6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/1

A.

tā kā četrus turpmākos gadus ANO dalībvalstīm vajadzētu atgādināt par viņu apņemšanos sasniegt vērienīgos mērķus, kuri ir izklāstīti 2005. gada Pasaules samita nobeiguma dokumentā, ko pieņēma Ņujorkā 2005. gada 16. septembrī;

B.

tā kā daudzos un savstarpēji saistītos uzdevumus un draudus, ar kuriem saskaras valstis, sabiedrības un pilsoņi, piemēram, draudus mieram, stabilitātei un cilvēku drošībai, ar nabadzību, klimata pārmaiņām un enerģētisko drošību saistītās problēmas, kā arī globālās ekonomikas un finanšu krīzes sekas var risināt tikai ar globālu, iedarbīgu un aptverošu daudzpusēju sistēmu;

C.

tā kā Ģenerālās asamblejas 63. sesijā tika pieņemti svarīgi lēmumi par vairākiem jautājumiem, ka skar reformu plānus, tostarp par cilvēkresursu pārvaldības un tiesvedības uzlabojumiem, Politikas lietu departamenta daļēju nostiprināšanu un starpvaldību sarunu sākšanu par Drošības padomes reformu;

D.

tā kā Ģenerālā asambleja pēc Trešās komitejas priekšlikuma ir pieņēmusi virkni svarīgu rezolūciju par dažādiem cilvēktiesību, sociāliem un humanitāriem jautājumiem, tostarp trīs valstu rezolūcijas, kā arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu;

E.

tā kā, pateicoties “Delivering as One” iniciatīvai un abu līdzkoordinatoru darbam, ir sasniegts ievērojams progress, tiecoties īstenot dažas no ANO sistēmas saskaņošanas reformām; tā kā ir nepieciešams nostiprināt sasniegumus un panākt turpmāku progresu jomās, kuras noteica ANO Ģenerālās asamblejas 63. sesijā;

F.

tā kā nesekmīga ANO struktūru, piemēram, Drošības padomes un Ekonomikas un sociālās padomes (ECOSOC), reforma, iespējams, izraisītu to, ka neformāli grupējumi, piemēram, G8 vai G20, mēģinātu stāties šo globālo institucionālo struktūru vietā;

G.

tā kā Eiropas Savienībai ir jāveicina viss, ko tā stingri uzskata par vispārējām vērtībām, un vienlaikus jācenšas nepieļaut radikāli pretēju nostāju veidošanos;

H.

tā kā, no otras puses, ANO Ģenerālsekretariāta un ES iestāžu sadarbība ir daudz ciešāka nekā agrāk un atspoguļo abu organizāciju kopīgās vērtības, mērķus un intereses;

I.

tā kā ir nepieciešams vēl vairāk stiprināt ANO darbības spēju saistībā ar miera un drošības pasākumiem un tā kā ES un ANO sadarbība miera uzturēšanā ir pasaules miera un drošības stūrakmens;

J.

tā kā ANO miera uzturētāju vidū palielinās nāves gadījumu skaits un ir jādara viss iespējamais, lai šos darbiniekus aizsargātu;

K.

tā kā ES un ASV ir stratēģiskie partneri, kuru abpusējās interesēs ir kopīgi vērsties pret pasaules kopējiem draudiem un uzdevumiem, balstoties uz starptautiskajām tiesībām un daudzpusējām institūcijām, it īpaši Apvienoto Nāciju Organizāciju; tā kā paziņojums, ko sniedza jaunais ASV pastāvīgais pārstāvis Apvienoto Nāciju Organizācijā, Susan Rice, norāda uz atjaunotu apņemšanos konstruktīvi sadarboties ar ANO;

L.

tā kā 2008. gada 19. septembra paziņojumā ANO Cilvēktiesību padomei (HRC) Eiropas Savienība norādīja, ka tai nav pieņemami četri Durbanas procesa pārskatīšanas konferences noslēguma dokumentā minētie punkti (tā sauktās “sarkanās pozīcijas”): (1) īpašas uzmanības pievēršana vienam pasaules reģionam; (2) Durbanas 2001. gada deklarācijas grozīšana, iekļaujot tajā reliģijas aizskaršanas aizliegumu, kura mērķis ir ierobežot vārda brīvību un ieviest cenzūru atbilstīgi islāma likumiem, kas vērsti pret zaimošanu; (3) prioritāšu saraksta izstrāde attiecībā uz upuriem; (4) diskusiju politizēšana vai radikāli pretēju viedokļu veidošanās;

M.

tā kā vispārējās dziļās recesijas apstākļos jaunattīstības valstis izejvielu cenu krituma, mazākas investīciju plūsmas, finanšu nestabilitātes un naudas pārvedumu samazināšanās rezultātā savā attīstībā var tikt aizsviestas atpakaļ par desmitgadēm un tā kā pašreizējo ES palīdzības saistību apjoms samazināsies gandrīz par 12 miljoniem USD gadā, jo tās nosaka kā procentuālu daļu no dalībvalstu IKP,

1.

iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/7

A.

tā kā mērķim mazināt nabadzību ir joprojām jābūt kopīgās stratēģijas centrālajam tematam;

B.

tā kā puse Āfrikas iedzīvotāju joprojām dzīvo nabadzībā un tā kā Āfrika ir vienīgais kontinents, kas netuvinās Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), īpaši attiecībā uz nabadzības mazināšanu, bērnu mirstību, mātes veselību un cīņu pret HIV/AIDS un malāriju;

C.

tā kā kopīgās stratēģijas mērķis ir “ne tikai attīstība”, “ne tikai Āfrika” un “ne tikai iestādes”, lai aptvertu plašāku Āfrikas un globālo problēmu klāstu nekā pagātnē, piemēram, enerģiju, klimata pārmaiņas un drošību, un iesaistītu plašāku ar iestādēm nesaistītu dalībnieku loku;

D.

tā kā pēdējā gada laikā ir izveidota lielākā daļa ar kopīgo stratēģiju saistīto iestāžu struktūru un inovatīvo darba metožu, bet reāli ir panākts tikai neliels progress;

E.

tā kā, neraugoties uz to, ka kopīgajā stratēģijā ir skaidri atzīta Panāfrikas parlamenta un Eiropas Parlamenta fundamentālā nozīme, “lai pārskatītu progresu un sniegtu politiskas norādes par partnerību”, tie tomēr strukturālā un nozīmīgā veidā jāietver kopīgās stratēģijas ieviešanā, piemērošanā un pārraudzībā;

F.

tā kā pilsoniskās sabiedrības un vietējo varas iestāžu iesaistīšanās kopīgās stratēģijas īstenošanā ir bijusi minimāla, jo īpaši no Āfrikas puses;

G.

tā kā kopīgās stratēģijas īstenošanai ir bijis pieejams ļoti maz jauna finansējuma un attiecīgie finansējuma avoti patiešām bija jau pilnībā saplānoti pirms kopīgās stratēģijas pieņemšanas;

H.

tā kā Eiropas Attīstības fonda (EAF) iekļaušana ES budžetā, ko atkārtoti ir pieprasījis Eiropas Parlaments, ļautu realizēt saskaņotāku politiku un Parlaments tādā gadījumā varētu labāk pārraudzīt attīstības izdevumus;

I.

tā kā Āfrikas dalība globālajā tirdzniecībā samazinās un Āfrika tiek izslēgta no globalizācijas piedāvātajām iespējām;

J.

tā kā jo īpaši nelikumīga kapitāla aizplūšana Āfrikas valstu ekonomikām katru gadu rada zaudējumus miljardiem eiro apmērā, savukārt intelektuālā darbaspēka emigrācija atņem kontinentam lielu daļu intelektuālās kapacitātes, kas ir būtiska tā turpmākajai attīstībai;

K.

tā kā pārtikas ražošana un nodrošinātība ar pārtiku Āfrikā kā politiskā prioritāte ir mazinājusies un pēdējās desmitgades laikā tam trūcis ieguldījumu, radot potenciāli nelabvēlīgas sekas, kā to apliecināja nesenā pārtikas cenu krīze;

L.

tā kā Āfrika ir nepietiekami pārstāvēta starptautiskajās organizācijās un daudzpusējos forumos, kuros lemj par daudziem jautājumiem, kas ietekmē kontinenta nākotni;

M.

tā kā ilgstošās ES un Āfrikas attiecības iegūst jaunu nozīmi, iesaistoties netradicionāliem donoriem, kuru darba kārtības un prioritātes rada Āfrikai jaunus riskus un izaicinājumus;

N.

tā kā ir būtiski rast sinerģiju un izvairīties no pārklāšanās starp kopīgās stratēģijas iestādēm un iestādēm, kuru darbības joma ir, piemēram, Kotonū nolīgums, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu stratēģija un ES un Dienvidāfrikas stratēģiskā partnerība;

O.

tā kā 2009. gada Kotonū nolīguma pārskatīšanas mērķis ir precizēt ĀKK un ĀS turpmākās attiecības;

P.

tā kā informētības līmenis attiecībā uz kopīgās stratēģijas mērķiem un darbībām ir satraucoši zems un tā kā sabiedrības informētība un uzticība, galvenokārt Āfrikā, Āfrikas un ES stratēģiskajai partnerībai ir tieši saistīta ar kopīgās stratēģijas spēju sniegt tūlītējus un jūtamus rezultātus, kas varētu uzlabot Āfrikas iedzīvotāju dzīves līmeni;

Q.

tā kā partnerībā jāņem vērā, ka, lai gan “līdzvērtīgo partnerība” nozīmē ES un ĀS kā partneru līdzvērtību attiecībā uz dalību debatēs un politikas noteikšanu, tajā jāpievērš uzmanība arī skaudrajai realitātei, ka abi kontinenti un to iestādes joprojām ne tuvu nav līdzvērtīgas institucionālās attīstības, lemtspējas un resursu ziņā,

1.

atzinīgi vērtē to, ka gadu pēc kopīgās stratēģijas pieņemšanas galvenie iestāžu struktūras elementi stratēģijas īstenošanai ir beidzot ieviesti un sākuši darboties, tos nostiprina rīcības plāns ar konkrētiem mērķiem un grafikiem un ir panākts zināms progress attiecībā uz kopīgās stratēģijas īstenošanu un tās tematiskajām partnerībām; tomēr pauž nožēlu, ka līdz pirmā īstenošanas gada beigām dažas partnerības joprojām ir darba metožu noteikšanas stadijā un tām nav apstiprināti konkrēti mērķi, grafiki un budžeta dotācijas;

2.

atzinīgi vērtē faktu, ka ES un ĀS nekad nav tikušās tik bieži kā pirmajā gadā pēc kopīgās stratēģijas parakstīšanas;

3.

aicina ES Komisiju un ĀS komisiju, kā arī ES un ĀS dalībvalstis uzskatīt par prioritāti šīs iestāžu struktūras pilnveidošanu, attīstot parlamentāros, pilsoniskās sabiedrības un vietējo varas iestāžu elementus, ar kuriem vajadzētu vadīt un uzturēt procesu, piešķirot tam pārredzamību, iespēju tajā piedalīties, kā arī demokrātisku leģitimitāti;

4.

atzinīgi vērtē ES īstenošanas komandu izveidi, kurās piedalās ieinteresētās dalībvalstis ne tikai tāpēc, ka kopīgās stratēģijas finansēšana lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu iemaksām, bet arī tādēļ, ka tieša dalībvalstu iesaistīšanās palielina informētību par rīcības plānā paredzētajiem pasākumiem, to kontinuitāti un ilgtspējību;

5.

mudina kopīgās stratēģijas iestādes pilnībā koncentrēties uz konkrētiem mērķiem, ņemot vērā, ka pirmais rīcības plāns darbojas tikai nepilnus nekā trīs gadus (no 2008. gada līdz 2010. gadam);

6.

atkārto savu lūgumu ES Komisijai un ĀS Komisijai veikt aktīvus pasākumus, lai iesaistītu Eiropas Parlamentu un Panāfrikas parlamentu īstenošanā, pārraudzībā un politisku norāžu sniegšanā kopīgajai stratēģijai atbilstoši to noteicošajam statusam iestāžu struktūrās;

7.

uzsver starpparlamentāro iestāžu, piemēram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) nozīmi miera un drošības, labas pārvaldības un demokrātijas veicināšanā, jo šīs iestādes ir arī efektīvas platformas sadarbībai un vispārēju jautājumu risināšanai;

8.

atzīmē, ka Vienpadsmitajā Āfrikas un ES ministru trijotnes sanāksmē tika apstiprināts pirmais ikgadējais progresa ziņojums par kopīgās stratēģijas īstenošanu un tās pirmais rīcības plāns, kurā ES devums ir iepriekš minētais Komisijas paziņojums;

9.

tomēr pauž nožēlu, ka ziņojums ir izstrādāts bez apspriešanās vai oficiāla ieguldījuma no Eiropas Parlamenta vai Panāfrikas parlamenta puses;

10.

ierosina Panāfrikas parlamenta un Eiropas Parlamenta priekšsēdētājiem sistemātiski apmeklēt ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmes un iepazīstināt tajās ar parlamentu secinājumiem par rīcības plāna īstenošanu un ierosinājumiem turpmākajiem kopīgās stratēģijas attīstības virzieniem;

11.

prasa, lai tieši pirms pavasara ministru trijotnes sanāksmes tās locekļi kopā ar kompetento iestāžu pārstāvjiem no Panāfrikas parlamenta un Eiropas Parlamenta sanāktu uz viedokļu apmaiņu, kuras laikā parlamenti var paust savus ierosinājumus un ieteikumus par pēdējo kopīgo ikgadējo progresa ziņojumu; ierosina iekļaut parlamentu ierosinājumu un ieteikumu apspriešanu ministru trijotnes sanāksmes darbakārtībā; pauž cerību, ka gaidāmajā kopīgajā ikgadējā ziņojumā, ko pieņems nākamajā ministru trijotnes rudens sanāksmē, būs redzams, kā šie ierosinājumi un ieteikumi ir tikuši ņemti vērā; prasa, lai parlamentu pārstāvji arī tiktos ar trijotnes ministriem rudens trijotnes sanāksmes laikā;

12.

uzskata, ka Panāfrikas parlamentam un Eiropas Parlamentam attiecīgajā līmenī jāpiedalās gan kopīgajās ekspertu grupās, gan ĀS un ES darba grupā;

13.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir izveidojusi Devītajā EAF atbalsta programmu EUR 55 miljonu apmērā ĀS iestāžu veiktspējas nostiprināšanai; vēlreiz uzstāj, ka daļai šā budžeta jābūt pieejamai Panāfrikas parlamenta un ĀS reģionu un dalībvalstu reģionālo un valsts tiesību aktu administratīvo un darbības spēju nostiprināšanai, un aicina Komisiju, konsultējoties ar Panāfrikas parlamentu un sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu, izstrādāt rīcības plānus šo budžetu izlietošanai;

14.

ierosina, ka Panāfrikas parlaments tieši pārvalda Panāfrikas parlamentam paredzēto budžeta daļu, jo šis parlaments ir uzkrājis vajadzīgo administratīvo veiktspēju un izpildījis prasības EK finanšu regulā (jo īpaši regulas 56. pantā) (6), lai ļautu Komisijai īstenot budžetu ar netiešām centralizētas vadības metodēm;

15.

aicina ES Komisiju un ĀS komisiju vienkāršot procedūras, lai nodrošinātu, ka dialogs ar parlamentiem ir tiešs un efektīvs un netiek traucēts neplānotu aizkavēšanos dēļ, pienācīgi rēķinoties ar to procedūru specifiku;

16.

atkārtoti prasa iekļaut budžetā EAF un vienlaikus lūdz Komisiju informēt Eiropas Parlamentu un Panāfrikas parlamentu par visiem budžeta procesa posmiem;

17.

ir pārliecināts, ka gadījumā, ja kopīgā stratēģija patiesi ir “plaša un tālejoša uz cilvēkiem orientēta partnerība”, tai efektīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un vietējās varas iestādes un jāveicina pilsoniskās sabiedrības efektīva dalība stratēģijas īstenošanas iestāžu darbā;

18.

pauž nožēlu, ka, lai arī rīcības plānā norādīts, ka visās Āfrikas un ES partnerībās ir iespējams veikt visdažādākos pasākumus, pārāk liels uzsvars tiek likts uz valsts pasākumiem; uzsver, ka parlamentu un nevalstisko dalībnieku, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, vietējo varas iestāžu un citu nevalstisko dalībnieku ieguldījums un iesaistīšanās procesā ir jāpadziļina un turpmāk jāprecizē;

19.

atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Ekonomikas, sociālo un kultūras jautājumu padomi (ECOSOCC) kā līdzekli partnerības veidošanai starp Āfrikas valdībām un pilsonisko sabiedrību; tomēr pauž bažas par Āfrikas pilsoniskās sabiedrības zemo iesaistīšanās līmeni kopīgās stratēģijas īstenošanā un prasa nekavējoties, īpaši no Āfrikas puses, ciešā sadarbībā ar ieinteresētajām personām ieviest procedūras Āfriku pārstāvošo nevalstisko dalībnieku identificēšanai, kartēšanai un efektīvai iesaistīšanai;

