, vecākiem ir tiesības uz dokumentu, kurā norādīts, ka viņi ir personas, kas tiesīgas ceļot kopā ar bērnu (šis dokuments var būt dzimšanas apliecība). Citām dalībvalstīm ir pienākums atzīt šo dokumentu (115) ...

3.1.2   Ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi

Trešo valstu pilsoņiem, kas ir ES pilsoņa ģimenes locekļi, ir jābūt derīgai pasei. Viņiem var arī tikt prasīta vīza, ja viņi ir trešo valstu valstspiederīgie, kuriem piemērojams pienākums iegūt vīzu (skat. 3.3. iedaļu “ Visa rules ”). Par atbrīvojumu no vīzas pienākuma skat. 3.2. iedaļu “ Atbrīvojums no vīzas prasības ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi”.

3.1.3   Ceļošanas dokumentiem piemērojamās prasības

Papildus prasībām, kas izriet no Regulas (ES) 2019/1157 par ES pilsoņu personas apliecībām un no Regulas (EK) Nr. 2252/2004 par ES pilsoņu pasēm (116), vienīgā prasība attiecībā uz ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu ceļošanas dokumentiem ir tāda, ka tiem ir jābūt derīgiem (Direktīvas 2004/38/EK 5. panta 1. punkts). Proti, dalībvalstis nedrīkst noraidīt ceļošanas dokumentu:

—	kuram nav noteikts turpmākais derīgums — pietiek ar to, ka ceļošanas dokuments ir derīgs dienā, kas persona ieceļo valsts teritorijā;

—	kas ir vecs dokuments bez jaunākajiem drošības elementiem.

3.1.4   ES pilsoņu personas apliecības formāts

Regulā (ES) 2019/1157 (117), kas piemērojama no 2021. gada 2. augusta  (118), ir ieviesti minimālie drošības un formāta standarti dalībvalstu izdotajām personas apliecībām (119). Regulā (ES) 2019/1157 ir arī noteikts, ka personas apliecības, kas neatbilst šīm prasībām, tiek pakāpeniski izņemtas no aprites. Šādas apliecības kļūs nederīgas to derīguma termiņa beigās vai 2031. gada 3. augustā (atkarībā no tā, kas ir agrāk) (120).

3.1.5   Robežsargu rokasgrāmata (Šengenas rokasgrāmata)

ES dalībvalstīm, kas īsteno Šengenas acquis attiecībā uz ārējām robežām, kā arī Šengenas asociētajām valstīm (121) Robežsargu rokasgrāmatā (Šengenas rokasgrāmata) (122) ir sniegtas kopējās pamatnostādnes, paraugprakse un ieteikumi robežkontroles jautājumos, kā arī ņemtas vērā īpatnības, kas izriet no brīvas pārvietošanās acquis (skat. jo īpaši II daļas I iedaļas 2. apakšiedaļu, kurā ir aplūkots jautājums par tādu personu pārbaudēm, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar ES tiesībām; 6.2. apakšiedaļu par spiedoga iespiešanu ceļošanas dokumentos un 8.3. apakšiedaļu, kurā aplūkots jautājums par atteikumu ieceļot personām, kurām ir brīvas pārvietošanās tiesības saskaņā ar ES tiesībām).

3.1.6   Nav ceļošanas dokumentu

Ja ES pilsonim vai ģimenes loceklim, kas nav ES pilsonis un ceļo kopā ar ES pilsoni vai viņam pievienojas, nav vajadzīgo ceļošanas dokumentu vai attiecīgā gadījumā nav vajadzīgo vīzu, attiecīgā dalībvalsts pirms šādas personas nosūtīšanas atpakaļ sniedz tai visas pienācīgās iespējas iegūt vajadzīgos dokumentus vai nogādāt tai šos dokumentus pienācīgā laikposmā, vai citādi apstiprināt vai pierādīt, ka tai ir brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām (Direktīvas 2004/38/EK 5. panta 4. punkts). Šādos gadījumos ES pilsonim vai ģimenes loceklim, kas nav ES pilsonis, ir pienākums pierādīt, ka šai personai ir piemērojama šī direktīva.

Tomēr ir ļoti ieteicams vienmēr turēt prasītos ceļošanas dokumentus (pasi vai ID karti) vai vīzas, lai ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi vajadzības gadījumā varētu sevi identificēt (ja aptur policija, kāpjot lidmašīnā, utt.). Dalībvalstis var pieņemt valsts noteikumus, kas personām, kuras atrodas dalībvalsts teritorijā, uzliek pienākumu turēt vai nēsāt līdzi papīrus un dokumentus, un, ja šis pienākums netiek pildīts, var piemērot sankcijas.

3.1.7   Ieceļošanas un izceļošanas atteikums

ES tiesības paredz, ka dalībvalstis var liegt ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ieceļošanu teritorijā un izceļošanu no tās, ja viņi rada risku sabiedriskai kārtībai, valsts drošībai un veselības aizsardzībai Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļas izpratnē vai ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumā (skat. 13. iedaļu “ Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (Direktīvas 2004/38/EK 27., 28. un 29. pants) ” un 16. iedaļu “ Krāpšana un ļaunprātīga izmantošana (Direktīvas 2004/38/EK 35. pants) ”).

3.2   Atbrīvojums no vīzas prasības ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi

Direktīvas 2004/38/EK 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi, ir atbrīvoti no vīzas prasības, ja viņiem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas minēta Direktīvas 2004/38/EK 10. pantā (123).

a)   Uzturēšanās atļaujas, kuru turētājiem nav nepieciešama vīza saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK

Saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK vīza nav nepieciešama, ja ir izdotas šādas uzturēšanās atļaujas:

—	uzturēšanās atļaujas, kas izdotas saskaņā ar 10. pantu to ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri ir pārcēlušies uz dalībvalsti, kas nav viņu valstspiederības dalībvalsts;

—	pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kas izdotas saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 20. pantu (aizstājot uzturēšanās atļaujas, kas izdotas uz pieciem gadiem saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu).

Uzturēšanās atļauja, kas izsniegta saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. un 20. pantu (124), ir pietiekams pierādījums tam, ka tās turētājs ir ES pilsoņa ģimenes loceklis (125). Šādas uzturēšanās atļaujas turētājiem nav nepieciešama vīza nevienā dalībvalstī, tostarp ES pilsoņa valstspiederības dalībvalstī (126), un neatkarīgi no tā, vai izdevēja vai apmeklētā dalībvalsts ietilpst Šengenas zonā, kurā nav kontroles uz iekšējām robežām (Šengenas zona) (127).

Direktīvas 2004/38/EK 5. panta 2. punktā noteiktais atbrīvojums no vīzas prasības attiecas uz ģimenes locekļiem, kuriem ir izsniegta uzturēšanās atļauja vai pastāvīgas uzturēšanās atļauja, gan tad, ja šo atļauju ir izdevusi dalībvalsts, kas nav Šengenas zonas dalībvalsts, gan tad, ja to izdevusi dalībvalsts, kas ir šīs zonas dalībvalsts (128).

Direktīvas 2004/38/EK 5. panta 2. punktā noteiktās attiecīgās uzturēšanās atļaujas turētājiem nav vajadzīga vīza, neatkarīgi no tā, vai atļaujas turētājs pavada ES pilsoni vai viņam pievienojas. Proti, pretēji tam, kas noteikts citos Direktīvas 2004/38/EK pantos (piemēram, 6. vai 7. pantā), Direktīvas 2004/38/EK 5. panta 2. pantā netiek prasīts pavadīt vai pievienoties mobilajam ES pilsonim.

Piemēri. — R.ir ES pilsonis, kam ir A dalībvalsts valstspiederība un kas kopā ar savu laulāto M., kas ir no Ķīnas, uzturas B dalībvalstī, kura neietilpst Šengenas zonā  (129) . M. ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu, ko izdevusi B dalībvalsts. R. un M. ceļo uz C dalībvalsti, kas ir Šengenas zonā. M. ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu, tāpēc viņai nav nepieciešama vīza saskaņā ar šo direktīvu, pat ja viņa ceļo uz C dalībvalsti, kas ir Šengenas zonā. — T.ir ES pilsonis, kam ir B dalībvalsts valstspiederība un kas kopā ar savu laulāto S., kas ir no Indijas, uzturas D dalībvalstī, kas ietilpst Šengenas zonā. S. ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu, ko izdevusi D dalībvalsts. S. ceļo uz E dalībvalsti, kas nav Šengenas zonā. S. ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu, tāpēc viņai nav nepieciešama vīza saskaņā ar šo direktīvu, pat ja viņa vienatnē ceļo uz E dalībvalsti, kas neietilpst Šengenas zonā. — P.ir ES pilsonis, kam ir A dalībvalsts valstspiederība. Viņš kopā ar savu laulāto L., kas ir no Ķīnas, uzturas B dalībvalstī, kas nav Šengenas zonā. L. ir uzturēšanās atļauja, ko izdevusi B dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 20. pantu. L. vienatnē ceļo uz C dalībvalsti, kas ir Šengenas zonā, un tad uz E dalībvalsti, kas nav Šengenas zonā. Tā kā viņai ir uzturēšanās atļauja, viņai nav nepieciešama vīza ne C dalībvalstī, ne E dalībvalstī, pat ja viņa ceļo vienatnē. — Y.ir ES pilsonis, kas ir Šengenas zonā neietilpstošas A dalībvalsts valstspiederīgais. Viņš uzturas kopā ar savu laulāto T., kas ir no Indijas, C dalībvalstī, kas ir Šengenas zonā. T. ir uzturēšanās atļauja, ko izdevusi C dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 20. pantu. Tā kā viņai ir uzturēšanās atļauja, viņai nav nepieciešama vīza A dalībvalstī. Vīza nav nepieciešama A dalībvalstī, pat ja T. ceļo vienatnē.

Attiecībā uz uzturēšanās atļauju formātu skat. 12.2. iedaļu “ Uzturēšanās atļaujas un pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, kas izdotas ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi (Direktīvas 2004/38/EK 10. un 20. pants un Regulas (ES) 2019/1157 7. un 8. pants), — formāts un derīguma termiņš”.

Turklāt atbrīvojums no vīzas prasības attiecas arī uz:

—	(pastāvīgās) uzturēšanās atļaujām, kas izdotas “ Zhu un Chen vecākiem” (skat. 2.2.2.5. iedaļu “ Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji ”);

—	(pastāvīgās) uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādu ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri atgriezušies uz savas valstspiederības dalībvalsti (skat. 18, iedaļu “ Uzturēšanās tiesības tādu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kas atgriežas ”), un

—	(pastāvīgās) uzturēšanās atļaujām, kas izdotas dubultpilsoņu ģimenes locekļiem, ja šādiem ģimenes locekļiem pēc analoģijas ir piemērojama Direktīva 2004/38/EK (skat. 2.1.4. iedaļu “ Dubultpilsoņi ”).

Kā paskaidrots šā dokumenta 12.2. iedaļā “ Uzturēšanās atļaujas un pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, kas izdotas ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi (Direktīvas 2004/38/EK 10. un 20. pants un Regulas (ES) 2019/1157 7. un 8. pants), — formāts un derīguma termiņš”, šīm trešām valstīm piederīgo ģimenes locekļu trim kategorijām arī būtu jāizdod (pastāvīgās) uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, jo tā viņiem ir piemērojama pēc analoģijas.

b)   Uzturēšanās dokumenti, kas nedod tiesības uz atbrīvojumu no vīzas prasības saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK

Visi citi uzturēšanās dokumenti, kas izsniegti ES pilsoņu ģimenes locekļiem, neatbrīvo to turētājus no vīzas prasības saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

Jāatzīmē, ka uzturēšanās dokumenti, kas izdoti saskaņā ar valsts tiesību aktiem un ir domāti tikai iekšējai situācijai (ģimenes apvienošanās ar izdevējas dalībvalsts valstspiederīgajiem, kuri nav izmantojuši brīvas pārvietošanās tiesības), neattiecas uz personām, kurām piemēro brīvas pārvietošanās noteikumus. Attiecīgi dalībvalstīm ir jāizdod šie uzturēšanās dokumenti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002 (130). Ja uzturēšanās atļauju ir izdevusi dalībvalsts, kas ietilpst Šengenas zonā, uzturēšanas atļaujas, kas izdotas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002, dod atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas ietilpst Šengenas zonā.

Tomēr uzturēšanās dokumenti, kas nav izsniegti saskaņā Direktīvu 2004/38/EK, var atbilstoši Šengenas noteikumiem atbrīvot šādas atļaujas turētāju no vīzas prasības (131). Sīkāku informāciju šajā saistībā skat. Robežsargu rokasgrāmatā (Šengenas rokasgrāmata).

Piemērs. A dalībvalsts ietilpst Šengenas zonā. ES pilsonis, kas ir A dalībvalsts valstspiederīgais, uzturas kopā ar savu laulāto, kas nav ES pilsone, A dalībvalstī. Abi ceļo uz citu dalībvalsti, kas arī ietilpst Šengenas zonā. Tā kā trešai valstij piederīgajai laulātajai ir uzturēšanās atļauja, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem izdevusi Šengenas zonas dalībvalsts, saskaņā ar Šengenas noteikumiem viņai nav nepieciešama ieceļošanas vīza.

3.3   Vīzas noteikumi

Kā noteikts direktīvas 5. panta 2. punktā, dalībvalstis var pieprasīt ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi un ceļo kopā ar ES pilsoni vai pievienojas ES pilsonim un kuriem piemēro Direktīvu 2004/38/EK, ieceļošanas vīzu saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1806 (132), vai Īrijas gadījumā — saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādiem ģimenes locekļiem ir tiesības ieceļot dalībvalsts teritorijā, kā arī saņemt ieceļošanas vīzu  (133). Tas viņus atšķir no citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem šādu tiesību nav.

Tiesības iegūt vīzu piemēro neatkarīgi no ceļojuma nolūka, ar nosacījumu, ka ģimenes loceklis, kas nav ES pilsonis, pavada ES pilsoni vai pievienojas ES pilsonim (piemēram, lai apmestos uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī vai lai ceļotu uz uzņēmēju dalībvalsti).

Saskaņā ar 5. panta 2. punktu dalībvalstīm šādām personām jāpiešķir visi atvieglojumi, lai tās iegūtu vajadzīgās vīzas, kas jāizsniedz bez maksas pēc iespējas drīz un izmantojot paātrinātu procedūru.

Tomēr Direktīvā 2004/38/EK nav paredzēti citi noteikumi attiecībā uz vīzu izsniegšanas procedūrām.

Dalībvalstīm, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis par kopējo vīzu politiku (134), ar Komisijas īstenošanas lēmumu tika pieņemta Rokasgrāmata par vīzu pieteikumu apstrādi un grozījumiem izsniegtajās vīzās saskaņā ar Vīzu kodeksu (135). Rokasgrāmatā vesela iedaļa (III daļa) ir veltīta īpašiem noteikumiem, kas attiecas uz to, kā apstrādāt vīzas pieteikumus, ko iesnieguši ES pilsoņu ģimenes locekļi, un ņemtas vērā īpatnības, kas izriet no brīvas pārvietošanās acquis. Vīzu kodekss un rokasgrāmata nav piemērojama Īrijai, Bulgārijai, Kiprai un Rumānijai, bet lielākā daļa Vīzu rokasgrāmatas III daļā iekļauto darbības instrukciju attiecas arī uz šīm ES dalībvalstīm.

Ilgāk par 15 dienām ģimenes locekļu, kas nav ES pilsoņi, vīzas pieteikumi “būtu jāapstrādā vien izņēmuma un pienācīgi pamatotos gadījumos”, un vairāk kā 4 nedēļas ilga aizkavēšana nav pamatota.

Dalībvalstu iestādēm jāinformē ģimenes locekļi par to, kāda veida vīza viņiem ir jāpieprasa (tas ir, īstermiņa vīza), un dalībvalstu iestādes nevar viņiem pieprasīt iesniegt pieteikumu ilgtermiņa, uzturēšanās vai ģimenes atkalapvienošanās vīzai.

Dalībvalstis var izmantot īpašas zvanu līnijas vai ārēja uzņēmuma pakalpojumus, lai norunātu tikšanos, bet tām ir jādod iespēja ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, tieši piekļūt konsulātam.

Ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, vajadzētu būt iespējai iespējami īsā laikā norunāt tikšanos ar ārējiem pakalpojuma sniedzējiem vai konsulātos, lai nodrošinātu, ka viņi patiešām var izmantot paātrinātās procedūras priekšrocības.

Ja ģimenes locekļi nolemj neizmantot tiesības iesniegt pieteikumu tieši konsulātā, bet izmantot ārēja uzņēmuma pakalpojumus vai speciālus pakalpojumus, viņiem var prasīt maksu par šiem pakalpojumiem (bet ne maksu par pašu vīzu). Savukārt, ja vīzas pieteikums tiek iesniegts tieši konsulātā, to apstrādā bez maksas.

Tā kā tiesības saņemt ieceļošanas vīzu izriet no ģimenes saitēm ar ES pilsoni, dalībvalstis var pieprasīt tikai uzrādīt derīgu pasi un attiecīgus dokumentus, kas apliecina:

a)	ka ir ES pilsonis, saistībā ar kuru vīzas pieteikuma iesniedzējs var atvasināt kādas tiesības. Pierādīšanas pienākums tiek izpildīts, uzrādot pierādījumus par ES pilsoņa identitāti un valstspiederību (piemēram, derīga personas apliecība vai pase);

b)

ka vīzas pieteikuma iesniedzējs ir šāda ES pilsoņa ģimenes loceklis. Pierādīšanas pienākums tiek izpildīts, uzrādot pierādījumus par savām ģimenes saitēm (piemēram, laulības apliecību, dzimšanas apliecību u. tml.) un — vajadzības gadījumā — pierādījumus par atbilstību citiem Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā vai 3. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem (piemēram, pierādījumus par apgādību, piederību mājsaimniecībai, nopietniem veselības apsvērumiem, ilgstošām partnerattiecībām u. tml.).

c)	vīzas pieteikuma iesniedzējs pavadīs ES pilsoni vai pievienosies tam uzņēmējā dalībvalstī.

Nevar pieprasīt papildu dokumentus, piemēram, apliecinājumu par apmešanās vietu, pietiekamiem iztikas līdzekļiem, uzaicinājuma vēstuli, biļeti atpakaļceļam vai ceļojuma medicīnisko apdrošināšanu.

Attiecībā uz vīzas atteikumiem piemēro 15. iedaļā “ Procesuālās garantijas (Direktīvas 2004/38/EK 30.–33. pants) ” paskaidrotās attiecīgās piemērojamās procesuālās garantijas.

4   Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem (Direktīvas 2004/38/EK 6. pants)

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 6. pantu Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz 3 mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei. Ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi un pavada ES pilsoni vai pievienojas ES pilsonim, ir jābūt tikai derīgai pasei.

Pirmos 3 mēnešus Direktīvas 2004/38/EK 6. pantu piemēro visiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no tā, kādā nolūkā viņi ir ieceļojuši uzņēmējā dalībvalstī (piemēram, tūrisms, lai meklētu darbu vai pastāvīgu uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī), un vienīgais nosacījums, ko var prasīt saistībā ar uzturēšanos, ir, ka jābūt derīgam personu apliecinošam dokumentam (136).

ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem nevar uzlikt pienākumu pamest dalībvalsti uz minimālo periodu (piemēram, 3 mēnešiem), lai viņi varētu pretendēt uz jaunām uzturēšanās tiesībām šīs dalībvalsts teritorijā saskaņā Direktīvas 2004/38/EK 6. pantu (137).

Pārbaudes par Direktīvas 2004/38/EK 6. panta izpildi nedrīkst veikt sistemātiski. Persona, kas pieprasa uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 6. pantu, principā balstās uz pieņēmumu, ka uz tās uzturēšanos ir attiecināms 6. pants. Personai var lūgt sniegt pierādījumu, kas apliecina, ka šī persona atrodas situācijā, uz kuru attiecas 6. pants, tikai tad, ja rodas pamatotas šaubas, ka uz šo personu faktiski neattiecas 6. pants (138) (tas tā var būt, ja persona nonāk saskarē ar valsts iestādēm vairākas reizes laikposmā, kas ir garāks par 3 mēnešiem pēc kārtas).

Uzturēšanās ilgumu (vai tas ir 3 mēnešus ilgs vai ilgāks) novērtē, veicot individuālu pārbaudi. Tā būtu jāveic, balstoties uz objektīviem faktoriem, un ir jāņem vērā arī attiecīgās personas nodoms un attiecīgie pierādījumi.

Ja ES pilsonim vai viņa ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, tika piemērots lēmums par izraidīšanu, ko dalībvalsts ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 15. panta 1. punktu, jo šīm personām vairs nepienākas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 7. pantu, tās var konkrētos apstākļos pieprasīt jaunas tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā tikai saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu (sīkāku informāciju skat. 14. iedaļā “ Ierobežojumi, pamatojoties uz citiem apsvērumiem, kas nav sabiedriskā kārtība, valsts drošība vai veselības aizsardzība (Direktīvas 2004/38/EK 15. pants)”).

5   ES pilsoņu tiesības uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un administratīvās formalitātes (Direktīvas 2004/38/EK 7., 8., 14. un 22. pants)

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punktu ES pilsoņiem ir tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī ilgāk par 3 mēnešiem, ja:

a)	viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī (7. panta 1. punkta a) apakšpunkts);

b)	viņu līdzekļi ir pietiekami un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī (7. panta 1. punkta b) apakšpunkts);

c)	viņi apmeklē mācības uzņēmējā dalībvalstī un viņiem tajā ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums (7. panta 1. punkta c) apakšpunkts) vai

d)	viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada ES pilsoni, kurš atbilst vienam no minētajiem nosacījumiem, vai pievienojas šim ES pilsonim (7. panta 2. punkts).

Direktīvas 2004/38/EK 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt, lai ES pilsonis reģistrējas attiecīgajās iestādēs, ja uzturēšanās būs ilgāka par 3 mēnešiem. Dalībvalstīm, kas nav ieviesušas šo pienākumu, nav jāizdod reģistrācijas apliecības ES pilsoņiem. Šajās dalībvalstīs mobilie ES pilsoņi, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38/EK, drīkst pierādīt, ka viņu statusam ir piemērojama Direktīva 2004/38/EK, izmantojot visus atbilstošos līdzekļus.

Uzturēšanās tiesības un likumīgas uzturēšanās nepārtrauktība netiek ietekmēta, ja mainās Direktīvas 2004/38/EK noteikums, uz kuru šīs tiesības ir balstītas. Pastāv iespēja vienlaikus atbilst vairākiem noteikumiem, kas dod tiesības uzturēties, un tādējādi personai var būt vairāki statusi (piemēram, students, kas vienlaikus ir arī darba ņēmējs) (139). Statusa maiņa nenozīmē, ka jāizdod jauns uzturēšanās dokuments, ne arī ka par to ir jāziņo valsts iestādēm.

Dalībvalstis var sekmēt ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kas nav ES pilsoņi, integrāciju, piedāvājot pēc brīvprātības principa apmeklēt valodu un citus speciālus kursus (140). Atteikums apmeklēt šādus kursus nedrīkst radīt nekādas sekas.

5.1   Darba ņēmēji un pašnodarbinātas personas

5.1.1   Darba ņēmēju un pašnodarbināto personu definīcija

Termini “darba ņēmējs” un “pašnodarbināta persona” nav definēti ne primārajos, ne pakārtotajos ES tiesību aktos.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru apzīmējumam “darba ņēmējs” saistībā ar pārvietošanās brīvību ES ir īpaša nozīme (141) un tas ir jāinterpretē plaši (142). Nav iespējams piemērot valstu tiesību aktos (piemēram, darba ņēmēja definīcija darba tiesībās) noteiktās atšķirīgās definīcijas, kas būtu ierobežojošākas.

Tiesa ir definējusi, ka “darba ņēmējs” ir persona, kas veic reālas un faktiskas darbības citas personas vadībā, par to saņemot atlīdzību, izņemot tik nebūtiskas darbības, ka tās tiešām var uzskatīt par nenozīmīgām un palīgdarbībām (143). Darba attiecību pamatiezīmes ir šādas:

—	persona sniedz pakalpojumu noteiktu laika posmu (144);

—	citai personai un citas personas vadībā (145);

—	par to saņem atlīdzību (atlīdzība natūrā arī ir uzskatāma par atlīdzību) (146).

Sīkāku informāciju skat. Komisijas 2010. gada paziņojumā “No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises”  (147). “Darba ņēmējs” atšķiras no “pašnodarbinātas personas” ar to, ka darba ņēmējam ir padotības saikne. Padotības attiecībās darbu raksturo tas, ka darba devējs nosaka darbības izvēli, atlīdzību un darba nosacījumus (148).

Lai arī pašnodarbinātām personām var prasīt pierādījumu par pašnodarbinātību, pārmērīgas pierādīšanas prasības var nebūt pamatotas. Vienlaikus valstu prasībām ir jābūt tādām, lai nerastos situācijas, ka, lai saņemtu uzturēšanās reģistrācijas atļauju, ir jāreģistrējas darbības veikšanai pašnodarbinātā statusā, un vienlaikus, lai veiktu darbību pašnodarbinātā statusā, ir jābūt uzturēšanās reģistrācijas atļaujai.

5.1.2   Darba ņēmēju vai pašnodarbināto statusa saglabāšana

Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka ES pilsoņi noteiktās situācijās saglabā darba ņēmēja/ pašnodarbinātā statusu, pat ja viņi vairs nav nodarbināti (un tāpēc viņiem piemēro vienlīdzīgu attieksmi, skat. 11. iedaļu “ Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (Direktīvas 2004/38/EK 24. pants) ”). Saskaņā ar Tiesas judikatūru (149) saraksts direktīvas 7. panta 3. punktā ar apstākļiem, kādos darba ņēmējs / pašnodarbinātā persona var saglabāt savu statusu, ir neizsmeļošs.

Lai saglabātu darba ņēmēja statusu saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu, darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām, kas vairs nestrādā, ir jāreģistrējas kā darba meklētājiem attiecīgajos nodarbinātības dienestos (150). Uzņēmēja dalībvalsts var piemērot darba meklētājiem arī citas prasības, ar nosacījumu, ka šādas prasības tiek piemērotas arī tās valstspiederīgajiem, piemēram, nosacījumu, ka darba meklētājs ir pieejams nodarbinātības dienestam un tā sniegtajiem pakalpojumiem (piemēram, ierodas uz konsultācijām, profilēšanu, mācībām, sūta pieteikumus, saņemot informāciju par pieejamajām darba vietām, attiecīgā gadījumā ievēro darba integrēšanas nolīguma noteikumus utt.).

ES pilsoņi, kuriem vairs nav darba ņēmēja statusa, var turpināt meklēt darbu, tomēr viņiem var prasīt sniegt pierādījumu, ka “viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā”  (151). Uzņēmēja dalībvalsts viņiem var atteikt sociālo palīdzību saskaņā ar Direktīvas 24. panta 2. punktu (152) (skat. arī 11. iedaļa “ Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (Direktīvas 2004/38/EK 24. pants) ”).

5.1.3   ES pilsoņi, kas strādā starptautiskās organizācijās vai diplomātiskā/konsulārā statusā

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (153) ES pilsoņiem, kas strādā starptautiskā organizācijā citā dalībvalstī, kas nav viņu valstspiederības dalībvalsts, piemēro ES Līguma noteikumus par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un viņiem nevar liegt šīs tiesības saskaņā ar ES tiesībām par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos tikai tāpēc, ka viņi strādā starptautiskā organizācijā.

Tas tā ir neatkarīgi no tā, ka:

—	viņi izmanto arī priekšrocības, ko sniedz viņu organizācijas ar uzņēmēju dalībvalsti noslēgtais mitināšanas nolīgums (pamatojoties uz kuru, viņi var tikt atbrīvoti no imigrācijas kontroles);

—	viņiem var būt īpašs uzturēšanās dokuments, kas izdots saskaņā ar šādu mitināšanas nolīgumu, vai

—	viņi ir ieradušies uzņēmējā dalībvalstī, lai strādātu šajā starptautiskajā organizācijā (tādējādi viņiem nav uzturēšanās priekšvēstures pirms darba uzsākšanas).

Tas pats attiecas uz ES pilsoņiem, kuriem ir diplomātiskā vai konsulārā pārstāvja statuss dalībvalstī saskaņā ar Vīnes konvencijām (154).

5.2   Studenti un ekonomiski neaktīvie ES pilsoņi

Studentiem un ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai ne viņi, ne viņu ģimenes locekļi uzturēšanās periodā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Viņiem un viņu ģimenes locekļiem ir jābūt arī visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam  (155).

Saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK ES pilsonim nav liegtas “uzturēšanās tiesības” dalībvalstī, kurā viņš strādā vai ir pašnodarbinātais, un vienlaikus citā dalībvalstī, kurā ES pilsonis pavada laiku (piemēram, brīvdienas vai atvaļinājumu), ja tiek izpildīti attiecīgie nosacījumi. Tādējādi dalībvalstī, kurā ES pilsonis uzturas kā students vai ekonomiski neaktīva persona, šis ES pilsonis var iegūt vai saglabāt “uzturēšanās tiesības”, ja ir izpildīti nosacījumi par pietiekamiem līdzekļiem un visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu, un attiecīgā gadījumā, ja ES pilsonis ir uzņemts kā students.

Piemērs. P. ir A dalībvalsts valstspiederīgā. Viņa strādā B dalībvalstī, kurā parasti uzturas darbadienās. Savukārt katru nedēļas nogali un vairākus mēnešus gadā viņa pavada C dalībvalstī, kurā viņai pieder māja pie jūras. Viņai ir tiesības uzturēties B dalībvalstī kā darba ņēmējai, un viņa var izmantot arī tiesības uzturēties C dalībvalstī.

5.2.1   Līdzekļu pietiekamība

Jēdziens “pietiekami līdzekļi” jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2004/38/EK mērķi, proti, brīvas pārvietošanās atvieglošanu tik ilgi, kamēr personas, kurām piešķirtas uzturēšanās tiesības, nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

Lai izvērtētu, vai personai ir pietiekami līdzekļi, vispirms jānoskaidro, vai ES pilsonis (un ģimenes locekļi, kuru uzturēšanās tiesības izriet no šā ES pilsoņa) atbilstu valsts kritērijiem, lai viņam tiktu piešķirts minimālais sociālais pabalsts.

ES pilsoņiem ir pietiekami līdzekļi, ja tie nav mazāki par uzņēmējā dalībvalstī noteiktā piešķirtā minimālā iztikas pabalsta robežvērtību. Gadījumā, ja šāds kritērijs nav piemērojams, jāņem vērā minimālā sociālā nodrošinājuma pensija.

Saskaņā ar 8. panta 4. punktu dalībvalstis nedrīkst tieši vai netieši noteikt konkrētu summu, ko tās uzskata par “pietiekamiem līdzekļiem” un saistībā ar ko automātiski var atteikt uzturēšanās tiesības, ja summa ir mazāka par noteikto. Dalībvalstu iestādēm jāņem vērā konkrētās personas individuālā situācija.

Dalībvalstis var atteikt sociālos pabalstus ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem, kas izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un kuriem nav pietiekamu līdzekļu, lai pieprasītu uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38/EK (156). Tāpēc, kad tiek vērtēts, vai tiek izpildīta 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktā pietiekamu līdzekļu prasība, “ir jāveic katras ieinteresētās personas ekonomiskā stāvokļa konkrēta pārbaude, neņemot vērā prasītos sociālās palīdzības pabalstus ”  (157). Proti, 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nolūks ir nepieļaut ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem “izmantot uzņēmējas dalībvalsts labklājības sistēmu savas iztikas finansēšanai”  (158).

Lietā Brey tika uzskatīts, ka, ja ekonomiski neaktīvs ES pilsonis ir tiesīgs saņemt šādu pabalstu, tā “varētu būt pazīme”, ka šai personai nav pietiekamu līdzekļu, lai izvairītos no kļūšanas par pārmērīgu slogu šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai saskaņā ar 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu (159).

Vajadzības gadījumā valsts iestādes var pārbaudīt līdzekļu esamību, to likumību (160), summu un pieejamību. Šīs pārbaudes var veikt, kad ES pilsonis piesakās uzturēšanās reģistrēšanai vai kad viņa ģimenes locekļi piesakās uzturēšanās dokumentam.

Kad uzturēšanās dokuments ir izdots, šo pārbaudi, kā noteikts Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 2. punktā, nedrīkst veikt sistemātiski, bet tikai īpašos gadījumos, ja pastāv pamatotas šaubas par to, vai ES pilsonis vai viņa ģimenes locekļi izpilda pietiekamu līdzekļu nosacījumu.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka 14. panta 2. punktu piemēro arī saistībā ar sociālo pabalstu piešķiršanu (161). Tiesa konstatēja, ka šai tiesību normai atbilst sistēma, kas paredz, ka personai, kas piesakās uz sociālajiem pabalstiem, par katru no tiem pieteikuma veidlapā bija jāsniedz virkne datu, kas atklāj, vai šim pieteicējam ir vai nav uzturēšanās tiesības, ka šos datus pēc tam pārbaudīja iestādes, kas atbild par attiecīgo pabalstu piešķiršanu, un tikai īpašos gadījumos pieteicējiem tika prasīts pierādīt, ka viņiem faktiski ir uzturēšanās tiesības, kā viņi to ir apliecinājuši (162).

Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā sniegtie nosacījumi ir jāinterpretē šauri (163), ievērojot ES tiesībās noteiktās robežas un proporcionalitātes principu (164) un neapdraudot Direktīvas 2004/38/EK lietderīgo iedarbību (165). Turklāt tas, ka Direktīvas 2004/38/EK preambulā ir noteikts, ka uzturēšanās tiesību saņēmēji nedrīkst kļūt par “pārmērīgu” slogu uzņēmējas dalībvalsts publiskajām finansēm, nozīmē zināmu finansiālu solidaritāti, jo īpaši, ja grūtības, ar kādām sastopas uzturēšanās tiesību saņēmējs, ir īslaicīgas (166).

Ņemot to vērā, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, ka ES pilsoņu situācija laika gaitā var mainīties un viņi var iegūt jaunus ienākuma avotus. Piemēram, ES pilsoņi, kas uzturēšanās sākumposmā ir ekonomiski neaktīvi, vēlākā posmā var atrast darbu.

Turklāt var būt dažādi pietiekamu līdzekļu pierādīšanas veidi (167). Tāpēc dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka daži konkrētu veidu dokumenti ir vienīgie pieņemamie pietiekamu līdzekļu pierādījumi, liedzot ES pilsoņiem pierādīt savus līdzekļus citos veidos.

Attiecībā uz līdzekļu veidu un izcelsmi tiem nav jābūt regulāriem, un tie var būt uzkrāta kapitāla veidā.

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā izmantotais formulējums “ir” pietiekami līdzekļi “ir jāinterpretē tādējādi, ka pietiek ar to, ka Savienības pilsoņiem ir pieejami šādi līdzekļi”  (168). ES pilsoņiem nav prasīts pierādīt, ka viņiem pašiem ir pietiekami līdzekļi, jo “Savienības tiesībās nav noteiktas nekādas prasības” attiecībā uz līdzekļu izcelsmi  (169). Tāpēc ir jāakceptē trešās personas nodrošināti līdzekļi (170).

