29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/1

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Igaunijas konverģences programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2013. gadam.

(2)

Igaunijas ekonomika pašlaik atkopjas no smagas recesijas. Kamēr recesija ir radījusi izteiktu spiedienu uz publiskajām finansēm, neilgtspējīga iekšzemes pieprasījuma pavērsuma dēļ un nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšanas rezultātā strauji pieaug jau tā lielā iekšējā un ārējā nelīdzsvarotība. Ņemot vērā ievērojamo makroekonomisko nelīdzsvarotību pirms lejupslīdes, visaptverošā un izlēmīgā valdības rīcība, lai ierobežotu ekonomiskās lejupslīdes negatīvo ietekmi uz publiskajām finansēm, bija saprātīga reakcija atbilstīgi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam. Tā palīdzēja ierobežot ekonomiskos, budžeta un finanšu sistēmas riskus un veicināja konkurētspējas atjaunošanos, izmantojot cenu un algu korekciju ekonomikā. Stabilu monetāro rezervju uzturēšana, lai atbalstītu valūtas maiņas kursa stabilitāti, un saprātīga finanšu sektora politika, tostarp pastiprināta pārrobežu sadarbība, palīdzēja novērst negatīvu notikumu attīstību. Privātajā sektorā uzkrātais augstais parāda līmenis tagad tiek pakāpeniski samazināts, tomēr tas ietekmēs atveseļošanos, jo kavēs patēriņu un ieguldījumus. Galveno nākamo politikas uzdevumu vidū būs palielināt ekonomikas ražīgumu, lai turpinātu uzlabot konkurētspēju un panākumus ilglaicīgas konverģences virzienā, un ierobežot prasmju zuduma risku, kas rodas ilgtermiņa bezdarba dēļ. Plašāk runājot, ekonomikas uzdevums ir atjaunot pozitīvu un noturīgu izaugsmi, vienlaikus nepieļaujot, ka atkal iestājas nozīmīga iekšējā un ārējā nelīdzsvarotība. Jau ir veikta liela publisko finanšu korekcija, lai pielāgotu to gaidāmajai zemākai izaugsmei nākamajos gados, bet vidējā termiņā jāpanāk turpmāks progress.

(3)

Lai gan liela daļa novērotā faktiskā IKP samazinājuma krīzes apstākļos ir cikliska, potenciālā ražošanas apjoma līmenis arī ir ietekmēts nelabvēlīgi. Turklāt krīze var arī ietekmēt potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, kas izpaudīsies kā ieguldījumu apjoma samazinājums, kredītu pieejamības ierobežojumi un pieaugošs strukturālais bezdarbs. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina ar sabiedrības novecošanu saistītās negatīvās sekas uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šādos apstākļos būs svarīgi paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Šajā sakarā būtisks priekšnoteikums ir ekonomikas pielāgošana, lai nodrošinātu noturīgus izaugsmi veidojošos faktorus, svarīgāku lomu piešķirot eksportam. Ņemot vērā būtisko bezdarba palielinājumu Igaunijā, tai ir jo īpaši svarīgi pasteidzināt aktīvas darba tirgus politikas īstenošanu, vairāk pielāgot izglītības un mācību sistēmas darba tirgus vajadzībām un ieguldīt mūžizglītībā.

(4)

Programmas makroekonomiskajā scenārijā ir paredzēts, ka 2010. gadā reālais IKP pēc aplēstā 14,5 % krituma 2009. gadā visu gadu būs nemainīgs (– 0,1 %), atjaunojoties līdz vidējam pieauguma rādītājam 3,7 % pārējā programmas laikposmā.

Saskaņā ar prognozēm cikliskie apstākļi 2010. gadā sāks pakāpeniski uzlaboties. Sagaidāms, ka iekšzemes pieprasījums turpinās bremzēt atveseļošanos 2010. gadā, un izaugsmes avoti būs visupirms lielāks ārējais pieprasījums un tendences maiņa krājumu aprites ciklā. Prognozē, ka iekšzemes izaugsmes avoti pieņemsies spēkā no 2011. gada. Šis scenārijs, kas novērtēts, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (2), šķiet, balstīts uz ticamiem izaugsmes pieņēmumiem, lai gan joprojām ir lielas neskaidrības par ekonomisko attīstību. Programmā ietvertās inflācijas prognozes šķiet reālistiskas, un pieņēmumi par monetāro un valūtas maiņas kursu ir saskanīgi ar pārējo makroekonomisko scenāriju. Iekšzemes cenu un algu nomināla samazināšanās jau ir sākusies, un saskaņā ar programmu un Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozi sagaidāms, ka 2010. gadā tā turpināsies, lai gan būs dažas atšķirības. Ievērojot importa straujo kritumu recesijas apstākļos, iepriekš augstais ārējais budžeta deficīts ir pārvērties par pārpalikumu, ko plāno saglabāt vidējā termiņā augstākā līmenī, nekā paredzēts Komisijas dienestu rudens prognozē, jo programmā ir piesardzīgākas cerības attiecībā uz iekšzemes pieprasījuma attīstību. Programmā ir prognozēts, ka 2010. gadā turpinās palielināties bezdarbs un ka visā programmas laikposmā samazināsies ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis.

(5)

Iestāžu kopējā ekonomiskā un budžeta stratēģija atspoguļo to lielo ticību stabilām publiskajām finansēm. Saskaņā ar programmas aplēsēm valsts budžeta deficīts 2009. gadā bija 2,6 % no IKP, ļoti tuvu 2008. gada līmenim (2,7 %). Tas atspoguļo visaptverošo un plaša mēroga budžeta konsolidāciju, ko īstenoja 2009. gadā, mēģinot mazināt ekonomiskās situācijas ievērojamo pasliktināšanos. Īstenotā konsolidācija deva nelielu palielinājumu nominālajos ieņēmumos, galvenokārt lielāku beznodokļu ieņēmumu un dažu nodokļu likmju palielinājuma dēļ, lai gan nominālais IKP ievērojami kritās. Tā kā ievērojami samazinājās valsts patēriņš, izdevumi arī saglabājās ar 2008. gadu salīdzināmā līmenī. Vienlaikus, pastiprināti izmantojot ES struktūrfondus, ekonomikai tika sniegts pretciklisks atbalsts.

Strukturālās bilances uzlabojums, t. i., cikliski koriģētā bilance, izņemot vienreizējos un pagaidu pasākumus, ko aprēķina atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai, saskaņā ar programmu sasniedza 3,5 % no IKP, ietverot stingri ierobežojošu fiskālo nostādni. Tajā pašā laikā 2009. gadā īstenotais diskrecionāro pasākumu kopējais apjoms norāda uz vēl lielākiem konsolidācijas centieniem, sasniedzot vairāk nekā 9 % no IKP. Atšķirību var skaidrot, pirmkārt, ar to, ka konsolidācijas stratēģija bija stingri balstīta uz mērķi mainīt iepriekš noteikto izdevumu pieauguma kursu saistībā ar valsts patēriņu un sociālajiem pabalstiem; otrkārt, ar negatīvo struktūras ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem, kas īpaši saistīta ar izteikto privātā patēriņa samazinājumu un algu apjoma samazinājumu. treškārt, ar nenoteiktību saistībā ar cikliski koriģēto bilanču aprēķiniem, ievērojot lejupslīdes mērogu un īpatnības. Atbilstīgi programmai valsts kopbudžeta deficīts sāks pakāpeniski samazināties 2010. gadā, līdz programmas laikposma beigām sasniedzot pārpalikuma stāvokli.

(6)

Programmā prognozēts, ka 2010. gadā kopbudžeta deficīts būs 2,2 % no IKP. Faktiskās bilances uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir radies galvenokārt to konsolidācijas pasākumu pilna gada ietekmes rezultātā, ko no 2009. gada otrās puses īstenoja ieņēmumu un izdevumu daļā. Turklāt 2010. gadā tika vēl palielināts akcīzes nodoklis, kā rezultātā prognozēja nodokļu ieņēmumu palielinājumu, lai gan nominālais IKP samazinājās par aptuveni 1,25 %. Prognozē, ka nominālie izdevumi kopumā paliks 2009. gada līmenī, ar nelielu valsts ieguldījumu palielinājumu, ko kompensēs turpmāks valsts patēriņa samazinājums; tādējādi izdevumu attiecība nedaudz pieaug. Kopumā papildu pasākumi fiskālā stāvokļa uzlabošanai 2010. gadā kopā būs aptuveni 0,7 % no IKP, kas vēl papildinās 2009. gada otrajā pusē pieņemto konsolidācijas lēmumu (kuru apjoms ir 2,5 % no IKP) pilna gada ietekmi. Tomēr plānotā fiskālā pozīcija, kas noteikta pēc izmaiņām strukturālajā bilancē, kopumā ir neitrāla. Atšķirību starp abām pieejām var daļēji izskaidrot ar palielināto atkarību no vienreizējiem un pagaidu pasākumiem programmā, kas vērsti pret joprojām vājajiem cikliskajiem apstākļiem, un daļēji ar minēto nenoteiktību saistībā ar cikliski koriģēto bilanču aprēķiniem.