20.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt atbilstošus instrumentus Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju veiktspējas palielināšanai, jo īpaši lai veicinātu šo organizāciju spēju iesaistīties Kopīgās stratēģijas īstenošanā;

21.

atzīmē, ka ar kopīgo stratēģiju vajadzētu risināt arī jautājumus, kuriem ir liela ietekme uz Āfrikas nākotni, lai arī formāli tie attiecas uz atšķirīgu iestāžu struktūru, un no kuriem atkarīgas attiecības starp abiem kontinentiem; te jāmin ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) un attiecības starp EPN reģionālajiem grupējumiem un citiem pastāvošajiem reģionālajiem grupējumiem Āfrikā (tostarp reģionālās ekonomiskās kopienas), Kotonū nolīguma otrā pārstrādāšana, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu stratēģija, ES un Dienvidāfrikas stratēģiskā partnerība, kā arī Āfrikas attiecības ar jaunajiem globālajiem dalībniekiem, piemēram, Ķīnu un Brazīliju;

22.

uzskata, ka ilgtspējīga ekonomikas, sociālā un vides attīstība var notikt tikai tajās valstīs, kas garantē mieru, demokrātiju un cilvēktiesības;

23.

aicina Eiropas Komisiju, Padomi un Āfrikas pusi nodrošināt saskaņotību starp šo stratēģiju un citām politikām, kurām var būt nelabvēlīga ietekme uz jaunas stratēģiskas partnerības veicināšanu starp ES un Āfriku, jo īpaši tirdzniecības, vides, migrācijas un lauksaimniecības politikas jomās; uzsver, ka šos jautājumus vajadzētu risināt politiskā dialogā starp ES un Āfriku;

24.

uzsver, ka kopīgās stratēģijas pamatā allaž jābūt cīņai pret nabadzību un Āfrikas un ES stratēģiskajai partnerībai jāpalīdz veicināt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo izaugsmi, piesaistīt ārvalstu ieguldījumus, veicināt taisnīgu starptautisko tirdzniecību un radīt apstākļus, lai Āfrikas valstis var pakāpeniski ieņemt savu vietu pasaules ekonomikā;

25.

atzinīgi vērtē progresu partnerībā attiecībā uz mieru un drošību; atzīmē ĀS un ES politisko dialogu par krīzes situācijām Āfrikā un citur; uzsver, ka ar šo dialogu jārisina visas ar mieru un drošību saistītās problēmas, sākot ar konfliktu novēršanu un atrisināšanu līdz pēckonflikta situācijas stabilizācijai un miera veidošanai, ietverot visaptverošu dialogu par principa “pienākums aizsargāt” īstenošanu;

26.

prasa uzskatīt par prioritāti Āfrikas miera un drošības struktūras īstenošanu; atkārtoti uzsver, ka EAF nav atbilstošs turpmākas finansēšanas avots Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam; uzskata, ka EAF izlietojumu vajadzētu saskaņot ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) kritērijiem oficiālai palīdzībai attīstības jomā; atkārtoti aicina rast galīgo risinājumu Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda finansēšanai;

27.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-Moon 2008. gada septembrī izveidoto ĀS un ANO īpašo grupu, kurā darbojas ievērojamas personas, lai noskaidrotu veidus, kā starptautiskā sabiedrība var atbalstīt ĀS miera uzturēšanas operācijas, kas izveidotas saskaņā ar ĀS piešķirtajām pilnvarām;

28.

norāda, ka ar pārvaldības koncepciju vajadzētu saprast mērauklu, pēc kuras nosaka sabiedrības funkcionēšanu caur likumu un kārtību, cilvēktiesību ievērošanu un aktīvu veicināšanu, cīņu pret korupciju, labklājības radīšanu un pārredzamu un taisnīgu bagātību sadali, ka arī svarīgiem veselības un sociālajiem dienestiem; uzsver, ka ārējie dalībnieki nedrīkst vērtēt pārvaldību tikai pēc ārēji noteiktiem kritērijiem, bet gan pamatojoties uz savstarpēji saskaņotām un kopīgām vērtībām un standartiem;

29.

uzsver ilgtspējīgas demokrātijas, kā arī labas pārvaldības un demokrātisku vēlēšanu nozīmi, ietverot atbalstu parlamentārās veiktspējas palielināšanai un pilsoniskas sabiedrības un vietējo varas iestāžu iesaistīšanu politiskajā dialogā;

30.

uzsver, ka pārvaldība jāuzlabo abpusēji — tā nav prioritāte tikai Āfrikai, bet arī Eiropai, kurai jāuzlabo pārvaldība un pārskatatbildība attiecībā uz palīdzības saistībām, kā arī labāk jākoordinē devējas valstis, ņemot vairāk vērā valstis, kas atstātas novārtā; uzsver, ka šajā jomā liela nozīme ir valstu un kontinentu parlamentiem, nevalstiskajiem dalībniekiem un vietējām varas iestādēm;

31.

prasa palielināt atbalstu pašreizējām Āfrikas iniciatīvām, piemēram, Āfrikas salīdzinošās pārskatīšanas mehānismam (ASPM), kas ir līdz šim nozīmīgākais Āfrikas valstu mēģinājums uzlabot pārvaldību kontinentā, kā arī dažādiem instrumentiem, ko ieviesusi ĀS un ar kuriem tiks palielināta Āfrikas atbildība par šo procesu;

32.

pauž nopietnas bažas, ka “pārvaldības profili”, ko Komisija izstrādājusi katrai ĀKK valstij un ar kuriem nosaka attīstības palīdzības plānošanu saistībā ar EUR 2 700 miljoniem papildlīdzekļiem desmitā EAF ietvaros, ir tikuši sagatavoti bez jebkāda veida līdzdalības; atzīmē, ka saņēmēju valstu tiesības uz papildlīdzekļiem ir tikušas izvērtētas pēc kritērijiem, no kuriem tikai viens ir tieši saistīts ar TAM; pauž bažas, ka Eiropas Komisijas “profili” varētu izsmelt ASPM procesu; aicina Eiropas Komisiju konsultēties un informēt Eiropas Parlamentu un Padomi par šo līdzekļu turpmāku izlietojumu, lai nodrošinātu to piešķiršanu pārvaldības iniciatīvām ĀS pārvaldības darba kārtības un ASPM procesa atbalstam;

33.

prasa dialogā, kas notiek saistībā ar partnerības pārvaldību un cilvēktiesību jautājumiem, izskatīt jautājumus par cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmību, meklējot labāko praksi atbilstoši valsts un starptautiskiem tiesību aktiem, ietverot Sjerraleonē un Ruandā izveidoto starptautisko krimināltiesu darbu;

34.

attiecībā uz partnerību tirdzniecības un reģionālās integrācijas jomā uzskata, ka pie pareiziem nosacījumiem pieaugoša tirdzniecība ir būtisks ekonomiskās izaugsmes virzītājs, ja tirdzniecības politika ir saskaņota ar attīstības mērķiem; tādēļ atzinīgi vērtē šīs partnerības mērķus atbalstīt Āfrikas reģionālo integrāciju un stiprināt kontinenta tirdzniecības jaudu;

35.

sagaida drīzu Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Dohas sarunu kārtas noslēgumu, bet pastāv uz to, ka tai jābūt galvenokārt “attīstības sarunu kārtai”, ar kuru tiek atbalstīta Āfrikas tautu integrācija globālajā ekonomikā, efektīvi samazinot tirdzniecību kropļojošās lauksaimniecības subsīdijas un atceļot lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas;

36.

uzskata, ka ES jāpalīdz Āfrikas valstīm nodrošināt lauksaimniecības pašpietiekamību, kā arī veicināt pamatpakalpojumus un apdraudētu vietējo nozaru attīstību;

37.

uzstāj, ka pēdējiem ar Āfrikas valstīm parakstītajiem EPN jābūt pirmajiem un galvenajiem attīstības instrumentiem, kuros ņemtas vērā saņēmējvalstu atšķirīgās iespējas un attīstības līmeņi;

38.

uzsver, ka ar EPN jāveicina, nevis jāmazina Āfrikas reģionālā integrācija; atbalsta ĀS centienus nostiprināt reģionālās ekonomiskās kopienas kā pamatu kontinenta reģionālajai integrācijai;

39.

uzstāj, lai Eiropas Komisija un dalībvalstis pilda savas saistības un līdz 2010. gadam paredz vismaz EUR 2 000 miljonus gadā reālam “atbalstam tirdzniecībai”, no kura lielākā daļa jāsaņem Āfrikai; prasa savlaicīgi noteikt un nodrošināt tirdzniecības atbalstam paredzēto resursu daļu; uzsver, ka šiem līdzekļiem jābūt kā papildu resursiem, nevis tikai pārdalītiem EAF līdzekļiem;

40.

aicina partnerību uzsākt plašāku tirdzniecības atbalsta darba kārtību, ietverot infrastruktūru attīstību, biznesa attīstības un labāka tiesību aktu izstrādes procesa, tostarp vienkāršāku un lietotājam draudzīgāku izcelsmes noteikumu, veicināšanu;

41.

aicina partnerību pievērsties arī ekonomikas aspektiem, kam, pat ja tie nav saistīti ar tirdzniecību, ir būtiskas sekas uz Āfrikas ekonomikām, piemēram, nepieciešamībai veikt darbības, lai pārtrauktu nelikumīgu kapitāla aizplūšanu un veicinātu starptautisku regulējumu attiecībā uz nodokļu oāzēm;

42.

aicina Kopīgajā stratēģijā atzīt un atbalstīt migrantu un diasporu nozīmi viņu izcelsmes valsts attīstībā, veicinot viņu ieguldījumus šajās valstīs un samazinot pārskaitījumu izmaksas;

43.

uzskata, ka saistībā ar partnerību attiecībā uz TAM pat ar apjomīgāku un labāku atbalstu būs grūti sasniegt šos mērķus, un tāpēc aicina ES dalībvalstis apstiprināt saistības, ko tās nesen atkārtoti atzina Dohas konferencē par attīstības finansēšanu, kā arī Akras Augsta līmeņa forumā par atbalsta efektivitāti, īpaši attiecībā uz atbalsta apjomu, politikas saskaņotību, īpašumtiesībām, pārredzamību un darba sadalījumu starp līdzekļu devējiem;

44.

atzīmē, ka veselība, kā arī pamatskolas un vidējā izglītība ir izšķiroši faktori, lai sasniegtu TAM; tāpēc mudina Āfrikas valstis izvirzīt šīs jomas par vienu no galvenajām nabadzības samazināšanas stratēģiju prioritātēm; aicina partnerību veicināt šādu attīstību, ņemot vērā Eiropas Komisijas saistības iztērēt vismaz 20 % Kopienas atbalsta budžeta šajās nozarēs; aicina Komisiju attiecināt šīs saistības arī uz EAF; atgādina, ka jebkuros centienos šajā sakarībā vajadzētu iekļaut personas ar invaliditāti; šajā kontekstā atzinīgi vērtē pirmās Apvienotās ekspertu grupas sanāksmes rezultātu un aicina iesaistītās ieinteresētās personas nodrošināt progresu nākamajā gadā;

45.

aicina Eiropas Komisiju nekavējoties rīkoties, lai izpildītu saistības veselības jomā attiecībā uz secinājumiem un ieteikumiem Eiropas Revīzijas palātas 2009. gada janvāra ziņojumā “Eiropas Kopienas sniegtais atbalsts veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai Subsahāras Āfrikā”; uzsver Eiropas Komisijas atbalsta palielināšanas nozīmi veselības aprūpes nozarei Subsahāras Āfrikā desmitā EAF vidusposma pārskata laikā, lai atbalstītu tās saistības attiecībā uz TAM veselības jomā;

46.

mudina ES un ĀS dalībvalstis piešķirt lielāku nozīmi Āfrikas nodrošinātībai ar pārtiku un pārtikas apgādes suverenitātei un atbalstīt pasākumus, lai palielinātu Āfrikas lauksaimniecības ražīgumu un konkurētspēju, īpaši pārtikas ražošanu vietējiem tirgiem, kā arī veicinātu “zaļo joslu” izveidi ap pilsētām;

47.

aicina dalībvalstis savās debatēs, neatkarīgi no tā, vai šīs debates ir vai nav par Kopīgo stratēģiju, iekļaut jautājumu par to ienākumu vienlīdzīgu sadali, kas iegūti no dabas resursu izmantošanas; uzskata, ka valsts ienākumi no dabas resursiem jāsadala taisnīgāk, lai apmierinātu iedzīvotāju pamatvajadzības, īpaši veselības, izglītības, kā arī dabas resursu un vides saglabāšanas jomās, tādējādi palīdzot sasniegt TAM;

48.

pauž bažas par to, ka nesenajam Āfrikas rekordlielās izaugsmes periodam sekos lejupslīde pasaules ekonomiskās krīzes dēļ, un uzsver, ka kontinents preču cenu samazināšanās, mazākas investīciju plūsmas, finansiālās nestabilitātes un saņemto līdzekļu samazinājuma dēļ var atgriezties tādā attīstības līmenī, kādā tas bija pirms desmitiem gadu;

49.

attiecībā uz klimata pārmaiņām atgādina, ka par tām ir atbildīgas galvenokārt attīstītās valstis, toties šo pārmaiņu negatīvā ietekme vairāk jūtama jaunattīstības valstīs; tāpēc uzstāj, ka nepieciešami jauni līdzekļi, lai izvairītos no situācijas, ka Āfrikas valstis spiestas maksāt nesamērīgu cenu par pielāgošanos klimata pārmaiņām un to seku mazināšanu; turklāt atbalsta kopīgo ES un Āfrikas deklarāciju par klimata pārmaiņām, ar kuru bija iespējams iepazīties ANO vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Poznaņas konferencē 2008. gada decembrī;

50.

attiecībā uz partnerību migrācijas un nodarbinātības jomā aicina rast taisnīgu un darboties spējīgu risinājumu intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmai, kā rezultātā daudzas Āfrikas tautas zaudē lielu skaitu kvalificētu darbinieku, īpaši veselības nozarē;

51.

prasa ieviest jauno ES “zilo karšu” shēmu, lai mazinātu augsti kvalificētā darbaspēka aizplūšanu no jaunattīstības valstīm nozarēs, kurās šajās valstis pastāv darbaspēka trūkums, īpaši veselības un izglītības jomās;

52.

aicina Eiropas Komisiju izmantot ES un Āfrikas partnerību, lai palīdzētu Āfrikas valstīm piemērot elastīgos principus, ko paredz Dohas deklarācija par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un sabiedrības veselību, lai Āfrikā atvieglotu piekļuvi svarīgiem medikamentiem;

53.

mudina abas puses attiecībā uz partnerību zinātnes un tehnoloģiju jomā censties novērst digitālo plaisu, palielinot sadarbību tehnoloģiju izstrādāšanā un nodošanā, jo īpaši attiecībā uz telefoniju un internetu;

54.

sagaida, ka kopīgajā stratēģijā tiks paredzēti īpaši soļi, lai Āfrikā uzlabotu iespējas sievietēm, bērniem un cilvēkiem ar invaliditāti, jo jaunattīstības valstīs šīs grupas saskaras ar īpaši nopietnām grūtībām;

55.

uzsver, ka, ja kopīgajā stratēģijā ir ietverta “ne tikai Āfrika”, bet gan lielāka ES un Āfrikas sadarbība starptautiskās iestādēs un daudzpusējās sarunās par dažādiem jautājumiem, piemēram, par tirdzniecību, cilvēktiesībām vai klimata pārmaiņām, tad ES un Āfrikai vajadzētu darboties tā, lai padarītu demokrātiskākas un reprezentatīvākas starptautiskās iestādes, piemēram, Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu un PTO, kā arī lai nodrošinātu, ka Āfrika beidzot var izrādīt ietekmi atbilstoši tās apmēriem un statusam;

56.

atkārtoti aicina ES iestādes radīt īpašu finanšu instrumentu kopīgās stratēģijas īstenošanai, skaidri, paredzami un plānveidīgi centralizējot visus esošos līdzekļu avotus; izsaka šaubas par to, cik lielā mērā ar kopīgo stratēģiju iespējams sasniegt stratēģijas pārāk augstos mērķus vai panākt reālu pievienoto vērtību bez jauniem līdzekļiem vai pat pašreizējo līdzekļu pārplānošanas;

57.

aicina ES un Āfrikas valstu valdības efektīvāk un sistemātiskāk informēt iedzīvotājus par kopīgās stratēģijas pasākumiem un sasniegumiem, kā arī censties paplašināt to atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos;

58.

sagaida nozīmīgu Eiropas Parlamenta un Panāfrikas parlamenta, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo varas iestāžu iesaistīšanos, pamatojoties uz 2007. gada 8.–9. decembrī Lisabonā notikušās ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmes pieredzi, lai sagatavotu trešo ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmi 2010. gadā, kā arī minēto iestāžu un organizāciju aktīvu dalību šajā sanāksmē;

59.

aicina ES Komisiju un ĀS Komisiju un prezidentūras piekrist tekstā iepriekš izklāstītajiem priekšlikumiem, kuru mērķis ir palielināt parlamentu iesaistīšanos kopīgās stratēģijas īstenošanā un pārraudzībā;