Tiesa arī uzskatīja, ka pietiekamu līdzekļu prasību varētu izpildīt, izmantojot resursus, kas iegūti no darba, ko ES pilsoņa vecāki ir veikuši pēc ES pilsoņa uzturēšanās atļaujas termiņa beigām, ja par šo ienākumu tika maksāti nodokļi un sociālās drošības iemaksas un ja šie līdzekļi ļauj ES pilsonim uzturēt sevi un ģimenes locekļus 10 gadus bez vajadzības paļauties uz uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu (171).

Līdzekļu pieejamības pierādījumu piemēri: — bankas konta izraksti vai bankas vēstules, kas apliecina līdzekļus. Uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst neizvērtēt bankas dokumentus tā iemesla dēļ, ka tie ir sagatavoti citā dalībvalstī, kā arī valsts iestādes nedrīkst prasīt ES pilsonim atvērt bankas kontu uzņēmējā dalībvalstī un noguldīt tur līdzekļus; — pensijas sertifikāti; — pierādījums par ienākumiem, kas gūti no nekustamā īpašuma nomas; — pierādījums par ienākumiem no ieguldījumiem; — pierādījums par ienākumiem vai līdzekļiem, kas saņemti no ES pilsoņa ģimenes locekļiem (piemēram, laulātā, partnera, vecākiem, aprūpētāja utt.); — pierādījums par ienākumiem no saimnieciskās darbības, neatkarīgi no tā, kur tā tiek veikta; — pierādījums par līdzekļiem, kas saņemti mantojuma veidā.

Ja valsts iestāde atsaka/izbeidz uzturēšanās tiesības vai attiecīgā gadījumā pieņem lēmumu par izraidīšanu, pamatojoties uz to, ka ES pilsonis neizpilda pietiekamu līdzekļu prasību, ir nepieciešams pilnīgs samērīgums un individuāls novērtējums  (172). Turklāt ir jāņem vērā Pamattiesību hartā garantētās pamattiesības. Jo īpaši ir jāņem vērā, kāda nozīme ir pārvietošanās brīvībai kā Pamattiesību hartas 45. pantā garantētajām pamattiesībām, izvērtējot, vai pasākums atbilst samērīguma principam, tostarp ka pasākumam ir jābūt atbilstošam un nepieciešamam izvirzīto mērķu sasniegšanai (173).

Katrā gadījumā Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “ja Savienības pilsonis vai viņa/viņas ģimenes locekļi izmanto uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, tas nav priekšnoteikums tūlītējai viņa/viņas izraidīšanai ”.

Lai veiktu novērtējumu dalībvalstis var izstrādāt, piemēram, indikatīvu shēmu, kuras pamatā būtu punktu sistēma. Šajā nolūkā Direktīvas 2004/38/EK 16. apsvērumā ir noteikti trīs kritēriju kopumi.

(1) Ilgums Cik ilgi pabalsts ir ticis piešķirts? Prognoze: vai ticams, ka ES pilsonis tuvākajā laikā izbeigs izmantot pabalstu? Cik ilga ir bijusi uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī? (2) Personiskie apstākļi Cik liela ir ES pilsoņa un viņa ģimenes locekļu piesaiste uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībai? Vai ir kādi apsvērumi saistībā ar vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko situāciju, kas būtu jāņem vērā? (3) Summa Kāda ir piešķirtā atbalsta kopējā summa? Vai ES pilsonis iepriekš ir bijis ļoti lielā mērā atkarīgs no sociālās palīdzības? Vai ES pilsonis iepriekš ir maksājis sociālās apdrošināšanas iemaksas uzņēmējā dalībvalstī?

Tik ilgi, kamēr personas, kurām piešķirtas uzturēšanās tiesības, nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, viņus šā iemesla dēļ nevar izraidīt (174).

Sociālo pabalstu saņemšana var tikt uzskatīta par būtisku, nosakot, vai attiecīgā persona ir slogs sociālās palīdzības sistēmai.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punktu izraidīšanas pasākumus nekādā gadījumā nedrīkst vērst pret darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem (ja vien tie nav pamatoti ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību). Tas pats attiecas uz darba meklētājiem, kas ieradušies uzņēmējā dalībvalstī darba meklējumos, un personām, kas vairs nestrādā un kurām vairs nav darba ņēmēja statusa, kamēr vien šie cilvēki var pierādīt, “ka viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā”  (175) (skat. 6. iedaļu “ Darba meklētāju uzturēšanās tiesības (Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts) ”).

Par pietiekamu līdzekļu esamības un 24. pantā noteiktās vienlīdzīgas attieksmes saikni skat. 11. iedaļu “ Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (Direktīvas 2004/38/EK 24. pants) ”.

5.2.2   Visaptveroša veselības apdrošināšana

Ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem (tostarp studentiem) un viņu ģimenes locekļiem ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam uzņēmējā dalībvalstī (176).

Šī prasība ir izpildīta, ja ES pilsonim ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums, kas attiecas uz viņu un viņa ģimenes locekļiem, un otrādi, ja ģimenes loceklim ir šāds apdrošināšanas segums, kas attiecas uz ES pilsoni (177) ...

Privāta vai valsts veselības apdrošināšana, kas iegūta uzņēmējā dalībvalstī vai citviet, principā ir pieņemama, kamēr tā nodrošina visaptverošu segumu un nerada slogu uzņēmējas dalībvalsts finansēm. Aizsargājot savas valsts finanses, kamēr tiek veikta veselības apdrošināšanas seguma apmēra izvērtēšana, dalībvalstīm jāievēro ES tiesībās noteiktie ierobežojumi un jārīkojas saskaņā ar proporcionalitātes principu (178).

Pensionāri izpilda visaptverošas veselības apdrošināšanas seguma nosacījumu, ja viņiem ir tiesības uz veselības aprūpi tās dalībvalsts vārdā, kura maksā viņiem pensiju (179). Proti, pensionāri, kuriem ir S1 veidlapa (PD S1), ir tiesīgi izmantot veselības aprūpes pakalpojumus uzturēšanās dalībvalstī un izpilda visaptverošas veselības apdrošināšanas nosacījumu (180).

Ja attiecīgais ES pilsonis nepārceļas uz pastāvīgu dzīvi Regulas (EK) Nr. 883/2004 izpratnē uz uzņēmēju dalībvalsti un plāno atgriezties (piemēram, saistībā ar mācībām vai norīkojumu darbā uz citu dalībvalsti), Eiropas veselības apdrošināšanas karte (EVAK), ko izdevusi izcelsmes dalībvalsts, pierāda šādu visaptverošu segumu (skat. 11.4. iedaļu “ Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei — saturs un nosacījumi” un saistībā ar dzīvesvietu Regulas (EK) Nr. 883/2004 izpratnē skat. 11.3. iedaļu “ Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 883/2004 savstarpējā saikne par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ”).

Tomēr dalībvalsts izdoto EVAK nevar izmantot ekonomiski neaktīvie ES pilsoņi (citās situācijās, kas nav iepriekš minētās situācijas), lai pierādītu, ka viņiem ir visaptveroša veselības apdrošināšana, ja viņi izpilda divus šādus kumulatīvus nosacījumus:

—	viņi īsteno savas tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī ilgāk par 3 mēnešiem saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un pirms pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas; un

—

viņi ir pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi uzņēmējā dalībvalstī Regulas (EK) Nr. 883/2004 izpratnē (kā paskaidrots 11.3. iedaļā “ Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 883/2004 savstarpējā saikne par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ”), un tādējādi viņiem vairs nav izcelsmes dalībvalsts sociālās drošības sistēmas seguma.

Tomēr ES pilsoņiem šajā pēdējā minētajā gadījumā ir tiesības pievienoties uzņēmējas dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēmai, pamatojoties uz Regulu Nr. 883/2004 (181).

Šādos apstākļos tomēr uzņēmēja dalībvalsts var paredzēt, ka piekļuve šai sistēmai kļūst bezmaksas tikai tad, kad ES pilsonis iegūst tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos, lai nepieļautu, ka ekonomiski neaktīvie ES pilsoņi kļūst par pārmērīgu slogu tās publiskajām finansēm (182).

Tāpēc uzņēmēja dalībvalsts, ievērojot samērīguma principu, drīkst iekļaut savā valsts veselības apdrošināšanas sistēmā ekonomiski neaktīvu ES pilsoni, ņemot vērā nosacījumus, kas izstrādāti, lai nodrošinātu, ka ES pilsonis nekļūst par pārmērīgu slogu tās publiskajām finansēm. Šie nosacījumi var būt, piemēram, ka ES pilsonim ir jānoslēdz vai jāuztur privāts visaptverošs veselības apdrošināšanas segums, kas ļauj atlīdzināt uzņēmējai dalībvalstij ar veselības aprūpi saistītos izdevumus, kuri tikuši segti par labu šim pilsonim, vai ka minētajam pilsonim ir jāveic iemaksa šīs dalībvalsts publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā (183). Šajā saistībā Tiesa ir nospriedusi, ka uzņēmējai dalībvalstij ir jārūpējas par samērīguma principa ievērošanu “un tātad par to, lai šim pilsonim nebūtu pārmērīgi grūti ievērot šādus nosacījumus”  (184).

Katrā ziņā, tiklīdz ES pilsonis ir pievienojies šādai publiskajai veselības apdrošināšanas sistēmai uzņēmējā dalībvalstī, šim pilsonim ir visaptveroša veselības apdrošināšana direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (185) un papildu privāto apdrošināšanu vairs nedrīkst pieprasīt.

Turklāt uzņēmēja dalībvalsts var noteikt papildu nosacījumus iekļaušanai tās valsts veselības apdrošināšanas sistēmā (piemēram, viena gada iepriekšēja uzturēšanās ES), ar noteikumu, ka šādus nosacījumus piemēro arī tās valstspiederīgajiem un tie atbilst proporcionalitātes principam.

Piemēri. — C. ir A dalībvalsts valstspiederīgais un šajā valstī ir iestājies universitātē. Viņš uz laiku pārceļas uz B dalībvalsti, kurā dažus mēnešus pavada kā Erasmus students. A dalībvalsts izdotā EVAK ir pietiekams pierādījums, ka viņam ir visaptveroša veselības apdrošināšana B dalībvalstī. — P. pastāvīgi uzturas A dalībvalstī un ir tās valstspiederīgais. Tad viņš iegādājas māju B dalībvalstī un pārceļas uz to, lai pievienotos savai sievai un dēlam, un dzīvo no saviem ietaupījumiem. Viņš pārtrauc sava dzīvokļa īres līgumu A dalībvalstī un visu savu iedzīvi paņem līdzi uz B dalībvalsti. Viņš apliecina, ka viņam nav nodoma atgriezties A dalībvalstī. Viņš nevar izmantot EVAK, ko izdevusi viņa izcelsmes valsts, proti, A dalībvalsts, lai pierādītu, ka viņam ir visaptveroša veselības apdrošināšana B dalībvalstī. — M. ir A dalībvalsts valstspiederīgā. Viņa pārceļas uz pastāvīgu dzīvi uz B dalībvalsti, lai pievienotos savam vīram, kas ir B dalībvalsts valstspiederīgais. Viņa nav ekonomiski aktīva. B dalībvalstī ir valsts finansētas veselības aprūpes sistēma, kas tiek piešķirta, individuāli un diskrecionāri neizvērtējot personiskās vajadzības, visām personām, kuras ietilpst valsts tiesību aktos noteiktajām saņēmēju kategorijām. M. atbilst visām B dalībvalsts valstspiederīgajiem izvirzītajām iekļaušanas sistēmā prasībām. Tāpēc viņai ir tiesības pievienoties B dalībvalsts publiskajai veselības apdrošināšanas sistēmai. B dalībvalstij nav obligāti jāatļauj tai pievienoties bez maksas, bet visiem nosacījumiem šajā saistībā ir jābūt samērīgiem, un jānodrošina, ka ES pilsonim tos nav pārmērīgi grūti izpildīt.

Tiklīdz ES pilsonis iegūst pastāvīgās uzturēšanās tiesības, prasība par visaptverošu veselības apdrošināšanu vairs neattiecas ne uz pilsoni, ne viņa ģimenes locekļiem (186).

Sīkāku informāciju skat. 11.3. iedaļā “ Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 883/2004 savstarpējā saikne par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ”.

5.2.3   Studenti

Attiecībā uz mobiliem ES studentiem, ievērojot 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, dalībvalstis var pieprasīt:

—	pierādījumu, ka viņi ir uzņemti akreditētā privātā vai valsts mācību iestādē primāri ar mērķi mācīties, tostarp apmeklēt arodmācības;

—	pierādījumu, ka viņiem ir visaptveroša veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī (skat. 5.2.2. iedaļu “ Visaptveroša veselības apdrošināšana ”), un

—	deklarāciju (vai līdzvērtīgu apliecinājumu), ka viņiem ir pietiekami līdzekļi sev un saviem ģimenes locekļiem, lai uzturēšanās periodā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

5.2.4   Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji

Kā paskaidrots 2.2.2.5. iedaļā “ Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji ”, Tiesa ir nospriedusi, ka papildus Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā uzskaitītajām personām, ja nepilngadīgi ES pilsoņi īsteno brīvas pārvietošanās tiesības, viņu primārajiem aprūpētājiem, kas nav ES pilsoņi, ir jābūt atzītām tiesībām uzturēties uzņēmējā dalībvalstī.

Nepilngadīgu ES pilsoņu un viņu primāro aprūpētāju tiesības uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un mazāk par 5 gadiem tiek piešķirtas ar nosacījumiem. Nepilngadīgie parasti īsteno brīvas pārvietošanās tiesības, neiesaistoties saimnieciskajā darbībā. Tāpēc ir jāpārbauda, vai ES bērni, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties, atbilst nosacījumam, ka 1) viņiem ir pietiekami līdzekļi sev un saviem aprūpētājiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai uzturēšanās laikā, un 2) viņiem un viņu aprūpētājiem ir visaptverošas veselības apdrošināšanas segums (Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, skat. 5.2.1. iedaļu “ Sufficient resources ” un 5.2.2. iedaļu “ Visaptveroša veselības apdrošināšana ”) (187). Šajā saistībā ir jāizvērtē šādi aspekti:

—	nepilngadīgie ES pilsoņi var izpildīt pietiekamu līdzekļu prasību ar savu trešo valstu primāro aprūpētāju starpniecību (188) (skat. 5.2.1. iedaļu “ Līdzekļu pietiekamība ” kurā sniegta sīkāka informācija jo īpaši par līdzekļu veidu un izcelsmi);

—

visaptverošas veselības apdrošināšanas seguma prasību var izpildīt: — ja nepilngadīgiem ES pilsoņiem ir visaptveroša veselības apdrošināšana, kuras segumā ir ietverti viņu primārie aprūpētāji, un — otrādi, ja viņu primārajiem aprūpētājiem ir visaptveroša veselības apdrošināšana, kuras segumā ir ietverti nepilngadīgie ES pilsoņi (189).

Tiklīdz nepilngadīgs ES pilsonis iegūst pastāvīgās uzturēšanās tiesības, viņam un viņa primāriem aprūpētājiem vairs nepiemēro pietiekamu līdzekļu un visaptverošas veselības apdrošināšanas prasību (190).

Jāatzīmē, ka bērnu primārie aprūpētāji arī var iegūt uzturēšanās tiesības, kas izriet no Direktīvas 2004/38/EK 12. panta 3. punkta, ja bērns uzturas uzņēmējā dalībvalstī un ir uzņemts tās izglītības iestādē (191) (skat. 8. iedaļu “ Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā un šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā (Direktīvas 2004/38/EK 12. un 13. pants) ”).

5.3   Reģistrācijas apliecības iegūšanai nepieciešamie apliecinošie dokumenti

Direktīvas 2004/38/EK 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt, lai ES pilsonis reģistrējas attiecīgajās iestādēs, ja uzturēšanās būs ilgāka par 3 mēnešiem. Tādējādi katra dalībvalsts var izlemt, vai piemērot šo pienākumu mobilajiem ES pilsoņiem (sīkāku informāciju par reģistrācijas apliecībām skat. 12.1. iedaļā “ Reģistrācijas apliecības un dokumenti, kas apstiprina ES pilsoņiem izdoto pastāvīgo uzturēšanos (Direktīvas 2004/38/EK 8. un 19. pants un Regulas 2019/1157 6. pants — formāts, minimālā informācija un derīguma laiks ”).

To dokumentu saraksts  (192), kuri iesniedzami kopā ar pieprasījumu reģistrācijas apliecības saņemšanai, ir izsmeļošs. Papildu dokumentus nevar pieprasīt.

Piemēri. — M. ir mobilais ES darba ņēmējs. Viņam nav jāiesniedz apliecinājums, ka viņš izpilda pietiekamu līdzekļu prasību. — L. ir ES pilsone, kas precējusies ar mobilo ES darba ņēmēju. Viņa iesniedz pieteikumu reģistrācijas apliecības saņemšanai kā mobilā ES darba ņēmēja laulātā. Viņai nevar prasīt iesniegt apliecinājumu, ka viņa strādā vai ka izpilda pietiekamu līdzekļu prasību. — R. ir ES pilsonis, kas precējies ar darba ņēmēju, kas nav ES pilsonis. Viņš iesniedz pieteikumu reģistrācijas apliecības saņemšanai kā ekonomiski neaktīvs ES pilsonis. Viņš iesniedz pierādījumu, ka viņam un viņa vīram ir pietiekami līdzekļi (norādot sava laulātā, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ienākumu) un ka abiem ir visaptveroša veselības apdrošināšana (abi ir pievienojušies uzņēmējas dalībvalsts publiskajai veselības apdrošināšanas sistēmai). R. nav jāiesniedz apliecinājums, ka viņš ir darba ņēmējs.

Tomēr, ja attiecībā uz darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem pastāv šaubas par sniegto dokumentu autentiskumu vai patiesumu, uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt, lai tie tiktu apstiprināti ar papildu apliecinājumiem (tie var būt algas izraksti).

Katrā ziņā Direktīvā 2004/38/EK nav noteikti apliecinošie dokumenti attiecībā uz visām iespējamām situācijām (piemēram, uzturēšanās dokumenti, kas izdoti darba meklētājiem vai ģimenes locekļiem un kas saglabā uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 12. vai 13. pantu).

Saistībā ar atteikumiem izsniegt reģistrācijas apliecības skat. 15. iedaļu “ Procesuālās garantijas (Direktīvas 2004/38/EK 30.–33. pants) ”.

Reģistrācijas apliecībai ir tikai deklaratīvs un pierādījuma spēks (skat. 12.3. iedaļu “ Uzturēšanās dokumentu būtība un iedarbība (Direktīvas 2004/38/EK 25. pants) ”). Tā apliecina uzturēšanās tiesības un nav priekšnosacījums tam, lai ES pilsonis īstenotu citas tiesības, kas viņam ir piešķirtas.

5.4   Reģistrācijas apliecības izsniegšanai nepieciešamais apstrādāšanas laiks

Saskaņā ar direktīvas 8. panta 2. punktu reģistrācijas apliecības ir jāizsniedz “uzreiz”. Dalībvalstīs, kurās ir izveidota ES pilsoņu reģistrācijas sistēma (skat. 12. iedaļu “ Uzturēšanās dokumenti (Direktīvas 2004/38/EK 8., 10., 19., 20. un 25. pants)”), šī prasība ir jo īpaši būtiska, jo šīs apliecības var palīdzēt ES pilsoņiem īstenot viņiem piešķirtās tiesības un viņu integrāciju uzņēmējā dalībvalstī.

Ja reģistrācijas apliecību nevar izdot uzreiz pēc pieteikuma un apliecinošo dokumentu iesniegšanas, tā būtu jāizsniedz dažu nākamo dienu laikā (piemēram, 7–10 dienās). Ja ir aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu vai krāpšanu un notiek izmeklēšana, izdošanu var atlikt; vienlaikus ir jāievēro Direktīvā 2004/38/EK noteiktais efektivitātes princips un mērķis ātri apstrādāt pieteikumus (193).

5.5   Iedzīvotāju reģistrēšanas sistēmas

Dažās dalībvalstīs ir prasība, ka ES pilsoņiem ir jāreģistrējas valsts (vai pavalsts/vietējā) iedzīvotāju reģistrā un jāiegūst personas identifikācijas numurs. Reģistrēšana iedzīvotāju reģistrā parasti atšķiras no uzturēšanās reģistrēšanas saskaņā ar Direktīvu2004/38/EK un ir valsts tiesību jautājums.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka dalībvalstis ir tiesīgas izmantot iedzīvotāju reģistru, lai sniegtu atbalstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu piemērošanu saistībā ar uzturēšanās tiesībām (194).

Tomēr, piemērojot valsts noteikumus par iedzīvotāju reģistriem, ir jāievēro ES tiesības.

Proti, reģistrēšana valsts iedzīvotāju reģistrā un personas identifikācijas numura saņemšana nedrīkst būt priekšnosacījums tam, lai ES pilsonim būtu tiesības strādāt uzņēmējā dalībvalstī, un nedrīkst kavēt ES pilsoņa brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanu (195).

Attiecīgi, ja personas identifikācijas numurs ir nepieciešams ikdienas dzīvē uzņēmējā dalībvalstī, bet ES pilsoņi to nevar iegūt (piemēram, jo numura iegūšanas nosacījumi atšķiras no uzturēšanās reģistrēšanas nosacījumiem), šādiem ES pilsoņiem ir jāpiedāvā alternatīvi šādu numuru līdzekļi. Pamatojoties uz ES tiesībās noteiktajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, dalībvalstīm ir aizliegts izmantot pasākumus, kas tieši diskriminē citu dalībvalstu valstspiederīgos. Dalībvalstis nedrīkst arī veikt netiešus pasākumus, kuri, lai arī nerada nošķīrumu atkarībā no valstspiederības, tomēr ietekmē mobilos ES pilsoņus vairāk nekā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgos, un tā rezultātā pastāv risks, ka šādu pasākumu dēļ mobilie ES pilsoņi būs īpaši nelabvēlīgā situācijā bez objektīva pamatojuma (196).

Uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt ES pilsoņiem, kuri dzīvo tās teritorijā, īstenojot savas brīvas pārvietošanās tiesības, iegūt īpašu nodokļu maksātāja identifikācijas numuru. Šis numurs valsts nodokļu iestādēm varētu būt kontroles pamatelements. Vēlreiz jāatgādina, ka pienākums saņemt īpašu nodokļu maksātāja identifikācijas numuru nedrīkst radīt citu dalībvalstu valstspiederīgo tiešu vai netiešu diskrimināciju. Turklāt procedūras, kas izstrādātas šāda numura saņemšanai, nedrīkst radīt šķēršļus pamatbrīvību īstenošanai vai pārraut uzņēmējdarbības darījumus.

6   Darba meklētāju uzturēšanās tiesības (Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts)

Direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts attiecas uz darba meklētājiem, kas ieradušies uzņēmējā dalībvalstī darba meklējumos, un personām, kas vairs nestrādā un kurām vairs nav darba ņēmēja statusa, kamēr vien šīs personas var pierādīt, “ka viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā”  (197).

LESD 45. pantā un Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka uzņēmējai dalībvalstij ir jādod “saprātīgs termiņš”, lai atrastu darbu, kas, ja ES pilsonis nolemj reģistrēties kā darba meklētājs uzņēmējā dalībvalstī, sākas no reģistrēšanās brīža. Šim saprātīgajam termiņam ir jābūt tādam, lai darba meklētājs “varētu iepazīties ar darba piedāvājumiem, kuri tam varētu būt piemēroti, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai tiktu pieņemts darbā”. “Šajā termiņā uzņemošā dalībvalsts var pieprasīt, lai darba meklētājs pierāda, ka viņš meklē darbu”  (198). Sešu mēnešu termiņš no reģistrācijas dienas “principā nešķiet nepietiekams”  (199).

“Tādējādi tikai pēc šī paša saprātīgā termiņa beigām darba meklētājam ir jāiesniedz pierādījumi ne tikai tam, ka viņš turpina meklēt darbu, bet arī tam, ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā”  (200).

Ja ES pilsonis ierodas uzņēmējā dalībvalstī nolūkā tur meklēt darbu, viņa tiesības uzturēties pirmos trīs mēnešus ir noteiktas arī Direktīvas 2004/38/EK 6. pantā. Attiecīgi paredzētajā trīs mēnešu laikposmā šim pilsonim nevar tikt izvirzīts neviens cits nosacījums, izņemot prasību par derīga personu apliecinoša dokumenta esamību (201).

Novērtējot darba meklētāja situāciju, iestādes var jo īpaši ņemt vērā šādus apstākļus  (202):

— attiecībā uz faktu, ka persona meklē darbu – — vai persona ir reģistrējusies kā darba meklētājs valsts iestādē, kas atbild par darba meklētājiem; — vai regulāri iesniedz pieteikumu potenciālajiem darba devējiem un apmeklē darba intervijas; — attiecībā uz reālām izredzēm tikt pieņemtam darbā – — vai attiecīgajā nozarē valsts darba tirgus situācija atbilst darba meklētāja profesionālajai kvalifikācijai; — faktu, ka darba meklētājs ir noraidījis darba piedāvājumus, kas neatbilst viņa profesionālajai kvalifikācijai, nevar ņemt vērā; — faktu, ka darba meklētājs nekad nav strādājis uzņēmējā dalībvalstī, nevar ņemt vērā.

Sīkāku informāciju skat. Komisijas 2010. gada paziņojumā “No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” un 11. iedaļā “ Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (Direktīvas 2004/38/EK 24. pants) ”.

7   Tiesības uzturēties ilgāk par trim mēnešiem un administratīvās formalitātes ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, kā arī tiesības strādāt (Direktīvas 2004/38/EK 7., 9.–11., 22. un 23. pants)

7.1   Apliecinošie dokumenti uzturēšanās atļaujas izdošanai

To dokumentu saraksts  (203), kas iesniedzami kopā ar uzturēšanās atļaujas pieteikumu, ir izsmeļošs, kā apstiprināts 14. apsvērumā. Valsts iestādes nedrīkst pieprasīt papildu dokumentus (204).

Saskaņā ar uzturēšanās atļaujas izdošanas administratīvo procedūru valsts iestādēm ir jāpārbauda vienīgi tas, vai ģimenes loceklis, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, iesniedzot Direktīvas 2004/38 10. panta 2. punktā norādītos dokumentus, var pierādīt, ka uz viņu ir attiecināms Savienības pilsoņa “ģimenes locekļa” jēdziens minētās direktīvas izpratnē, lai viņš varētu saņemt uzturēšanās atļauju (205). Tāpēc trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pierādījumu, ka viņi atbilst Direktīvas 2004/38/EK noteiktajai ES pilsoņa “ģimenes locekļa” definīcijai, “ir jāizdod uzturēšanās atļauja, pēc iespējas īsākā termiņā pierādot šādu statusu”  (206).

Attiecīgi Direktīvas 2004/38/EK saņēmēju statuss tiek noteikts, iesniedzot atbilstošus dokumentus, kas pierāda:

a)	ka ir ES pilsonis, saistībā ar kuru uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniedzējs var atvasināt uzturēšanās tiesības. Pierādīšanas pienākums tiek izpildīts, uzrādot pierādījumus par ES pilsoņa identitāti un valstspiederību (piemēram, derīgs ceļošanas dokuments);

b)

ka uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniedzējs ir šāda ES pilsoņa ģimenes loceklis. Pierādīšanas pienākums tiek izpildīts, uzrādot pierādījumus par ģimenes locekļa identitāti (piemēram, derīgs ceļošanas dokuments), viņa ģimenes saitēm (piemēram, laulības apliecība, dzimšanas apliecība u. tml.) un — vajadzības gadījumā — pierādījumus par atbilstību citiem Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā vai 3. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem (piemēram, pierādījumi par apgādību, nopietniem veselības apsvērumiem, ilgstošām partnerattiecībām u. tml.). Skat. 2.2. iedaļu “ Ģimenes locekļi un citi tiesību saņēmēji”.

c)

ES pilsonis uzturas uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK. Pierādījumu apmērs ir atkarīgs no tā, uz kāda pamata ES pilsonis uzturas uzņēmējā dalībvalstī. — Ja uzturēšanās ilgst vairāk par 3 mēnešiem, ES pilsoņiem ir jāizpilda Direktīvas 2004/38/EK nosacījumi, kas attiecas uz uzturēšanās tiesībām, un dalībvalstis var pieprasīt viņiem saņemt reģistrācijas apliecības. Pierādīšanas pienākums ir izpildīts, iesniedzot reģistrācijas apliecību, vai, ja tās nav, jebkādu citu pierādījumu, ka ES pilsonis uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ievērojot nosacījumus, kas sniegti Direktīvā 2004/38/EK (skat. 5. iedaļu “ ES pilsoņu tiesības uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un administratīvās formalitātes (Direktīvas 2004/38/EK 7., 8., 14. un 22. pants) ”). — Pastāvīgās uzturēšanās gadījumā (Direktīvas 2004/38/EK 16. panta 1. punkts) ES pilsoņiem nav jāizpilda nekādas papildu prasības. Pierādīšanas pienākums ir izpildīts, iesniedzot dokumentu, kas apliecina pastāvīgu uzturēšanos, vai, ja tā nav, jebkādu citu pierādījumu, ka ES pilsonis pastāvīgi uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ievērojot nosacījumus, kas sniegti Direktīvā 2004/38/EK (skat. 9. iedaļu “ Pastāvīga uzturēšanās (Direktīvas 2004/38/EK 16.–21. pants) ”).

Tomēr Direktīvā 2004/38/EK nav uzskaitīti apliecinošie dokumenti attiecībā uz visām iespējamām situācijām (piemēram, uzturēšanās atļaujas, kas izdotas ģimenes locekļiem un kas saglabā uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 12. vai 13. pantu).

Piemēri. — M. ir mobilais ES darba ņēmējs. Viņa laulātā Y., kas ir trešās valsts valstspiederīgā, vēlas pievienoties viņam uzņēmējā dalībvalstī. Y. nav jāiesniedz pierādījums, ka viņas laulātajam, kas ir ES pilsonis, ir pietiekami līdzekļi abu iztikai. — T. ir trešās valsts valstspiederīgā, kas precējusies ar J., mobilo ES darba ņēmēju. T. iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai kā mobilā ES darba ņēmēja laulātā. T. iesniedz pierādījumu par viņas laulātā darbu, bet T. nav jāiesniedz pierādījums, ka viņa strādā, nedz arī visaptverošas veselības apdrošināšanas segums. — R. ir trešās valsts valstspiederīgais, kas precējies ar W., ES pensionāri ar pietiekamiem līdzekļiem. Lai arī R. ir jāpierāda, ka ir pietiekami līdzekļi un visaptveroša veselības apdrošināšana, viņam nav jāiesniedz nekādi pierādījumi par ieceļošanas vīzu. — L. ir trešās valsts valstspiederīgais un ir mobilās ES darba ņēmējas M. tēvs. L. piesakās uzturēšanās atļaujai un sniedz dokumentus, kas pierāda, ka viņš ir finansiāli atkarīgs no savas meitas M. Viņam nav jāsniedz pierādījums, ka viņš un viņa meita ir dzīvojuši vienā mājsaimniecībā valstī, no kuras viņš izceļo, nedz arī pierādījums, ka viņa meitai ir viņam jāpalīdz viņa veselības stāvokļa dēļ.

Dalībvalstis var pieprasīt, lai dokumenti būtu iztulkoti, notariāli apstiprināti vai legalizēti tikai tad, ja attiecīgā valsts iestāde nesaprot valodu, kurā konkrētais dokuments ir sagatavots, vai tai ir aizdomas par dokumenta autentiskumu (piemēram, par izdevējiestādi un dokumentā sniegto datu pareizību). Sīkāku informāciju skat. 2.2.4. iedaļā “ Apstiprinoši dokumenti, kas apliecina ģimenes saites ar ES pilsoni ”.

7.2   Apstrādāšanas laiks uzturēšanās atļaujas izdošanai

Ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi, var pieteikties uzturēšanās atļaujai uzreiz pēc ierašanās uzņēmējā dalībvalstī, ja plāno tur palikt ilgāk par 3 mēnešiem.

Saskaņā ar 10. panta 1. punktu uzturēšanās atļauja ir jāizsniedz 6 mēnešu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas.

Šī prasība ir īpaši būtiska, jo uzturēšanās atļaujas atvieglo ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, uzturēšanās tiesību īstenošanu un veicina viņu integrēšanos uzņēmējā dalībvalstī. Uzturēšanās atļaujas turētājs tiek atbrīvots no pienākuma iegādāties vīzu ieceļošanai dalībvalstu teritorijā (207). Šīs atļaujas praksē atvieglo trešo valstu valstspiederīgajiem īstenot savas 23. pantā noteiktās tiesības strādāt uzņēmējā dalībvalstī. Tāpēc ir svarīgi, ka valsts iestādes izdod šīs atļaujas direktīvā paredzētajos termiņos.

Jēdziens “izsniegšana” nozīmē, ka sešu mēnešu termiņā no pieteikuma iesniegšanas dienas “kompetentajām valsts iestādēm ir jāizskata pieteikums, jāpieņem lēmums un gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs atbilstu nosacījumiem, lai, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38, saņemtu uzturēšanās tiesības, izsniegt šim pieteikuma iesniedzējam minēto uzturēšanās atļauju”  (208).

Pienākums izdot uzturēšanās atļauju obligātajā 6 mēnešu termiņā “nozīmē obligāti lēmuma pieņemšanu un paziņošanu ieinteresētajai personai pirms šī termiņa beigām”  (209). “Tas tā ir arī tad, ja kompetentās valsts iestādes atsaka [...] uzturēšanās atļauju”  (210) (skat. 15. iedaļu “ Procesuālās garantijas (Direktīvas 2004/38/EK 30.–33. pants) ”). Tāpēc šajā sešu mēnešu termiņā “kompetentās valsts iestādes var pieņemt gan labvēlīgu lēmumu, gan nelabvēlīgu lēmumu”  (211).

Visbeidzot, Tiesa ir precizējusi, ka ES tiesības nepieļauj to, ka “kompetentajām valsts iestādēm automātiski tiek piešķirts jauns sešu mēnešu termiņš pēc tam, kad tiesa ir atcēlusi pirmo lēmumu, ar kuru ir atteikts izsniegt uzturēšanās atļauju. Tām ir jāpieņem jauns lēmums saprātīgā termiņā, kurš nekādā ziņā nevar pārsniegt Direktīvas 2004/38 10. panta 1. punktā paredzēto termiņu”  (212). Tādējādi, ja tiesa ir atcēlusi sākotnējo lēmumu par atteikumu izdot uzturēšanās atļauju, valsts iestādēm būtu jāpieņem jauns lēmums par uzturēšanās atļaujas pieteikumu saprātīgā termiņā, kas katrā ziņā nepārsniedz 6 mēnešus.

Turklāt saskaņā ar direktīvas 10. panta 1. punktu apstiprinājumu par pieteikšanos uzturēšanās atļaujas saņemšanai izsniedz “uzreiz”.

Ja valsts iestādes ir izveidojušas sistēmu uzturēšanās atļauju pieteikumu iesniegšanai klātienē, šāda sistēma ir jāpārvalda tā, lai nodrošinātu, ka šīs klātienes tikšanās tiek organizētas bez nevajadzīgas kavēšanās.