(7)

Programmas vidēja termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir sasniegt VTM (kas programmā noteikts kā strukturālā bilance) līdz programmas laikposma beigām 2013. gadā, kad saskaņā ar prognozēm faktiskā un primārā bilance sasniegs pārpalikuma stāvokli. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM vairāk nekā atbilstoši atspoguļo Stabilitātes un izaugsmes pakta mērķus. Strukturālā bilance, kas aprēķināta atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai, pēc programmas aplēsēm uzlabosies par 0,5–1 % no IKP ik gadus laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam. Prognozē, ka uzlabojums radīsies galvenokārt tāpēc, ka izdevumu attiecība pret IKP samazināsies ātrāk nekā ieņēmumu attiecība pret IKP, un programmas pēdējos gados tiek paredzēts nomināls samazinājums lielākajā daļā primāro izdevumu kategorijās, jo īpaši darba ņēmēju atalgojumā un sociālajos maksājumos. Tomēr programmā nav sīkākas informācijas par visaptverošiem šīs konsolidācijas atbalsta pasākumiem. Atkarība no vienreizējiem pasākumiem, lai sasniegtu budžeta mērķus, 2011. gadā samazināsies un programmas pēdējos gados izzudīs pavisam. Šī tendence, kā arī tā finansējuma samazinājums, kas pieejams saskaņā ar 2007.–2013. gada finanšu perspektīvu, liecina, ka beznodokļu ieņēmumu daļa saskaņā ar prognozēm līdz programmas laikposma beigām samazināsies līdz 2008. gada līmenim.

(8)

Budžeta izpildes rezultāti īstermiņā un vidējā termiņā var izrādīties sliktāki, nekā prognozēts programmā. Kā minēts iepriekš, ar makroekonomisko vidi saistītās neskaidrības ir lielas, un tas rada acīmredzamus budžeta riskus, lai gan šķiet, ka nav iemesla pieņēmumam, ka minētie pēdējie riski ir vai nu izteikti pozitīvi, vai negatīvi. Papildu neskaidrības attiecībā uz 2010. gadu rada atkarību no mainīgajiem elementiem. Jo īpaši nefinanšu aktīvu (kuru kopapjoms ir 0,5 % no IKP) plānotā pārdošana var pilnībā neīstenoties, bet par dividenžu un peļņas atskaitīšanu valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem jāpieņem administratīvi lēmumi, tāpēc tas nozīmē zināmu īstenošanas risku. Turklāt labāki nekā gaidīts nodokļu ieņēmumi 2009. gadā ir daļēji attiecināmi uz to, ka pirms 2010. gada janvāra nodokļu likmju pieauguma daudz akcīzes preču tika noglabātas krājumos, un tas var izraisīt kompensējošu negatīvu ietekmi uz ieņēmumiem 2010. gadā.

Kamēr atkarība no vienreizējiem un citiem pagaidu pasākumiem programmas pēdējos gados samazinās, ir sniegta nepietiekama informācija par strukturāliem pasākumiem, kas tos aizstās, un tas nozīmē, ka mērķi ir pakļauti riskiem. Tomēr Igaunijas iestāžu stabilā budžeta attīstības vēsture to daļēji mazina.

(9)

Valsts kopējā parāda attiecība 2009. gadā ir 7,8 % no IKP, un tas ir krietni zem Līgumā noteiktās atsauces vērtības. Prognozēts, ka līdz programmas laikposma beigām parāda attiecība palielināsies līdz 14,3 % no IKP, ko virzīs valsts budžeta deficīts. Sagaidāms, ka valsts saglabās savu tīro aktīvu vērtību visā programmas laikposmā.

(10)

Prognozes attiecībā uz parādu vidējā termiņā, kurās lēsts, ka IKP pieauguma rādītāji uzlabosies pakāpeniski, sasniedzot pirmskrīzes prognozētās vērtības, bet nodokļu līmenis atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, ietverot to izdevumu prognozēto pieaugumu, kas saistīts ar sabiedrības novecošanu, pierāda, ka programmā paredzētā budžeta stratēģija, kāda tā ir pašreiz, bez jebkādas turpmākas politikas maiņas, būtu vairāk nekā pietiekama, lai līdz 2020. gadam stabilizētu parāda attiecību pret IKP.

(11)

Novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir ievērojami mazāka nekā vidēji ES. Pašreizējais kopējā parāda līmenis Igaunijā ir ļoti zems, un, uzturot stabilas valsts finanses saskaņā ar budžeta plāniem visā programmas laikposmā, būtu vieglāk ierobežot publisko finanšu stabilitātes riskus, kas Komisijas 2009. gada Ilgtspējas ziņojumā (3) novērtēti kā zemi.

(12)

Budžeta programmas pamatā ir nominālās bilances noteikums par valsts budžeta stāvokli. Šis noteikums ir ilgi bijis ekonomiskās politikas balsts, veicinot stabilu budžeta attīstības vēsturi un finanšu aktīvu uzkrāšanos.

Pēdējos gados šā noteikuma īstenošana ir attīstījusies, labāk saskaņojot to ar ekonomikas ciklu, pieņemot dažas strukturālās bilances pieejas īpašības, piemēram, pārpalikums tika plānots cikla augstākajā punktā, un deficīti tika pieņemti recesijas laikā. Tomēr tas, ka nav atsevišķu izdevumu un/vai ieņēmumu noteikumu, iespējams ir veicinājis to, ka cikliskās augšupejas un uzplaukuma laikā ir daļēji iztērēti gūtie papildu ieņēmumi. Turklāt ir arī daži trūkumi vidēja termiņa budžeta struktūrā, kas vājina nepārtrauktību starp ikgadējiem atjauninājumiem; joprojām notiek tā, ka atjauninātās konverģences programmas pirms apstiprināšanas parlamentā netiek apspriestas. Programmā ir ietverti plāni, kas jau ir īstenošanas procesā, lai stiprinātu budžetu, uzlabojot stratēģisko un ikgadējo plānošanu, tādējādi novēršot dažus no iepriekš aprakstītajiem trūkumiem.

(13)

2009.–2010. gadā īstenotās nodokļu izmaiņas turpina stratēģiju, saskaņā ar kuru nodokļu piemērošana tiek novirzīta uz patēriņu un dabas resursu izmantošanu, un tikmēr ir palielinājusies arī atkarība no darbaspēka nodokļiem. Turklāt programma atsaucas uz pašreizējo analīzi par esošo nodokļu atbrīvojumu un preferenciālo nodokļu likmju efektivitāti, uz lielāka budžeta procesa elastīguma garantēšanu, samazinot ieņēmumu piešķīrumu skaitu, uz pašreizējiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst izvairīšanos no nodokļiem, un turpmāku nodokļu administrēšanas vienkāršošanu un optimizēšanu. Šie pasākumi un turpmākas nobīdes nodokļu sistēmā no darbaspēka uz avotiem, kuri ciklu maiņas ietekmē mazāk, varētu palīdzēt uzlabot publisko finanšu kvalitāti, kā arī mazināt riskus, kuri apdraud budžeta perspektīvu.

(14)

Stratēģija, kura nodrošina vienmērīgu dalību VKM II mehānismā un kuru pastiprina vairākas politiskas saistības, kuras valsts uzņēmusies saistībā ar dalību VKM II, tiecas garantēt valūtas maiņas kursa stabilitāti, uzturot lielas monetārās rezerves, finanšu un fiskālo stabilitāti un saglabājot darba un produktu tirgus elastīgumu.

Lai arī krīzes sākumā Igaunijā bija salīdzinoši stabila situācija ar lielām fiskālajām rezervēm, kopumā veselīgu banku sektoru un salīdzinoši augstu algu un cenu elastīguma pakāpi, agrākie politikas pasākumi nav novērsuši būtiskas makroekonomiskas nestabilitātes rašanos, par ko liecina ļoti straujais kreditēšanas pieaugums, milzīgais inflācijas spiediens, lieli tekošā konta deficīti un neilgtspējīgs uzplaukums nekustamā īpašuma jomā. Lai ierobežotu publisko finanšu pasliktināšanos krīzes apstākļos, iestādes 2009. gadā pieņēma vairākus ievērojamus konsolidācijas pasākumu kopumus. Šai konsolidācijai būs pozitīva ietekme pēc 2009. gada, savukārt publiskā sektora algu apjoma samazinājums palīdzēs atrisināt ekonomikas nelīdzsvarotības izpausmes. Banku sektors ir palicis labi kapitalizēts, un tam ir pietiekama likviditāte. Ir gūti panākumi arī strukturālajā politikā. Nesen pieņemtais darba likums ir pastiprinājis darba tirgus elastīgumu, atvieglojot ekonomikas pielāgošanu no iepriekšējā modeļa, kura virzītājspēks bija iekšzemes pieprasījums, uz noturīgāku izaugsmi. Attiecībā uz produktu tirgu politikas pasākumu mērķis ir stiprināt konkurenci. Tiek nostiprināta tirgojamo preču nozares konkurētspēja, kas 2009. gadā sāka gūt labumu no pašreizējā algu izmaksu samazinājuma, kā arī no plānotajām valsts programmām, tostarp efektīvi izmantojot ES struktūrfondus. Nākamais uzdevums ir pēc atveseļošanās nostabilizēšanās nepieļaut, ka atkal iestājas nozīmīga iekšējā un ārējā nelīdzsvarotība.