60.

plāno inodrošināt Eiropas Parlamentā nepieciešamo koordinēšanu un sinerģiju starp visām tā struktūrām, lai veicinātu kopīgās stratēģijas īstenošanu un pārraudzību; šajā sakarībā atkārto nodomu pārveidot ad-hoc delegāciju attiecībām ar Panāfrikas parlamentu par pilntiesīgu starpparlamentāro delegāciju;

61.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, ĀS Ekonomikas, sociālo lietu un kultūras padomei, ĀS komisijai, ĀS izpildpadomei, Panāfrikas parlamentam, ĀKK Ministru padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/15

A.

tā kā, pievienojoties 2000. gada tūkstošgades deklarācijai par sadarbību attīstības jomā, Eiropas Savienība kopā ar starptautisko sabiedrību ir apņēmusies līdz 2015. gadam uz pusi samazināt galējo nabadzību pasaulē, savus centienus koncentrējot uz astoņiem TAM;

B.

tā kā saskaņā ar jaunajiem aprēķiniem dzīves līmenis aptuveni 1,4 miljardiem cilvēku – vairāk nekā vienai ceturtdaļai no jaunattīstības pasaules iedzīvotājiem – aizvien ir zem nabadzības robežas 1,25 dolāriem dienā;

C

tā kā Komisija un Eiropas Savienības dalībvalstis 2007. gadā uzņēmās jaunas saistības ar mērķi aktīvi strādāt, lai novērstu kavēšanos, kas radusies attiecībā uz šo mērķu īstenošanu;

D.

tā kā apgrūtināta piekļuve veselības aprūpei un pamatpakalpojumiem izraisa miljoniem cilvēku nāvi un uztur nabadzību, lai arī piekļuve aprūpei un pamatizglītībai ir cilvēka tiesības, par kuru ievērošanu un īstenošanu ir atbildīgas valdības;

E.

tā kā TAM līgumi dod iespēju izveidot instrumentu, kas cita starpā ļautu risināt pasaules pārtikas krīzes izraisītās problēmas jaunattīstības valstīs, jo īpaši lauksaimniecības nozarē;

F.

tā kā, neskatoties uz lielajām ieguldītajām pūlēm, lielākajai daļai jaunattīstības valstu nav nepieciešamo resursu, lai sasniegtu mērķus veselības un izglītības jomā, un līdz ar to ir vajadzīga ārējā palīdzība;

G.

tā kā Eiropas Parlaments ir aicināts sniegt budžeta izpildes apstiprinājumu attiecībā uz Eiropas Attīstības fondu (EAF);

H.

tā kā Komisija ir nolēmusi ievērojami palielināt budžeta atbalsta izmantošanu desmitā EAF darbības laikā, lai uzlabotu tās palīdzības efektivitāti un sasniegtu sev izvirzītos mērķus;

I.

tā kā jaunattīstības valstīs mācībspēki un veselības darbinieki strādā nožēlojamos apstākļos un TAM mērķu sasniegšanai ir nepieciešami gandrīz divi miljoni pasniedzēju un vairāk nekā četri miljoni veselības darbinieku, un tā kā atbilstīgs budžeta atbalsta līmenis saistībā ar TAM līgumu dos iespēju viņus nolīgt un apmācīt;

J.

tā kā aizvien pastāvošo veselības darbinieku un mācībspēku trūkumu pasliktina intelektuālā darbaspēka emigrācija uz bagātajām valstīm;

K.

tā kā Eiropas Savienība arī turpmāk paredz paaugstināt izdevumus budžeta atbalstam, ievērojami palielinot nozaru budžeta atbalstu veselības un izglītības jomā, jo īpaši Āfrikas valstīs;

L.

tā kā TAM līgumos ir noteikti konkrēti sasniedzamie rezultāti attiecībā uz TAM veselības un pamatizglītības jomā, taču tā kā arī citām prioritārajām nozarēm varētu piemērot TAM līgumu,

M.

tā kā saskaņā ar Parlamenta oficiālo nostāju par attīstības palīdzību, kas pausta iepriekš minētās Parlamenta 2006. gada 16. februāra rezolūcijas par jaunajiem finansēšanas instrumentiem saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem 6. punktā, “uzsver, ka kvantitatīvam pieaugumam roku rokā jāiet ar kvalitātes paaugstināšanos, proti, atbalsta efektivitāte jāuzlabo ar triju principu palīdzību — saskaņotību, papildināmību un vienotību, kā arī samazinot atbalsta darījumu izmaksas, uzlabojot atbalsta mehānismu prognozējamību un noturību, palielinot atbalsta piegādes ātrumu, tālāk atbrīvojot atbalstu no saistībām, meklējot risinājumus neatmaksājumu parādu sloga atvieglošanai, veicinot labu pārvaldi, apkarojot korupciju un palielinot atbalsta saņēmēju absorbēšanas spēju”;

N.

tā kā paredzamā palīdzības plūsma ilgtermiņā var tieši un efektīvi veicināt konkrētu nabadzības apkarošanas stratēģiju īstenošanu saskaņā ar TAM;

O.

tā kā, neskatoties uz Eiropas Savienības dalībvalstu saistībām, ko tās uzņēmušās Monterejā (2002. gadā), Glenīglzā (2005. gadā), Parīzē (2005. gadā) un Akrā (2008. gadā), lai uzlabotu attīstības palīdzības kvantitāti un kvalitāti, daudzas dalībvalstis vēl aizvien nenodrošina visu atbalstu, ko apņēmušās sniegt, un, kad tas beidzot tiek sniegts, daļa no tā izrādās nepietiekama;

P.

tā kā Komisijas paredzētā budžeta atbalsta sniegšana 30 % gadījumu aizkavējas administratīvo procedūru pārmērīgas sarežģītības dēļ;

Q.

tā kā budžeta atbalsta neparedzamības iemesls jo īpaši ir tas, ka lielākā daļa šā atbalsta sniegšanas nosacījumu gadu no gada mainās, un šīs neparedzamības dēļ saņēmējvalstis reizēm ir spiestas iztērēt atbalstam paredzētos līdzekļus pirms to reālās piešķiršanas un bez pārliecības, ka tie patiešām tiks piešķirti;

R.

tā kā Eiropas attīstības palīdzības neparedzamība skar arī saņēmējvalstis, kurās pastāv zināma tiesiska drošība un stabila reglamentējošā vide;

S.

tā kā Komisija ir vadošā daudzpusējā attīstības palīdzības sniedzēja un viena no vadošajām budžeta atbalsta sniedzējām un tā kā tai aizvien vairāk lūdz šāda veida atbalstu, kas ir piektā daļa no palīdzības, kuru tā sniegusi pēdējo gadu laikā;

T.

tā kā, ja budžeta atbalsts jau ir viens no instrumentiem, kas ļauj uzlabot Eiropas Savienības sniegto palīdzību, ir vēlams uzlabot tā paredzamību un piešķirt to ilgākā laika posmā;

U.

tā kā pašreizējo Komisijas sniegto budžeta atbalstu parasti plāno trīs gadu periodam, bet dažas aģentūras to plāno viena gada periodam;

V.

tā kā TAM līguma priekšlikumam nav budžeta saistību un tā kā TAM līgums nav jauns instruments, bet pastāvošo instrumentu īstenošanas veids;

W.

tā kā pašreizējā stāvoklī nav skaidrs Komisijas dokumenta par TAM līgumiem statuss;

X.

tā kā Komisija uzskata, ka ir pienācis īstais brīdis īstenot koncepciju, kurā līgums ir atkarīgs no reāliem TAM rezultātiem, un vairs neveikt visu palīdzības sniedzēju noteikto tradicionālo nosacījumu ikgadējo pārbaudi;

Y.

tā kā termins “līgums” rada finansiālas saistības, nodrošinot lielāku atbalsta sniedzējas valsts prognozējamību un pretī saņemot lielāku ieinteresētību no atbalsta saņēmējas valsts konkrētu sasniedzamo rezultātu jomā;

Z.

tā kā Komisija ir paredzējusi noslēgt pirmo TAM līgumu daļu uz sešiem gadiem, kas ir līdz desmitā EAF darbības beigām;

AA.

tā kā Komisijas priekšlikums noslēgt līgumus uz sešiem gadiem neatbilst pašreizējai finansējuma sniegšanas tendencei pasaules līmenī;

AB.

tā kā Komisija ir aicinājusi dalībvalstis brīvprātīgi līdzfinansēt TAM līgumus, ieguldot papildu līdzekļus EAF;

AC.

tā kā TAM līgumi, uz kuriem attiecas vispārējā budžeta atbalsta instruments un kuri ir izstrādāti, pamatojoties uz Kotonū nolīgumā noteiktajiem kritērijiem, neprasa veikt izmaiņas lēmumos, kas saistīti ar patlaban īstenotajām programmām un vispārējā budžeta atbalsta īstenošanas nosacījumu dažādību, un tā kā TAM līgumi neparedz izveidot jaunu finanšu instrumentu un līdz ar to joprojām balstās uz Kotonū nolīgumā ietvertajiem noteikumiem attiecībā uz budžeta atbalstu, un tā kā līdzīgā veidā TAM līgumi joprojām atbilst nesen pabeigtajām iekšējām pamatnostādnēm vispārējā budžeta atbalsta jomā;

AD.

tā kā saskaņā ar TAM līguma atbilstības kritērijiem ir jāievēro Kotonū nolīguma 9. pants par cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskas valsts principiem;

AE.

tā kā efektīvam budžeta atbalstam ir jāļauj tā saņēmējiem finansēt viņu pašu stratēģijas un konkrētas programmas, lai uzlabotu piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem veselības un izglītības jomā;

AF.

tā kā Komisija nav ievērojusi apņemšanos regulāri iesaistīt deputātus un pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjus dialogā ar jaunattīstības valstu valdībām un tā kā turklāt pašlaik ir plaši atzīts, ka efektivitātes labad attīstība būtu pilnībā jāuztic ne tikai jaunattīstības valstu valdībām, bet arī parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

AG.

tā kā Komisija ir paredzējusi, ka uz atbalstu būs tiesīgas tās valstis, kuras, īstenojot budžeta atbalstu, būs uzrādījušas apmierinošus rezultātus makroekonomikas un budžeta pārvaldības līmenī, un tā kā līdz ar to Komisija atšķiras no citiem budžeta atbalsta sniedzējiem, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Pasaules Bankas, kas, sniedzot atbalstu, izvirza daudz nosacījumu, kuri ir pretrunā ar saņēmējas valsts īpašumtiesību principu;

AH.

tā kā daudzas valstis, kam steidzami nepieciešama apjomīgāka un efektīvāka palīdzība, lai gūtu panākumus TAM īstenošanā, neatbilst Komisijas pašlaik noteiktajiem kritērijiem TAM līguma noslēgšanai;

AI.

tā kā pašreizējā formā TAM līgumi attiecas tikai uz Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm;

AJ.

tā kā Komisijas budžeta palīdzība ir ārkārtīgi nepārredzama un grūti pieejama nabadzīgajām valstīm un tā kā vienošanās par finansējumu reti tiek atklātas;

AK.

tā kā attīstības palīdzības pamatprincips ir sniegt palīdzību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama, un tur, kur to var izmantot visefektīvāk;

AL.

tā kā, piemēram, Burkinafaso gadījumā, neviens nebija informēts par to, ka notiek sarunas par TAM līgumu starp Burkinafaso un Komisiju, un par to pašlaik nav pieejama nekāda informācija Eiropas Komisijas delegācijas Burkinafaso tīmekļa vietnē;

AM.

tā kā Eiropas Savienība Eiropas konsensā attīstības jomā ir apņēmusies īstenot uz rezultātu balstītu pieeju un izmantot darbības rādītājus;

AN.

tā kā Komisijai ir jāturpina saistīt budžeta palīdzība ar rezultātiem, ko palīdzības saņēmējas valstis ir sasniegušas sieviešu un vīriešu līdztiesības un sieviešu tiesību veicināšanas jomā;

AO.

tā kā budžeta atbalsta jomā jau ir noslēgti nolīgumi starp Komisiju un Burkinafaso (2005.–2008. gadam), Etiopiju (2003.–2006. gadam), Ganu (2007.–2009. gadam), Keniju (2004.–2006. gadam), Madagaskaru (2005.–2007. gadam), Malāviju (2006.–2008. gadam), Mali (2003.–2007. gadam), Mozambiku (2006.–2008. gadam), Tanzāniju (2006.–2008. gadam), Ugandu (2005.–2007. gadam ) un Zambiju (2007.–2008. gadam);

AP.

tā kā ir 650 miljoni invalīdu, no kuriem 80 % dzīvo jaunattīstības valstīs un viens no pieciem dzīvo galējā nabadzībā; tā kā šie cilvēki veido vienu no lielākajām nabadzīgo un atstumto iedzīvotāju grupām, saskaras ar dažādiem diskriminācijas veidiem un viņiem reti ir pieejama izglītība un veselības aprūpe;

AQ.

tā kā saskaņā ar vispārējiem pienākumiem un jo īpaši ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 32. pantu tās parakstītājvalstīm attīstības sadarbībā ir jāņem vērā invaliditāte;

AR.

tā kā TAM netiks sasniegti līdz 2015. gadam, ja netiks pienācīgi ņemta vērā invalīdu integrācija un līdzdalība;

AS.

tā kā 2008. gada 22. novembra ziņojumā par Āfrikas un ES partnerattiecību īstenošanu un jo īpaši tā 37. punktā ir uzsvērts, ka centienos sasniegt TAM netiek veikti pasākumi invalīdu labā;

1.

atkārtoti pauž nostāju, ka attīstības palīdzībai ir jābalstās uz vajadzībām un rezultātiem un ka attīstības palīdzības politika ir jāizstrādā sadarbībā ar palīdzības saņēmējām valstīm;

2.

atkārtoti apstiprina, ka, lai sasniegtu TAM, palīdzības sniedzējām valstīm jāievēro visas savas saistības un jāuzlabo to sniegtās palīdzības kvalitāte;

3.

uzsver, ka ir nepieciešams attīstīt jaunus mehānismus paredzamākai un stabilākai palīdzībai;

4

atgādina par Abudžas deklarācijas mērķi piešķirt 15 % no valsts budžeta veselības nozarei un Vispasaules izglītības kampaņas mērķi piešķirt 20 % no valsts budžeta izglītības nozarei;

5.

prasa Komisijai arī turpmāk saistīt tās sniegto palīdzību veselības un izglītības nozarē, it īpaši primārajā veselības aprūpē un pamatizglītībā, ar uzrādītajiem rezultātiem un aicina Komisiju arī precizēt šajās nozarēs uzrādītajiem rezultātiem piešķirto nozīmīgumu attiecībā pret plašāku rādītāju kopumu, un vēlas zināt, kā tā gatavojas novērtēt šajās jomās gūtos panākumus;

6.

prasa Komisijai uzlabot budžeta atbalsta prognozējamību, īstenojot TAM līgumus un piemērojot no tiem izrietošos principus lielākam valstu skaitam, kā arī izmantojot nozaru budžeta atbalstu;

7.

atgādina Komisijai nepieciešamību ievērojami samazināt nevajadzīgās aizkavēšanās, ko izraisa tās administratīvo procedūru pārmērīgais slogs;

8.

prasa jaunattīstības valstu valdībām saskaņā ar Abudžas deklarācijas ieteikumiem palielināt izdevumus veselības jomā līdz 15 % no valsts budžeta un izdevumus izglītības jomā līdz 20 % no valsts budžeta, kā ierosināts Vispasaules izglītības kampaņā;

9.

prasa Komisijai nodrošināt apjomīgus izdevumus budžeta atbalsta nodrošināšanai, jo īpaši paredzot ievērojami paaugstināt budžeta atbalstu sociālajā jomā Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, kā arī paaugstināt nozaru budžeta atbalstu citos reģionos;

10.

ar interesi norāda, ka Komisijas priekšlikums nodrošina TAM līgumiem palīdzības minimālo garantēto līmeni (70 % no kopējām saistībām) attiecīgajās valstīs;

11.

tomēr pauž vilšanos par to, ka dokumentā par TAM līgumiem nav norādīts nekāds īstenošanas grafiks attiecībā uz šiem līgumiem, kas lielākoties paredzēti sešu gadu periodam desmitā EAF darbības laikā, un tāpēc prasa Komisijai izstrādāt precīzu grafiku;

12.

norāda, ka TAM galvenais mērķis uzlabot palīdzības efektivitāti un paātrināt panākumu gūšanu, lai īstenotu TAM valstīs, kurām tas visvairāk nepieciešams;

13.

prasa Komisijai pieņemt paziņojumu, padarot oficiālu TAM līgumu iniciatīvu, un attiecināt šo iniciatīvu arī uz citām valstīm (ārpus ĀKK), kas atbilst atbilstības kritērijiem;

14.

prasa Komisijai un saņēmējvalstīm rūpēties par to parlamentu un pilsoniskās sabiedrības, jo īpaši invalīdu organizāciju, iesaistīšanu visos dialoga par budžeta atbalstu posmos, tostarp TAM līgumos noteiktās programmas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā;