Dažkārt laiks, kas nepieciešams uzturēšanās atļaujas izdošanai, pārsniedz ģimenes loceklim, kas nav ES pilsonis, ieceļošanai uzņēmējā dalībvalstī izdotās vīzas derīguma termiņu. Šādos gadījumos, ja ir beidzies vīzas derīguma termiņš, bet uzturēšanās atļauja vēl nav izdota, ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, nav jāatgriežas savā izcelsmes valstī un jāiegūst jauna ieceļošanas vīza. Ģimenes locekļu, kas nav ES pilsoņi, pagaidu uzturēšanās ilgumam nepiemēro nekādus laika ierobežojumus, kamēr vien šis ģimenes loceklis, kas nav ES pilsonis, un ES pilsonis, kuram viņš pievienojas vai kuru viņš pavada, izpilda attiecīgos uzturēšanās nosacījumus.

Ģimenes locekļus, kas nav ES pilsoņi, nevar izraidīt, ja ir beidzies vīzas derīguma termiņš (213).

Lai pārvarētu grūtības, kuras ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, var rasties uzturēšanās atļaujas pieteikuma apstrādes laikā, ieteicams izsniegt pieteikuma apstiprinājumu vai jebkādu citu dokumentu, kurš skaidri apstiprina šo ģimenes locekļu, kas nav ES pilsoņi, tiesības uzturēties un strādāt laikā, kamēr tiek apstrādāts viņu uzturēšanās atļaujas pieteikums.

Turklāt uzturēšanās apliecības pieteikumu apstrādes laikā ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, var rasties praktiskas grūtības ceļot (jo īpaši atgriezties uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņi tagad uzturas), jo viņiem vēl nav uzturēšanās atļaujas, tāpēc viņi nav atbrīvoti no vīzas prasībām un viņu ieceļošanas vīzai jau varētu būt beidzies derīguma termiņš. Būtu jāatvieglo viņu ceļošana ārpus uzņēmējas dalībvalsts un atgriešanās uzņēmējā dalībvalstī jo īpaši tad, ja uzturēšanās atļauja vēl nav izdota izdevējas dalībvalsts kavēšanās dēļ un (bet ne tikai) ārkārtas situācijās (piemēram, lai dotos uz tuva radinieka bērēm). Ja ir nepieciešams dokuments, lai persona varētu atgriezties, šāds dokuments, ja iespējams, personai būtu jāizsniedz pirms izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts. Katrā ziņā būtu jāpiešķir visi atvieglojumi jaunas vīzas pieteikumam (skat. 3.3. iedaļu “ Vīzas noteikumi ”).

Uzturēšanās atļaujai ir tikai deklaratīvs un pierādījuma spēks (skat. 12.3. iedaļu “ Uzturēšanās dokumentu būtība un iedarbība (Direktīvas 2004/38/EK 25. pants) ”). Tā apliecina uzturēšanās tiesības un nav priekšnosacījums tam, lai ģimenes loceklis īstenotu citas tiesības, kas viņam ir piešķirtas.

8   Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā un šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā (Direktīvas 2004/38/EK 12. un 13. pants)

Direktīvas 12. un 13. panta mērķis ir aizsargāt ģimenes dzīvi un ģimenes locekļu cilvēka cieņu, nodrošinot, ka noteiktos apstākļos ģimenes locekļi, kas jau dzīvo uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, saglabā tiesības tur uzturēties vienīgi personisku iemeslu dēļ. Tomēr ar to ir saistīti daži nosacījumi.

8.1   Situācijas, kas dod tiesības potenciāli saglabāt uzturēšanās tiesības

Direktīvas 12. pants attiecas uz situācijām, kurās vairs nav ES pilsoņa, saistībā ar kuru atvasināt tiesības (jo ES pilsonis ir miris vai izceļojis no uzņēmējas dalībvalsts).

Direktīvas 13. pants attiecas uz situācijām, kurās ir izzudusi ES pilsoņa un viņa ģimenes locekļa ģimenes saikne (laulība vai reģistrētās partnerattiecības). Saistībā ar partnerattiecībām 13. pantā ir norādītas tikai “reģistrētās” partnerattiecības.

Direktīvas 13. pantu nepiemēro ģimenes locekļiem, kuriem tika piešķirtas uzturēšanās tiesības saskaņā ar 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu kā ES pilsoņa ilgstošam partnerim (214). Tomēr, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38/EK 37. pantu, dalībvalstīm ir iespēja paplašināt 13. panta tiesību normas, tās attiecinot uz situācijām, kurās nav bijusi noslēgta ne laulība, ne reģistrētas partnerattiecības, jo īpaši gadījumos, ja ir bijusi vardarbība ģimenē (tomēr uzskatāms, ka uzturēšanās tiesības, kas tiek piešķirtas, pamatojoties uz labvēlīgākiem nosacījumiem, netiek piešķirtas, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38/EK (215)).

Ja ES pilsonis ir izceļojis no uzņēmējas dalībvalsts, uzturēšanās tiesības var saglabāt tikai tie ģimenes locekļi, kas ir ES pilsoņi, un tie, kuriem piemērojams 12. panta 3. punkts.

8.2   Tiesību saglabāšana

Situācijās, uz kurām attiecas 12. un 13. pants, ģimenes locekļi saglabā uzturēšanās tiesības personisku iemeslu dēļ (216), proti, uzturēšanās tiesības neizriet no ES pilsoņa.

8.3   Uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumi

Nekādi nosacījumi netiek piemēroti, ja ģimenes locekļi ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības pirms notikuma (ES pilsoņa nāve vai izceļošana, šķiršanās utt.) vai notikuma laikā.

Direktīvas 12. panta 3. punkta piemērošanas gadījumos nekādi nosacījumi netiek piemēroti arī bērniem, kas mācās, vai vecākiem, kas ir faktiskie bērnu aizgādņi — viņiem nepiemēro nosacījumu par pietiekamiem līdzekļiem un visaptverošas veselības apdrošināšanas segumu (217). Tas tā ir, līdz bērni ir pabeiguši mācības (218).

Pārējām situācijām ir piemērojami nosacījumi.

Lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ģimenes locekļiem, kas ir ES pilsoņi un kuriem ir piemērojama viena no 12. un 13. pantā aplūkotajām situācijām, ir jāizpilda Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punktā minētie nosacījumi.

Līdzīgi, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi un kuriem ir piemērojama viena no 12. un 13. pantā aplūkotajām situācijām, ir jāizpilda Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta a), b) vai d) apakšpunktā minētie nosacījumi vai arī — uzņēmējā dalībvalstī jau izveidotas ģimenes gadījumā — jābūt tādas personas ģimenes locekļiem, kas izpilda šīs prasības. Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumu izpilde (persona ir uzņemta mācībām privātā vai valsts mācību iestādē) neļauj tiem saglabāt uzturēšanās tiesības.

Direktīvā 2004/38/EK nav sniegts precizējums, no kura brīža šiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem. Tomēr Direktīvas 2004/38/EK 12. vai 13. panta mērķis ir sniegt tiesiskas garantijas ģimenes locekļiem ES pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā vai šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā (219). Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesību normas par uzturēšanās tiesību saglabāšanu nedrīkst piemērot tādā veidā, kas būtu pretrunā šim mērķim (220). Tieši otrādi, šīs tiesību normas ir jāpiemēro tā, lai tās nezaudētu savu lietderīgo iedarbību.

Papildus tam ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, piemēro īpašus nosacījumus atkarībā no notikuma, kura rezultātā ir zaudētas atvasinātās uzturēšanās tiesības (12. panta 2. punkta pirmā daļa un 13. panta 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunkts). Šie nosacījumi attiecas uz uzturēšanās ilgumu dalībvalstī, laulību ilgumu, saikni ar bērniem vai “īpaši grūtiem apstākļiem”.

Piemēri. — Z. ir A dalībvalsts valstspiederīgais. Pēdējos trīs gadus viņš ir strādājis un dzīvojis B dalībvalstī. Viņa laulātā M. ir trešās valsts valstspiederīgā. Viņa ir uzturējusies B dalībvalstī kopā ar Z. pēdējos trīs gadus. Z. mirst un atstāj M. mantojumā lielu naudas summu. Uzskatāms, ka viņai ir pietiekami līdzekļi un ir arī visaptverošas veselības apdrošināšanas segums. M. ir tiesības uzturēties B dalībvalstī, pamatojoties uz 12. panta 2. punktu. Vēl pēc 2 gadiem, kad viņa iegūst pastāvīgās uzturēšanās atļauju, viņas uzturēšanās tiesībām vairs nepiemēro nekādus nosacījumus. — P. ir A dalībvalsts valstspiederīgais. Pēdējos trīs gadus viņš ir strādājis un uzturējies B dalībvalstī. Viņa laulātā M. ir trešās valsts valstspiederīgā. Viņa ir uzturējusies B dalībvalstī kā P. laulātā pēdējos trīs gadus. Viņa strādā. P. pārceļas uz dzīvi atpakaļ uz A dalībvalsti bez M. Saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK M. nesaglabā tiesības uzturēties B dalībvalstī, jo M. ir laulātā, kas nav ES pilsone, un ES pilsoņa izceļošana nozīmē, ka netiek saglabātas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 12. pantu.

Direktīvas 2004/38/EK 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā norādītajos apstākļos, proti, ja laulība ir ilgusi vismaz 3 gadus, tostarp 1 gadu uzņēmējā dalībvalstī, lai saglabātu ģimenes locekļa, kas nav ES pilsonis, uzturēšanās tiesības pēc šķiršanās, ES pilsonim ir jāpaliek uzņēmējā dalībvalstī līdz pat šķiršanās procedūras ierosināšanai (221).

Tomēr, ja trešās valsts valstspiederīgais ir cietis no vardarbības ģimenē, ko īstenojis laulātais, kas ir ES pilsonis, šis trešās valsts valstspiederīgais var atsaukties uz uzturēšanās tiesību saglabāšanu, pamatojoties uz 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ja saprātīgā termiņā pēc ES pilsoņa izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts ir ierosināta šķiršanās procedūra (222).

Piemēri. — C. ir A dalībvalsts pilsone. Viņa ir precējusies ar D. (trešās valsts valstspiederīgo) un uzturējusies B dalībvalstī 2 gadus, pēc tam ierosinājusi šķiršanās procedūru. D. nesaglabā uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, jo abu laulība nav ilgusi vismaz 3 gadus. — K. ir A dalībvalsts valstspiederīgais. Pēdējos 2 gadus viņš ir strādājis un uzturējies B dalībvalstī. Viņa reģistrētā partnere N. ir trešās valsts valstspiederīgā. Šos 2 gadus N. ir uzturējusies un strādājusi B dalībvalstī kā K. reģistrētā partnere. Abu reģistrēto partnerattiecību laikā viņa ir cietusi no K. vardarbības ģimenē. K. izceļo no B dalībvalsts un atgriežas atpakaļ uz A dalībvalsti bez N. Divus mēnešus pēc K. izceļošanas N. ierosina reģistrēto partnerattiecību izbeigšanas procedūru. N. joprojām strādā B dalībvalstī. N. saglabā tiesības uzturēties B dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

9   Pastāvīga uzturēšanās (Direktīvas 2004/38/EK 16.–21. pants)

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 16. panta 1. punktu ES pilsoņiem, kas ir likumīgi uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī nepārtraukti 5 gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā dalībvalstī. Uz šīm tiesībām neattiecas Direktīvas 2004/38/EK III nodaļā paredzētie nosacījumi par uzturēšanās tiesībām. Saskaņā ar 16. panta 2. punktu šīs tiesības attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi un kas ir likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī 5 gadus.

Saskaņā ar direktīvas 17. pantu ļoti īpašos apstākļos var iegūt tiesības pastāvīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, pirms beidzies mazāk nekā 5 gadus ilgs nepārtrauktas uzturēšanās laiks (223).

Pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanu reglamentē ar likumu. Tas nozīmē, ka ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi, to iegūst, kad ir izpildījuši attiecīgos pamatojošos nosacījumus (224). Pastāvīgas uzturēšanās dokumenti ir deklaratīvi un nerada tiesības (225).

9.1   Likumīgas uzturēšanās prasība

Kopumā, lai iegūtu pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ir likumīgi un nepārtraukti jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī 5 gadus.

Likumīga uzturēšanās ir uzturēšanās saskaņā ar nosacījumiem, kas sniegti Direktīvā 2004/38/EK  (226) un pirms tās spēkā esošajos tiesību aktos  (227). Šajā saistībā ir jāuzsver trīs punkti:

—	uzturēšanās, kas ir saskaņā ar tiesību aktiem, kuri bija spēkā pirms Direktīvas 2004/38/EK, netiek ņemta vērā attiecībā uz pastāvīgas uzturēšanās tiesībām, ja nav izpildīti arī Direktīvas 2004/38/EK nosacījumi (228);

—

uzturēšanās periods, kas izpildīts, pamatojoties uz citām ES tiesību normām (piemēram, Regulas (ES) Nr. 492/2011 tiesību normām) vai pamatojoties uz uzņēmējas dalībvalsts tiesībām, netiek ņemts vērā saistībā ar pastāvīgas uzturēšanās tiesībām, ja nav izpildīti Direktīvas 2004/38/EK nosacījumi (229);

—

iestājoties jaunai dalībvalstij ES, ja attiecīgajā pievienošanās aktā nav pārejas noteikuma par personu brīvu pārvietošanos, kas ierobežo ES noteikumu piemērošanu, jaunās dalībvalsts valstspiederīgo uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī pirms iestāšanās ir jāņem vērā saistībā ar pastāvīgas uzturēšanas tiesību iegūšanu, ja tā tika izpildīta saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK nosacījumiem (230).

Katrā ziņā statusa maiņa (piemēram, no studenta uz darba ņēmēju) neietekmē likumīgas uzturēšanās nepārtrauktību un tādējādi pastāvīgas uzturēšanās iegūšanu, ja vien uzturēšanās atbilst Direktīvas 2004/38/EK nosacījumiem (skat. 5. iedaļu “ ES pilsoņu tiesības uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un administratīvās formalitātes (Direktīvas 2004/38/EK 7., 8., 14. un 22. pants) ”).

Turklāt, ja personai ir derīgs uzturēšanās dokuments, tas nenozīmē, ka uzturēšanās ir likumīga, tostarp saistībā ar pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanu (231) (skat. 12.3. iedaļas “ Uzturēšanās dokumentu būtība un iedarbība (Direktīvas 2004/38/EK 25. pants) ”).

Visbeidzot jāatzīmē, ka, tiklīdz ES pilsonis iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības, 7. panta 1. punkta a)–c) apakšpunkta nosacījumi vairs neattiecas ne uz ES pilsoni, ne viņa ģimenes locekļiem, tostarp mobila ES nepilngadīgā primāro aprūpētāju, kas nav ES pilsonis (232).

9.2   Likumīga un nepārtraukta piecu gadu uzturēšanās perioda aprēķināšana

Lai uzturēšanās periods tiktu ieskaitīts, tam ne vienmēr ir jābūt skaitītam tieši līdz brīdim, kad ir pieprasītas pastāvīgas uzturēšanās tiesības (233). Nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās periodi rada pastāvīgas uzturēšanās tiesības “no tā paša brīža, kad tie noslēgušies”  (234).

Uzturēšanās periodi, kas tiek skaitīti pastāvīgas uzturēšanās iegūšanai, ir tādi periodi, kuros ir izpildīti Direktīvas 2004/38/EK nosacījumi, jo īpaši 7. panta, 12. panta 2. punkta un 13. panta 2. punkta nosacījumi. Šajā saistībā netiek ņemti vērā vairāki secīgi īsi uzturēšanās periodi, kas notikuši, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38/EK 6. pantu, pat ja tiek izvērtēti kopā (235).

ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi var kādu laiku atrasties ārpus uzņēmējas dalībvalsts, nepārtraucot savas uzturēšanās nepārtrauktību šajā dalībvalstī. Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 16. panta 3. punktu uzturēšanās nepārtrauktību nepārtrauc šāda pagaidu prombūtne:

—	īslaicīga prombūtne (viena vai vairākas) kas nepārsniedz sešus mēnešus gadā;

—	ilgāka prombūtne (viena vai vairākas) obligātā militārā dienesta dēļ;

—	vienreizēja prombūtne, kas nav ilgāka par divpadsmit secīgiem mēnešiem, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram (NB: saraksts ir neizsmeļošs): a) grūtniecība un dzemdības; b) nopietna slimība; c) mācības vai arodmācības; d) vai norīkojums darbā ārvalstīs.

Pirmajos divos gadījumos prombūtnei nav jābūt secīgai. Vairāki nesecīgas prombūtnes periodi ir jākumulē.

Sešu mēnešu prombūtnes laiks ir jāskaita uzturēšanās gada griezumā, un katrs gads sākas no gadadienas, kad personai tika izdota uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvā 2004/38/EK norādītajiem uzturēšanās nosacījumiem (236) (skat. 9.1. iedaļu “ Likumīgas uzturēšanās prasība ”). Tādējādi ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi var būt īslaicīgā prombūtnē, nepārsniedzot kopumā 6 mēnešu periodu katru gadu, kas dod iespēju iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās periodi rada pastāvīgas uzturēšanās tiesības “no tā paša brīža, kad tie noslēgušies”  (237) .

Uzturēšanās nepārtrauktība tiek pārtraukta ar izraidīšanas lēmuma likumīgu izpildi pret attiecīgo personu (būtībā pašas uzturēšanās tiesības tiek pārtrauktas ar šādu izraidīšanas lēmumu, kas ir pilnībā izpildīts pret attiecīgo personu).

Ja pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas persona nonāk ieslodzījumā, 5 gadu nepārtrauktas uzturēšanās periods tiek pārtraukts un tā skaitīšana sākas no jauna (238).

9.3   Pastāvīgas uzturēšanās tiesību zaudēšana

Saskaņā ar 16. panta 4. punktu, ja ir iegūtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, tās var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem.

Fiziska klātbūtne uzņēmējas dalībvalsts teritorijā 2 secīgu gadu laikā, pat ja ilgst tikai dažas dienas, ir pietiekama, lai nezaudētu pastāvīgas uzturēšanās tiesības (239). Situācija, kas pastāv šādā gadījumā (t. i., ja persona, kas ieguvusi pastāvīgas uzturēšanās tiesības, dažas dienas gadā pavada uzņēmējā dalībvalstī un nav prombūtnē 2 secīgus gadus), ir jānošķir no situācijas, kurā ir pierādījumi tam, ka persona ir ļaunprātīgi izmantojusi tiesības (240).

9.4   Apliecinošie dokumenti

Lai novērtētu, vai ir iegūtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības dalībvalstis ir tiesīgas pārbaudīt:

—	uzturēšanās nepārtrauktību;

—	uzturēšanās ilgumu;

—	vai uzturēšanās ir uzskatāma par “likumīgu” (skat. 9.1. iedaļa “ Likumīgas uzturēšanās prasība ”).

Vairumā gadījumu pierādījums par likumīgu uzturēšanos ietver arī pierādījumu par nepārtrauktu uzturēšanos. Direktīvas 2004/38/EK 21. pantā ir precizēts, ka “uzturēšanās nepārtrauktību var apliecināt ar jebkādiem pierādījumiem, ko izmanto uzņēmējā dalībvalstī”.

Piemēri. — L. ir ES pilsone, kas nepārtraukti uzturējusies A dalībvalstī pēdējos 5 gadus. Viņa iesniedz pierādījumu, ka viņai ir visaptveroša veselības apdrošināšana, un bankas izrakstus, kas parāda, ka viņai ir pietiekami līdzekļi sevis uzturēšanai. Viņai nevar prasīt sniegt apliecinājumu, ka viņa ir strādājusi, ne arī to, ka viņa meklēs darbu vai ka viņai arī turpmāk būs pietiekami līdzekļi pēc pastāvīgas uzturēšanās iegūšanas. — N. ir ES pilsonis un sniedz pietiekamus pierādījumus, ka viņam ir bijis darba ņēmēja statuss piecus gadus, kamēr viņš ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī. Viņam nevar prasīt sniegt pierādījumu, ka viņam ir bijusi visaptveroša veselības apdrošināšana viņa uzturēšanās laikā. — L. ir ES pilsone, kas ieradās uzņēmējā dalībvalstī kā studente. Mācību otrajā un trešajā gadā viņa arī strādāja veikalā. Pēc mācību pabeigšanas viņa uzsāka uzņēmējdarbību. Tas, ka viņa sniedz dokumentus, kas apliecina dažādus statusus, un ka daži no šiem dokumentiem parāda, ka viņas studentes un darba ņēmējas statuss pārklājas, neietekmē viņas pieteikuma izvērtēšanu, jo iestādēm ir jānoskaidro uzturēšanās nepārtrauktība un likumība. — G. ir trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturas B dalībvalstī 5 gadus kopā ar savu laulāto L., kas ir mobilā ES darba ņēmēja. Mobilās ES darba ņēmējas ģimenes loceklim, kas nav ES pilsonis, nedrīkst prasīt pierādīt, lai viņš 5 gadu uzturēšanās periodā būtu strādājis. — T. ir ES pilsone, kas nepārtraukti uzturējusies A dalībvalstī kā mobilā ES darba ņēmēja kopš 2014. gada. Viņas vīrs L., trešās valsts valstspiederīgais, ir dzīvojis kopā ar viņu A dalībvalstī kopš 2016. gada, bet nekad nav strādājis A dalībvalstī. L. var prasīt pastāvīgas uzturēšanās atļauju no 2021. gada.

9.5   Apstrādāšanas laiks

Saskaņā ar Direktīvas 19. panta 2. punktu dalībvalsts pienākums, saņemot pieteikumu, ir “iespējami drīz” izsniegt ES pilsoņiem dokumentu, ar ko apliecina pastāvīgu uzturēšanos.

Ja pastāvīgas uzturēšanās dokumentu nevar izdot uzreiz pēc pieteikuma un apliecinošo dokumentu iesniegšanas, tas būtu jāizsniedz dažu nākamo dienu laikā (piemēram, 7–10 dienās). Ja ir aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu vai krāpšanu un notiek izmeklēšana, izdošanu var atlikt; vienlaikus ir jāievēro Direktīvā 2004/38/EK noteiktais efektivitātes princips un mērķis ātri apstrādāt pieteikumus (241).

Attiecībā uz ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, termiņš, kurā jāizsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļauja saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 20. panta 2. punktu, ir 6 mēneši no pieteikuma iesniegšanas dienas.

Uz pastāvīgas uzturēšanās atļauju izsniegšanu attiecas Tiesas judikatūra par Direktīvas 2004/38/EK 10. pantā noteikto apstrādāšanas laiku uzturēšanās atļaujas izdošanai (skat. 7.2. iedaļu “ Apstrādāšanas laiks uzturēšanās atļaujas izdošanai ”).

Kā precizēts 12.3. iedaļā “ Uzturēšanās dokumentu būtība un iedarbība (Direktīvas 2004/38/EK 25. pants) ”, dokumenti, kas apstiprina pastāvīgu uzturēšanos, un pastāvīgas uzturēšanās atļaujas nerada tiesības, bet apliecina tiesības, kas pastāv saskaņā ar ES brīvas pārvietošanās tiesībām.

10   Tiesības strādāt (Direktīvas 2004/38/EK 23. pants)

Saskaņā ar direktīvas 23. pantu neatkarīgi no valstiskās piederības Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kam ir tiesības pastāvīgi uzturēties kādā dalībvalstī, ir tiesības uz nodarbinātību vai pašnodarbinātību attiecīgajā valstī. Šīs tiesības attiecas uz Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktā definētajiem ģimenes locekļiem un uz Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punktā definētajiem “paplašinātās” ģimenes locekļiem.

Šajā saistībā tiesības uz nodarbinātību uzņēmējā dalībvalstī ir arī ES pilsoņu apgādājamiem ģimenes locekļiem, kuri var arī turpmāk saglabāt uzturēšanās tiesības, pat ja vairs nav apgādājamie (242).

Ģimenes locekļu tiesības strādāt nedrīkst būt atkarīgas no tā, vai ģimenes loceklim ir derīga vīza, uzturēšanās atļauja, pastāvīgas uzturēšanās atļauja vai apstiprinājums par to, ka ir iesniegts pieteikums ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Tas tā ir, jo tiesību esību var apliecināt ar jebkādiem atbilstošiem pierādīšanas līdzekļiem. Šie dokumenti nerada uzturēšanās tiesības, bet tikai apliecina, ka pastāv tiesības, kas piešķirtas tieši saskaņā ar ES tiesībām (243).

11   Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (Direktīvas 2004/38/EK 24. pants)

Tiesa ir norādījusi, ka “nediskriminācijas princips aizliedz ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu”  (244). Tieša diskriminācija pilsonības dēļ ir attaisnojama vien tad, ja ir skaidri noteikta ES tiesībās. “Netieša diskriminācija pilsonības dēļ varētu būt attaisnojama tikai tad, ja tā ir balstīta uz apsvērumiem, kas ir objektīvi neatkarīgi no attiecīgās personas pilsonības un kas ir samērīgi ar valsts tiesībās paredzēto leģitīmo mērķi”  (245).

Direktīvas 2004/38/EK 24. pantā ir precizēts LESD 18. pantā, kā arī Pamattiesību hartas 21. panta 2. punktā noteiktais princips par diskriminēšanas aizliegumu pilsonības dēļ attiecībā uz ES pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (246).

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 24. panta 1. punktu pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38/EK, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, piemēro līdzvērtīgu attieksmi tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai (247). Tas pats attiecas uz viņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi un kam ir uzturēšanās tiesības vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

Tomēr Direktīvas 2004/38/EK 24. panta 1. punktā ietvertais nediskriminēšanas princips attiecas tikai uz tām personām, kuras uzturas uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvā 2004/38/EK noteiktajiem uzturēšanās nosacījumiem, un tādējādi ir atkarīgs no šo nosacījumu izpildes.

Turklāt ir spēkā pasākumi, lai pasargātu uzņēmējas dalībvalstis no pārmērīga finansiāla sloga. Tādēļ 24. panta 2. punktā ir sniegtas īpašas atkāpes, kas ļauj nepiemērot vienlīdzīgas attieksmes principu. Uzņēmēja dalībvalsts drīkst rīkoties šādi.

a)

Nepiešķirt sociālo palīdzību ES pilsoņiem pirmos 3 uzturēšanās mēnešus vai darba meklētājiem ilgāku uzturēšanās laiku, kā tas izriet no Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta. Tomēr šī atkāpe neattiecas uz ES pilsoņiem, kas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas, un uz viņu ģimenes locekļiem (skat. 11.1. iedaļu “Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi sociālajai palīdzībai — saturs un nosacījumi” un 11.2. iedaļu “Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 492/2011 savstarpējā saikne”). Šī atkāpe ir piemērojama vienīgi saistībā ar “sociālās palīdzības” pabalstiem un neattiecas uz citu veidu pabalstiem, jo īpaši sociālā nodrošinājuma pabalstiem. Ja ģimenes pabalsti ir piešķirti neatkarīgi no saņēmēja individuālajām vajadzībām un nav paredzēti iztikas līdzekļu segšanai, bet ģimenes izdevumu segšanai, tie neietilpst jēdzienā “sociālā palīdzība” Direktīvas 2004/38/EK izpratnē. Tas jo īpaši attiecas uz ģimenes pabalstiem, kas tiek automātiski piešķirti ģimenēm, kuras izpilda noteiktus objektīvus kritērijus saistībā ar ģimenes lielumu, ienākumu un kapitāla resursiem, individuāli un diskrecionāli neizvērtējot personiskās vajadzības (248). Tomēr šiem pabalstiem var piemērot citus nosacījumus, jo īpaši juridiskās pastāvīgas dzīvesvietas pārbaudi (skat. 11.3. iedaļu “ Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 883/2004 savstarpējā saikne par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ”).

b)

Kamēr nav iegūtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, nepiešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodmācībām (stipendijas un aizdevumi vai studiju kredīti) ES pilsoņiem, kuri ir ekonomiski neaktīvas personas, studenti vai darba meklētāji (tostarp darba meklētāji, kas nekad nav strādājuši uzņēmējā dalībvalstī, vai ja ES pilsonis ir darba meklētājs, kas ir strādājis, bet kuram vairs nav darba ņēmēja statusa uzņēmējā dalībvalstī), un viņu ģimenes locekļiem.

11.1   Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi sociālajai palīdzībai — saturs un nosacījumi

11.1.1   Sociālās palīdzības saturs

Sociālās palīdzības pabalsti parasti ir pabalsti, ko dalībvalsts piešķir tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu savu pamatvajadzību apmierināšanai. Tiesa ir uzskatījusi, ka sociālā palīdzība ir “jebkāds sociālais atbalsts, ko piešķīrušas valsts iestādes vai nu valsts, vai reģionālā, vai vietējā līmenī un ko ir lūgusi persona, kurai nav pietiekamu līdzekļu, lai apmierinātu savas un savu ģimenes locekļu pamatvajadzības, un kura šī iemesla dēļ riskē savas uzturēšanās laikā kļūt par slogu uzņēmējas dalībvalsts publiskajām finansēm, kas vispārējā līmenī var ietekmēt šīs dalībvalsts spēju piešķirt atbalstu”  (249). Tomēr sociālā palīdzība ir jādefinē, atsaucoties uz izvirzīto pabalsta mērķi, nevis kādiem formāliem kritērijiem. Finansiālus pabalstus, kuri nav paredzēti, lai atvieglotu piekļuvi darba tirgum, nevar uzskatīt par sociālo palīdzību (250). Tomēr, ja pabalsts pilda dažādas funkcijas un ja tā pamatfunkcija ir segt minimālās iztikas izmaksas, kas nepieciešamas, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, tad tas atbilst sociālās palīdzības definīcijai (251).

Piemēram, atkarībā no to pamatfunkcijas, kas jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā, par “sociālo palīdzību” varētu uzskatīt:

—

iztikas pabalstu, kuru piešķir naudā, uz kuru attiecas no nodokļa finansēta sociālās aizsardzības sistēma, kura piešķiršana ir pakļauta nosacījumam par līdzekļiem un kura mērķis ir aizstāt vairākus citus sociālos pabalstus, piemēram, darba meklētāja pabalstu, kas balstīts uz ienākumiem, nodarbinātības un atbalsta pabalstu, kas balstīts uz ienākumiem, ienākumu atbalstu, nodokļu atlaidi strādājošām personām, nodokļa atlaidi par bērnu un dzīvesvietas pabalstu (252);

—	īres atbalsts, kas sniegts personām, kurām nepieciešams īstermiņa mājoklis un kuras dzīvo privātā īrētā miteklī un nevar segt īri no saviem līdzekļiem.

11.1.2   Kādu kategoriju personas ir tiesīgas saņemt tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus kā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie

Vienlīdzīgu attieksmi, kas ir tāda pati kā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 24. panta 1. punktu, var pieprasīt tikai tad, ja ES pilsonis uzturas uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar minētās direktīvas nosacījumiem (253).

Tas nozīmē, ka tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus, kādus saņem valstspiederīgie, ir tiesīgas saņemt šādu kategoriju personas:

—	ES pilsoņi, kas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātās personas (vai kas ir saglabājuši šo statusu (254)), un viņu ģimenes locekļi. Šīs personu kategorijas ir tiesīgas uz vienlīdzīgu attieksmi no savas uzturēšanās sākuma (255);

—	ES pilsoņi, kas ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās atļauju uzņēmējā dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļi.

Piemērs. — Y. ir ES pilsonis, kas precējies ar ES mobilo darba ņēmēju. Y. zaudēja darbu un viņam vairs nav darba ņēmēja statusa. Viņš pieteicās uz sociālās palīdzības pabalstu. Uzņēmēja dalībvalsts nevar atteikt viņam piešķirt sociālo palīdzību, pamatojoties uz to, ka viņš ir ekonomiski neaktīvs pilsonis un ka viņam trūkst pietiekamu līdzekļu. Tā kā viņš ir ES darba ņēmējas laulātais, viņš ir tiesīgs saņemt tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus kā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie. — M. ir mobilais ES darba ņēmējs un viņam ir tā paša dzimuma laulātais. Pārim ir dēls. Darba ņēmējs ir tiesīgs saņemt tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus saviem ģimenes locekļiem, kādi ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem, pat ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos neatzīst šādu vecāku stāvokli un/vai laulības.

Lai arī attiecībā uz ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem nav tieši noteikts, ka viņiem nepiemēro vienlīdzīgu attieksmi sociālās palīdzības jomā, praksē viņu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi šajā saistībā var tikt ierobežotas līdz brīdim, kad viņi iegūst pastāvīgas uzturēšanās atļauju (skat. turpmāko iedaļu, kurā uzskaitītas personu kategorijas, kurām var atteikt piekļuvi sociālās palīdzības pabalstiem, kādi ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem).

11.1.3   Kādu kategoriju personām var atteikt piekļuvi saņemt tādus pašus sociālās palīdzības pabalstus, kādi ir uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem

Pirmos trīs uzturēšanās mēnešus uzņēmējā dalībvalstī piekļuvi sociālajai palīdzībai var atteikt ES pilsoņiem, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas ir saglabājušas darba ņēmēja vai pašnodarbinātā personas statusu, individuāli neizvērtējot personas situāciju (256).

Uzturēšanās periodā līdz 5 gadiem uzņēmēja dalībvalsts var atteikt sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanu ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem un ES studentiem, kuri neizpilda prasību par līdzekļu pietiekamību sev un saviem ģimenes locekļiem un kuri tādējādi neuzturas uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK (7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu) (257). Tas nozīmē, ka praksē ekonomiski neaktīvie ES pilsoņi, visticamāk, nav tiesīgi saņemt sociālās palīdzības pabalstus, jo, lai iegūtu tiesības uzturēties, viņiem bija nepieciešams uzrādīt valsts iestādēm, ka viņiem ir pietiekami līdzekļi, kas ir indikatīvi vienādi vai augstāki par ienākuma obligāto minimumu, virs kura sociālā palīdzība netiek piešķirta. Šādos gadījumos “ir jāveic katras ieinteresētās personas ekonomiskā stāvokļa konkrēta pārbaude, neņemot vērā prasītos sociālās palīdzības pabalstus, lai novērtētu, vai tā atbilst nosacījumam par pietiekamu līdzekļu esamību, kas paredzēts Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un vai tādējādi tā uzņemošajā dalībvalstī var atsaukties uz šīs direktīvas 24. panta 1. punktā paredzēto nediskriminācijas principu [...]”. (258).

Darba meklētājiem un bijušajiem darba ņēmējiem, kas zaudējuši savu darba ņēmēja statusu (t. i., ja a) ES pilsonis ir darba meklētājs, kas nekad nav strādājis uzņēmējā dalībvalstī, vai b) ES pilsonis ir darba meklētājs, kas iepriekš ir strādājis, bet kuram vairs nav darba ņēmēja statusa uzņēmējā dalībvalstī (skat. 5.1.2. iedaļu “ Darba ņēmēju vai pašnodarbināto statusa saglabāšana ”), kompetentās iestādes var atteikt piešķirt sociālās palīdzības pabalstus, individuāli neizvērtējot personas situāciju (259). Sīkāku informāciju par darba meklētājiem skat. 6iedaļā “ Darba meklētāju uzturēšanās tiesības (Direktīvas 2004/38/EK 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts) ” un Komisijas 2010. gada paziņojuma “No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” II daļā.

Šie izņēmumi ir paredzēti, uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai netiktu radīts pārmērīgs slogs.