(15)

Ņemot vērā iepriekš minētos budžeta mērķu riskus, var uzskatīt, ka programmas budžeta stratēģija kopumā atbilst pakta prasībām. Plānotā VTM sasniegšana līdz programmas laikposma beigām saimnieciskās darbības nesenās nopietnās sarukšanas apstākļos jo īpaši ir pienācīgi vērienīga mērķa piemērs, kas atbilst Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām un ir saskaņā ar vienmērīgu dalību VKM II mehānismā. Tomēr, ņemot vērā neskaidrības par makroekonomisko vidi un atkarību no mainīgiem elementiem, īstermiņā daži riski vēl paliek. Iespējams arī, ka VTM netiks sasniegts, kā paredzēts programmā, ja plānoto konsolidāciju neatbalstīs ar turpmākiem pasākumiem vidējā termiņā.

(16)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami daži trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem (4).

i)

nodrošināt, lai valsts budžeta deficīts nepārsniegtu 3 % no IKP, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai liktu pamatus mērķtiecīgai nonākšanai atpakaļ pie VTM vidējā termiņā;

ii)

stiprināt vidēja termiņa budžeta struktūru, jo īpaši uzlabojot izdevumu plānošanu, un turpināt stiprināt stratēģisko mērķu uzraudzības sistēmu un ziņošanu par tiem.

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/6

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Francijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2013. gadam.

(2)

Ekonomiskā darbība Francijā zaudēja savu dinamismu 2008. gada gaitā, strauji samazinoties ceturtajā ceturksnī un 2009. gada pirmajā ceturksnī. No 2009. gada otrā ceturkšņa tā atjaunojās, pateicoties Francijā un kaimiņvalstīs veiktajiem stimulēšanas pasākumiem. Būtisks uzdevums ekonomikas politikai ir publisko finanšu stāvoklis. Konkrēti, Francijas budžeta deficīts kopš 2002. gada ir bijis vai nu lielāks, vai gandrīz vienāds ar rādītāju 3 % no IKP, kas galvenokārt atspoguļo nepietiekamus konsolidācijas centienus. Šajā sakarā Francijā no 2002. gada līdz 2007. gadam tika veikta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, un 2008. gada maijā Francija no Komisijas saņēma padomu ekonomikas politikas jomā. Pēc tam, kad tika paziņots par deficītu, kas pārsniedz noteikto robežlielumu, proti, 3 % no IKP 2008. gadā, 2009. gada februārī tika izvērsta jauna pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, ar kuru paredz pārmērīga budžeta deficīta novēršanu līdz 2013. gadam. Citi grūti risināmi uzdevumi ir jautājums par piedāvājuma trūkumiem, kas izraisa nepietiekamu ārējo konkurētspēju, kā arī par pieaugošu darbaspēka izmantošanu.

(3)

Lai gan liela daļa novērotā faktiskā IKP samazinājuma krīzes apstākļos ir cikliska, nelabvēlīgi ietekmēts arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis. Turklāt krīze var arī ietekmēt potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, kas izpaudīsies kā ieguldījumu apjoma samazinājums, kredītu pieejamības ierobežojumi un pieaugošs strukturālais bezdarbs. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina demogrāfiskās novecošanas negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šādos apstākļos būs būtiski paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Francijai jo īpaši ir svarīgi veikt reformas darba tirgū un vispārējā konkurences struktūrā.

(4)

Programmas pamatā esošajā makroekonomiskajā scenārijā ir paredzēts, ka pēc samazinājuma par 2,2 % 2009. gadā reālais IKP atkal pieaugs par 1,4 % 2010. gadā, pirms tas atlikušajā programmas laikposmā atgriezīsies līdz vidējam 2,5 % līmenim. Šis scenārijs, kas novērtēts, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (2), šķiet balstīts uz nedaudz optimistiskiem izaugsmes pieņēmumiem attiecībā uz 2010. gadu, kopumā atbilstot Komisijas dienestu prognozēm, un izaugsmes komponente programmas prognozēs ietver vairāk nodokļu nekā Komisijas dienestu prognozē. No 2011. gada izaugsmes pieņēmumi ir izteikti optimistiski, un 2011.–2013. gadā vidēji 0,75 procentpunkta virs potenciālā (ko pārrēķinājuši Komisijas dienesti saskaņā ar programmā iekļauto informāciju un atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai). Tas izpaužas kā potenciālā un faktiskā ražošanas apjoma starpības ātra samazināšanās. Izaugsmes tempi visā programmas laikposmā galvenokārt pamatojas uz iekšzemes pieprasījumu un jo īpaši mājsaimniecību patēriņu. Programmas prognozes attiecībā uz inflāciju šķiet esam atbilstīgas Komisijas dienestu prognozēm, tāpat kā prognozes attiecībā uz nodarbinātības pieaugumu, kas 2010. gadā paliks negatīvs, pirms atgūsies, atspoguļojot tradicionālo aizkavējumu nodarbinātības jomā.

(5)

Programmā ir aplēsts, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā bija 7,9 % no IKP. Budžeta deficīta ievērojamā pasliktināšanās (2008. gadā tas bija 3,4 % no IKP) lielā mērā atspoguļo krīzes ietekmi uz publiskajām finansēm (jo īpaši uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi un PVN), taču to izraisīja arī stimulēšanas pasākumi 1,1 % apmērā no IKP, ko valdība pieņēma saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP). Atbilstīgi programmai 2010. gadā ir plānota neitrāla fiskālā politika, kura kļūs ierobežojoša programmas pēdējos gados, lai pieņemtajā izaugsmes scenārijā līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu. Šī konsolidācija ir saskaņā ar Padomes atbalstīto atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju.

(6)

2010. gada februāra stabilitātes programmā tiek plānots, ka valsts budžeta deficīts 2010. gadā pasliktināsies vēl par 0,3 % no IKP un sasniegs 8,2 % no IKP. Francija ir īstenojusi budžeta deficītu samazinošus pasākumus, kā plānots valdības budžeta likuma priekšlikumā 2010. gadam, vienlaikus lielākoties nepieļaujot publisko finanšu turpmāku pasliktināšanos, izņemot lēmumu par publisku aizdevumu “ieguldīšanai nākotnē”, kam būs negatīva ietekme uz budžetu aptuveni 0,1 % apmērā no IKP 2010. gadā (un vēlāk), bet kopumā deficītu samazinošie pasākumi, šķiet, atbilst jaunākajiem Francijai adresētajiem ieteikumiem saskaņā ar LESD 126. panta 7. punktu. Budžeta deficīta prognoze 2010. gadam ir 0,3 % no IKP, kas ir labāka nekā 2010. gada budžeta projektā iekļautā prognoze, jo bija labāki deficīta rezultāti salīdzinājumā ar 2009. gadam prognozētajiem (0,2 % no IKP), un tika pārskatītas izaugsmes prognozes (0,3 % no IKP), ko daļēji kompensē tas, ka Francijas Konstitucionālā tiesa apturēja vides nodokļa ieviešanu, kā arī tika ieviesti pasākumi saistībā ar iepriekš minēto publisko aizdevumu, kas kopsummā var pasliktināt budžeta deficītu par aptuveni 0,2 % no IKP. Pēdējie minētie elementi mainīja diskrecionāro pasākumu līdzsvaru no aptuveni + 0,25 % no IKP Padomes ieteikuma laikā līdz galvenokārt neitrālam programmas laikposmā. Stimulēšanas pasākumi saistībā ar EEAP 1,1 % apmērā no IKP tiek daļēji atcelti un samazināti līdz 0,4 % no IKP 2010. gadā, un ir daži turpmāki konsolidācijas pasākumi 0,1 % apmērā no IKP (jo īpaši sociālā nodrošinājuma budžetā iekļauto nodokļu pieaugums), līdz ar to kopējie konsolidācijas pasākumi veido 0,8 % no IKP. Tomēr šos pasākumus kompensē jauni deficītu palielinoši pasākumi, radot izmaksas galvenokārt īstermiņā, kas iekļauti sākotnējā 2010. gada budžetā un veido 0,7 % no IKP, jo īpaši vietējā uzņēmējdarbības nodokļa reforma (aptuveni 0,6 % no IKP) un PVN samazinājums sabiedriskās ēdināšanas nozarē (0,1 % no IKP), kā arī iepriekš minētie pasākumi saistībā ar publisko aizdevumu (aptuveni 0,1 % no IKP). 2010. gadā strukturālais deficīts, t. i., cikliski koriģēts deficīts, izņemot vienreizējos un citus pagaidu pasākumus, ko aprēķinājuši Komisijas dienesti uz programmas datu pamata atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai, var pasliktināties par ¼ procentpunktu un sasniegt 6,75 % no IKP. Ņemot vērā pārejošo ietekmi, ko rada avansa atlīdzinājumi uzņēmumiem 0,4 % apmērā no IKP saistībā ar vietējā uzņēmējdarbības nodokļa reformas īstenošanu, kas ir vienreizējs pasākums, bet netiek uzskatīts par tādu programmā, strukturālais deficīts mazliet uzlabotos par 0,1 procentpunktu 2010. gadā – līdz 6,5 % no IKP.