15.

uzsver, ka palīdzības sniedzējām valstīm tā vietā, lai vienpusēji uzspiestu nosacījumus palīdzības saņēmējām valstīm, vajadzētu veicināt labu pārvaldību, demokrātiju un stabilitāti palīdzības saņēmējās valstīs, balstoties uz pārredzamiem kritērijiem, kas noteikti kopīgi ar šīm valstīm;

16.

uzskata, ka pārredzamības dēļ nosacījumiem maināmās maksājumu daļas izmaksāšanai vajadzētu balstīties uz rezultātiem tiktāl, cik tas mudina palīdzības sniedzējas un saņēmējas valstis analizēt iztērētās naudas reālo ietekmi un palielina publiskā finansējuma izmantošanas pārredzamību;

17.

aicina Komisiju periodiski pārraudzīt tās programmu rezultātus un darīt tos zināmus arī Parlamentam;

18.

iesaka Komisijai veikt pasākumus, lai stiprinātu dialogu starp palīdzības sniedzējiem un saņēmējiem, jo īpaši nolūkā noteikt reālās vajadzības un tās nozares, kurās nepieciešama palīdzība;

19.

prasa, lai ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja (APA) uzņemtos aktīvāku lomu prioritāšu noteikšanā sarunās par TAM līgumiem, kā arī visos pārējos procesa posmos;

20.

prasa Eiropas Komisijai saistīt tās budžeta atbalstu ar sasniegtajiem rezultātiem labas pārvaldības un pārredzamības jomā, kā arī ar rezultātiem cilvēktiesību aizsardzības un ievērošanas jomā, jo īpaši attiecībā uz nabadzīgākajām un sociāli atstumtākajām grupām, piemēram, invalīdiem, mazākumtautību pārstāvjiem, sievietēm un bērniem, un sekot, lai budžeta atbalsts netiktu iztērēts citām nozarēm, kas nav noteiktas TAM līgumā;

21.

atkārtoti apstiprina, ka valstu indikatīvās programmas ir jāizstrādā sadarbībā ar attiecīgo valstu parlamentiem, APA un pilsonisko sabiedrību;

22.

konstatē, ka priekšlikumā par TAM līgumiem netiek minēts, uz kurām valstīm attieksies pirmā TAM līgumu kārta, kā arī konstatē, ka pašreizējā formā TAM līgumi ir attiecināmi tikai uz ĀKK valstīm;

23.

pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības budžeta atbalsta politika jaunattīstības valstīm tiek aizvien vairāk pakļauta SVF nosacījumiem Eiropas Savienības attīstības palīdzības iegūšanai, un turklāt uzskata, ka šie savstarpējie nosacījumi ir pretrunā ar palīdzības saņēmēju valstu politiku attiecībā uz piešķiršanas principu;

24.

uzsver nepieciešamību attīstīt citas budžeta atbalsta pieejas tām valstīm, kas neatbilst TAM līgumu kritērijiem, jo īpaši valstīm, kurās ir nestabila situācija, un uzsver, ka ir pašsaprotami, ka valstis, kurās ir īpaši nestabila situācija, nespēj izpildīt pašreizējos TAM līgumu atbilstības kritērijus;

25.

iesaka padarīt TAM līgumus pieejamus arī tām valstīm, kurās darbojas Attīstības sadarbības finanšu instruments;

26.

prasa Komisijai precīzi paskaidrot, kā tā ir paredzējusi apvienot ierosinātos TAM līgumus ar citiem palīdzības sniegšanas noteikumiem;

27.

brīdina par risku nesaprātīgi un pārmērīgi izmantot TAM līgumus, uzskatot tos par vienīgo patiesi efektīvo palīdzības sniegšanas veidu, un aicina Komisiju izvēlēties tādus palīdzības sniegšanas mehānismus, kuri būtu vispiemērotākie katrā atsevišķā situācijā;

28.

prasa Komisijai stiprināt palīdzības saņēmēju valstu parlamentu spēju iesaistīties budžeta procesā un parlamentu un pilsoniskās sabiedrības spēju iesaistīties valsts politikas virzienu izstrādāšanā, sniedzot papildu finanšu atbalstu un prasot šādu līdzdalību politiskajā dialogā ar saņēmējām valstīm, kā arī liekot uzsvaru uz publiskā finansējuma pārvaldības rādītājiem, kas paredz uzlabot valdību atbildību attiecībā uz saviem pilsoņiem;

29.

prasa Komisijai sadarbībā ar partnervalstīm saskaņot katru TAM līgumu ar virkni darbības rādītāju, lai varētu novērtēt līgumu īstenošanā gūtos panākumus; arī invalīdu un bērnu invalīdu integrācija jānovērtē, izmantojot šos rādītājus;

30.

vērš Komisijas uzmanību uz faktu, ka tai noteikti jāturpina saistīt budžeta atbalstu ar palīdzības saņēmēju valstu uzrādītajiem rezultātiem sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā un sieviešu tiesību veicināšanu, un prasa pastiprināt darbības rādītājus šajā jomā TAM līgumos, iekļaujot vēl citas jomas, piemēram, sieviešu tiesības un invalīdu tiesības; prasa Komisijai pastiprināt darbības rādītājus dzimumu jomā saistībā ar budžeta atbalstu, tos paplašinot un ietverot tādas jomas kā invalīdu un sieviešu tiesību un jo īpaši visu sieviešu piekļuves veicināšana vispārējai informācijai un pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības saistībā, piekļuves uzlabošana ģimenes plānošanas metodēm un to izmantošanas pastiprināšana, sieviešu izglītošanas un emancipācijas veicināšana, kā arī diskriminācijas apkarošana un dzimumu vienlīdzības veicināšana;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, ĀKK Padomei, kā arī dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām un parlamentiem.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/23

A.

tā kā Eiropas Savienībai, ievērojot savu moto „Vienoti daudzveidībā”, ir jāatzīst kopīgā vēsture un to var īstenot, izmantojot Eiropas mākslas vēsturi, jo tai raksturīgs universālums;

B.

tā kā skolām atkal jākļūst par galveno kultūras pieejamības demokratizācijas vietu;

C.

tā kā mākslas un kultūras izglītība, tostarp vizuālā izglītība, ir būtisks dalībvalstu izglītības sistēmas elements;

D.

tā kā mākslas un kultūras izglītība ir bērnu un jauniešu izglītības būtiska sastāvdaļa, jo tā palīdz attīstīt tādas īpašības kā gara brīvība, jūtīgums un atvērtība pret citiem; tā kā tas ir svarīgs iespēju vienlīdzības aspekts un priekšnoteikums patiesai mākslas pieejamības demokratizācijai;

E.

tā kā, lai risinātu uzdevumu demokratizēt kultūras pieejamību, visos līmeņos un visos vecumos ir jāveicina mākslinieciskā apziņa, jāatzīst grupu un pašdarbnieku māksliniecisko aktivitāšu svarīgums un jāveicina piekļuve izglītībai mākslas jomā;

F.

tā kā ekonomiskās nepieciešamības dēļ dalībvalstis pārāk bieži ir spiestas samazināt mākslas vietu vispārējā izglītības politikā;

G.

tā kā mākslinieciskā izglītība ir mākslas jomas profesionālās izglītības pamats un veicina radošumu, kā arī fizisko un intelektuālo attīstību šajā jomā, veidojot ciešāku un produktīvāku saikni starp izglītību, kultūru un mākslu;

H.

tā kā mākslas un dizaina skolas un izglītības centri palīdz veidot pasaules uzskatu un radīt jaunus mākslas stilus un virzienus, un pavērt ceļu uz citām kultūras pasaulēm, ar ko tiek nostiprināts Eiropas Savienības tēls pasaulē;

I.

tā kā mākslas un radošo nozaru profesionāļu panākumi ir ļoti atkarīgi no apmācības;

J.

tā kā uz karjeras un profesijas attīstību orientētām mākslas studijām līdztekus talantam ir nepieciešams arī ievērojams kulturāls pamats, ko iespējams iegūt tikai ar multidisciplināru un sistemātisku apmācību procesu; tā kā tas palielina iespējas iekļauties darba tirgū šajā nozarē, sniedzot vispārīgo izglītību, pētniecības metodoloģiju, uzņēmējdarbības spējas un zināšanas par saimniecisko darbību, kā arī prasmes dažādās mūsdienu mākslas aktivitāšu jomās;

K.

tā kā ekonomikas un nodarbinātības potenciāls, ko Eiropas Savienībā pārstāv radošie, kultūras un mākslas uzņēmumi un industrijas, ievērojami ietekmē mākslas nozares attīstību;

L.

tā kā tehnoloģiskā revolūcija ir radījusi konkurences palielināšanos valstu un starpvalstu līmenī un ir cēlonis tam, ka intelektuālajai kapacitātei un radošumam ir būtiska loma Lisabonas stratēģijā;

M.

tā kā mūsu sabiedrībā notiekošās straujās un nepārtrauktās pārmaiņas prasa no cilvēkiem lielākas pielāgošanās spējas, elastīgumu, radošumu, jauninājumus un komunikāciju profesionālajā jomā; tā kā šīs īpašības ir jāveicina dažādu dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmās saskaņā ar iepriekšminētās programmas „Izglītība un apmācība 2010” mērķiem;

N.

tā kā jāņem vērā, ka ir būtiskas atšķirības starp dažādās dalībvalstīs pastāvošajiem mākslas izglītības modeļiem;

O.

tā kā jāņem vērā, ka globalizācijas un iedzīvotāju lielākas mobilitātes, kā arī secīgu Eiropas Savienības paplašināšanos rezultātā izglītība par kultūru un tās daudzveidību ir svarīgs elements identitātes saglabāšanā un starpkultūru un starpreliģiju saprašanās veicināšanā; tā kā Eiropas starpkultūru dialoga gada mērķi atbalstīt kultūru un palielināt informētību par to ir jāturpina arī pēc 2008. gada,

1.

uzskata, ka mākslas izglītībai jābūt obligātam elementam visu līmeņu skolas mācību programmās, lai veicinātu kultūras pieejamības demokratizāciju;

2.

uzsver, ka gan skolas mācību programmās un profesionālajā apmācībā, gan mūžizglītības programmās ir svarīgi iekļaut pastāvīgus kursus, lai veicinātu un attīstītu radošumu visos vecumos kā daļu no mūžizglītības procesa;

3.

atgādina, ka viens no mākslas un kultūras izglītības mērķiem ir veicināt pilsonisko izglītību un ka tā uzlabo spēju domāt un veicina personības attīstību intelektuālā, emocionālā un fiziskajā ziņā;

4.

atzīst mākslas svarīgo lomu attiecībā uz jauninājumu veicināšanu sabiedrībā un ekonomikā saistībā ar Eiropas jaunrades un inovāciju gadu, par ko pasludināts 2009. gads;

5.

pievērš Padomes un dalībvalstu uzmanību Eiropas kultūrai un tās daudzveidībai kā integrācijas faktoram un mākslas un kultūras izglītības nozīmīgajai lomai Eiropas līmenī, ieskaitot dažādo reģionu tradicionālo kultūras vērtību aizsardzību;

6.

norāda, ka arvien pieaug mākslas studentu skaits, kuri vēlas studēt kādā citā dalībvalstī, tāpēc mudina dalībvalstis Eiropas Savienības līmenī koordinēt politiku mākslas izglītības jomā, apmainīties ar labāko praksi un palielināt gan studentu, gan pasniedzēju mobilitāti šajā nozarē;

7.

iesaka uzlabot mākslas nozares darbinieku mobilitāti, pievēršot lielāku uzmanību jautājumam par kvalifikāciju atzīšanu; tas būtu jādara, mudinot mācību iestādes un darba devējus izmantot Eiropas kvalifikāciju sistēmu (EKS), lai Eiropas līmenī varētu salīdzināt prasmes un kvalifikāciju šajā nozarē;

8.

mudina Komisiju šajā sakarībā strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai izveidotu mobilitātes sistēmu Eiropas iedzīvotājiem, kas iesaistīti mākslas un radošās aktivitātēs, īpašu uzmanību pievēršot jaunu mākslinieku un mākslas studentu mobilitātei;

9.

atzīstot, ka tas ir dalībvalstu kompetencē, uzskata, ka mākslas izglītības jomas politika jākoordinē ES līmenī, it īpaši attiecībā uz:

10.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis:

11.

uzsver, ka mākslas vēstures izglītībā jāizmanto arī tikšanās ar māksliniekiem un kultūras vietu apmeklējumi, lai radītu interesi un veicinātu studentu pārdomas;

12.

uzsver jauno informācijas un saziņas tehnoloģiju un interneta sniegto resursu izmantošanas nozīmi, jo tie ir kanāli modernai apmācībai, kas izmanto mūsdienīgu praksi papildināt mācību programmas ar māksliniecisku dimensiju;

13.

uzsver šajā sakarībā būtisko ieguldījumu, ko sniedz tādi projekti kā Eiropas digitālā bibliotēka Europeana;

14.

iesaka kopīgi izveidot Eiropas mākslas un kultūras izglītības portālu un mākslas izglītību iekļaut dalībvalstu mācību programmās, lai nodrošinātu starptautiski atzītā Eiropas kultūras modeļa attīstību un veicināšanu;

15.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt mākslas izglītības iekļaušanu mācību programmās; it īpaši iesaka Komisijai atbalstīt nepieciešamos pētījumus, lai iegūtu ticamu informāciju par šīs apmācības ietekmi uz Eiropas Savienības studentu izglītības un prasmju līmeni;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/27

A.

tā kā demokrātiska un pārredzama Eiropas Savienība ir iespējama, pastiprināti risinot dialogu starp pilsoņiem un Eiropas iestādēm, tostarp Parlamentu, kā arī turpinot diskusiju par Eiropas Savienību Eiropas, dalībvalstu un vietējā līmenī;

B.

tā kā pēc Francijas un Nīderlandes teiktā “nē” Līgumam par konstitūciju Eiropai 53,4 % Īrijas iedzīvotāju referendumā par Lisabonas līguma ratifikāciju nobalsoja pret šā līguma ratifikāciju, un tā kā ir visai iespējams, ka iedzīvotājiem, kuri nepietiekami izprot Eiropas Savienības politiku vai attiecīgos līgumus, būs negatīva attieksme pret šo politiku vai līgumiem;

C.

tā kā “Eirobarometra 69” aptaujas rezultāti liecina, ka 52 % Eiropas Savienības iedzīvotāju pozitīvi vērtē savas valsts dalību ES, savukārt pretēju viedokli pauž tikai 14 % iedzīvotāju;

D.

tā kā zināšanas par Eiropas Savienību, tās politiku un darbību, kā arī par līgumos garantētajām tiesībām ir pamats pilsoņu uzticības atjaunošanai attiecībā uz Eiropas Savienības iestādēm;

E.

tā kā 2004. gadā pirmo reizi tika izveidots atsevišķs komisāra amats komunikācijas stratēģijas jomā, kaut arī komunikācijas politika joprojām nav pieņemta, jo Līgumos trūkst attiecīga juridiskā pamata,

1.

atgādina, ka aptauju rezultāti liecina, ka, jo mazāk izglītoti un mazāk turīgi ir ES iedzīvotāji, jo lielāka ir varbūtība, ka viņi iebildīs pret turpmāku Eiropas integrāciju, un no tā redzams, ka, neraugoties uz visiem līdzšinējiem pūliņiem, Eiropas Savienības ideja lielākoties sasniedz Eiropas sabiedrības izglītotos un turīgos slāņus; uzskata, ka aktīvam dialogam starp Eiropas Savienību un tās pilsoņiem ir būtiska nozīme ES projekta principu un vērtību īstenošanā, taču atzīst, ka līdz šim komunikācija nav bijusi ļoti veiksmīga;

2.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Komisijas centieniem un labajiem nodomiem, panākumi, cenšoties panākt augstāku Eiropas pilsoņu zināšanu līmeni un ieinteresētību Eiropas jautājumos, ir bijuši visai pieticīgi, kā to diemžēl pierādīja Īrijas referendums;

3.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi izveidot saskaņotus komunikācijas veidus ar mērķtiecīgu saturu starp ES un reģioniem ar īpašām iezīmēm, kā arī starp ES un konkrētām sociālām grupām;

4.

norāda, ka saskaņā ar nesen veiktajām aptaujām lielākā daļa ES iedzīvotāju atbalsta ideju par vienotu Eiropas nostāju ārpolitikas jautājumos; uzsver, ka attiecīgs paziņojumu pēc Eiropas pilsoņu lūguma tika iekļauts atklātajā vēstulē/ieteikumos, ko sagatavoja 2007. gada 9. decembra noslēguma konferences dalībnieki saistībā ar sešiem “D plānā” īstenotajiem iedzīvotāju projektiem; uzsver, ka atklātajā vēstulē izklāstītajos 27 ieteikumos ietilpst arī aicinājums Eiropas Savienībai efektīvāk rīkoties sociālās politikas un sociālās kohēzijas jomā, jo īpaši, lai mazinātu algu atšķirības un veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī vispārējos vilcienos pievērst īpašu uzmanību ar līdztiesību saistītiem jautājumiem, kas bieži tiek ignorēti; norāda, ka ir arī svarīgi sekot, kas tiek pavēstīts ar pasākumiem, un salīdzināt, kā tas atšķiras no tā, ko ES vēlas paust saviem pilsoņiem;