Ja Direktīvas 2004/38/EK 24. pantu nepiemēro, jo ES pilsonis uzņēmējā dalībvalstī neuzturas saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, tomēr, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, likumīgi uzturas tās teritorijā, valsts kompetentās iestādes var atteikt sociālo palīdzību tikai tad, kad ir noskaidrojušas, ka atteikums nepakļauj šo ES mobilo pilsoni faktiskam un tūlītējam Pamattiesību hartā ietverto pamattiesību pārkāpuma riskam (260).

Piemēri. — M. ir A dalībvalsts valstspiederīgā. Viņa ir pārcēlusies uz B dalībvalsti, lai meklētu darbu. B dalībvalsts kompetentās iestādes var atteikt piešķirt M. sociālās palīdzības pabalstus. — T. ir A dalībvalsts valstspiederīgais. Viņš ir pārcēlies uz B dalībvalsti, kur strādājis noteiktu laikposmu. Viņš zaudēja darbu, bet saglabā savu darba ņēmēja statusu (skat. 5.1.2. iedaļu “Retention of worker or self-employed status”). Viņš pieteicās uz sociālās palīdzības pabalstu. T. ir tiesīgs saņemt sociālās palīdzības pabalstu tāpat kā tad, ja būtu B dalībvalsts valstspiederīgais. — R. ir A dalībvalsts valstspiederīgā. Viņa ir pārcēlusies uz B dalībvalsti, kur strādā kā pašnodarbinātā persona. R. ir tiesīga saņemt sociālās palīdzības pabalstu tāpat kā tad, ja būtu B dalībvalsts valstspiederīgā.

11.2   Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 492/2011 savstarpējā saikne

Regulā (ES) Nr. 492/2011 ir noteiktas tiesības, kas piemērojamas ES mobilajiem darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (261) pašnodarbināti ES pilsoņi, kuriem piemērojams LESD 49. pants, var izmantot Regulā (ES) Nr. 492/2011 noteiktās tiesības, kas piemērojamas analoģiski.

Saistībā ar Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 492/2011 mijiedarbību ir jāuzsver divi aspekti.

Pirmkārt, uz mobilajiem ES darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem attiecas īpašas un neatkarīgas tiesības, kas noteiktas Regulā (ES) Nr. 492/2011 (262). Šīs tiesības nevar apšaubīt saistībā ar Direktīvas 2004/38/EK 24. panta 2. punktu. Tādējādi atkāpes, kas iekļautas saskaņā ar tās 24. panta 2. punktu, nevar izmantot, piemēram, attiecībā uz personām, kurām ir uzturēšanās tiesības un piekļuve sociālajai palīdzībai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 492/2011 10. pantu kā primārajiem aprūpētājiem, kuru apgādībā ir bērni, kas mācās (263).

Otrkārt, “ģimenes locekļi”, uz kuriem attiecas Regula (ES) Nr. 492/2011, atbilst “ģimenes locekļiem”, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38/EK (264). Tas nozīmē, ka darba ņēmēju un pašnodarbināto personu ģimenes locekļi gūst priekšrocības ne tikai saistībā ar Direktīvas 2004/38/EK noteikumu piemērošanu, bet arī saistībā ar Regulas (ES) Nr. 492/2011 noteikumu par vienlīdzīgu attieksmi piemērošanu. Šie ģimenes locekļi tāpēc var atsaukties uz minēto regulu, lai prasītu vienlīdzīgu attieksmi uzņēmējā dalībvalstī saistībā ar visām sociālajām un nodokļu priekšrocībām  (265). Šādas tiesības ir, piemēram, vienlīdzīga attieksme attiecībā uz stipendijām, kas tiek piešķirtas saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts nolīgumu jomā, kura neietilpst LESD piemērošanas jomā (266), sabiedriskā transporta izmaksu samazinājumu lielām ģimenēm (267) un tiesībām uz sociālajiem pabalstiem (268). Turklāt saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 492/2011 darba ņēmēja/ pašnodarbinātās personas bērniem arī ir piemērojama vienlīdzīga attieksme attiecībā uz uzņemšanu mācību iestādē, ja bērns uzturas dalībvalstī, kurā darba ņēmējs/ pašnodarbinātā persona strādā.

Piemērs. ES mobilā darba ņēmēja/ pašnodarbinātās personas tā paša dzimuma laulātais, kas ir trešās valsts valstspiederīgais un uz kuru attiecas Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts  (269) , ir tiesīgs saņemt tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie, pat ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos nav atzītas viendzimuma laulības.

11.3   Direktīvas 2004/38/EK 24. panta un Regulas (ES) Nr. 883/2004 savstarpējā saikne par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu

ES mobilo pilsoņu sociālās nodrošināšanas tiesības ES līmenī reglamentē Regulas (EK) Nr. 883/2004 (270) un Nr. 987/2009 (271) (tālāk tekstā — “koordinēšanas regulas”).

Koordinēšanas regulās ir noteiktas “kolīziju normas”, lai noteiktu, kuras valsts sociālās nodrošināšanas tiesiskais regulējums ir piemērojams personai pārrobežu situācijā (272). ES tiesības šajā jomā paredz sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, nevis saskaņošanu. Tas nozīmē, ka dalībvalstis izstrādā savas sociālā nodrošinājuma sistēmas noteikumus, tostarp to, kādi pabalsti tiek piešķirti, kādi ir atbilstības nosacījumi, kā pabalstus aprēķina, kādas iemaksas ir jāveic. Tāpēc katrā dalībvalstī var atšķirties nosacījumi, kas jāizpilda, lai būtu tiesības uz sociālās nodrošināšanas pabalstiem.

Tipiskie sociālā nodrošinājuma pabalsti ir vecuma pensijas, apgādnieka zaudējuma pensijas, invaliditātes pensijas, slimības pabalsti (tostarp par veselības aprūpi), maternitātes un paternitātes pabalsti, bezdarbnieka pabalsti, ģimenes pabalsti.

Saskaņā ar koordinēšanas regulām darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem piemēro dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, ja viņi veic darbību kā algoti darbinieki vai pašnodarbinātas personas (273). Tā tiek piemērota saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem.

Ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem principā piemēro tās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kurā viņi uzturas. Lai būtu tiesības saņemt pabalstus, kas tiek koordinēti saskaņā ar koordinēšanas regulām, viņiem ir jāizpilda nosacījumi, kas sniegti uzturēšanās dalībvalsts tiesību aktos. Jāatzīmē, ka Direktīvā 2004/38/EK izmantotais jēdziens “uzturēšanās [vieta]” un koordinēšanas regulās izmantotais jēdziens “dzīvesvieta” nenozīmē vienu un to pašu. Koordinēšanas regulās lietotā termina izpratnē personai var būt tikai viena dzīvesvieta. Tā ir dalībvalsts, kurā persona pastāvīgi dzīvo un kurā ir konstatējams tās pastāvīgais interešu centrs. Šajā saistībā ir jo īpaši jāņem vērā: personas ģimenes stāvoklis; iemesli, kas pamudinājuši personu pārcelties; personas pastāvīgās dzīvesvietas ilgums un nepārtrauktība; fakts (attiecīgā gadījumā), ka personai ir stabils darbs; un personas nodomi, kas izriet no visiem apstākļiem (274).

Savukārt personām, kas pārceļas uz citu dalībvalsti tikai uz laiku, pastāvīgā dzīvesvieta paliek viņu izcelsmes dalībvalstī, tāpēc uz tām attiecas izcelsmes dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma (piemēram, studentam, kas uz laiku pārcēlies no izcelsmes dalībvalsts, lai mācītos citā dalībvalstī, būs piemērojama izcelsmes dalībvalsts sistēma, nevis tās dalībvalsts sistēma, kurā viņš mācās).

Papildu piemēri par pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu ir sniegti Komisijas praktiskā informatīvā materiāla “Tiesību akti, kas piemērojami ES, EEZ un Šveicē” III daļā (275).

Īpaši naudas pabalsti, kas nav balstīti uz iemaksām un kuriem ir gan sociālā nodrošinājuma pabalstu, gan sociālās palīdzības iezīmes, ietilpst Regulas (EK) Nr. 883/2004 (276) un Direktīvas 2004/38/EK (277) piemērošanas jomā. Tas nozīmē, ka uzņēmēja dalībvalsts var atteikt piekļuvi šādiem pabalstiem ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem, kas neizpilda direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta prasību par līdzekļu pietiekamību (skat. 11.1. iedaļu “ Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi sociālajai palīdzībai — saturs un nosacījumi ”) (278).

Regulā (ES) Nr. 883/2004 nav saskaņots jēdziens “ģimenes loceklis”. Tomēr, piemērojot šo regulu, valsts iestādes īsteno ES tiesības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tāpēc tām ir jāievēro Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts (kas attiecas jo īpaši uz aizliegumu diskriminēt seksuālas orientācijas dēļ), Pamattiesību hartas 24. pants (bērna intereses) un Konvencija par bērna tiesībām (279). Tas nozīmē, ka definīcija, ko katra dalībvalsts izmanto attiecībā uz jēdzienu “ģimenes loceklis”, nedrīkst izraisīt diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Pamatojoties uz to, mobilam viendzimuma pārim nevar atteikt piekļuvi sociālā nodrošinājuma pabalstam (piemēram, apgādnieka zaudējuma pensijai), pamatojoties uz to, ka ģimenes saikne netiek atzīta kompetentās dalībvalsts tiesību aktos (280). Tieši tāpat viendzimuma pāra bērnam nevar atteikt piekļuvi sociālā nodrošinājuma pabalstam (piemēram, iekļaušanu valsts veselības apdrošināšanas sistēmā) pamatojoties uz to, ka šādu vecāku statuss netiek atzīts kompetentās dalībvalsts tiesību aktos. Saistībā ar pārvietošanās brīvību ir pietiekami, ka obligāti tiek atzīta ģimenes saikne. Ģimenes saiknei nav jābūt atzītai dalībvalsts tiesību aktos.

11.4   Tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei — saturs un nosacījumi

“Valsts finansētie veselības aprūpes pakalpojumi, kurus, individuāli un rīcības brīvības ietvaros neizvērtējot personiskās vajadzības, piešķir personām, kas ietilpst valsts tiesību aktos noteiktajās saņēmēju kategorijās, ir “slimības pabalsti”, kuri tādējādi ietilpst šīs Regulas (EK) Nr. 883/2004 piemērošanas jomā”  (281).

Kā iepriekš paskaidrots, ES darba ņēmēji, pašnodarbinātās personas un viņu ģimenes locekļi ir iekļauti nodarbinātības/pašnodarbinātības dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā (282). Ja ES darba ņēmējs vai pašnodarbinātā persona un ģimenes locekļi dzīvo vienā dalībvalstī, bet strādā citā dalībvalstī, šīm personām ir piekļuve veselības aprūpei dzīvesvietas dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dzīvesvietas dalībvalsts valstspiederīgajiem nodarbinātības dalībvalsts vārdā, pamatojoties uz PD S1 veidlapu (283).

Studenti, kas īslaicīgi mācās citā dalībvalstī, ir tiesīgi saņemt visu nepieciešamo ārstēšanu uzņēmējā dalībvalstī, pamatojoties uz Eiropas veselības apdrošināšanas karti (EVAK) (284).

Pensionāri, kas pensionējas ārvalstīs, joprojām ietilpst tās dalībvalsts veselības aprūpes sistēmā, kas maksā tiem pensiju. Viņiem ir tiesības piekļūt veselības aprūpei dzīvesvietas dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tajā dalībvalstī apdrošinātajām personām pensiju maksājošās dalībvalsts vārdā, pamatojoties uz PD S1 veidlapu (285).

Citiem ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem, kas pārceļas uz citu dalībvalsti un īsteno savas tiesības tur uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir tiesības uzņēmējā dalībvalstī pievienoties valsts veselības apdrošināšanas sistēmai. Šīs tiesības izriet konkrēti no Regulas (EK) Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta, kuras viens no mērķiem ir “nepieļaut to, ka šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošajām personām tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami”  (286). Tomēr, kamēr nav iegūta pastāvīgas uzturēšanās atļauja, uzņēmēja dalībvalsts var noteikt, ka piekļuve valsts veselības apdrošināšanas sistēmai nav bezmaksas, lai nepieļautu, ka persona rada pārmērīgu slogu šai dalībvalstij (skat. 5.2.2. iedaļu - “ Visaptveroša veselības apdrošināšana ”) (287). Kad viņi ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās atļauju, viņiem vairs nevar piemērot šo nosacījumu (skat. 9. iedaļu “ Pastāvīga uzturēšanās (Direktīvas 2004/38/EK 16.–21. pants) ”).

Personas, kas apdrošinātas vienā dalībvalstī, bet īslaicīgi uzturas citā dalībvalstī (piemēram, brīvdienas, komandējums, mācības), ir tiesīgas saņemt medicīnisko aprūpi, pamatojoties uz EVAK (288).

Personas var piekļūt veselības aprūpei jebkurā ES valstī, kas nav to dzīvesvietas valsts, un saņemt atlīdzinājumu par aprūpes izmaksām ārvalstīs ne vien saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 883/2004, bet arī saskaņā ar Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (289). Regula (EK) Nr. 883/2004 attiecas uz piekļuvi veselības aprūpei, ko sniedz valsts un pakalpojumu sniedzēji, ar kuriem noslēgts līgums, savukārt Direktīva 2011/24/ES attiecas uz visiem veselības aprūpes sniedzējiem (privātajiem un publiskajiem) neatkarīgi no to saistības ar valsts veselības sistēmu. Šajā sakarā Direktīvā 2011/24/ES ir noteikti nosacījumi, saskaņā ar kuriem pacients var ceļot uz citu ES valsti, lai saņemtu medicīnisko aprūpi un atlīdzību. Tas ietver veselības aprūpes, kā arī medikamentu un medicīnisko ierīču izrakstīšanas un piegādes izmaksas līdz tādai summai, kādu ārstēšana būtu izmaksājusi dzīvesvietas valstī.

12   Uzturēšanās dokumenti (Direktīvas 2004/38/EK 8., 10., 19., 20. un 25. pants)

12.1   Reģistrācijas apliecības un dokumenti, kas apstiprina ES pilsoņiem izdoto pastāvīgo uzturēšanos (Direktīvas 2004/38/EK 8. un 19. pants un Regulas 2019/1157 6. pants — formāts, minimālā informācija un derīguma laiks

Direktīvas 2004/38/EK 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka gadījumos, ja uzturēšanās ilgst vairāk par 3 mēnešiem, dalībvalstis var pieprasīt mobilajiem ES pilsoņiem reģistrēties attiecīgajās iestādēs. Tādējādi katra dalībvalsts var izlemt, vai piemērot šo pienākumu mobilajiem ES pilsoņiem (skat. 5. iedaļu “ ES pilsoņu tiesības uzturēties ilgāk par 3 mēnešiem un administratīvās formalitātes (Direktīvas 2004/38/EK 7., 8., 14. un 22. pants) ”).

Lai arī ES pilsoņiem izdodamo reģistrācijas apliecību un pastāvīgo reģistrācijas dokumentu formāts nav saskaņots, Regulā (ES) 2019/1157, kas piemērojama no 2021. gada 2. augusta, ir noteikta minimālā informācija, kas jāiekļauj šādos dokumentos. Piemēram, ir jānorāda dokumenta nosaukums attiecīgās dalībvalsts oficiālajā(-ās) valodā(-ās), vismaz vienā citā ES iestāžu oficiālajā valodā un skaidra norāde, ka dokuments ir izdots ES pilsonim saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK. Dalībvalstis tomēr var brīvi izvēlēties, kādā formātā šos dokumentus izdot.

Lai arī direktīvā nekas nav teikts par ES pilsoņiem izdoto reģistrācijas apliecību un pastāvīgās uzturēšanās dokumentu derīguma termiņu, ņemot vērā, ka tiem ir līdzīga funkcija, nav pamata domāt, kāpēc to termiņš nevarētu būt vismaz tāds pats kā ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, izdotajiem atbilstošajiem dokumentiem. Attiecīgi Direktīvas 2004/38/EK 8. panta 2. punktā noteiktajām reģistrācijas apliecībām vajadzētu būt derīgām vismaz 5 gadus no izdošanas datuma. Dokumentiem, kas apstiprina Direktīvas 2004/38/EK 19. panta 1. punktā paredzēto pastāvīgo uzturēšanos, būtu jābūt derīgiem vismaz 10 gadus no izdošanas datuma.

Turklāt nekādā gadījumā šo dokumentu termiņu nedrīkst sasaistīt ar EVAK termiņu vai citiem nosacījumiem, piemēram, mācību vai darba līguma termiņu.

12.2   Uzturēšanās atļaujas un pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, kas izdotas ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi (Direktīvas 2004/38/EK 10. un 20. pants un Regulas (ES) 2019/1157 7. un 8. pants), — formāts un derīguma termiņš

Regulā (ES) 2019/1157 ir noteikts saskaņots formāts uzturēšanās atļaujām un pastāvīgas uzturēšanās atļaujām, kas izdotas ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi. Kopš 2021. gada 2. augusta dalībvalstīm ir pienākums šīs uzturēšanās atļaujas vai pastāvīgas uzturēšanās atļaujas izdot tādā pašā vienotā formā, kāda tiek izmantota uzturēšanās atļaujām. Uz tām ir jābūt nosaukumam “Uzturēšanās atļauja” vai “Pastāvīgās uzturēšanās atļauja” un standartizētam kodam “Ģimenes loceklis ES DIR 2004/38/EK 10. pants” vai “Ģimenes loceklis ES DIR 2004/38/EK 20. pants”  (290).

Uzturēšanās atļaujām un pastāvīgas uzturēšanās atļaujām, kas izdotas līdz 2021. gada 2. augustam , nav jābūt konkrētai formai. Attiecībā uz šīm atļaujām Regulā (ES) 2019/1157 ir paredzēta pakāpeniska izņemšana no aprites (291). Tas nozīmē, ka noteiktu gadu skaitu apritē būs atšķirīgu formātu uzturēšanās atļaujas vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas (atļaujas, kas izsniegtas atbilstoši Regulai (ES) 2019/1157, un apliecības, kas izsniegtas līdz 2021. gada 2. augustam un kurām nav saskaņota formāta). Katrā ziņā atļaujas, kas izdotas pēc 2021. gada 2. augusta un kas vēl pilnībā neatbilst vienotajam formātam, citām dalībvalstīm ir jāakceptē līdz to derīguma termiņa beigām. Tomēr, ja tās neatbilst minimālajiem drošības standartiem, kas noteikti Regulā (ES) 2019/1157, tās atkarībā no to drošības līmeņa vairs nebūs derīgas attiecīgi no 2023. gada 3. augusta vai no 2026. gada 3. augusta.

Saskaņotais formāts, kas izstrādāts Regulā (ES) 2019/1157, ir jāizmanto arī attiecībā uz uzturēšanās atļaujām, kas izdotas i) trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir ģimenes locekļi valstspiederīgajiem, kuri atgriežas (skat. 18. iedaļu “ Uzturēšanās tiesības tādu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kas atgriežas ”), un ii) nepilngadīgo ES pilsoņu primārajiem aprūpētājiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie (skat. 2.2.2.5. iedaļu “ Nepilngadīgu ES pilsoņu primārie aprūpētāji ”). Tas tā ir tāpēc, ka viņiem pēc analoģijas piemēro Direktīvu 2004/38/EK (un attiecīgi tās 10. pantu). Tieši tāpat Regulā (ES) 2019/1157 izstrādātais saskaņotais formāts ir jāizmanto arī attiecībā uz uzturēšanās atļaujām, kuras ir izdotas tādu dubultpilsoņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, kuriem pēc analoģijas ir piemērojama Direktīva 2004/38/EK (skat. 2.1.4. iedaļu “ Dubultpilsoņi ”). Visos šajos gadījumos dalībvalstīm ir jāizmanto Regulas (ES) 2019/1157 7. panta 2. punktā noteiktie standartizētie kodi.

Savukārt, tā kā Direktīva 2004/38/EK ne tieši, ne pēc analoģijas nav piemērojama, dalībvalstis nevar izmantot Regulā (ES) 2019/1157 noteikto saskaņoto formātu uzturēšanās dokumentiem, kas izdoti:

—	personām, kurām piemērojama Ruiz Zambrano judikatūra (skat. 19. iedaļu “ Ruiz Zambrano judikatūra ”);

—	ģimenes locekļiem, kas atvasina uzturēšanās tiesības, atsaucoties uz Carpenter un S un G judikatūru (skat. 2.1.3. iedaļu “ Pierobežas darba ņēmēji, pārrobežu pašnodarbinātas personas un pārrobežu pakalpojumu sniedzēji”).

Šādos gadījumos dalībvalstīm būtu jāizdod uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Regulu (EK) 1030/2002.

Jāatzīmē, ka uzturēšanās dokumenti, kas izdoti saskaņā ar valsts tiesību aktiem un ir domāti tikai iekšējai situācijai (ģimenes apvienošanās ar izdevējas dalībvalsts valstspiederīgajiem, kuri nav izmantojuši brīvas pārvietošanās tiesības), neattiecas uz personām, kurām piemēro brīvas pārvietošanās noteikumus. Attiecīgi dalībvalstīm ir jāizdod šie uzturēšanās dokumenti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002. Ja uzturēšanās atļauju ir izdevusi dalībvalsts, kas ietilpst Šengenas zonā (292), uzturēšanās atļaujas, kas izdotas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002, dod atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas ietilpst Šengenas zonā.

Uzturēšanās atļauja, kas minēta 10. panta 1. punktā, ir derīga 5 gadus no izdošanas datuma vai uz ES pilsoņa paredzētās uzturēšanās laiku, ja tas ir īsāks nekā 5 gadi. Šajā saistībā saglabājas vispārīgais noteikums, ka minimālais ilgums ir 5 gadi. Ja konkrētajā gadījumā būtisks ir “paredzētais uzturēšanās ilgums”, tas būtu jāsaprot plaši un ka “paredzētais” uzturēšanās laiks ir laikposms, ko ES pilsoņi paredz pavadīt uzņēmējā dalībvalstī un plāno tajā savu dzīvi.

Direktīvas 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka pastāvīgas uzturēšanās atļauja ir derīga 10 gadus no tās izdošanas datuma.

12.3   Uzturēšanās dokumentu būtība un iedarbība (Direktīvas 2004/38/EK 25. pants)

ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem juridiskā ziņā ir visas tiesības, kas paredzētas Direktīvā 2004/38/EK vai pamatojoties tieši uz LESD 21. pantu, ja viņi izpilda attiecīgos uzturēšanās pamatnosacījumus. Uzturēšanās dokumenti pēc būtības ir deklaratīvi (293), proti, tie nerada tiesības, bet apstiprina ES brīvas pārvietošanās tiesībās noteikto tiesību esību. Tas, ka tiek ievērotas administratīvās procedūras vai personai ir izdots uzturēšanās dokuments, tādējādi nav priekšnoteikums tam, ka persona likumīgi uzturas saskaņā ar ES tiesību aktiem par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos (294).

Tomēr Direktīvā 2004/38/EK paredzētā uzturēšanās dokumenta izsniegšana ir uzskatāma par attiecīgās personas faktiskās un juridiskās situācijas formālu konstatējumu no šīs direktīvas viedokļa izdošanas brīdī (295). (Pastāvīgas) uzturēšanās atļauja, ko izdevusi dalībvalsts, tādējādi ir pietiekams pierādījums, ka tās turētājs ir ES pilsoņa ģimenes loceklis (296).

No otras puses, tā kā Es pilsoņa vai viņa ģimenes locekļa situācija var mainīties pēc uzturēšanās dokumenta izdošanas, tas, ka personai ir uzturēšanās dokuments, nenozīmē, ka tā turētāja uzturēšanās noteikti ir saskaņā ar ES tiesībām (297). Būtiski ir tas, vai attiecīgais ES pilsonis vai viņa ģimenes loceklis izpilda uzturēšanās pamatnosacījumus konkrētajā laika brīdī saskaņā ar ES tiesību aktiem par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos.

Ņemot vērā uzturēšanās dokumentu deklaratīvo raksturu, 25. pantā ir noteikts, ka uzturēšanās dokuments, kas ir personas valdījumā, nekādā ziņā nevar būt priekšnosacījums, lai varētu īstenot kādas tiesības vai izpildīt administratīvu formalitāti. Saskaņā ar 25. pantu tiesību piešķiršanu (piemēram, lai lūgtu valsts nodarbinātības dienestu palīdzību, pievienotos valsts veselības apdrošināšanas sistēmai) var apstiprināt ar citiem pierādīšanas līdzekļiem. Šajā saistībā jo īpaši (bet ne tikai) var izmantot 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā uzskaitītos dokumentus.

12.4   Ģimenes locekļi, kas nav ES pilsoņi un kuriem ir vairāki uzturēšanās/imigrācijas statusi

Ja ES tiesību aktos nav skaidri noteikts pretējais, ES pilsoņu ģimenes locekļi, kuri nav ES pilsoņi un kuru uzturēšanās tiesības izriet no Direktīvas 2004/38/EK un kuri izpilda uzturēšanās nosacījumus arī saskaņā ar ES tiesību aktiem likumīgas migrācijas jomā, ir tiesīgi īstenot tiesības saskaņā ar šiem citiem tiesību aktiem, proti, viņiem var būt vairāki statusi vienlaikus (298).

Ja ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, ir vairāki statusi, katram statusam izdod atsevišķu uzturēšanās dokumentu (piemēram, uzturēšanās atļauju un papildus izdod ES zilo karti (299) vai pastāvīgas uzturēšanās atļauju (300)), lai viņi var pierādīt šos dažādos statusus.

13   Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (Direktīvas 2004/38/EK 27., 28. un 29. pants)

Šī iedaļa ir izstrādāta, pamatojoties uz 1999. gada paziņojumu (301) par īpašiem pasākumiem saistībā ar ES pilsoņu pārvietošanos un uzturēšanos sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (tālāk tekstā — “1999. gada paziņojums”). Šīs iedaļas mērķis ir atjaunināt 1999. gada paziņojuma saturu, ņemot vērā jaunāko Tiesas judikatūru, un precizēt konkrētus jautājumus, kas tika izvirzīti Direktīvas 2004/38/EK īstenošanas procesā. Tomēr, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas laikā gūtās mācības, 1999. gada paziņojuma 3.1.3. iedaļu aizstāj ar 13.2. iedaļu “ Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedrības veselības apsvērumu dēļ ”.

Personu brīva pārvietošanās ir viens no ES pamatiem. Līdz ar to noteikumi, ar kuriem piešķir šādu brīvību, jāinterpretē plaši, savukārt atkāpes no šā principa jāinterpretē šauri (302). Tomēr tiesības brīvi pārvietoties ES nav neierobežotas un ietver šo tiesību saņēmējiem noteiktus pienākumus, kas nozīmē tostarp pienākumu ievērot savas uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktus.

Nevar uzskatīt, ka Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļa ir obligāta, lai iegūtu un saglabātu ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, bet var uzskatīt, ka tā dod vienīgi iespēju, ja tas ir pamatoti, ierobežot to tiesību īstenošanu, kas tieši izriet no Līguma (303).

13.1   Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ

13.1.1   Sabiedriskā kārtība un valsts drošība

Dalībvalstis var ierobežot ES pilsoņu pārvietošanās brīvību sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ. Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļa attiecas uz visiem pasākumiem, kuri tiek veikti, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, un kuri ietekmē no Direktīvas 2004/38/EK izrietošās tiesības personām brīvi ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem (304).

Dalībvalstis atbilstoši savām vajadzībām pašas nosaka sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, kas dažādās dalībvalstīs un dažādos laika posmos var būt atšķirīgas. Tomēr, nosakot šādas prasības saistībā ar Direktīvas 2004/38/EK īstenošanu, tām šīs prasības jāinterpretē šauri (305).

Ir svarīgi, ka dalībvalstis skaidri definē sabiedrības aizsargātās intereses un skaidri nošķir sabiedrisko kārtību un valsts drošību. Valsts drošību nevar attiecināt uz pasākumiem, uz kuriem būtu jāattiecas jēdzienam “sabiedriskā kārtība”  (306).

Valsts drošība parasti tiek interpretēta tā, ka tā aptver gan iekšējo, gan ārējo drošību (307), lai saglabātu dalībvalsts teritorijas un tās iestāžu integritāti. Sabiedriskā kārtība parasti tiek interpretēta kā sabiedriskās kārtības traucējumu novēršana (308).

ES pilsoņus var izraidīt vienīgi par rīcību, kas ir sodāma saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem vai attiecībā uz kuru ir veikti patiesi un efektīvi pasākumi šādas rīcības apkarošanai, kā to apstiprina Tiesas judikatūra (309).

Jebkurā gadījumā reģistrācijas prasības nepildīšana pati par sevi nav apdraudējums sabiedriskai kārtībai un tālab tā pati par sevi neattaisno minētās personas izraidīšanu (310).

ES pilsonis var atsaukties uz Direktīvas 2004/38/EK 27. pantu pret savu izcelsmes dalībvalsti, ja šī dalībvalsts ierobežo viņa tiesības izceļot no tās teritorijas (311).

13.1.2   Personas uzvedība un draudi

Ierobežojošus pasākumus var veikt tikai katrā konkrētā gadījumā atsevišķi, ja indivīda uzvedība ietver patiesus, tajā mirklī klātesošus un pietiekami nopietnus draudus pret vienu no uzņēmējas dalībvalsts sabiedrības pamatinteresēm (312). Ierobežojošus pasākumus nevar pamatot tikai ar sabiedriskās kārtības vai valsts drošības aizsardzību, ko radījusi cita dalībvalsts (313). Tomēr tas neizslēdz, ka kompetentās valsts iestādes savā vērtējumā var ņemt vērā šādus iemeslus, lai pieņemtu pasākumu, kas ierobežo pārvietošanās brīvību (314).

Lēmums, ar kuru tiek atteiktas tiesības uzturēties vai ieceļot dalībvalstī saskaņā ar noteikumiem, kas nav pārvietošanās brīvības acquis (piemēram, atteikums piešķirt bēgļa statusu), nenozīmē automātisku secinājumu, ka persona rada patiesus, tajā mirklī klātesošus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar uzņēmējas dalībvalsts sabiedrības pamatintereses. Tomēr, veicot patiesu, tajā mirklī klātesošu un pietiekami nopietnu draudu atsevišķu novērtējumu, kas jāveic saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, var ņemt vērā iepriekš minētajā lēmumā izdarītos konstatējumus un apstākļus, ar kuriem šis lēmums tika pamatots (315).

ES tiesības aizliedz ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, pamatojoties uz vispārējiem preventīviem apsvērumiem  (316). Ierobežojošiem pasākumiem ir jābūt balstītiem uz reāliem draudiem, un tos nevar pamatot vienīgi ar vispārēju risku (317). Nevar automātiski pieņemt ierobežojošus pasākumus pēc tam, kad ir paziņots notiesājošs spriedums krimināllietā, un vērā jāņem likumpārkāpēja uzvedība un draudi, kādus viņš rada sabiedriskajai kārtībai (318).

Turklāt “dalībvalstu tiesību aktos nebūtu jāiekļauj tiesību normas, kas sistemātiski un automātiski sasaista notiesājošu spriedumu krimināllietā un tam sekojošu izraidīšanu. Kompetentās valsts iestādes nedrīkstētu automātiski pieņemt šādus lēmumus. “Automātiska” sistēma nozīmē valsts tiesību normu, kas formulēta tādējādi, ka valsts iestādēm vai valsts tiesām nav rīcības brīvības izvērtēt vai ņemt vērā konkrētus apstākļus (319). Tomēr nekas nedrīkst liegt dalībvalstīm sasaistīt notiesājošu spriedumu krimināllietā ar apstākļu pārbaudi, lai noskaidrotu, vai ir pamats pieņemt pasākumus sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ. Valsts tiesa var pieņemt notiesājošu spriedumu krimināllietā un vienlaikus izraidīšanas rīkojumu, vai arī tiesa vai administratīvās iestādes var izdot izraidīšanas rīkojumu vēlākā posmā, kamēr persona vēl ir ieslodzījumā, vai pēc tās atbrīvošanas no ieslodzījuma”  (320).

Nevar izmantot pamatojumus, kas nav saistīti ar personas individuālo uzvedību. Saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK automātiska izraidīšana nav atļauta (321).

Personu tiesības var ierobežot tikai tad, ja viņu uzvedība rada draudus, t. i., norāda uz iespējamu sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasību nopietnu apdraudējumu.

Iepriekšēju notiesājošu spriedumu krimināllietā var ņemt vērā vienīgi tad, ja apstākļi, kas bija par iemeslu attiecīgajam spriedumam, liecina par personas uzvedību, kas ietver aktuālus draudus sabiedriskajai kārtībai (322). Iestāžu lēmuma pamatā jābūt attiecīgās personas turpmākas uzvedības novērtējumam. Iepriekšēju sodāmību veidam un skaitam ir jābūt būtiskam novērtēšanas elementam, un īpaša uzmanība jāpievērš izdarīto noziegumu smagumam un biežumam. Lai arī ļoti svarīgi ir ņemt vērā risku, ka noziegums var tikt izdarīts atkārtoti, taču nepietiek ar to, ka pastāv neliela iespēja, ka tiks izdarīts jauns pārkāpums (323).

Piemēri. A. un I. ir izcietuši divu gadu sodu par laupīšanu. Iestādes novērtē, vai abu draugu personīgā uzvedība rada draudus, t. i., vai pastāv iespējamība, ka tiks veikti jauni un nopietni sabiedriskās kārtības apdraudējumi. — A. šī bija pirmā sodāmība. Cietumā viņa uzvedās labi. Pēc iznākšanas no cietuma viņa atrada darbu. Iestādes viņas rīcībā nekonstatē neko tādu, kas ietvertu patiesus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus. — Savukārt I. šī bija jau ceturtā sodāmība. Ar laiku viņa izdarītie noziegumi ir kļuvuši arvien smagāki. Viņa uzvedība cietumā nepavisam nebija priekšzīmīga, un tika noraidīti abi viņa pieprasījumi par nosacītu atbrīvošanu. Mazāk nekā divas nedēļas pēc atbrīvošanas viņš tika aizturēts par jaunas laupīšanas plānošanu. Iestādes secina, ka I. uzvedība apdraud sabiedrisko kārtību.

Draudiem ir jābūt klātesošiem. Iepriekšēja rīcība jāņem vērā tikai tad, kad pastāv iespēja, ka pārkāpums tiks izdarīts atkārtoti (324). Kopumā konstatējums par faktiskiem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm “nozīmē, ka ir jākonstatē attiecīgajam indivīdam piemītoša tendence nākotnē turpināt rīcību”  (325). Draudi, kas ir tikai iespējami, nav reāli draudi.

Tomēr “var arī izrādīties, ka kādas darbības pagātnē fakts vien atbilst nosacījumiem par šādiem draudiem”  (326). Šajā saistībā attiecīgās personas uzvedība, kas liecina par to, ka tai saglabājas naidīga attieksme pret ES pamatvērtībām, tādām kā cilvēka cieņas un cilvēktiesību respektēšana, uz ko norāda agrāk izdarītie noziegumi vai darbības, var tikt uzskatīta par faktiskiem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm, pat ja šie personas agrāk izdarītie noziegumi vai darbības, visticamāk, neizies ārpus specifiskā attiecīgās personas izcelsmes valsts vēsturiskā un sociālā konteksta (327).

Sprieduma atcelšana ir būtisks faktors draudu novērtēšanā, jo tas norāda, ka attiecīgā persona vairs nerada reālus draudus.