(7)

Programmas budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir panākt, lai valsts kopbudžeta bilance būtu vienāda ar atsauces vērtību 3 % no IKP līdz 2013. gadam – termiņā, kas noteikts Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumā. Programmā prognozēts, ka nominālais budžeta deficīts 2011. gadā samazināsies līdz 6 % no IKP un 2012. gadā samazināsies vēl vairāk – līdz 4,6 %, pirms galu galā sasniegs 3 % 2013. gadā. Sagaidāms, ka primārajai bilancei būs līdzīga gaita, un programmas laikposma beigās tā sasniegs – 0,1 % no IKP, samazinoties no – 5,5 % no IKP 2010. gadā. Strukturālais deficīts, kas aprēķināts atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai, pēc 2010. gada var turpināt uzlaboties un sasniegt aptuveni 5 % no IKP 2011. gadā, 4 % 2012. gadā un 2,75 % 2013. gadā. Vidējais ikgadējais fiskālais pasākums rezultātā būtu 0,9 % no IKP laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam, kas ir nedaudz mazāk nekā Padomes ieteiktais vidējais pasākums (virs 1 % no IKP gadā). Programmā izklāstītās konsolidācijas stratēģijas pamatā būtu pasākumi, kas vērsti uz izdevumu pieauguma ierobežošanu visos valdības līmeņos, turklāt 2011. gadā pakāpeniski būtu pilnībā jāatceļ pasākumi saskaņā ar EEAP. Francijas iestādes plāno no 2011. gada katru gadu turpināt samazināt esošo nodokļu atvieglojumu ietekmi uz budžetu par aptuveni 0,1 % no IKP. Pasākumi konsolidācijas stratēģijas atbalstam vēl nav precizēti, bet tuvākajos mēnešos tiem būtu jānonāk atklātībā. Programmā atzīts, ka vidēja termiņa mērķis (VTM) ir līdzsvarots budžets strukturālā izteiksmē. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM vairāk nekā atbilstoši atspoguļo pakta mērķus. Atjauninātajā stabilitātes programmā nav paredzēts sasniegt vidējā termiņa budžeta mērķi programmas laikposmā.

(8)

Lai gan 2010. gadā budžeta deficīta mērķis šķiet diezgan ticams un pat dod iespēju panākt labākus rezultātus, ja galu galā tiktu īstenots vides nodoklis ar grozījumiem, budžeta prognožu rezultāts var izrādīties sliktāks salīdzinājumā ar to, kas programmā prognozēts 2011. gadam un turpmākajiem gadiem. Makroekonomiskais scenārijs 2011.–2013. gadam jo īpaši ir izteikti labvēlīgs. Konkrēti, budžeta deficīta prognozes ir ārkārtīgi jutīgas pret izaugsmi: atbilstīgi jutīguma analīzei programmā, ja IKP izaugsme šajā laikposmā būtu mazāka par ¼ procentpunkta, tad valsts budžeta deficīts 2013. gadā nokristos tikai līdz 4 % no IKP.

Tādējādi kumulatīvs 0,75 % no IKP zaudējums 2013. gadā izpaustos kā budžeta deficīta kāpums par 1 % no IKP. Turklāt budžeta deficīta mērķus var negatīvi ietekmēt iespējamas izdevumu novirzes, jo publisko izdevumu tendences korekcija visos apakšvaldības līmeņos salīdzinājumā ar to iepriekšējām tendencēm nav pamatotas ar pietiekami precīziem pasākumiem. Diezgan optimistiskā prognozētā ieņēmumu attīstība ir balstīta uz hipotēzi par tā saukto “iedzīšanas” fenomenu (catch-up phenomenon) pēc negatīvas novirzīšanās krīzes laikā, jo tiek paredzēts, ka no 2011. gada līdz 2013. gadam nodokļu pret IKP elastīgums sasniegs vidēji 1,2. Vēl nav precizēts arī nodokļu atvieglojumu samazinājums no 2011. gada un turpmākajos gados par apmēram 0,1 % no IKP katru gadu. Kopumā pieredze liecina, ka izdevumu pārtēriņu iespēju nevar izslēgt. Programmā iekļautās informācijas novērtējums liecina par būtisku risku, ka budžeta deficīta rezultāti 2011.–2013. gada laikposmam var izrādīties sliktāki, nekā plānots programmā.

(9)

Valsts kopējā parāda attiecība 2009. gadā bija lielāka par Līgumā noteikto atsauces vērtību un atbilstīgi programmai turpinās palielināties līdz 2012. gadam. Ir aplēsts, ka valsts kopējais parāds 2009. gadā ir 77,4 % no IKP un ir palielinājies salīdzinājumā ar 2008. gadu (67,4 %). Parāda attiecības palielināšanos veicināja ne tikai budžeta deficīta pieaugums un IKP izaugsmes sarukums, bet arī ievērojama parāda-deficīta korekcija, kas jo īpaši atspoguļoja finanšu operācijas banku un automobiļu nozarē. Programmas laikposmā tiek prognozēts turpmāks kāpums par 9,2 procentpunktiem, sasniedzot līmeni aptuveni 87 % no IKP, ko galvenokārt veicinātu ilgstoši augsts valsts budžeta deficīts. Ņemot vērā būtiskos riskus, kuri apdraud budžeta mērķus, šķiet, ka parāda attiecība attīstīsies mazāk labvēlīgi nekā prognozēts programmā, jo īpaši pēc 2011. gada.

(10)

Prognozes attiecībā uz parādu vidējā termiņā, kurās lēsts, ka IKP pieauguma rādītāji pakāpeniski atjaunosies līdz vērtībām, kas prognozētas pirms krīzes, un nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, ietverot paredzēto ar sabiedrības novecošanos saistīto izdevumu palielināšanos, liecina, ka ar programmā paredzēto budžeta stratēģiju, kāda tā ir šobrīd un bez turpmākām politikas izmaiņām, nebūtu pietiekami, lai līdz 2020. gadam stabilizētu parāda attiecību pret IKP.

(11)

Novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir acīmredzami mazāka par ES vidējo rādītāju, un, tā kā jau ir īstenotas pensiju reformas, izdevumi par pensijām pieaug ierobežotāk. Saskaņā ar programmas aplēsēm budžeta stāvoklis 2009. gadā palielina iedzīvotāju novecošanas izraisīto budžeta ietekmi uz ilgtspējas starpību. Nodrošinot primāro pārpalikumu vidējā termiņā, būtu vieglāk samazināt publisko finanšu stabilitātes riskus, kas Komisijas 2009. gada ilgtspējas ziņojumā (3) ir novērtēti kā vidēji.

(12)

Nesen ir ieviestas reformas, lai turpinātu uzlabot vispārējo budžeta struktūru. 2009. gada 9. februārī Parlaments pieņēma pirmo daudzgadu publisko finanšu plānošanas tiesību aktu, nosakot tajā izdevumu mērķus visām vispārējās valdības apakšnozarēm. Tajā jo īpaši ir noteikts budžeta neitralitātes princips jaunu nodokļu atvieglojumu izveidei, kuru kopējās izmaksas pilnībā jākompensē. Šis princips ir obligāts un 2009. gadā gandrīz ir izpildīts, vērtējot uz daudzgadu pamata. Ikgadējā budžeta struktūra Francijā jo īpaši ietver izdevumu normas, kas noteiktas vispārējās valdības apakšlīmeņiem. Pirmais noteikums, tā sauktais “nulles apjoma pieauguma izdevumu noteikums”, ir noteikts centrālās valdības līmenī. Lai arī agrāk pārmaiņas noteikuma “perimetrā” varētu būt palīdzējušas to ievērot, perimetru nesen paplašināja ar mērķi panākt labāku kontroli pār centrālās valdības izdevumiem, un noteikums ir ievērots.