5.

norāda, ka pēdējos referendumos par Eiropas Savienību vairākums sieviešu ir balsojušas “pret” — 56 % Francijā (Eirobarometra zibaptauja 171), 63 % Nīderlandē (Eirobarometra zibaptauja 172) un 56 % Īrijā (Eirobarometra zibaptauja 245); uzskata, ka šā negatīvā balsojuma cēlonis, cita starpā, ir ES iestāžu vājā iesaistīšanās politikā, kura tieši attiecas uz sievietēm un kura ir par pamatu pastāvošajai sieviešu un vīriešu nelīdztiesībai, piemēram, politikā attiecībā uz darba un ģimenes dzīves saskaņošanu vai attiecībā uz atbalstu atkarīgām personām;

6.

uzsver vajadzību pabeigt Lisabonas līguma ratifikācijas procesu, jo šis līgums vēl vairāk palielinās ES pārredzamību un iedzīvotāju iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesos; šajā kontekstā atgādina jaunās iespējas, ko attiecībā uz pārstāvības demokrātiju nodrošinās Lisabonas līgums, jo īpaši pilsoņu iniciatīvu;

7.

uzsver, ka komunikācijai ar Eiropas pilsoņiem par Eiropas jautājumiem nepieciešami ES iestāžu un dalībvalstu saskaņoti centieni un kopīga rīcība; atzinīgi vērtē iepriekšminēto 2008. gada 22. oktobra kopīgo deklarāciju, kurā skaidri izklāstīti mērķi, lai uzlabotu ES komunikāciju no Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas un dalībvalstu puses; uzskata, ka deklarācija varētu būt ambiciozāka, jo Parlaments ir lūdzis noslēgt iestāžu nolīgumu par komunikācijas politiku starp visām iestādēm;

8.

uzskata, ka ES iestādēm vajadzētu ierosināt turpmākas diskusijas par Eiropu un nekavējoties ieviest praksē koncepcijas, kas izklāstītas iepriekšminētajā kopīgajā deklarācijā, Komisijas 2006. gada 1. februāra paziņojumā un Komisijas 2007. gada 3. oktobra darba dokumentā;

9.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka pārstāvības demokrātiju ir lietderīgi papildināt ar līdzdalības demokrātiju; tomēr uzsver, ka līdzdalības demokrātija nozīmē ne tikai pilsoņus uzklausīt, bet arī dot tiem reālas iespējas ietekmēt Eiropas politiku; norāda, ka minēto mērķu sasniegšanai iestādēm jākļūst daudz atklātākām un jāpieņem metodes, lai mudinātu pilsoņus un viņu organizācijas aktīvi piedalīties visos ar ES saistīto jautājumu apspriešanas posmos; norāda arī, ka pēc iespējas jānodrošina publiska piekļuve iestāžu sagatavotajiem dokumentiem, jo tas ir sine qua non, lai pilsoņi spētu kaut ko ietekmēt;

10.

uzsver apspriežu procesa nozīmi un vērtību, jo tas ir efektīvs līdzeklis pilsoņu iesaistīšanā, ļaujot viņiem tieši ietekmēt politisko procesu ES līmenī; aicina Komisiju savlaicīgi izplatīt informāciju par turpmāko ES apspriešanos, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un citus forumus dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī, lai paplašinātu uzklausīto ieinteresēto personu viedokļu diapazonu apspriežu laikā par EK likumdošanu, un plašāk popularizēt iespēju piedalīties interneta apspriedēs par ES politiku un iniciatīvām, lai nodrošinātu, ka diskusijā iesaistās visas ieinteresētās personas, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi un vietējās nevalstiskās organizācijas (NVO); uzsver pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, piemēram, speciālistu un patērētāju tīklu nozīmi visos līmeņos, sākot no starpvalstu līdz pat vietējiem tīkliem, jo tie nodrošina platformas informētai viedokļu apmaiņai par ES politiku, tādējādi uzlabojot EK likumdošanas procesa kvalitāti; atzīst problēmas tiesību aktu ieviešanā un piemērošanā un mudina patērētājus un uzņēmumus īstenot savas tiesības un ziņot par pastāvošajām problēmām ES iestādēm;

11.

uzskata, ka ES iestādēm un dalībvalstīm ir jākoordinē ar informācijas sniegšanu saistītie centieni un jāveido partnerība ar pilsonisko sabiedrību, lai izmantotu iespējamo sinerģiju; uzsver nepieciešamību nostiprināt koordināciju starp iestādēm un izveidot saikni starp Eiropas Komisijas un Parlamenta televīzijas kanāliem; aicina Komisiju uzlabot sadarbību un koordināciju starp tās pārstāvniecībām dalībvalstīs un Eiropas Parlamenta informācijas dienestiem; aicina Komisijas un Eiropas Parlamenta pārstāvniecības dalībvalstīs uzlabot sadarbību pilsoņu konsultēšanā, informācijas, zināšanu un ideju sniegšanā par ES, kā arī nodrošinot iespēju balsotājiem tikties ar dažādās valstīs ievēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem un ES ierēdņiem;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu Parlamentam un Eiropas politiskajām partijām, kā arī atzīst nepieciešamību pārvarēt plaisu starp dalībvalstu un ES politiku, jo īpaši Eiropas vēlēšanu kampaņu laikā;

13.

aicina trīs galvenās iestādes apsvērt iespēju rīkot kopīgas atklātās debates, tādējādi papildinot atklātās debates Parlamentā, un izskatīt tajās ar patērētājiem un viņu ikdienu saistītus jautājumus, tādējādi stiprinot viņu uzticību iekšējam tirgum un patērētāju aizsardzībai; norāda, ka Eiropas Parlamenta sadarbības grupas patiešām pilda savu uzdevumu būt par pilsoņu starpnieku, t. i., būt par instrumentu, kas reāli saista politikas jomu un pilsonisko sabiedrību;

14.

ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija ir ņēmusi vērā vairākus Parlamenta iepriekš iesniegtos priekšlikumus, piemēram, par pilsoņu forumiem Eiropas un dalībvalstu līmenī, par lielākas nozīmes piešķiršanu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un par jauno plašsaziņas līdzekļu inovatīvu izmantošanu;

15.

aicina Komisiju paplašināt dialogu, attiecinot to uz visiem līmeņiem un pielāgojot informāciju par savām idejām dažādām mērķa grupām atbilstoši to sociālajai izcelsmei; tādēļ piedāvā uzlabot dialogu starp Eiropas Savienību un tās iedzīvotājiem, sniedzot ikvienam vienotu, atsevišķām mērķa grupām pielāgotu informāciju un veicinot debates ar informētiem iedzīvotājiem, kā arī viņu vidū; uzskata, ka ES iestādēm savās politikas nostādnēs jāiekļauj saistībā ar “D plānu” rīkoto vietējā līmeņa debašu secinājumi un, pieņemot lēmumus par jauniem tiesību aktiem, jāapsver, ko iedzīvotāji sagaida no Eiropas Savienības;

16.

aicina Komisiju rīkot efektīvas ES komunikācijas kampaņas visos līmeņos, t. i., dalībvalstu, reģionālajā un vietējā līmenī; aicina Komisiju izplatīt paraugpraksi, kas gūta šādās kampaņās, un ierosina izveidot pastāvīgu interaktīvas komunikācijas sistēmu starp Eiropas iestādēm un iedzīvotājiem ar regulārām vietēja un reģionāla mēroga ES kampaņām, reģionālo plašsaziņas līdzekļu palīdzību un pilsoniskās sabiedrības, NVO, tirdzniecības kameru, arodbiedrību un profesionālo organizāciju aktīvu piedalīšanos;

17.

uzsver, ka ES kohēzijas politika ir pamats Eiropas integrācijai un sociālajai solidaritātei; tādēļ uzskata, ka pilsoņi ir jāinformē par šīs Kopienas politikas centieniem un tās konkrēto ietekmi uz viņu ikdienas dzīvi, uzsverot ES ieguldījumu un priekšrocības, kas izriet no kopīgā Eiropas projekta; šajā sakarībā aicina vietējās iestādes sniegt plašāku informāciju par atbalstiem, kas saņemti no Eiropas Savienības; tāpat uzsver, ka informācijas sniegšanas un apmācības attīstībā ir būtiska vietējo un reģionālo ievēlēto pārstāvju iesaistīšanās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Erasmus programmas izveidi vietējiem un reģionāliem vēlētiem pārstāvjiem;

18.

uzsver, ka partneru iesaistīšanās darbības programmu sagatavošanā un īstenošanā saskaņā ar 11. pantu Vispārējā struktūrfondu regulā 2007.–2013. gadam ievērojami sekmē ES kohēzijas politiku un tuvina to ES pilsoņiem; uzsver, ka partneriem ir unikāla iespēja pirmajiem iepazīties ar reāliem jautājumiem, kas satrauc iedzīvotājus; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt partnerības principa korektu īstenošanu dalībvalstu, reģionālajā un vietējā līmenī; uzsver, ka valsts un reģionālajām iestādēm ir svarīgi izmantot Eiropas Sociālā fonda (ESF) piedāvātās finanšu iespējas, lai uzlabotu šo partneru prasmes, īpaši apmācības jomā; atzīmē struktūrfondu būtisko nozīmi, veicinot pārrobežu sadarbību ar Kopienas projektiem un programmām, ar kurām veicināta aktīva pilsonības un līdzdalības demokrātijas attīstība; aicina Komisiju turpināt atbalstīt šāda veida projektus un programmas un sniegt tiem savu palīdzību;

19.

uzsver, ka saistībā ar gaidāmajām Eiropas vēlēšanām pilsoņiem un jo īpaši jauniešiem un tiem, kuri balso pirmoreiz, ir vajadzīga informācija vietējā un reģionālā līmenī; plašākā skatījumā uzsver, ka EP deputātiem sadarbībā ar vietējā un reģionālā līmenī ievēlētajām amatpersonām ir svarīgi iesaistīties apspriežu procesā ar pilsoņiem savos reģionos, ņemot vērā, ka viņi pārstāv ES sabiedrību; atbalsta Reģionu komitejas centienus pastiprināt apspriedes reģionālā līmenī un iekļaut reģionālos tīklus un galvenos vietējos un reģionālos dalībniekus apspriežu procesā, lai veicinātu debates pēc iespējas tuvākā līmenī pilsoņiem un uzzinātu viņu viedokļus un intereses;

20.

uzver, ka deputātiem ciešāk jāiesaistās komunikācijā ar ES iedzīvotājiem un Parlamenta darba organizācijā jāveic izmaiņas, lai deputāti varētu iesaistīties dialogā ar pilsoņiem jau pēc iespējas vietējā līmenī; pauž cerību, ka Eiropas Parlamenta deputāti paralēli politisko partiju kampaņām cieši iesaistīsies ES vēlēšanu kampaņā vietējā līmenī;

21.

aicina Komisiju sākt vietēja un neliela mēroga informācijas kampaņas, iesaistot vietējos dalībniekus, un atbalstīt pasākumus, kuri ļauj labāk informēt iedzīvotājus par imigrantu izcelsmes valstīm, tāpat labāk informēt imigrantus par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar ES pilsonību, kas būtu efektīvākais un sakarīgākais veids šo komunikācijas mērķu sasniegšanai, kā arī neatslābināt centienus saistībā ar Eiropas Starpkultūru dialoga gadu (2008);

22.

uzsver, ka ir svarīgi iekļaut Eiropas politiku un vēsturi visu dalībvalstu skolu programmās, lai stiprinātu Eiropas vērtības, un izveidot Eiropas studiju nodaļas universitāšu programmās; aicina Komisiju sniegt finansiālu atbalstu šo projektu veicināšanai; aicina dalībvalstis veicināt mācību kursa izveidi, kurš būtu veltīts Eiropas integrācijas vēsturei un Eiropas Savienības darbībai, lai veidotu pamatu vispārējām zināšanām par Eiropu;

23.

uzsver īpašo pilsoniskās izglītības nozīmi, ar kuru tiek veicināta aktīva pilsonība; norāda, ka jāatbalsta aktīvs pilsoniskās izglītības modelis, kas dod jaunatnei iespēju tieši iesaistīties valsts dzīvē, iepazīties dalībvalsts, vietējā, kā arī Eiropas Savienības līmenī ar saviem politiskajiem pārstāvjiem, ar NVO pārstāvjiem un pilsoniskām iniciatīvām; ierosina Komisijai atbalstīt pilotprojektus, kas veicina šādu pilsoniskās izglītības modeli dalībvalstīs;

24.

iesaka efektīvāk reklamēt Erasmus, Leonardo da Vinci, Grundtvig un Comenius programmas, sniedzot plašu informāciju, un organizēt tās tā, lai tajās piedalītos pēc iespējas vairāk cilvēku, lai tajās piedalītos vairāk mazturīgo iedzīvotāju un tādējādi veicinātu viņu mobilitāti Eiropas Savienībā; vērš uzmanību tieši uz šo programmu lielo popularitāti jauniešu vidū un ar šīm programmām panākto būtisko ieguldījumu Eiropas integrācijas veiksmīgā īstenošanā;

25.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2007. gada 21. decembra paziņojumu, kurā noteikti skaidri mērķi, kā “Europa” interneta vietni pārveidot par pakalpojumorientētu Web 2.0 vietni; mudina Komisiju pabeigt jaunās vietnes izstrādi jau līdz 2009. gadam un uzskata, ka jaunajai interneta vietnei ir jākļūst par forumu, kurā iedzīvotāji var apmainīties viedokļiem un tiešsaistē piedalīties sabiedriskās domas aptaujās, kā arī NVO, valsts iestādes un personas var apmainīties ar pieredzi, kas gūta ES komunikācijas projektos; aicina Komisiju apkopot un publicēt šajā interneta vietnē to personu pieredzi, kuras guvušas labumu no “D plāna” finansētajām darbībām;

26.

atzinīgi vērtē izveidoto “EU Tube” kanālu, ko skatās gandrīz 1,7 miljoni lietotāju un kas ir unikāls līdzeklis, kā informēt interneta lietotājus par ES politikas nostādnēm; turklāt aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par efektīvām interneta kampaņām un informēt par tām arī pārējās ES iestādes;

27.

aicina Komisiju labāk izmantot informācijas dienesta “Europe by Satellite” audiovizuālos materiālus, veidojot saikni ar vietējiem televīzijas kanāliem un vietējo kopienu plašsaziņas līdzekļiem, kuri izrādījuši interesi iegūt un pārraidīt šādus materiālus, lai tādējādi iekarotu plašāku auditoriju;

28.

uzskata, ka “Europe Direct” tīkls ir svarīgs instruments, lai atbildētu uz iedzīvotāju jautājumiem, izmantojot elektronisko pastu vai bezmaksas telefona sarunu iespējas no jebkuras ES vietas un šo instrumentu vajadzētu vairāk popularizēt;

29.

uzskata, ka patērētāju aizsardzība un iekšējais tirgus ir politikas jomas, kuras ir sevišķi svarīgas, lai tuvinātu Eiropu patērētājiem un uzņēmējiem; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus popularizēt vienotā tirgus priekšrocības gan valsts, gan reģionālā, gan vietējā līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un stiprināt interaktīvo komunikāciju un informēšanu, lai nodrošinātu efektīvu dialogu starp patērētājiem, uzņēmumiem un iestādēm, izmantojot dažādus jaunāko tehnoloģiju elektroniskos līdzekļus, un sekmēt e-komercijas attīstību;

30.

aicina Komisiju stiprināt koordinācijas centienus attiecībā uz patērētāju izglītošanu un informēšanu par viņu tiesībām un pienākumiem, palielinot finanšu resursus un cilvēkresursus; aicina dalībvalstis veicināt finanšu un cilvēkresursu piešķiršanu Eiropas patērētāju aizsardzības centru tīklam, lai palielinātu informētību par patērētāju tiesībām Eiropas Savienībā un nodrošinātu to piemērošanu, kā arī, ņemot vērā pašreizējo pasaules finanšu krīzi un patērētāju parādsaistību palielināšanos, mudina dalībvalstis censties uzlabot patērētāju izglītotību finanšu jautājumos, īpaši attiecībā uz viņu tiesībām un pienākumiem, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar noguldījumiem un kredītiem;

31.

aicina dalībvalstis piešķirt vairāk cilvēkresursu un finanšu resursu “SOLVIT” tīklam, ar kura palīdzību ir iespējams bez maksas risināt problēmas, kas saistītas ar Kopienas tiesību aktu nepareizu piemērošanu vai nepiemērošanu; lūdz Komisijai paātrināt dažādo dienestu, kuri sniedz informāciju un padomus par vienoto tirgu, racionalizēšanu; tādēļ atbalsta Komisijas 2007. gada 20. novembra paziņojumā “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724) izklāstīto koncepciju, kas paredz integrētu pieeju vienotā tirgus palīdzības pakalpojumu sniegšanai, šajā nolūkā izveidojot vienotu interneta vietni; atzīmē Komisijas iniciatīvas par administratīvā sloga mazināšanu un labāku tiesību aktu izstrādi; īpaši prasa veikt uzlabojumus, lai sniegtu atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas Eiropā ir svarīgs nodarbinātības avots;

32.

atzīmē, ka Eiropas brīvprātīgo kustības gads būtu ideāla iespēja Eiropas iestādēm sazināties ar pilsoņiem; norāda, ka Eiropas Savienībā ir vairāk par 100 miljoniem brīvprātīgo, un aicina Komisiju sagatavot pamatu 2011. gada pasludināšanai par Eiropas brīvprātīgo kustības gadu, iesniedzot pēc iespējas drīz attiecīgu tiesību aktu priekšlikumu par šo tematu;

33.

uzsver, ka ir svarīgi ieklausīties iedzīvotāju viedoklī par Eiropas nozīmi pasaules mērogā, jo īpaši ņemot vērā aizvien pieaugošo Eiropas Parlamenta lomu šajā jautājumā; tāpēc mudina Eiropas Parlamenta deputātus un Padomes locekļus piedalīties apmeklējumos, ko saskaņā ar “D plānu” veic Komisijas locekļi, jo šiem apmeklējumiem ir liela nozīme komunikācijas izveidē ar dalībvalstu parlamentiem, pilsonisko sabiedrību, uzņēmumu un arodbiedrību vadītājiem, kā arī reģionālām un vietējām iestādēm dalībvalstīs;

34.

pauž gandarījumu, ka pasaule kopumā izrāda aizvien lielāku interesi par Eiropas projektu un ka ES un tās pilsoņi arī aizvien vairāk apzinās priekšrocības, kādas ir pārnacionālas pieredzes apmaiņai ar citām valstīm un reģioniem, jo īpaši ar ES kaimiņvalstīm; tāpēc aicina Komisiju ar tās delegācijām trešās valstīs radīt iespējas tuvināties šo valstu iedzīvotājiem un informēt viņus par iespējām Eiropas Savienībā, piemēram, par plašsaziņas līdzekļiem un citiem kultūras, izglītības, valodu mācību līdzekļiem un mobilitātes vai apmaiņas programmām, piemēram, Erasmus Mundus programmu;

35.

norāda, ka, ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo skaita pieaugumu Eiropas Savienībā un daudzkultūru sabiedrības veidošanos, ko ir veicinājuši arī imigranti, vairāk jācenšas atbalstīt imigrantu integrāciju Eiropas Savienībā, sniedzot viņiem konkrētu piekļuvi informācijai par to, ko nozīmē Savienības pilsonība, piemēram, stiprinot partnerības starp dažādiem valdības līmeņiem (vietējo, reģionālo un dalībvalsts) un nevalstiskajiem dalībniekiem (piemēram, darba devējiem, pilsonisko sabiedrību, migrantu apvienībām, plašsaziņas līdzekļiem un nevalstiskajām organizācijām, kuras sniedz atbalstu migrantiem); uzskata, ka veiksmīga integrācija palīdzēs turpmāk attīstīt daudzkultūru Eiropas apziņu, kas pamatojas uz toleranci, dialogu un līdztiesību;

36.

aicina Komisiju veicināt programmas un kampaņas (piemēram, “Pasaule sieviešu acīm”), ar kurām tiek veicināta sieviešu sabiedriskā, politiskā un kultūras aktivitāte, jo sievietēm ir liela nozīme paaudžu dialogā, sabiedrības ilgtspējībā un labklājībā; tādēļ prasa labāk informēt meitenes un sievietes par ES pilsonības koncepciju un ar to saistītajām tiesībām, jo īpaši sociāli un ģeogrāfiski nošķirtos reģionos; uzsver, ka informācijas kampaņu mērķim jābūt labākai sieviešu dalībai politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanas procesā; uzsver nepieciešamību veicināt pasākumus dzimumu skaitliskās atšķirības likvidēšanai, lai pie līdzīgiem nosacījumiem nodrošinātu instrumentus sieviešu dalībai dialogā par Eiropu; atzinīgi vērtē Komisijas izvēli attiecībā uz D plāna projektiem, ko līdzfinansē tās pārstāvniecības un kuros iesaistītas daudzas sieviešu organizācijas, kā arī daudzi projekti, kuros iesaistītas sievietes; uzsver, ka jāveicina iedzīvotāju dalība, risinot ar dzimumu saistītas vardarbības un cilvēku tirdzniecības problēmas, jo šo problēmu risināšanai nepieciešama sabiedrības iesaistīšanās; atzīst sieviešu prasmi risināt problēmas un strīdus un aicina Komisiju nekavējoties iesaistīt vairāk sieviešu darba grupās, ar kurām risina jautājumus saistībā ar ģimenes dzīvi, bērnu aprūpi, izglītību u. tml.;

37.

uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Komisijai, Padomei, Eiropas Kopienu Tiesai, Revīzijas palātai, Reģionu komitejai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/33

—

par strukturālo pielāgojumu programmu ietekmi uz sabiedrību un vidi (7),

—

par ĀKK valstīm svarīgo Eiropas pieredzi saistībā ar reģionālās integrācijas procesu (8),

—

par pārtikas nodrošinājuma problēmām ĀKK valstīs un ĀKK un ES sadarbības nozīmi (9),

—

par situāciju Kenijā (10),

—

par civiliedzīvotāju aizsardzību ANO un reģionālo organizāciju miera uzturēšanas operāciju laikā (11),

—

par palīdzības efektivitāti un oficiālās attīstības palīdzības definīciju (12),

—

par bērnu darba ietekmi uz sabiedrību un par bērnu darba apkarošanas stratēģijām (13),

—

par situāciju Mauritānijā (14),

—

par situāciju Zimbabvē (15),

A.

tā kā 2008. gadā ir parakstīti EPN ar vairākiem ĀKK reģioniem vai valstīm un tā kā 2008. gada martā Ļubļanā (Slovēnija) un 2008. gada novembrī Portmorsbi notika APA debates par EPN sarunās sasniegto;

B.

tā kā Parlaments un Padome ir pieņēmuši Regulu (EK) Nr. 1905/2006, kas paredz tematiskās programmas, kuras ir piemērojamas arī ĀKK valstīm, kā arī programmu, ar ko ievieš papildu pasākumus ĀKK valstīm, kuras ir parakstījušas cukura protokolu;

C.

tā kā par attīstību un humāno palīdzību atbildīgais komisārs APA 2007. gada jūnija Visbādenes sesijā apņēmās iesniegt ĀKK valstu un reģionu stratēģiskos dokumentus (laika posmam no 2008. līdz 2013. gadam) demokrātiskai parlamentārai izskatīšanai un tā kā Parlaments atzinīgi vērtē to, ka šo saistību īstenošana ir sākusies;

D.

tā kā Kotonū nolīguma pārskatīšana, kas paredzēta 2010. gadā, ir nozīmīga izdevība APA reģionālās dimensijas attīstīšanai un parlamentārās uzraudzības pilnveidošanai ĀKK reģionos, kā arī pašas APA lomas un institucionālās darbības nostiprināšanai,

E.

tā kā 2008. gadā divas APA reģionālās sanāksmes Namībijā un Vanuatu bija ļoti veiksmīgas un to rezultātā ir pieņemti iepriekš minētie Vindhukas un Portvilas paziņojumi;

F.

tā kā situācija Zimbabvē 2008. gadā ir vēl vairāk pasliktinājusies, neraugoties uz 2008. gada jūlijā notikušajām vēlēšanām, tomēr atzinīgi vērtējot APA 16. sesijas laikā Portmorsbi panākto vienošanos pieņemt rezolūciju par Zimbabvi;

G.

tā kā Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) joprojām turpinās karadarbība un smagi un atkārtoti cilvēktiesību pārkāpumi un tā kā ir nepieciešama efektīva humānā palīdzība un lielāka starptautiskās kopienas iesaistīšanās;

H.

tā kā Panāfrikas parlamentā (PĀP) norisinās darbs un starp Eiropas Parlamentu un PĀP tiek veidotas oficiālas attiecības un tā kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs 2008. gada 28. oktobrī PĀP 10. sesijas laikā notikušajā intervijā ir izteicis nodomu izveidot starpparlamentāru delegāciju nākamajam pilnvaru laikam;

I.

tā kā 16. APA sesija Portmorsbi un Dohas starptautiskā konference par finansējumu attīstībai notika gandrīz vienlaikus un tāpēc daļa Parlamenta deputātu bija spiesti izdarīt grūtu izvēli;

J.

tā kā pašreizējā Slovēnijas ES prezidentūra (no 2008. gada janvāra līdz jūnijam) un Papua-Jaungvinejas valdība ir devušas lielisku ieguldījumu iepriekš minētajās APA sesijās Ļubļanā un Portmorsbi;

K.

tā kā APA Prezidijs ir bijis izpētes misijās, kas notika 2008. gadā:

1.

atzinīgi vērtē, ka APA 2008. gadā nodrošināja pamatu atvērtam, demokrātiskam un detalizētam Eiropas Savienības un ĀKK valstu dialogam par EPN sarunām;

2.

uzsver, ka APA ir izteikusi bažas par vairākiem sarunu tematiem — gan par to formu, gan saturu; atgādina, ka debates turpinās pēc tam, kad pieņemti EPN ar Cariforum (Karību valstu forums) valstīm, un pēc tam, kad pieņemti pagaidu EPN ar atsevišķām citu reģionu valstīm;

3.

atzinīgi vērtē to, ka jaunais tirdzniecības komisārs ir sniedzis pozitīvu atbildi uz vairāku valstu un reģionu aicinājumu no jauna izskatīt strīdīgos punktus saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja paziņojumiem;

4.

uzsver, ka gan sarunās, gan EPN īstenošanas laikā ir nepieciešama cieša parlamentārā pārraudzība; pauž nožēlu, ka APA darbu un lomu apdraud iecere saistībā ar EPN izveidot jaunu struktūru, proti, parlamentāro komiteju, lai gan nav skaidras šīs struktūras un APA attiecības; ierosina, ka parlamentārā komiteja varētu strādāt kā daļa no APA, lai, izmantojot priekšrocības, ko sniedz APA reģionālo sanāksmju sistēma, novērstu tādu izmaksas un problēmu palielināšanos, kuras saistītas ar sanāksmju organizēšanu, kā arī lai izmantotu APA pieredzi un veicinātu sinerģiju starp visiem EPN reģioniem; uzsver, ka ir vēlams, lai šī komiteja strādātu elastīgi, pieņemot to Eiropas Parlamenta deputātu pieredzi un zināšanas gan par tirdzniecības, gan attīstības jautājumiem, kuri iesaistīti EPN izskatīšanā komitejās;

5.

īpaši uzsver ĀKK valstu parlamentu, nevalstisko dalībnieku un vietējo iestāžu lomu EPN pārraudzībā un pārvaldībā un aicina Komisiju nodrošināt to iesaistīšanu notiekošajās sarunās, un tas nozīmē, ka ir nepieciešama skaidra sarunu turpināšanas programma, kuru apstiprinājušas ĀKK valstis un Savienība un kuras pamatā ir līdzdalības princips;

6.

uzsver APA bažas, saskaroties ar pašreizējās finanšu krīzes sekām, un atzinīgi vērtē APA pieņemto Portmorsbi deklarāciju par globālo pārtikas un finanšu krīzi, kā arī aicina APA regulāri apspriest šo tēmu;

7.

atzinīgi vērtē saistības, ko attīstības un humānās palīdzības komisārs uzņēmās minētajā APA Kigali sesijā, proti, ĀKK valstu un reģionu stratēģiskos dokumentus (laika posmam no 2008. līdz 2013. gadam) iesniegt demokrātiskai parlamentārai izskatīšanai un atzinīgi vērtē darbu, ko daži ĀKK valstu parlamenti jau ir veikuši, analizējot šos dokumentus;

8.

šajā sakarībā atgādina, ka parlamenti cieši jāiesaista demokrātiskajā procesā un valstu attīstības stratēģijās; uzsver to būtisko lomu attīstības politikas ieviešanā, pārraudzībā un kontrolē;

9.

aicina ĀKK valstu parlamentus savām valdībām un Komisijai pieprasīt, lai tās iesaistās valstu un reģionālo stratēģisko dokumentu sagatavošanā un īstenošanā, kuri attiecas uz sadarbību starp Eiropas Savienību un šīm valstīm (laika posmā no 2008. līdz 2013. gadam);

10.

aicina Komisiju ĀKK valstu parlamentiem sniegt visu pieejamo informāciju un palīdzību šajā demokrātiskas uzraudzības darbā, īpaši atbalstot to veiktspēju;

11.

atzinīgi vērtē Eiropas Attīstības fonda (EAF) iekļaušanu Savienības budžetā, lai pastiprinātu attīstības sadarbības politikas konsekvenci, pārredzamību un efektivitāti un nodrošinātu šā fonda demokrātisku uzraudzību; uzsver, ka EAF iekļaušana Savienības budžetā ir arī pienācīga atbilde uz grūtībām, kas saistītas ar vairāku secīgu EAF izpildi un ratificēšanu;

12.

aicina parlamentus īstenot stingru parlamentāro EAF uzraudzību; uzsver privileģēto APA stāvokli šajās debatēs un aicina APA, kā arī ĀKK parlamentus tajās aktīvi piedalīties, īpaši Kotonū nolīguma pārskatīšanā, kas paredzēta 2010. gadā; uzstāj, ka APA jābūt iesaistītai visā šīs pārskatīšanas sarunu procesā;

13.

ar gandarījumu atzīmē aizvien parlamentārāko APA raksturu un līdz ar to lielāku APA politizēšanos, kā arī aktīvāku tās dalībvalstu iesaistīšanos un tajā notiekošo debašu kvalitātes pieaugumu, kas būtiski stimulē ĀKK un ES partnerattiecības;

14.

uzskata, ka iepriekš minētās APA rezolūcijas par situāciju Kenijā un Zimbabvē ir nozīmīgi šā pastiprinātā dialoga piemēri;

15.

aicina APA turpināt izskatīt jautājumu par situāciju Sudānā un it īpaši Dārfūrā, tostarp izvērtējot ES un ĀKK valstu nostāju attiecībā uz Starptautiskās Krimināltiesas apsūdzībām;

16.

aicina APA turpināt izskatīt jautājumu par situāciju Somālijā, kas apdraud Somālijas iedzīvotāju dzīvību, rada draudus drošībai reģionā un ir globālas nestabilitātes cēlonis pieaugošās noziedzības, ekstrēmisma un pirātisma dēļ;

17.

aicina APA turpināt debates par problemātisko situāciju Zimbabvē, kur 2008. gada vēlēšanas nav novedušas pie demokrātijas atjaunošanas un kur ekonomiskā situācija ir patiess drauds miljoniem iedzīvotāju veselībai un dzīvībai, kā arī visa reģiona stabilitātei;

18.

aicina APA turpināt sniegt ieguldījumu starptautiskās sabiedrības centienos veicināt izpratni par KDR notiekošajiem konfliktiem, turpināt sekmēt politisku, savstarpējās vienošanās ceļā panāktu risinājumu krīzei un atbalstīt visas darbības, kas varētu tikt piedāvātas saskaņā ar sarunās panāktu risinājumu;

19.

aicina APA turpināt un padziļināt dialogu ar PĀP un reģionālo organizāciju parlamentiem, jo reģionālai integrācijai ir liela nozīme miera un attīstības veicināšanā ĀKK valstīs;

20.

pauž nožēlu, ka nenotika pienācīgas apspriedes ar APA, sagatavojot kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju, un cer, ka APA tiks aktīvi iesaistīta šīs stratēģijas īstenošanā;

21.

atzinīgi vērtē, ka, sākot ar 2008. gadu, ir notikušas reģionālās sanāksmes, kas paredzētas Kotonū nolīgumā un APA Reglamentā; uzskata, ka šajās sanāksmēs ir iespēja būtiski apmainīties viedokļiem par reģionālajām problēmām, to skaitā par konfliktu novēršanu un risināšanu, un ka Eiropas politikas nostādnes veicina reģionālo kohēziju; uzsver, ka šīs sanāksmes notiek īpaši izdevīgā EPN sarunu, secinājumu un īstenošanas laikā un ka tām ir jābūt prioritātei; atzinīgi vērtē abu izdevušos sanāksmju (Namībijā un Vanuatu) organizētājus un atbalsta nākamo sanāksmju organizēšanu Karību salu un Rietumāfrikas reģionos 2009. gadā;

22.

mudina APA palielināt Politikas lietu komitejas lomu, lai to padarītu par patiesu forumu konfliktu novēršanai un risināšanai ĀKK un ES partnerattiecību ietvaros, un šajā nolūkā plaši izmantot debates par ārkārtas situācijām, kas raksturīgas kādai valstij; atzinīgi vērtē paveikto darbu civiliedzīvotāju aizsardzībai miera uzturēšanas operāciju laikā un nodomu pilnveidot ĀKK valstu pārvaldību;

23.

turklāt atzinīgi vērtē 2008. gada martā Ļubļanā pieņemto Politikas lietu komitejas ziņojumu par ĀKK valstīm svarīgo Eiropas pieredzi saistībā ar reģionālās integrācijas procesu un to, ka tajā ir uzsvērtas integrācijas galvenās priekšrocības, piemēram, miers un drošība, iespēja novērst potenciālu konfliktu pārtapšanu par bruņotiem konfliktiem, uzplaukums, labklājība, demokrātija un cilvēktiesību ievērošana;

24.

ar gandarījumu atzīmē APA Ekonomikas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejas izteikto nodomu sākt ĀKK reģionu stratēģisko reģionālo dokumentu analīzi;

25.

uzsver APA Sociālo lietu un vides komitejas lomu, kas tai bijusi bērnu darba jomā, un tās nodomu turpināt jauniešu sociālās situācijas analīzi ĀKK valstīs;

26.

atzinīgi vērtē arī Ļubļanā pieņemto Sociālo lietu un vides komitejas ziņojumu par strukturālo pielāgojumu programmu ietekmi uz sabiedrību un vidi, kurā norādīts, ka ĀKK valstīm postošas sociālas un ekoloģiskas sekas ir bijušas praksei, saskaņā ar kuru Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumi ir saistīti ar ekonomikas politikas nosacījumiem, un ka tā jāaizstāj ar katrai valstij atbilstošu aizdevumu izsniegšanas politiku, kuras galvenais mērķis būtu nabadzības samazināšana;

27.

aicina APA cieši iesaistīties Kotonū nolīguma pārskatīšanas procesā, kas tiks sākts 2009. gadā, lai tādējādi nodrošinātu, ka APA loma un darbība nākotnē tiktu nostiprinātas;

28.

ar gandarījumu atzīmē, ka aizvien vairāk nevalstisko dalībnieku piedalās APA sesijās, kas atklājās debatēs, kuru rezultātā tika pieņemta iepriekš minētā Portmorsbi deklarācija par globālo finanšu un pārtikas krīzi, un ko apliecina arī ekonomisko un sociālo partneru ziņojumi par EPN, kuri tika publiskoti 2008. gada martā Ļubļanā notikušajā APA sanāksmē;

29.

vēlas, lai papildus gada pārskatam par ĀKK un ES APA darbību tiktu sagatavota arī ĀKK valstu sekretariāta un Eiropas Parlamenta kopīga viedokļu apmaiņa par ĀKK darbības nosacījumiem, tostarp par atsevišķas kolēģijas balsojumu, vienlīdzīgu attieksmi pret parlamentāriešiem, kā arī par kopīgām izpētes un vēlēšanu novērošanas misijām;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ĀKK Padomei, APA Prezidijam, kā arī Slovēnijas un Papua Jaungvinejas valdībām un parlamentiem.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/38

A.

tā kā kohēzijas politika ir viena no svarīgākajām politikas jomām Eiropas Savienībā – ne tikai attiecībā uz finanšu resursiem, bet galvenokārt tāpēc, ka tā ir Eiropas integrācijas procesa būtisks pamats, un tā ir svarīga Eiropas Savienības sociālajai, ekonomiskajai un teritoriālajai kohēzijai, kā arī tās 268 reģionu attīstībai, mazinot attīstības nepilnības un nevienmērību, kā arī uzlabojot visu ES pilsoņu dzīvi;

B.

tā kā Eiropas Savienības reģioniem ir visumā līdzīgi uzdevumi, tomēr to ietekme – globalizācija un ar to saistītā paātrinātā tautsaimniecības pārstrukturēšana, tirdzniecības sakaru atvēršana, tehnoloģiju revolūcijas sekas, klimata pārmaiņas, uz zināšanām balstītas tautsaimniecības attīstība, demogrāfiskās pārmaiņas, apdzīvotības sarukšana, kā arī imigrācijas pieaugums – dažādos reģionos it ļoti atšķirīga, ņemot vērā to īpatnības (piemēram, salas un kalnu apvidi) un iedzīvotājus;

C.

tā kā vislabākie rezultāti – zināšanu pamata stiprināšana un konkurences uzlabošana – bieži vien tie ir sasniegti projektos, kuros sadarbojas valsts sektors, uzņēmumi, izglītības iestādes un vietējie dalībnieki;

D.

tā kā kohēzijas politika nespēj pilnībā attīstīt savu potenciālu, lai izpildītu šos uzdevumus, jo eventuālie atbalsta pieprasītāji saskaras ar nopietniem šķēršļiem saistībā ar Eiropas struktūrfondu izmantošanu, tostarp:

E.

tā kā virkne kļūdu trūkumu kohēzijas politikas jomā ir izskaidrojama ar pastāvošajiem šķēršļiem;

F.

tā kā kavējumus strukturālās politikas ieviešanā daļēji izraisa pārmērīgā procedūru neelastība un tāpēc būtu jāizvērtē iespēja šīs procedūras vienkāršot un skaidri sadalīt pienākumus un atbildību starp ES, dalībvalstīm, reģionu un vietējām iestādēm,

1.

uzsver, ka, lai gan paraugprakses izplatīšanas plašai publikai komunikācijas uzlabošanas un izmaksu un ieguvumu attiecības uzlabošanas pievienotā vērtība jāņem vērā, mēģinājumi ieviest šo paraugpraksi ES reģionālajā politikā galvenokārt būtu jāveic vadošajām iestādēm, palīdzot tām izstrādāt noteikumus, kas regulē piekļuvi strukturālajiem resursiem tā, lai apmaiņa ar informāciju un pieredzi sekmētu projektu kvalitātes ievērojamu uzlabošanos, sniedzot risinājumus kopējām problēmām un izvēloties efektīvākus un mērķtiecīgākus pasākumus;

2.

norāda uz nepieciešamību vienkāršot procedūras, ar kurām regulē struktūrfondu projektu un programmu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz vadības un kontroles sistēmām; tāpēc atzinīgi vērtē šajā sakarībā struktūrfondu paketes regulējuma pārskatīšanu, reaģējot uz pašreizējo finanšu krīzi; ar nepacietību gaida turpmākus Komisijas priekšlikumus šajā jomā, kas jāpaziņo tuvāko mēnešu laikā;

3.

lai novērstu iepriekšminētos šķēršļus, aicina Komisiju cita starpā:

4.

iesaka Eiropas Komisijai iet tālāk un attīstīt saskaņotu kopīgi pieeju paraugprakses apmaiņai starp reģioniem, lai kohēzijas politikas jomā iesaistītie dalībnieki varētu atsaukties uz citu pieredzi;

5.

skaidri norāda, ka paraugprakses izzināšana pieteikumu iesniedzējiem un projektu attīstītājiem nedrīkst radīt papildu birokrātisko slogu;

6.

prasa maksimāli samazināt ar struktūrfondu izmantošanu saistīto birokrātiju un to nevajadzīgi nepalielināt ar atsevišķiem dalībvalstu nosacījumiem;

7.

atkārtoti pauž atbalstu paraugpraksei, kuras mērķis ir, lai katra dalībvalsts ik gadus izstrādātu valsts ticamības deklarāciju, kas attiecas uz Kopienas dalītas pārvaldības fondiem, un prasa, lai šī prakse kļūtu par vispārpieņemtu praksi;

8.

atzinīgi vērtē saistībā ar iniciatīvu “Reģioni ekonomiskām pārmaiņām” noteikto pieeju, pirmkārt, noteikt un reklamēt paraugpraksi, reizi gadā piešķirot “REGIO STARS” balvu, otrkārt, izveidot paraugprakses tīmekļa vietni; vērš uzmanību uz to, ka interneta vietne viena pati nebūs pietiekami efektīva;

9.

kritizē Eiropas Komisijas objektīvā pamatojuma pārredzamības trūkumu, nosakot paraugpraksi;

10.

aicina Komisiju saistībā ar termina “paraugprakse” plašo izmantošanu, kā arī ar vienlaikus bieži izmantotajiem terminiem “labā prakse” vai “panākumu stāsti”, noteikt skaidru, kohēzijas politikai piemērotu kritēriju kopumu, kas ļautu paraugprakses projektus nošķirt no citiem projektiem;

11.

iesaka Komisijai paraugprakses noteikšanā ņemt vērā šādus punktus:

12.

uzsver, ka visiem kritērijiem paraugprakses noteikšanā jābūt skaidri izmērāmiem un uzticamiem, lai izvairītos no domstarpībām, nevēlamas ietekmes un subjektīviem spriedumiem, kuri var apdraudēt visu uz šiem kritērijiem balstīto projekta novērtēšanas procedūru; tāpēc aicina Komisiju skaidri aprakstīt gan šo kritēriju saturu, gan to piemērošanas veidu;

13.

iesaka paraugprakses noteikšanai kohēzijas politikas jomās, kuras ir īpaši svarīgas atsevišķu reģionu un visas ES attīstībai un kuru ieviešanā ir ļoti liela daudzveidība, ņemt vērā papildu kritērijus, pamatojoties uz daudzu projektu analīzi no daudziem ES reģioniem;

14.

iesaka pētniecības un attīstības/jauninājumu jomā ņemt vērā šādus faktorus:

15.

iesaka vides, klimata un ilgspējīgu energoresursu jomā ņemt vērā šādus faktorus:

16.

kvalitatīvu darba vietu radīšanas jomā iesaka ņemt vērā šādus faktorus:

17.

mūžizglītības jomā iesaka ņemt vērā šādus faktorus:

18.

integrētas pilsētu attīstības jomā iesaka ņemt vērā šādus faktorus:

19.

demogrāfisko pārmaiņu jomā iesaka ņemt vērā šādus faktorus:

20.

pārrobežu sadarbības jomā iesaka ņemt vērā šādus faktorus:

21.

valsts un privātā sektora partnerības jomā iesaka ņemt vērā šādus faktorus:

22.

aicina Komisiju ņemt vērā nepieciešamību veicināt paraugpraksi finanšu darījumu jomā, jo īpaši saistībā ar finanšu darījumiem valsts un privātā sektora partnerībā, kā arī saistībā ar tiem, kuri saņem Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Investīciju fonda atbalstu;

23.

apzinās, ka projektā ir ļoti grūti ievērot visus iepriekš minētos kritērijus; tāpēc aicina Komisiju, pirms šo kritēriju piemērošanas, izveidot to sarakstu atbilstoši šo kritēriju prioritātei un noteikt tos, kuriem ir visaugstākā prioritāte, lai atvieglotu labāko projektu noteikšanu par paraugpraksi; uzsver nepieciešamību atklāti un pārredzami izmantot kopīgi atzītus kritērijus attiecībā uz paraugpraksi, kas ļaus labāk pārvaldīt, pieņemt un salīdzināt paraugpraksi un novērsīs neskaidrības saistībā ar citiem līdzīgiem noteikumiem;

24.

aicina Komisiju, ņemot vērā terminu “paraugprakse”, “labā prakse”, kā arī “panākumu stāsts” izmantošanu nākotnē, ar minēto faktoru palīdzību izstrādāt skaidru un pārredzamu iedalījumu vai klasifikāciju projektu kvalificēšanai atbilstoši minētajiem apzīmējumiem;

25.

aicina Komisiju organizēt un saskaņot apmaiņu ar paraugpraksi, izmantojot reģionu tīklu, kā arī izveidot publisku vietni ar galveno šim nolūkam paredzēto informāciju visās Kopienas valodās;

26.

iesaka Komisijai, saskaņā ar pašreizējo administratīvo regulējumu, izveidot Reģionālās politikas ģenerāldirektorātā atbilstošu amata vietu, kas sadarbībā ar reģionu tīklu organizētu paraugprakses novērtēšanu, apkopošanu, kā arī apmaiņu, un kas darbotos kā pastāvīga kontaktpersona gan piedāvātāju, gan arī pieprasītāju pusei ar mērķi izveidot ilgtermiņa, pastāvīgu, uzticamu un veiksmīgu paraugprakses apmaiņu kohēzijas politikas jomā; aicina Komisiju ieviest šo paraugprakses kultūru visos savos dienestos;

27.

šajā sakarībā iesaka vērtēšanas mehānismos paredzēt un ievērot pārbaudītas un drošas metodes, kas jau ir izmantotas; uzskata, ka īpaša vērība jāveltī sadarbībai ar reģionālo iestāžu tīklu un specializētajām aģentūrām, kuras ir svarīgākā materiāla galvenais avots attiecībā uz vērtējamo paraugpraksi;

28.

norāda, ka, lai arī Eiropas Savienība nodrošina finansējumu un paraugpraksi, valstu, reģionu un vietējām iestādēm ir no tā jāgūst labums; šajā sakarībā atzinīgi vērtē “Erasmus” programmas izveidošanu vēlētām amatpersonām vietējā un reģionālā līmenī;

29.

iesaka Komisijai izmantot pieejamos Reģionu komitejas instrumentus, jo īpaši Lisabonas procesa uzraudzības platformu un Subsidiaritātes uzraudzības tīklu, veicinot paraugprakses apmaiņu starp reģioniem un dalībvalstīm, lai noteiktu un kopīgi izvēlētos mērķus, tad plānotu rīcību un, visbeidzot, veiktu kohēzijas politikas rezultātu salīdzinošu novērtējumu;

30.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/46

A.

tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) definējusi, kas ir lauku apvidus, definīcijā iekļaujot tādus raksturlielumus kā zems iedzīvotāju blīvums un pakalpojumu nepieejamība, tā kā Komisija izmanto šo definīciju, lai noteiktu un izstrādātu šo apvidu attīstības mērķus;

B.

tā kā lauku apvidi dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi un tā kā lauku apvidi dažos reģionos un dalībvalstīs ir demogrāfiski un ekonomiski attīstījušies, turpretī daudzu apvidu iedzīvotāji aizplūst uz pilsētām vai arī meklē iespēju pārkvalificēties, radot lielas problēmas lauku apvidos;

C.

tā kā lauku teritorijas veido līdz 80 % no ES teritorijas;

D.

tā kā to lauku apvidu, kas ir starpposms starp laukiem un pilsētām, kurus raksturo tāda tautsaimniecības struktūra, kas līdzīga tiem tuvējo pilsētu tautsaimniecības struktūrai, un atšķiras no to apvidu tautsaimniecības struktūras, kuri ir izteikti lauku, perifēri un izolēti apvidi;

E.

tā kā viens no Eiropas Savienības mērķiem ir veicināt ekonomisko un sociālo attīstību un augstu nodarbinātības līmeni, kā arī sasniegt līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību;

F.

tā kā ES tautsaimniecības, sociālo un teritoriālo kohēziju var stiprināt, izmantojot tautsaimniecības attīstību, nodarbinātības iespēju veicināšanu lauku un pilsētu teritorijās, kā arī nodrošinot vienādu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem;

G.

tā kā ar struktūrpolitikas reformu 2007. – 2013. gadam tika ieviestas izmaiņas fondu struktūrā, un pamats fondu abalsta piešķiršanai saistībā ar šo politiku, kā arī tika izveidots jaunais Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), kas saistīts ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), bet nav saistīts ar kohēzijas politiku;

H.

tā kā LEADER programmas pagātnē jau parādījušas, kā, izmantojot reģionālās politikas instrumentus, var veiksmīgi sekmēt lauku attīstību;

I.

tā kā ELFLA veiksmīgai darbībai ir ļoti svarīgi nodrošināt ELFLA finansētu darbību un struktūrfondu finansētu darbību savstarpēju papildināmību, kā arī atbalsta no dažādiem fondiem, jo īpaši no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Kohēzijas fonda un Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbilstošu saskaņošanu, kā arī nodrošinātu šo fondu komplementaritāti;

J.

tā kā Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) izveide, kā arī līdzekļu piešķiršanas lauku attīstībai noškiršana no kohēzijas politikas darbības jomas un reģionālās attīstības plašākas perspektīvas rezultāts nedrīkst būt, ka daži mērķi (vides aizsardzība, transports vai izglītība, piemēram) tiek dublēti vai vienkārši netiek ņemti vērā;

K.

tā kā pastāvīgs Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai naudas līdzekļu savstarpējs pārskaitījums gan lauksaimniekiem, gan lauku attīstības projektu virzītājiem rada nedrošību plānošanā;

L.

tā kā, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, pastāv risks, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļi tiek lielā mērā izmantoti, lai stiprinātu tās tautsaimniecības konkurētspēju, kas koncentrēta svarīgākajos pilsētu centros vai dinamiskākajos reģionos, savukārt ELFLA finanšu līdzekļi galvenokārt paredzēti galvenokārt lauksaimniecības konkurētspējas uzlabošanai, kas joprojām ir lauku teritoriju virzītājspēks, kā arī tādu darbību atbalstam, kas neattiecas uz lauksaimniecību, un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalstam lauku reģionos, kas rada nepieciešamību stiprināt sadarbību, lai neviens reģions nepaliktu bez līdzekļiem;

M.

tā kā MVU, it īpaši mikrouzņēmumiem un amatniecības uzņēmumiem ir svarīga nozīme sociālās un tautsaimnieciskās aktivitātes saglabāšanā lauku reģionos, kā arī to stabilitātes nodrošināšanā;

N.

tā kā lauku attīstības politikas mērķiem nav jābūt pretrunā ar Lisabonas mērķiem, ja vien šī attīstība tiek balstīta uz relatīvās konkurētspējas mehānismu (labāka izmaksu un produktivitātes attiecība), jo īpaši vietējā lauksaimniecības produktu pārstrādes rūpniecībā un saistībā ar MVU, kā arī infrastruktūru un pakalpojumu, piemēram, tūrisma, izglītības vai vides aizsardzības attīstību,

O.

tā kā būtu jāatzīst lauksaimniecības politikas un lauku attīstības politikas dabīgā saikne un savstarpējā papildināmība,

1.

uzskata, ka tradicionāli izmantotie kritērtiji lauku un pilsētu teritoriju atšķiršanai (zemāks iedzīvotāju blīvums un urbanizācijas līmenis) ne vienmēr var būt pietiekams, lai sniegtu pilnīgu ainu, tāpēc uzskata, ka jāizskata iespēja pievienot papildu kritērijus un aicina Komisiju veikt analīzi un izstrādāt konkrētus priekšlikumus šajā jomā;

2.

uzskata, ka, ņemot vērā lielās lauku apvidu atšķirības vairākās dalībvalstīs, kā arī tāpēc, ka šie apvidi veido līdz 80 % ES teritorijas, ir nepieciešams pieņemt un ieviest mērķtiecīgu un integrētu pieeju šo apvidu ilgtspējīgai attīstībai, kuras mērķis – atcelt pašreizējo nevienlīdzību un veicināt pilsētu un lauku teritoriju tautsaimniecības dinamiku; uzsver nepieciešamību piešķirt piemērotu finansējumu attiecīgai rīcībai;

3.

šajā sakarībā atgādina, ka visiem reģioniem Eiropas Savienībā vajadzētu principā būt vienām un tām pašām attīstības iespējām, lai izvairītos no visnelabvēlīgāko rajonu turpmākas teritoriālas atstumtības;

4.

uzsver, ka daudzos lauku rajonos īpaši jauniešiem un sievietēm ir ierobežotas attīstības iespējas sakarā ar grūtībām piekļūt sabiedriskajiem pakalpojumiem, darbavietu trūkumu un vecuma piramīdu;

5.

norāda, ka atsevišķās jomās dažiem lauksaimnieciskās ražošanas veidiem nav alternatīvu, tāpēc tie ir jāatbalsta par katru cenu sakarā ar vides un reģionālās politikas apsvērumiem jo īpaši attālos un kalnainos lauksaimniecības rajonos, kurus skar pārtuksnešošanās;

6.

atgādina, ka 2001. gada 15.–16. jūnija Gēteborgas Eiropadome paplašināja Lisabonas mērķus saistībā ar ilgtspējas un kohēzijas jēdzienu un ka lauku attīstības politikā ir tieši paredzēta ilgtspējīga lauksaimniecība, ar lauksaimniecību nesaistītu lauku darbību saglabāšana, vietējās attīstības potenciālu palielināšana, vides aizsardzība, līdzsvarota teritoriālā, kā arī MVU attīstība;

7.

uzskata, ka atbilstoša lauku attīstības politikas īstenošanā ilgtermiņa ilgtspējīgas lauku apvidu attīstības sasniegšanai jāņem vērā katra apvidus dabas bagātības un īpatnības, tostarp lauku apvidu mantojuma aizsardzība, stiprināšana un pārvaldība, kā arī saiknes veidošana un mijiedarbība ar pilsētu teritorijām;

8.

uzsver arī, ka ir svarīgi novērtēt alternatīvās tautsaimnieciskās aktivitātes apvidus, kā arī šo apvidu iespējas iedzīvotāju profesionālās darbības dažādošanā;

9.

uzskata, ka turpmākai lauku problēmu risināšanai ir nepieciešama līdzsvarota attīstības politika, kurā būtu iesaistīti visi sabiedriskie un ekonomiskie dalībnieki, ieskaitot mazos un mikrouzņēmumus ražošanas un pakalpojumu nozarēs, ņemot vērā šo uzņēmumu nozīmi integrētā vietējā attīstībā;

10.

uzskata, ka attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm lauku attīstības politikas mērķis ir uzlabot lauksaimniecības efektivitāti un samazināt plaisu ekonomiskajā attīstībā starp laukiem un pilsētām, atbalstot arī ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, tas ir mērķis, ko var sasniegt, izmantojot arī struktūrfondus;

11.

atzinīgi vērtē mērķus, ko izvirzīja Otrajā Eiropas konferencē par lauku attīstību, kura notika 2003. gadā Zalcburgā, bet pauž nožēlu, ka pēdējos finanšu plānos ir būtiski samazināts finansējums KLP otrajā pīlārā un līdz ar to pieaug risks, ka starp lauksaimnieku un lauku iedzīvotāju izveidosies plaisa;

12.

norāda uz vajadzību izstrādāt saskaņotu ilgtermiņa lauku attīstības stratēģiju, lai veicinātu pēc iespējas veiksmīgāku un efektīvāku visa pieejamā finansējuma izmantošanu;

13.

aicina dalībvalstis un reģionālās pārvaldes iestādes sadarbībā ar Komisiju un partnerībā ar kompetentajām iestādēm un pilsonisko sabiedrību pārstāvošajām struktūrām izstrādāt pārredzamu ilgtspējīgas lauku attīstības ilgtermiņa stratēģiju valsts un reģionu līmenī, lai skaidri noteiktu prioritātes un mērķus lauku attīstības jomā un nodrošinātu piemērotu atbalstu, ko sniedz dažādie pieejamie finansējuma avoti;

14.

aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes nodrošināt tiešu MVU, mikrouzņēmumus un amatniecības uzņēmumus pārstāvošo organizāciju līdzdalību prioritāšu noteikšanā, lai, cik iespējams, labāk ņemtu vērā šo uzņēmumu vajadzības un cerības;

15.

atzīst, ka lauku attīstības politikai ir milzīga nozīme, jo tā nosaka un risina īpašas problēmas lauku apvidos, kā arī uzskata, ka ELFLA izveide attiecībā uz KLP otro pīlāru ir mēģinājums izveidot elastīgu, stratēģisku, tematisku un integrētu pieeju, lai reaģētu uz dažādām situācijām un visiem uzdevumiem, kas jārisina ES lauku apvidiem, kā arī lai vienkāršotu finansējuma procedūras un nodrošinātu, ka finansējums paredzēts tieši šiem apvidiem;

16.

atgādina, ka dalībvalstis tika aicinātas pašreizējā plānošanas periodā sagatavot divus stratēģiskus dokumentus – valsts stratēģisko lauku attīstības plānu (ELFLA) unValsts stratēģisko atsauces pamatprogrammu (struktūrfondi); atgādina, ka dalībvalstis tika aicinātas iesaistīt sinerģiju un izstrādāt dažādu fondu operatīvas saskaņošanas mehānismus; tomēr pauž nožēlu, ka šajā procesā galvenā uzmanība pievērsta dažādu fondu un programmu nošķiršanas nodrošināšanai, nevis to sinerģijas veidošanai;

17.

uzskata, ka lauku attīstības politikas efektivitāte var tikt panākta tikai tad, ja saistībā ar ELFLA ieviestie pasākumi ir saskaņoti un tie ir savstarpēji papildinoši, lai izvairītos no dubulta finansējuma un neatbilstībām; ar bažām atzīmē šo pasākumu nepietiekamu saskaņošanu atsevišķās dalībvalstīs pašreizējā plānošanas periodā; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt reformas KLP un Struktūrfondu līdzfinansēto pasākumu plānošanas saskaņošanas uzlabošanai; atzīst, ka KLP un struktūrfondu reforma pēc 2013. gada radīs iespēju atkārtoti novērtēt lauksaimniecības politikas un kohēzijas politikas attiecības;

18.

atzīst, ka lauku attīstības politikas galvenais uzdevums ir turpināt saglabāt lauku apvidu iedzīvotāju palikšanu lauku apvidos un nodrošināt viņiem pienācīgu dzīves līmeni;

19.

uzskata, ka pieeja, kas izpaužas lauku attīstības nodalīšanā no kohēzijas politikas, izveidojot ELFLA, cieši jāpārrauga, lai varētu novērtēt tās patieso ietekmi uz lauku apvidu attīstību; atzīmē, ka jaunā sistēma tika izveidota 2007. gadā un ka ir pāragri izdarīt secinājumus attiecībā uz šo Kopienas politiku;

20.

uzsver, ka viena no lauku attīstības politikas prioritātēm ir piedāvāt tādus pasākumus, kas neliktu lauku apvidu iedzīvotājiem pamest lauksaimniecības nozari, bet kuri veicinātu cita starpā konkurētspējīgu saimniecību attīstību, ekoloģisku produktu, augstas kvalitātes tradicionālo pārtikas produktu un dzērienu ražošanu;

21.

ar interesi atzīmē, ka LEADER 3. un 4. ass saistībā ar KLP 2. pīlāru (lauku attīstības politika), kas veido 15 % no kopējām ELFLA izmaksām, attiecas uz darbībām, kas nav saistītas ar lauksaimniecību, kuras galvenokārt paredzētas lauku ekonomikas dažādošanai; uzskata, ka ņemot vērā tās intervences raksturu, ko finansē saistībā ar šīm asīm, kas līdzinās dažām darbībām, ko finansē no struktūrfondiem, pastāv šo politiku pārklāšanās risks;

22.

tomēr uzsver, ka ir nepieciešams galvenokārt ņemt vērā lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju perspektīvas, kuriem jābūt ar lauku attīstības politiku saistīto atbalsta pasākumu centrā;

23.

uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunos lauksaimniekus, lai tie paliktu savā zemē, pat ja tie nenodarbojas vienīgi ar lauksaimniecisko ražošanu, mudinot viņus attīstīt citas aktivitātes, piemēram lauku tūrismu, kā arī atbalstot MVU lauku apvidos;

24.

uzskata, ka lauku attīstības politikas galvenos mērķus var sasniegt tikai tad, ja šīs politikas īstenošanai tiek piešķirti atbilstoši līdzekļi, kas tiek izlietotssaskaņā ar lauku apvidiem noteiktajām prioritātēm, un ka šos līdzekļus, kas atbrīvojas modulācijas rezultātā, vajadzētu piešķirt kopienām, kas nodarbojas ar lauksaimniecību;

25.

uzskata, ka struktūrpolitikas un lauku attīstības pasākumu saskaņošana ļauj izstrādāt projektus ar lielāku Eiropas Savienības pievienoto vērtību; saskata tajā lauku apvidu ilgtspējīgas attīstības iespēju, piemēram, veidojot infrastruktūru vai veicot vides aizsardzības pasākumus;

26.

aicina Komisiju iesniegt precīzus datus un prognozes par Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un struktūrfondu izmantošanu lauku apvidos un pārbaudīt kādu sinerģiju var radīt ELFLA un struktūrfondi attiecībā uz lauku apvidiem pieejamajiem fondiem;

27.

aicina Komisiju novērtēt, vai reģionālās attistības programmas var sekmēt drošu ienākumu piedāvājumu lauksaimniekiem, piemēram, darbojoties vides un dabas aizsardzības jomā un ainavas pārvaldības jomā;

28.

uzsver, ka galvenie uzdevumi kohēzijas politikas jomā ir ilgtspējīga attīstība, ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju, pieejamība un piekļuve sabiedriskajiem labumiem un pakalpojumiem un ka to visefektīvākā veidā var uzlabot, cita starpā, atbalstot tautsaimnieciskās aktivitātes lauku kopienās;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis ES politikā sistemātiski ņemt vērā laukus, kā arī sniegt piemērotu atbalstu cilvēkkapitāla attīstības projektiem, jo īpaši, nodrošinot apmācības iespējas lauku uzņēmējiem, kā arī uzņēmējiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību lauku apvidos, īpašu uzmanību pievēršot jaunām sievietēm, lai sekmētu nodarbinātību un darba vietu radīšanu;

30.

uzsver, ka lauku apvidu attīstībai nepieciešama lielāka uzmanība un atbalsts attiecībā uz lauku ainavu un lauksaimnieciskās darbības rezultātā izveidoto ainavu saglabāšanu, ekotūrismu, atjaunojamu energoavotu ražošanu un izmantošanu, kā arī vietējām iniciatīvām, piemēram, kvalitatīvas pārtikas piegādi un vietējo produktu tirgiem;

31.

vērš uzmanību uz mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi lauku attīstībā un ieguldījumu konverģencē reģionālā un vietējā līmenī; aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās pašvaldības pievērst lielu uzmanību konkurētspējas stiprināšanai, atbalstot arī citas ražošanas nozares un veicināt uzņēmējdarbības garu lauku apvidos, jo īpaši atceļot administratīvos, juridiskos un plānošanas šķēršļus, nodrošinot atbilsotšu IT struktūru, kā arī palielinot motivāciju uzsākt uzņēmējdarbību, kā arī vairāk atbalstot ar lauksaimniecību nesaistītās nozares, vienlaikus veicinot tautsaimniecības dažādošanu šajos apvidos;

32.

atkārtoti vērš Padomes, Komisijas, dalībvalstu un vietējo pašvaldību uzmanību uz milzīgo izaicinājumu, ko rada paredzamā vairāku miljonu mazo uzņēmumu likvidācija lauku apvidos, kas ievērojami ietekmēs nodarbinātības līmeni, un tāpēc – lauku apvidu stabilitāti; aicina ciešā sadarbībā ar tautsaimniecības un sociālajiem partneriem veikt nepieciešamos pasākumus visos līmeņos;

33.

uzsver, ka grūtības lauku attīstības politikas īstenošanā izraisa tas, ka nozaru politika un teritoriālā kohēzija ir savstarpēji saistīta, līdzīgi kā abu politikas jomu tautsaimnieciskie un sociālie aspekti, kā arī tas, ka dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs atbildības noteikšanas veids un politikas saskaņošanas sistēmas, šajā sakarībā atkāroti uzsver, ka nepieciešams veidot ELFELA, struktūrfondu un kohēzijas fondu sinerģiju un aicina Komisiju palīdzēt valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm pareizi izprast tās iespējas, ko sniedz šie finanšu instrumenti, aicina dalībvalstis nodrošināt pārvaldes iestāžu dialogu, lai veidotu dažādo fondu intervences sinerģiju un palielinātu to efektivitāti;

34.

uzskata, ka pirms lauku attīstības reformas, Komisijai vajadzētu veikt visu to nozaru politiku, kuras ietekmē lauku apvidus, jo īpaši CAP un reģionālās politikas padziļinātu izpēti saistībā ar kohēzijas politiku, kā arī lai noteiktu tās paraugprakses kopumu, kas attiecas uz visu lauku attīstības politiku;

35.

aicina Padomi noorganizēt neformālu to ministru sanāksmi, kuri atbild par lauksaimniecības un reģionālo politiku, lai apspriestu labākos veidus kohēzijas politikas un lauku attīstības pasākumu saskaņošanai, kā arī uzaicināt uz šo sanāksmi ES padomdevējas struktūras (Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju), kā arī reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvjus;

36.

prasa Komisijai līdz 2011. gadam KLP “veselības pārbaudes” ietvaros izveidot augsta līmeņa darba grupu, kas izvirzītu priekšlikumus, lai nodrošinātu nākotni lauku ekonomikai un visiem lauku rajonu iedzīvotājiem pēc 2013. gada;

37.

aicina Komisiju ieviest vai stiprināt patiesu pārvaldību un partnerību visos līmeņos, tieši iesaistot visus dalībniekus, tostarp MVU un mikrouzņēmumus, tautsaimniecības un ekonomikas partnerus, lai noteiktu rīcības prioritātes, kas vislabāk piemērotas lauku teritoriju attīstībai;

38.

atzīmē, ka lauku attīstības procesā jāņem vērā piepilsētu teritoriju intereses un tas cieši jāsaskaņo ar pilsētu attīstības veicināšanu, kā arī uzsver, ka pilsētu un lauku attīstības politikas sinerģija nav ne pietiekama, ne efektīvas;

39.

atzīst lauku kopienas potenciālu, lai sniegtu pozitīvu ieguldījumu videi, iesaistoties videi draudzīgās darbībās un attīstot alternatīvus enerģijas avotus, piemēram, biodegvielas, jo īpaši ņemot vērā lauku attīstības politikā noteiktos četrus jaunos uzdevumus, kas apsvērti lauku attīstības “veselības pārbaudē”, piemēram, bioloģisko daudzveidību un atjaunojamos enerģijas avotus;

40.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/52

A.

tā kā saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas (PVO) apkopotajiem datiem no 100 līdz 140 miljoniem sieviešu un meiteņu visā pasaulē ir cietušas no dzimumorgānu apgraizīšanas un saskaņā ar PVO un ANO Iedzīvotāju fonda datiem katru gadu apmēram 2–3 miljoni sieviešu ir potenciāli pakļautas riskam ciest no šīs prakses un tās ārkārtīgi smagajām sekām uz veselību;