Draudiem ir jāpastāv brīdī, kad dalībvalstu iestādes pieņem ierobežojošos pasākumus vai kad tiesas tos pārskata (328).

Tas, ka izraidīšanas lēmuma pieņemšanas brīdī persona ir ieslodzījumā bez izredzēm tuvākajā laikā tikt atbrīvotai, neizslēdz iespēju, ka personas uzvedība rada patiesus un tajā mirklī klātesošus draudus, kas skar uzņēmējas dalībvalsts sabiedrības pamatintereses. Dalībvalstis var pieņemt izraidīšanas rīkojumu attiecībā uz ieslodzīto personu (329).

Aktuālu dalību organizācijā var ņemt vērā gadījumā, kad attiecīgā persona iesaistās organizācijas darbībās un identificē sevi ar šīs organizācijas mērķiem un plāniem (330). Dalībvalstīm nav jāparedz kriminālatbildība par organizācijas darbībām vai tās jāaizliedz, lai varētu ierobežot Direktīvā 2004/38/EK noteiktās tiesības tik ilgi, kamēr ir pieņemti administratīvi pasākumi, kas vērsti pret attiecīgās organizācijas darbībām. Agrāka piederība (331) parasti nevar būt aktuāli draudi.

Noteiktos apstākļos nepārtraukti sīki nodarījumi var būt sabiedriskās kārtības apdraudējums, neraugoties uz to, ka vienu reizi izdarīts noziegums/ nodarījums, kas tiek izvērtēts atsevišķi, nebūtu pietiekams, lai tiktu uzskatīts par pietiekami nopietniem draudiem, kā minēts iepriekš. Valsts iestādēm jāparāda, ka attiecīgā indivīda uzvedība apdraud sabiedrisko kārtību (332). Kad iestādes šajās lietās izvērtē, vai ir runa par sabiedriskās kārtības apdraudējumu, iestādes var īpaši ņemt vērā šādus faktorus:

— nodarījumu veidu; — to biežumu; — to radītos zaudējumus vai kaitējumu.

Tas, ka ir bijušas vairākas sodāmības, pats par sevi nav faktors.

Tikai tas vien, ka personai ir tai piederošas esošas juridiskās personas nodokļu saistības vai nodokļu parāds, neņemot vērā šīs personas individuālo uzvedību, nav pietiekami, lai tas būtu drauds (333).

Ierobežojumam, ko dalībvalsts piemērojusi personai, attiecībā uz kuru agrāk tika pieņemts lēmums nepiešķirt bēgļa statusu, pamatojoties uz to, ka ir nopietns iemesls uzskatīt, ka šī persona ir izdarījusi kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci vai ir vainīga darbībās, kas ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem, var būt piemērojams sabiedriskās kārtības vai valsts drošības jēdziens Direktīvas 2004/38/EK izpratnē (334).

13.1.3   Proporcionalitātes novērtējums

Tiklīdz iestādes ir konstatējušas, ka indivīda uzvedība rada pietiekami nopietnus draudus, lai attaisnotu ierobežojošu pasākumu, tām jāveic proporcionalitātes novērtējums, lai izlemtu, vai attiecīgajai personai var liegt ieceļošanu, vai arī to var izraidīt sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ.

Proporcionalitātes novērtējumu veic, lai noteiktu, vai ierobežojošais pasākums ir piemērots tam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai (335).

Valsts iestādēm ir jāizanalizē attiecīgā vispārējā ierobežojošā pasākuma iezīmes un, pamatojoties uz šo analīzi, jānovērtē pasākuma proporcionalitāte. Šim nolūkam var ņemt vērā šādus faktorus (336):

— Vai ierobežojošais pasākums ir atbilstošs, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai (piemēram, vai izceļošanas aizliegums ir atbilstošs, lai nodrošinātu parādu)? — Vai ir pieejami citi pasākumi, kas būtu vienlīdz efektīvi mērķa sasniegšanai un kas nevajadzīgi neierobežotu personas pārvietošanās brīvību (piemēram, valsts tiesību aktos piedāvātās iespējas nodrošināt parādu)? — Kāda ir pasākuma īstenošanas kārtība: — Vai pasākums ir sasaistīts ar izņēmumiem? — Vai pasākums ir sasaistīts ar laika ierobežojumu? — Vai pasākums ir sasaistīts ar iespēju regulāri pārskatīt tam pamatā esošos faktiskos un tiesiskos apstākļus?

Turklāt uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir “jālīdzsvaro attiecīgās sabiedrības pamatintereses aizsardzība, no vienas puses, un konkrētā indivīda intereses, kas attiecas uz viņa kā Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvības īstenošanu, kā arī viņa tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību”  (337).

Valsts iestādēm ir jāidentificē attiecīgās sabiedrības aizsargātās intereses. Pamatojoties uz šīm interesēm, tām jāveic draudu rakstura analīze. Var tik ņemti vērā šādi faktori:

— sabiedrības apdraudējuma pakāpe, kas izriet no attiecīgās personas klātbūtnes attiecīgās dalībvalsts teritorijā, — noziedzīgo nodarījumu raksturs un smaguma pakāpe, to biežums, kumulatīvais apdraudējums un radītais kaitējums, — iesaistīšanās pakāpe noziedzīgajā nodarījumā, — vai ir vainu mīkstinoši apstākļi, — iespējamie piespriestie un izpildītie naudas sodi un sodi, — laiks, kas pagājis kopš nodarījuma izdarīšanas, — atkārtota pārkāpuma izdarīšanas risks, — un attiecīgās personas turpmāko rīcību (NB: varētu ņemt vērā arī labu uzvedību cietumā un iespējamu nosacītu atbrīvošanu).

Turklāt valsts iestādēm ir jāņem vērā arī risks, ka var pasliktināties Savienības pilsoņa sociālā rehabilitācija valstī, kurā tas tiešām ir integrējies, kas ir Eiropas Savienības vispārējās interesēs (338).

Ir pienācīgi jāņem vērā pamattiesības un jo īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Pamattiesību hartas 7. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā (339).

Attiecīgās personas personīgā un ģimenes situācija rūpīgi jāizvērtē, lai noteiktu, vai paredzētais pasākums ir atbilstīgs un neparedz neko tādu, kas pārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams noteikto mērķu sasniegšanai, un vai šā mērķa sasniegšanai pastāv mazāk stingri pasākumi. Vērā jāņem šādi faktori, kas minēti direktīvas 28. panta 1. punktā sniegtajā orientējošajā sarakstā (340):

— izraidīšanas ietekme uz personas ekonomisko stāvokli, privāto un ģimenes dzīvi (tostarp ietekme uz pārējiem ģimenes locekļiem, kuriem joprojām būtu tiesības palikt uzņēmējā dalībvalstī); — attiecīgā gadījumā jāizvērtē, vai pasākums, kas varētu radīt būtiskas sekas bērnam, ir bērna labākajās interesēs (341); — to grūtību nopietnība, ar kurām laulātais/partneris un bērni varētu saskarties attiecīgās personas izcelsmes valstī, — saišu stiprums (radinieki, apmeklējumi, valodas prasmes) vai šādu saišu neesamība ar izcelsmes dalībvalsti un uzņēmēju dalībvalsti (piemēram, attiecīgā persona ir dzimusi uzņēmējā dalībvalstī vai tur dzīvojusi no agrīna vecuma); — uzturēšanās ilgums uzņēmējā dalībvalstī (tūrista situācija atšķiras no tās personas situācijas, kas uzņēmējā dalībvalstī ir dzīvojusi daudzus gadus), un attiecīgā gadījumā personas uzturēšanās likumība uzņēmējā dalībvalstī; — vecums un veselības stāvoklis.

Lielāka aizsardzība pret izraidīšanu (Direktīvas 2004/38/EK 28. panta 2. un 3. punkts)

Direktīvā 2004/38/EK ir izstrādāta sistēma, lai pasargātu no izraidīšanas pasākumiem, kas balstīta uz attiecīgo personu integrēšanās pakāpi uzņēmējā dalībvalstī.

Attiecīgi Direktīvā 2004/38/EK ir noteikti trīs aizsardzības līmeņi pret izraidīšanu: 1) pamatlīmenis visiem, kuriem piemērojama direktīvas; 2) vidējs aizsardzības līmenis, kas ir pieejams, kad attiecīgā persona ir ieguvusi pastāvīgas uzturēšanās tiesības; un 3) paaugstināts aizsardzības līmenis, ko piemēro, ja attiecīgais ES pilsonis ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī pēdējos 10 gadus.

Vidējs aizsardzības līmenis personām, kurām ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības (28. panta 2. punkts).

ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, kuri ir pastāvīgi iedzīvotāji (skat. 9. iedaļu “ Pastāvīga uzturēšanās (Direktīvas 2004/38/EK 16.–21. pants) ”) uzņēmējā dalībvalstī, var tikt izraidīti vienīgi nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ. Piemēram, šis jēdziens ietver narkotiku izplatīšanu organizētā grupā (342).

Turklāt pastāvīgo iedzīvotāju var izraidīt arī par noziegumiem, kas attaisno tādas personas izraidīšanu, kura ir uzturējusies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos 10 gadus (nākamā kategorija).

Laiks, kas pavadīts ieslodzījumā uzņēmējā dalībvalstī pēc pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas, neietekmē pastāvīgas uzturēšanās tiesības (343).

Savukārt laiku, kas pavadīts ieslodzījumā uzņēmējā dalībvalstī pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas, nevar ņemt vērā pastāvīgas uzturēšanās nolūkos. Turklāt tas “pārtrauc” likumīgas uzturēšanās nepārtrauktību. Rezultātā pēc ieslodzījuma beigām personai ir jāuzkrāj jauns 5 gadu pastāvīgas uzturēšanās periods, lai iegūtu pastāvīgas uzturēšanās tiesības (skat. 9. iedaļu “ Pastāvīga uzturēšanās (Direktīvas 2004/38/EK 16.–21. pants) ”) (344).

Paaugstināts aizsardzības līmenis ES pilsoņiem, kas uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos 10 gadus vai kas ir nepilngadīgie (28. panta 3. punkts).

ES pilsoņi, kas uzņēmējā dalībvalstī ir uzturējušies iepriekšējos 10 gadus, un ES bērni var tikt izraidīti vienīgi īpaši nopietnu valsts drošības (ne sabiedriskās kārtības) apsvērumu dēļ. Skaidri jānošķir parasti, “nopietni” un “īpaši nopietni” izraidīšanas iemesli.

Noziedzīgi nodarījumi, piemēram, tādi, kas minēti LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā (t. i., terorisms, cilvēku tirdzniecība un seksuāla izmantošana, nelegāla narkotiku tirdzniecība, nelegāla ieroču tirdzniecība, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija, maksāšanas līdzekļu viltošana, datornoziegumi un organizētā noziedzība) jo īpaši smagi apdraud sabiedrības pamatintereses un var tieši apdraudēt iedzīvotāju mieru un fizisko drošību. Tādējādi uz tiem attiecas jēdziens “[īpaši] nopietni valsts drošības apsvērumi”, pamatojoties ar kuriem var attaisnot izraidīšanas pasākumu attiecībā uz personām, kurām piemērojama 28. panta 3. punktā paredzētā paaugstinātā aizsardzība, “ar nosacījumu, ka šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas veidam ir raksturīgas īpaši smaga [nodarījuma] pazīmes”  (345).

Lai iegūtu paaugstinātu aizsardzību pret izraidīšanu, pamatojoties uz uzturēšanos iepriekšējos 10 gadus, šim desmit gadu uzturēšanās laikposmam “principā ir jābūt nepārtrauktam” un “ir jāaprēķina, skaitot atpakaļ no lēmuma par šīs personas izraidīšanu pieņemšanas dienas”  (346).

Paaugstinātu aizsardzību pret izraidīšanu, pamatojoties uz uzturēšanos iepriekšējos 10 gadus, var pieprasīt tikai ES pilsonis, kuram ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības (347).

Ieslodzījumā pavadītais laiks principā pārtrauc uzturēšanās nepārtrauktību, kas nepieciešama, lai iegūtu 28. panta 3. punktā noteikto paaugstināto aizsardzību. Tomēr nevar uzskatīt, ka ieslodzījuma laiks automātiski sarauj integrācijas saites ar uzņēmēju dalībvalsti. Valsts iestādēm ir jānoskaidro šīs saites (348). Tālab tām “vispārējs novērtējums par šīs personas situāciju ir jāveic tieši brīdī, kad rodas jautājums par izraidīšanu. Šajā vispārējā novērtējumā brīvības atņemšanas laikposmi ir jāņem vērā kopā ar visiem pārējiem elementiem, kas katrā konkrētajā lietā ir attiecīgo aspektu kopums, kuru vidū attiecīgā gadījumā ietilpst apstāklis, ka attiecīgā persona ir uzturējusies uzņemošajā dalībvalstī desmit gadus pirms brīvības atņemšanas”  (349).

Lai noteiktu, vai prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts 10 gadu uzturēšanās periodā liedz ES pilsonim saņemt paaugstinātu aizsardzību, valsts iestādēm ir jāveic vispārējs personas situācijas izvērtējums, ja rodas jautājums par izraidīšanu, lai noskaidrotu, vai attiecīgā prombūtne ietver attiecīgās personas personisko, ģimenes vai profesionālo interešu centra pārcelšanu uz citu valsti. Katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē visi attiecīgie faktori, jo īpaši katras prombūtnes ilgums, prombūtnes kopējais ilgums un biežums un prombūtnes iemesli (350).

13.1.4   Preventīvi pasākumi

Tā kā ES tiesībās nav ietvertas normas par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu izraidīšanas lēmumu izpildi, dalībvalstīm šajā jautājumā ir jāizstrādā valsts tiesību normas.

Izstrādājot attiecīgos valsts tiesību aktus, kā pamatu var ņemt Atgriešanas direktīvas (351) tiesību normas, lai attiecībā uz mobilajiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuriem piemērots izraidīšanas lēmums sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, pieņemtu pasākumus nolūkā novērst viņu bēgšanu brīvprātīgas izceļošanas periodā un aizturēšanas pasākumus, ja netiek pildīts izraidīšanas rīkojums.

Tomēr, tā kā valsts tiesību akti, kuros izstrādāti šie preventīvie pasākumi, mobilajiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ierobežo brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanu, tiem ir jāatbilst šādiem nosacījumiem un tiem ir jābūt attiecīgi pielāgotiem:

—	tiem ir jāatbilst Direktīvas 2004/38/EK noteikumiem par brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojumiem valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ (jo īpaši 27. pantam);

—	tajos ir jāizvirza likumīgs mērķis, to pamatā ir jābūt objektīviem apsvērumiem un tiem ir jābūt samērīgiem; un

—	tie nedrīkst būt nelabvēlīgāki par valsts tiesību normām, ar kurām transponē Atgriešanas direktīvu, kas piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem  (352).

Attiecībā konkrēti uz aizturēšanas pasākumiem, kas piemērojami mobilajiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas nav izpildījuši lēmumu par izraidīšanu, kurš pieņemts valsts drošības un sabiedriskā kārtības apsvērumu dēļ, izvērtējot tiem piemērojamā maksimālā aizturēšanas laikposma samērību, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, ka ES mobilie pilsoņi un viņu ģimenes locekļi nav salīdzināmā situācijā ar trešo valstu valstspiederīgajiem, jo īpaši ņemot vērā atvieglojumus, kas pastāv, organizējot izraidīšanu no vienas dalībvalsts uz otru (353).

13.2   Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedrības veselības apsvērumu dēļ

Kā noteikts 27. panta 1. punktā, dalībvalstis var ierobežot ES pilsoņu pārvietošanās brīvību sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Tomēr saskaņā ar 29. panta 1. punktu vienīgās slimības, ar ko attaisno pārvietošanās brīvības ierobežojumus, ir potenciāli epidēmiskas slimības, kas klasificētas Pasaules Veselības organizācijas (PVO) attiecīgajos dokumentos, un citas infekcijas slimības vai lipīgas parazitārās slimības, ja saistībā ar tām ir noteikti aizsardzības pasākumi, kas attiecas uz uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem.

Šobrīd attiecīgie PVO tiesību akti ir Starptautiskie veselības aizsardzības noteikumi (2005) (354). Tie paredz, ka PVO ģenerāldirektors nosaka, vai notikums ir starptautiska mēroga ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā un kad tā beidzas. Piemēram, 2020. gada 30. janvārī PVO izsludināja starptautiska mēroga ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā saistībā ar smagā akūtā respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) uzliesmojumu pasaulē, kas izraisa koronavīrusa slimību 2019 (Covid-19) (355).

Turklāt saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2371 par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem Savienības līmenī var tikt atzīta un izsludināta sabiedrības veselības ārkārtas situācija (356).

Direktīvas 29. panta 2. un 3. punktā ir ietverti īpaši noteikumi ES pilsoņiem un ģimenes locekļiem, kas jau uzturas uzņēmējā dalībvalstī. Saskaņā ar 2. punktu ES pilsoņus un viņu ģimenes locekļus, kas uzturas dalībvalstī ilgāk par 3 mēnešiem, uzturēšanās dalībvalsts nevar vairs izraidīt, pamatojoties uz sabiedrības veselības apsvērumiem. Tāpat uzņēmēja dalībvalsts nevar atteikt atkārtotu ieceļošanu ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri ir uzturējušies tās teritorijā ilgāk par 3 mēnešiem, jo pretējā gadījumā tiktu apiets 29. panta 2. punktā noteiktais aizliegums. Pamatojoties uz samērības un administratīvās efektivitātes apsvērumiem, dalībvalstīm parasti būtu jāļauj atkārtoti ieceļot neatkarīgi no iepriekšējās uzturēšanās ilguma (357).

Saskaņā ar 29. panta 3. punktu, ja ir būtiskas pazīmes, kas liecina, ka tas ir vajadzīgs, uzņēmēja dalībvalsts ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri uzturas tajā mazāk par 3 mēnešiem, drīkst pieprasīt veikt ārsta apskati, lai apstiprinātu, ka tās neslimo ar 29. panta 1. punktā minētajām slimībām. Šādām apskatēm, kas tiek veiktas ar mērķi noteikt, vai būtu jāatsaka uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz sabiedrības veselības apsvērumiem, ir jābūt bez maksas, un tās nedrīkst pieprasīt regulāri, jo pretējā gadījumā 8. un 10. pantā prasītais ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem iesniedzamo dokumentu uzskaitījums vairs nebūtu izsmeļošs.

Direktīvas 29. panta 2. un 3. punktā sniegtās tiesību normas par individuālajiem pasākumiem, kurus var vērst pret personām, kas jau uzturas dalībvalstī, ir jānošķir no ārkārtējiem plašas sabiedrības veselības pasākumiem, kas ir noteikti valsts tiesību aktos un kas ierobežo tiesības brīvi pārvietoties ES, piemēram, pasākumiem, kas pieņemti Covid-19 pandēmijas laikā (358). Šajā saistībā var pieņemt dažādus pārvietošanās brīvības ierobežojumus atkarībā no konkrētās slimības, piemēram, var noteikt prasību ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem uzrādīt medicīniskās apskates pierādījumu, pēc ieceļošanas ievērot karantīnu vai pirms vai pēc ceļošanas iesniegt veidlapu vai līdzīgu dokumentāciju par pasažiera atrašanās vietu (359).

Visi šie ierobežojumi ir piemērojami tikai attiecībā uz slimībām, kas ietilpst 29. panta 1. punkta piemērošanas jomā, piemēram, uz slimībām, kuras PVO ir pasludinājusi par starptautiska mēroga ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā, un ir piemērojami saskaņā ar ES tiesību vispārējiem principiem, jo īpaši samērīguma un nediskriminēšanas principiem. Tāpēc pieņemtos pasākumus piemēro tikai attiecīgajā piemērošanas jomā un stingri ierobežotā laikā (360), un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir stingri nepieciešams sabiedrības veselības aizsardzībai (361). Tas nozīmē, piemēram, ka var piemērot īpašus atbrīvojumus būtiskiem ceļotājiem, tostarp kritiski svarīgās profesijās strādājošajiem darba ņēmējiem (362) vai pašnodarbinātām personām, vai tranzīta pasažieriem, un pārrobežu reģionos (363). Attiecībā uz pasākumiem sabiedrības veselības jomā, kas ierobežo brīvu pārvietošanos Savienībā, to samērība var būt atkarīga arī no tā, vai attiecīgā dalībvalsts ievieš salīdzināmus pasākumus sabiedrības veselības jomā valsts līmenī. Visbeidzot, dalībvalstīm būtu jāsniedz skaidra, vispusīga un savlaicīga informācija par visiem šādiem pasākumiem plašas sabiedrības veselības jomā.

Novērtējot, vai šādi pasākumi ir nepieciešami, dalībvalstīm ir arī jāizvērtē, vai izvirzīto sabiedrības veselības mērķi nevar sasniegt ar alternatīviem pasākumiem, kas mazāk ierobežo brīvas pārvietošanās tiesības (364). Šajā saistībā veicamie pasākumi un to iespējamās alternatīvas noteikti būs atkarīgi no konkrētā sabiedrības veselības apdraudējuma veida. Covid-19 pandēmijas laikā, piemēram, parastie pieejamie pasākumi, kas bija mazāk ierobežojoši nekā pilnīgs ieceļošanas vai izceļošanas aizliegums, bija prasība ceļojuma vajadzībām veikt testu vai ievērot karantīnu (365). Veikto pasākumu samērība, kā arī iespējamie mazāk ierobežojošie ārkārtas pasākumi, kas izstrādāti, piemēram, jaunu zinātnisku pilnveidojumu rezultātā, ir regulāri jāpārvērtē. Tomēr dalībvalstis kā galējo līdzekli var piemērot ieceļošanas atteikumu nerezidentiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, pamatojoties uz sabiedrības veselības apsvērumiem. Kopumā visi pasākumi, kas ierobežo tiesības brīvi pārvietoties ES, pamatojoties uz sabiedrības veselības apsvērumiem, ir jāatceļ iespējami īsā laikā (366).

Jo īpaši pandēmijas laikā dalībvalstis var ieviest brīvas pārvietošanās ierobežojumus saistībā ar slimību, kas ietilpst 29. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šādā situācijā var rasties vajadzība koordinēt centienus ES līmenī, lai nepieļautu nekoordinētus vienpusējus pasākumus, kas radītu praktiskus brīvas pārvietošanās šķēršļus, pat ja šie pasākumi, ja tos vērtē atsevišķi, ir saskaņā ar ES tiesībām. Šie centieni var būt juridiski saistoši tiesību akti (367) vai juridiski nesaistoši akti, piemēram, ieteikumi (368).

Kopsavilkumā:

Vienīgās slimības, kas pamato brīvas pārvietošanās ierobežojumus: a) slimības ar epidēmijas potenciālu, kā definēts attiecīgajos PVO tiesību aktos; b) citas infekcijas slimības vai kontagiozas parazitārās slimības, ja uz tām attiecas uzņēmējas dalībvalsts pilsoņu aizsardzības noteikumi.
ES pilsoņi un ģimenes locekļi, kas uzturējušies ilgāk par 3 mēnešiem	— uzturēšanās dalībvalsts viņus nevar izraidīt, pamatojoties uz sabiedrības veselības apsvērumiem — uzturēšanās dalībvalsts viņiem nevar atteikt atkārtotu ieceļošanu
ES pilsoņi un ģimenes locekļi, kas uzturējušies mazāk par 3 mēnešiem	— ja ir nopietnas norādes, ka tas ir nepieciešams, šīm personām var prasīt veikt medicīnisko apskati, lai apstiprinātu, ka tās nesirgst ar attiecīgo slimību — šīm medicīniskajām apskatēm ir jābūt bez maksas un tās nedrīkst pieprasīt veikt regulāri — uzturēšanās dalībvalsts parasti viņiem nedrīkstētu atteikt atkārtotu ieceļošanu
ES pilsoņi un ģimenes locekļi, kas vēl neuzturas	— ierobežojumi ir jāpiemēro, ievērojot ES tiesību vispārīgos principus, jo īpaši samērīgumu un nediskriminēšanu — pieņemtos pasākumus piemēro tikai attiecīgajā piemērošanas jomā un stingri ierobežotā laikā, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir stingri nepieciešams sabiedrības veselības aizsardzībai — dalībvalstīm ir jāizvērtē, vai izvirzīto sabiedrības veselības mērķi nevar sasniegt ar alternatīviem pasākumiem, kas mazāk ierobežo brīvas pārvietošanās tiesības — ir iespējams ieceļošanas atteikums kā galējais līdzeklis

14   Ierobežojumi, pamatojoties uz citiem apsvērumiem, kas nav sabiedriskā kārtība, valsts drošība vai veselības aizsardzība (Direktīvas 2004/38/EK 15. pants)

Direktīvas 15. pants attiecas uz izraidīšanas lēmumiem, kas pieņemti ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību vai sabiedrības veselību nesaistītu apsvērumu dēļ (369). Tādējādi saskaņā ar 15. pantu uzņēmēja dalībvalsts var izraidīt no savas teritorijas ES pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus, kuriem agrāk ir bijušas tiesības uzturēties līdz 3 mēnešiem (pamatojoties uz 6. pantu) vai ilgāk par 3 mēnešiem (pamatojoties uz 7. pantu), bet kuri vairs neizpilda uzturēšanās tiesību prasības (370). Tas varētu attiekties, piemēram, uz:

—	ģimenes locekli, kuram pēc ES pilsoņa izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts, vairs nepienākas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK;

—	personu, kura vairs nav ES pilsoņa ģimenes loceklis un neatbilst nosacījumiem, kas ļauj saglabāt uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK;

—	ekonomiski neaktīvu ES pilsoni, kas kļuvis par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

Šādos gadījumos pēc analoģijas ir piemērojamas Direktīvas 2004/38/EK 30. un 31. pantā noteiktās attiecīgās garantijas, ja ir pieņemts lēmums par izraidīšanu un kādu apstākļu dēļ nav iespējams ar šādu lēmumu piemērot aizliegumu ieceļot teritorijā (371).

Lēmums par izraidīšanu, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 15. panta 1. punktu, ja ES pilsonim vairs nav tiesību uzturēties saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 7. pantu, nav uzskatāms par pilnībā izpildītu tikai tāpēc, ka attiecīgā persona ir fiziski atstājusi uzņēmēju dalībvalsti. ES pilsonim ir jāpārtrauc uzturēšanās šajā valstī saskaņā ar 7. pantu faktiskā un efektīvā veidā (372).

Tikai tad, kad šis ES pilsonis ir faktiski un efektīvi pārtraucis uzturēšanos, viņš var atkal īstenot savas tiesības uzturēties saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 6. pantu tajā pašā uzņēmējā dalībvalstī, jo jaunu uzturēšanos nevar uzskatīt par iepriekšējās uzturēšanās šajā teritorijā faktisku turpinājumu (373).

Šādos apstākļos, lai noskaidrotu, pilnībā izvērtējot visus apstākļus, vai ES pilsonis un viņa ģimenes locekļi ir faktiski un efektīvi pārtraukuši savu uzturēšanos dalībvalsts teritorijā, kompetentajām valsts iestādēm ir jāņem vērā šādi faktori (374).

a)	Uzturēšanās ilgums ārpus dalībvalsts teritorijas. Jo ilgāk attiecīgā persona neatrodas uzņēmējā dalībvalstī, jo vairāk šī prombūtne apliecina, ka persona ir faktiski un efektīvi izbeigusi uzturēšanos. Savukārt īsa dažu dienu vai stundu prombūtne drīzāk norāda, ka uzturēšanās nav pārtraukta.

b)

Faktori, kas apliecina attiecīgās personas un dalībvalsts saišu pārraušanu (piemēram, pieprasījums svītrot no iedzīvotāju reģistra, nomas līguma vai publisko pakalpojumu (piemēram, ūdens vai elektroenerģijas pakalpojumu) sniegšanas līguma izbeigšana, pārcelšanās no mājas vai dzīvokļa, izrakstīšanās no nodarbinātības dienesta, vai tiek izbeigtas citas attiecības, kas liecina par integrēšanos šajā dalībvalstī). Šo faktoru atbilstīgumu, kas var mainīties atkarībā no apstākļiem, iestādes novērtē, ievērojot visus konkrētos apstākļus, kas raksturo attiecīgās personas konkrēto situāciju (ir jāņem vērā, kādā apmērā persona ir integrējusies uzņēmējā dalībvalstī, cik ilgi tā ir uzturējusies šīs dalībvalsts teritorijā, pirms attiecībā uz viņu vai viņas ģimeni ir pieņemts izraidīšanas lēmums, un ekonomiskā situācija).

c)	Kādas ir uzturēšanās pazīmes ārpus dalībvalsts teritorijas, kamēr attiecīgā persona neatrodas šajā dalībvalstī, lai noskaidrotu, vai persona ir pārcēlusi savu personīgo, darba vai ģimenes interešu centru uz citu valsti šajā periodā.

Ja netiek izpildīts izraidīšanas lēmums, dalībvalstij nav jāpieņem jauns lēmums, bet tā var atsaukties uz sākotnējo lēmumu, lai attiecīgo personu piespiestu atstāt tās teritoriju (375).

Tomēr būtiska apstākļu maiņa, kas ļautu Savienības pilsonim izpildīt minētās direktīvas 7. pantā paredzētos nosacījumus par uzturēšanās tiesībām uz ilgāk par 3 mēnešiem (piemēram ES pilsonis kļūst par darba ņēmēju), atņemtu attiecībā uz viņu pieņemtajam lēmumam par izraidīšanu jebkādu iedarbību un liktu, neraugoties uz tā neizpildi, uzskatīt viņa uzturēšanos attiecīgās dalībvalsts teritorijā par likumīgu (376).

Visbeidzot, izraidīšanas lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 15. panta 1. punktu, neliedz īstenot ieceļošanas tiesības, kas noteiktas Direktīvas 2004/38/EK 5. pantā, ja ES pilsonis “vēlas laiku pa laikam ieceļot šajā teritorijā citiem mērķiem, nevis tur uzturēties”. Tādējādi izraidīšanas lēmumu nevar izpildīt pret attiecīgo personu, kamēr tās klātbūtne uzņēmējā dalībvalstī ir pamatota saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 5. pantu (377).

15   Procesuālās garantijas (Direktīvas 2004/38/EK 30.–33. pants)

Direktīvas 2004/38/EK procesuālās garantijas ir jāinterpretē tā, lai tiktu izpildītas prasības, kas izriet no Pamattiesību hartas 47. panta par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību (378).

Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļas procesuālās garantijas attiecas uz visām situācijām, kurās ar Direktīvu 2004/38/EK noteiktās ieceļošanas un uzturēšanās tiesības ir ierobežotas vai liegtas (tostarp vīzas atteikums, ieceļošanas liegums, atteikums pieņemt uzturēšanās atļaujas pieteikumu, atteikums izdot uzturēšanās apstiprinājumu, uzturēšanās atļaujas anulēšana utt.) un neatkarīgi no tā, kāds ir šāda pasākuma pamatojums, t. i.:

—	ļaunprātīga izmantošana un krāpšana (Direktīvas 2004/38/EK 35. pants);

—	pasākumi, kas pieņemti sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ;

—

pasākumi, kas pieņemti visu citu apsvērumu dēļ (Direktīvas 2004/38/EK 15. pants), tostarp ja vīza, uzturēšanās atļaujas pieteikums vai reģistrācija ir atteikta, jo pieteikuma iesniedzējs neizpilda nosacījumus, kas saistīti ar uzturēšanās tiesībām, vai ja ir pieņemti lēmumi, pamatojoties uz to, ka attiecīgā persona vairs neizpilda nosacījumus, kas saistīti ar uzturēšanās tiesībām (piemēram, ja ekonomiski neaktīvs ES pilsonis kļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai) (379).

Izņemot pasākumus plašas sabiedrības veselības jomā, kas paredzēti valsts tiesību aktos un ierobežo tiesības brīvi pārvietoties ES un kuros nav jāanalizē katras personas konkrētā situācija (piemēram, pasākumi, kas pieņemti Covid-19 pandēmijas laikā, skat. 13.2. iedaļu “ Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedrības veselības apsvērumu dēļ ”), attiecīgā persona vienmēr ir rakstveidā jāinformē par ierobežojošo pasākumu. Lēmumā ir jānorāda tiesa vai administratīvā iestāde, kurā attiecīgā persona var iesniegt pārsūdzību, un pārsūdzības iesniegšanas termiņš.

Lēmumiem ir jābūt pilnībā pamatotiem, uzskaitot visus konkrētā lēmuma faktiskos un juridiskos pamatojumus, lai attiecīgā persona var veikt efektīvus pasākumus savas aizstāvības nodrošināšanā (380), un valsts tiesa var atkārtoti izskatīt minēto lietu atbilstīgi tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktās pamattiesības (381). Šajā sakarā lēmumu paziņošanai var izmanot veidlapas, bet tajās vienmēr jāpiekļauj lēmuma pieņemšanas pamatojums pilnā mērā (nav pieļaujama ķeksīša ievilkšana attiecīgajā lodziņā, norādot uz vienu no izvēlētajām iespējām).

Pārsūdzības procedūrām ir jāļauj pārbaudīt pārvietošanās brīvību ierobežojošā lēmuma tiesiskumu, kā arī faktus un apstākļus, kas to pamato, un nodrošināt, ka attiecīgais lēmums nav nesamērīgs (382).

Lai arī Direktīvā 2004/38/EK nav noteikts, kādos termiņos būtu jāīsteno pārsūdzība tiesā, Pamattiesību hartas 47. pantā ir prasīta taisnīga, atklāta un “laikus” veikta lietas izskatīšana.

Ja tiesa ir atcēlusi lēmumu, ar kuru ir atteikts izdot uzturēšanās atļauju ES pilsoņa ģimenes loceklim, kompetentajai valsts iestādei ir jāpieņem jauns lēmums saprātīgā termiņā, kas katrā ziņā nedrīkst pārsniegt Direktīvas 2004/38/EK 10. panta 1. punktā noteikto termiņu (6 mēnešus no pieteikuma iesniegšanas dienas) (383). Kā norādījusi Tiesa, “automātiska jauna sešu mēnešu termiņa uzsākšana pēc tam, kad tiesa ir atcēlusi sākotnējo kompetentās valsts iestādes lēmumu, šķiet, padara pārmērīgi apgrūtinošu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa tiesību īstenošanu, lai saņemtu lēmumu par viņa pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai atbilstoši Direktīvas 2004/38/EK 10. panta 1. punktam”  (384).

Lai arī Direktīvas 2004/38/EK 30. pantā ir prasīts dalībvalstīm veikt visus atbilstošus pasākumus nolūkā nodrošināt, lai attiecīgā persona, kas saņēmusi saskaņā ar 27. pantu pieņemtos lēmumus, saprot tā saturu un radītās sekas, tajā nav prasīts, lai šis lēmums tai tiktu paziņots tai saprotamā valodā vai valodā, par kuru var saprātīgi pieņemt, ka tā to saprot, ja šī persona to nav pieprasījusi (385).