1997. gadā ieviestais valsts veselības apdrošināšanas izdevumu mērķis (Objectif National des Dépenses d’Assurance Maladie) ir palīdzējis kontrolēt veselības aprūpes izdevumus, pat ja izdevumu mērķi bieži nav sasniegti. Visbeidzot, vietējo iestāžu izdevumus ierobežo “zelta noteikums” uz juridiska pamata, kas neļauj iestādēm palielināt parādu darbības izdevumu finansēšanai, un noteikums, ka centrālās valdības pārvesto finanšu resursu palielinājums nedrīkst pārsniegt inflācijas līmeni. Tomēr stabilitātes programmās noteiktie mērķi reti kad ir sasniegti. Valdība plāno turpināt fiskālās struktūras reformas. 2010. gada 28. janvārī tika organizēta konference par publiskajām finansēm, lai risinātu jautājumu par Francijas publisko finanšu stāvokļa pasliktināšanos un to, kā īstenot budžeta konsolidāciju. Tika izveidotas vairākas darba grupas, kurām jāierosina aprīlī atklātībai nododamas jaunas reformas un kuru mērķis jo īpaši ir turpināt ierobežot veselības aprūpes izdevumu palielināšanos vai labāk kontrolēt vietējos izdevumus. Tika izveidota arī līdzsvarota budžeta noteikumu darba grupa. Programmā ir norādīts arī tas, ka aprīlī tiks paziņoti jauni pasākumi, kas vērsti uz centrālās valdības izdevumu samazināšanu. Programmā aprakstītā konsolidācijas stratēģija arī paļaujas uz budžeta sistēmas uzlabošanos saskaņā ar šo darba grupu iesniegtajiem priekšlikumiem.

(13)

2008. gadā Francijas izdevumu attiecība pret IKP ir 52,7 %, kas ir lielākā euro zonā. Publisko izdevumu pieaugums pēdējās desmitgadēs ir veicinājis lielu budžeta deficītu un parāda līmeni, kas ir ietekmējis Francijas publisko finanšu stabilitāti ilgtermiņā. Francijas iestādes 2007. gadā uzsāka valsts pārvaldes politikas vispārēju pārskatīšanu (Revue Générale des Politiques Publiques jeb RGPP), lai identificētu veidus, kā padarīt valsts izdevumus efektīvākus. Līdz šim ir identificēti vairāk nekā 300 pasākumi (ar mērķi panākt ietaupījumus aptuveni 0,3 % apmērā no IKP, kas ir diezgan pieticīgi, ja salīdzina ar publisko izdevumu kopsummu, kura pārsniedz 50 % no IKP). Apmēram 0,75 pasākumu ir īstenoti un, piemēram, deva iespēju neaizstāt vienu no diviem pensijā aizejošiem civildienesta ierēdņiem centrālās valdības apakšnozarē. Budžeta likumā 2010. gadam valdība paziņoja, ka RGPP tiks attiecināta arī uz citām centrālajām valsts iestādēm un ka rudenī ir plānots paziņot turpmākas reformas. Visbeidzot, attiecībā uz pensiju sistēmu, kā iepriekš minēts, programma atsaucas uz 2010. gadā plānotu reformu. Nekādi pasākumi vēl nav paziņoti.

(14)

Kopumā programmā izklāstītā budžeta stratēģija 2010. gadā atbilst Padomes ieteikumiem saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr no 2011. gada un turpmāk, ņemot vērā riskus, budžeta stratēģija nešķiet atbilstīga Padomes ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Atbilstīgi programmai vidējie ikgadējie fiskālie pasākumi, kuru pamatā ir (pārrēķinātās) strukturālās bilances attīstība, gadā vidēji sasniegtu tikai 0,9 % no IKP. Tas ir nedaudz mazāk, nekā prasīts Padomes ieteikumos saskaņā ar 126. panta 7. punktu (“virs 1 % no IKP”) un turklāt ir pakļauts iepriekš minētajiem riskiem. Programmā tomēr ir paredzēts, ka nominālais budžeta deficīts galu galā sasniegs 3 % no IKP, kas notiks galvenokārt izteikti labvēlīgā makroekonomiskā scenārija dēļ programmas pēdējos gados, kā arī saskaņā ar diezgan optimistiskiem pieņēmumiem saistībā ar nodokļu ieņēmumu elastīgumu attiecībā pret IKP. Kopumā, ņemot vērā riskus, kuri apdraud pašreizējo politiku, budžeta deficīta rezultāti laikposmam no 2011. gada līdz 2013. gadam var izrādīties sliktāki nekā plānots programmā, un tie var būt ievērojami jāstiprina, lai novērstu pārmērīgo budžeta deficītu līdz 2013. gadam, kā to ieteikusi Padome. Izmantojot ieņēmumus no apturētā vides nodokļa jaunās versijas, kā minēts programmā, būs vieglāk sasniegt mazliet labākus budžeta mērķus jau no 2010. gada. Visbeidzot, ar budžeta stratēģiju arī var nepietikt, lai parāds atkal sāktu samazināties.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā sniegti visi obligātie dati un lielākā daļa fakultatīvo datu (4). Lai novērstu pārmērīgo budžeta deficītu, Padome 2009. gada 2. decembra ieteikumā atbilstīgi 104. pantam/126. panta 7. punktam arī aicināja Franciju par Padomes ieteikumu īstenošanā sasniegto ziņot atsevišķā nodaļā stabilitātes programmas atjauninājumos. Francija ievēroja šo ieteikumu.

i)

visā programmas laikposmā izmantot neparedzētus, labvēlīgus apstākļus, saistītus ar makroekonomiskās un fiskālās ainas uzlabošanos, kā arī ar visu paredzēto nodokļu pasākumu īstenošanu, lai paātrinātu budžeta deficīta samazināšanu un kopējā parāda attiecības samazināšanu, cenšoties pietuvināt to atsauces vērtībai 60 % no IKP;

ii)

būt gatavai veikt turpmākus konsolidācijas pasākumus, ja gadījumā īstenojas riski saistībā ar to, ka programmā paredzētais makroekonomiskais scenārijs izrādās labvēlīgāks par scenāriju, kurš ir atbilstīgi 126. panta 7. punktam izstrādātā ieteikuma pamatā, un turpināt precizēt vajadzīgos pasākumus, lai laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam nodrošinātu, ka vidējie fiskālie pasākumi gadā ir virs 1 % no IKP un līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu;

iii)

nodrošināt, ka jo īpaši izdevumu daļā tiek nostiprināta budžeta sistēma un ka tā efektīvi atbalsta iezīmēto vidēja termiņa fiskālo mērķu sasniegšanu visos apakšvaldības līmeņos, kā plānojusi Francijas valdība.

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/12

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Vācijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2013. gadam.

(2)

Pēc strauja sarukuma 2008.–2009. gada mijā, ko noteica eksporta kritums, 2009. gada vidū reālais IKP sāka ievērojami palielināties ekspansīvas politikas un atjaunota ārējā pieprasījuma dēļ. Tomēr 2009. gada beigās pieauguma temps atkal kritās, izceļot pašreizējās ekonomikas atveseļošanās nestabilitāti. Lai gan darba tirgus pagaidām joprojām ir elastīgs saistībā ar daļēji valsts finansētajiem īstermiņa darba līgumiem, banku nozare ir cietusi ievērojamus zaudējumus un norakstījumus saistībā ar ieguldījumiem strukturētos aktīvos.

Apjomīgie fiskālās stimulēšanas pasākumi (2009. un 2010. gadā), ko pieņēma saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP), kā arī ar krīzi saistītā ieņēmumu plāna neizpilde un lielāki izdevumi noteica to, ka valsts budžetā, kas 2008. gadā bija līdzsvarots, 2009. gadā izveidojās deficīts virs 3 % no IKP. Tā rezultātā tika uzsākta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra attiecībā uz Vāciju 2009. gada 2. decembrī, kad Padome noteica 2013. gadu par termiņu pārmērīgā deficīta novēršanai. Lai gan vidējā termiņā atveseļošanās būtu jāveicina agrāk veiktajām strukturālajām reformām (jo īpaši darba tirgū), stabilām uzņēmumu un mājsaimniecību bilancēm un spēcīgai konkurētspējai, galvenais uzdevums būs potenciālās izaugsmes palielināšana, jo sevišķi stiprinot izaugsmes iekšējos avotus. Lai sekmētu ekonomikas atveseļošanos, galvenais ir apvienot nepieciešamo fiskālo konsolidāciju ar banku nozares stabilizāciju, nodrošināt finansējuma pieejamību nefinanšu sektoram un turpināt stiprināt darba tirgus pielāgošanās spējas.