Saskaņā ar 30. panta 3. punktu laiks, kas personai atvēlēts, lai izceļotu no minētās dalībvalsts teritorijas, ir vismaz viens mēnesis, izņemot attiecīgi pamatotus steidzamus gadījumus. Steidzamas izraidīšanas attaisnojumam ir jābūt patiesam un proporcionālam (386). Novērtējot vajadzību samazināt šo laiku steidzamos gadījumos, iestādēm jāņem vērā tūlītējas un steidzamas izraidīšanas ietekme uz attiecīgās personas privāto un ģimenes dzīvi (piemēram, vajadzību paziņot darba devējam, izbeigt īres līgumu, organizēt personisko mantu nosūtīšanu uz jauno dzīvesvietu, bērnu izglītība utt.). Ja nopietnu vai īpaši nopietnu iemeslu dēļ tiek pieņemts izraidīšanas pasākums, tas vēl nenozīmē, ka šis pasākums ir steidzams. Steidzamības novērtējumam ir jābūt skaidri un atsevišķi pamatotam.

Atkārtotas ieceļošanas aizliegumu (387) var piemērot kopā ar izraidīšanas rīkojumu, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, tikai gadījumos, ja ir redzams, ka attiecīgā persona arī turpmāk, visticamāk, radīs nopietnu un faktisku apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. Šādam aizliegumam nevar automātiski sekot notiesājošs spriedums krimināllietā (388). Personas, kurām ir piemērots atkārtotas ieceļošanas aizliegums, var pēc saprātīga laika lūgt to atcelt (389).

Lai arī izraidīšanas lēmumu un atkārtotas ieceļošanas aizliegumu var pieņemt līdztekus, abi lēmumi un to pamatojums ir skaidri jānošķir. Tomēr praksē izraidīšanas lēmums var rosināt veikt novērtējumu, vai ir attaisnojams atkārtotas ieceļošanas aizliegums.

Ja brīvas pārvietošanās tiesības tiek izmantotas ļaunprātīgi vai ir iegūtas krāpnieciski, no nodarījuma smaguma būs atkarīgs, vai personu var uzskatīt par nopietnu draudu sabiedriskā kārtībai, pamatojoties uz ko dažos gadījumos ir attaisnojams atkārtotas ieceļošanas aizliegums.

Lai arī par sabiedrības drošības apdraudējumu var piemērot krimināltiesiskus vai administratīvus sodus dalībvalstu tiesību sistēmās, pats šāds apdraudējums nav brīvas pārvietošanās ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana Direktīvas 2004/38/EK 35. panta izpratnē. Tomēr, ja mobilais ES pilsonis, kas likumīgi uzturas dalībvalstī, krāpnieciski gūst labumu no viltotiem apliecinājumiem, saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK vispārīgajiem noteikumiem ir iespējama izraidīšana un atkārtotas ieceļošanas aizlieguma piemērošana, ja, ievērojot minēto samērīguma principu, var uzskatīt, ka ES pilsonis nopietni apdraud sabiedrisko kārtību.

Attiecībā uz izraidīšanas rīkojumu, kas pieņemts visu citu apsvērumu dēļ (Direktīvas 2004/38/EK 15. pants), nekādos apstākļos nav iespējams attiecībā uz šādu lēmumu piemērot aizliegumu atkārtoti ieceļot dalībvalsts teritorijā (390).

16   Krāpšana un ļaunprātīga izmantošana (Direktīvas 2004/38/EK 35. pants)

16.1   Vispārīgi apsvērumi

Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos nevar atsaukties uz ES tiesībām  (391). Saskaņā ar 35. pantu dalībvalstis var veikt efektīvus un nepieciešamus pasākumus, lai cīnītos pret ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu, jomās, kas ietilpst ES tiesību materiālajā darbības jomā par personu brīvu pārvietošanos, atsakot, pārtraucot vai anulējot jebkuras ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana, piemēram, fiktīvas laulības. Šādiem pasākumiem ir jābūt proporcionāliem un atbilstīgiem direktīvas procesuālajām garantijām (392).

ES tiesības sekmē ES pilsoņu mobilitāti un aizsargā tos pilsoņus, kas ir šīs tiesības izmantojuši  (393). Ļaunprātīgas izmantošanas fakts nepastāv, ja ES pilsonis un tā ģimenes locekļi saskaņā ar ES tiesībām iegūst uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras valstspiederīgie tie ir, jo tie gūst priekšrocības, kas paredzētas izmantojot tiesības brīvi pārvietoties, ko aizsargā Līgums (394), neatkarīgi no šo personu pārcelšanās iemesla uz minēto dalībvalsti (395).

Dīvaina vai neparasta uzvedība nav ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana.

Sīkākas vadlīnijas, tostarp norādījumi, kā rīkoties, lai apkarotu ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu, kā arī piemērojamais pierādīšanas pienākums ir sniegts Rokasgrāmatā par vēršanos pret fiktīvām laulībām (396). Saistībā ar vīzas pieteikumiem Vīzu rokasgrāmatas III daļas 5. iedaļā ir sniegtas darbības instrukcijas, kas izriet tieši no Direktīvas 2004/38/EK 35. panta un attiecas uz visām ES dalībvalstīm.

16.2   Krāpšana

Direktīvā 2004/38/EK krāpšanu var definēt kā rīcību, ko izdara persona, kas cenšas pārkāpt likumu, iesniedzot viltotus dokumentus, kuros apgalvots, ka ir pilnībā izpildīti formālie nosacījumi, vai kas ir izdoti, pamatojoties uz būtisku faktu maldīgu atainojumu, par nosacījumiem, kas attiecas uz uzturēšanās tiesībām. Piemēram, ja tiktu iesniegta viltota laulības apliecība, lai saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK iegūtu ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, tas būtu krāpšanas, nevis ļaunprātīgas izmantošanas gadījums, jo laulība patiesībā nav noslēgta.

Personām, kurām uzturēšanās dokuments ir izsniegts krāpšanas rezultātā, par kuru tās ir sodītas, to direktīvā paredzētas tiesības var tikt atteiktas, pārtrauktas vai anulētas (397) (skat. 16.6. iedaļu “ Pasākumi un sankcijas ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas gadījumos”).

16.3   Ļaunprātīga izmantošana

Direktīvā 2004/38/EK ļaunprātīgu izmantošanu var definēt kā nepatiesu rīcību, kuras vienīgais mērķis iegūt ES tiesībās paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, lai gan formāli tā atbilst Kopienas tiesību aktos iekļautajiem noteikumiem, tā neatbilst šo noteikumu mērķim (398).

Interpretējot ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienu Direktīvas 2004/38/EK kontekstā, jāpievērš pienācīga uzmanība ES pilsoņa statusam. Saskaņā ar ES tiesību pārākuma principu, vērtējums, vai ES tiesības ir tikušas pārkāptas, ir jāveic atbilstīgi ES tiesībām, nevis valstu tiesību aktiem par migrāciju. Direktīva 2004/38/EK neliedz dalībvalstīm izmeklēt atsevišķus gadījumus, ja pastāv pamatotas aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr ES tiesības aizliedz sistemātiskas pārbaudes (399). Dalībvalstis var balstīties uz iepriekšējo analīžu datiem un pieredzi, kas demonstrē tiešu saistību starp pierādītiem krāpšanas gadījumiem un šādu gadījumu raksturīgām īpašībām.

16.4   Fiktīvas laulības

ES noteikumos par brīvu pārvietošanos jēdziens “fiktīva laulība” attiecas uz laulību, kas noslēgta vienīgi tādēļ, lai laulātais, kuram citādi nebūtu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem par ES pilsoņu brīvu pārvietošanos, šādas tiesības iegūtu (400). Attiecību kvalitāte 35. panta piemērošanā ir nesvarīga.

Principā ļaunprātīga izmantošana var būt arī citu fiktīvu attiecību forma, bet tām var mutatis mutandis piemērot visas vadlīnijas, kas piemērojamas fiktīvām laulībām. Šādas fiktīvas attiecības ir, piemēram, (reģistrētas) fiktīvas partnerattiecības, fiktīva adopcija vai gadījumi, kad ES pilsonis uzdodas par tēvu bērnam, kas nav ES valstspiederīgais, tādējādi nodrošinot viņam valstspiederību un uzturēšanās tiesības bērnam un viņa mātei, apzinoties, ka nav bērna tēvs, un nevēloties uzņemties vecāku pienākumu; fiktīva atkarība.

Ja iespējamas fiktīvas laulības lietā notiek izmeklēšana, tad šīs izmeklēšanas laikā nevar attaisnot atkāpes no Direktīvā 2004/38/EK paredzētajām tiesībām, kas ir piešķirtas ģimenes locekļiem, kuri nav ES pilsoņi, piemēram, aizliegt tiesības strādāt, konfiscēt pasi, kavēties izdot uzturēšanās atļauju 6 mēnešu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas. Ja turpmāko izmeklēšanu gaitā aizdomas ir apstiprinājušās, šīs tiesības var liegt jebkurā laikā.

16.5   Ļaunprātīga izmantošana, ko veic valstspiederīgie, kuri atgriežas

Skat. 18. iedaļu “ Uzturēšanās tiesības tādu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kas atgriežas ”.

16.6   Pasākumi un sankcijas ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas gadījumos

Valsts iestādes, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38/EK 35. pantu, pasākumus pieņem, balstoties uz konkrētās lietas individuālu izvērtējumu. Tas nozīmē, ka pasākumos, kuru mērķis ir vispārēji preventīvi novērst plaši izplatītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu vai krāpšanu, nevar nepiemērot Direktīvas 2004/38/EK tiesību normas (401).

Saskaņā ar 35. pantu dalībvalstīm ir tiesības veikt vajadzīgos pasākumus tiesību ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumos. Pasākumus var veikt jebkurā laikā, un tie var ietvert:

—	atteikumu piešķirt ES tiesību aktos par personu brīvu pārvietošanos paredzētās tiesības (piem., izsniegt ieceļošanas vīzu vai uzturēšanās atļauju);

—	ES tiesību aktos par personu brīvu pārvietošanos paredzēto tiesību pārtraukšana vai anulēšana (piem., lēmums pārtraukt uzturēšanās atļaujas derīgumu un izraidīt personu, kas ieguvusi tiesības ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas ceļā).

ES tiesībās šobrīd nav paredzētas nekādas īpašas sankcijas, ko dalībvalstis varētu piemērot ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumā. Dalībvalstis var paredzēt sankcijas, kas noteiktas civiltiesībās (piem., anulēt uzturēšanās tiesības pierādītas fiktīvas laulības gadījumā), administratīvajās vai kriminālajās tiesībās (naudas sods vai brīvības atņemšana), ja šīs sankcijas ir efektīvas, nediskriminējošas un proporcionālas.

17   Publicitāte/ informācijas izplatīšana (Direktīvas 2004/38/EK 34. pants)

Direktīvas 2004/38/EK 34. pantā ir prasīts dalībvalstīm izplatīt informāciju par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām un pienākumiem jomās, uz kurām attiecas minētā direktīva. Tas ietver jo īpaši izpratnes veicināšanas akcijas, ko rīko ar valsts un vietējo plašsaziņas līdzekļu un citu saziņas līdzekļu starpniecību.

Lai ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi varētu efektīvi īstenot savas tiesības, ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka viņiem ir pieejama pareiza informācija.

Labākās prakses piemēri — Sniegt informāciju vienotā tīmekļa vietnē, izvairoties un avotu sadrumstalotības un dublēšanas un tādējādi novēršot, ka informācija ir pretrunīga vai juceklīga. Ja visa attiecīgā informācija tiek sniegta, izmantojot vienu kanālu, iedzīvotājiem ir vieglāk atrast vispusīgu informāciju un valsts iestādēm ir vieglāk nodrošināt, ka pieejamā informācija ir saskanīga un atjaunināta. — Izstrādāt bieži uzdotos jautājumus un tos atjaunināt.

Pienākums nodrošināt informācijas pieejamību ir noteikts arī Regulā (ES) 2018/1724 (402), ar ko izveido vienotu digitālo vārteju (sauktu par “Tava Eiropa”) un kurā prasīts dalībvalstīm, kā arī Komisijai nodrošināt pilsoņiem un uzņēmumiem vieglu tiešsaistes pieeju informācijai par tiesībām, pienākumiem un noteikumiem, kas piemērojama regulas I pielikumā uzskaitītajās jomās. Šīs jomas cita starpā ir šādas:

—	dokumenti, ko prasa no ES pilsoņiem, viņu ģimenes locekļiem, kuri nav ES pilsoņi, nepilngadīgajiem, kas ceļo vieni, un trešo valstu valstspiederīgajiem, kad viņi šķērso robežas Savienības teritorijā (personas apliecība, vīza, pase)

—	uzturēšanās citā dalībvalstī, kas ietver informāciju par pagaidu vai pastāvīgu pārcelšanos uz citu dalībvalsti un par uzturēšanās dokumentu prasībām ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem.

Tīmekļa vietnē “Your Europe”  (403) ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi var atrast informāciju par savām tiesībām saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK un meklēt īpašus padomus, ko sniedz ES palīdzības dienesti, piemēram, “Tavs Eiropas padomdevējs” un SOLVIT.

SOLVIT  (404) ir valsts pārvaldes iestāžu ES tīkls, kura mērķis ir risināt pārrobežu problēmas saistībā ar ES vienoto tirgu, tostarp Direktīvu 2004/38/EK. Tīkls ļauj dalībvalstīm darboties kopā, neierosinot tiesvedību un bez maksas, un rast risinājumus problēmām, kas radušās, valsts iestādēm pārkāpjot ES tiesības.

Ja SOLVIT identificē regulāras problēmas par Direktīvas 2004/38/EK pareizu piemērošanu, tas ziņo par tām Komisijai, lai tiktu risināta problēmas sakne. SOLVIT centri tādējādi strādā ciešā saskarē ar valsts iestādēm, lai risinātu atsevišķas problēmas un veicinātu Direktīvas 2004/38/EK pareizu piemērošanu.

18   Uzturēšanās tiesības tādu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kas atgriežas

Tiesa ir interpretējusi tiesības, ka Savienības tiesību aktus piemēro un tajos ir piešķirtas tiesības ne tikai ES pilsoņiem, kuri īsteno savas tiesības pārvietoties un brīvi uzturēties dalībvalstī, kuras valstspiederīgie tie nav, bet ka tos piemēro arī tiem ES pilsoņiem, kuri atgriežas savā valstspiederības dalībvalstī pēc tam, kad ir īstenojuši savas tiesības uz pārvietošanās brīvību, uzturoties citā dalībvalstī (405).

Tādējādi ES pilsoņu, kuri atgriežas, ģimenes locekļiem var piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības ES pilsoņa valstspiederības dalībvalstī, pamatojoties uz noteikumiem par personu brīvu pārvietošanos. Šādos gadījumos Direktīva 2004/38/EK ir piemērojama pēc analoģijas (406).

Tomēr saskaņā ar izstrādāto judikatūru šāda iespēja ir tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi.

a)   Attiecībā uz uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī, no kuras ES pilsonis atgriežas

—   ES pilsonis ir faktiski apmeties uz dzīvi minētajā dalībvalstī, ievērojot Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punktā vai 16. panta 1. punktā sniegtos nosacījumus

Būtībā ES pilsonis un ģimenes loceklis izpilda šo nosacījumu, ja, uzturoties uzņēmējā dalībvalstī, ES pilsonis:

—	ir bijis darba ņēmējs vai pašnodarbinātais;

—	viņam ir bijuši pietiekami līdzekļi un veselības apdrošināšana (tostarp studentiem saskaņā ar direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu);

—	viņš bija kāda cita ES pilsoņa, kurš atbilst šiem nosacījumiem, ģimenes loceklis;

—	viņš jau ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās tiesības (kurām vairs nepiemēro nekādus nosacījumus).

Kumulatīvi īsi uzturēšanās periodi, piemēram, vairākkārtīgas uzturēšanās nedēļas nogalēs vai brīvdienās, ietilpst Direktīvas 2004/38/EK 6. panta piemērošanas jomā un tādējādi neatbilst šiem nosacījumiem (407).

Tiesa ir apstiprinājusi, ka uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar minētajiem nosacījumiem, un ievērojot tos, principā “liecina par Savienības pilsoņa apmešanos uz dzīvi un tādējādi par uzturēšanās faktiskumu šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, un tas var notikt vienlaikus ar ģimenes dzīves izveidošanos vai nostiprināšanos šajā dalībvalstī”  (408).

Šajā saistībā būtiski ir tas, ka šie nosacījumi bija izpildīti uzņēmējā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai uzturēšanās dokuments ir vai nav bijis (409).

Nevar secināt, ka uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī nav patiesa un efektīva tikai tādēļ vien, ka ES pilsonis saglabā saikni ar savu valstspiederības dalībvalsti, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā stāvoklis uzņēmējā dalībvalstī nav stabils (piem., ierobežots darba līguma ilgums).

—   ES pilsonis ir izveidojis vai stiprinājis savu ģimenes dzīvi šajā dalībvalstīs ar attiecīgo ģimenes locekli

Jānodrošina, ka arī ES pilsoņa ģimenes loceklis ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar attiecīgi Direktīvas 2004/38/EK 7. vai 16. pantu (410).

Piemēri. 1. piemērs J. atgriežas mājās no citas dalībvalsts, kurā uzturējies kā darba ņēmējs pusotru gadu kopā ar S., savu laulāto, kas ir trešās valsts valstspiederīgā, un abi atgriežas kopā. Kā valstspiederīgais, kas atgriežas, J. var atsaukties uz ES tiesībām attiecībā uz savu laulāto S., lai viņa iegūtu uzturēšanās tiesības viņa valstspiederības dalībvalstī. Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 10. pantu, kas piemērojams pēc analoģijas, viņa laulātā S., kas ir trešās valsts valstspiederīgā, var pieteikties uzturēšanās atļaujai, kura būtu jāizdod sešu mēnešu termiņā. Nav nozīmes tam, ka S. pirms abu pārcelšanās uz šo citu dalībvalsti, bija divreiz nesekmīgi centusies iegūt uzturēšanās tiesības J. valstspiederības dalībvalstī. 2. piemērs J. atgriežas uz savas valstspiederības dalībvalsti no citas dalībvalsts kopā ar S., savu laulāto, kas ir trešās valsts valstspiederīgā. Domājamās uzturēšanas laikā citā dalībvalstī J. turpināja strādāt savas valstspiederības dalībvalstī. Iestādes sazinājās ar uzņēmējas dalībvalsts iestādēm un noskaidroja, ka J. atgriezās savā piederības dalībvalstī jau pēc trim nedēļām. Pāris bija apmeties tūristu viesnīcā un samaksājis par savu 3 nedēļas ilgo uzturēšanos jau iepriekš. Ievērojot iepriekš minēto, S. nevar atsaukties uz Direktīvas 2004/38/EK tiesību normām pēc analoģijas.

b)   Attiecībā uz uzturēšanos ES pilsoņa valstspiederības dalībvalstī

Tā kā personas, kas atgriežas, ir vienas dalībvalsts valstspiederīgie, kas uzturējušies citā dalībvalstī un tagad uzturas savas valstspiederības dalībvalstī, viņu situācijai ir piemērojams LESD 21. pants, saskaņā ar kuru viņiem ir tiesības uz normālu ģimenes dzīvi savas valstspiederības dalībvalstī kopā ar saviem ģimenes locekļiem.

Tiesa uzskatīja, ka ES tiesības neliedz dalībvalstij nepiešķirt uzturēšanās tiesības personai, kas ir ģimenes loceklis ES pilsonim, kurš atgriezies savā valstspiederības dalībvalstī pēc uzturēšanās citā dalībvalstī, ja šis attiecīgā Savienības pilsoņa ģimenes loceklis nav ieceļojis šī Savienības pilsoņa valstspiederības dalībvalsts teritorijā vai nav tajā iesniedzis uzturēšanās dokumentu pieteikumu attiecīgā Savienības pilsoņa atgriešanās šajā dalībvalstī “dabiskajā turpinājumā”. Šādā gadījumā, veicot vispārēju novērtējumu tomēr ir jāņem vērā arī citi attiecīgie faktori, kas parāda, ka ģimenes dzīve, kas tika izveidota un stiprināta uzņēmējā dalībvalstī, nav beigusies, neraugoties uz to, ka ir pagājis zināms laiks no brīža, kad ES pilsonis ir atgriezies šajā dalībvalstī, līdz ģimenes locekļa ieceļošanai šajā pašā dalībvalstī (411).

Piemērs. J. ir A dalībvalsts pilsonis. Viņš ir uzturējies noteiktu laiku B dalībvalstī kopā ar savu laulāto T., kas ir trešās valsts valstspiederīgā, un tagad atgriežas uz A dalībvalsti. T. nedodas viņam līdzi un paliek B dalībvalstī, lai pabeigtu mācības universitātē. Vēlāk T. cenšas A dalībvalstī pievienoties J. Lai noteiktu, vai T. ir atvasinātās uzturēšanās tiesības A dalībvalstī, var ņemt vērā to, ka ir pagājis ievērojams laiks kopš J. atgriešanās A dalībvalstī, bet papildus ir jānovērtē, vai abu ģimenes dzīve turpinās.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka judikatūra attiecībā uz personām, kas atgriežas, ir piemērojama direktīvas 3. panta 2. punktā minētajiem “paplašinātās ģimenes locekļiem”, kuriem tādējādi atgriežoties tiek atvieglotas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības (412).

Visbeidzot, ir precizēts, ka attiecībā uz ES noslēgtajām laulībām šī judikatūra attiecas uz viendzimuma laulātajiem, un tādējādi viņi var atgriezties ES pilsoņa valstspiederības dalībvalstī neatkarīgi no tā, vai šajā valstī ir vai nav atļautas viendzimuma personu laulības (413). Tiesa paskaidroja, ka ar šo lēmumu netiek prasīts, lai valstspiederības dalībvalsts paredzētu viendzimuma personu laulības savos valsts tiesību aktos, bet gan ka tai ir jāatzīst citā dalībvalstī noslēgtās laulības, lai ģimenes loceklis īstenotu savas tiesības ieceļot un uzturēties un visas no ES tiesību aktiem izrietošās tiesības (414).

c)   nav bijusi ļaunprātīga izmantošana

Lai rīcība būtu ļaunprātīga, tai ir jābūt šādai (415):

—	objektīvu apstākļu kopums, kas norāda uz to, ka ES noteikumu mērķis nav sasniegts – neraugoties uz to, ka šajos noteikumos paredzētie nosacījumi ir formāli ievēroti,

—	subjektīvs elements, proti, nodoms gūt no ES noteikumiem izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus.

Izņemot fiktīvas laulības, Tiesai vēl nav bijusi iespēja precizēt, kādi citi ļaunprātīgas izmantošanas veidi varētu ietilpt šajā jēdzienā (416).

Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka nav nozīmes tam, kādu iemeslu dēļ ekonomiski aktīvs vai ekonomiski neaktīvs ES pilsonis īsteno brīvas pārvietošanās tiesības, ja vien šī persona izpilda uzturēšanās nosacījumus, kas norādīti ES tiesību aktos par brīvu pārvietošanos (417) Tas nozīmē, ka gadījumā, ja ES pilsoņiem nevar pievienoties viņu ģimenes locekļi viņu izcelsmes dalībvalstī, jo piemērojamie valsts imigrācijas noteikumi to liedz, nav ļaunprātīga rīcība īstenot tiesības brīvi pārvietoties citā dalībvalstī, ja vienīgais nolūks, atgriežoties uz savu valstspiederības dalībvalsti, ir atsaukties uz savām kā valstspiederīgā, kas atgriežas, tiesībām, kas noteiktas ES tiesību aktos (418). Ar nosacījumu tomēr, ka attiecīgā persona atbilst nosacījumiem, kas ļauj piemērot noteikumus par personām, kas atgriežas.

Atteikuma gadījumā tāpēc ir svarīgi valsts iestādēm savos lēmumos nošķirt gadījumus, kuros nosacījumi netiek izpildīti, no ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem.

Ļaunprātīga izmantošana, ko veic valstspiederīgie, kuri atgriežas, pēc definīcijas var notikt tikai tajā dalībvalstī, kuras valstspiederība ir ES pilsoņiem, kas atgriežas.

19   Ruiz Zambrano judikatūra

Direktīvu 2004/38/EK piemēro tiem ES pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras valstspiederīgie tie ir, un viņu ģimenes locekļiem, kas viņus pavada vai viņiem attiecīgajā dalībvalstī pievienojas.

Direktīva 2004/38/EK neattiecas uz tiem ES pilsoņiem, kuri nekad nav īstenojuši brīvas pārvietošanās tiesības un vienmēr ir uzturējušies dalībvalstī, kuras valstspiederīgie viņi ir (419). Tāpēc viņi ir uzskatāmi par “statiskiem” ES pilsoņiem. Direktīva neattiecas arī uz viņu ģimenes locekļiem, jo viņiem piešķirtās tiesības ir nevis autonomas tiesības, bet gan atvasinātas tiesības, kas iegūtas, ņemot vērā viņu kā mobilā ES pilsoņa ģimenes locekļu statusu (420).

Pamatojoties uz to, Direktīvu 2004/38/EK nepiemēro “statisko” ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, un attiecīgi viņi nevar iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz minēto direktīvu.

Tomēr, ja nav izpildīti Direktīvas 2004/38/EK nosacījumi, Tiesa ir atzinusi, ka šie trešo valstu valstspiederīgie atvasinātās uzturēšanās tiesības varētu saistībā ar “statisko” ES pilsoni iegūt ļoti specifiskos gadījumos. Tiesa ir atzinusi šīs tiesības, pamatojoties uz LESD 20. pantu, kas izveido ES pilsonību. Tiesa uzskata, kas ES pilsonība ir dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss (421).

Tiesa atzina šīs tiesības pirmo reizi lietā Reuiz Zambrano  (422) attiecībā uz nepilngadīgu ES bērnu vecāku, kas nav ES pilsonis.

Tiesa uzskatīja, ka dalībvalstij ir jāpiešķir uzturēšanās tiesības trešo valstu valstspiederīgajam, kura apgādībā ir nepilngadīgi ES bērni, kas nekad nav īstenojuši brīvas pārvietošanās tiesības, ja, atsakot piešķirt šādas tiesības, bērni būtu spiesti atstāt ES teritoriju, lai dotos kopā ar saviem vecākiem (423). Šādā situācijā šiem ES pilsoņiem būtu liegts būtībā izmantot savas tiesības kā ES pilsoņiem, kas noteiktas LESD 20. pantā (424).

Direktīvu 2004/38/EK pēc analoģijas nepiemēro šādās situācijās. Proti, tas nozīmē, ka dalībvalstis nevar izdot uzturēšanās atļaujas, kā paredzēts Direktīvas 2004/38/EK 10. un 20. pantā, personām, uz kurām attiecas Ruiz Zambrano judikatūra. Tā vietā tās izdod uzturēšanās atļaujas saskaņā ar Regulu (EK) 1030/2002. Ja uzturēšanās atļauju ir izdevusi dalībvalsts, kas ietilpst Šengenas zonā (425), uzturēšanās atļaujas, kas izdotas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002, dod atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas ietilpst Šengenas zonā.

Jānodrošina, ka uzturēšanās atļaujas, kas izdotas personām, uz kurām attiecas Ruiz Zambrano judikatūra, dod tām tiesības strādāt (426).

19.1   Faktiska iespēja pēc būtības izmantot tiesības kā ES pilsoņiem

Tiesa atzīst uzturēšanās tiesības ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, pamatojoties uz LESD 20. pantu, ja atteikums piešķirt šādas tiesības liegtu šiem ES pilsoņiem faktiski izmantot tiesības, ko dod ES pilsonība.

Tas attiektos uz šādām situācijām:

—	ja ES pilsonim ir jāpamet ne tikai tās dalībvalsts teritorija, kurai tas ir piederīgs, bet arī ES teritorija kopumā, lai būtu kopā ar savu ģimenes locekli, kas nav ES pilsonis (427);

—

ja pasliktinātos ES pilsonības lietderīgā iedarbība. Šajā saistībā ES pilsonības lietderīgā iedarbība uzliek pienākumu dalībvalstīm izvērtēt pieteikumus par atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu pat tad, ja šim trešās valsts valstspiederīgajam ir ieceļošanas aizliegums (428). Tieši tāpat dalībvalstis nedrīkst automātiski noraidīt šādus pieteikumus, pamatojoties vienīgi uz to, ka attiecīgajam ES pilsonim nav pietiekamu līdzekļu (429).

Tomēr ES pilsoņa ģimenes loceklim, kas nav ES pilsonis, netiks atzītas atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties vienīgi uz to, ka tas varētu šķist vēlams šim ES pilsonim ekonomisku apsvērumu dēļ vai lai saglabātu ģimenes vienotību Savienības teritorijā, kas ļautu ģimenes loceklim, nav ES pilsonis, uzturēties kopā ar ES pilsoni Eiropas Savienībā (430).

Turklāt Tiesa uzskatīja, ka LESD 20. pants neizslēdz to, ka tāda nepilngadīga bērna, kuram ir kādas dalībvalsts pilsonība un kurš kopš dzimšanas nekad nav uzturējies Savienībā, vecāks, kas nav ES pilsonis, var izmantot atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas izriet no LESD 20. panta, ja ir pierādīts, ka minētais bērns dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, ieceļos un uzturēsies kopā ar minēto vecāku. Savukārt gadījumā, kad vecāks, kas nav ES pilsonis, viens pats uzturētos Savienībā, kamēr minētais bērns paliktu trešā valstī, lēmumam, ar kuru šim vecākam tiek atteiktas tiesības uzturēties Savienībā, nebūs nekādas ietekmes uz minētā bērna to tiesību īstenošanu, ko dod ES pilsonība (431).

Turklāt dalībvalstis joprojām drīkst atteikt piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 20. pantu, sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ (432) (skat. 19.4. iedaļu “ Iespēja ierobežot atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas piešķirtas, pamatojoties uz LESD 20. pantu ”).

19.2   Atkarības attiecības

Lai noteiktu, vai būtu piešķiramas atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 20. pantu, izšķirīgi svarīgi ir noskaidrot, vai pastāv atkarības attiecības starp trešo valstu valstspiederīgo un ģimenes locekli, kas ir ES pilsonis. Šīm attiecībām ir jābūt tādām, ka ES pilsonis būtu spiests doties kopā ar trešās valsts valstspiederīgo un pamest ES teritoriju kopumā (433).

Atkarības attiecības, visticamāk, veidojas starp ES bērniem un viņu vecākiem, kas nav ES pilsoņi. Pieaugušais parasti ir spējīgs dzīvot neatkarīgi no saviem ģimenes locekļiem. Pamatojoties uz to, atkarības attiecības starp trešās valsts valstspiederīgo un pieaugušo ES pilsoni, kas attaisnotu atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu, būtu tikai izņēmuma gadījumos, kad attiecīgā ES pilsoņa nošķiršana no viņa ģimenes locekļa, kas nav ES pilsonis, būtu neiespējama (434).

Saistībā ar atkarības attiecībām būtisks faktors ir ES pilsoņa emocionālā, juridiskā vai finansiālā atkarība no trešās valsts valstspiederīgā. Šajā kontekstā nav obligāti jābūt asinsradniecībai (435). Turklāt tas, ka pastāv juridiskas vai dabiskas ģimenes saites ar minēto trešās valsts valstspiederīgo, nav pietiekami, lai izveidotos atkarības attiecības (436). Tas, ka vecākam, kas nav ES pilsonis, ir pilnīga nepilngadīgā bērna aizgādība, ir atbilstošs, bet ne noteicošs faktors (437). Juridisks pienākums laulātajiem dzīvot kopā arī nerada atkarības attiecības (438).

Ir vairāki faktori, kas palīdz noteikt, vai pastāv atkarības attiecības starp ES bērnu un viņa vecāku, kas nav ES pilsonis. Šie faktori ir bērna vecums, bērna fiziskā un emocionālā attīstība, kāda ir bērna emocionālā saikne gan ar vecāku, kas ir ES pilsonis, gan ar vecāku, kas nav ES pilsonis, kā arī kādu risku bērna līdzsvaram radīs nošķiršana no trešai valstij piederīgā vecāka (439). Bērna labākajās interesēs ir būtiski ņemt vērā visus lietas apstākļus (440).

Attiecībā uz nepieciešamību ņemt vērā bērna labākās intereses Tiesa ir sniegusi dažus precizējumus par šā pienākuma tvērumu. Izskatot uzturēšanās pieteikumu saskaņā ar LESD 20. pantu, kompetentajām iestādēm attiecīgā bērna labākās intereses ir jāņem vērā tikai tādēļ, lai novērtētu atkarības attiecību esamību vai minētajā pantā paredzētās atkāpes no atvasinātajām uzturēšanās tiesībām, kas balstīta uz valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apsvērumiem, sekas. Uz minētajām labākajām interesēm “var atsaukties nevis tādēļ, lai noraidītu pieteikumu par uzturēšanās atļauju, bet gan, gluži pretēji, lai liegtu pieņemt lēmumu, ar ko šim bērnam būtu jāpamet Eiropas Savienības teritorija”. Tādējādi kompetentās valsts iestādes nevar noteikt, vai minētā bērna pārcelšanās uz dalībvalsti, kuras pilsonība viņam ir, ir minētā bērna labākajās interesēs. Līdz ar to pieteikumu par atvasinātām uzturēšanās tiesībām, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kura apgādībā ir nepilngadīgs ES bērns, kas nekad nav uzturējies ES, iestādes nevar noraidīt, pamatojoties uz to, ka pārcelšanās uz dalībvalsti, kuras pilsonība ir bērnam, nav minētā bērna faktiskajās vai iespējamās interesēs (441).

Katrā ziņā atkarības attiecības starp ES bērnu un ģimenes locekli, kas nav ES pilsonis, varētu pastāvēt pat tad, ja otrs vecāks, kas ir ES pilsonis, spētu un vēlētos uzņemties pilnīgu atbildību par bērna primāro aprūpi un ja trešās valsts valstspiederīgoais nedzīvo kopā ar ES bērnu (442).

Tiesa uzskatīja, ka pastāv atspēkojama prezumpcija par atkarības attiecībām ar ES bērnu, kurš nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, šādā situācijā: ja vecāks, kas nav ES pilsonis, pastāvīgi dzīvo kopā ar otru vecāku, kurš ir ES pilsonis, dala ikdienas aprūpi par šo bērnu un juridisko, emocionālo un finansiālo atbildību par šo bērnu. Atkarības attiecības var prezumēt neatkarīgi no tā, ka otram vecākam ir beznosacījumu tiesības palikt dalībvalstī, kurai viņš ir valstspiederīgs (443).

Lai novērtētu, vai pastāv atkarības attiecības, kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā situācija, kāda ir brīdī, kad tām ir jāpieņem lēmums (kaut arī valsts tiesām, kurām ir jālemj par prasību, kas celta par minēto iestāžu lēmumu, ir jāņem vērā faktiskie apstākļi, kas radušies pēc šī lēmuma pieņemšanas) (444). Tādējādi fakts, ka vecāks, kas nav ES pilsonis, iepriekš nav uzņēmies attiecīgā bērna ikdienas aprūpi ilgu laiku, nevar tikt atzīts par izšķirošu, jo šī situācija varētu būt izveidojusies un brīdī, kad valsts iestādes izskata uzturēšanās atļaujas pieteikumu vai tiesas izskata ar to saistītu pārsūdzību, šis vecāks faktiski uzņemas atbildību par šo aprūpi (445).