(3)

Lai gan liela daļa novērotā faktiskā IKP samazinājuma krīzes apstākļos ir cikliska, nelabvēlīgi ir ietekmēts arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis. Turklāt krīze var arī ietekmēt potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, kas izpaudīsies kā ieguldījumu apjoma samazinājums, kredītu pieejamības ierobežojumi un pieaugošs strukturālais bezdarbs. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprinās demogrāfiskās novecošanas negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šādos apstākļos būs būtiski paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Vācijai jo īpaši ir svarīgi sākt reformas, kas uzlabo konkurētspēju pakalpojumu nozarē, darba tirgus integrāciju, kā arī izglītību un apmācību.

(4)

Programmas pamatā esošais makroekonomiskais scenārijs paredz, ka pēc sarukuma 5 % apmērā 2009. gadā reālā IKP pieaugums atjaunosies, pieaugot no 1,4 % 2010. gadā līdz vidēji 2 % atlikušajā programmas laikposmā. Šis scenārijs, kas novērtēts, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (2), šķiet balstīts uz nedaudz optimistiskiem izaugsmes pieņēmumiem. Reālā IKP pieauguma prognozes gan 2010. gadā, gan 2011. gadā nedaudz pārsniedz Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozi. Turklāt programma paredz nedaudz spēcīgāku privātā patēriņa kāpumu 2011. gadā, ko veicinās labvēlīgākas nodarbinātības, bezdarba un algu pieauguma perspektīvas. Programmas prognozes attiecībā uz inflāciju 2011. gadā var izrādīties pārmērīgi augstas, tomēr atlikušajam programmas laikposmam tās šķiet reālas.

(5)

Programma paredz, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā sasniegs 3,2 % no IKP. Būtiskā pasliktināšanās salīdzinājumā ar 2008. gada līdzsvaroto budžetu lielā mērā atspoguļo automātisko stabilizatoru ietekmi, tomēr to izraisīja arī stimulējošie pasākumi aptuveni 1,75 % apmērā no IKP, ko valdība pieņēma atbilstoši EEAP. Budžeta deficīts galvenokārt palielinājās uz izdevumu rēķina saistībā ar sociālo pabalstu pieaugumu, lielākiem valsts ieguldījumiem un subsīdijām īstermiņa darba līgumu atbalstam. Saskaņā ar programmu plānots, ka 2010. gadā fiskālā politika joprojām būs atbalstoša, bet programmas beigu gados tā kļūs ierobežojoša. Ņemot vērā Vācijas samērā labvēlīgo budžeta un ekonomisko situāciju, turpmāka fiskālā ekspansija 2010. gadā ir piemērota un atbilst EEAP. Saskaņā ar Padomes veicināto atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju un, lai līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu un atgrieztos pie stabila publisko finanšu stāvokļa, ekspansīvu fiskālo nostādni 2009. un 2010. gadā no 2011. gada aizstās būtiski fiskālie ierobežojumi.

(6)

Programma paredz, ka nominālais valsts budžeta deficīts pieaugs no 3,2 % no IKP 2009. gadā līdz 5,5 % 2010. gadā, kas atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Turpmāku deficīta palielināšanos 2010. gadā galvenokārt veicina fiskālās stimulēšanas pasākumi un automātisko stabilizatoru ietekme. Paredzams, ka valsts budžeta ieņēmumi saruks par gandrīz 2 % no IKP, ko noteiks mājsaimniecību atbalsta pasākumi (piemēram, nodokļa samazināšana par veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes iemaksām, veselības apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšana, bērnu pabalstu palielināšana un lielāks neapliekamais minimums), kā arī vājāks iekšzemes pieprasījums. Prognozēto valsts budžeta izdevumu pieaugumu par aptuveni 0,5 % no IKP galvenokārt nosaka situācijas pasliktināšanās darba tirgū un turpmāki ieguldījumi publiskajā infrastruktūrā, veicot fiskālās stimulēšanas pasākumus (saskaņā ar Komisijas dienestu aplēsi – aptuveni 0,25 % no IKP). Fiskālās politikas kurss 2010. gadā joprojām būs stipri ekspansīvs, ko atspoguļo strukturālā deficīta kāpums par 2,5 % no IKP (cikliski koriģēts deficīts, izņemot vienreizējus un citus pagaidu pasākumus, saskaņā ar Komisijas dienestu pārrēķinu, pamatojoties uz programmā ietverto informāciju un atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai). Strukturālās bilances spēcīgo pasliktināšanos var galvenokārt skaidrot ar 2010. gadā ieviestajiem jaunajiem stimulēšanas pasākumiem un dažu 2009. gadā veikto stimulējošo pasākumu (piemēram, veselības apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšana, papildu ieguldījumi infrastruktūrā) novēloto ietekmi. Strukturālā deficīta izmaiņas, kas aprēķinātas atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai (lejupēja pieeja) un sasniedz – 2,5 % no IKP, atšķiras no izmaiņām, ko izskaidro informācija par 2010. gadā īstenotajiem diskrecionārajiem pasākumiem (augšupēja pieeja), kas saskaņā ar Komisijas dienestu aplēsi ir aptuveni – 1,75 % no IKP. Šī nesakritība var būt saistīta ar negatīvu struktūras ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem, īpaši vājā privātā patēriņa un algu pieauguma dēļ, un paredzamajiem ieņēmumu zaudējumiem no nodokļiem, kas saistīti ar peļņu.

(7)

Vidējā termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir pārmērīgā budžeta deficīta novēršana līdz 2013. gadam, fiskālo pasākumu apjomam laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam sasniedzot vidēji gandrīz 0,75 % no IKP gadā, kas atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu.

Programmā prognozēts, ka no 2011. gada valsts kopbudžeta bilance uzlabosies. Paredzams, ka nominālajā izteiksmē konsolidācija 2011. un 2012. gadā notiks vienādā apmērā –aptuveni 1 procentu punkts gadā, kam 2013. gadā sekos mazāka korekcija apmēram 0,5 procentu punktu apmērā. Paredzētās korekcijas pamatā ir tehniskais pieņēmums par izdevumu virzītu konsolidāciju federālajā līmenī (ierobežojumus vienādi sadalot visās izdevumu kategorijās, izņemot procentu maksājumus un pārvedumus citiem valsts pārvaldes līmeņiem un uz ārvalstīm). Šis tehniskais pieņēmums ir saistīts ar konsolidācijas prasībām, kas izriet no jaunajiem valsts budžeta noteikumiem. Prognozēts, ka gaidāmo konsolidāciju galvenokārt nodrošinās federālā valdība (laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam – aptuveni 2 % no IKP) un mazākā mērā – federālās zemes (aptuveni 0,5 % no IKP). Strukturālajā izteiksmē (veicot pārrēķinu atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai) prognozēts, ka deficīts samazināsies par aptuveni 0,5 % no IKP 2011. gadā, aptuveni 1 % no IKP 2012. gadā un aptuveni 0,75 % no IKP 2013. gadā. Ņemot vērā parāda līmeņa kāpumu un procentu maksājumu pieaugumu, tuvojoties programmas laikposma beigām, primārajai bilancei jāuzlabojas straujāk par kopējo deficītu. Vācijas vidējā termiņa mērķis ir panākt to, ka valsts budžets strukturālajā izteiksmē ir tuvu līdzsvaram. Saskaņā ar programmu tas nozīmē, ka vidējā termiņa mērķis (VTM) ir – 0,5 % no IKP. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM atspoguļo pakta mērķus. Tomēr atjauninātā stabilitātes programma neparedz VTM sasniegšanu programmas laikposmā.

(8)

Budžeta izpildes rezultāti var izrādīties sliktāki, nekā paredzēts programmā, īpaši 2011. gadā un vēlāk. Tas saistīts ar konkrētu konsolidācijas pasākumu trūkumu pēc 2010. gada, nepieciešamību efektīvi īstenot jaunos valsts budžeta noteikumus centrālajā un zemākā valsts pārvaldes līmenī, neatliekot konsolidācijas centienus uz vēlākiem gadiem, neskaidrību par turpmāku nodokļu samazinājumu iespējamo ieviešanu, kas paredzēta koalīcijas līgumā, un par to, kā tos saskaņot ar vajadzīgo budžeta samazināšanu, kā arī ar nedaudz optimistiskiem izaugsmes pieņēmumiem. Finanšu tirgus stabilizācijas papildu pasākumi varētu vēl vairāk noslogot budžetu, lai gan, iespējams, valdības atbalsta izmaksas nākotnē varētu būt daļēji atgūstamas.