Turklāt Tiesa aplūkoja brāļu situāciju, kurā viens ir nepilngadīgais, kas nav ES pilsonis, un otrs ir nepilngadīgais, kas ir ES pilsonis un kura vecāks, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir tiesīgs saņemt uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu. Tā secināja, ka atkarības attiecības, ar kurām var pamatot atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu tāda Savienības pilsoņa, kurš nekad nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību, laulātās, kas ir trešās valsts valstspiederīgā, nepilngadīgajam bērnam, kurš arī nav ES pilsonis, pastāv tad, kad i) šī Savienības pilsoņa un viņa laulātās kopdzīvē ir piedzimis bērns, Savienības pilsonis, kurš nekad nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību, un ii) šis bērns būtu spiests pilnībā atstāt Savienības teritoriju, ja nepilngadīgais bērns, trešās valsts valstspiederīgais, būtu spiests atstāt attiecīgās dalībvalsts teritoriju.

Šādā situācijā vecāks, kas nav ES pilsonis un ir aprūpētājs, būtu spiests doties kopā ar savu nepilngadīgo bērnu, kurš nav ES pilsonis. Tas savukārt liktu arī bērnam, kas ir ES pilsonis, pamest ES teritoriju (446).

Piemēri. 1. piemērs M. ir trešās valsts valstspiederīgā, kas dzīvo A dalībvalstī. Viņa ir vientuļā māte un vienīgā aprūpē nepilngadīgo meitu D., kas ir A dalībvalsts pilsone un nekad nav īstenojusi brīvas pārvietošanās tiesības. Starp D. un M. pastāv atkarības attiecības, jo, ja M. tiktu liegtas uzturēšanās tiesības, D. būtu spiesta pamest ES teritoriju kopumā, lai dotos kopā ar savu māti M. Šādā gadījumā M. ir tiesības uzturēties un strādāt A dalībvalstī saskaņā ar Ruiz Zambrano judikatūru. 2. piemērs W. ir trešās valsts valstspiederīgā, kas uzturējās A dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesību aktiem, bet šajos valsts tiesību aktos noteikto iemeslu dēļ viņas likumīgās uzturēšanās termiņš ir beidzies. Viņa ir precējusies ar H., A dalībvalsts valstspiederīgo, kas nekad nav īstenojis brīvas pārvietošanās tiesības. Abi gribētu palikt A dalībvalstī, jo H. pieder tur māja un abiem tas būtu lētāk. Tas vien, ka H. ekonomisku apsvērumu dēļ gribētos, lai W. varētu ar viņu kopā uzturēties ES, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka H. būs spiests pamest ES kopumā, ja šādas tiesības netiktu piešķirtas. Tāpēc nav pamata W. piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības A dalībvalstī, pamatojoties uz Ruiz Zambrano judikatūru. Turklāt, tā kā pieaugušais principā spēj dzīvot neatkarīgi no saviem ģimenes locekļiem, atkarības attiecības starp diviem pieaugušiem ģimenes locekļiem, pamatojoties uz kurām varētu iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar Ruiz Zambrano judikatūru, ir iespējamas tikai izņēmuma gadījumos, kad, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, nekādā veidā nebūtu nošķirama attiecīgā persona no ģimenes locekļa, no kura tā ir atkarīga. Tas ir neatkarīgi no citām tiesībām, kas W. varētu būt saskaņā ar valsts tiesību aktiem. 3. piemērs M. ir trešās valsts valstspiederīgā. Viņa ir precējusies ar F., A dalībvalsts valstspiederīgo, kas nekad nav īstenojis brīvas pārvietošanās tiesības. Abi dzīvo A dalībvalstī. Viņiem ir nepilngadīga meita D., kas arī ir A dalībvalsts valstspiederīgā un nekad nav īstenojusi brīvas pārvietošanās tiesības. — D. stabili dzīvo kopā ar abiem vecākiem, un tāpēc abi vecāki ikdienā rūpējas par D. un uzņemas likumīgo, emocionālo un finansiālo atbildību par viņu. Šādā gadījumā vienkārši tiek prezumēts, ka starp māti, trešās valsts valstspiederīgo, un viņas meitu D. pastāv atkarības attiecības, ar kurām var pamatot, ka M. piešķir atvasinātās uzturēšanās tiesības A dalībvalstī saskaņā ar Ruiz Zambrano judikatūru. To nevar apšaubīt ar to, ka tēvam F., kas ir A dalībvalsts valstspiederīgais, ir beznosacījumu tiesības palikt šajā dalībvalstī. — Iestādes atzīst, ka M. ir atvasinātās uzturēšanās tiesības, jo, ja M. dotos prom, praktiski arī D. būtu spiesta pamest ES kopumā, ņemot vērā D. un M. atkarības attiecības.

19.3   Uzturēšanās, pamatojoties uz LESD 20. pantu, un pastāvīgas uzturēšanās statusa iegūšana

Tiesa pārbaudīja (447) iespēju, ka trešo valstu valstspiederīgie, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji un uzturas, pamatojoties uz LESD 20. pantu, rezultātā iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu (trešo valstu valstspiederīgo) statusu (448).

Tiesa uzskatīja, ka “ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar LESD 20. pantu ir “tikai īslaicīga” uzturēšanās Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē”.

Tad Tiesa paskaidroja, ka, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās statusu saskaņā ar Direktīvu 2003/109/EK, trešās valsts valstspiederīgajam, kas uzturas dalībvalstī saskaņā ar LESD 20. pantu, ir jāizpilda nosacījumi, kas sniegti minētās direktīvas 4. pantā (uzturēšanās ilgums) un 5. pantā (pietiekami līdzekļi un veselības apdrošināšana, kā arī pierādījums par integrāciju dalībvalstī, ja tas prasīts uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos) (449).

19.4   Iespēja ierobežot atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas piešķirtas, pamatojoties uz LESD 20. pantu

Dalībvalstis var atsaukties uz izņēmumu, ko pamato ar sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumiem, lai ierobežotu ieceļošanas vai uzturēšanās tiesības, kas piešķirtas, pamatojoties uz LESD 20. pantu (450).

Tomēr, novērtējot vecāka, kas nav ES pilsonis un ir bērna aprūpētājs, situāciju, kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā noteikts Pamattiesību hartas 7. pantā, lasot to kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā bērna intereses, kas atzītas Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā.

Šis novērtējums jāveic arī tad, ja valsts iestādes apsver tāda lēmuma pieņemšanu, ar kuru aizliedz vecākam, kas nav ES pilsonis, ieceļošanu un uzturēšanos un kura sekām “Eiropas dimensija”. Proti, ar minēto lēmumu vecākam, kas nav ES pilsonis, tiek atņemtas jebkādas tiesības uzturēties visu dalībvalstu teritorijā (451).

Līdzīgi kā Direktīvas 2004/38/EK kontekstā (skat. 13. iedaļu “ Brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ (Direktīvas 2004/38/EK 27., 28. un 29. pants) ”), jēdzieni “sabiedriskā kārtība” un “valsts drošība” kā pamatojums atkāpei no ES pilsoņu vai ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām ir jāinterpretē šauri, lai to piemērošanas jomu dalībvalstis nevarētu noteikt vienpusēji bez ES iestāžu kontroles. “ “Sabiedriskās kārtības” jēdziens katrā ziņā nozīmē, ka papildus sabiedriskās kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāls un pietiekami nopietns apdraudējums sabiedrības pamatinteresēm. Saistībā ar “valsts drošības” jēdzienu no Tiesas judikatūras izriet, ka šis jēdziens ietver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību un ka tādējādi nopietns valsts iestāžu un dienestu darbības apdraudējums, kā arī iedzīvotāju izdzīvošana, tāpat kā ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks vai arī militāro interešu apdraudējums, var ietekmēt valsts drošību”  (452).

---

(1)  Sākotnēji lietā C-184/99, Grzelczyk, ECLI:EU:C:2001:458, 31. punkts.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

(3)  Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – 2020. gada ziņojums par ES pilsonību “Pilsoņu līdzdalības veicināšana un viņu tiesību aizsardzība”, COM(2020) 730 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52020DC0730

(4)  Lieta C-34/09, Ruiz Zambrano, ECLI:EU:C:2011:124.

(5)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, COM(2009) 313 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52009DC0313&qid=1674553368591

(6)  COM(2013) 837 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex%3A52013DC0837

(7)  COM(1999) 372 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=celex%3A51999DC0372

(8)  Skat., piemēram, šādas lietas:

—	C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 47.–50. punkts;

—	C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 64.–67. punkts;

—	C-482/01 un C-493/01, Orfanopoulos un Oliveri, ECLI:EU:C:2004:262, 97. un 98. punkts;

—	C-127/08, Metock, ECLI:EU:C:2008:449, 79. punkts.

(9)  Padomes Direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.).

(10)  COM(2020) 565 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52020DC0565

(11)  COM(2020) 620 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=COM:2020:620:FIN

(12)  Padomes Ieteikums (2021. gada 12. marts) par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību, OV C 93, 19.3.2021, 1. lpp., https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=OJ%3AJOC_2021_093_R_0001

(13)  Lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas, nebināras personas, interseksuāļi, kvīri.

(14)  COM(2020) 698 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52020DC0698

(15)  EEZ Apvienotās komitejas 2007. gada 7. decembra Lēmums Nr. 158/2007 (OV L 124, 8.5.2008., 20. lpp.).

(16)  Direktīvas 3. panta 1. punkts.

(17)  Skat. 19. iedaļu “ Ruiz Zambrano case law ”

(18)  C-370/90, Singh, ECLI:EU:C:1992:296 un C-291/05, Eind, ECLI:EU:C:2007:771.

(19)  C-60/00, Carpenter, ECLI:EU:C:2002:434.

(20)  C-370/90, Singh, ECLI:EU:C:1992:296; C-224/98, D'Hoop, ECLI:EU:C:2002:432; C-109/01, Akrich, ECLI:EU:C:2003:491; C-291/05, Eind, ECLI:EU:C:2007:771; C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135; C-89/17, Banger, ECLI:EU:C:2018:570 vai C-230/17, Deha Altiner and Ravn, ECLI:EU:C:2018:497.

(21)  C-60/00, Carpenter, ECLI:EU:C:2002:434.

(22)  C-457/12, S & G, ECLI:EU:C:2014:136.

(23)  C-457/12, S & G, ECLI:EU:C:2014:136, 40. punkts.

(24)  C-457/12, S & G, ECLI:EU:C:2014:136, 42. punkts.

(25)  C-457/12, S & G, ECLI:EU:C:2014:136, 42. punkts.

(26)  Skat., piemēram, naturalizācijas gadījumā C-165/16, Lounes, ECLI:EU:C:2017:862, 51., 52. un 61. punkts, un C-541/15, Freitag, ECLI:EU:C:2017:432, 34. punkts.

(27)  C-541/15, Freitag, ECLI:EU:C:2017:432, 34. punkts, kurā Tiesa konstatēja, ka attiecībā uz personām, kuras ir vienas dalībvalsts pilsoņi un likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā, pastāv saistība ar Savienības tiesībām.

(28)  C-541/15, Freitag, ECLI:EU:C:2017:432, 34. punkts, lasot kopsakarā ar:

—	C-165/16, Lounes, ECLI:EU:C:2017:862, 51. un 61. punkts;

—	C-424/10 un C-425/10, Ziolkowski un Szeja, ECLI:EU:C:2011:866;

—	C-147/11 un C-148/11, Czop un Punakova, ECLI:EU:C:2012:538.

(29)  C-424/10 un C-425/10, Ziolkowski un Szeja, ECLI:EU:C:2011:866, un C-147/11 un C-148/11, Czop un Punakova, ECLI:EU:C:2012:538.

(30)  C-165/16, Lounes, ECLI:EU:C:2017:862, 51. un 61. punkts.

(31)  C-434/09, McCarthy, ECLI:EU:C:2011:277, 36.–43. punkts.

(32)  Skat. Direktīvas 2004/38/EK 5. un 6. apsvērumu.

(33)  Tomēr skat. 2.1. iedaļu “ The EU citizen ”, kurā izskaidrots, kādās citās situācijās varētu būt piemērojama Direktīva 2004/38/EK.

(34)  C-336/94, Dafeki, ECLI:EU:C:1997:579, 19. punkts, un C-731/21, Caisse nationale d’assurance pension, ECLI:EU:C:2022:969.

(35)  Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:296, 160. punkts.

(36)  Tomēr reģistrētām partnerattiecībām piemēro īpašus noteikumus. Tām piemēro Direktīvu 2004/38/EK, ja saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem reģistrētas partnerattiecības ir līdzvērtīgas laulībām un saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos.

(37)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008.

(38)  No C-401/15 līdz C-403/15, Depesme u. c., ECLI:EU:C:2016:955, 51. punkts.

(39)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp.).

(40)  Cita starpā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16. panta 2. punkts vai Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

(41)  Jāatzīmē, ka 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas uz “laulātais” vienskaitlī.

(42)  Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Alilouch El Abasse pret Nīderlandi, pieteikums Nr. 14501/89, 1992. gada 6. janvāra spriedums.

(43)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 35., 48.–51. un 56. punkts.

(44)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 45. punkts.

(45)  Sīkāku informāciju skat. 10. iedaļā “ Right to work (Article 23 of Directive 2004/38/EC) ” un 11. iedaļā “ Right to equal treatment (Article 24 of Directive 2004/38/EC) ”.

(46)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 50. punkts.

(47)  267/83, Diatta, ECLI:EU:C:1985:67, 18. punkts, C-40/11, Iida, ECLI:EU:C:2012:691, 58. punkts, un C-244/13 Ogieriakhi, ECLI:EU:C:2014:2068, 37. punkts.

(48)  267/83, Diatta, ECLI:EU:C:1985:67, 20. punkts, C-40/11, Iida, ECLI:EU:C:2012:691, 58. punkts, un C-244/13 Ogieriakhi, ECLI:EU:C:2014:2068, 37. punkts.

(49)  https://europa.eu/youreurope

(50)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 54. punkts.

(51)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 47.–49., 52., 57., 67. un 68. punkts.

Tā kā var rasties grūtības dažās jomās, uz kurām neattiecas “no ES tiesību aktiem izrietošās tiesības” (piemēram, tādās jomā kā mantošana, uzturēšana u. c.), Komisija 2022. gada 7. decembrī pieņēma priekšlikumu regulai, kuras mērķis ir ES līmenī saskaņot starptautisko privāttiesību noteikumus par vecāku stāvokli (COM(2022) 695 final: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52022PC0695&qid=1699964429428) Šā priekšlikuma pamatā ir LESD 81. panta 3. punkts, kas attiecas uz pasākumiem saistībā ar ģimenes tiesību aspektiem ar pārrobežu ietekmi.

(52)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 52. punkts.

(53)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 59. punkts.

(54)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 65. punkts.

(55)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 56. punkts.

(56)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 57. punkts.

(57)  9/74, Casagrande, ECLI:EU:C:1974:74.

(58)  235/87, Matteucci, ECLI:EU:C:1988:460.

(59)  32/75, Cristini, ECLI:EU:C:1975:120. Citas tiesības var izrietēt no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar sociālajām un nodokļu priekšrocībām, ko ES bērni vai viņu ES vecāki izmanto, kad īsteno brīvas pārvietošanās tiesības (skat. 11. iedaļu “ Right to equal treatment (Article 24 of Directive 2004/38/EC) ”).

(60)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 57. punkts.

(61)  316/85, Lebon, ECLI:EU:C:1987:302, 22. punkts, C-1/05, Jia, ECLI:EU:C:2007:1, 36.–37. punkts, C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 21. punkts.

(62)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 23. punkts.

(63)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 28. un 33. punkts.

(64)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 22. punkts, C-1/05, Jia, ECLI:EU:C:2007:1, 37. un 43. punkts.

(65)  C-215/03, Oulane ECLI:EU:C:2005:95, 53. punkts, C-1/05, Jia, ECLI:EU:C:2007:1, 41. un 42. punkts.

(66)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 27. punkts.

(67)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 24. punkts.

(68)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 28. punkts.

(69)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 22. punkts.

(70)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 33. punkts. Tiesa, iespējams, sniegs sīkākus precizējumus šajā saistībā lietā C-607/21 - Belgian State.

(71)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 31.–32. punkts. Jāatzīmē, ka Tiesa var sniegt sīkākus precizējumus šajā saistībā lietā C-488/21- Chief Appeals Officer u. c.

(72)  C-200/02, Zhu un Chen, ECLI:EU:C:2004:639, 20. punkts un tajā minētā judikatūra.

(73)  C-200/02, Zhu un Chen, ECLI:EU:C:2004:639, 45. un 46. punkts.

(74)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 18. un 19. punkts.

(75)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 18. punkts.

(76)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 21. punkts.

(77)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 21.–24. punkts.

(78)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 24. punkts, C-89/17, Banger, ECLI:EU:C:2018:570, 40. punkts, un C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 63. punkts.

(79)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 64.–67. punkts.

(80)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 68. punkts.

(81)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 35. punkts.

(82)  C-89/17, Banger, ECLI:EU:C:2018:570, 52. punkts.

(83)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 23. punkts.

(84)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 30. un 43. punkts.

(85)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 23. punkts.

(86)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 38. punkts.

(87)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 39. punkts.

(88)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 35. punkts.

(89)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 33. un 35. punkts. Tiesa, iespējams, sniegs sīkākus precizējumus šajā saistībā lietā C-607/21 - Belgian State.

(90)  C-83/11, Rahman, ECLI:EU:C:2012:519, 33. un 35. punkts.

(91)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 31. un 32. punkts. Tiesa, iespējams, sniegs sīkākus precizējumus šajā saistībā lietā C-488/21- Chief Appeals Officer u. c.

(92)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 30. punkts.

(93)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 26. punkts.

(94)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 27. punkts.

(95)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 27. punkts.

(96)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 28. punkts.

(97)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 29. punkts.

(98)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 22. punkts.

(99)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 56. un 57. punkts.

(100)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 68. punkts.

(101)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 69.–73. punkts.

(102)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 69. punkts.

(103)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 70. punkts.

(104)  Konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem, parakstīta Hāgā, 1996. gada 19. oktobrī.

(105)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 70. punkts.

(106)  C-129/18, SM, ECLI:EU:C:2019:248, 70. punkts.

(107)  C-22/21, Minister for Justice and Equality, ECLI:EU:C:2022:683, 23. punkts.

(108)  Direktīvas 6. apsvērums.

(109)  Skat. pēc analoģijas C-454/19, ZW, ECLI:EU:C:2020:947, 36., 40. un 42. punkts.

(110)  Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:296, 160. punkts.

(111)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1191 (2016. gada 6. jūlijs) par iedzīvotāju brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot dažu publisko dokumentu uzrādīšanas prasības Eiropas Savienībā, un grozījumiem Regulā (ES) Nr. 1024/2012 (OV L 200, 26.7.2016., 1. lpp.).

(112)  C-353/06, Grunkin un Paul, ECLI:EU:C:2008:559, 39. punkts.

(113)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 44. punkts.

(114)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 69. punkts.

(115)  C-490/20, VMA, ECLI:EU:C:2021:1008, 50. punkts.

(116)  Padomes Regula (EK) Nr. 2252/2004 (2004. gada 13. decembris) par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos (OV L 385, 29.12.2004., 1. lpp.).

(117)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1157 (2019. gada 20. jūnijs) par Savienības pilsoņu personas apliecību un Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties, izsniegto uzturēšanās dokumentu drošības uzlabošanu (OV L 188, 12.7.2019., 67. lpp.).

(118)  Regula (ES) 2019/1157 ir piemērojama EEZ un ir jāintegrē EEZ līgumā (šis process pašlaik notiek).

(119)  Kā atzīmēts Regulas (ES) 2019/1157 11. apsvērumā, dalībvalstīm nav jāievieš personas apliecības, ja tas nav paredzēts valsts tiesību aktos.

(120)  Tomēr Regulas 5. panta 2. punktā ir paredzētas divas atkāpes. Personas apliecības, kuras neatbilst ICAO dokumenta 9303 2. daļā noteiktajiem minimālajiem drošības standartiem vai kurās nav MRZ (mašīnlasāmas joslas), kļūst nederīgas to derīguma termiņa beigās vai 2026. gada 3. augustā atkarībā no tā, kas ir agrāk. Personas apliecības, kuras izsniegtas personām, kas 2021. gada 2. augustā ir sasniegušas 70 un vairāk gadu vecumu, un kuras atbilst ICAO dokumenta 9303 2. daļā noteiktajiem minimālajiem drošības standartiem, un kurās ir iekļauta funkcionāla MRZ, kļūst nederīgas to derīguma termiņa beigās.

(121)  Visas ES dalībvalstis, izņemot Īriju, kā arī Norvēģija, Islande, Šveice un Lihtenšteina.

(122)  Komisijas ieteikums, ar ko izveido kopējo “Robežsargu rokasgrāmatu (Šengenas rokasgrāmatu)” dalībvalstu kompetento iestāžu lietošanai, veicot personu kontroli uz robežas, un aizstāj Ieteikumu (C(2019) 7131 final), C(2022)7591 final), https://ec.europa.eu/transparency/documents-register/detail?ref=C(2022)7591&lang=lv

(123)  Lai arī Šveice nepiemēro Direktīvu 2004/38/EK, tā arī piešķir atbrīvojumu no vīzas prasības personām, kurām ir uzturēšanās atļaujas, ko izdevušas dalībvalstis, izņemot ko izdevusi Bulgārija, Īrija, Kipra un Rumānija.

(124)  Uzturēšanās atļaujas, kas izdotas saņēmējiem saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 2. panta 2. punktu un 3. panta 2. punktu.

(125)  C-754/18, Ryanair Designated Activity Company, ECLI:EU:C:2020:478, 55. punkts.

(126)  C-202/13, Sean McCarthy u. c., ECLI:EU:C:2014:2450, 41. punkts.

(127)  Visas dalībvalstis, izņemot Bulgāriju, Īriju, Kipru un Rumāniju.

(128)  C-754/18, Ryanair Designated Activity Company, ECLI:EU:C:2020:478, 41.–47. punkts.

(129)  Šajos piemēros tas attiecas uz dalībvalstīm, kuras nav Šengenas zonā, proti, uz Bulgāriju, Īriju, Kipru un Rumāniju.

(130)  Regula (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.).

(131)  6. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.).

(132)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1806 (2018. gada 14. novembris), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas (OV L 303, 28.11.2018., 39. lpp.).

(133)  Lieta C-503/03, Komisija/Spānija, ECLI:EU:C:2006:74, 42. punkts.

(134)  Beļģija, Čehija, Dānija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija, Somija un Zviedrija.

(135)  Pielikums Komisijas Īstenošanas lēmumam, ar ko groza Komisijas Lēmumu C(2010) 1620 final attiecībā uz rokasgrāmatas par vīzu pieteikumu apstrādi un grozījumiem izsniegtajās vīzās (Vīzu kodeksa I rokasgrāmata) aizstāšanu, C(2020) 395 final,

https://ec.europa.eu/home-affairs/system/files/2020-06/visa_code_handbook_consolidated_en.pdf

(136)  C-710/19, G.M.A, ECLI:EU:C:2020:1037, 28., 35. un 36. punkts.

(137)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 89. punkts.

(138)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 100. punkts.

(139)  C-46/12, LN, ECLI:EU:C:2013:97.

(140)  Skat. Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Daudzvalodība: Eiropas priekšrocība un kopīga apņemšanās”, COM(2008) 566 final.

(141)  Piemēram, lieta 66/85, Lawrie-Blum, ECLI:EU:C:1986:284.

(142)  139/85, Kempf, ECLI:EU:C:1986:223.

(143)  C-138/02, Collins, ECLI:EU:C:2004:172, 26. punkts; C-456/02, Trojani, ECLI:EU:C:2004:488, 15. punkts vai C-46/12, LN, ECLI:EU:C:2013:97, 40.-42. punkts.

(144)  Skat., piemēram, lietas 139/85, Kempf, ECLI:EU:C:1986:223; 344/87, Bettray, ECLI:EU:C:1989:226; 171/88, Rinner-Kühn, ECLI:EU:C:1989:328; C-1/97, Birden, ECLI:EU:C:1998:568; 102/88, Ruzius-Wilbrink, ECLI:EU:C:1989:639.

(145)  152/73, Sotgiu, ECLI:EU:C:1974:13; 196/87, Steymann, ECLI:EU:C:1988:475; 344/87, Bettray, ECLI:EU:C:1989:226 and C-151/04, Nadin, ECLI:EU:C:2005:775.

(146)  Skat., piemēram, lietas 196/87, Steymann, ECLI:EU:C:1988:475; 344/87, Bettray, ECLI:EU:C:1989:226; C-27/91, Hostellerie Le Manoir; ECLI:EU:C:1991:441 un C-270/13, Haralambidis, ECLI:EU:C:2014:2185.

(147)  Komisijas paziņojums Eiropas Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises”, 2010. gada 13. jūlijs, COM(2010)373 final, https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2010:0373:FIN:LV:PDF

(148)  C-268/99, Jany, ECLI:EU:C:2001:616.

(149)  C-507/12, Saint Prix, ECLI:EU:C:2014:2007, 38. punkts; C-544/18, Dakneviciute, ECLI:EU:C:2019:761, 28. punkts.

(150)  C-483/17, Tarola, ECLI:EU:C:2019:309, 54. punkts.

(151)  C-67/14, Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 52. un 56. punkts.

(152)  C-67/14, Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 58. punkts.

(153)  Skat., piemēram, C-233/12, Gardella, ECLI:EU:C:2013:449.

(154)  Skat. C-392/05, Alevizos, ECLI:EU:C:2007:251.

(155)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 55. punkts, un C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 63. punkts.

(156)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 78. punkts; skat. arī 11.1. iedaļu “ Entitlement to equal access to social assistance: content and conditions ”.

(157)  C-333/13, Dano, ECLI:EU:C:2014:2358, 80. punkts, un C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 79. punkts.

(158)  C-333/13, Dano, ECLI:EU:C:2014:2358, 76. punkts.

(159)  C-140/12, Brey, ECLI:EU:C:2013:565, 63. punkts.

(160)  Bet skat. C-93/18, Bajratari, ECLI:EU:C:2019:809, 42. punkts.

(161)  C-308/14, Komisija/Apvienotā Karaliste, ECLI:EU:C:2016:436, 81. un 82. punkts.

(162)  C-308/14, Komisija/Apvienotā Karaliste, ECLI:EU:C:2016:436, 83. un 84. punkts.

(163)  C-140/12, Brey, ECLI:EU:C:2013:565, 70. punkts.

(164)  C-140/12, Brey, ECLI:EU:C:2013:565, 70. punkts, un C-93/18, Bajratari, ECLI:EU:C:2019:809, 35. punkts.

(165)  C-140/12, Brey, ECLI:EU:C:2013:565, 71. punkts.

(166)  C-184/99, Grzelczyk, ECLI:EU:C:2001:458, 44. punkts.

(167)  C-424/98, Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:2000:287, 37. punkts.

(168)  C-218/14, Singh u. c., ECLI:EU:C:2015:476, 74. punkts un tajā minētā judikatūra.

(169)  C-93/18, Bajratari, ECLI:EU:C:2019:809, 30. punkts; skat. arī lietas C-218/14, Singh u. c., ECLI:EU:C:2015:476, 74. punkts; C-165/14, Rendón Marín, ECLI:EU:C:2016:675, 48. punkts un C-86/12, Alokpa, ECLI:EU:C:2013:645, 27. punkts.

(170)  Skat., piemēram, lietas C-408/03, Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:2006:192, 40. un nākamie punkti; C-218/14, Singh u. c., ECLI:EU:C:2015:476; C-200/02, Zhu and Chen, ECLI:EU:C:2004:639; C-86/12, Alokpa, ECLI:EU:C:2013:645 un C-165/14, Rendón Marín, ECLI:EU:C:2016:675.

(171)  C-93/18, Bajratari, ECLI:EU:C:2019:809.

(172)  Tomēr saistībā ar sociālās palīdzības pieejamību, kad tika izvērtēts slogs, ko pieteikuma iesniedzējs varētu radīt sociālajai palīdzībai, Tiesa atzina, ka “atbalstu, kas piešķirts vienam pieteicējam, diez vai var kvalificēt kā “ pārmērīgu slogu ” dalībvalstij [..], jo to varētu radīt nevis viens individuāls pieteikums, bet gan visu tai iesniegto individuālo pieteikumu apkopojums ” (skat. C-67/14, Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 62. punkts, un C-299/14, García-Nieto, ECLI:EU:C:2016:114, 50. punkts).

(173)  Saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu.

(174)  14. panta 3. punkts un 16. apsvērums.

(175)  Skat. direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, skat. Arī lietas C-292/89, Antonissen, ECLI:EU:C:1991:80, 22. punkts, C-181/19, Jobcenter Krefeld, ECLI:EU:C:2020:794, 69. punkts, un C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 33. punkts.

(176)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 55. punkts, un C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 63. punkts.

(177)  C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 67. punkts.

(178)  Lieta C-413/99, Baumbast, ECLI:EU:C:2002:493, 89.–94. punkts.

(179)  Pensionāri, kuriem ir privātā apdrošināšana, kas ir likumā noteiktās apdrošināšanas sistēmas sastāvdaļa, arī izpilda šo nosacījumu, ja šāda apdrošināšana ietilpst dalībvalsts vispārējā veselības aprūpes politikā, kas attiecas uz tās pilsoņiem un konkrētām iedzīvotāju grupām.

(180)  17., 23., 24. un 25. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.)

(181)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 50. un 51. punkts.

(182)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 58. punkts).

(183)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 59. punkts, un C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 69. punkts.

(184)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 59. punkts).

(185)  C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 69. punkts.

(186)  C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 59. un 60. punkts.

(187)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 55. punkts, un C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 63. punkts.

(188)  Skat., piemēram, lietas C-93/18, Bajratari, ECLI:EU:C:2019:809, 30. un 31. punkts, un C-165/14, Rendón Marín, ECLI:EU:C:2016:675, 48. punkts.

(189)  C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 67. punkts.

(190)  C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 59. un 60. punkts.

(191)  Līdzīgi noteikumi tiek piemēroti attiecībā uz ES pilsoņu vecākiem, kuru uzturēšanās tiesības ir balstītas uz Regulas (ES) Nr. 492/2011 10. pantu un attiecīgo judikatūru (sīkāk skat. C-529/11, Alarape, ECLI:EU:C:2013:290).

(192)  Direktīvas 8. panta 3. un 5. punkts un 14. apsvērums.

(193)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 69. punkts.

(194)  C-524/06, Huber, ECLI:EU:C:2008:724, 58. punkts.

(195)  Tiesības brīvi pārvietoties ir tieši noteiktas Līgumā bez jebkādu formalitāšu ievērošanas. Skat., piemēram, attiecībā uz uzturēšanās dokumentiem C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 48., 49. un 54. punkts; C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 48. un 49. punkts, C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135, 60. punkts. Saistībā ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, pakalpojumiem un brīvību veikt uzņēmējdarbību skat. 48/75, Royer, ECLI:EU:C:1976:57.

(196)  Skat., piemēram, C-57/96, Meints, ECLI:EU:C:1997:564, 44. un 45. punkts.

(197)  Skat. direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu un C-292/89, Antonissen, ECLI:EU:C:1991:80, 22. punkts, C-181/19, Jobcenter Krefeld, ECLI:EU:C:2020:794, 69. punkts, un C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 33. punkts.

(198)  C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 51. punkts.

(199)  C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 42. punkts. Skat arī C-292/89, Antonissen, ECLI:EU:C:1991:80, 21. punkts.

(200)  C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 46. punkts.

(201)  C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 35. un 36. punkts. Skat. arī Direktīvas 2004/38/EK 9. apsvērumu. No otras puses, “saprātīgs termiņš” sākas no brīža, kad attiecīgais ES pilsonis ir nolēmis reģistrēties kā darba meklētājs uzņēmējā dalībvalstī.

(202)  C-710/19, G.M.A., ECLI:EU:C:2020:1037, 47. punkts.

(203)  Direktīvas 10. panta 2. punkts.

(204)  Skat. C-127/08, Metock u. c., ECLI:EU:C:2008:449, kurā Tiesa precizēja, ka ES pilsoņa ģimenes locekļi, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ir tiesīgi pavadīt ES pilsoni, viņam pievienoties un dzīvot kopā ar viņu uzņēmējā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš ir vai nav likumīgi uzturējušies citā dalībvalstī, un neatkarīgi no ieceļošanas uzņēmējā dalībvalstī datuma vai apstākļiem. Tiesa arī uzsvēra, ka viņi ir tiesīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī kā ES pilsoņa ģimenes locekļi neatkarīgi no tā, vai viņi jau bija ģimenes locekļi brīdī, kad ES pilsonis pārcēlās uz uzņēmēju dalībvalsti, vai arī kļuva par ģimenes locekļiem tikai pēc ES pilsoņa pārcelšanās uz uzņēmēju dalībvalsti. Skat. arī C-459/99, MRAX, ECLI:EU:C:2002:461.

(205)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 63. punkts.

(206)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 65. punkts.

(207)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 66. un 67. punkts.

(208)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 36. punkts. Tomēr valsts iestādes nevar automātiski “izsniegt Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, ja ir pārsniegts Direktīvas 2004/38 10. panta 1. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš, iepriekš nekonstatējot, vai ieinteresētā persona faktiski atbilst nosacījumiem, lai saskaņā ar Savienības tiesībām uzturētos uzņemošajā dalībvalstī” (C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 56. punkts).

(209)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 38. punkts.

(210)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 39. punkts.

(211)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 40. punkts.

(212)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 69. punkts.

(213)  C-459/99, MRAX, ECLI:EU:C:2002:461, 90. punkts.

(214)  C-45/12, Hadj Ahmed, ECLI:EU:C:2013:390, 37. punkts.

(215)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 83. punkts.

(216)  C-115/15, NA, ECLI:EU:C:2016:487, 45. punkts.

(217)  C-310/08 Ibrahim, ECLI:EU:C:2010:80, 56. punkts, un C-480/08 Teixeira, ECLI:EU:C:2010:83, 68. punkts.

(218)  C-310/08 Ibrahim, ECLI:EU:C:2010:80, 57. punkts un C-480/08 Teixeira, ECLI:EU:C:2010:83, 68. punkts.

(219)  Skat. 15. apsvērumu.

(220)  C-930/19, Belgian State, ECLI:EU:C:2021:657, 42. punkts.

(221)  C-218/14, Singh u. c., ECLI:EU:C:2015:476, 70. punkts.

(222)  Skat. C-930/19, Belgian State, ECLI:EU:C:2021:657, 43. un 45. punkts, kuros paskaidrots, ka šķiršanās procedūras ierosināšana teju 3 gadus pēc ES valstspiederīgā laulātā izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts, šķiet, nav saprātīgs termiņš.

(223)  C-32/19, Pensionsversicherungsanstalt, ECLI:EU:C:2020:25.

(224)  C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 57. punkts.

(225)  C-123/08, Wolzenburg, ECLI:EU:C:2009:616, 51. punkts.

(226)  C-424 un C-425/10, Ziolkowski un Szeja, ECLI:EU:C:2011:866, 46. punkts.

(227)  C-162/09, Lassal, ECLI:EU:C:2010:592, 59. punkts.

(228)  C-529/11, Alarape un Tijani, ECLI:EU:C:2013:290, 48. punkts.

(229)  C-529/11, Alarape un Tijani, ECLI:EU:C:2013:290, 48. punkts, kā arī C-424 un 425/10, Ziolkowski un Szeja, ECLI:EU:C:2011:866, 47. punkts;

(230)  C-424/10 un C-425/10, Ziolkowski un Szeja, ECLI:EU:C:2011:866, 63. punkts, un C-147/11 un C-148/11, Czop un Punakova, ECLI:EU:C:2012:538, 40. punkts.

(231)  C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 55. punkts.

(232)  C-247/20, VI, ECLI:EU:C:2022:177, 59. un 60. punkts.

(233)  C-162/09, Lassal, ECLI:EU:C:2010:592, 59. punkts.

(234)  Lieta C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 57. punkts.

(235)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 77. punkts.

(236)  Skaitīšanu neveic saskaņā ar kalendārā gada divpadsmit mēnešiem. Piemēro 3. pantu Regulā Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124 8.6.1971., 1. lpp.).

(237)  Lieta C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 57. punkts.

(238)  C-378/12, Onuekwere, ECLI:EU:C:2014:13, 32. punkts.

(239)  C-432/20, ZK, ECLI:EU:C:2022:39, 47. punkts. Lai arī šis gadījums attiecas uz Direktīvu 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, Tiesa 43. punktā ir precizējusi, ka “lai gan Direktīva 2003/109 un Direktīva 2004/38 atšķiras viena no otras pēc to priekšmeta un mērķiem, tomēr, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 40.–43. punktā, šo direktīvu normas var tikt salīdzinātas un vajadzības gadījumā interpretētas analoģiski, un tas tostarp ir pamatots Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Direktīvas 2004/38 16. panta 4. punkta, kuri ir balstīti uz tādu pašu loģiku, gadījumā”.

(240)  C-432/20, ZK, ECLI:EU:C:2022:39, 46. punkts.

(241)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 69. punkts.

(242)  C-423/12, Reyes, ECLI:EU:C:2014:16, 31. un 32. punkts.

(243)  C-344/95, Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:1997:81; C-459/99, MRAX, ECLI:EU:C:2002:461 un C-215/03, Oulane, ECLI:EU:C:2005:95.

(244)  C-73/08, Bressol, ECLI:EU:C:2010:181, 40. punkts. Skat. arī C-75/11, Komisija/Austrija, ECLI:EU:C:2012:605, 49. punkts.

(245)  C-75/11, Komisija/Austrija, ECLI:EU:C:2012:605, 52. punkts.

(246)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 66. punkts.

(247)  Persona var būt tiesīga saņemt sociālās priekšrocības, pamatojoties uz LESD 21., 45., 49., 56. un 63. pantu, atkarībā (tostarp) no statusa (darba ņēmējs, pašnodarbinātais, ekonomiski neaktīvs, students). Pret ES pilsoņiem, kas ir darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, ekonomiski neaktīvas personas un studenti, ir tāda pati attieksme kā pret uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz sociālajām priekšrocībām, t. i., visām priekšrocībām, kas veicina ES pilsoņu mobilitāti (piemēram, samazinātas ieejas maksas uzņēmējas dalībvalsts muzejos, atviegloti hipotekārie aizdevumi, nekustamā īpašuma iegāde uzņēmējā dalībvalstī utt.). Ekonomiski neaktīviem pilsoņiem un studentiem šīs priekšrocības ir pieejamas tādā apmērā, ciktāl tās nav kvalificējamās kā “sociālā palīdzība” (skat. 11.1. iedaļu “ Entitlement to equal access to social assistance: content and conditions ”) vai “līdzekļi mācībām”, kas ir stipendijas vai studiju kredīti (skat. tomēr C-75/11, Komisija/Austrija, ECLI:EU:C:2012:605, kurā norādīts, kādas priekšrocības nav kvalificējamas kā līdzekļi mācībām).

(248)  C-411/20, Familienkasse Niedersachsen-Bremen, ECLI:EU:C:2022:602, 34., 35., 47., 48., 53. un 55. punkts.

(249)  C-140/12, Brey, ECLI:EU:C:2013:565, 61. punkts. Skat. arī C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 68. punkts un tajā minētā judikatūra.

(250)  C-22/08 and C-23/08, ECLI :EU:C:2009:344, Vatsouras and Koupatantze, 45. punkts.

(251)  C-67/14, Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 45. un 46. punkts.

(252)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 69.–71. punkts.

(253)  C-333/13, Dano, ECLI:EU:C:2014:2358, 69. punkts; C-67/14, Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 49. punkts un C-299/14, García-Nieto, ECLI:EU:C:2016:114, 38. punkts.

(254)  C-67/14 Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 53. un 54. punkts.

(255)  C-299/14, García-Nieto, ECLI:EU:C:2016:114, 44. punkts. Skat. arī 11.2. iedaļu “ Relationship between Article 24 of Directive 2004/38/EC and Regulation (EU) No 492/2011 ”.

(256)  C-299/14, García-Nieto, ECLI:EU:C:2016:114, 44.–48. punkts.

(257)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 78. punkts.

(258)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 79. punkts un tajā minētā judikatūra.

(259)  C-67/14 Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 57.–62. punkts. Tas neskar neatkarīgas tiesības, kuras izriet no Regulas (ES) Nr. 492/2011, jo īpaši tās 10. panta, attiecībā uz bērnu, kuri mācās, primārajiem aprūpētājiem.

(260)  C-709/20, The Department for Communities in Northern Ireland, ECLI:EU:C:2021:602, 93. punkts.

(261)  C-63/86, Komisija/Itālija, ECLI:EU:C:1988:9.

(262)  Jo īpaši tiesības, kas izriet no Regulas (ES) Nr. 492/2011 10. panta attiecībā uz primārajiem aprūpētājiem, kuru apgādībā ir bērni, kas mācās.

(263)  C-181/19, Jobcenter Krefeld, ECLI:EU:C:2020:794, 64. un 69. punkts.

(264)  No C-401/15 līdz C-403/15, Depesme u. c., ECLI:EU:C:2016:955, 51. punkts.

(265)  32/75, Cristini, ECLI:EU:C:1975:120. Tiesa sprieduma 13. punktā norādīja uz vienlīdzīgu attieksmi pret ES darba ņēmēju ģimenes locekļiem “ attiecībā uz visām sociālajām un nodokļu priekšrocībām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav pievienotas darba līgumam ”. Tiesa ir noteikusi, ka “sociālās priekšrocības ir priekšrocības, kas “ir vai nav saistītas ar darba līgumu, ir vispārīgi piešķirtas valstspiederīgajiem darba ņēmējiem primāri tāpēc, ka viņiem ir darba ņēmēju statuss, vai tikai ņemot vērā viņu uzturēšanos valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu valstspiederīgie, ir uzskatāma par atbilstošu, lai veicinātu viņu mobilitāti” (lieta 207/78, Even, ECLI:EU:C:1979:144, 22. punkts).

(266)  235/87, Matteucci, ECLI:EU:C:1988:460.

(267)  32/75, Cristini, ECLI:EU:C:1975:120.

(268)  261/83, Castelli, ECLI:EU:C:1984:280, 11. punkts, C-802/18, Caisse pour l'avenir des enfants, ECLI:EU:C:2020:269, 45. punkts. Citus piemērus saistībā ar sociālajām un nodokļu priekšrocībām skat. arī C-258/04, Ioannidis, ECLI:EU:C:2005:559, C-447/18, UB, ECLI:EU:C:2019:1098 vai C-328/20, Komisija/Austrija ECLI:EU:C:2022:468.

(269)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 35. punkts.

(270)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.).

(271)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.).

(272)  Skat., piemēram, lietas C-140/12, Brey, ECLI:EU:C:2013:565, 39. punkts; C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 45. punkts.

(273)  Tomēr Regulā (EK) Nr. 883/2004 ir ietverti daži šā vispārīgā principa izņēmumi.

(274)  Šis uzskaitījums nav izsmeļošs. Skat. 11. pantu Regulā (EK) Nr. 987/2009 un praktisko informatīvo materiālu “Tiesību akti, kas piemērojami ES, EEZ un Šveicē”, Eiropas Komisija, Nodarbinātības ĢD, 2014, https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=868&langId=lv

(275)  Skatīt: https://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=11366&langId=lv

(276)  Skat. Regulas (ES) Nr. 883/2004 70. pantu un X pielikumu.

(277)  C-333/13, Dano, ECLI:EU:C:2014:2358, 63. punkts. C-67/14, Alimanovic, ECLI:EU:C:2015:597, 44. punkts, un C-299/14, García-Nieto, ECLI:EU:C:2016:114, 51. un 52. punkts.

(278)  Regulas (ES) Nr. 883/2004 X pielikumā ir uzskaitīti īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti.

(279)  C-243/19, Veselības ministrija, ECLI:EU:C:2020:872, 82.–84. punkts.

(280)  Jāatzīmē arī tas, ka Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 45. pantam un Regulas (ES) Nr. 492/2011 7. pantam ir pretrunā tāds uzņēmējas dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka apgādnieka zaudējuma pensiju citā dalībvalstī likumīgi noslēgtu un reģistrētu partnerattiecību pārdzīvojušajam partnerim, kura pienākas, jo mirušais partneris pirmajā dalībvalstī ir veicis profesionālo darbību, piešķir ar nosacījumu, ka partnerattiecības ir iepriekš ierakstītas šīs uzņēmējas dalībvalsts reģistrā (C-731/21, Caisse nationale d’assurance pension, ECLI:EU:C:2022:969).

(281)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 38. punkts.

(282)  Tomēr Regulā (EK) Nr. 883/2004 ir ietverti daži šā vispārīgā principa izņēmumi.

(283)  Regulas (EK) Nr. 883/2004 17. pants.

(284)  Skat. Regulas (EK) Nr. 883/2004 19. pantu.

(285)  Skat. Regulas (EK) Nr. 883/2004 23., 24. un 25. pantu.

(286)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 46. punkts.

(287)  C-535/19, A, ECLI:EU:C:2021:595, 58. un 59. punkts.

(288)  https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=559&langId=lv

(289)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/24/ES ( 2011. gada 9. marts ) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (OV L 88, 4.4.2011., 1. lpp.).

(290)  Regulas (ES) 2019/1157 7. panta 2. punkts.

(291)  Atbilstoši Regulas (ES) 2019/1157 8. panta 1. punktam uzturēšanās atļaujas, kas izsniegtas ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, un kas neatbilst 7. panta prasībām, kļūs nederīgas to derīguma termiņa beigās vai 2026. gada 3. augustā atkarībā no tā, kas ir agrāk. Regulas 8. panta 2. punktā ir paredzēta atkāpe no 8. panta 1. punkta attiecībā uz uzturēšanās atļaujām, kuras neatbilst ICAO dokumenta 9303 2. daļā noteiktajiem minimālajiem drošības standartiem vai kurās nav funkcionālas MRZ (mašīnlasāmas joslas), kas atbilst ICAO dokumenta 9303 3. daļai. Uzturēšanās atļaujas, kurās nav funkcionālas MRZ, kļūs nederīgas to derīguma termiņa beigās vai 2023. gada 3. augustā atkarībā no tā, kas ir agrāk.

(292)  Visas dalībvalstis, izņemot Bulgāriju, Īriju, Kipru un Rumāniju.

(293)  Saistībā ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, pakalpojumiem un brīvību veikt uzņēmējdarbību skat. 48/75, Royer, ECLI:EU:C:1976:57.

(294)  Skat. arī Direktīvas 2004/38/EK 11. apsvērumu.

(295)  C-754/18, Ryanair Designated Activity Company, ECLI:EU:C:2020:478, 52. un 53. punkts. Skat. arī lietas C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 48. punkts; C-202/13, McCarthy u. c., ECLI:EU:C:2014:2450, 49. punkts, C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 48. punkts

(296)  C-754/18, Ryanair Designated Activity Company, ECLI:EU:C:2020:478, 54. punkts un sprieduma rezolutīvā daļa.

(297)  C-325/09, Dias, ECLI:EU:C:2011:498, 48.–55. punkts.

(298)  Iespēja, ka ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, ir vairāki uzturēšanās statusi, ja vien tas nav skaidri liegts, izriet no dažādiem ES tiesību aktiem likumīgas migrācijas un pārvietošanās brīvības jomā, lasot tos apvienojumā.

(299)  Skat. 18. apsvērumu un 2. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2021/1883 (2021. gada 20. oktobris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2009/50/EK (OV L 382, 28.10.2021., 1. lpp.).

(300)  Skat. 3. pantu Padomes Direktīvā 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004, 44. lpp.).

(301)  COM(1999)372 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=celex%3A51999DC0372. 1999. gada paziņojuma saturs (3. nodaļa) kopumā joprojām ir spēkā, lai arī tas attiecas uz Direktīvu 64/221 (Padomes Direktīva 64/221 (1964. gada 25. februāris) par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 56, 4.4.1964., 850. lpp.)), kas tika aizstāta ar Direktīvu 2004/38/EK.

(302)  139/85, Kempf, ECLI:EU:C:1986:223, 13. punkts, un C-33/07, Jipa, ECLI:EU:C:2008:396, 23. punkts.

(303)  321/87, Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:1989:176, 10. punkts.

(304)  36/75, Rutili, ECLI:EU:C:1975:137, 8.–21. punkts, un 30/77, Bouchereau, ECLI:EU:C:1977:172, 6.–24. punkts.

(305)  36/75, Rutili, ECLI:EU:C:1975:137, 27. punkts, 30/77, Bouchereau, ECLI:EU:C:1977:172, 33. punkts, C-33/07, Jipa, ECLI:EU:C:2008:396, 23. punkts, un C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 40. punkts un tajā minētā judikatūra.

(306)  Bet jāatzīmē C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 50. punkts, skat. 13.1.3. iedaļu “ Proportionality assessment ”.

(307)  C-423/98, Albore, ECLI:EU:C:2000:401, 18. un nākamie punkti, un C-285/98, Kreil, ECLI:EU:C:2000:2, 15. punkts.

(308)  Jāatzīmē C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 43.–47. punkts.

(309)  115/81 un 116/81, Adoui un Cornuaille, ECLI:EU:C:1982:183, 5.–9. punkts, un C-268/99, Jany, ECLI:EU:C:2001:616, 61. punkts.

(310)  48/75, Royer, ECLI:EU:C:1976:57, 51. punkts.

(311)  C-430/10, Gaydarov, ECLI:EU:C:2011:749, un C-434/10, Aladzhov, ECLI:EU:C:2011:750.

(312)  Visi kritēriji ir kumulatīvi.

(313)  C-33/07, Jipa, ECLI:EU:C:2008:396, 25. punkts, un C-503/03, Komisija/Spānija, ECLI:EU:C:2006:74, 62. punkts.

(314)  C-33/07, Jipa, ECLI:EU:C:2008:396, 25. punkts.

(315)  C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 51.–54. punkts.

(316)  67/74, Bonsignore, ECLI:EU:C:1975:34, 5.–7. punkts.

(317)  Uz vispārējiem preventīviem pasākumiem īpašos apstākļos, piemēram, sporta pasākumos, attiecas 1999. gada paziņojums (skat. 3.3. iedaļu).

(318)  C-348/96, Calfa, ECLI:EU:C:1999:6, 17.–27. punkts, un C-67/74, Bonsignore, ECLI:EU:C:1975:34, 5.–7. punkts.

(319)  Automātiska saikne šajā nozīmē dažkārt tika izveidota lietās, kurās persona izdara smagus noziegumus un saņem noteiktu minimālu sodu (skat. lietu C-348/96 Donatella Calfa).

(320)  Skat. 1999. gada paziņojuma 3.3.2. iedaļu.

(321)  C-408/03, Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:2006:192, 68.–72. punkts.

(322)  C-482/01 un 493/01, Orfanopoulos un Oliveri, ECLI:EU:C:2004:262, 82. un 100. punkts, un C-50/06, Komisija/Nīderlande, ECLI:EU:C:2007:325, 42.–45. punkts.

(323)  Piemēram, risku, ka noziegums tiks izdarīts atkārtoti, var uzskatīt par lielāku narkotisko vielu atkarības gadījumā, ja pastāv iespēja, ka tiks izdarīti turpmāki noziedzīgi nodarījumi, lai finansētu šo atkarību — ģenerāladvokātes K. Štiksas-Haklas [Stix-Hackl] secinājumi,C-482/01 un 493/01, Orfanopoulos un Oliveri, ECLI:EU:C:2003:455.

(324)  30/77, Bouchereau, ECLI:EU:C:1977:172, 25.–30. punkts.

(325)  C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 56. punkts.

(326)  C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 56. punkts.

(327)  C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 60. punkts.

(328)  C-482/01 un C-493/01, Orfanopoulos un Oliveri, ECLI:EU:C:2004:262, 82. punkts.

(329)  C-193/16, E, ECLI:EU:C:2017:542, 23.–27. punkts.

(330)  41/74, van Duyn, ECLI:EU:C:1974:133, 17. un nākamie punkti.

(331)  41/74, van Duyn, ECLI:EU:C:1974:133, 17. un nākamie punkti.

(332)  C-349/06, Polat, ECLI:EU:C:2007:581, 35. punkts.

(333)  C-434/10, Aladzhov, ECLI:EU:C:2011:750, 43. punkts, un C-249/11, Byankov, ECLI:EU:C:2012:608, 37.–42. punkts.

(334)  C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 43.–47. punkts.

(335)  C-430/10, Gaydarov, ECLI:EU:C:2011:749, 40. punkts, un C-331/16 un C-366/16, K un H, ECLI:EU:C:2018:296, 61. punkts.

(336)  C-434/10, Aladzhov, ECLI:EU:C:2011:750, 47. punkts, un C-249/11, Byankov, ECLI:EU:C:2012:608, 44.–47. punkts.

(337)  Skat. jo īpaši lietu C-331/16 un 366/16, K. un H.F., ECLI:EU:C:2018:296, 67. punkts. Skat. arī lietu C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 50. punkts.

(338)  C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 50. punkts.

(339)  C-331/16 un 366/16, K. un H.F., ECLI:EU:C:2018:296, 63. punkts, un C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 52. punkts un tajā minētā judikatūra.

(340)  Saistībā ar pamattiesībām skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru lietās Berrehab pret Nīderlandi, pieteikums Nr. 10730/84, 1988. gada 21. jūnija spriedums; Moustaquim pret Beļģiju, pieteikums Nr. 12313/86, 1991. gada 18. februāra spriedums; Beldjoudi pret Franciju, pieteikums Nr. 12083/86, 1992. gada 26. marta spriedums, Boujlifa pret Franciju, pieteikums Nr. 25404/94, 1997. gada 21. oktobra spriedums, El Boujaïdi pret Franciju, pieteikums Nr. 25613/94, 1997. gada 26. septembra spriedums, un Dalia pret Franciju, pieteikums Nr. 26102/95, 1988. gada 19. februāra spriedums.

(341)  C-112/20, M.A., ECLI:EU:C:2021:197, 36. punkts.

(342)  C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 56. punkts.

(343)  C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708.

(344)  C-378/12, Onuekwere, ECLI:EU:C:2014:13, 27. un 32. punkts.

(345)  C-348/09, I, ECLI:EU:C:2012:300, 33. punkts.

(346)  C-400/12, M.G., ECLI:EU:C:2014:9, 27. un 24. punkts, un C-316/16 un C-424/16, B un Vomero, ECLI:EU:C:2018:256, 65. un 66. punkts.

(347)  C-316/16 un C-424/16, B un Vomero, ECLI:EU:C:2018:256, 49. punkts.

(348)  C-316/16 un C-424/16, B un Vomero, ECLI:EU:C:2018:256, 70. punkts.

(349)  C-316/16 un C-424/16, B un Vomero, ECLI:EU:C:2018:256, 70. punkts. Sīkāku informāciju par faktoriem, kas izmantojami šādā novērtējumā, skat. arī 72.–75. punktā.

(350)  C-145/09, Tsakouridis, ECLI:EU:C:2010:708, 32. un 33. punkts.

(351)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.).

(352)  C-718/19, Ordre des barreaux francophones and germanophone u. c., ECLI:EU:C:2021:505, 44., 47.–51., 57., 60. un 73. punkts.

(353)  C-718/19, Ordre des barreaux francophones and germanophone u. c., ECLI:EU:C:2021:505, 64.–73. punkts.

(354)  https://www.who.int/health-topics/international-health-regulations

(355)  https://www.who.int/news/item/30-01-2020-statement-on-the-second-meeting-of-the-international-health-regulations-(2005)-emergency-committee-regarding-the-outbreak-of-novel-coronavirus-(2019-ncov)

(356)  23, pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/2371 (2022. gada 23. novembris) par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 1082/2013/ES (OV L 314, 6.12.2022., 26. lpp.).

(357)  Skat., piemēram, 21. punktu Vadlīnijās par robežu pārvaldības pasākumiem veselības aizsardzībai un preču un pamatpakalpojumu pieejamības nodrošināšanai (OV C 86I, 16.3.2020., 1. lpp.) un 5. punktu Padomes Ieteikumā (ES) 2020/1475 (2020. gada 13. oktobris) par koordinētu pieeju brīvas pārvietošanās ierobežošanai sakarā ar Covid-19 pandēmiju (OV L 337, 14.10.2020., 3. lpp.).

(358)  Skat., piemēram, Ģenerāladvokāta Emiliou secinājumus lietā C-128/22, NORDIC INFO, ECLI:EU:C:2023:645.

(359)  Skat. arī 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/953 (2021. gada 14. jūnijs) par sadarbspējīgu Covid-19 vakcinācijas, testa un pārslimošanas sertifikātu (ES digitālais Covid sertifikāts) izdošanas, verifikācijas un akceptēšanas satvaru nolūkā atvieglot brīvu pārvietošanos Covid-19 pandēmijas laikā (OV L 211, 15.6.2021., 1. lpp.).

(360)  Regula (ES) 2021/953, piemēram, piemērošanas jomas un laika ziņā attiecas tikai uz Covid-19 pandēmiju.

(361)  Regulas (ES) 2021/953 6. apsvērums. Skat. arī C-406/04, De Cuyper, ECLI:EU:C:2006:491, 42. punkts.

(362)  Skat., piemēram, Komisijas paziņojumu “Vadlīnijas par nodarbināto brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā” (OV C 102I, 30.3.2020., 12. lpp.).

(363)  Skat., piemēram, Padomes Ieteikuma (ES) 2020/1475 19. un 19b. punktu.

(364)  Skat., piemēram, C-406/04, De Cuyper, ECLI:EU:C:2006:491, 44. punkts.

(365)  Skat. 17. punktu Padomes Ieteikumā (ES) 2020/1475 un 11. punktu Padomes Ieteikumā (ES) 2022/107 (2022. gada 25. janvāris) par koordinētu pieeju drošas brīvas pārvietošanās atvieglošanai Covid-19 pandēmijas laikā un ar ko aizstāj Ieteikumu (ES) 2020/1475 (OV L 18, 27.1.2022., 110. lpp.). Pamatojoties uz Regulu (ES) 2021/953, ja dalībvalstis prasa kā pierādījumu uzrādīt negatīvu testu, vakcinēšanos vai pierādījumu par atveseļošanos, tām ir pienākums saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem pieņemt sertifikātus, kas atbilst minētajai regulai.

(366)  Skat. Padomes Ieteikuma (ES) 2022/107 2. punktu.

(367)  Piemēram, Regula (ES) 2021/953 un uz tās pamata pieņemtie juridiski akti.

(368)  Piemēram, Padomes Ieteikums (ES) 2020/1475 un Padomes Ieteikums (ES) 2022/107.

(369)  C-94/18, Chenchooliah, ECLI:EU:C:2019:693, 73. punkts.

(370)  C-94/18, Chenchooliah, ECLI:EU:C:2019:693, 74. punkts, un C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 66. punkts.

(371)  C-94/18, Chenchooliah, ECLI:EU:C:2019:693, 86.–88. punkts, un C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 67. un 68. punkts.

(372)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 81. punkts.

(373)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 81. punkts.

(374)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 90.–93. punkts.

(375)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 94. punkts.

(376)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 95. punkts.

(377)  C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 102. un 103. punkts.

(378)  C-300/11, ZZ, ECLI:EU:C:2013:363, 50. punkts.

(379)  Skat. C-94/18, Chenchooliah, ECLI:EU:C:2019:693, 80.–89. punktu, kuros precizēts, kādi pasākumi varētu būt gadījumā, ja persona tiek izraidīta pēc atvasināto uzturēšanās tiesību izbeigšanās.

(380)  36/75, Rutili, ECLI:EU:C:1975:137, 37.–39. punkts.

(381)  Skat. tomēr lietu C-300/11, ZZ, ECLI:EU:C:2013:363, 49. punktu, kurā Tiesa nosprieda, ka “Direktīvas 2004/38/EK 30. panta 2. punktā dalībvalstīm ir atļauts ierobežot attiecīgajai personai sniegto informāciju tikai izņēmuma kārtā valsts drošības apsvērumu dēļ”. Tiesa arī uzskatīja, ka kā izņēmums šī norma ir jāinterpretē šauri, tomēr neatņemot tai tās lietderīgo iedarbību. Tiesa sniedza precizējumus, kādā apmērā Direktīvas 2004/38/EK 30. panta 2. punkts un 31. pants ļauj saskaņā ar direktīvas 27. pantu pieņemtā lēmuma pamatojumu neizpaust precīzi un pilnībā. Tiesa secināja (69. punktā), ka Direktīvas 2004/38/EK 30. panta 2. punkts un 31. pants, skatot tos kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. pantu paredz, ka “piekritīgajai valsts tiesai ir jānodrošina, lai kompetentā valsts iestāde varētu precīzi un plaši neizpaust attiecīgajai personai apsvērumus, ar kuriem ir pamatots atbilstoši šīs direktīvas 27. pantam pieņemtais lēmums, kā arī uz to attiecināmos pierādījumus tikai tad, ja tas patiešām ir nepieciešams, un lai attiecīgā persona katrā ziņā tiktu informēta par minētā pamatojuma būtību, pienācīgi ievērojot nepieciešamo pierādījumu konfidencialitāti”.

(382)  C-94/18, Chenchooliah, ECLI:EU:C:2019:693, 85. punkts. Skat. arī C-89/17, Banger, ECLI:EU:C:2018:570, 48. punkts, un C-430/10, Gaydarov, ECLI:EU:C:2011:749, 41. punkts.

(383)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 69. punkts.

(384)  C-246/17, Diallo, ECLI:EU:C:2018:499, 68. punkts.

(385)  C-184/16, Petrea, ECLI:EU:C:2017:684, 72. punkts.

(386)  Ģenerāladvokātes K. Štiksas-Haklas [Stix-Hackl] secinājumi, C-441/02, Komisija/Vācija, ECLI:EU:C:2005:337.

(387)  Termins “atkārtotas ieceļošanas aizliegums” attiecas uz Direktīvas 2004/38/EK 32. pantā noteiktajiem “izbraukšanas rīkojumiem”.

(388)  C-348/96, Calfa, ECLI:EU:C:1999:6, 27. un 28. punkts.

(389)  Direktīvas 2004/38/EK 32. panta 1. punkts, un 115/81 un 116/81, Adoui un Cornuaille, ECLI:EU:C:1982:183, 12. punkts.

(390)  C-94/18, Chenchooliah, ECLI:EU:C:2019:693, 89. punkts, un C-719/19, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, ECLI:EU:C:2021:506, 67. un 68. punkts.

(391)  33/74 van Binsbergen, ECLI:EU:C:1974:131, 13. punkts, C-370/90, Singh, ECLI:EU:C:1992:296, 24. punkts, un C-212/97, Centros, ECLI:EU:C:1999:126, 24. un 25. punkts.

(392)  C-127/08, Metock, ECLI:EU:C:2008:449, 74. un 75. punkts.

(393)  C-370/90 Singh, ECLI:EU:C:1992:296; C-291/05, Eind, ECLI:EU:C:2007:771 un C-60/00, Carpenter, ECLI:EU:C:2002:434.

(394)  C-212/97, Centros, ECLI:EU:C:1999:126, 27. punkts, un C-147/03, Komisija/Austrija, ECLI:EU:C:2005:427, 67. un 68. punkts.

(395)  C-109/01, Akrich, ECLI:EU:C:2003:491, 55. punkts, un C-1/05, Jia, ECLI:EU:C:2007:1, 31. punkts.

(396)  Skat. Komisijas dienestu darba dokumentu SWD(2014) 284 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:52014SC0284%20&from=IT un COM(2014) 604 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52014DC0604&rid=1

(397)  C-285/95, Kol, ECLI:EU:C:1997:280, 29. punkts, un C-63/99, Gloszczuk, ECLI:EU:C:2001:488, 75. punkts.

(398)  C-110/99, Emsland-Stärke, ECLI:EU:C:2000:695, 52. un nākamie punkti, un C-212/97, Centros, ECLI:EU:C:1999:126, 25. punkts.

(399)  Šis aizliegums attiecas ne tikai uz visu migrantu pārbaudi, bet arī uz migrantu grupu pārbaudēm (piem., konkrētas etniskas izcelsmes migranti).

(400)  Skat. 28. apsvērumu.

(401)  C-202/13, Sean McCarthy u. c., ECLI:EU:C:2014:2450, 52.–58. punkts.

(402)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1724 (2018. gada 2. oktobris), ar ko izveido vienotu digitālo vārteju, lai sniegtu piekļuvi informācijai, procedūrām un palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (OV L 295, 21.11.2018., 1.–38. lpp.).

(403)  https://europa.eu/youreurope/

(404)  https://ec.europa.eu/solvit/index_lv.htm

(405)  Skat., piemēram, C-370/90, Singh, ECLI:EU:C:1992:296; C-224/98, D'Hoop, ECLI:EU:C:2002:432 ; C-109/01, Akrich, ECLI:EU:C:2003:491; C-291/05, Eind, ECLI:EU:C:2007:771; C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135; C-89/17, Banger, ECLI:EU:C:2018:570, C-230/17, Deha Altiner and Ravn, ECLI:EU:C:2018:497 vai C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385.

(406)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.

(407)  C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135, 59. punkts.

(408)  C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135, 53. punkts.

(409)  C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135, 60. punkts.

(410)  C-456/12, O. & B, ECLI:EU:C:2014:135, 56. punkts.

(411)  C-230/17, Deha Altiner and Ravn, ECLI:EU:C:2018:497, 31.–35. punkts.

(412)  C-89/17, Banger, ECLI:EU:C:2018:570.

(413)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 51. punkts.

(414)  C-673/16, Coman, ECLI:EU:C:2018:385, 45. punkts.

(415)  C-202/13, McCarthy, ECLI:EU:C:2014:2450, 54. punkts un tajā minētā judikatūra.

(416)  C-109/01, Akrich, ECLI:EU:C:2003:491, 57. punkts.

(417)  C-109/01, Akrich, ECLI:EU:C:2003:491, 55. un 56. punkts; C-294/06, Payir u. c., ECLI:EU:C:2008:36, 46. punkts; 53/81, Levin, ECLI:EU:C:1982:105, 21. punkts; Ģenerāladvokāta Geelhoed secinājumi lietā C-209/03, Bidar, ECLI:EU:C:2004:715, 19. punkts; C-46/12, L.N., ECLI:EU:C:2013:97, 46. un 47. punkts; C-212/97, Centros, ECLI:EU:C:1999:126, 27. punkts.

(418)  C-109/01, Akrich, ECLI:EU:C:2003:491, 55. un 56. punkts.

(419)  Skat., piemēram, C-256/11, Dereci u. c., ECLI:EU:C:2011:734, 54. punkts.

(420)  Skat. C-256/11, Dereci u. c., ECLI:EU:C:2011:734, 56. punkts.

(421)  C-184/99, Grzelczyk, ECLI:EU:C:2001:458, 31. punkts; C-413/99, Baumbast and R, ECLI:EU:C:2002:493, 82. punkts.

(422)  C-34/09, Ruiz Zambrano, ECLI:EU:C:2011:124.

(423)  C-34/09, Ruiz Zambrano, ECLI:EU:C:2011:124, 44. punkts.

(424)  C-34/09, Ruiz Zambrano, ECLI:EU:C:2011:124, 42. punkts.

(425)  Visas dalībvalstis, izņemot Bulgāriju, Īriju, Kipru un Rumāniju.

(426)  C-34/09, Ruiz Zambrano, ECLI:EU:C:2011:124, 44. punkts.

(427)  C-256/11, Dereci u. c., ECLI:EU:C:2011:734, 65.–67. punkts, C-356/11 un C-357/11, O u. c., ECLI:EU:C:2012:776, 56. punkts, un C-133/15, Chavez-Vilchez, ECLI:EU:C:2017:354, 69. punkts.

(428)  C-82/16, K.A., ECLI:EU:C:2018:308, 56. un 57. punkts.

(429)  C-836/18, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real, ECLI:EU:C:2020:119, 48.–53. punkts.

(430)  Skat., piemēram, C-256/11, Dereci u. c., ECLI:EU:C:2011:734, 68. punkts, un C-356/11 un C-357/11, O u. c., ECLI:EU:C:2012:776, 52. punkts.

(431)  , Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, EU:C:2023:499, paragraphs 33-38.C-459/20

(432)  C-165/14, Rendón Marín, ECLI:EU:C:2016:675, 84. punkts; C-82/16, K.A., ECLI:EU:C:2018:308, 92. punkts.

(433)  C-256/11, Dereci u. c., ECLI:EU:C:2011:734, 65. un 67. punkts, C-356/11 un C-357/11, O u. c., ECLI:EU:C:2012:776, 56. punkts, un C-133/15, Chavez-Vilchez, ECLI:EU:C:2017:354, 69. punkts.

(434)  C-82/16, K.A., ECLI:EU:C:2018:308, 76. punkts.

(435)  C-356/11 un C-357/11, O u. c., ECLI:EU:C:2012:776, 55. un 56. punkts.

(436)  C-82/16, K.A., ECLI:EU:C:2018:308, 76. punkts.

(437)  C-459/20, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, EU:C:2023:499, 60. punkts.

(438)  C-836/18, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real, ECLI:EU:C:2020:119, 61. punkts.

(439)  C-82/16, K.A., ECLI:EU:C:2018:308, 76. punkts.

(440)  C-451/19 un C-532/19, Subdelegación del Gobierno en Toledo, ECLI:EU:C:2022:354, 67. punkts.

(441)  C-459/20, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, EU:C:2023:499, 39.-45. punkts.

(442)  C-82/16, K.A., ECLI:EU:C:2018:308, 72. un 73. punkts un C-459/20, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, EU:C:2023:499, 56-59. punkts.

(443)  C-451/19 un C-532/19, Subdelegación del Gobierno en Toledo, ECLI:EU:C:2022:354, 69. punkts.

(444)  C-459/20, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, EU:C:2023:499, 52. punkts.

(445)  C-459/20, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid, EU:C:2023:499, 53. punkts.

(446)  C-451/19 un C-532/19, Subdelegación del Gobierno en Toledo, ECLI:EU:C:2022:354, 83.–86. punkts.

(447)  C-624/20, E.K, ECLI:EU:C:2022:639.

(448)  Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004, 44. lpp.).

(449)  C-624/20, E.K, ECLI:EU:C:2022:639, 49. punkts.

(450)  C-165/14, Rendón Marín, ECLI:EU:C:2016:675, 81. punkts; C-304/14, CS, ECLI:EU:C:2016:674, 36. punkts un C-528/21, M.D., ECLI:EU:C:2023:341, 67. un 68. punkts.

(451)  C-528/21, M.D., ECLI:EU:C:2023:341, 62.-64. punkts.

(452)  C-165/14, Rendón Marín, ECLI:EU:C:2016:675, 83. punkts un tajā minētā judikatūra.