(9)

Ir aplēsts, ka valsts kopējais parāds 2009. gadā bija 72,5 % no IKP, kas ir vairāk nekā 65,9 % gadu iepriekš. Papildus lielākam budžeta deficītam un mazākam IKP pieaugumam parāda attiecības palielinājumu veicināja arī ievērojama krājumu plūsmas korekcija (aptuveni 1 % no IKP), kas galvenokārt atspoguļo banku glābšanas operācijas. Paredzams, ka parāda attiecība programmas laikposmā palielināsies vēl par 9,5 procentu punktiem, sasniedzot 82 % no IKP, un to galvenokārt noteiks valsts budžeta deficīta pastāvēšana un mazākā mērā – neprecizētas parādu palielinošas krājumu plūsmas korekcijas par aptuveni 0,5 % no IKP gadā laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam. Programmā iekļauto parāda prognožu pamatā ir pieņēmums, ka parāda līmeni neietekmēs “slikto banku” noteikšana. Papildus riskiem, kas saistīti ar budžeta deficīta virzību, parāda attiecības attīstību apdraud arī riski, kas saistīti ar iespējamiem papildu slogiem, kuri izriet no finanšu tirgus stabilizēšanas. Valsts kopējā parāda attiecība pārsniedz Līgumā noteikto atsauces vērtību, un visā programmas laikposmā tai ir tendence pieaugt.

(10)

Vidēja termiņa parādu prognozes, kurās pieņemts, ka IKP pieauguma koeficienti tikai pakāpeniski atjaunosies līdz vērtībām, kas prognozētas pirms krīzes, un nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, ietverot paredzēto ar sabiedrības novecošanos saistīto izdevumu palielināšanos, liecina, ka ar programmā paredzēto budžeta stratēģiju, kāda tā ir šobrīd un bez turpmākām politikas izmaiņām, varētu līdz 2020. gadam stabilizēt parāda attiecību pret IKP.

(11)

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir nedaudz lielāka par ES vidējo rādītāju. Programmā lēsts, ka budžeta stāvoklis 2009. gadā pastiprina to, ka sabiedrības novecošanās ietekme uz budžetu iedarbojas uz ilgtspējības starpību. Nodrošinot primāros pārpalikumus vidējā termiņā, būtu vieglāk samazināt publisko finanšu stabilitātes riskus, kurus Komisija 2009. gada Ziņojumā par ilgtspējību (3) novērtēja kā vidējus.

(12)

Vācijas fiskālo sistēmu būtiski stiprinājuši jaunie budžeta noteikumi, kas 2009. gada augustā iestrādāti Konstitūcijā. Noteikumiem ir tāda pati struktūra kā Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajai daļai, un tie paredz, ka budžeta stāvoklim ir jābūt tuvu līdzsvaram, nosakot federālā budžeta strukturālā deficīta griestus 0,35 % apmērā no IKP no 2016. gada, ar pārejas periodu no 2011. gada. Federālo zemju reģionālajiem budžetiem no 2020. gada jābūt strukturāli līdzsvarotiem, bet to attiecīgie konsolidācijas risinājumi vēl nav skaidri. Samazināšanas plānu trūkums par federālo līmeni zemākos budžeta līmeņos un neskaidrība par sociālā nodrošinājuma fondu nākotnes finansējuma vajadzībām potenciāli apdraud valsts budžeta konsolidāciju. Tomēr jaunie noteikumi uzlabo fiskālo ticamību un būtiski samazina diskrecionāras rīcības iespējas salīdzinājumā ar iepriekšējiem budžeta noteikumiem, kas nespēja novērst parāda uzkrāšanos iepriekšējās desmitgadēs. Jaunizveidotā Stabilitātes padome (Stabilitätsrat), ko veido federālā līmeņa un zemju līmeņa finanšu ministri, veiks regulāru federālā un reģionālo budžetu uzraudzību, tostarp īstenojot konsolidācijas pasākumus atbilstīgi Stabilitātes un izaugsmes paktam. Tomēr Padomes ieteikumi nav saistoši, un tai nav tiesību noteikt sankcijas. Plānots, ka jauno sistēmu vēl vairāk stiprinās pāreja no augšupējas pieejas uz lejupēju pieeju budžeta plānošanā, uzlabojot Finanšu ministrijas veikto izdevumu kontroli un tādējādi veicinot atbilstību budžeta noteikumos paredzētajai konsolidācijai. Turklāt valdība plāno pakāpenisku federālā budžeta plānošanas un grāmatvedības sistēmas modernizāciju, pievēršot lielāku uzmanību uz darbības rezultātiem vērstam ieņēmumu un izdevumu novērtējumam.

(13)

Lai gan kopumā Vācijas publiskās finanses raksturo augsta kvalitāte, iespējami turpmāki uzlabojumi. Ieņēmumu daļā joprojām pārāk sarežģīti ir uzņēmumu un ienākuma nodokļu kodeksi, un nodokļu sistēma piedāvā neskaitāmus atvieglojumus. Neraugoties uz turpmākiem plāniem palielināt izdevumus izglītībai, kā arī pētniecībai un attīstībai, samērā zemā ieguldījumu attiecība pret sabiedrisko patēriņu liecina, ka iespējams izdevumu sastāvs, kas būtu vairāk orientēts uz izaugsmi.

Lai gan programma atzīst valsts subsīdiju visaptverošas pārskatīšanas nozīmi, tā nesatur nekādus konkrētus plānus šajā jomā. Papildu ieguvumus efektivitātes ziņā varētu panākt, uzlabojot budžeta koordinēšanu federālās un reģionālo valdību līmenī un turpinot valsts pārvaldes reorganizāciju (piemēram, plašāk izmantojot kvalitātes pārvaldību, ārpakalpojumus, e-valdības iespējas, samazinot nodarbinātību valsts sektorā utt.) (4). Fiskālās konsolidācijas nepieciešamība ierobežo iespējas piešķirt valsts pensiju sistēmai subsīdijas no valsts budžeta. Nesen veiktā pensiju koriģēšanas formulas ārkārtas maiņa mazina sākto pensiju reformu ticamību, jo paredzētā korekcija vēlākos gados var sagādāt grūtības. Attiecībā uz likumā paredzēto veselības apdrošināšanu valdība izveidojusi īpašu komiteju ministriju līmenī, lai pārskatītu veselības aprūpes sistēmas finansējumu, īpaši izskatot iespējas atdalīt veselības apdrošināšanas iemaksas no algu ieņēmumiem, lai samazinātu ar algām nesaistītās darbaspēka izmaksas. Pirmie rezultāti gaidāmi 2010. gada jūlijā.

(14)

Kopumā programmā izklāstītā budžeta stratēģija 2010. gadā atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr no 2011. gada, ņemot vērā riskus, budžeta stratēģija, iespējams, pilnībā neatbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Jo īpaši konsolidācijas virzību no 2011. gada nepamato konkrēti pasākumi, un nav informācijas par jaunās valdības koalīcijas līgumā paredzēto ekspansīvo pasākumu iespējamo ieviešanu un to saskaņošanu ar nepieciešamo budžeta samazināšanu. Valsts budžeta noteikumi, kas ir konsolidācijas plānu pamats, joprojām vēl nav ieviesti visos valsts pārvaldes līmeņos. Turklāt, ja ekonomikas atveseļošanās izrādītos gausāka, nekā pašlaik paredzēts, tas varētu apdraudēt budžeta mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā riskus, vidējais ikgadējo fiskālo pasākumu apjoms var izrādīties nepietiekams, lai nodrošinātu korekciju, ko Padome ierosinājusi saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Ja īstenojas programmā paredzētās parāda prognozes un iespējamu turpmāku finanšu tirgus stabilizācijas pasākumu riski, budžeta stratēģija nav pietiekama, lai nodrošinātu, ka parāda attiecība pret IKP atkal sāk samazināties. Paredzētā uz izdevumu samazināšanu balstītā konsolidācija, kā arī plānotais tēriņu pieaugums izglītībai, pētniecībai un attīstībai atbilstu mērķim veicināt potenciālās izaugsmes uzlabošanos. Tomēr bažas izraisa prognozētā kopējo ieguldījumu rādītāja samazināšanās zem 2009. gada līmeņa.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami daži trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem (5). Savos 2009. gada 2. decembra ieteikumos saskaņā ar 126. panta 7. punktu, lai novērstu pārmērīgo budžeta deficītu, Padome aicināja Vāciju arī ziņot par sasniegto Padomes ieteikumu īstenošanā atsevišķā stabilitātes programmu atjauninājumu nodaļā. Programmas atjauninājuma attiecīgajā nodaļā sniegta tikai ļoti ierobežota informācija par to, kā Vācijas valdība plāno īstenot Padomes ieteikumu.

i)

precizēt plānotās konsolidācijas nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus; īstenot budžeta stratēģiju laikposmam no 2011. gada līdz 2013. gadam atbilstīgi programmai, lai līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu; kā izklāstīts pārmērīga deficīta procedūras ieteikumā, izmantot iespējas, kas rodas neatkarīgi no fiskālajiem centieniem, tostarp no labākiem ekonomiskiem apstākļiem radušās iespējas, lai paātrinātu kopējā parāda attiecības samazināšanos līdz atsauces vērtībai 60 % no IKP;

ii)

nodrošināt pilnīgu konstitūcijā paredzēto jauno budžeta noteikumu ieviešanu visos valsts pārvaldes līmeņos un novērst 2008. gadā notikušās novirzes no pensiju korekcijas formulas, kā plānots.

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/18

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/20

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/21

—

Komisijas konkurences tīmekļa vietnes uzņēmumu apvienošanos sadaļā (http://ec.europa.eu/competition/mergers/cases/). Šajā tīmekļa vietnē ir pieejamas dažādas individuālo apvienošanās lēmumu meklēšanas iespējas, tostarp meklēšana pēc sabiedrības nosaukuma, lietas numura, datuma un nozaru kodiem,

—

elektroniskā veidā EUR-Lex tīmekļa vietnē (http://eur-lex.europa.eu/lv/index.htm) ar dokumenta numuru 32010M5843. EUR-Lex piedāvā tiešsaistes piekļuvi Eiropas Kopienu tiesību aktiem.

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/22

1.

ATGĀDINA, ka 2007. gada maijā tā pieņēma secinājumus par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes un dizainparaugi) (še turpmāk – ITSB) finanšu plānu un Kopienas preču zīmju sistēmas turpmāku attīstību (1);

2.

APLIECINA vienošanos, kas 2008. gada 18.–19. septembrī panākta ITSB valdes un budžeta komitejas kopējā sanāksmē, par budžeta pasākumu kopumu, kuru mērķis ir turpmāk panākt labāku ITSB budžeta līdzsvaru; pasākumu kopumā ietilpst trīs galvenie elementi: i) samazināt maksu par Kopienas preču zīmes dotās aizsardzības iegūšanu, ii) izveidot sadarbības fondu un iii) turpmāk 50 % no maksas par atjaunošanu izsniegt dalībvalstu preču zīmju birojiem (še turpmāk – valstu biroji);

3.

PIEKRĪT, ka šie budžeta pasākumi ir ne tikai piemērots un lietderīgs instruments, ar ko garantēt ITSB līdzsvarotu budžetu turpmāk, bet tie arī veicina visas Eiropas preču zīmju sistēmas modernizāciju, racionalizāciju, saskaņošanu un stiprināšanu saistībā ar pastiprinātu ITSB un valstu biroju sadarbību;

4.

PAUŽ GANDARĪJUMU par to, ka saskaņā ar 2008. gada septembra vienošanos ir panākts, ka ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 355/2009 no 2009. gada 1. maija būtiski tika samazināta Kopienas preču zīmes reģistrācijas maksa;

5.

PAUŽ GANDARĪJUMU par ievērojamo progresu, ko ITSB ir panācis, izveidojot sadarbības fondu, un AICINA ITSB šo darbu prioritārā kārtā pabeigt, lai fonds pēc iespējas drīz pilnībā darbotos un lai tajā aktīvi piedalītos valstu biroji;

6.

ATGĀDINOT Komisijas Paziņojumu (2008. gada 16. jūlijs) par Eiropas rūpnieciskā īpašuma tiesību stratēģiju (2);

7.

PAUŽ GANDARĪJUMU par to, ka Komisija ir sākusi izpēti par to, kā Eiropā funkcionē preču zīmju sistēma, un ATBALSTA izpētes mērķus, kas norādīti darba uzdevumā;

8.

PIEŅEM ZINĀŠANAI izpētes provizoriskos secinājumus, ar ko Intelektuālā īpašuma jautājumu darba grupa iepazīstināja 2010. gada 25. martā;

9.

AICINA Komisiju pabeigt izpēti, lai tādējādi nodrošinātu stabilu pamatu tās turpmākajām tiesību aktu ierosmēm;

10.

ATZĪST, ka vairums Kopienas preču zīmju sistēmas lietotāju apvienību ir apmierinātas ar šo sistēmu un ar to, ka vienlaikus pastāv Kopienas un valstu preču zīmes, un uzskata, ka sistēma ir jāuzlabo, veicot turpmāku pārskatīšanu, kurā ņem vērā nepieciešamību pēc līdzsvarotām saiknēm starp Kopienas un valstu preču zīmju sistēmām;

11.

ATZĪST, ka valstu preču zīmes vēl arvien atbilst daudzu pieteikumu iesniedzēju vajadzībām un ka tāpēc valstu preču zīmju aizsardzība būtu jāsaglabā kā izvēles iespēja šiem pieteikumu iesniedzējiem;

12.

ATGĀDINA par Komisijas Paziņojumu (2009. gada 11. septembris) par intelektuālā īpašuma tiesību stingrāku piemērošanu iekšējā tirgū (3);

13.

ATGĀDINA par Padomes Rezolūciju (2010. gada 1. marts) par intelektuālā īpašuma tiesību stingrāku piemērošanu iekšējā tirgū (4);

14.

AICINA Komisiju iesniegt priekšlikumus pārskatīt Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi un Direktīvu 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm.

—

ieviest konkrētu noteikumu, lai definētu ITSB un valstu biroju sadarbības sistēmu,

—

nepārprotami noteikt, ka prakses un instrumentu saskaņošana ir visiem ES preču zīmju birojiem vēlams mērķis un ka ITSB ar aktīvu valdes iesaistīšanos būtu jāatbalsta un jāveicina centieni sasniegt šo mērķi,

—

noteikt skaidru juridisko pamatu tam, ka ITSB iesaistās ar tiesībaizsardzību saistītās darbībās, tostarp viltošanas apkarošanā, jo īpaši – veicinot ITSB sadarbību ar valstu birojiem atbilstīgi to nacionālajām kompetencēm un ar Eiropas Viltošanas un pirātisma novērošanas centru (5),

—

izveidot juridisko pamatu tam, lai 50 % no ITSB saņemtās maksas par atjaunošanu izsniegtu valstu birojiem saskaņā ar taisnīgiem, objektīviem un piemērotiem sadales kritērijiem, kas būtu jādefinē tā, lai inter alia garantētu, ka katra dalībvalsts saņem vismaz minimālo summu; un ieviest piemērotus mehānismus, kuros pienācīgi ņem vērā katram valsts birojam piemērojamos finanšu noteikumus, lai nodrošinātu, ka šie līdzekļi ir pieejami valstu birojiem un tiek izmantoti mērķiem, kas ir cieši saistīti ar preču zīmju aizsardzību, popularizēšanu un/vai ieviešanu, kā arī viltošanas apkarošanu,

—

grozījumi un vajadzības gadījumā citi pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt savstarpēji papildinošo saikni starp Kopienas un valstu preču zīmju sistēmām,

—

pasākumi, lai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (kodificēta versija) (6) labāk saskaņotu ar Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (kodificēta versija) (7), un tādējādi vēl vairāk veicinātu to, ka tiek samazinātas neatbilstības visā Eiropas preču zīmju sistēmā kopumā.

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/24

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/25

European Commission

Directorate-General for Competition

State Aid Greffe

1049 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Fakss +32 22961242

29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/33

1.

Komisija 2010. gada 21. maijā saņēma paziņojumu par ierosinātu koncentrāciju, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 4. pantu, kuras rezultātā uzņēmums Hon Hai Precision Industry Co., Ltd (“Hon Hai group”, Taivāna), kas ir Foxconn group (“Foxconn”, Taivāna) mātes uzņēmums, iegūst EK Apvienošanās regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē pilnu kontroli pār uzņēmumu Sony Slovakia spol. s r.o. (“Slovakian Target”, Slovākija), iegādājoties akcijas. 2010. gada 1. janvārī pirms panākt vienošanos par uzņēmuma Slovakian Target, Foxconn iegādi, minētais uzņemums bija pilnībā pārņēmis Sony Baja California, S.A. de C.V (“Mexican Target”, Meksika), iegādājoties akcijas un aktīvus.

2.

Attiecīgie uzņēmumi veic šādu uzņēmējdarbību:

3.

Iepriekšējā pārbaudē Komisija konstatē, ka uz paziņoto darījumu, iespējams, attiecas EK Apvienošanās regulas darbības joma. Tomēr galīgais lēmums šajā jautājumā netiek pieņemts

4.

Komisija aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus iespējamos novērojumus par ierosināto darbību.

Novērojumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs publikācijas datuma. Novērojumus Komisijai var nosūtīt pa faksu (+32 22964301), pa e-pastu uz adresi COMP-MERGER-REGISTRY@ec.europa.eu vai pa pastu ar atsauces numuru COMP/M.5870 – Foxconn/Sony LCD TV Manufacturing Company in Slovakia uz šādu adresi: