31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/1

—

uzskata, ka starpkultūru dialogs ir nozīmīgs instruments, kas veicina izpratni par kultūras daudzveidību, stiprina un vieno iedzīvotājus daudzvalodu un daudzkultūru Eiropā;

—

pauž pārliecību, ka dialogs starp dažādu reliģiju un pasaules uzskatu pārstāvjiem ir viens no nozīmīgākajiem ilgtspējīga starpkultūru dialoga instrumentiem;

—

tādēļ aicina Eiropas Parlamentu sekmēt Eiropas starpkultūru dialoga hartu un rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis organizēt pastāvīgu Eiropas starpkultūru dialoga platformu, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, lai pirmām kārtām pilsētās un reģionos attīstītu sistemātisku dialogu;

—

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme starpkultūru dialoga veicināšanā;

—

uzskata, ka vietējām pašvaldībām vajadzētu iedibināt atklātu dialogu ar atsevišķām sabiedrības grupām vai kopienām un veicināt un atbalstīt to savstarpējo saziņu, rīkot sanāksmes un izglītot iedzīvotājus ar lekciju, festivālu, izstāžu un citu pasākumu palīdzību;

—

norāda, ka daudzās dalībvalstīs reģionālās un vietējās pašvaldības ir atbildīgas par tiesību aktiem iekļaušanas politikas jomā un to īstenošanu, un tādējādi tām ir galvenā nozīme imigrantu integrēšanas procesā;

—

uzskata, ka starpkultūru dialogs ir sekmīgas integrācijas priekšnoteikums. Tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības darbojas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tās spēj sekmēt savstarpēju atzīšanu un aktīvāku līdzdalību starpkultūru dialogā.

Ziņotājs

:

Milan BELICA kgs (SK/PPE) Nitra pašpārvaldes reģiona priekšsēdētājs

1.

uzskata, ka cieņa pret kultūras daudzveidību un tās sekmēšana ir Eiropas integrācijas procesa pamatprincips. Starpkultūru dialogs ir nozīmīgs instruments, kas veicina izpratni par kultūras daudzveidību, stiprina un vieno iedzīvotājus daudzvalodu un daudzkultūru Eiropā;

2.

uzsver, ka ar starpkultūru dialoga koncepta, kā arī sociālās un teritoriālās kohēzijas palīdzību var nostiprināt privātās, sociālās un pilsoniskās dzīves pamatvērtības, piemēram, solidaritāti, atbildību, iecietību, cieņu, tradicionālās vērtības, virzību uz sociālo progresu un izpratni par sociālo un kultūras daudzveidību. Turklāt starpkultūru dialogs var veicināt dažādām kultūras vidēm piederošu indivīdu un grupu savstarpējo saziņu un solidaritāti;

3.

norāda, ka vienlīdzīga piekļuve kultūras iespējām un kultūras izpausmes brīvība ir Eiropas vērtību kopuma būtiskas iezīmes un starpkultūru dialoga un integrācijas priekšnoteikumi;

4.

uzsver, ka starpkultūru dialoga efektīvas veicināšanas nolūkā ir jāsadarbojas vietējā un reģionālā līmenī, iesaistot šā līmeņa lēmumu pieņēmējus, sociālos partnerus, izglītības un apmācības iestādes, NVO, jauniešu, sporta un kultūras organizācijas un imigrantus pārstāvošas struktūras, kā arī citus nozīmīgus partnerus, kas darbojas iedzīvotājiem tuvā līmenī. Reliģiskās apvienības ir nozīmīgi dialoga partneri, kas palīdz veidot apziņu, ka ir vajadzīga savstarpēja izpratne un iecietība, ja vien tās patiešām veic minēto darbu;

5.

pauž pārliecību, ka dialogs starp dažādu reliģiju un pasaules uzskatu pārstāvjiem ir viens no nozīmīgākajiem ilgtspējīga starpkultūru dialoga instrumentiem. Dažādus reliģiskus uzskatus pārstāvošām organizācijām mūsdienu sabiedrībā bieži vien ir būtiska nozīme, un vietējā un reģionālajā līmenī valsts varas un reliģiskās iestādes var kopīgi izstrādāt darba metodes, lai veicinātu savstarpējo sapratni un tādējādi stiprinātu starpkultūru dialogu. Vietējā un reģionālajā līmenī izstrādāto metožu un pasākumu atbalstīšana ir vēl viena iespēja sekmēt savstarpējas sapratnes principu;

6.

tādēļ aicina Eiropas Parlamentu sekmēt Eiropas starpkultūru dialoga hartu un rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis organizēt pastāvīgu Eiropas starpkultūru dialoga platformu, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, lai attīstītu sistemātisku dialogu pirmām kārtām pilsētās un reģionos;

7.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme starpkultūru dialoga veicināšanā. Tās lielā mērā ir atbildīgas par kultūras daudzveidības veicināšanu un atbalstīšanu. Pašvaldībām ir būtiska loma ar starpkultūru dialogu saistītās paraugprakses izplatīšanā un piemērošanā, kā arī pieredzes apmaiņā, it īpaši, koordinējot daudzdimensiju vietējus un reģionālus tīklus, kuros iesaistītas visas nozīmīgākās puses;

8.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības varētu izmantot savas iespējas, lai palielinātu izpratni par sarežģīto pašreizējo situāciju un dažādu kultūras identitāšu un konfesiju līdzāspastāvēšanu. Tādēļ pašvaldībām ir svarīgi patiesi izprast atsevišķu grupu īpatnības, to pasākumus un ietekmi sabiedrībā. Šā iemesla dēļ ir iespēju robežās ir jāapzina visas starpkultūru dialogā ieinteresētās puses un tās jāiesaista atbilstošās struktūrās tiešai un intensīvai sadarbībai ar attiecīgajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

9.

norāda, ka daudzas starpkultūru iniciatīvas tiek vadītas vietējā un/vai reģionālajā līmenī. Tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības darbojas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tām ir stratēģiski labas iespējas sadarbībā ar citām vietējā līmeņa iesaistītajām pusēm ņemt vērā to teritorijās esošo dažādo kultūras grupu īpašās vajadzības un prasības un veicināt aktīvāku starpkultūru dialogu;

10.

uzskata, ka vietējām pašvaldībām vajadzētu veidot atklātu dialogu ar atsevišķām sabiedrības grupām vai kopienām un veicināt un atbalstīt to savstarpējo saziņu, rīkot sanāksmes un izglītot iedzīvotājus ar lekciju, festivālu, izstāžu un citu pasākumu palīdzību. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jārosina atklāts dialogs, kurā tās iesaistītos kā objektīvi dalībnieki, un jāciena indivīdu un grupu brīvība un jāievēro to tiesības; visbeidzot, vietējās un reģionālās pašvaldības šajā procesā darbotos tikai kā starpnieki, kas varētu sniegt konsultācijas (informācija, projekti);

11.

uzskata, ka imigrantiem jābūt iespējai piedalīties vietējās, reģionālās varas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

12.

tāpēc aicina attiecīgās iestādes un politiskās grupas sekmēt imigrantu līdzdalību, lai veicinātu viņu integrēšanos sabiedrībā;

13.

uzskata, ka starpkultūru dialogs ir sekmīgas integrācijas priekšnoteikums. Tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības darbojas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, tās spēj sekmēt savstarpēju atzīšanu un aktīvāku līdzdalību starpkultūru dialogā;

14.

iesaka Eiropas Savienības līmenī atbilstīgi ES pilnvarām nodrošināt precīzu sistēmu un priekšnoteikumus sekmīgas integrācijas veicināšanai, vienlaikus tomēr atzīstot, ka imigrācijas un integrācijas politika ir valstu kompetencē un ir jāievēro subsidiaritātes princips;

15.

norāda uz nepieciešamību izveidot un atbalstīt pārvaldības struktūras (vienas pieturas aģentūras), kas risinātu praktiskus jautājumus, ar kuriem saskaras imigranti (līdztekus parastajām birokrātiskajam problēmām), un kas spētu sniegt noderīgu informāciju, īpaši — nesen ieceļojušajiem;

16.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs reģionālās un vietējās pašvaldības ir atbildīgas par tiesību aktiem integrācijas politikas jomā un to īstenošanu, un tādējādi tām ir galvenā nozīme imigrantu integrēšanas procesā. Izstrādājot kopīgus Eiropas pamatnoteikumus, saskaņā ar 14. punktu ir jāņem vērā atšķirības valstu sistēmās, kā arī katras dalībvalsts ģeogrāfiskais stāvoklis, pastāvošās tradīcijas, vēsturiskās un kultūras īpatnības. Tas arī nozīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāpiemēro integrācijas modelis, ņemot vērā vietējo apstākļu īpatnības;

17.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības bieži vien ir iesaistītas integrācijas politikas dažādu aspektu efektivitātes novērtēšanā, jo īpaši, pildot savus pienākumus minētajā jomā;

18.

aicina piešķirt atbilstīgus resursus, lai vietējā un reģionālā līmenī īstenotu integrācijas pasākumus, vienlaikus izmantojot esošo programmu piedāvātās iespējas. Jāsniedz atbalsts vietējām un reģionālajām pašvaldībām iekļaušanas procesa pārvaldībā, nodrošinot informāciju tām un piešķirot finansējumu, kā arī attīstot paraugpraksi. Tādēļ ierosināts izstrādāt vadlīnijas un īstenot pasākumus, kas ļauj finansēt vietējā un reģionālā līmeņa projektus un pasākumus, kuru mērķis ir imigrantu integrēšana;

19.

norāda uz lielo imigrācijas apjomu Eiropas Savienībā. Tādēļ kultūras jomā ir jāpastiprina sadarbība un dialogs, lai kultūras atšķirības kļūtu nevis par nesaskaņu cēloni, bet gan attīstības veicināšanas instrumentu, kas palielina iecietību un apvieno tautas daudzkultūru Eiropā, pamatojoties uz savstarpēju cieņu un solidaritāti;

20.

aicina pastiprināt centienus, lai izstrādātu kopīgu Eiropas politiku nelegālās imigrācijas pārvaldībai. Daudzi nelegālās imigrācijas tiesiskie aspekti neietilpst vietējo pašvaldību kompetencē, savukārt šīs parādības sociālās sekas pirmām kārtām izpaužas tieši vietējā un reģionālā līmenī. Jāmeklē risinājumi un jāpieliek pūles, lai, izstrādājot kopīgas politikas minētajā jomā, konsultētos ar reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm un risinātu ar nelegālo imigrāciju saistītās problēmas starpkultūru dialoga ietvaros;

21.

uzskata, ka migrācijas politikas jautājumos reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir īpaša loma, jo daudzus pakalpojumus, kam ir liela nozīme sekmīgas integrācijas veicināšanā, piemēram, mājokļus, veselības aprūpi, izglītību, apmācības programmas kvalifikāciju un valodu jomā utt. nodrošina tieši vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras tādējādi ir pirmās, ko skar problēmas minētajās jomās;

22.

norāda, ka integrācijas process dažkārt ilgst vairāku paaudžu garumā, it īpaši vietējā līmenī. Tādēļ uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību ļoti svarīgs uzdevums ir nodrošināt efektīvu integrāciju strukturālā, sociālā, ekonomiskā un kultūras ziņā, turklāt obligāts priekšnoteikums ir nodrošināt, lai netiktu pieļauta imigrantu diskriminācija, un viņiem būtu tiesības un piekļuve resursiem, nodarbinātības iespējām un pakalpojumiem, un tādējādi iespēja pilnībā iekļauties Eiropas sabiedrībā. Būtiska ir piekļuve tradicionālajam darba tirgum — jautājums, par kuru ir atbildīgas dalībvalstis;

23.

iesaka apsvērt iespēju katrā dalībvalstī izveidot vietējo un reģionālo pašvaldību tīklu, lai pastiprinātu sadarbību un tādējādi efektīvi pārvaldītu migrācijas plūsmas un plānveidīgi iekļautu imigrantus ar attiecīgo pašvaldību atbalstītu vietēja līmeņa projektu palīdzību;

24.

norāda, ka 2008. gads ir Eiropas Starpkultūru dialoga gads, kas, veicinot dažādu kultūru izpratni, ir būtisks impulss imigrantu integrācijai. Komisijai vajadzētu apsvērt, vai ikgadēja Eiropas integrācijas un kultūru tolerances diena varētu sekmēt informētību un veicināt izpratni par bagātināšanos, ko sniedz kultūru daudzveidību;

25.

iesaka radīt apstākļus imigrantu ģimeņu iekļaušanai vietējo iedzīvotāju ģimeņu sabiedriskajā dzīvē, īstenojot integrētas programmas, kas izstrādātas ar imigrantu līdzdalību un kurās ir paredzēta ēku un pilsētu rajonu atjaunošana, vides kvalitātes uzlabošana, sociālās atstumtības apkarošana. Norāda uz nepieciešamību turpināt pētījumus, lai apkopotu visās dalībvalstīs pēdējos gados gūto pieredzi jautājumā par mājokļu nodrošināšanas iespējām, tostarp imigrantiem, īpašu uzmanību pievēršot programmām, kurās ir paredzēts atjaunot rajonus, kuros ir liels iedzīvotāju migrantu skaits;

26.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot esošās ES finansējuma iespējas, lai migrantiem, patvēruma meklētājiem un bēgļiem atvieglotu iekārtošanos darbā, piekļuvi sociālajiem, veselības aprūpes un mājokļu pakalpojumiem. Pašvaldībām būtu jārūpējas par sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un kvantitāti, kā arī izglītības un apmācības programmām un dzīves kvalitāti pilsētās, nodrošinot efektīvu pilsētu plānojumu un atbilstošu mājokļu politiku un īstenojot efektīvas pilsētu degradēto zonu atjaunošanas programmas, lai novērstu situācijas pasliktināšanos pilsētu teritorijās;

27.

vērš uzmanību uz faktu, ka gadījumā, ja trūkst projektu uzņemšanas un iekļaušanas jomā, kā arī stabilas nodarbinātības iespēju, imigranti var kļūt par ekspluatācijas un noziedzības upuriem, apzināti vai piespiedu kārtā piedalīties noziedzīgās darbībās, kas savukārt var negatīvi ietekmēt drošību un sociālo kohēziju;

28.

ierosina, ka dalībvalstīm, sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem vajadzētu censties atbilstīgi dalībvalstu kompetencei uzlabot imigrantu piekļuvi nodarbinātības iespējām un novērst diskrimināciju darba tirgū. Dalībvalstīm ir jāinformē imigranti par iespējām un jārosina sagatavoties darba tirgum, īstenojot īpašas tālākizglītības programmas;

29.

uzskata, ka piederības sajūta veidojas jau skolā, un uzņemšanas un iekļaušanas programmas var attīstīt kā visu dalībvalstīs pastāvošo pirmsskolas, skolu un augstskolu sistēmu sastāvdaļu;

30.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāuzsver izglītības kā nozīmīga instrumenta, ar kura palīdzību var palielināt izpratni par daudzveidību, nozīme un svarīgums;

31.

aicina lielāku uzmanību veltīt imigrantu kultūras, valodu un intelektuālajam potenciālam, kam no Eiropas Savienības attīstības viedokļa ir liela nozīme globalizācijas apstākļos;

32.

uzsver nepieciešamību atbalstīt izglītības procesu, kurā liela uzmanība ir veltīta savstarpējās sapratnes veicināšanai. Šādu saskaņu var panākt, pielāgojot skolu programmas, lai atspoguļotu ES daudzkultūru vidi un starpkultūru dialoga aktīvas atbalstīšanas principu;

33.

īpaši uzsver nepieciešamību jau pirmsskolas vecumā sākt mācīt svešvalodas un attīstīt izpratni par kultūru daudzveidību. Komiteja atzīst, ka ir svarīgi labi apgūt uzņēmējas valsts un attiecīgā reģiona valodu; tādēļ ierosina izstrādāt atbilstošus atbalsta pasākumus, lai veicinātu izglītības iespējas gan skolā, gan ārpus mācību iestādēm dažāda vecuma imigrantu grupām;

34.

atbalsta nepieciešamību rosināt reliģisko kopienu, apvienību un citu ar kultūru saistīto dalībnieku dialogu. Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir nepieciešamas plašākas zināšanas un dziļāka izpratne gan par ES dalībvalstīm, gan trešām valstīm, to vēsturi un kultūru. Imigrantiem, kā arī vietējiem iedzīvotājiem jānodrošina iespējas Eiropas jautājumos iegūt izglītību ar pozitīvu ievirzi, proti, jāvērš uzmanība kopīgām vērtībām un kopīgai vēsturei, kultūru mijiedarbībai, līdzīgām sociālajām un politiskajām tiesībām un pienākumiem;

35.

ierosina vietējām un reģionālajām pašvaldībām apņemties savu darbinieku un citu sabiedrisko pakalpojumu nodrošinātāju vidū veicināt izpratni par dažādām kultūrām un sekmēt migrantu/mazākumtautību proporcionālu pārstāvību šo institūciju personālsastāvā;

36.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt būtisku ieguldījumu, lai attīstītu vidi citu valstu studentiem, proti, neskatoties uz uzturēšanās īslaicīgumu, viņiem dodot iespēju izveidot saikni ar pilsētu, kurā viņi studē;

37.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības ciešā sadarbībā ar vietējiem plašsaziņas līdzekļiem un kultūras intereses pārstāvošām organizācijām un apvienībām īstenot aktīvas informācijas kampaņas attiecīgajā līmenī, īpašu uzmanību veltot nelabvēlīgā stāvoklī esošām grupām un tādējādi nodrošinot pieejamo iespēju maksimālu izmantošanu;

38.

norāda uz vietējo plašsaziņas līdzekļu svarīgo nozīmi, lai pēc iespējas objektīvi informētu par reālo stāvokli Eiropas daudzkultūru sabiedrībā un tādējādi, no vienas puses, uzlabotu vietējo iedzīvotāju pielāgošanās spējas (izpratnes un zināšanu par dažādām kultūrām uzlabošana, migrācijas akceptēšana) un, no otras puses, rosinātu migrantus iekļauties vietējā sabiedrībā, cienīt uzņēmējvalsts un citu Eiropas Savienības valstu kultūru, tradīcijas, paradumus, valodu;

39.

ierosina ar decentralizētu pasākumu palīdzību piesaistīt vietējo un reģionālo ieinteresēto pušu uzmanību un sekmēt attiecīgas informācijas izplatīšanu reģionālajos plašsaziņas līdzekļos. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāuzsver plašsaziņas līdzekļu nepārprotamā nozīme līdztiesības un savstarpējas sapratnes veicināšanā un jāturpina radīt apstākļi kultūru dialoga sekmēšanai;

40.

atzīmē nepieciešamību veicināt starpkultūru dialogam veltītu jaunu telpu (e-vide, kafejnīcas, pasākumi parkos vai laukumos) izveidi un ierosina atbalstīt tādus pasākumus kā debates pilsētās, dialogi, valodu apmācība, naturalizācijas kursi, nodarbinātības programmas, kursi vienlīdzīgu iespēju jomā, diskriminācijas novēršanas programmas utt., kā arī norāda uz nepieciešamību vietējā līmenī nodrošināt sistemātisku pieredzes un jaunu ideju apmaiņu un analīzi, tostarp pieredzes apmaiņu par sekmīgiem vai neveiksmīgiem pasākumiem.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/6

—

uzskata, ka reģioniem un vietējām pašvaldībām ir izšķirīga nozīme Eiropas pētniecības telpas (ERA) darbībā, ņemot vērā, ka tie īsteno politiku iedzīvotājiem tuvākajā līmenī, kā arī ir pietuvināti ar minēto politiku saistīto pārstāvju reālajai situācijai;

—

atbalsta Kopienas tiesiskā regulējuma izstrādes uzsākšanu, ko pieprasījušas dalībvalstis un kura mērķis ir sekmēt izcilības infrastruktūru efektīvu izveidi Eiropā, ar ko veicina pētniecību un palielina Eiropas konkurētspēju attiecībā pret trešām valstīm;

—

lai nodrošinātu pētniecības infrastruktūras starptautisku raksturu, iesaka gadījumos, kad ERI dalībnieki ir reģioni, tiem jābūt vismaz trīs dažādu dalībvalstu reģioniem, neatkarīgi no pārējo ERI dalībnieku izcelsmes;

—

aicina jo īpaši ņemt vērā ETSG kā alternatīvu juridisku instrumentu Eiropas mēroga pētniecības infrastruktūru izveidei. Šajā sakarā Padomes jaunās regulas 5. un 9. apsvēruma formulējumam vajadzētu būt skaidrākām;

—

atzīmē reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo nozīmi kopīgo pētniecības programmu izstrādē, jo tās vistiešāk saskaras ar īpašajiem vietējiem apstākļiem gan zinātnisko tehnoloģiju, gan uzņēmējdarbības jomā, un līdz ar to arī pārzina sadarbības nosacījumus stratēģiskajās jomās;

—

svarīga nozīme ir palielināt reģionālo un vietējo ietekmi ar pētniecības decentralizētu infrastruktūru starpniecību, kā arī ERI apzināties iespējamo atbalstu, ko tām nodrošinās Eiropas infrastruktūru virtuālā tīkla izveide.

Ziņotājs

:

Iñaki AGUIRRE ARIZMENDI kgs (ES/ALDE), Basku autonomās pašvaldības ārējo lietu ģenerālsekretārs

1.

uzskata, ka reģioniem un vietējām pašvaldībām ir izšķirīga nozīme Eiropas pētniecības telpas (ERI) izveidē, ņemot vērā, ka tie īsteno politiku iedzīvotājiem tuvākajā līmenī, kā arī ir pietuvināti ar minēto politiku saistīto pārstāvju reālajai situācijai. Tādēļ Komiteja atbalsta ideju, ka reģioniem jāpiešķir lielāka stratēģiskā nozīme tādu iniciatīvu īstenošanā, ar ko paredz stiprināt un paplašināt ERI, jo īpaši saistībā ar iniciatīvām nozīmīgu pētniecības iestāžu izveidei inovatīvos reģionos un sadarbības sekmēšanas pasākumiem pētniecības jomā;

2.

atzinīgi vērtē abas minētās iniciatīvas un atzīmē, ka tās uzskatāmas par būtisku ieguldījumu ERI pilnveidošanā un paplašināšanā. Šajā sakarā Komiteja savā atzinumā “Eiropas pētniecības telpa — jaunas perspektīvas” (1) jau atzīmēja nepieciešamību īstenot pasākumus ERI izveides procesa paātrināšanai, kas būtu solis uz priekšu, lai padarītu Eiropas ekonomiku par viskonkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē;

3.

uzskata, ka reģioni un vietējās pašvaldības jāuzskata par būtiskākajām teritoriālās un ekonomiskās pārvaldības struktūrām, un atzīmē Eiropas reģionu un pašvaldību izšķirīgo nozīmi jaunās Lisabonas stratēģijas īstenošanā, lai, izmantojot uz inovācijām vērstu stratēģiju, sekmētu Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

4.

atzīmē katra Eiropas reģiona īpašās raksturiezīmes gan uzņēmējdarbības struktūras, gan pieredzes un specializācijas aspektā. Aicina vērst uzmanību uz nepieciešamību ņemt vērā minētās īpašās raksturiezīmes, veidojot saikni starp reģioniem un īstenojot tiem piemērojamos pasākumus vispārējās konkurētspējas palielināšanai. Šajā sakarā jānodrošina, lai tādas specifiskās īpašības kā atsevišķu reģionu nošķirtība nav iemesls noraidošai attieksmei, kad tiek iesniegts pieteikums par ERI izveidi. Tāpēc būtu jāizstrādā pasākumi, lai nomaļajiem reģioniem nodrošinātu iespēju piekļūt šim infrastruktūru virtuālajam tīklam;

5.

aicina dalībvalstis inovācijas politikas izstrādē pieņemt ar reģioniem saskaņotus un kopīgus lēmumus, gan arī metodes un instrumentus minētās politikas sekmēšanai, lai iegūtie rezultāti atbilstu arī vietējā un reģionālā līmeņa aktuālajām vajadzībām;

6.

atbalsta Konkurētspējas padomes secinājumus (2) par ERI pārvaldības uzlabošanu, kuri balstīti uz redzējumu ilgtermiņā un kuru izstrādē piedalījās Komisija, dalībvalstis, kā arī interešu grupas un iedzīvotāji. Šajā sakarā Komiteja atbalsta priekšlikumu jau sākotnējā izstrādes posmā iesaistīt ERI pārvaldībā visas attiecīgās puses, jo īpaši zinātnieku aprindas, ievērojot subsidiaritātes principu un izveidojot saikni ar citām politikām, proti, izglītības, inovācijas un kohēzijas politiku;

7.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pieņemt nepieciešamos pasākumus, kas ļautu efektīvi un pilnībā iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības minēto divu iniciatīvu pārvaldībā;

8.

atbalsta Kopienas tiesiskā regulējuma izstrādes uzsākšanu, ko pieprasījušas dalībvalstis un kura mērķis ir sekmēt izcilības infrastruktūru efektīvu izveidi Eiropā, ar ko veicina pētniecību un palielina Eiropas konkurētspēju attiecībā pret trešām valstīm;

9.

iesaka Komisijai, nosakot prasības dalībai ERI, līdz ar dalībvalstīm, starpvalstu organizācijām un trešām valstīm pilntiesīgu dalībnieku statusā iekļaut arī reģionus. Reģionus nevajadzētu uzskatīt par attiecīgās dalībvalsts pārstāvjiem, bet gan neatkarīgām pārvaldības vienībām, jo tiem ir pietiekama kapacitāte un resursi, kā arī attīstītas zinātniski tehnoloģiskās sistēmas, lai pienācīgi līdzdarbotos dalītās vadības procesā, kas nepieciešams vērienīgu izcilības infrastruktūru ieviešanai un īstenošanai;

10.

lai nodrošinātu pētniecības infrastruktūras starptautisku raksturu, iesaka gadījumos, kad ERI dalībnieki ir reģioni, tiem jābūt vismaz trīs dažādu dalībvalstu reģioniem, neatkarīgi no pārējo ERI dalībnieku izcelsmes;

11.

atzinīgi vērtē, ka ERI finansēšanā var izmantot gan pētniecības pamatprogrammu, gan arī struktūrfondus. Komiteja arī ierosina saskaņoti izmantot citus publiskus un privātus finansēšanas avotus, kas pieejami ES dalībvalstīs;

12.

ierosina Eiropas līmenī ieviest stratēģijas koordinēšanas mehānismus, tajos iesaistot atbilstīgākās interešu grupas, lai nodrošinātu, ka ERI piemērojamā politika tiek īstenota efektīvi, ietverot tādus svarīgus jautājumus kā iniciatīvu novērtējums un problēmu risinājums saistībā ar jaunu ERI atrašanās vietas izvēli;

13.

atbalsta Komisijas viedokli, ka nepieciešams sekmēt iniciatīvas, kas veicina informācijas un pieredzes apmaiņu starp iesaistītajām pusēm, un to īstenošanu tādā veidā, kas palielinātu ieguvumu attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību uzņēmējdarbības, zinātniskajā, akadēmiskajā un tehnoloģiju sistēmā. Šajā sakarā atzinīgi vērtē Interneta portālu par pētniecības infrastruktūrām, ko nesen izveidoja Eiropas Komisija sadarbībā ar Eiropas Zinātnes fondu;

14.

atzīst, ka pašreizējās juridiskās formas nosaka ierobežojumus, kas apgrūtina Eiropas pētniecības infrastruktūru izveidi, kā arī neparedz izstrādāt Eiropas mēroga sistēmu, lai panāktu infrastruktūru efektīvāku darbību un starptautiskās pētniecības attīstības šķēršļu novēršanu;

15.

atgādina, ka starptautiskajā, valstu un Eiropas līmenī pastāv arī citi ERI papildinoši instrumenti. Daži no tiem tiek izstrādāti konkrētam mērķim, savukārt citu instrumentu, piemēram, Eiropas Teritoriālās sadarbības grupas (ETSG), mērķi ir plašāki, proti, atvieglot un sekmēt teritoriālo kohēziju, lai stiprinātu ekonomisko un sociālo kohēziju dažādās jomās. Komiteja iesaka nodrošināt ERI atbilstību jau izveidotajiem minētajiem instrumentiem, lai panāktu iespējami labāko rezultātu;

16.

aicina jo īpaši ņemt vērā ETSG kā alternatīvu juridisku instrumentu Eiropas mēroga pētniecības infrastruktūru izveidei (3). Šajā sakarā Padomes jaunās regulas 5. un 9. apsvēruma formulējumam vajadzētu būt skaidrākām;

17.

atzīmē, ka šobrīd Eiropas pētniecības infrastruktūras galvenokārt vēsturisku iemeslu dēļ ir izvietotas Rietumeiropā, tādēļ būtu jāplāno to vienmērīga izplatīšana visā ES teritorijā un, ja iespējams, arī starp dalībvalstīm. Infrastruktūru decentralizēta izplatīšana nodrošinātu priekšrocības reģioniem, kā arī nodrošinātu Eiropas mērogā nepieciešamās jaunās infrastruktūras; to varētu sekmēt, izmantojot virtuālo tīklu, kas savstarpēji savienotu visas minētās infrastruktūras, pievēršot īpašu uzmanību mazajām un vidējām pētniecības infrastruktūrām, kurām varētu būt svarīga nozīme zināšanu pilnveidošanā stratēģisko interešu jomās, kā arī ekonomikas un inovāciju attīstībai attiecīgajās vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

18.

piekrīt Konkurētspējas padomes 2008. gada 30. maijā notikušās sanāksmes secinājumiem, kuros Komisija un dalībvalstis aicinātas atbalstīt reģionu kapacitāti un Eiropas vietējās pašvaldības, lai panāktu modernu pētniecības infrastruktūru izveidi un uzsāktu to darbību. Komiteja iesaka īstenot šādus pasākumus:

19.

vērš uzmanību uz reģionu un vietējo pašvaldību nozīmi inovatīvas vides attīstībā saistībā ar ERI, ņemot vērā reģionālo politiku būtisko ietekmi gan zinātnieku piesaistīšanā, gan ERI kā reģionālās attīstības centru izveides sekmēšanā. ERI var radīt nozīmīgas sociāli ekonomiskas priekšrocības pilsētām un reģioniem, kuros tās izvietotas;

20.

piekrīt, ka Eiropas Komisijai ir jāpieņem lēmums par ERI. Komiteja uzskata, ka šāda kārtība būs vienkāršāka un prasīs mazāk laika nekā tad, ja Padome katru lēmumu saistībā ar ERI pieņemtu atsevišķi. Lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas pilnīgu pārskatāmību un leģitimitāti, Komiteja iesaka sniegt sīkāku pārskatu par Eiropas Komisijas novērtēšanas kritērijiem, kā arī izveidot koordinācijas komiteju, kuras sastāvā būtu dalībvalstu pārstāvji un/vai attiecīgajā gadījumā arī reģionu vai vietējo un reģionālo pašvaldību, vai to apvienību pārstāvji, kuru viedoklis Komisijas lēmumos saistībā ar ERI būtu izšķirīgs. Komiteja arī iesaka dalībvalstīs izveidot atbilstošus koordinēšanas mehānismus, kas nodrošinātu katras koordinācijas komitejā pārstāvētās dalībvalsts viedokļa saskanību ar attiecīgā reģiona pausto viedokli;

21.

atzinīgi vērtē administratīvo, juridisko un fiskālo šķēršļu novēršanu ERI juridiskajā formā, kas ierosināta ar minēto Regulu, saistībā ar nodokļu atbrīvojumu un elastīgākām publiskā iepirkuma procedūrām, kas pēc Komitejas domām palīdzēs atvieglot vērienīgu pētniecības infrastruktūru izveidi, kā arī palielināt to darbības efektivitāti un sasniegt labākus rezultātus;

22.

atzīmē reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgo nozīmi kopīgo pētniecības programmu izstrādē, jo tās vistiešāk saskaras ar īpašajiem vietējiem apstākļiem gan zinātnisko tehnoloģiju, gan uzņēmējdarbības jomā, un līdz ar to arī pārzina sadarbības nosacījumus stratēģiskajās jomās. Vairāki Eiropas reģioni jau piedalās un sekmīgi piemēro pētniecības programmu koordinācijas un sadarbības instrumentus, piemēram, ERA-NET projektos. Reģionu komitejas priekšlikumi ir orientēti uz pieeju, ka ne tikai dalībvalstis, bet galvenokārt reģionālās pašvaldības rosina sadarbības kopējās programmas projektu izstrādi;

23.

atzīmē nepieciešamību priekšlikumā iekļaut un definēt efektīvākos koordinācijas mehānismus, ar ko nodrošina līgumu pareizu darbību, kuri noslēgti starp Eiropas dažādiem reģioniem un vietējām pašvaldībām;

24.

apzinās, ka ir pamatota nepieciešamība izstrādāt programmu, iekļaujot tajā minētos elementus; tomēr Komiteja uzskata, ka būtu vēlams, lai minētās programmas īstenošana neradītu papildu slogu dalībvalstīm un reģioniem, tāpēc Komisijai minētā programma jāatbalsta, ne vien sekmējot līgumu noslēgšanu, bet arī sniedzot ieguldījumu un piešķirot finanšu resursus, kas ir priekšnosacījums programmas sekmīgai īstenošanai. Komiteja iesaka Komisijai nākotnē izveidot savu fondu minētās iniciatīvas atbalstam;

25.

pirms jaunu programmu ieviešanas iesaka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm pienācīgi izvērtēt visas iespējas, lai panāktu sinerģiju starp starptautiskajām politikām un jau esošajiem sadarbības instrumentiem, izveidojot mehānismus, lai pārliecinātos, ka pašreizējās koordinācijas programmas, proti, ERAnet programma, atklātā koordinācijas metode, Eiropas Tehnoloģiju platformas u.c. tiek izmantotas pilnībā;

26.

atzīst, ka ir svarīgi izstrādāt iniciatīvas, kas balstītas uz Eiropas pētniecībā, izstrādē un inovācijā iesaistīto pušu savstarpējo sadarbību, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķi — padarīt Eiropas ekonomiku par konkurētspējīgāko un dinamiskāko ekonomiku pasaulē. Komiteja iesaka minētajā koordinēšanā izmantot augšupējo metodi, ņemot vērā “mainīgās ģeometrijas” un subsidiaritātes principus. Šajā sakarā reģionu brīvprātīga līdzdalība jāuzskata par soli ceļā uz “mainīgās ģeometrijas” principa lielāku izmantošanu;

27.

atbalsta Komisijas viedokli, ka nepieciešams kopīgi risināt jautājumus, kas pārsniedz valsts līmeni, jo reģioni un vietējās pašvaldības vislabāk pārzina risināmās problēmas un nepilnības, un tieši resursu, personu un zināšanu apvienošana palielinātu iespējas rast vissarežģītāko zinātniski tehnisko problēmu risinājumus;

28.

aicina par kopīgās programmas prioritārajiem jautājumiem lemt vienprātīgi, ņemot vērā lielu daļu to reģionu, kuriem ir attiecīgā kompetence un pieredze, kā arī rīkot īpašas konsultācijas ar zinātnieku aprindām un visām iesaistītajām pusēm;

29.

ņemot vērā minētās programmas mainīgo būtību, ierosina ar šo programmu radīt pragmatisku, elastīgu un detalizētu procesu, kurā svarīga nozīme būtu reģionālajām pētniecības prioritātēm.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/14

—

apstiprina tādas Eiropas līmeņa stratēģijas nozīmi, kuras mērķis ir atbalstīt tautsaimniecisko izaugsmi un nodarbinātību un kuras pamatā ir jauninājumi, pētniecība un konkurētspēja, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējo krīzi finanšu tirgos un tās paredzamo ietekmi uz visu tautsaimniecību. Vienlaicīgi jānostiprina šīs stratēģijas ilgtspēja, gan ievērojot kohēzijas un solidaritātes principus, gan pateicoties vides aizsardzībai;

—

secina, ka 2005. gada Eiropadomes pavasara sanāksmē atjaunotā izaugsmes un nodarbinātības stratēģija, neraugoties uz aicinājumu veidot Eiropas partnerību, nav spējusi pilnībā panākt to institucionālo dalībnieku nepieciešamo iesaistīšanos, kas ir tās galvenie īstenotāji. Komiteja uzsver, ka Eiropadomes pavasara sanāksmē tika atzīta “vietējā un reģionālā līmeņa nozīme izaugsmes un nodarbinātības palielināšanā” un norādīts, ka “lielāka atbildība par izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju visos pārvaldes līmeņos sekmēs saskaņotāku un efektīvāku politiku veidošanu”;

—

atzīmē, ka tādēļ, ka trūkst minētās līdzdalības izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā, Lisabonas stratēģijas mērķi nekļūst par integrētām rīcībpolitikām katrā pārvaldes līmenī un ka tādēļ izveidojušies procesi, kas ne vienmēr ir efektīvi attiecībā uz saimnieciskās izaugsmes un labākas nodarbinātības mērķu sasniegšanai paredzēto ražošanas, finanšu, cilvēku un sociālo resursu izmantošanu.

Ziņotājs

:

Flavio DELBONO kgs (IT/ALDE) Emīlijas-Romanjas reģiona padomes loceklis un priekšsēdētāja vietnieks

1.

pieņem zināšanai, ka palielinās atšķirības Eiropas un pasaules mēroga ekonomikas izaugsmē, sevišķi saistībā ar apstākļu maiņu, ko izraisa tirgu globalizācija;

2.

apstiprina tādas Eiropas līmeņa stratēģijas nozīmi, kuras mērķis ir atbalstīt tautsaimniecisko izaugsmi un nodarbinātību un kuras pamatā ir jauninājumi, pētniecība un konkurētspēja, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējo krīzi finanšu tirgos un tās paredzamo ietekmi uz visu tautsaimniecību. Vienlaicīgi jānostiprina šīs stratēģijas ilgtspēja, gan ievērojot kohēzijas un solidaritātes principus, gan pateicoties vides aizsardzībai;

3.

secina, ka 2005. gada Eiropadomes pavasara sanāksmē atjaunotā izaugsmes un nodarbinātības stratēģija, neraugoties uz aicinājumu veidot Eiropas partnerību, nav spējusi pilnībā panākt to institucionālo dalībnieku nepieciešamo iesaistīšanos, kas ir tās galvenie īstenotāji. Komiteja uzsver, ka Eiropadomes pavasara sanāksmē tika atzīta “vietējā un reģionālā līmeņa nozīme izaugsmes un nodarbinātības palielināšanā” un norādīts, ka “lielāka atbildība par izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju visos pārvaldes līmeņos sekmēs saskaņotāku un efektīvāku politiku veidošanu”;

4.

īpaši atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības foruma secinājumiem, pastāv “Lisabonas paradokss”, proti, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā (izglītība, jauninājumi, pētniecība vietējā/reģionālā līmenī), bet bieži vien tās neuztver savu darbību kā Lisabonas stratēģijas daļu (apjomradītu ietaupījumu/plašas piemērošanas trūkums). Lielākā daļa no tām Lisabonas stratēģiju neuzskata par patiesi noderīgu;

5.

uzskata, ka Lisabonas stratēģiju varēs efektīvi īstenot tikai tad, ja vietējā un reģionālajā līmenī būs spēja izglītot, piesaistīt un izmantot cilvēkresursus, elastīgas un daudzpusīgas zināšanas, kā arī kvalificētus zinātniekus un augsta līmeņa tehniskos darbiniekus, ja tam raksturīgi uzvedības modeļi, vērtības, uz uzticību balstītas attiecības un organizatoriskās spējas, kas veicina dalībnieku un uzņēmumu mijiedarbību un sadarbību, ja tajā tiek sekmēta tirgus darbība un dzīves kvalitāte, ja tajā ir atbilstīga un samērīga materiālā un nemateriālā infrastruktūra, kā arī uzticamas un efektīvas iestādes;

6.

atzīmē, ka tādēļ, ka trūkst minētās līdzdalības izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā, Lisabonas stratēģijas mērķi nekļūst par integrētām rīcībpolitikām katrā pārvaldes līmenī un ka tādēļ izveidojušies procesi, kas ne vienmēr ir efektīvi attiecībā uz saimnieciskās izaugsmes un labākas nodarbinātības mērķu sasniegšanai paredzēto ražošanas, finanšu, cilvēku un sociālo resursu izmantošanu;

7.

atgādina Reģionu komitejas pēdējā laikā sagatavotajos atzinumos par Lisabonas stratēģiju izteiktās piezīmes saistībā ar:

8.

līdz ar to uzsver nepieciešamību pēc:

9.

lai stratēģiju īstenotu ar panākumiem, uzskata, ka dažādiem pārvaldības līmeņiem jāīsteno lēmumi, kas paredzēti pavasara Eiropadomes pamatnostādnēs, izmantojot integrētāku pieeju un koordinējot programmas attiecīgajās politikas jomās, lai palielinātu politikas veidošanas efektivitāti. Šajā sakarā ir jāveicina vairāklīmeņu pārvaldības līgumi;

10.

mudina Eiropas Savienības vietējās un reģionālās pašvaldības, to apvienības un tīklus (piemēram, Lisabonas reģionu tīklu) veikt pasākumus, kas pārsniedz to formālās kompetences, lai stratēģijas ietvaros sāktu konkrētu politiku un pasākumus, kuru mērķis būtu orientēt un atbalstīt ekonomisko un sociālo struktūru nolūkā sasniegt izaugsmes un nodarbinātības mērķus;

11.

aicina 27 ES valstu valdības efektīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības Lisabonas stratēģijas īstenošanā no sākuma līdz tās beigu posmam. To var panākt, piemēram:

12.

lūdz Eiropas Komisiju gada pārskatā, kas jāpublicē 2008. gada decembrī, dot padziļinātāku stratēģijas īstenošanas pārskatu, strukturēti analizējot katras valsts vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi un līdzdalību stratēģijas pārvaldībā;

13.

aicina nākamo pavasara Eiropadomi (2009) veicināt integrētas politikas veidošanas un vairāklīmeņu pārvaldības instrumentu iespējami plašāku izplatīšanu, jo tie ir pastāvīgs politikas veidošanas elements visā ES līdz 2010. gadam un arī pēc tam;

14.

apstiprina savas saistības veicināt stratēģijas panākumus gan ar tās īstenošanas uzraudzību reģionālā un vietējā līmenī, gan ar aktīvu valstu auditu atbalstu, kā arī ar valstu delegāciju starpniecību;

15.

turklāt aicina Eiropas Komisiju un visu līmeņu iestādes apņemties pastiprināt komunikāciju Tā būtu jāvirza gan uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, informējot par pieņemtajām rīcībpolitikām un programmām, kuru mērķis ir tādu darbību un plānu finansēšana, kas atbilst Lisabonas programmas mērķiem, gan uz iedzīvotājiem saistībā ar ietekmi, ko izaugsmes un nodarbinātības stratēģija var radīt ikdienas dzīvē, lai veidotu lielāku sapratni par to, ko var sniegt darbība Eiropas līmenī.

16.

sakarā ar pastāvīgām pārmaiņām pasaules mērogā un Lisabonas stratēģijas nepilnīgu īstenošanu ir vajadzīgas plašas pārdomas par tādas Kopienas līmeņa darbības turpmāko nozīmi, kas vērsta uz lielākas izaugsmes un labākas nodarbinātības mērķu sasniegšanu;

17.

svarīgu priekšnosacījumu izaugsmei un nodarbinātībai Komiteja saskata Eiropas Savienības ātrā un saskaņotā rīcībā, lai radītu drošību finanšu tirgos un regulētu tos;

18.

vēlas, lai, konkrēti iesaistoties visiem dalībniekiem, kuru darbībai ir izšķirīga nozīme mērķu sasniegšanā, tiktu sāktas visaptverošas pārdomas un plašas debates par:

19.

uzsver, ka Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas īstenošana jākoncentrē uz konkurētspēju, kuras pamatā ir pētniecība un jauninājumi. Tas ir būtisks elements, kas var ļaut sasniegt ES tautsaimniecības un tirdzniecības telpas reālu starptautisku konkurētspēju, bet iekšējā nodarbinātības tirgū — kvantitatīvas un kvalitatīvas pārmaiņas. Papildus tam jāturpina īstenot pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas veicināšanai un tiesību aktu izstrādes procesa uzlabošanai. Izaugsmes sociālajai, ekonomiskajai un vides ilgtspējai arī turpmāk jābūt atsauces elementam, nosakot konkurētspējas mērķa īstenošanas pasākumus;

20.

ierosina Kopienas darbību neparedzēt kā visaptverošu stratēģiju, bet kā koordinētu un integrētu politiku strukturētu kopumu, īpaši tādēļ, lai būtu iespējama noteiktāka un dziļāka darbība;

21.

uzsver, ka izstrādājot, koordinējot un īstenojot politiku un plānus, kas veidos jauno konkurētspējas programmu, ir vajadzīgs efektīvāks Kopienas lēmumu pieņemšanas process. Vienlaikus jāievēro dalībvalstu kompetence saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šajā sakarā Kopienas budžeta pārskatīšanas gaitā būtu jāpieņem svarīgi lēmumi par labu konkurētspējas politikai — gan kvantitatīvi novērtējot līdzekļu piešķiršanu, gan arī cieši koordinējot rīcībpolitikas. Ja attiecīgās kompetences ir piešķirtas dalībvalstīm, Eiropas Savienības un tās dalībvalstu rīcībā jābūt efektīviem lēmumu pieņemšanas un dažādu pārvaldes līmeņu koordinēšanas instrumentiem, lai nodrošinātu paredzētās politikas panākumus;

22.

uzsver, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi, kas vērsti uz investīciju palielināšanu un kvalitatīvu uzlabošanu lietišķajos pētījumos. Visu pārvaldes līmeņu kopīga darba mērķim jābūt veicināt un atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus tādu investīciju veidu meklējumos, kas, saglabājot uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū, ļautu uzņēmumiem iekļauties starptautiskajā tirgū. Publiskās investīcijas pamatpētījumos obligāti jāsaskaņo ar ievērojamām privātām investīcijām lietišķos pētījumos par produktu un procesu inovāciju;

23.

apzinoties nozīmi, kāda ir vienotajam tirgum kā patiesas un efektīvas konkurētspējas stratēģijas nepieciešamam nosacījumam, aicina vēlreiz apņemties īstenot visus pasākumus, kas vērsti uz vienotā tirgus īstenošanu. Turklāt Komiteja lūdz atzīt šā tirgus vietējo un reģionālo dimensiju, lai nodrošinātu lielākas konkurences iespējas MVU, kas vietējo daudzveidību izmantotu konkurētspējas interesēs;

24.

īstenojot patiesu un efektīvu konkurētspējas stratēģiju, jāpievērš īpaša uzmanība nelaimes gadījumu skaita darba vietā samazināšanai;

25.

uzsver, ka ir vajadzīga Eiropas enerģētikas politika ražošanas, patēriņa un apgādes jomā, pakāpeniski samazinot enerģētisko atkarību no trešajām valstīm. Tas ir galvenais elements, lai atbalstītu Eiropas uzņēmumu, sevišķi MVU, konkurētspēju un lai nodrošinātu iedzīvotājiem atbilstošu dzīves kvalitātes standartu saglabāšanu;

26.

uzskata, ka proaktīvi un dažādos veidos jāveicina sieviešu nodarbinātība, ievērojot, ka īstenojamo pasākumu noteikšana ir dalībvalstu vai reģionālo un vietējo pašvaldību uzdevums saskaņā ar to kompetencēm. Pieredze rāda, ka sieviešu darbs ir jūtīgāks attiecībā uz neto atalgojumu nekā vīriešu darbs un ka dažos gadījumos dažādi atvieglojumi darbā jaunpieņemtajām sievietēm varētu veicināt daudzās dalībvalstīs pastāvošo trūkumu novēršanu, lai īstenotu Lisabonas mērķus;

27.

norāda, ka līdzās iedzīvotāju skaita samazināšanās seku pārvarēšanai daudzos reģionos ir steidzami jārisina demogrāfiskā problēma, ko izraisa iedzīvotāju novecošana Eiropā. Tāpēc papildus tādai vērīgai imigrācijas politikai, kurā ņemtas vērā arī cilvēciskās un sociālās vajadzības, ir vajadzīga arī jauna labklājības politika ģimeņu atbalstam. Imigrācijas politikai jārosina ne tikai augsti kvalificētu speciālistu un personu ar vadības iemaņām imigrācija, bet vajadzības gadījumā arī nekvalificēta darbaspēka imigrācija, lai spētu atbalstīt ražošanu MVU ietvaros, ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu un/vai vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzības. Sociālā un ekonomikas globalizācija nepieļauj tādus izturēšanās veidus, kas līdz šim bieži vien bija par iemeslu nelegāla darba tirgum;

28.

atgādina par augsta līmeņa zinātniskās izglītības, pamatizglītības, vidusskolas izglītības, profesionālās izglītības un tālākās izglītības nozīmi, jo tādējādi paveras iespējas iegūt augstu kvalifikāciju un tiek radīti priekšnoteikumi un iespējas palielināt iedzīvotāju, arī sieviešu, līdzdalību profesionālajā un radošajā dzīvē. Tādēļ ir jāveicina pasākumi, lai panāktu skolu nepabeigušo personu skaita būtisku samazināšanos;

29.

sakarā ar iepriekš minēto Reģionu komiteja uzsver nepieciešamību kā atsauces punktu saglabāt Eiropas projekta galvenās vērtības;

30.

tādēļ vērš uzmanību uz Eiropas sociālā modeļa un Eiropas Sociālās programmas, kā arī Boloņas procesa un Kopenhāgenas procesa nozīmi izglītības un apmācības jomā. Neraugoties uz to daudzveidību, valstu sistēmām ir kopīgi pamati un principi, kas veido kopīgu sociālā progresa redzējumu. Šī kopīgā redzējuma ietvaros arvien lielāka nozīme ir sociālās jomas dalībniekiem, vietējām kopienām, grupām, vietējam un reģionālajām pašvaldībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

31.

atgādina apņemšanos aizsargāt vidi, gan īstenojot vietējas nozīmes pasākumus, gan pasākumus, kuriem ir pasaules mēroga ietekme, sevišķi saistībā ar Kioto protokolu par klimata pārmaiņām. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka vietējai un reģionālajai dimensijai svarīga ir Komisijas izstrādātā “iniciatīvu pakete attiecībā uz ilgtspēju”, bet jo īpaši paziņojums par rīcības plānu saistībā ar ilgtspējīgu rūpniecības politiku, kas ir integrēta stratēģija ar mērķi palīdzēt ES ekonomikai kļūt ne vien konkurētspējīgākai, bet no ekoloģiskā viedokļa ilgtspējīgākai;

32.

turklāt atgādina, ka vietējās situācijas pārzināšana ir viens no svarīgākajiem aspektiem, lai vietējā un reģionālajā līmenī sasniegtu Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, un tāpēc būtiski ir izveidot kopīgu statistisku informāciju, kā arī datu izmantošanas sistēmu, kas jāattīsta arī vietējā un reģionālajā līmenī;

33.

ierosina īstenot stratēģiju laikposmam pēc 2010. gada, pamatojoties uz labāku pārvaldību, kas ienestu jaunu dinamismu Eiropas pasākumos izaugsmes un nodarbinātības sekmēšanai. Jāizveido pārvaldība, kas spēj pārvarēt pašreizējo mehānismu grūtības (atvērtā koordinācijas metode, vienošanās par kritērijiem, strukturālie rādītāji un citi tehniski uzlabojumi);

34.

šīs pārvaldības pamatā jābūt

35.

ņemot vērā lēmumus, kas jāpieņem par Eiropas izaugsmes un nodarbinātības politikas jomām pēc 2010. gada, Reģionu komiteja arī turpmāk sniegs ieguldījumu debatēs. Šajā nolūkā Reģionu komiteja izskatīs arī iespēju izveidot specializētu darba grupu dialogam ar citām Kopienas iestādēm.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/19

—

atgādina ES iestādēm, ka vietēja līmeņa pasākumiem ir būtiska nozīme, lai sasniegtu 20 % energoefektivitātes mērķus. Reģionu un pašvaldību izšķirošo nozīmi minētā mērķa sasniegšanā jau ir plaši atzinusi Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments;

—

norāda, ka transports, mājokļi un sabiedrisko vietu apgaismes infrastruktūra, ko plāno un nodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības, ir jomas, kurās iespējams panākt CO2 emisiju ievērojamu samazinājumu un energoietaupījumus;

—

apsver nepieciešamību izstrādāt pilsētu rīcības plānus, kas atbilstu reģionālajiem un valstu plāniem. Reģionālie plāni varētu veidot vietējā un valsts līmeņa iniciatīvu saikni, kas nodrošinātu vietējo plānu izstrādi saskaņotā veidā. Svarīgi, lai rīcības plānos tiktu noteikti konkrēti instrumenti mērķu sasniegšanai un būtu pieejams atbilstošs finansējums;

—

pakts būtu jāizvērš atkārtoti, lai dotu skaidru iespēju visu līmeņu pašvaldībām, ieskaitot reģionālās pašvaldības, piedalīties šajā iniciatīvā;

—

aicina pielāgot ES līdzekļus un finansējumu, lai noteiktu par prioritāriem pasākumus ilgtspējīgas enerģijas izmantošanas jomā, piemēram, reģionālā finansējuma procentuālā apjoma palielināšanu (no 3 % līdz 5 %) mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanai; EIB aizdevumiem jābūt tieši pieejamiem vietējām pašvaldībām un reģioniem, kuri vēlas ieguldīt energoefektivitātes programmās, sekmēt ilgtspējīgu energoresursu izmantošanu un samazināt CO2 emisijas.

Ziņotāja

:

Kay TWITCHEN kdze (UK/PPE), Eseksas grāfistes padomes locekle

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas uzaicinājumu sniegt komentārus par reģionu lomu pilsētas mēru pakta ietvaros;

2.

uzsver, ka katram iedzīvotājam ir tiesības zināt, kādus pasākumus veic ievēlētie pārstāvji, lai nodrošinātu apkārtējās vides ilgtspējību nākamajām paaudzēm;

3.

uzsver, ka pilsētas mēru pakts ir lieliska iespēja mēriem iesaistīt iedzīvotājus kopīgā un lietderīgā rīcībā cīņai pret klimata pārmaiņām, un tas dos iespēju Eiropas Savienībai apliecināt savu vadošo lomu minētajā jomā;

4.

atgādina ES iestādēm, ka vietēja līmeņa pasākumiem ir būtiska nozīme individuālu paradumu un attieksmes maiņā, kura ir ļoti svarīga, lai sasniegtu 20 % energoefektivitātes mērķus, turklāt reģionu un pašvaldību izšķirošo nozīmi minētā mērķa sasniegšanā jau ir plaši atzinusi Eiropas Komisija (1) un Eiropas Parlaments (2);

5.

norāda, ka, popularizējot ilgtspējīgu enerģijas apgādi un energoefektivitāti, pilsētas mēru pakts var kalpot par stimulu pilsētām un reģioniem pārmaiņu īstenošanā, lai pasargātu vismazāk aizsargātās iedzīvotāju kategorijas, jo īpaši tos, kuriem ir zemi vai fiksēti ienākumi, no augstu energoresursu cenu un degvielas trūkuma radītās ietekmes; tomēr visiem pasākumiem jābūt vērstiem uz to, lai izvairītos no subsidētas enerģijas patēriņa un lai nodrošinātu ievērojamus finansiālus stimulus ar mērķi paaugstināt energoefektivitāti un samazināt enerģijas patēriņu, ja vien tas iespējams;

6.

piezīmē, ka reģionālās un vietējās pašvaldības jau ir uzsākušas īstenot pasākumus un iniciatīvas, kas sekmēs ES klimata pārmaiņu politikā izvirzīto mērķu sasniegšanu, līdz ar drosmīgu un nepieciešamu lēmumu pieņemšanu demonstrējot vadošo lomu energoefektivitātes palielināšanas jomā, lai iedzīvotāji un apkārtējā vide būtu ieguvēji. Pilsētu mēru pakts līdzās dažām līdzīgām valstu un starptautiskām iniciatīvām nodrošina spēcīgu mehānismu, lai dotu jaunu impulsu minētā darba turpināšanai;

7.

atzinīgi vērtē faktu, ka tagad paredzēts ņemt vērā pašvaldību līdzšinējos sasniegumus energoefektivitātes paaugstināšanas un enerģijas taupīšanas jomā, un rosina pašvaldības, kuras guvušas panākumus minētajā jomā, aktīvi iesaistīties pakta īstenošanā un iesniegt savus projektus;

8.

atzinīgi vērtē pakta izveidi un to Eiropas pašvaldību politisko saistību augsto līmeni, kas apņēmušās panākt enerģijas ietaupījumus par vairāk nekā 20 %. Tomēr, ja minētājā iniciatīvā piedalīsies vienīgi lielās pilsētas, tai varētu būt simbolisks raksturs. Šobrīd ir pienācis laiks iesaistīt visu līmeņu vietējās iestādes, jo īpaši reģionu pašvaldības, atbilstoši katras dalībvalsts pārvaldes struktūrai, lai paātrinātu pievienošanos paktam, kā arī palielināt cita veida praktiskajā darbā iesaistīto partneru skaitu. Būtu jāinformē mazas pašvaldības par iespēju apvienoties reģionālos tīklos;

9.

tādēļ aicina reģionālās un vietējās iestādes kļūt par vienlīdz nozīmīgām pakta dalībniecēm un iesaistīties ES klimata pārmaiņu jomā noteikto saistību izpildē;

10.

atzinīgi vērtē progresu tiesiskā regulējuma jomā, ko nodrošina Enerģētikas un klimata pārmaiņu pakete, kas sniegs tiesisko noteiktību un pamatstruktūru pasākumiem, kas veicami pilsētas mēru pakta ietvaros. Tomēr ES līmenī ir nepieciešama aktīvāka rīcība, lai ievērotu dalībvalstu saistības samazināt enerģijas patēriņu par 20 %;

11.

izsaka nožēlu par to, ka nav noteikts saistošs mērķis energoefektivitātes jomā 2008. gadā paredzētajos pasākumos cīņā pret klimata pārmaiņām, kas neļauj sasniegt nepieciešamo CO2 samazinājumu, kā arī

12.

uzsver, ka bez pamatprogrammas, kurā noteikti mērķi ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, pilsētas mēru pakts vien nebūs pietiekams, lai panāktu emisiju samazinājumu vismaz par 20 %, kā to apņēmušies pakta dalībnieki. Svarīgi, lai klimata un enerģētikas mērķu izstrādāšanā būtu iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tiktu noteikti konkrēti instrumenti mērķu sasniegšanai un būtu pieejams atbilstošs finansējums;

13.

atkārtoti uzsver RK agrāk pieņemtajos atzinumos par minēto jautājumu pausto nostāju (3). Reģioniem, tāpat kā pilsētām, ir galvenā nozīme enerģētikas jomā, un tie ir atbildīgi par daudziem pasākumiem saistībā ar plānošanu, atļauju izsniegšanu, ieguldījumiem, valsts pasūtījumu piešķiršanu, ražošanu un patēriņu. Transports, mājokļi, sabiedrisko iestāžu ēkas un sabiedrisko vietu apgaismes infrastruktūra, ko plāno un nodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības, ir jomas, kurās iespējams panākt CO2 emisiju ievērojamu samazinājumu un energoietaupījumus;

14.

uzsver gan patēriņa preču, gan dabas resursu, piemēram, ūdens, patēriņa samazināšanas ietekmi ar vispārējo mērķi samazināt emisijas un enerģijas izmantošanu. Tā kā reģionālo pašvaldību darbība aptver gan pilsētas, gan laukus, tās daudzos gadījumos var vairāk ietekmēt pārmaiņas paradumos nekā atsevišķas vietējās pašvaldības; līdz ar to reģionālajām pašvaldībām ir lielākas iespējas mudināt iedzīvotājus mainīt paradumus;

15.

tādēļ atzīst reģionu būtisko nozīmi un pauž cerību, ka kompetentās reģionālās iestādes mudinās to teritorijās esošās pašvaldības iesaistīties pakta īstenošanā;

16.

apsver nepieciešamību izstrādāt pilsētu rīcības plānus, kas atbilstu reģionālajiem un valstu plāniem. Reģionālie plāni varētu veidot vietējā un valsts līmeņa iniciatīvu saikni, kas nodrošinātu vietējo plānu izstrādi saskaņotā veidā. Svarīgi, lai rīcības plānos tiktu noteikti konkrēti finansiālie, tehniskie, cilvēkresursu, juridiskie un novērtēšanas instrumenti, kā arī grafiks mērķu sasniegšanai;

17.

atgādina, ka starp reģioniem ir ļoti lielas atšķirības, ka klimata pārmaiņas var īpaši ietekmēt atsevišķas sistēmas, nozares un reģionus, un pielāgošanās spēja, kas dažādās nozarēs un reģionos atšķiras, ir cieši saistīta ar sociālekonomisko attīstību; šajā sakarā reģioniem un vietējām pašvaldībām ir būtiska nozīme;

18.

atzinīgi vērtē pakta “salīdzinošā novērtējuma” elementu un uzsver reģionu iespējamo vadošo lomu, lai apzinātu vietējās rīcības iespējas, veiktu paraugprakses apmaiņu, projektu partneru izvēli, līdzekļu piešķiršanu, progresa novērtējumu un izplatītu informāciju par labiem rezultātiem. Vietējā līmeņa iniciatīvas jāiekļauj reģionālajā vai valsts programmā, lai paplašinātu ietekmi un rastu partnerības iespējas. Turklāt būtu jāsniedz reģioniem iespēja pašiem brīvi izvirzīt tālejošus, ilgtspējīgus mērķus, kas pārsniedz valstu programmās iekļautos;

19.

atzīst, ka būtisks faktors pakta veiksmīgai vai neveiksmīgai īstenošanai būs to partnerību apjoms, kas apņemas īstenot pasākumus. Lai pasākumi būtu efektīvi, tiem jābūt pietiekami plašiem, lai būtu jūtama to ietekme, bet arī pietiekami nelieliem, lai nodrošinātu vietēja līmeņa piedalīšanos. Tā kā lielākās pilsētas var sasniegt apjomradītus ietaupījumus, reģioni, lai sekmētu ilgtspējīgu energoresursu izmantošanu un samazinātu CO2 emisijas, šajā sakarā var palīdzēt mazākām pašvaldībām un lauku pašvaldībām, kur energoefektivitātes problēmas bieži vien ir daudz plašākas;

20.

atgādina Komisijai par reģionu un pilsētu būtisko ietekmi uz enerģētikas tirgiem, jo reģioni un pilsētas ir gan lieli siltuma un elektrības patērētāji, gan piegādātāji, cita starpā izmantojot kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas sistēmas un sadzīves atkritumu pārstrādes sistēmas, piemēram, reģenerējot atkritumus enerģijā, ražojot biogāzi ar anaerobās sadalīšanas metodi un ražojot cieto reģenerēto kurināmo, kā arī attīstīt atjaunojamās un alternatīvās enerģijas avotus ar zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni;

21.

tādējādi pakts būtu jāizvērš atkārtoti, lai dotu skaidru iespēju visu līmeņu pašvaldībām, ieskaitot reģionālās pašvaldības, piedalīties šajā iniciatīvā ar mērķi aptvert iespējami lielāku teritoriju, tostarp lauku teritorijas, kurās ir ievērojamas problēmas energoefektivitātes, ilgtspējīgu energoresursu sekmēšanas un CO2 emisiju samazināšanas jomā. Pakts būtu jāsaskaņo ar valstu tāda veida iniciatīvām, kas ir līdzīgas pilsētu mēru paktam;

22.

atkārtoti pauž atbalstu pakta mērķiem un darbības jomai, ieskaitot enerģijas pieprasījuma un patēriņa samazināšanu, ilgtspējīgas un drošas energoapgādes un patēriņa attīstīšanu, izmantojot reģeneratīvo energoresursu veicināšanu un produktu energoefektivitātes uzlabošanu;

23.

uzsver, ka emisiju samazināšanas pasākumu galvenais mērķis ir ilgtermiņa noturība, līdz ar to mērķi ir jāsaista ar kvalitātes kritērijiem, lai nodrošinātu ilgtspējību;

24.

uzsver: lai pakta ietekme būtu ilglaicīga, tas stingri jāiekļauj to iestāžu programmās, kas tam pievienojušās, tādējādi aizsargājot minētajā iniciatīvā paustās apņemšanās un mērķus no turpmākas iejaukšanās vai vājinot ietekmi, kas varētu rasties iespējamu politiskās vadības pārmaiņu vai administratīvo un robežu izmaiņu rezultātā;

25.

norāda, ka īstermiņa budžeta ierobežojumi rada problēmas reģioniem un pilsētām, kas veic vidēja termiņa vai ilgtermiņa ieguldījumus un pieņem lēmumus politikas jomā, lai uzlabotu energoefektivitāti, sekmētu ilgtspējīgu energoresursu izmantošanu un samazinātu CO2 emisijas. Valsts rīcības novērtējuma mērķos tas ir jāņem vērā;

26.

tā kā nav vienas visām ES dalībvalstīm kopīgas “reģiona” vai “mēra” definīcijas, ierosina pakta darbības ietvaros nodrošināt, lai no pievienošanās paktam netiktu izslēgtas citas struktūras;

27.

uzsver atšķirības ES pilsētu un reģionu sasniegumos CO2 emisiju samazināšanas jomā un enerģijas patēriņā pēdējos gados, kā arī to, ka atsevišķi līderi minētajā jomā jau ir panākuši vairāk. Jāņem vērā ar patēriņu un ražošanu saistītās energointensitātes atšķirības, kā arī stāvoklis siltumnīcefekta gāzu emisiju jomā dalībvalstīs, jo īpaši atšķirības lauku un pilsētu apgabalos;

28.

aicina atbalstīt emisiju samazināšanas bāzes līnijas noteikšanu, kā arī izstrādāt skaidrus norādījumus par to, kā ir jāsniedz ziņojumi ar emisijas rādītājiem un kādā veidā jāveic mērījumi. Tas ir būtiski, lai datus varētu salīdzināt un novērtēt;

29.

ierosina salīdzinošajā novērtēšanā iekļaut gan neveiksmīgu, gan veiksmīgu risinājumu piemērus, lai izvairītos no kļūdu atkārtošanas. Minētajiem piemēriem vajadzētu būt tieši piemērojamiem, un tādēļ jāsniedz arī sīkāka informācija par visām iniciatīvām, ieskaitot to budžetu. ES vajadzētu izmantot ASV mēru konferences un Ziemeļaustrumu un Vidusatlantijas (ASV) reģionālās iniciatīvas par siltumnīcefekta gāzu emisiju secinājumus;

30.

tā kā daudzas pilsētas un administratīvie rajoni ir reģionālo vai valsts mēroga tīklu locekļi, kuri ir izstrādājuši metodoloģijas un uzskaites sistēmas, ierosina apsvērt šo sistēmu izmantošanu pakta ietvaros, vienlaikus izskatot iespēju vidējā termiņā saskaņot pārskatu sagatavošanu un novērtēšanas līdzekļus. Tādējādi varētu izvairīties no metodoloģiju atkārtotas izstrādes un veicināt plašāku līdzdalību paktā. Minētā priekšlikuma mērķis ir nodrošināt, lai lielākā daļa pašvaldību, kuras iekļāvušās esošajos tīklos, pievienotos mēru paktam;

31.

ierosina pirms rīcības plānu izstrādes pakta grafikos iekļaut izcilības standartus un esošās iniciatīvas, kas tiek uzskatītas par paraugpraksi un kuras var izmantot visās dalībvalstīs; Tas nodrošinātu iespēju atspoguļot šo paraugpraksi rīcības plānā, ko izstrādā pilsētas un reģioni;

32.

uzsver Eiropas un valstu aspekta nozīmi vietēja līmeņa pasākumu veiksmīgā īstenošanā, un jo īpaši Komisijas neveiksmi 2006. gada energoefektivitātes rīcības plāna izstrādē un pilnveidošanā; Tas būs nepieciešams, lai rosinātu dalībvalstis, to reģionus un pilsētas pārsniegt ES mērķi par 20 % samazināt emisijas apjomu;

33.

atkārto jūnija Eiropadomes sanāksmē izteikto aicinājumu Eiropas Komisijai un dalībvalstīm paātrināt minētā mērķa īstenošanu un apsvērt tā pārskatīšanu;

34.

mudina veidot tiešu saikni starp valstu un reģionu rīcības plāniem, jo reģionu rīcības plāni ir nepieciešamais starpposms starp ilgtspējīgas enerģētikas plānu valsts līmenī un pilsētu un administratīvo apgabalu plānu. Svarīgi, lai klimata un enerģētikas mērķu izstrādē būtu iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tiktu noteikti konkrēti instrumenti mērķu sasniegšanai un būtu pieejams atbilstošs finansējums;

35.

aicina pielāgot ES līdzekļus un finansējumu, lai noteiktu par prioritāriem pasākumus ilgtspējīgas enerģijas izmantošanas jomā, piemēram, reģionālā finansējuma procentuālā apjoma palielināšanu (no 3 % līdz 5 %) mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanai; EIB aizdevumiem jābūt tieši pieejamiem vietējām pašvaldībām un reģioniem, kuri vēlas ieguldīt energoefektivitātes programmās, sekmēt ilgtspējīgu energoresursu izmantošanu un samazināt CO2 emisijas;

36.

tādēļ ierosina, veicot ES finansējuma programmu vidusposma pārskatīšanu, ņemt vērā to, kā visas programmas iespējams pielāgot, lai atbalstītu energoefektivitāti, sekmētu ilgtspējīgu energoresursu izmantošanu, samazinātu CO2 emisijas un nodrošinātu energoefektivitātes uzlabošanai paredzēto programmu pieejamību pilsētās un reģionos. Piemēram, veicot iespējamo finanšu pārskatīšanu, papildus reģionālā/kohēzijas finansējuma palielināšanai, lai atbalstītu mājsaimniecību energoefektivitāti, jāparedz lielāki ieguldījumi jaunu tehnoloģiju pārdošanā tādu programmu ietvaros kā FP7. Varētu rasties nepieciešamība pārskatīt arī noteikumus par valsts atbalstu, lai varētu īstenot pasākumus rūpniecības un enerģētikas pārmaiņu jomā;

37.

aicina Komisiju turpināt attīstīt un paātrināt to pasākumu pārskatīšanu, ar kuru palīdzību varētu rosināt paradumu maiņu pilsētās un reģionos, piemēram, popularizējot un klasificējot energoefektīvus produktus;

38.

uzskata, ka reģionu un pilsētu centieni līdz 2020. gadam sasniegt un pārsniegt 20 % energoefektivitātes mērķi tiks atbalstīti, minēto mērķi nosakot par saistošu un attiecīgi papildinot ES energoefektivitātes rīcības plānu, iekļaujot tajā prasību dalībvalstīm pārskatīt valstu rīcības plānus, lai atspoguļotu minēto mērķi.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/23

—

atzīst, ka šobrīd dalībvalstīs brīvprātīgo darbs organizēts ļoti atšķirīgi, un norāda, ka trūkst statistikas datu un izsmeļošu pētījumu par brīvprātīgo darbu;

—

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt brīvprātīgo organizāciju sadarbības sekmēšanu, izveidojot ne tikai brīvprātīgajiem jauniešiem paredzētu Eiropas tīmekļa vietni, bet arī datu bāzi, kas ļauj iepazīties ar labāko praksi, projektiem, iespējām un sīku informāciju. Eiropas Komisijai jāizmanto valstu, reģionālā un vietējā informācija un uz to jānorāda, lai jauniešiem tā būtu vieglāk pieejama;

—

atbalsta Eiropas Parlamenta un citu iestāžu iniciatīvu 2011. gadu pasludināt par Eiropas brīvprātīgā darba gadu un ir gatava aktīvi piedalīties ar to saistīto pasākumu īstenošanā. Minētā gada laikā īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniešiem un viņu līdzdalībai sabiedrības dzīvē;

—

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības apņēmīgi sekmēt brīvprātīgā darba ieviešanu izglītības sistēmā, lai jaunieši jau agrīnā dzīves posmā saskartos ar brīvprātīgo darbību un to uzskatītu par pašsaprotamu ieguldījumu sabiedrības dzīvē. Būtu jāparedz iespēja tāda veida darbību iekļaut mācību plānos;

—

uzskata, ka brīvprātīgs darbs ir īpaši vērtīga mobilitātes iespēja jauniešiem. Tādēļ nelabvēlīgākā stāvoklī esošiem jauniešiem, kas vēlas veikt brīvprātīgo darbu un kas parasti nevar tik lielā mērā (vai nemaz) izmantot mobilitātes priekšrocības, ir nepieciešams dažāda veida atbalsts. Tāpēc būtu jāatbalsta jauniešu darbaudzinātāju un jaunatnes vadītāju apmācība un mobilitāte. Efektīvāk jāizmanto arī iespējas, kas šīs mērķa grupas sasniegšanā ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

Ziņotāja

:

Rinda DEN BESTEN kdze (NL/PES) Utrehtas domes locekle

1.

atzīst, ka šobrīd starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības veidā, kā tiek organizēts brīvprātīgo darbs, un norāda, ka trūkst statistikas datu un pienācīga pētījuma par brīvprātīgo darbu. Tā kā likumdošanas un noteikumu saskaņošana nav ne iespējama, ne arī vēlama, Reģionu komiteja darbu sadalīt posmos. Pirmajā posmā jāveic izsmeļošs pētījums par dalībvalstīs pastāvošajām dažādajām sistēmām un likumdošanu, kā arī noteikumiem, kas regulē brīvprātīgo darbu, par (potenciālo) gados jauno brīvprātīgo vēlmēm un šķēršļiem, ar kuriem viņi saskaras, vēloties veikt brīvprātīgo darbu pāri robežām, un par to, ko brīvprātīgais darbs dod brīvprātīgajiem jauniešiem, reģioniem, kas viņus nosūta, un reģioniem, kuri viņus uzņem. Šāda informācija sekmēs debates un palīdzēs izveidot jaunu politiku, kas pilnībā atbilst pašreizējai situācijai jauniešu brīvprātīgā darba jomā Eiropā;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosmi veicināt brīvprātīgo jauniešu mobilitāti Eiropā;

3.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas radošo pieeju, meklējot veidu, kā atvieglot jauniešu brīvprātīgo darbu kādā citā Eiropas valstī, tomēr norāda, ka valstīs pieņemto noteikumu, kas regulē brīvprātīgo darbību, pielāgošana nav risinājums, jo brīvprātīgā darba organizācijas veidi Eiropas valstīs ir ļoti dažādi. Minēto iemeslu dēļ mēs iesakām sekmēt brīvprātīgo organizāciju sadarbību (tās var būt pilsoniskās sabiedrības vai valdības struktūras) dažādās Eiropas valstīs vai starp tām un mudinām dalībvalstis veicināt pārrobežo brīvprātīgās darbības projektus;

4.

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt brīvprātīgo organizāciju sadarbības sekmēšanu, izstrādājot ne tikai brīvprātīgajiem jauniešiem paredzētu Eiropas tīmekļa vietni, bet arī datu bāzi, kas ļauj iepazīties ar labāko praksi, projektiem, iespējām un datiem. Eiropas Komisijai būtu jāizmanto valstu, reģionālā un vietējā informācija un uz to jānorāda, lai jauniešiem tā būtu vieglāk pieejama;

5.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi brīvprātīgo darba jomā un jo īpaši saistībā ar jauniešiem, kuru iespējas ir mazākas. Brīvprātīgais darbs var būt sākums jauniešu ar mazākām iespējām integrācijai, un tā kā daudzās dalībvalstīs vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par jauniešu politiku un ir uzkrājušas daudz attiecīgu zināšanu un pieredzes, tas ir līmenis, kur bieži atrasti inovatīvi un radoši risinājumi un sāktas nozīmīgas partnerības. Jo īpaši svarīga nozīme vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jauniešu motivēšanā, jo tās atrodas tuvu organizācijām, kas pieņem brīvprātīgos un var tos pārliecināt par brīvprātīgo apmaiņas priekšrocībām;

6.

aicina dalībvalstis vietējām un reģionālajām pašvaldībām piešķirt atbilstošu finansējumu tādu sabiedrisko mērķu īstenošanai, kas virzīti uz jauniešu brīvprātīgo darbu un mudina dalībvalstis izmantot ES fondus un programmas (piemēram, Eiropas Sociālo fondu un programmu “Jaunatne darbībā”), lai palielinātu starptautisko brīvprātīgo darba projektu kvalitāti, atbalstot un sniedzot palīdzību valsts līmeņa, reģionālajām un vietējām brīvprātīgo organizācijām. Šāda atbalsta mērķis ir palīdzēt organizācijām veidot starptautiskos sakarus, apgūt īpašas prasmes, kas nepieciešamas citu valstu jauniešu uzņemšanai un starptautisku projektu īstenošanai;

7.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām sniegt lielu atbalstu tādas infrastruktūras izveidei, kas sekmē brīvprātīgo darbu, vienlaikus, protams, neskarot brīvprātīgo darba neatkarību. Vietējo un reģionālo brīvprātīgo centru izveidošana, piemēram, var veicināt brīvprātīgo darbu un informācijas izplatīšanu, jauniešu motivāciju veikt pārrobežo brīvprātīgo darbu un brīvprātīgā darba kvalitātes un efektivitātes novērtēšanu;

8.

pauž patiesu nožēlu par to, ka vēl joprojām pastāv sociāli, saimnieciski un administratīvi šķēršļi, kas apgrūtina brīvprātīgo jauniešu mobilitāti, un rosina Eiropas Komisiju uzsākt šo šķēršļu apzināšanu, veicot plašāku pētījumu par brīvprātīgo darbu (kā minēts šā atzinuma 1. punktā). Tā kā trūkst datu par brīvprātīgo darbu, Komiteja aicina Eiropas Komisiju līdz 2001. gadam iepazīstināt ar plaša pētījuma rezultātiem, lai varētu pielāgot brīvprātīgā darba politiku;

9.

atbalsta Eiropas Parlamenta un citu iestāžu iniciatīvu 2011. gadu pasludināt par Eiropas brīvprātīgā darba gadu un ir gatava aktīvi piedalīties ar to saistīto pasākumu īstenošanā. Minētā gada laikā īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniešiem un viņu līdzdalībai sabiedrības dzīvē;

10.

vēlas, lai īpaši tiktu sekmēta valodas barjeru mazināšana Eiropā, mudinot brīvprātīgos apgūt valodas;

11.

norāda, ka brīvprātīgā darba definīcija, ko ierosinājusi Komisija, ir jāpaplašina. Brīvprātīgais darbs var būt gan pilnas slodzes darbs, gan pusslodzes darbs, aptvert garāku vai īsāku laikposmu, tas var būt neapmaksāts darbs vai darbs par atlīdzību, paredzot kabatas naudu vai izdevumu apmaksāšanu, atkarībā no mērķgrupas un apstākļiem;

12.

uzsver nozīmi, kāda ir agrāk iegūtu prasmju atzīšanai, lai brīvprātīgais tās varētu izmantot tālākajā karjerā (darbā vai mācībās). Brīvprātīgo darbs būtībā ir svarīga neformālo mācību forma un palīdz padarīt izglītību jauniešiem pieejamāku. Tāpēc jāpaplašina skolu, sabiedrisko organizāciju un uzņēmumu iespējas atzīt brīvprātīgajā darbā iegūtās prasmes un izmantot attiecīgos instrumentus, kas jau izveidoti, proti, Europass un Youthpass;

13.

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības apņēmīgi sekmēt brīvprātīgā darba ieviešanu izglītības sistēmā, lai jaunieši jau agrīnā dzīves posmā saskartos ar brīvprātīgo darbību un to uzskatītu par pašsaprotamu ieguldījumu sabiedrības dzīvē. Būtu jāparedz iespēja tāda veida darbību iekļaut mācību plānos;

14.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt līdzsvaru starp brīvprātīgā darba sniegto pievienoto vērtību jauniešu dzīvē un sabiedrības dzīvē (visās tās jomās). Jauniešu intereses un viņu attīstība vienmēr ir svarīgāka, savukārt jauniešu aktīva attieksme un iesaistīšanās sabiedrības dzīvē ir sabiedrības interesēs;

15.

atzinīgi vērtē Eiropas Brīvprātīgo dienestu (EBD) un pauž cerību, ka arī turpmāk tas attīstīs savu darbību, lai pēc iespējas vairāk jauniešu varētu veikt pārrobežu brīvprātīgo darbu.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/30

—

atzinīgi vērtē Komisijas pieaugošo izpratni par to, ka vietējās pašvaldības “arvien biežāk izsaka vēlmi iesaistīties procesā un kļūt par attīstības dalībniecēm”, tomēr uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības šajā jomā nav jaunienācējas; tās aktīvi darbojas jau vairākas desmitgades un ir gan apņēmības pilnas, gan ieinteresētas aktīvi piedalīties sadarbībā attīstības jomā, tās finansēšanā un reformā;

—

atkārtoti uzsver vajadzību izveidot “biržu” (elektronisku interneta portālu) vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas aktīvi iesaistījušās decentralizētā sadarbībā, pamatojoties uz mehānismu, kas būtu izveidots atbilstoši vietējās un reģionālās pašvaldības līmeņa sistēmai. Tas ievērojami atvieglos attīstības sadarbībā aktīvi iesaistīto Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību savstarpējo informācijas apmaiņu un dos iespēju saskaņot vietējo un reģionālo pašvaldību projektus Eiropā un attīstības valstīs. Tas veicinātu decentralizētas sadarbības projektu izstrādi un uzlabotu to koordināciju, radītu sinerģijas un ļautu novērst divkāršu darba veikšanu; atzinīgi vērtē attiecīgo sadarbību ar Attīstības ĢD;

—

vērš uzmanību uz to, ka daudzām ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ar attīstību saistīti sakari ar tām līdzīgām iestādēm attīstības valstīs, tātad tās ir uzkrājušas pieredzi, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība, komunālie pakalpojumi (ūdens un atkritumu apsaimniekošana), piekrastes zvejniecība un akvakultūra, infrastruktūra, komunikācijas, vide, lauku attīstība, reģionu saimnieciskā attīstība, atbalsts vietējo iestāžu darbībai un politikas decentralizācija;

—

norāda, ka, tiecoties uzlabot attīstības politikas efektivitāti un saskaņotību, jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību loma palīdzības saņēmējās valstīs.

Ziņotāja

:

Heini UTUNEN kdze (FI/ALDE), Jiveskiles pilsētas padomes locekle

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, jo politika attīstības jomā ir steidzami nepieciešama, lai pasaules mērogā apkarotu nabadzību tās cēloņus un panāktu līdztiesību. Eiropa nevar norobežoties no pārējās pasaules problēmām;

2.

pauž cerību, ka 2008. gads būs izšķirošs ES darbībā attīstības jomā, Tūkstošgades attīstības mērķus tiecoties padarīt par politisku prioritāti;

3.

pauž bažas par to, ka jau otro gadu pēc kārtas ES atbalsts attīstībai samazinās un ka tikai dažas valstis (piemēram, Nīderlande, Zviedrija un Dānija) pilda starptautiskās saistības attiecībā uz sniegtā atbalsta apjomu;

4.

tāpat pauž nožēlu par faktu, ka Eiropas Savienības nodrošinātā atbalsta apjoms ir ne tikai pārāk mazs, bet tas arī netiek pietiekami efektīvi izmantots;

5.

uzskata, ka paziņojums ir ļoti svarīgs vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka ES jāizmanto ietveroša pieeja, iesaistot vietējo pašpārvaldi un pilsonisko sabiedrību gan Eiropā, gan attīstības valstīs;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas pieaugošo izpratni par to, ka vietējās pašvaldības “arvien biežāk izsaka vēlmi iesaistīties procesā un kļūt par attīstības dalībniecēm”, tomēr uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības šajā jomā nav jaunienācējas; tās aktīvi darbojas jau vairākas desmitgades un ir gan apņēmības pilnas, gan ieinteresētas aktīvi piedalīties sadarbībā attīstības jomā, tās finansēšanā un reformā; uzsver, ka dažas Eiropas provinces un reģioni jau veic proporcionālu daļu no maksājumiem, lai sasniegtu mērķi — 0,7 % nacionālā kopienākuma veltīt sadarbībai attīstības jomā;

7.

ir gandarīta par Reģionu komitejas un Komisijas auglīgo sadarbību, kas apliecina, ka Reģionu komitejas un vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme attīstības politikā tiek arvien vairāk atzīta. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāuzskata par svarīgiem partneriem, kas iesaistīti ES politikā attīstības jomā;

8.

atgādina par principu, ka labai pārvaldībai sekmīgā attīstības politikā ir izšķiroša nozīme un ka labas pārvaldības būtisks aspekts ir izpratne par to, ka labākos lēmumus pieņem iedzīvotājiem vistuvākajā iespējamajā līmenī;

9.

atzīst, ka liela nozīme ir budžeta un nozaru atbalstam, jo īpaši visnabadzīgākajās valstīs, tomēr rosina izveidot valdības un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku attiecību mehānismu, ar kura palīdzību var attīstīt jaunu palīdzības izmantošanas kultūru. Šāds mehānisms var būt shēma vietējo vai reģionālo pašvaldību līmenī, lai sasaistītu valdībai un pilsoniskajai sabiedrībai paredzēto palīdzību;

10.

norāda, ka lielāka un efektīvāka Eiropas partneru sadarbība nodrošinātu pasākumu savstarpējo papildināmību un stratēģisko ilgtspēju, jo īpaši attiecībā uz atbalsta pārvaldību;

11.

aicina, lai Komisija piešķirtu prioritāti Eiropas Attīstības fonda (EAF) iekļaušanai Kopienas budžetā un nodrošinātu nepieciešamo koordināciju ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) Eiropas paplašināto kaimiņattiecību politikas ietvaros, lai uzlabotu ES pasākumu saskaņošanu, īstenojot attīstības sadarbības politiku;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai ES jāizmanto tāda pieeja, kas sekmē līdzdalību un vietējo un reģionālo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos attīstības politikā gan Eiropas līmenī, gan attīstības valstīs;

13.

aicina vietējo un reģionālo pašpārvaldi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas uzskatīt par pilntiesīgiem dalībniekiem, no kuriem katram ir svarīgs, bet atšķirīgs uzdevums un nozīme attīstības politikas īstenošanā, un vēlas, lai to darbība būtu saskaņota, papildinoša, efektīva, pārredzama un demokrātiska;

14.

atkārtoti uzsver vajadzību izveidot “biržu” (elektronisku interneta portālu) vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas aktīvi iesaistījušās decentralizētā sadarbībā, pamatojoties uz mehānismu, kas būtu izveidots atbilstoši vietējās un reģionālās pašvaldības līmeņa sistēmai. Tas ievērojami atvieglos attīstības sadarbībā aktīvi iesaistīto Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību savstarpējo informācijas apmaiņu un dos iespēju saskaņot vietējo un reģionālo pašvaldību projektus Eiropā un attīstības valstīs. Tas veicinātu decentralizētas sadarbības projektu izstrādi un uzlabotu to koordināciju, radītu sinerģijas un ļautu novērst divkāršu darba veikšanu; atzinīgi vērtē attiecīgo sadarbību ar Attīstības ĢD;

15.

atzinīgi vērtē Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes (CEMR) iniciatīvu izveidot pašvaldībām paredzētu interneta portālu, ar kura starpniecību pašvaldības varēs sameklēt sadraudzības pilsētu Eiropā. Komiteja atzinīgi vērtē CEMR pārvaldītā mērķsadarbības portāla darbības jomas paplašināšanu, kas sekmē Eiropas un jaunattīstības valstu pašvaldību mērķsadarbību. Komitejai jāpastiprina un jāatbalsta CEMR šobrīd veiktais darbs.

16.

uzsver, ka visiem eiropiešiem, tostarp publiskajām iestādēm, privātajam sektoram un iedzīvotājiem jāuzņemas atbildība par pasaules mēroga attīstības jautājumiem;

17.

norāda — lai gan (atkarībā no dalībvalsts) ne visi vietējās un reģionālās pārvaldes līmeņi ir kompetenti attīstības sadarbības jomā, tas nozīmē, ka ir jānosaka Eiropas līmeņa kolektīvā atbildība par attīstības jautājumiem; sadarbība attīstības jomā vienā vai otrā veidā jāiekļauj vietējo un reģionālo pašvaldību darbībā, pat ja ne tieši iesaistoties finansiālās palīdzības projektos ar partneriem attīstības valstīs. Veidus, kā to izdarīt, varētu izklāstīt īpašā apmaiņas “forumā”;

18.

no vietējās un reģionālās pašpārvaldes viedokļa par pozitīvu uzskata to, ka Komisija atzīst nepieciešamību vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt sadarbībā attīstības jomā, un Komisijas paziņojumu atzinīgi vērtē jo īpaši no minētā aspekta;

19.

vērš uzmanību uz to, ka daudzām ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ar attīstību saistīti sakari ar tām līdzīgām iestādēm attīstības valstīs, tātad tās ir uzkrājušas pieredzi, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība, komunālie pakalpojumi (ūdens un atkritumu apsaimniekošana), piekrastes zvejniecība un akvakultūra, infrastruktūra, komunikācijas, vide, lauku attīstība, reģionu saimnieciskā attīstība, atbalsts vietējo iestāžu darbībai un politikas decentralizācija;

20.

ir pārliecināta, ka šie projekti vietējām un reģionālajām pašvaldībām piešķirs leģitimitāti, sniegs zināšanas un pieredzi jomās, kas ir īpaši svarīgas attīstības valstu saimnieciskajā un sociālajā virzībā, un ka tādēļ ir būtiski svarīgi attīstības politikā piešķirt tām nozīmīgāku lomu un izmantot to pieredzi;

21.

uzsver, ka daudzās ES dalībvalstīs vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir juridiskā rīcībspēja piedalīties savu valstu īstenotajā attīstības politikā, izmantojot decentralizētu sadarbību. Tādēļ tās var uzskatīt par ES attīstības politikas un ārējo attiecību tiešām dalībniecēm;

22.

norāda uz decentralizētas sadarbības priekšrocībām un vērš uzmanību uz nepieciešamību to sekmēt, tā kā daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības tieši finansē un īsteno attīstības politiku. To attiecīgā darbība papildina attīstības politiku un palīdz to saskaņot;

23.

uzsver, ka pašvaldības un reģioni vēlas nostiprināt savu uz partnerattiecībām un pieredzi balstīto līdzdalību, jo īpaši darbojoties jomās, kas ir vietējās un reģionālās pārvades kompetencē. Tās arī sadarbojas ar attīstības sadarbības sociālajiem partneriem, lai informētu iedzīvotājus par tematu “solidaritāte ar attīstības valstīm”;

24.

uzskata, ka daudzlīmeņu perspektīvā vietējai un reģionālajai pašpārvaldei, ņemot vērā to tuvumu iedzīvotājiem un subsidiaritātes principu, jābūt valsts, Eiropas un pasaules mēroga attīstības politikas daļai un ka tā palīdz nodrošināt un uzlabot atbalsta efektivitāti;

25.

uzsver, ka nomaļo reģionu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga privileģēto partneru loma, lai izstrādātu ES politiku sadarbībai ar trešām kaimiņvalstīm; turklāt minētie reģioni ir laboratorija, lai īstenotu projektus, kuros jānodrošina Eiropas Attīstības fonda (EAF) un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) laba koordinācija;

26.

norāda, ka, tiecoties uzlabot attīstības politikas efektivitāti un saskaņotību, jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību loma palīdzības saņēmējās valstīs;

27.

uzsver, ka darbībā attīstības jomā un attīstības politikā vietējā līmeņa piedalīšanās un decentralizācija jāizvirza par galvenajiem principiem;

28.

vēlētos, lai tiktu sekmēta tāda pieeja, kas vietējai un reģionālajai pašpārvaldei Eiropā un attīstības valstīs ļautu labāk atbalstīt tos, kas ir ieinteresēti vai līdzdarbojas attīstības jautājumu risināšanā;

29.

piekrīt uzskatam, ka demokrātija nozīmē ne tikai brīvu izvēli, bet tiek īstenota ikdienā, tādējādi atspoguļojot saimniecisko un sociālo attīstību, kur būtiska loma ir vietējai un reģionālajai pašpārvaldei;

30.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību sniegtā pievienotā vērtība jo īpaši izpaužas to funkcijās, kas principā ir demokrātijas nodrošināšana un laba pārvaldība, un decentralizētas pārvaldības modeļa īstenošana;

31.

uzsver, ka Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji sadarbojas ne tikai ar saviem kolēģiem pasaules dienvidu daļā, bet ar visu pilsonisko sabiedrību;

32.

vērš uzmanību uz problēmām, ko izraisa atbalsta atkarība no vienpusējas, lejupējas sistēmas, kas ir visizplatītākā Eiropas Komisijas pieeja atbalsta sniegšanā. Trūkst patiesas partnerības un vietējā līmeņa un to pārstāvošo organizāciju (pašvaldību asociāciju) piedalīšanās, un tas nozīmē, ka finansējumam nav rezultātu vietējā līmenī. Vienlaikus NVO atbalsts, kas parasti tiek sniegts vietējā līmenī, ne vienmēr skar valsts iestādes un pašvaldības un institucionālos mehānismus, tādējādi tālāk ierobežojot atbalsta ietekmi ilgtermiņā un tā efektivitāti;

33.

uzskata, ka lejupējā sistēma neļauj atbilstīgi iesaistīties vietējām un reģionālajām iestādēm un vajadzīgajām personām, kā arī izmantot dažādas pieejas un plašu perspektīvu. Tādēļ ir nepieciešamas saites, kas savieno centrālo valdību un vietējo līmeni. Daudzās attīstības valstīs, kas saņem palīdzību, vietējā pašpārvalde un atbalsts ļautu panākt reālus risinājumus, kurus īstenojot, bez šaubām, jāņem vērā katrs atsevišķs gadījums;

34.

ir pārliecināta, ka sniedzot atbalstu attīstības jomā vietējām un reģionālajām pašvaldībām saņēmējā valstī, daudzos gadījumos varētu nodrošināt labāku, pārskatāmāku un ilgtspējīgāku pārvaldību. Šajā procesā arī jāsaglabā atbalsta sniedzēju administratīvā sloga samērīgums.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/34

—

norāda, ka ir gatava piedalīties turpmākajā kopējas imigrācijas politikas izstrādē un sniegt ieguldījumu minētajā politikā;

—

uzsver, ka kopēja imigrācijas politika pirmām kārtām būtiski skar vietējās un reģionālās pašvaldības. Pirmkārt, tieši tās visvairāk skar ar nelegālo imigrācijas saistītās grūtības, otrkārt, to pienākums ir sniegt cilvēkiem virkni pakalpojumu integrācijas procesa gaitā. Tādēļ tās ir plaši jāiesaista Eiropas legālās imigrācijas sistēmas izveidē, nelegālās imigrācijas apkarošanas pasākumos un attīstības sadarbībā ar izcelsmes valstīm;

—

uzsver imigrantu lielo nozīmi, ņemot vērā viņu ieguldījumu ES sociālekonomiskajā attīstībā. Lai stiprinātu Eiropas Ekonomikas zonas starptautisko konkurētspēju, ES jākļūst daudz pievilcīgākai. Tādējādi būtu arī iespējams efektīvāk izmantot vietējo un reģionālo potenciālu;

—

norāda, ka, izmantojot dalībvalstu kompetenci, proti, tiesībām noteikt, cik daudz trešo valsts valstspiederīgo tajās drīkst ieceļot no trešām valstīm, lai meklētu darbu kā darba ņēmēji vai kļūtu par pašnodarbinātiem, var ņemt vērā valsts un reģionālo darba tirgu vajadzības;

—

atzīst, ka ļoti liela nozīme ir uzņēmējvalsts oficiālās valsts valodas vai valodu zināšanām. Valsts valodas agrīna apguve atvieglo sekmīgu integrāciju arī vietējā un reģionālajā līmenī;

—

uzsver, ka nelegālā imigrācija un legālā imigrācija ir savstarpēji saistītas un ka legālās imigrācijas politikas izstrādē par vienu no galvenajiem jautājumiem jāuzskata nelegālās imigrācijas apkarošana. No vienas puses, konsekventi un saskaņoti jāapkaro nelegālā imigrācija, lai efektīvi izskaustu bieži vien labi organizētas noziedzīgas struktūras. No otras puses, jārada legālas imigrācijas iespējas tad, ja ir vērojams darbaspēka trūkums vai arī gadījumos, kad galvenais mērķis ir zināšanu apmaiņa un nodošana, kā arī imigrantu kvalifikācijas paaugstināšana noteiktā uzturēšanās periodā.

Ziņotājs

:

Werner JOSTMEIER kgs (DE/PPE) Ziemeļreinas–Vestfālenes landtāga loceklis

1.

atbalsta kopējo imigrācijas politiku, kuras izstrāde sākās Eiropadomes sanāksmē, kas notika Tamperē 1999. gadā, un ir turpinājusies līdz pat Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktam;

2.

norāda, ka Reģionu komiteja ir gatava piedalīties turpmākajā kopējas imigrācijas politikas izstrādē un sniegt ieguldījumu minētajā politikā. Šajā sakarā reģionālās un vietējās pašvaldības ir gatavas uzņemties jaunos uzdevumus un sekmēt paraugprakses apmaiņu šajā jomā vietējā un reģionālajā līmenī;

3.

pauž gandarījumu un atzinību par padziļināto sadarbību ar Eiropas Komisiju un uzskata, ka šī sadarbība jāturpina;

4.

atzinīgi vērtē partnerattiecību pieeju, ko īsteno ES Komisija. Dalībvalstīm un ES iestādēm būtu jāsadarbojas un jāsolidarizējas arī ar ieinteresētajiem vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjiem. Lai veiktu turpmākos uzdevumus, vajadzīgi koordinēti un saskaņoti pasākumi, kuru īstenošanai kopējas imigrācijas politikas ietvaros vajadzīga efektīva ES un dalībvalstu rīcība;

5.

uzsver, ka kopēja imigrācijas politika pirmām kārtām būtiski skar vietējās un reģionālās pašvaldības. Pirmkārt, tieši tās visvairāk skar nelegālās imigrācijas izraisītās sekas, otrkārt, to pienākums ir sniegt virkni pakalpojumu integrācijas procesa gaitā. Tādēļ tās ir plaši jāiesaista Eiropas legālās imigrācijas sistēmas izveidē, nelegālās imigrācijas apkarošanas pasākumos un attīstības sadarbībā ar izcelsmes valstīm;

6.

tāpat kā Komisija uzskata, ka vajadzīgi mehānismi, kas balstās uz dalībvalstu un ES solidaritāti atbildības sadalē un politiskās koordinācijas jomā. Reģionālās un vietējās pašvaldības norāda uz finansējumu, kas nepieciešams, piemēram, robežu uzraudzībai un kontrolei, kā arī integrācijas politikai, un kas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī ietekmē publiskās finanses;

7.

uzskata, ka ļoti svarīgi imigrācijas politikas elementi ir cilvēktiesību un tiesiskuma principu ievērošana, kā arī demokrātijas veicināšana. Eiropas Savienība garantē Pamattiesību hartā noteikto tiesību un principu, piemēram, cilvēka cieņas, brīvību, tiesību, vienlīdzības, solidaritātes, pilsoņu tiesību un tiesiskuma, ievērošanu. Šajā sakarā īpaša nozīme ir sieviešu un bērnu tiesībām. Tradīcijas vai rīcība, kas ir pretrunā ar minētajiem principiem, nav pieļaujamas. Eiropas kopējās vērtības, kas formulētas Pamattiesību hartā, nav apspriežamas. Eiropas Savienībā ikvienam jāpieņem Eiropas pamattiesības kā obligāti respektējamu vērtību kopums;

8.

norāda, ka daudzos Eiropas reģionos un pašvaldībās imigranti jau tagad ir svarīga un neatņemama sabiedrības sastāvdaļa. Eiropas Savienības sabiedrībai ir patiesi bagāts un daudzveidīgs kultūras mantojums, kas ir jāsaglabā un jāattīsta tālāk. UNESCO uzskata, ka kultūra ir parādība, kas aptver ne tikai mākslu un literatūru, bet arī dzīvesveidu, cilvēka pamattiesības, vērtību sistēmas, tradīcijas un ticības virzienus. Ieceļošana var vairot kultūras daudzveidību. Pasludinot Eiropas Starpkultūru dialoga gadu (1), Eiropas Savienība ir izrādījusi īpašu cieņu pret kultūras daudzveidību;

9.

ņemot vērā jau pieņemtos Reģionu komitejas atzinumus, aicina turpmākajos nākamās kopējas imigrācijas politikas (2) izstrādes posmos iesaistīt vietējo un reģionālo līmeni pārstāvošas ieinteresētās puses;

10.

uzsver migrantu lielo nozīmi, ņemot vērā viņu ieguldījumu ES sociālekonomiskajā attīstībā. Lai stiprinātu Eiropas Ekonomikas zonas starptautisko konkurētspēju, ES jākļūst daudz pievilcīgākai. Tādējādi būtu arī iespējams efektīvāk izmantot vietējo un reģionālo potenciālu;

11.

uzskata, ka noteikumiem obligāti jābūt skaidriem un pārredzamiem, un ka tie arī jāievēro, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem;

12.

uzskata, ka integrāciju veicinošas sistēmas ar pievilcīgiem uzturēšanās noteikumiem, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenēm, ir ļoti svarīgs stimuls, lai Eiropas Ekonomikas zonai piesaistītu vajadzīgo darba spēku. Izstrādājot labu ieceļošanas pārvaldības koncepciju, kuras pamatā ir darba tirgus principi, jāņem vērā arī ar ģimeņu atkalapvienošanu saistīti jautājumi atbilstoši Direktīvai 2003/86/EK;

13.

norāda, ka tāda kopēja imigrācijas politika, kas ļautu vienkāršot imigrantu uzņemšanas administratīvo procedūru, ievērojami samazinātu administratīvo slogu gan dalībvalstīm, gan reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

14.

aicina Komisiju izanalizēt, kādus pienākumus vietējām un reģionālajām pašvaldībām radīs Komisijas ierosinātie un Eiropas vai valstu līmenī īstenojamie pasākumi. Svarīgi arī, lai šādi vietējo un reģionālo pašvaldību iespējamie pienākumi tiktu finansēti valstu līmenī vai ar ES finanšu līdzekļiem;

15.

norāda, ka dažādu dalībvalstu darba tirgū ir atšķirīgas vajadzības. Tādēļ ES mēroga standartu, procedūru un uzturēšanās atļauju, piemēram, plānotās ES “zilās kartes”, iespējamā ieviešana jāizvērtē, ņemot vērā valstu, reģionālo un vietējo darba tirgu atšķirīgās prasības, dalībvalstu autonomiju nodokļu jomā un subsidiaritātes principu. Pamatojoties uz dalībvalstu kompetenci, proti, tiesībām noteikt, cik daudz trešo valsts valstspiederīgo tajās drīkst ieceļot no trešām valstīm, lai meklētu darbu kā darba ņēmēji vai kļūtu par pašnodarbinātiem, var ņemt vērā darba tirgus vajadzības;

16.

šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu aktīvi iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes tādu pasākumu rīkošanā, kas paredzēti darba ņēmēju prasmju labākai saskaņošanai ar pieprasījumu dažādās nozarēs atbilstoši vietējām un reģionālajām īpatnībām;

17.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvai dalībai ir liela nozīme imigrantu integrācijā. Turpmākajā kopējā imigrācijas politikā, kā arī papildu pasākumos, piemēram, Eiropas Integrācijas fonda darbībā, jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību īpašās vajadzības. Jānodrošina subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošana;

18.

uzskata, ka pamattiesību izmantošana ir saistīta ar atbildību un pienākumiem pret citiem cilvēkiem, sabiedrību un nākamajām paaudzēm. Eiropas kopējo vērtību ievērošana izpaužas kā apņemšanās izturēties ar cieņu un toleranci, kas ir mierīgas un demokrātiskas līdzāspastāvēšanas priekšnosacījums. Šajā ziņā svarīgs impulss var būt starpkultūru dialogs vietējā un reģionālajā līmenī;

19.

uzskata, ka svarīgs integrācijas priekšnoteikums ir visu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aktīva sadarbība, kā arī un imigrantu un uzņēmējvalsts sabiedrības pozitīva attieksme. Izcelsmes valstis var sniegt ieguldījumu, lai savus valstspiederīgos integrētu Eiropas uzņēmējvalstīs;

20.

atzīst, ka ļoti liela nozīme ir uzņēmējvalsts oficiālās valsts valodas vai valodu zināšanām. Valsts valodas agrīna apguve atvieglo sekmīgu integrāciju arī vietējā un reģionālajā līmenī. Būtu aktīvi jāveicina tas, ka imigranti un viņu bērni apgūst uzņēmējvalsts oficiālo valsts valodu vai valodas, un vienlaikus jāievēro tiesības apgūt savu dzimto valodu;

21.

uzskata, ka saprotamā veidā izklāstīta pamatinformācija par galamērķa pilsētu, apgabalu vai reģionu un vietējās sabiedrības dzīvesveidu ir prioritāte;

22.

uzsver, cik svarīgi ir iegūt pamatzināšanas par vietējās sabiedrības vēsturi un iestādēm. Veiksmīgas integrācijas pamatnosacījums ir iespēju nodrošināšana imigrantiem, lai viņi iegūtu šīs pamatzināšanas;

23.

iesaka organizēt uzņemšanas programmas un pasākumus nesen ieceļojušajiem trešo valstu pilsoņiem, lai viņi varētu iegūt pamatzināšanas par vietējās sabiedrības valodu, vēsturi, iestādēm, sociāli ekonomiskajiem aspektiem, kultūras dzīvi un galvenajām vērtībām;

24.

atbalsta inovatīvu programmu vai integrācijas modeļu finansēšanu, kuros iekļauta valodas apmācība un saziņas semināri, kā arī informācija par vietējās sabiedrības kultūras, politikas un sociālajiem aspektiem;

25.

uzskata, ka integrācijā ļoti svarīga ir izglītība. Vietējās un reģionālās pašvaldības izglītības jomā veic svarīgus uzdevumus, lai veicinātu iespēju vienlīdzību. Komisijas publicētajā Zaļajā grāmatā “Migrācija un mobilitāte — ES izglītības sistēmu problēmas un iespējas” (3) ir uzsvērta šī lielā izglītības nozīme integrācijas jomā. Izvērtējot apspriešanos, Komisijai būtu īpaši jāņem vērā uzdevumi, kurus uzņēmies vietējais un reģionālais līmenis;

26.

norāda, ka profesionālā dzīve ir imigrantu integrācijas būtisks priekšnoteikums. Bezdarbs bieži ir šķērslis, kas kavē integrāciju īpaši tad, ja darba nav jauniem cilvēkiem. Trešo valstu valstspiederīgo imigrāciju vajadzētu pieļaut atkarībā no dažādu dalībvalstu darba tirgus vajadzībām. Svarīgs integrācijas priekšnoteikums ir cilvēka spēja pašam ar savu darbu nodrošināt iztiku, turklāt tas ir veids, kā notiek iesaistīšanās sociālā nodrošinājuma sistēmās. Bez šāda priekšnosacījuma imigrācija radītu īpašus apgrūtinājumus vietējo un reģionālo pašvaldību sociālajai sistēmai, un panākt dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu tai būtu ļoti problemātiski;

27.

uzsver, ka nelegālā imigrācija un legālā imigrācija ir savstarpēji saistītas un ka legālās imigrācijas politikas izstrādē par galveno jautājumu jāuzskata nelegālās imigrācijas apkarošana. No vienas puses, konsekventi un saskaņoti jāapkaro nelegālā migrācija, lai efektīvi izskaustu bieži vien labi organizētas noziedzības struktūras; tādēļ ir svarīgi nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut noteikumus par nelegālās imigrācijas apkarošanu, tostarp arī par trešās valsts valstspiederīgo, kas nelegāli uzturas attiecīgajā valstī, atpakaļuzņemšanu. No otras puses, jārada legālas imigrācijas iespējas tad, ja ir runa par augsti kvalificētiem speciālistiem vai ja ir vērojams darbaspēka trūkums vai arī gadījumos, kad galvenais mērķis ir zināšanu apmaiņa un nodošana, kā arī imigrantu kvalifikācijas paaugstināšana noteiktā uzturēšanās periodā, un ja šāda imigrācija vēlāk veicina izcelsmes valstu attīstību;

28.

aicina sniegt izsmeļošu informāciju par attiecīgajiem ES fondiem un atbalsta programmām, lai visas ieinteresētās puses varētu tos izmantot vietējā un reģionālajā līmenī;

29.

uzskata, ka turpmākajā ES imigrācijas politikā būtu nepieciešams, lai aģentūras FRONTEX kapacitātes uzlabošanai robežkontroles un drošības apdraudējumu novēršanas pasākumu jomā tiktu piešķirts finansējums un cilvēkresursi, tādējādi nodrošinot minētās aģentūras spēju efektīvi pildīt savas funkcijas;

30.

sevišķi uzsver, ka turpmākajā ES imigrācijas politikā īpaša uzmanība jāpievērš vajadzībai uzlabot vietējo un reģionālo pašvaldību spēju vadīt migrāciju, jāpiešķir tām atbilstīgs finansējums un jānodrošina ES fondu un programmu pieejamība. Ja neizdosies izstrādāt ilgtspējīgu un sekmīgu, proti, visu iesaistīto pušu akceptētu, imigrācijas politiku, radīsies lielas sociālekonomiskas izmaksas, un šāda neveiksme apdraudētu mūsu labklājību, sociālo saskaņu un tautsaimniecības attīstību;

31.

aicina finansiāli atbalstīt integrācijas politiku un jo īpaši vietējā un reģionālajā līmenī īstenotu darbību izglītības jomā. Zaļajā grāmatā par migrāciju un mobilitāti apspriedīs Kopienas programmu un fondu ieguldījumu integrācijas politikā. Vietējā un reģionālā līmenī veicami un ar integrāciju saistīti uzdevumi izglītības jomā ir jāatbalsta no ES Integrācijas fonda līdzekļiem;

32.

norāda, ka turpmākajā ES imigrācijas politikā jāņem vērā tas, ka ir svarīgi veicināt dialogu un sadarbību ar izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm, un šajā nolūkā jāizmanto ES kaimiņattiecību politikas instrumenti, jāsadarbojas ar Vidusjūras reģiona valstu savienību, kā arī jāveido efektīva sadarbība attīstības jomā. Turklāt šādas sadarbības veicināšanā svarīga nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tas pirmām kārtām attiecas uz tām pierobežas pašvaldībām, kuras iespējams izmantot kā forumu sadarbībai ar kaimiņos esošām trešām valstīm;

33.

uzsver imigrācijas globālo aspektu, kuram ir tālejošas sekas gan izcelsmes valstīs, gan Eiropas Savienībā. Tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš migrācijas un attīstības jautājumu mijiedarbībai. Jāņem vērā arī tas, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija (“brain-drain”) nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt jaunattīstības valstu tautsaimniecību. Cirkulārās migrācijas gadījumā speciālisti pēc atgriešanās izcelsmes valstī varētu izmantot vai nodot tālāk apgūtās prasmes;

34.

uzskata, ka, ņemot vērā ar nelegālo migrāciju saistītās problēmas, turpmākajā ES imigrācijas politikā par prioritāti jāuzskata praksē īstenojami un saskaņoti pasākumi, kuru mērķis ir apkarot cilvēku tirdzniecību un noziedzīgus grupējumus, lai nepieļautu cilvēciskas traģēdijas;

35.

piekrīt viedoklim, ka Eiropas Savienībai steidzami jāveic pasākumi, lai apkarotu nelegālo imigrāciju, kas bieži saistīta galvenokārt ar sieviešu un bērnu ekspluatēšanu. Šajā sakarā jāveic mērķtiecīgi pasākumi. Sadarbībā ar izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm jāapkaro cilvēku kontrabandas tīkli un grupas, kas organizē cilvēku tirdzniecību vai tajā līdzdarbojas. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir pienācīgi jāiesaista šādos sadarbības pasākumos;

36.

saskata izdevību un iespējas īstenot sekmīgu imigrācijas politiku, kas var veicināt tautsaimniecības attīstību un kultūras daudzveidību. Vietējās un reģionālās pašvaldības atbalsta šādu politiku, kas vairo Eiropas Savienības ekonomisko un sociālo potenciālu. Vienlaikus jāuzsver, ka Eiropas Savienība varēs pilnībā baudīt priekšrocības, ko sniedz legālā migrācija, ja vien cīņa pret nelegālo imigrāciju būs visaptveroša un veiksmīga.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/38

—

uzskata, ka, lai iekļaušanas un solidaritātes jēdzieni būtu stabili, kohēzijas politikai arī turpmāk jācenšas nodrošināt ekonomisko un sociālo līdzsvaru, nepieļaujot, ka tai tiek izvirzīti pārāk daudzi pretrunīgi mērķi;

—

uzskata, ka kohēzijas un izaugsmes mērķi var būt savstarpēji saskaņoti un tiem jābūt tādiem, jo tie abi ir cieši saistīti, un uzsver, ka ir jānoskaidro, kā izaugsme var veicināt kohēziju, nevis tas, kā kohēzija var veicināt izaugsmi;

—

pauž šaubas, ka kohēzijas politikas instrumentiem būtu jānosaka konkurētspējas mērķi, kas ir raksturīgi izaugsmes stratēģijai, un pārdomās par struktūrfondu turpmāko organizāciju aicina izvērtēt Lisabonas stratēģijas ietvaros piešķirtā finansējuma ietekmi uz ekonomiskās un sociālās kohēzijas rezultātiem;

—

uzskata, ka ir jāizskata iespēja izstrādāt precīzākus un vispusīgākus attīstības un labklājības rādītājus, kas reģionālajā un vietējā līmenī atspoguļotu būtiskās atšķirības ienākumos, sabiedrisko pakalpojumu pieejamībā, veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātē, kā arī kultūras un profesionālās izglītības piedāvājumā;

—

uzsver, ka, ja vēlas panākt, lai kohēzijas politikai būtu svarīga nozīme ekonomiskā un sociālā līdzsvara stiprināšanā, tā jānodrošina ar atbilstīgiem resursiem un līdzekļiem, un norāda, ka pašreiz piešķirtais finansējums ir tikai nepieciešamais minimums šāda uzdevuma veikšanai.

Ziņotāja

:

Marta Vincenzi kdze (PSE/IT), Dženovas mērs

1.

uzskata, ka kohēzijas politikā līdztekus ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai ir aizvien svarīgāk ņemt vērā arī teritoriālo dimensiju, jo, neraugoties uz progresu un uzlabojumiem, joprojām ne vien pastāv attīstības atšķirības starp reģioniem, bet pieaug arī reģionu strukturālās problēmas. Uzsver, ka ir svarīgi ne tikai ņemt vērā teritoriālo dimensiju, bet arī ievērot vienlīdzības un proporcionalitātes principus;

2.

piekrīt, ka daudzi Eiropas Savienības finansēti pasākumi ir apliecinājuši to pievienoto vērtību. Projekta atbilstība Kopienas finansējuma piešķiršanas kritērijiem atvieglo publiskā un privātā finansējuma piesaisti un jauninājumu izstrādi gan pārvaldības, gan īstenošanas līmenī;

3.

pauž nožēlu, ka Komisija joprojām nepietiekami ņem vērā ideju par struktūrfondu sviras efektu, un norāda, ka perspektīvas atzinumā par šo jautājumu RK ierosināja izstrādāt sistēmu, kas ļautu novērtēt kohēzijas politikas pievienotās vērtības dažādos aspektus;

4.

atzinīgi vērtē termina “pārejas reģioni” ieviešanu, ar ko vienlaikus apzīmē ne tikai reģionus, kas pašreiz saņem pagaidu atbalstu (phasing in) un pārejas atbalstu (phasing out), bet arī reģionus, kuru atbalsta saņemšanas termiņš beigsies 2007.–2013. gada plānošanas perioda beigās, un atbalsta minētajiem reģioniem paredzētu risinājumu izstrādi;

5.

atzinīgi vērtē apspriešanos pirms Eiropas Komisijas Zaļās grāmatas par teritoriālo kohēziju publicēšanas un uzsver, ka visas ieinteresētās puses atzīst un atbalsta kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības veidošanas procesā;

6.

norāda, ka debatēs ir apspriesta iespēja ieviest vairākus jaunus atbilstības kritērijus un pausta vēlme, lai NKP un IKP aprēķinā tiktu ņemta vērā arī demogrāfiskā struktūra un apdzīvotība (dati par iedzīvotāju blīvumu, sabiedrības novecošanu un demogrāfiskās slodzes koeficientu), darba tirgus, pakalpojumu piedāvājums, ģeogrāfiskie apstākļi, pilsētu un lauku dimensija, dabas un kultūras pieejamība, klimata un vides faktori. Var apgalvot, ka visi minētie faktori ietekmē ekonomisko un sociālo attīstību. Kopienas līmenī izmantotie rādītāji, lai noteiktu reģionu atbilstību atbalsta piešķiršanai, ir bijuši piemēroti, taču, lai konkrēti novērtētu kohēzijas politikas efektivitāti, ir jāizmanto vairāk rādītāju, kas balstās uz apjomīgāku datu kopumu;

7.

vēlas, lai, arī konkrēti novērtējot attīstības atšķirības un progresu kohēzijas jomā, tiktu ņemts vērā ne tikai IKP un NKI, bet arī stāvoklis darba tirgū (nodarbinātības līmenis, mobilitāte, izglītība), pakalpojumu piedāvājums (to pieejamība, efektivitāte, izplatīšana) un teritoriālplānojums (platība, nepārtrauktība, policentrisms), demogrāfiskā struktūra un iedzīvotāju izvietojums (dati par iedzīvotāju izvietojumu, novecošanās līmeni un demogrāfisko slodzi), iedzīvotāju izglītības līmenis, ieguldījumi pētniecībā un jauninājumos (dati par pētniecībai, izstrādei un jauninājumiem piešķirtajiem resursiem, ņemot vērā IKP) un atsevišķu reģionu, piemēram, attālāko, salu vai kalnu reģionu, specifiskie ģeogrāfiskie raksturlielumi;

8.

uzskata, ka klimata pārmaiņas un energoapgādes problēmas arī turpmāk dažādos veidos un ar dažādu intensitāti ietekmēs daudzas ekonomiskās un sociālās attīstības jomas un līdz ar to arī kohēzijas politikas centienus un tās rezultātus;

9.

uzsver, ka attālākie un salu reģioni ir īpaši neaizsargāti pret jaunajām klimata pārmaiņu un energoapgādes problēmām, taču vienlaikus šie reģioni ir iespēja ES, jo var tikt izmantoti kā dabiskas izmēģinājumu teritorijas, lai novērtētu minētās problēmas un meklētu risinājumus to pārvarēšanai visas ES interesēs;

10.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs reģionālos statistikas datus, ja tie ir jau pieejami, ir grūti izmantot vai apstrādāt, vai arī var izrādīties, ka tos ir grūti iegūt vai novērtēt, ja tie vēl nav pieejami, neraugoties uz to, ka reģionālie statistikas dati ir svarīgs instruments, lai uzlabotu kritērijus atbalsta saņemšanai vai grozītu attīstības rādītājus;

11.

norāda, ka mērķis joprojām ir veicināt Eiropas kohēziju, samazinot attīstības līmeņu atšķirības. Tādēļ atbalsts pirmām kārtām jāsniedz ekonomiski vājāk attīstītiem reģioniem, tomēr, lai kohēzijas politika būtu sekmīga un visiem pieņemama, tai jāaptver visi Eiropas reģioni;

12.

uzskata, ka galvenais uzdevums ir paātrināt atpalikušo reģionu konverģenci, īpaši jauno dalībvalstu reģionālo integrāciju, kā tas regulāri un pamatoti norādīts Eiropas Komisijas ziņojumos par kohēzijas politiku;

13.

uzskata, ka galvenā prioritāte ir noskaidrot un mazināt infrastruktūras trūkumu;

14.

uzsver, ka kohēzijas politikas mērķis ir stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kas savukārt sekmē Eiropas Savienības nozaru politikas un dalībvalstu politikas;

15.

uzskata, ka nozaru un kohēzijas politiku integrācija joprojām ir nepietiekama, un norāda, ka integrētas pieejas nostiprināšana sekmētu horizontālo mērķu noteikšanu, lai pirmām kārtām saskaņotu lauksaimniecības, vides, enerģētikas un transporta attīstību;

16.

ņemot vērā pašreizējo politiski ekonomisko situāciju, uzskata, ka tīklu un grupu projektos neatkarīgi no teritoriju robežām jāpastiprina vienotu informācijas tīklu izveide un apvienošana;

17.

uzskata, ka kohēzijas un izaugsmes mērķi var būt savstarpēji saskaņoti un tiem jābūt tādiem, jo tie abi ir cieši saistīti, un uzsver, ka ir jānoskaidro, kā izaugsme var veicināt kohēziju, nevis tas, kā kohēzija var veicināt izaugsmi;

18.

pauž šaubas, ka kohēzijas politikas instrumentiem būtu jānosaka konkurētspējas mērķi, kas ir raksturīgi izaugsmes stratēģijai, un pārdomās par struktūrfondu turpmāko organizāciju aicina izvērtēt Lisabonas stratēģijas ietvaros piešķirtā finansējuma ietekmi uz ekonomiskās un sociālās kohēzijas rezultātiem;

19.

uzsver, ka saskaņā ar visu ieinteresēto pušu viedokli procedūru vienkāršošana atvieglotu fondu pārvaldību, taču norāda, ka reformu procesā būtu jārūpējas par to, lai nezustu pievienotā vērtība, ko rada vietējo un reģionālo pašvaldību dažādu līmeņu līdzdalība ES pārvaldībā;

20.

uzskata, ka tiesiskajai un administratīvajai videi ir būtiska nozīme, lai kohēzijas politikas īstenošana būtu veiksmīga, un īpaši uzsver, ka institucionāla nostiprināšana ir ļoti vērtīgs, kaut arī mazāk redzams ieguldījums pasākumu un līdz ar to kohēzijas politikas īstenošanā;

21.

norāda, ka ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā jāņem vērā starp Eiropas reģioniem augošā konkurence ražošanas un administratīvās efektivitātes jomā, kuras mērķis ir piesaistīt ārvalstu investīcijas un iekļauties pasaules tautsaimniecībā;

22.

kohēzijas politikas ietvaros atbalsta jaunu un novatorisku finanšu inženierijas instrumentu izstrādi (piemēram, apgrozības fondi) un vienlaikus norāda, ka līdzfinansējuma princips ir derīgs un efektīvs instruments, lai saglabātu kohēzijas politikas pievienoto vērtību;

23.

uzsver kohēzijas politikas būtisko nozīmi Eiropas projekta atpazīstamības nodrošināšanā un norāda, ka Eiropas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāatrod vēl efektīvāki veidi, lai informētu Eiropas iedzīvotājus par kohēzijas politikas priekšrocībām un rezultātiem;

24.

norāda, ka pašreizējās Eiropas kohēzijas politikas principi, t.i., koncentrācija, plānošana, līdzfinansējums, papildināmība un partnerība, ir izrādījušies derīgi, un uzskata, ka arī nākotnē tiem jābūt ES darbības pamatā;

25.

norāda, ka Eiropas Savienības kohēzijas politikai jābalstās uz stiprām partnerattiecībām starp visiem pārvaldes līmeņiem, un ka visos posmos — sākot no projektu izstrādes līdz programmu novērtēšanai — plašāk jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības;

26.

uzsver, ka visos kohēzijas politikas aspektos svarīga nozīme ir teritoriālajai sadarbībai, kas nodrošina pievienoto vērtību un atpazīstamību vietējā līmenī, norādot uz iespēju pilnībā izmantot jaunā ETSG instrumenta sniegtās iespējas;

27.

aicina stiprināt kohēzijas politikas pilsētu dimensiju un norāda, ka bieži vien pilsētas ir ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks, taču vienlaikus tajās pastāv tādas nopietnas problēmas kā ekonomiskās atšķirības, sociālā nevienlīdzība un kultūru nošķirtība;

28.

norāda, ka labāk jākoordinē lauku apgabalu un pilsētu teritoriju problēmu risināšana, jo pilsētu un lauku savstarpējā saikne ir integrētas reģionālās attīstības politikas būtiska sastāvdaļa;

29.

iesaka vispārējā kohēzijas politikā iekļaut lauku attīstības instrumentus, jo struktūrfondi jau finansē daudzus pasākumus, kuriem ir vienādi mērķi, un minētā izvēle var kļūt par labāko risinājumu, lai novērstu projektu un pasākumu dublēšanos;

30.

ierosina nodrošināt pārvaldības iestāžu un statistikas biroju sadarbību, lai izstrādātu jaunus reģionālās statistikas instrumentus, ar kuru palīdzību varētu atbilstoši un mērķtiecīgi novērtēt kohēzijas politikas ietekmi, labāk noteikt attīstības rādītājus un attiecīgi noteikt finansējuma piešķiršanas kritērijus;

31.

uzskata, ka ir jāizskata iespēja izstrādāt precīzākus un vispusīgākus attīstības un labklājības rādītājus, kas reģionālajā un vietējā līmenī atspoguļotu būtiskās atšķirības ienākumos, sabiedrisko pakalpojumu pieejamībā, veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātē, kā arī kultūras un profesionālās izglītības piedāvājumā;

32.

uzsver, ka, izmantojot finansēšanas integrējošās formas, piemēram, rotācijas fondus ar riska kapitālu, garantētus aizdevumus vai aizdevumus ar atvieglotiem noteikumiem, varētu panākt pozitīvu sviras efektu, neradot būtiskas izmaiņas kohēzijas politikas subsīdiju sistēmā;

33.

uzskata, ka valsts un vietējo un reģionālo pašvaldību iestādēm nākotnē būs jāiegulda vairāk līdzekļu nekā līdz šim vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanā vai to atbalstam, lai novērstu pastāvošās atšķirības, īpaši infrastruktūras un transporta jomā;

34.

norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstis saskaras ar demogrāfisku problēmu, ko rada tās iedzīvotāju pakāpeniska novecošana, un uzsver, ka viens no šādu pārmaiņu aspektiem ir lielāks pieprasījums galvenokārt pēc sabiedriskajiem, veselības un sociālajiem pakalpojumiem ar vienādu efektivitāti un kvalitāti visiem;

35.

uzskata, ka kohēzijas politikas vienkāršošanas pamatā jābūt subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, atbildībai un kontroles procedūrām atbilstīgi pasākumu nozīmīgumam un projektu lokalizācijai, lai samazinātu izmaksas un decentralizētu pārvaldību;

36.

uzskata, ka Eiropas Savienībai jāatzīst un jānostiprina kohēzijas politikas teritoriālā dimensija, lai veicinātu tādu ekonomisko un sociālo attīstību, kas ir līdzsvarota un ilgtspējīga ne tikai starp dažādiem reģioniem, bet arī policentriska un saskaņota viena reģiona ietvaros;

37.

uzsver, ka kohēzija joprojām ir svarīgs problēmjautājums, jo lielas sociālās un ekonomiskās attīstības atšķirības pastāv ne tikai starp reģioniem, bet arī viena reģiona ietvaros, turklāt tās ir palielinājušās pēc Eiropas Savienības pēdējās paplašināšanās;

38.

uzskata, ka, lai iekļaušanas un solidaritātes jēdzieni būtu stabili, kohēzijas politikai arī turpmāk jācenšas nodrošināt ekonomisko un sociālo līdzsvaru, nepieļaujot, ka tai tiek izvirzīti pārāk daudzi pretrunīgi mērķi;

39.

uzsver, ka, ja vēlas panākt, lai kohēzijas politikai būtu svarīga nozīme ekonomiskā un sociālā līdzsvara stiprināšanā, tā jānodrošina ar atbilstīgiem resursiem un līdzekļiem, un norāda, ka pašreiz piešķirtais finansējums ir tikai nepieciešamais minimums šāda uzdevuma veikšanai. Tai jāreaģē uz spiedienu, ko starptautiskās finanšu krīzes apstākļos ir izraisījusi izdevumu ierobežošana; šādos apstākļos pieaug nepieciešamība pārliecinošāk īstenot kohēzijas politiku;

40.

atzīmē, ka ir būtiski saglabāt kohēzijas Eiropas dimensiju, un noraida jebkuru mēģinājumu nacionalizēt Kopienas centienus, kuru pievienoto vērtību raksturo arī tas, ka kohēzijas politika ir vispusīga kopēja politika ar skaidri noteiktiem stratēģiskiem mērķiem, kas ļauj risināt Eiropas un pasaules mēroga problēmas un pielāgoties vietējām un reģionālajām vajadzībām;

41.

uzsver kohēzijas politikas sviras efektu, jo ieguldījumiem ilgtermiņā ir strukturāla ietekme uz vietējo un reģionālo ekonomiku, veicinot novatoriskas koncepcijas attīstībai un nodarbinātībai, kā arī būtiski ietekmē pārvaldes iestāžu un uzņēmumu veiktspēju;

42.

prasa izmantot jaunus finanšu instrumentus, kas varētu veicināt vienkāršākus un efektīvākus ieguldījumus, īpaši reģionos, kuros jāveic pārstrukturēšana un jauninājumi, galvenokārt, lai sekmētu MVU nozīmi un attīstību;

43.

norāda, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista visos posmos — sākot ar projektu izstrādi līdz to novērtēšanai, jo pašvaldības ir iedzīvotājiem tuvākais pārvaldes līmenis, un tām ir galvenā atbildība par kohēzijas politikas īstenošanu uz vietas.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/42

—

uzskata, ka Eiropas Savienības solījums piedāvāt nākotni Eiropā visam Rietumbalkānu reģionam ir saistošs, ja šā reģiona valstis izpilda pievienošanās kritērijus;

—

mudina Rietumbalkānu valstis bez liekas kavēšanās ievērot ES nosacījumus vīzu politikas atvieglošanai. Vīzu režīms, kas pašreiz noteikts Rietumbalkānos dzīvojošajiem, apgrūtina kontaktus ar sociālajiem partneriem ES dalībvalstīs un ir šķērslis izglītības un attīstības projektu ieviešanai; aicina ES dalībvalstis turpināt vienkāršot vīzu režīmu Rietumbalkānu valstīm;

—

uzsver Rietumbalkānos uzsāktā valsts varas decentralizācijas un pārdales procesa nozīmi; norāda, ka etniskajai piederībai nevajadzētu būt vienīgajam vai galvenajam faktoram šajos procesos un uzskata, ka etniski jauktās valstīs ir svarīgi atbalstīt centrālo iestāžu nostāju, kas ir izšķirīga valsts funkcionēšanā, tai pat laikā akceptējot reģionālas un vietējas autonomas lēmējinstitūcijas un iestādes;

—

uzskata par svarīgu aktīvi turpināt tieslietu sistēmas neatkarības palielināšanu. Jāturpina korupcijas apkarošana un centieni stiprināt iedzīvotāju uzticēšanos tieslietu sistēmai;

—

iestājas par vietējo un reģionālo pašvaldību un iestāžu ciešu sadarbību ar partneriem ES dalībvalstīs un aicina radīt atbilstošus institucionālus un finanšu mehānismus, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī valstu vietējās pašpārvaldes apvienībām pavērtu plašākas iespējas iesaistīties pārrobežu un reģionālajos projektos, jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības grupas iniciatīvās.

Ziņotājs

:

František Knapík kgs (SK/PPE) Košices mērs

1.

uzskata, ka Eiropas Savienības solījums piedāvāt nākotni Eiropā visam Rietumbalkānu reģionam ir saistošs, ja šā reģiona valstis izpilda pievienošanās kritērijus;

2.

atzinīgi vērtē progresu, ko sasniegušas Rietumbalkānu valstis ceļā uz Eiropas Savienību; uzskata, ka ES un Serbijas Republikas, kā arī ES un Bosnijas un Hercegovinas Stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšana ir absolūti nepieciešama, ja nākotnē visam reģionam jāiekļaujas Eiropas Savienībā. Cits Eiropas integrācijas progresa paraugs ir Melnkalnes un Albānijas, kam nākotnē sekos arī citas šā reģiona valstis, perspektīva iegūt kandidātvalstu statusu tuvākajā nākotnē un pievienošanās sarunu ar Horvātiju pozitīvā norise;

3.

iesaka Eiropas Komisijai izmantot pieredzi, ko jaunās dalībvalstis ieguvušas gan pievienošanās procesā, gan pārveides procesā. Jauno dalībvalstu viedokļiem vajadzētu būt pievienotajam ieguvumam, veidojot ES politiku, jo īpaši attiecībā uz Rietumbalkānu valstu pievienošanās mērķiem;

4.

mudina Rietumbalkānu valstis bez liekas kavēšanās ievērot ES nosacījumus vīzu politikas atvieglošanai. Vīzu režīms, kas pašreiz noteikts Rietumbalkānos dzīvojošajiem, apgrūtina kontaktus ar sociālajiem partneriem ES dalībvalstīs un ir šķērslis izglītības un attīstības projektu ieviešanai; aicina ES dalībvalstis turpināt vienkāršot vīzu režīmu Rietumbalkānu valstīm;

5.

uzsver Rietumbalkānos uzsāktā valsts varas decentralizācijas un pārdales procesa nozīmi; norāda, ka etniskajai piederībai nevajadzētu būt vienīgajam vai galvenajam faktoram šajos procesos un uzskata, ka etniski jauktās valstīs ir svarīgi atbalstīt centrālo iestāžu nostāju, kas ir izšķirīga valsts funkcionēšanā, tai pat laikā akceptējot reģionālas un vietējas autonomas lēmējinstitūcijas un iestādes;

6.

atgādina, ka mazākumtautību atzīšana un to tiesību aizsardzība ir viens no Kopenhāgenas kritērijiem, kura izpilde ir priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Savienībā. Komiteja ir pārliecināta, ka mazākumtautību tiesību būtisks uzdevums ir veicināt dažādu rasu, valodu un reliģiju iedzīvotāju grupu un iedzīvotāju vairākuma mierīgu līdzāspastāvēšanu un nodrošināt, ka tiek ņemtas vērā šo grupu īpašās vajadzības;

7.

aicina reģiona valstis izstrādāt pasākumus, lai veicinātu sieviešu līdzdalību politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā jomā un dzimumu līdztiesību; norāda, ka joprojām ir konstatējami sieviešu diskriminācijas un vardarbības ģimenē gadījumi, un aicina dalībvalstis aktīvāk pievērsties sieviešu tiesību aizsardzībai;

8.

iesaka palielināt valsts institūciju un vietējo iestāžu administratīvo veiktspēju, lai valstis gūtu lielāku labumu no Rietumbalkānu valstu pirmspievienošanās instrumenta finansējuma;

9.

uzskata par svarīgu aktīvi turpināt tieslietu sistēmas neatkarības palielināšanu. Jāturpina korupcijas apkarošana un centieni stiprināt iedzīvotāju uzticēšanos tieslietu sistēmai;

10.

pauž nožēlu, ka korupcija joprojām ir plaši izplatīta. Tā neļauj nodrošināt publiskās pārvaldes pārredzamību un negatīvi ietekmē ES līdzekļu un programmu efektīvu pārvaldību un administrēšanu;

11.

atzinīgi vērtē Reģionālās publiskās administrācijas skolas izveidošanu, kurai būtu visas iespējas, ko piedāvā ierēdņu profesionālās izglītības iestāde un kas uzlabotu Rietumbalkānu valstu administratīvo veiktspēju. Komiteja iesaka pašreizējām administrācijas skolām atsevišķās valstīs sadarboties ar šo iestādi pēc iespējas vairāk. Tā atbalsta arī turpmākus Eiropas Komisijas instrumentus, lai stiprinātu administratīvo veiktspēju, izveidotu iestādes un īstenotu ES tiesību aktus, jo īpaši mērķsadarbojoties un ar Tehniskās palīdzības informācijas apmaiņas biroja (TAIEX) starpniecību, un atbalstot Vadības un pārvaldības instrumentu uzlabošanu (SIGMA);

12.

atzinīgi vērtē veiksmīgo Dienvidaustrumeiropas stabilitātes pakta pārtapšanu par Reģionālās sadarbības padomi. Komiteja uzskata, ka reģionālā sadarbība ir viens no priekšnoteikumiem, lai paātrinātu Rietumbalkānu valstu pievienošanos ES. Pārrobežu sadarbības uzlabošanai jāveltī īpaša uzmanība, jo 90. gados notikušajos bruņotajos konfliktos visbiežāk ir cietuši tieši pierobežas rajoni. Tāpēc Komiteja aicina attīstīt pārrobežu infrastruktūru starp reģiona valstīm;

13.

uzskata, ka pārrobežu sadarbības pastiprināšana starp Rietumbalkānu valstu jūras un pierobežu teritorijām un ES dalībvalstu kaimiņu vai pierobežu teritorijām ir pareizais risinājums, lai pārvarētu sašķeltību, aizspriedumus un neuzticēšanos, ko radījuši strīdi vai konflikti, kuros tālā vai ne tik tālā pagātnē bija iesaistījušās Rietumbalkānu valstis un kaimiņvalstis, kuras pašlaik ir ES dalībvalstis;

14.

atzinīgi vērtē brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu — Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līgums (CEFTA) — Rietumbalkānos un iesaka iesaistītajām valstīm rīkoties daudz ātrāk, lai izveidotu brīvās tirdzniecības zonu, kas veiksmīgi darbojas visā reģionā, jo tā palīdzēs atsevišķām dalībvalstīm sagatavoties, lai pievienotos ES vienotajam tirgum;

15.

iestājas par vietējo un reģionālo pašvaldību un iestāžu ciešu sadarbību ar partneriem ES dalībvalstīs un aicina radīt atbilstošus institucionālus un finanšu mehānismus, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī valstu vietējās pašpārvaldes apvienībām pavērtu plašākas iespējas iesaistīties pārrobežu un reģionālajos projektos, jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības grupas iniciatīvās;

16.

uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir svarīga nozīme ES integrācijas veicināšanā un atbalsta sakaru dibināšanu starp reģiona pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī kopīgu projektu izstrādi;

17.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību sekmīga darbība ir svarīga gan atsevišķu valstu iekšējai konsolidācijai, gan to virzībai uz pievienošanos ES. Komiteja iesaka valdībām uzlabot viedokļu apmaiņu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras atbalsta Eiropas integrācijas ideju;

18.

atzinīgi vērtē īpašu mehānismu, kas atbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības Rietumbalkānos un kas ir daļa no pirmspievienošanās instrumenta, par ko Eiropas Komisija paziņoja 2008. gada aprīļa konferencē Briselē. Komiteja iesaka Eiropas Komisijai cik vien iespējams vienkāršot finanšu līdzekļu saņemšanas procedūru, it īpaši — to paātrinot un palielinot piešķiršanas mehānismu efektivitāti. RK uzskata — kaut arī palīdzība jāvirza precīzi noteiktam uzdevumam, saņēmēju lokam jābūt iespējami plašam;

19.

apzinās, ka vietējo un reģionālo pašvaldību darbā, kas veltīts harmoniskai un līdzsvarotai teritoriālajai attīstībai un Eiropas integrācijas idejas popularizēšanai, vērojamas lielas atšķirības starp lielpilsētu zonām un reģioniem, kas atrodas tālu no pilsētām. RK uzskata, ka jāatbalsta lauku reģionu vietējās pašpārvaldes efektīva darbība, jo īpaši reģionos ar jauktu etnisko sastāvu, īpašu uzmanību veltot multietnisku projektu īstenošanai;

20.

apzinās, ka Rietumbalkānu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izšķiroša nozīme, iestāžu līmenī nodrošinot adekvātu mazākumtautību tiesību aizsardzību; tādēļ izsaka cerību, ka šo valstu valdības, apspriežot un pieņemot jaunas prasības un tiesību aktus attiecībā un mazākumtautību tiesībām, konsultēties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ievērojot Eiropas Padomes konvencijas par mazākumtautību aizsardzību nostādnes;

21.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmi aizspriedumu, pretrunu un atšķirību starp atsevišķām reģiona etniskajām grupām pārvarēšanā un to lomu šajā sakarā — veicināt komunikāciju starp attiecīgo valstu dažādiem pašvaldību līmeņiem un valdību;

22.

Atzinīgi vērtē pievienošanās sarunās ar Horvātiju gūtos labos panākumus kā signālu citām Rietumbalkānu valstīm par viņu līdzdalības iespējām, ja tās izpildīs nepieciešamos nosacījumus; uzskata, ka tagadējā neskaidrība, kas pēc Īrijas referenduma radusies saistībā ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos, neietekmē pašreizējās pievienošanās sarunas ar Horvātiju;

23.

atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts reģionālajā politikā un pārrobežu sadarbības jomā, un augstu vērtē Horvātijas pūliņus novērst strīdus ar kaimiņiem;

24.

norāda, ka Horvātijai jāturpina tiesu sistēmas un administratīvās reformas, jāapkaro korupcija, jāattīsta mazākumtautību un bēgļu tiesības, un jāīsteno restrukturizācija kuģubūves jomā, lai notiktu pagrieziena punkts pievienošanās procesā;

25.

uzsver, ka Horvātijai jāpaātrina administratīvās reformas temps un jāuzlabo vietējā un reģionāla līmeņa administratīvā veiktspēja;

26.

uzskata, ka Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai līdz šā gada beigām ir iespējami turpmāki soļi virzībā uz ciešākām attiecībām ar ES, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Eiropadomes 2008. gada jūnijā izvirzītie kritēriji;

27.

novērtē Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas ieguldījumu Rietumbalkānu stabilitātes veidošanā un ņem vērā tās valdības pieņemto lēmumu par Kosovas neatkarības atzīšanu;

28.

atzinīgi vērtē apvienotās ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas konsultatīvās komitejas izveidošanu un rosina padziļināt politisko dialogu starp ES vietējām un reģionālām pašvaldībām un attiecīgajām pašvaldībām Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā;

29.

atzīmē, ka ir rasts galīgais risinājums politiskajai krīzei, kurā nokļuva Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika; aicina veikt tūlītējus pasākumus valsts iestāžu darbības uzlabošanai, lai novērstu iemeslus, kuru dēļ 2008. gadā notikušo vēlēšanu norise bija problemātiska, kā arī, lai nodrošinātu turpmāko vēlēšanu norisi atbilstoši starptautiskajā līmenī atzītiem kritērijiem; uzsver nepieciešamību pastiprināt politisko dialogu starp politikas jomā iesaistītajiem dalībniekiem, ar mērķi veidot stabilas saskaņas gaisotni reformu īstenošanai, kas ir priekšnoteikums virzībai uz pievienošanos ES;

30.

rosina turpināt decentralizācijas procesu, nodrošinot, lai etniskais kritērijs nebūtu galvenais vietējo un reģionālo iestāžu veidošanas faktors; aicina uzturēt politisko stabilitāti Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā valsts, reģionālajā un vietēja līmenī, īpaši uzsverot dialoga nepieciešamību;

31.

atbalsta Komitejas starpkopienu attiecību jautājumos kā starpnieka starp dažādajām etniskajām kopienām un parlamentu konstruktīvo lomu gan valsts, gan vietējā līmenī. Aicina arī saglabāt Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas daudznacionālo raksturu, jo īpaši, stingri ievērojot iedzīvotāju minoritāšu tiesības;

32.

atzinīgi vērtē faktu, ka ANO īpašā sūtņa Matthew Nimetz vadībā notiekošās sarunas ir atsāktas, un aicina Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku veltīt lielākas pūles, lai atrisinātu valsts nosaukuma jautājumu saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 817/93 un Rezolūciju Nr. 845/93; uzsver nepieciešamību veicināt labas kaimiņattiecības, kas ir priekšnoteikums Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas virzībai uz ES;

33.

iesaka straujāk virzīt publiskās administrācijas reformu, lai piešķirtu iestādēm lielāku autonomiju finanšu lietās;

34.

atzinīgi vērtē valsts pārvaldes reformas pasākumu īstenošanu, piešķirot lielākas pilnvaras vietējām pašvaldībām;

35.

uzsver nepieciešamību paātrināt ekonomisko izaugsmi un gūt ekonomiskos sasniegumus. Ekonomiskās perspektīvas un ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme ir nepieciešamie priekšnoteikumi virzībā uz iestāšanos ES;

36.

uzsver politiskā konsensa nepieciešamību jautājumos, kas skar integrēšanos Eiropā;

37.

aicina politiskās partijas atteikties no nekonstruktīvas nostājas vietējā līmenī, lai lēmumus, kas attiecas uz vietējām problēmām un vietējo kopienu vajadzībām, varētu pieņemt konsensa ceļā;

38.

aicina īstenot efektīvu mehānismu, lai izskaustu korupciju gan valsts, gan vietējā līmenī; vienlaikus aicina attiecīgās iestādes pasākumus cīņā pret organizēto noziedzību padarīt efektīvākus;

39.

atzinīgi vērtē vietējo pašvaldību varas nostiprināšanu vietējo nodokļu un izdevumu jomā;

40.

iesaka stiprināt vietējo pašvaldību decentralizētās pilnvaras;

41.

aicina Albāniju pilnībā piemērot Eiropas Padomes pamatnolīgumā par nacionālo minoritāšu aizsardzību paredzētos nosacījumus, tostarp attiecībā uz mazākumtautību valodu;

42.

atzinīgi vērtē faktu, ka starp Eiropas Savienību un Bosniju un Hercegovinu parakstīts Stabilizācijas un asociācijas nolīgums, un atbalsta Augstā pārstāvja biroja slēgšanu un ES Īpašā pārstāvja biroja nostiprināšanu, kad būs radīti vajadzīgie priekšnosacījumi un sasniegti izvirzītie mērķi;

43.

atzinīgi vērtē to, ka Kosovas galīgais statuss nav radījis būtiskas sekas Bosnijā un Hercegovinā un ka politiskā situācija ir saglabājusies stabila un mierīga;

44.

atzinīgi vērtē Bosnijas parlamenta pieņemto lēmumu par policijas reformu, jo tai ir īpaša nozīme, virzoties uz pievienošanos ES. RK uzsver faktu, ka minētā reforma ir konsenss, kas sasniegts ilgās un sarežģītās sarunās starp visām iesaistītajām pusēm. Komiteja tomēr uzsver turpmāku konstitucionālu pārmaiņu nepieciešamību, kas padarītu valsts iestādes funkcionālākas un nodrošinātu, lai Bosnijas un Hercegovinas sabiedrības dzīvē etniskais faktors nebūtu izšķirošais elements; uzsver arī vajadzību pēc ciešākas sadarbības ar Starptautisko Kriminālo tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai;

45.

augstu vērtē demokrātisku vēlēšanu norisi 2008. gada oktobrī un to, ka tās ir noritējušas bez starpgadījumiem; apzinās demokrātiskas vietējo pašvaldību ievēlēšanas nozīmi un to lomu Bosnijas un Hercegovinas sabiedrības demokratizēšanā un centienos pievienoties ES;

46.

atbalsta Bosnijas un Hercegovinas Ministru padomē izveidotā Eiropas integrācijas direktorāta administratīvās kapacitātes palielināšanu, kā arī citu iestāžu un struktūru, kas strādā ar Eiropas integrācijas jautājumiem, administratīvās kapacitātes palielināšanu. Lai Bosnija un Hercegovina veiksmīgi integrētos Eiropā, būs jāveltī papildu pūles un jāīsteno reformas, kas saistītas ar pievienošanos ES;

47.

norāda uz faktu, ka plašas valsts mēroga debates par pievienošanos ES vajadzētu papildināt ar labi plānotiem projektiem, kuros iesaistīti valsts ierēdņi, reģionālo un vietējo pašvaldību darbinieki, akadēmiskās aprindas un nevalstiskais sektors. Jauno dalībvalstu pieredze varētu būt iedvesmas avots, īpaši attiecībā uz Nacionālo konventu ES jautājumos, kas bija veiksmīgs Slovākijā un tika organizēts arī Serbijā 2006. gadā;

48.

atzinīgi vērtē demokrātiskas un pārredzamas vēlēšanas, īpaši tāpēc, ka šīs bija pirmās prezidenta vēlēšanas pēc Melnkalnes neatkarības pasludināšanas 2006. gadā;

49.

atzinīgi vērtē Melnkalnes aktīvo ieguldījumu reģiona stabilizēšanā, īpaši konstruktīvo pieeju labu abpusēju kaimiņattiecību dibināšanā, un ņem vērā valdības pieņemto lēmumu par Kosovas neatkarības atzīšanu;

50.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pārstāvniecības izveidošanu galvaspilsētā Podgoricā un izsaka pārliecību, ka tai būs svarīga nozīme, attīstot Eiropas Komisijas un Melnkalnes attiecības un atbalstot Melnkalnes pūliņus virzībā uz iestāšanos ES;

51.

aicina paātrināt tiesu iestāžu reformas procesu un stiprināt publiskās administrācijas lomu; atbalsta turpmāku administratīvās un tiesu reformas progresu; ņemot vērā Stabilizācijas un asociācijas nolīguma īstenošanu, iesaka stiprināt administratīvo, politisko un tiesisko veiktspēju;

52.

aicina atbilstošās iestādes darīt vairāk, lai likvidētu korupciju centrālajās un vietējās pārvaldes iestādēs un apkarotu organizēto noziedzību, īpaši narkotiku un citu preču nelegālu apriti;

53.

atzinīgi vērtē ES un Serbijas Republikas Stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšanu un aicina Serbijas valdību ievērot no tā izrietošās saistības;

54.

atzinīgi vērtē faktu, ka Serbijā arestēts Radovan Karadžić, un Serbijas jaunās valdības pūliņus minētā jautājuma atrisināšanā; uzsver, ka svarīga nozīme ir Serbijas valdības ciešai sadarbībai ar Starptautisko Kriminālo tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai;

55.

aicina ES rīkoties izlēmīgi, lai uzlabotu attiecības ar Serbiju, nodrošinot pagaidu nolīguma spēkā stāšanos un uzsākot stabilizācijas un asociācijas nolīguma ratifikāciju dalībvalstu parlamentos, un uzskata, ka Serbijai 2009. gadā būtu piešķirams kandidātvalsts statuss;

56.

atzinīgi vērtē faktu, ka prezidenta vēlēšanas šā gada janvāri un februārī un parlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanas pagājušajā maijā notika demokrātiski un augstu vērtē arī demokrātisko veidu, kādā tika atrisināta valdības krīze;

57.

uzsver efektīvas fiskālās decentralizācijas nepieciešamību un atbalsta likumu par vietējās valdības aktīviem, kā to formulējusi Pilsētu un pašvaldību pastāvīgā konference;

58.

atzinīgi vērtē, ka Serbijas parlaments ratificējis reģionālo pašvaldību Eiropas hartu un ka tā stājusies spēkā 2008. gada 1. janvārī;

59.

iesaka izstrādāt decentralizācijas stratēģiju, lai veicinātu Serbijas decentralizācijas procesa pārredzamību un prognozējamību; uzsver nepieciešamību pastiprināt vietējo iestāžu pilnvaras un iesaka īpaši pārliecināties, ka nacionālo minoritāšu un etnisko grupu tiesības tiek pilnībā ievērotas;

60.

aicina Belgradu akceptēt Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā (EULEX) un atzīt tās lomu tiesiskuma nodrošināšanā visā Kosovas teritorijā;

61.

atbalsta turpmāku ES EULEX misijas izvietošanu Kosovā un daudz lielākas ES saistības Kosovas turpmākās attīstības jomā; atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju pārvaldes Kosovā pilnvaru nodošanu EULEX misijai;

62.

atzinīgi vērtē rezultātus, kas sasniegti 2008. gada 11. jūlijā notikušajā Kosovas donorvalstu konferencē, ko Eiropas Komisija rīkoja Briselē, un ES ieguldījumu Kosovas jautājuma risināšanā un stabilitātes nodrošināšanā Rietumbalkānos;

63.

atbalsta Kosovas līdzdalību reģionālās iniciatīvās, īpaši tajās, kas attiecas Rietumbalkānu nākotnes perspektīvām Eiropas Savienībā, un norāda, ka Rietumbalkānu pievienošanās Eiropas Savienībai būs sekmīgi pabeigta tad, kad visas reģiona valstis būs iesaistījušās šajā procesā;

64.

atzīmē, ka jaunajā konstitūcijā iekļautas atsevišķu nacionālo kopienu tiesības;

65.

atzinīgi vērtē prezidenta pakļautībā esošo Kopienu konsultatīvās komitejas radīšanu un divkāršā vairākuma sistēmas ieviešanu, kuras gadījumā atsevišķu kopienu vitālās intereses jāapstiprina ne vien likumdevēju vairākumam, bet arī atsevišķu kopienu pārstāvju vairākumam; tā arī iesaka, ka par datumu, ar kuru šī sistēma stājas spēkā, jāvienojas ar starptautiskas kopienas locekļiem;

66.

pauž cerību, ka Kosovas vienpusēja neatkarības deklarācija neradīs jaunus šķēršļus tirdzniecībai un personu brīvai kustībai Balkānu valstu teritorijā;

67.

atbalsta ilglaicīgu starptautiskās kopienas klātbūtni Kosovā; aicina starptautisko kopienu nodrošināt primāro palīdzību jaunās konstitūcijas īstenošanā, ņemot vērā nepietiekamos Kosovas institūciju administratīvos resursus;

68.

pauž nožēlu, ka administratīvā kapacitāte joprojām ir nepietiekama, lai nodrošinātu publisko dienestu darbības, kā arī ES līdzekļu un programmu pārvaldības efektivitāti un pārredzamību;

69.

rosina mazākumtautību kopienas piedalīties sabiedrisko lietu pārvaldē Kosovā, kā to paredz jaunā konstitūcija, un izsaka nožēlu par Serbijas kopienu pārstāvju nevēlēšanos piedalīties publiskās administrācijas institūtu izveidē un demokrātiskajā procesā, kura rezultātā izvirzītu Kosovas institūciju vēlētus pārstāvjus;

70.

aicina Kosovas varas iestādes respektēt dažādas mazākumtautības un pildīt visas starptautiskās saistības šajā sakarā.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/48

—

tad, ja potenciālo kandidātvalstu grupā ietilpstošas valstis izpilda Eiropas Komisijas izvirzītās prasības, iesaka arī tām dot tiesības izmantot pārējos trīs instrumentus, lai potenciālajām kandidātvalstīm piemērotu tādus pašus noteikumus un nosacījumus kā kandidātvalstīm;

—

iesaka šo atzinumu uzskatīt par izejas punktu, lai veiktu plašāku un pamatīgāku līdzšinējās pieredzes novērtējumu, jo šādā novērtējumā būtu iespējams dokumentēt apjomīgo un būtisko darbu, ko vietējās un reģionālās pašvaldības paveikušas paplašināšanas iepriekšējās kārtās. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka tai, izmantojot pētniecībai paredzēto finansējumu, būtu jāveic sīka analīze par vietējā un reģionālā līmeņa līdzdalību IPA pasākumu īstenošanā 2007.–2009. gadā;

—

ierosina, ka Reģionu komiteja 2009. gada sākumā varētu sarīkot apaļā galda diskusiju un uzaicināt tajā piedalīties Komisijas, Eiropas Parlamenta, kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus un citas ieinteresētās personas, lai sīkāk apspriestu minēto jautājumu, tādējādi uzsākot novērtēšanu;

—

minētā novērtējuma ietvaros ierosina izstrādāt Reģionu komitejas un Komisijas politisko pamatprincipu kopumu par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu paplašināšanas procesā. Komitejai būt jāpieņem politisko pamatprincipu kopums, jo tas ir ļoti piemērots instruments, lai novērtētu pašreizējās struktūras un sadarbības veidus un panāktu vietējo un reģionālo pašvaldību pārrobežu sadarbības tālāku attīstību dalībvalstīs, kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs.

Ziņotāja

:

Helene Lund kdze (DK/PSE) Fūresē pašvaldības padomes locekle

1.

atzinīgi vērtē to, ka ir veiksmīgi beigusies piektā paplašināšanas kārta, kurā Bulgārijas un Rumānijas vietējās un reģionālās pašvaldības sniedza lielu ieguldījumu vietēja līmeņa ilgtspējīgas demokrātijas veicināšanā;

2.

norāda, ka ir svarīgi mācīties no paplašināšanas iepriekšējās kārtās gūtās pieredzes pārrobežu sadarbības jomā, lai optimizētu un uzlabotu ieguldījumu, kas saistīts ar pašreizējām pievienošanās sarunām ar kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm;

3.

tādēļ iesaka pievērst vairāk uzmanības vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbībai dalībvalstīs, kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs;

4.

atzinīgi vērtē pirmspievienošanās atbalsta instrumentu (IPA), kas pamatojas uz Komisijas paziņojumu (COM(2004) 627 galīgā redakcija) un Padomes Regulu Nr. 1085/2006, un šajā sakarā norāda uz Komitejas atzinumu par minēto tematu (CdR 498/2004 fin). Reģionu komiteja atbalsta IPA struktūru, ko veido pieci elementi: a) pārejas palīdzība un iestāžu veidošana, b) pārrobežu sadarbība, c) reģionālā attīstība, d) cilvēkresursu attīstība un e) lauku attīstība;

5.

konstatē, ka IPA, kura darbības termiņš ir no 2007. gada līdz 2013. gadam, ir svarīgs līdzeklis, ar kā palīdzību iespējams radīt ilgtspējīgas politiskas un administratīvas struktūras kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs, jo kopš 2007. gada 1. janvāraIPA ir instruments, kurā apkopoti dažādi Turcijai un Rietumbalkānu valstīm agrāk pieejami pirmspievienošanās atbalsta komponenti: Phare, Ispa, Sapard, Cards un Turcijai paredzēts finanšu instruments;

6.

tā kā IPA trīsgadējā indikatīvajā finanšu shēmā, kurai atbilstīgi līdzekļus sadala saņēmējvalstīm, izmantota elastīga pieeja, atzinīgi vērtē minēto shēmu un norāda, ka nav iespējams atrast vienu risinājumu, kas būtu piemērots visām ieinteresētajām pusēm, un ka tādēļ vajadzīgi elastīgi instrumenti, ar kuru palīdzību iespējams risināt katras valsts īpašos uzdevumus un problēmas;

7.

tajā pašā laikā konstatē, ka saņēmējvalstis ir iedalītas divās grupās: i) kandidātvalstis — Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Horvātija un Turcija; un ii) potenciālās kandidātvalstis — Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Kosova; attiecībā uz minēto iedalījumu atzīmē, ka kandidātvalstu grupai ir iespēja pieprasīt atbalstu no visiem pieciem komponentiem, bet potenciālo kandidātvalstu grupā ietilpstošas valstis var pieprasīt palīdzību tikai saskaņā ar pirmajiem diviem komponentiem, proti, pārejas palīdzību un iestāžu veidošanu un pārrobežu sadarbību;

8.

tad, ja potenciālo kandidātvalstu grupā ietilpstošas valstis izpilda Eiropas Komisijas izvirzītās prasības, iesaka arī tām dot tiesības izmantot pārējos trīs instrumentus, lai potenciālajām kandidātvalstīm piemērotu tādus pašus noteikumus un nosacījumus kā kandidātvalstīm;

9.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi izvirzīt stingras prasības attiecībā uz to rezultātu vēlāku dokumentēšanu, kuri sasniegti ar IPA palīdzību;

10.

vērš uzmanību uz to, ka lielu daļu regulējuma bieži īsteno vietējā un reģionālajā līmenī (tajā īsteno līdz pat 70 % ES regulējuma vides aizsardzības jomā), tādēļ ir svarīgi, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu reālas iespējas sniegt palīdzību no IPA līdzekļiem un lai tās varētu turpināt pozitīvi vērtējamo un svarīgo darbu un arī turpmāk sniegt konstruktīvu ieguldījumu respektējamu administratīvo struktūru un ilgtspējīgas vietējā un reģionālā līmeņa demokrātijas veidošanā kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs;

11.

uzsver, ka kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm jāveido ilgtspējīgas decentralizētas politiskas un administratīvas struktūras, lai kandidātvalstis spētu izpildīt acquis communautaire, Kopenhāgenas kritērijos un 1995. gada decembrī Madridē notikušās Eiropadomes sanāksmes secinājumos izvirzītās prasības;

12.

vērš uzmanību uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības bieži ir pirmais kontaktpunkts, kurā iedzīvotāji saskaras ar pārvaldes sistēmu, un ka tādēļ ir svarīgi, lai tās spētu sniegt iedzīvotāju pieprasītos pakalpojumus. Pieredze liecina, ka ir svarīgi veicināt spēcīgu decentralizētu politisku un administratīvu struktūru izveidi, jo kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs tās bieži ir vāji attīstītas. Šajā jomā ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela pieredze, jo līdzīgi uzdevumi tām jārisina visās dalībvalstīs. Reģionu komiteja norāda arī to, ka ir svarīgi, lai ES paplašināšanas gaitā uz ilgu laiku nepasliktinātos iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu līmenis, citādi viņiem var rasties negatīvs viedoklis par dalību ES;

13.

šajā sakarā uzsver arī to, ka ir būtiski, lai īpaša uzmanība tiktu pievērsta spēcīgi attīstītām decentralizētām struktūrām, jo lielu daļu acquis communautaire īsteno vietējā un reģionālajā līmenī. Komiteja norāda, ka tādēļ ir svarīgi, lai vietējo un reģionālo līmeni atzītu par centrālajam līmenim līdzvērtīgu partneri, jo tad, ja vietējā un reģionālā līmeņa administratīvā kapacitāte ir pietiekami attīstīta, tas spēj sniegt vajadzīgos pakalpojumus un risināt pastāvošās problēmas, tādējādi atvieglojot centrālā līmeņa darbu;

14.

vērš uzmanību uz to, ka, lai panāktu politisko un administratīvo struktūru sekmīgu nostiprināšanos vietējā un reģionālajā līmenī, sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību ir svarīgi attīstīt vietējo demokrātiju, kurai iedzīvotāji uzticas un ko viņi spēj ietekmēt. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ilggadēja pārrobežu sadarbības pieredze, piemēram, pilsētu sadraudzības jomā, kurai raksturīgs tas, ka demokrātijas un pārvaldības attīstīšanai piemīt arī ar kultūru un identitāti saistīts aspekts. Tādējādi pašvaldības Kopienai sniedz pievienoto vērtību;

15.

vērš uzmanību arī uz vietējā un reģionālā līmeņa pieredzi starpkultūru sadarbības jomā, jo parasti tieši šim līmenim ir nepastarpināta saskare ar iedzīvotājiem, kas nākuši no atšķirīgas kultūrvides. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām tādējādi ir pieredze darbā ar dažādām kultūrām. Tas ir resurss, ko iespējams izmantot ar ES paplašināšanas procesu saistītā starpkultūru sadarbībā starp dalībvalstīm, kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm;

16.

uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt vienotu pieeju pārrobežu sadarbībai, kas notiek saistībā ar paplašināšanas procesu;

17.

uzskata, ka viena no Reģionu komitejas galvenajām prioritātēm ārējo attiecību jomā ir izskaidrot iedzīvotājiem paplašināšanas procesu (CdR 322/2006 fin). Lai veicinātu efektīvāku informēšanu par Reģionu komitejas ieguldījumu, Komitejai būtu regulāri jāsaņem informācija par praktiskiem, konstruktīviem un ilgtspējīgiem rezultātiem, ko paplašināšanas procesā guvušas vietējās un reģionālās pašvaldības;

18.

izsaka pateicību visām tām dalībvalstu, kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras piedalījās pētījumā, kas ir šā atzinuma pamatā. Tās ir sniegušas izcilu ieguldījumu atzinuma izstrādē, daloties pieredzē, kas saistīta ar vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbību dalībvalstīs un kandidātvalstīs, kā arī potenciālajās kandidātvalstīs. Īpaši lielu ieguldījumu sniegušas Horvātijas pilsētas un reģioni, tādējādi praksē apliecinot savu lielo apņēmību sadarboties. Atbildes no visām valstīm, kuras piedalījās pētījumā, ir praksē balstīts atskaites punkts līdzšinējā ieguldījuma izvērtējumam, un uz to pamatojas turpmākā darba politisko pamatnostādņu izstrāde.

19.

Iesaka šo atzinumu uzskatīt par izejas punktu, lai veiktu plašāku un pamatīgāku līdzšinējās pieredzes novērtējumu, jo šādā novērtējumā būtu iespējams dokumentēt apjomīgo un būtisko darbu, ko vietējās un reģionālās pašvaldības paveikušas paplašināšanas iepriekšējās kārtās. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka tai, izmantojot pētniecībai paredzēto finansējumu, būtu jāveic sīka analīze par vietējā un reģionālā līmeņa līdzdalību IPA pasākumu īstenošanā 2007.–2009. gadā. Pētījumi būtu jāveic sadarbībā ar dalībvalstu un kandidātvalstu universitātēm un organizācijām. Turklāt būtu jāizveido pārraudzības grupa, kurā darbojas politisko grupu pārstāvji un Komisijas, kā arī kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji. Minētajai grupai būtu jāuzrauga pētniecības darbs un jāsniedz par to ziņojumi Komitejai un darba grupām, lai novērtēšanā būtu iesaistītas daudzas ieinteresētās personas;

20.

ierosina, ka Reģionu komiteja 2009. gada sākumā varētu sarīkot apaļā galda diskusiju un uzaicināt tajā piedalīties Komisijas, Eiropas Parlamenta, kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus un citas ieinteresētās personas, lai sīkāk apspriestu minēto jautājumu, tādējādi uzsākot novērtēšanu;

21.

ierosina novērtēšanas darbā iesaistīt Reģionu komitejas sekretariātu un trīs darba grupas, kas atbildīgas par sadarbību ar Rietumbalkānu valstīm, Turciju un Horvātiju un kuras zināmā mērā jau ir pievērsušās ar paplašināšanu saistītajiem jautājumiem, un arī ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas apvienoto konsultatīvo komiteju. Minētās struktūras jāiesaista, lai būtiski paplašinātu zināšanas par problēmām, ar kurām saskaras kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis;

22.

minētā novērtējuma ietvaros ierosina izstrādāt Reģionu komitejas un Komisijas politisko pamatprincipu kopumu par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu paplašināšanas procesā. Komitejai būtu jāpieņem politisko pamatprincipu kopums, jo tas ir ļoti piemērots instruments, lai novērtētu pašreizējās struktūras un sadarbības veidus un panāktu vietējo un reģionālo pašvaldību pārrobežu sadarbības tālāku attīstību dalībvalstīs, kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs; šāds pamatprincipu kopums būtu arī kopīgs pamats Komisijai un Reģionu komitejai, kā turpmāk pilnveidot IPA, formulējot ieteikumus sadarbībai paplašināšanas jomā, tā kā minēto instrumentu iespējams labāk pielāgot vietējo un reģionālo pašvaldību konkrētajām vajadzībām;

23.

iesaka vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt paplašināšanas procesā kā līdzvērtīgu partneri, ņemot vērā to ievērojamo pieredzi un zināšanas, kas gūtas atbalstot kandidātvalstis un potenciālas kandidātvalstis ar vietējā un reģionālā līmeņa pārrobežu sadarbības starpniecību. Tas uzskatāms par kopīgu resursu, kas sniedz labumu visai ES un tās iestādēm. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju, kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādāt juridiskos un finansiālos pamatprincipus šāda veida ieguldījumam. Politisko pamatprincipu kopums par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu paplašināšanas procesā būtu pirmais solis ceļā uz to;

24.

Norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību īstenotiem neliela mēroga pārrobežu projektiem ir liela pievienotā vērtība, jo vairāku dalībvalstu pieredze liecina, ka nelieliem projektiem raksturīgā atklātība, pārredzamība un iesaistīto pušu tieši sakari rada savstarpēju uzticību un palīdz atrast konkrētus risinājumus praksē sastopamām problēmām;

25.

šajā sakarā uzsver, ka, piemēram, Rumānijas pieredze rāda, ka tie līdzekļi, kurus no pirmspievienošanās atbalsta instrumentiem var pieprasīt decentralizētu projektu īstenošanai, ir ārkārtīgi svarīgi, lai vairotu vietējā un reģionālā līmeņa administratīvo kapacitāti kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs;

26.

iesaka pielāgot visas IPA sastāvdaļas, lai ņemtu vērā vietējo un reģionālo pašvaldību un NVO vajadzības, jo minētās struktūras sniedz svarīgu ieguldījumu paplašināšanas procesā. Vairāku dalībvalstu, tostarp Apvienotās Karalistes un Dānijas, pieredze liecina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti grūti izpildīt prasības attiecībā uz pārrobežu projektiem sniedzama IPA atbalsta minimālo apjomu;

27.

norāda, ka ir svarīgi, lai IPA atbalsts būtu orientēts nevis tikai uz centrālās administrācijas tālāku attīstību lielākā, bet lielākā mērā arī uz vietējā un reģionālā līmeņa administratīvās kapacitātes uzlabošanu. Ja vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvā kapacitāte ir nepietiekama, ir grūti pienācīgā veidā ieviest aquis communautaire;

28.

vērš uzmanību uz to, ka pieredze liecina, ka projekta līdzekļu efektīvas izmantošanas galvenais traucēklis ir kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu nespēja piesaistīt atbalstam paredzētos līdzekļus. Tas attiecas uz visiem posmiem — sākot no pieteikšanās procedūrām līdz pat projektu īstenošanai un atskaišu sniegšanai. Galvenais iemesls ir pieredzes trūkums. Šajā sakarā Komiteja norāda, ka valodas barjera un nepietiekamas tehniskas zināšanas par pieteikumu iesniegšanas procedūrām un projektu vadību ievērojami apgrūtina projektu uzsākšanu un īstenošanu. Turklāt ir svarīgi, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras vēlas uzlabot savu administratīvo kapacitāti, būtu reālas iespējas saņemt IPA atbalstu;

29.

aicina IPA darbībā īstenot pakāpenisku pieeju — atbalsta saņēmējiem paredzēt iespēju sākt ar nelieliem projektiem un iespēju pāriet uz apjomīgākiem projektiem vēlāk, kad gūta pieredze un vairojusies administratīvā kapacitāte;

30.

iesaka IPA budžetā izveidot īpašu nelieliem projektiem paredzētu budžeta pozīciju, kāda pastāvēja agrāk īstenotās programmās, piemēram, “Phare Baltic Project Facility” un “Tacis Small Project Facility”, un norāda, ka laika posmā no 1998. gada līdz 2001. gadam abās minētajās programmās tika īstenoti 259 projekti sadarbībā ar Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu un dalībvalstīm, un ka, piemēram, Revīzijas palātas veiktajā Tacis programmu novērtējumā, ko tā izstrādāja 2000. gadā, ieteikts palielināt programmas “Tacis Small Project Facility” finansējumu tās lielo panākumu dēļ;

31.

norāda, ka, piemēram, Turcijas pieredze liecina, ka tieši nelieliem projektiem, kas parasti orientēti uz konkrētiem mērķiem, ir ievērojama pievienotā vērtība visas ES mērogā, jo šādi projekti vienlaicīgi ir gan veids, kā izplatīt zināšanas par ES vietējā un reģionālajā līmenī, gan arī veids, kā mērķtiecīgi uzlabot informētību par ES;

32.

uzsver, ka saistībā ar agrāk īstenotām atbalsta programmām gūtā pieredze liecina, ka ir svarīgi, lai IPA sniegtais atbalsts būtu pēc iespējas mazāk birokrātisks un nebūtu iedalīts pārāk daudzos posmos, katrā no tiem nosakot īpašas apropriācijas. Tādēļ Komiteja vērš uzmanību uz to, ka projektiem jābūt elastīgiem, lai būtu iespējams budžeta līdzekļus pārcelt no viena pozīcijas uz citu, lai atspoguļotu jaunas norises, tādējādi palīdzot projektus uzlabot un attīstīt to īstenošanas posmā. Šajā sakarā RK vērš uzmanību uz to, ka sarežģītas birokrātiskas procedūras jo īpaši apgrūtina nelielu projektu īstenošanu. Komiteja atzīmē, ka, piemēram, Serbijas pieredze liecina, ka, tad, ja aizkavējas projekta līdzekļu pārskaitīšana par tā īstenošanu atbildīgajām iestādēm, var rasties nevēlamas sekas;

33.

norāda, ka valsts mēroga apvienības var sniegt ieguldījumu, uzņemoties aktīvu lomu, piemēram, veicot kontaktpunkta un zināšanu izplatītāja funkcijas. Šādām apvienībām bieži ir vajadzīgās zināšanas, un tās var palīdzēt izplatīt paraugpraksi projektu vadības jomā;

34.

vērš uzmanību uz sekmīgo sadarbību, kas ES Kultūras programmas ietvaros notikusi starp dalībvalstīm un Turciju, Horvātiju un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, bet ES mūžizglītības programmas ietvaros īstenota starp dalībvalstīm un Turciju, kā arī norāda uz pozitīvo sadarbības pieredzi, kas gūta ES Septītajā pētniecības pamatprogrammā, kuras īstenošanā piedalās arī Turcija, Horvātija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika un Serbija. Komiteja norāda, ka šāda pieeja un partneru apmaiņas iespēja būtu jāievieš arī IPA, lai būtu vēl vairāk iespēju, piemēram, vietējā un reģionālajā līmenī īstenot kādas konkrētas nozares ekspertu apmaiņu starp dalībvalstīm, kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm;

35.

norāda, ka ir ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību profesionālajām zināšanām attiecīgajā nozarē. Dānijas un Polijas pieredze liecina, ka, iesaistot vietējā un reģionālā līmeņa ekspertus, kuri ikdienā nodarbojas ar konkrētu problēmu risināšanu, rodas iespēja risināt profesionālu dialogu, kas savukārt veicina sadarbību un mācīšanās procesu. Apvienotās Karalistes gūtā pieredze liecina, ka ekspertu apmaiņa ir uzskatāma par pozitīvu divpusēju procesu, kurā mācās abas iesaistītās puses un ka no sadarbības ieguvēji ir arī dalībvalstis pārstāvošie attiecīgo nozaru eksperti. Itālijas un Horvātijas pieredze liecina, ka pēc tādiem projektiem, kuros ieguvējas bijušas abas puses, bieži vien tiek uzsākti citi projekti un cita veida sadarbība;

36.

vērš uzmanību uz to, ka ārkārtīgi liela nozīme ir mūžizglītības un apmācības programmām, lai mācību process neaprobežotos ar atsevišķiem projektiem, bet gan būtu nodrošināta nepārtraukta attīstība un dinamika, un norāda, ka, piemēram, Rumānijas pieredze liecina par to, ka sadarbība minētajā jomā ir publiskā sektora efektivitātes un stabilitātes būtisks priekšnoteikums;

37.

uzskata, ka būtu jāparedz īpaša budžeta pozīcija mutiskajai tulkošanai, un norāda, piemēram, uz Igaunijas un Horvātijas pieredzi, kas liecina, ka profesionāla līmeņa tulkošanas trūkums apgrūtina pārrobežu projektu plānošanu un īstenošanu, jo partneri nespēj sazināties. Komunikācija ir projektu veiksmīgas īstenošanas un savstarpējas sapratnes svarīgs priekšnoteikums;

38.

uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš projektu dokumentācijai, jo dažos gadījumos dati ir bijuši grūti pieejami un dažādas kvalitātes; tas, savukārt, ir negatīvi ietekmējis projektu kvalitāti;

39.

uzskata, ka institucionālo reformu veiksme ir ļoti atkarīga no visu pārvaldības līmeņu administratīvās kapacitātes, un norāda, ka šādas reformas var neizdoties, ja administratīvajai struktūrai ir trūkumi. Piemēram, kā liecina Horvātijas un Bosnijas pieredze, valsts tiesību aktu novēlota izpilde negatīvi ietekmē projektu īstenošanu vietējā un reģionālā līmenī;

40.

šajā sakarā norāda, ka jāpievērš uzmanība problēmām, kas var rasties saistībā ar ES un valsts tiesību aktu savstarpēju saskaņošanu. Piemēram, Serbijas pieredze liecina, ka publiskā iepirkuma jomas nepietiekami saskanīga regulējuma dēļ var rasties pārpratumi un aizkavēties projektu īstenošana;

41.

norāda, ka ir svarīgi, lai dažādiem reģioniem sniegtā palīdzība būtu līdzsvarota. Paplašināšanas iepriekšējās kārtās gūtā pieredze liecina, ka attīstība dažādās jomās ir noritējusi ļoti atšķirīgi. Izdevies panākt progresu jomās, kas pamatojas uz acquis un bija skaidri atzītas par politikas prioritātēm, tomēr maz panākumu gūts pārējās jomās. Rezultātā uzmanība tiek pievērsta pārāk šauram jautājumu lokam, tādējādi atņemot līdzekļus un nepieciešamo uzmanību citām svarīgām publiskā sektora jomām. Tāpēc minētajās jomās virkne pasākumu veikti sasteigti un laika, kā arī resursu ievērojama trūkuma apstākļos. Līdz ar to ir mazinājusies iespēja gūt labus rezultātus;

42.

šajā sakarā vērš uzmanību uz iepriekšminēto pieredzi, ka ES projekti būtu jāuzsāk savlaicīgi, lai to īstenošana un līdz ar to arī rezultāti nepasliktinātos laika trūkuma dēļ;

43.

uzskata, ka politiskie kritēriji būtu jāpaplašina, lai nodrošinātu ES un dalībvalstu kompetences jomā ietilpstošo politisko kritēriju nepieciešamo līdzsvaru un savstarpējo atbilstību. Programmā Phare agrāk gūtā pieredze liecina, ka daļa no politisko kritēriju īstenošanai paredzētajiem līdzekļiem ir bijuši neefektīvi, jo mērķa formulējums bijis pārāk šaurs. Atbalstā netika pietiekami ņemtas vērā vajadzības, kas saistītas ar svarīgāko pasākumu, proti, publiskā sektora reformu, pilsoniskās sabiedrības veidošanas, labas pārvaldības un korupcijas apkarošanas savstarpēju saskaņošanu. Turklāt, sniedzot atbalstu, netika ņemts vērā svarīgais apstāklis, ka daudzi politisko kritēriju aspekti neizbēgami ietekmē arī ekonomikas kritērijus. Tādēļ ir svarīgi IPA prioritāšu noteikšanā iesaistīt vietējo un reģionālo līmeni, lai tiku ņemtas vērā reālās vajadzības. Komiteja šajā sakarā norāda, ka tas var būt problemātiski, ja — kā izriet no Horvātijā gūtās pieredzes — valsts attīstības stratēģijas nav saskaņotas ar ārējo līdzekļu devēju stratēģijām;

44.

uzskata, ka vietējais un reģionālais līmenis būtu jāiesaista jau procesa sākumposmā, jo ir vajadzīga vietējā, reģionālā un centrālā līmeņa savstarpēja koordinācija. Pieredze liecina, ka koordinācijas trūkuma dēļ daudzus pasākumus veic centrālais līmenis, vēlākā posmā neiedziļinoties vietējā un reģionālajā līmenī radušos problēmu risināšanā. Rezultātā pilnībā netiek izmantots uzsākto pasākumu un projektu potenciāls;

45.

tāpēc iesaka pievērst vairāk uzmanības centrālā līmeņa un vietējo un reģionālo pašvaldību pasākumu savstarpējai koordinācijai un šajā sakarā norāda, piemēram, uz Horvātijas reģioniem Sisak-Moslavina, Slavonia, Osjecko-Baranjska, Lika-Senjand, kā arī uz Varaždin un Karlovac pilsētām, kas paudušas vēlmi vairāk iesaistīties IPA darbības programmu izstrādē. Tādējādi tiks veicināta arī pastāvošo vajadzību un uzsākto pasākumu savstarpēja atbilstība;

46.

tādēļ IPA darbības programmu izstrādē aicina nodrošināt vēlētu vietējo un reģionālo pašvaldību plašāku dalību, kā tas saistībā ar IPA otro komponentu, proti, pārrobežu sadarbību darīts Horvātijā. Reģionu komiteja norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nepastarpināta pieredze vietēju un reģionālu vajadzību risināšanā un ka tādēļ tās spēj identificēt problēmas un sniegt ieguldījumu to risināšanā. Tādēļ Komiteja iesaka šo metodi paplašināt, attiecinot arī uz citām kandidātvalstīm un tajā iekļaujot arī citas programmu prioritātes.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/54

—

atzīmē, ka ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšana būs viens no svarīgākajiem politiskajiem uzdevumiem vietējo un reģionālo pašvaldību darbībā turpmāko gadu laikā;

—

uzskata, ka, lai sasniegtu vērienīgos, 2020. gadam izvirzītos mērķus, Eiropai jānodrošina IKT risinājumu pieejamība un pilnvērtīga izmantošana;

—

uzsver, ka IKT ir svarīga nozīme ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanā. Pateicoties jaunām tehnoloģiska un komerciāla rakstura inovācijām, tās pozitīvi ietekmē attīstību un veicina strukturālas pārmaiņas dabas resursu izmantošanā, balstoties uz visprogresīvākajiem un ekoloģiski visnekaitīgākajiem procesiem;

—

uzsver, ka IKT plašais energoefektivitātes uzlabošanas potenciāls palielina Eiropas konkurētspēju un veicina uzņēmējdarbības iespējas vietējā un reģionālajā līmenī;

—

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā ir virkne instrumentu, kas var sekmēt IKT sniegto iespēju pilnīgu apgūšanu ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanā, piemēram, atbildība un pilnvaras teritoriālās plānošanas, energoapgādes, būvniecības un transporta jomā;

—

ierosina saistībā ar Eiropas energoefektivitātes pasākumu rīkot izstādi un konkursu vietējām un reģionālajām pašvaldībām par labākajiem energoefektivitātes projektiem, kuros izmantotas IKT, un ir gatava piedalīties gan izstādē, gan pašā pasākumā; kā arī ierosina Komisijai kopīgi ar Reģionu komiteju un citiem ieinteresētajiem dalībniekiem izstrādāt praktisku rokasgrāmatu par to, kā vietējās un reģionālās pašvaldības var izmantot IKT savos klimata pārmaiņu problēmu risināšanas plānos.

Ziņotājs

:

Risto Koivisto (FI/PSE), Pirkanmā reģionālās padomes priekšsēdētājs

1.

atzīmē, ka savos iepriekšējos atzinumos tā ir raksturojusi ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanu kā vienu no svarīgākajiem politiskajiem uzdevumiem vietējo un reģionālo pašvaldību darbībā turpmāko gadu laikā;

2.

atbalsta Padomes izvirzītos mērķus līdz 2020. gadam vismaz par 20 % samazināt SEG emisijas Eiropas Savienībā salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, panākt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā ES enerģijas patēriņā vismaz 20 % apmērā, un ietaupīt 20 % ES prognozētā enerģijas patēriņa;

3.

tāpat kā Komisija uzskata, ka, lai sasniegtu vērienīgos mērķus, Eiropai jānodrošina IKT risinājumu pieejamība un pilnvērtīga izmantošana;

4.

vēlreiz uzsver savu līdzšinējo nostāju par to, ka energoefektivitātei jāpiešķir prioritāte visos Eiropas enerģētikas politikas risinājumos; tāpēc ir gandarīta par Eiropas Komisijas paziņojumā pausto vēlmi izmantot IKT, lai paaugstinātu enerģijas ražošanas, sadales un realizācijas efektivitāti;

5.

pievēršot īpašu uzmanību IKT sociālajai un ekonomiskajai dimensijai savos iepriekšējos atzinumos par Komisijas nesenajām i2010 iniciatīvām, izsaka gandarījumu par to, ka Komisija tagad ņem vērā informācijas sabiedrības ekoloģiskos aspektus;

6.

uzsver, ka IKT ir svarīga nozīme ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanā. Pateicoties jaunām tehnoloģiska un komerciāla rakstura inovācijām, tās pozitīvi ietekmē attīstību un veicina strukturālas pārmaiņas dabas resursu izmantošanā, balstoties uz visprogresīvākajiem un ekoloģiski visnekaitīgākajiem procesiem;

7.

uzsver, ka IKT plašais energoefektivitātes uzlabošanas potenciāls palielina Eiropas konkurētspēju un veicina uzņēmējdarbības iespējas vietējā un reģionālajā līmenī;

8.

pauž pārliecību, ka Komisija ir izdarījusi pareizo izvēli, piešķirot prioritāti sadarbībai ar pilsētu pašvaldībām un to ieguldījumam ideju izvērtēšanā un īstenošanā, un uzskata, ka tas pilnībā saskan ar Komitejas iepriekšējām piezīmēm attiecībā uz i2010 stratēģiju;

9.

uzskata, ka tieši vietējais un reģionālais pārvaldes līmenis, ņemot vērā praktiskās vajadzības, var sniegt visradošākās un visnovatoriskākās iniciatīvas, atbalstot ES i2010 stratēģiju;

10.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību rīcībā ir virkne instrumentu, kas var sekmēt IKT sniegto iespēju pilnīgu apgūšanu ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanā, piemēram, atbildība un pilnvaras teritoriālās plānošanas, energoapgādes, būvniecības un transporta jomā;

11.

atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jau tagad plaši izmanto IKT daudzās savas darbības jomās, kas ietekmē enerģijas patēriņa un emisiju samazināšanu, piemēram,

12.

atbalsta Komisijas priekšlikumu šajā posmā piešķirt IKT uzņēmumiem vadošo lomu strukturālo pārmaiņu īstenošanā, ar mērķi samazināt IKT negatīvo ekoloģisko ietekmi;

13.

vērš uzmanību arī uz plašajām iespējām, ko IKT sniedz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai palielinātu produktivitāti, uzlabotu to pakalpojumus, vienlaikus samazinot enerģijas patēriņu un emisijas. Tomēr nereti šo iespēju izmantošanas priekšnoteikums ir plašākas strukturālas reformas administratīvajā jomā, piemēram,

14.

norāda, ka Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības un to tīkli ir gatavi piedalīties IKT konsultāciju un partnerības procesā, lai veicinātu energoefektivitāti, un paraugprakses izplatīšanā;

15.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt piemērotus finansēšanas modeļus, ņemot vērā arī vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzības, un attiecībā uz visiem finansēšanas avotiem noteikt par prioritāti energoefektivitāti kopumā un uz IKT balstītus risinājumus jo īpaši.

16.

Uzskata, ka, neraugoties uz to, ka jau tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, paziņojumā būtu jāiekļauj transports kā viena no jomām, kam sākumposmā pievēršama īpaša uzmanība, jo tā ir saistīta ar ievērojamu enerģijas ietaupījumu potenciālu un plašām iespējām izmantot IKT risinājumus, kam ir izšķirīga nozīme vietējās un reģionālās pārvaldības aspektā;

17.

ir vienisprātis ar Komisiju par to, ka ir svarīgi veicināt tādas datortehnikas ieviešanu, kas patērē mazāk enerģijas, un aicina Komisiju veikt ieguldījumu tādu metožu izstrādāšanā, kuras nodrošina lielās datortelpās ģenerētās siltumenerģijas efektīvāku atguvi;

18.

līdztekus Komisijas akcentētajam IKT energoefektivitātes potenciālam, vērš uzmanību uz IT produktu ražošanas, transportēšanas un likvidēšanas negatīvo ekoloģisko ietekmi un uzskata, ka ir svarīgi šo ietekmi samazināt gan ar brīvprātīgu vienošanos palīdzību, gan ar likumdošanas palīdzību, ja nepieciešams;

19.

ierosina izstrādāt vispārējas pamatnostādnes attiecībā uz pētniecības attīstību energoefektivitātes jomā, balstoties uz IKT, lai varētu apvienot sadrumstalotos ES, valstu un reģionālos resursus, sekmējot kopīgo mērķu sasniegšanu;

20.

uzsver uz klientiem orientētas pētniecības nozīmi un uzskata, ka priekšnoteikums tās sekmīgai veikšanai ir cieša sadarbība starp zinātniskās pētniecības, IKT un citiem uzņēmumiem, enerģijas ražotājiem, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un patērētāju organizācijām;

21.

ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo nozīmi energoefektivitātes jomā, aicina tām piešķirt galveno lomu ES pētniecības pamatprogrammā un līdzīgās valstu pamatprogrammās, pirmām kārtām — liela mēroga izmēģinājuma programmās, ar mērķi samazināt IKT negatīvo ekoloģisko ietekmi, kā norādīts paziņojumā;

22.

izsaka bažas, ka, neraugoties uz problēmas nozīmību, nav pietiekami ieguldīts, lai jauninājumus iestrādātu masu patēriņa produktos un pakalpojumos, un atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ne tikai celmlaužu loma inovāciju izmantošanā, bet tās var arī piedāvāt uzņēmumiem šajā sektorā pozitīvu ekonomisko vidi;

23.

uzskata kopēju standartu trūkumu par nopietnu problēmu tirgus izaugsmes aspektā, īpaši tādās tehnoloģijas jomās, kas ir cieši saistītas ar vietējo un reģionālo pārvaldību, piemēram, viedās ēku kontroles sistēmas, apgaismojuma kontroles un satiksmes vadības sistēmas. Standartu trūkums ir šķērslis tehniskai sadarbspējai, ierobežo tirgus konkurenci un apgrūtina publiskos iepirkumus;

24.

norāda, ka attiecībā uz paziņojumā minētajām prioritārajām jomām trūkst standartu vērtēšanas metodikas, kas ļautu vietējām un reģionālajām pašvaldībām izvērtēt dažādu risinājumu lietderību;

25.

atzīmē, ka decentralizēta enerģijas ražošana vietējā un reģionālā līmenī ir lietderīga elektroenerģijas nodrošināšanas un drošības aspektā, ļaujot kombinēt dažādus ražošanas veidus. Tāpēc Komiteja visnotaļ atbalsta Komisijas plānu veicināt informācijas un paraugprakses apmaiņu jaunu, uz IKT balstītu uzņēmējdarbības modeļu ieviešanā, un veikt ieguldījumus atbilstošos pētniecības un attīstības projektos;

26.

norāda, ka paziņojumā nav minēta “zaļo” IKT veicināšana publiskā iepirkuma jomā, un aicina izstrādāt procedūras, kas atvieglotu iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām publiskajā iepirkumā piešķirt prioritāti energoefektivitātei, īpaši pirmskomerciālā publiskā iepirkuma procedūrā, un ar to saistītu IKT izstrādei;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā teikto, ka tiek gaidīta arī cieša Reģionu komitejas sadarbība, un ierosina:

28.

ierosina, lai Komisija savā nākamajā paziņojumā par IKT un vidi, kas paredzēts 2009. gada pavasarī,

29.

Kā Komiteja ir vairākkārt norādījusi iepriekš, energoefektivitātei un atjaunojamo energoresursu pastiprinātai izmantošanai jākļūst par vienu no Eiropas enerģētikas politikas galvenajiem elementiem; ieguldījumu palielināšana IKT jomā, sekmējot augstāku energoefektivitāti, ļauj vietējām un reģionālajām pašvaldībām risināt ar klimata pārmaiņām saistītos jautājumus, palielināt decentralizētu enerģijas ražošanu un sniedz jaunas uzņēmējdarbības iespējas vietējiem uzņēmumiem;

30.

Komiteja piešķir lielu nozīmi Komisijas plāniem balstīties uz pilsētu pašvaldību pieredzi ideju izvērtēšanā un īstenošanā, kā arī sadarboties ar tām un ar esošajiem vietējo un reģionālo pašvaldību tīkliem. Ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību daudzējādās funkcijas (piemēram, regulatori, patērētāji, pakalpojumu sniedzēji, enerģijas lietotāji un piegādāji, iniciatori, eksperti un pamatnostādņu izdevēji), tām ir pietiekams pamats maksimāli atbalstīt IKT pilnīgu izmantošanu energoefektivitātes veicināšanā. Komiteja centīsies izmantot visas tās rīcībā esošās iespējas, lai veicinātu pilsētu pašvaldību un vietējo un reģionālo pašvaldību tīklu informētību par minētajām iespējām, kā arī rosinātu tās iesaistīties šajā partnerības procesā;

31.

Komiteja izsaka cerību, ka Komisija pievērsīs vairāk uzmanības standartu ieviešanai šajā jomā, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu pieejami produkti ar labāku sadarbspēju. Standartizācija un kvalitātes kritēriji arī sekmē konkurenci tirgū un atvieglo valsts un pašvaldību iestādēm iespēju iepirkt produktus, kuriem ir labvēlīga ietekme uz energoefektivitāti;

32.

īstenojot kopīgu atbildību par vidi, vietējās un reģionālās pašvaldības ar ES un dalībvalstu atbalstu varētu darboties kā celmlauži un sniegt piemēru citiem, izmantojot IKT energoefektivitātes veicināšanai. Šī celmlaužu loma varētu iekļaut jaunas partnerības ar IKT uzņēmumiem un enerģijas ražotājiem izveidi, energoviedu publisko ēku nodrošināšanu, vieda apgaismojuma ieviešanu sabiedriskās vietās un energoefektivitātes palielināšanu publiskajā pārvaldē un pakalpojumu sniegšanā;

33.

Komiteja ierosina, lai nākamajā paziņojumā par šo tematu Eiropas Komisija publicētu ES rīcības plānu attiecībā uz IKT izmantošanu ilgtspējīgas attīstības veicināšanai. Komiteja uzskata, ka ir svarīgi vispārējā analīzē iekļaut arī transportu, un ka rīcības plānā jāiekļauj tālejoša e-stratēģija oglekļa dioksīda emisiju samazināšanai, kvantitatīvi nozaru mērķi šo emisiju samazināšanai un pasākumi, kas jāveic ES un dalībvalstīm, lai sasniegtu šos mērķus, kā arī jādefinē rādītāji progresa pārraudzībai.

31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/58

—

uzsver, ka vissvarīgākais mērķis ir panākt, ka pasākumi, kas pārsniedz valstu kompetences robežas, rada Eiropas pievienoto vērtību. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas ierosmi prasmīgāk izmantot Eiropas valstu skolu sistēmu daudzveidību, kuras pamatā ir kopīgas vērtības, un daudzās novatoriskās un izcilās metodes, kas minētājās valstīs tiek izmantotas;

—

atgādina, ka arī turpmāk jāņem vērā, kāds ir decentralizācijas līmenis attiecīgajā dalībvalstī. Daudzās dalībvalstīs izglītība ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Tāpēc svarīga ir visu līmeņu cieša politiskā un administratīvā sadarbība. Skolu sistēmu pilnveidošana būs īpaši efektīva, ja vietējās un reģionālās pašvaldības varēs aktīvi piedalīties minētajā procesā un uzņemsies atbildību par skolu sistēmas attīstību;

—

uzskata, ka nedrīkst aizmirst to, ka izglītību iegūst ne tikai skolā, bet arī pirmsskolas iestādēs un ikdienā ārpus skolas, piemēram, ģimenē, brīvajā laikā kopā ar vienaudžiem vai no plašsaziņas līdzekļiem. Par skolas izglītību atbildīgajām personām jācenšas ņemt vērā visus viņiem uzticēto jauniešu dzīves apstākļus un savā darbībā pēc iespējas lielāka uzmanība jāvelta ārpusskolas izglītības procesiem un to ietekmei uz skolas izglītību un neformālo izglītību;

—

atzīmē, ka pirmsskolas mācību iestādes Eiropā galvenokārt saņem finansējumu no vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras savu iespēju robežās daudzu gadu gaitā nepārtraukti centušās paplašināt un uzlabot minētās iestādes. Tomēr daudzus projektus (piemēram, agrīna daudzvalodības veicināšana, it īpaši pierobežas reģionos) līdz šim varēja un arī pašlaik var īstenot, ja izdodas saņemt līdzekļus no Eiropas programmām. Komiteja uzskata, ka šādos gadījumos Eiropas Savienības īstenotie veicināšanas pasākumi ir jāturpina ilgākā laika periodā, lai labi projekti pēc dažiem gadiem netiktu pārtraukti un nezustu uzkrātā pieredze un zināšanas. Projektu turpināšanai jāparedz ES finansiāls atbalsts;

—

tāpēc pauž cerību, ka jaunajā programmā Comenius Regio būs paredzēta lielāka rīcības brīvība vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras varētu lemt, kādiem prioritāriem projektiem atbalsts piešķirams;

—

piedāvā Komisijai atbalstu tās ierosinātajā sadarbībā. RK vēlreiz uzsver, ka sadarbībai galvenokārt jāizpaužas kā tiešai pieredzes apmaiņai starp iestādēm, kas atbildīgas par izglītības politikas īstenošanu dalībvalstīs.

Ziņotāja

:

Helma Kuhn-Theis kdze(DE/PPE), Zāras federālās zemes landtāga locekle

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Uzlabot prasmes 21. gadsimtam”. Tajā minētas būtiskas problēmas, kas būs jārisina Eiropas valstu skolu sistēmās. Komiteja kopumā piekrīt Komisijas secinājumiem, kas izdarīti pēc problēmu analīzes. RK pilnībā piekrīt Komisijas viedoklim, ka galvenajai prioritātei jābūt ieguldījumiem jaunatnē, it īpaši izglītības jomā;

2.

tāpēc norāda, ka Komisija būtu rīkojusies lietderīgi, ja būtu novērtējusi, cik daudz finanšu līdzekļu vietējām un reģionālām pašvaldībām būs jāiegulda, lai īstenotu tās izvirzītos priekšlikumus;

3.

uzskata, ka daudzas dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās pašvaldības jau velta daudz pūļu Komisijas minēto problēmu risināšanai. Komiteja tāpēc pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā nav norādīts, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām ir plašas pilnvaras izglītības jomā un kuras labi pārzina vietējos un reģionālos apstākļus, jau pašlaik velta un turpmāk veltīs daudz finanšu resursu un pūļu, lai risinātu minētos jautājumus;

4.

tomēr uzskata, ka jāīsteno vēl arī citi pasākumi, jo izglītība būtiski ietekmē ekonomikas izaugsmi un labklājības nodrošināšanu Eiropā un tai ir īpaša nozīme mūžizglītības procesā. Komiteja tāpēc kopumā atbalsta priekšlikumu stiprināt Eiropas sadarbību skolu jomā;

5.

vienlaikus uzsver, ka vissvarīgākais mērķis ir panākt, ka pasākumi, kas pārsniedz valstu kompetences robežas, rada Eiropas pievienoto vērtību. Komiteja tāpēc atbalsta Komisijas ierosmi prasmīgāk izmantot Eiropas valstu skolu sistēmu daudzveidību, kuras pamatā ir kopīgas vērtības, un daudzās novatoriskās un izcilās metodes, kas minētājās valstīs tiek izmantotas. RK ir īpaši gandarīta par Komisijas nodomu atbalstīt iestādes, kas vietējā, reģionālā un valstu līmenī atbildīgas par izglītības sistēmu organizāciju un izglītības saturu, un atvieglot minēto iestāžu pārbaudītu metožu apmaiņu;

6.

atgādina, ka arī turpmāk jāņem vērā, kāds ir decentralizācijas līmenis attiecīgajā dalībvalstī. Daudzās dalībvalstīs izglītība ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Tāpēc svarīga ir visu līmeņu cieša politiskā un administratīvā sadarbība un kopējās politikas veidošana. Skolu sistēmu pilnveidošana būs īpaši efektīva, ja vietējās un reģionālās pašvaldības varēs aktīvi piedalīties minētajā procesā un uzņemsies atbildību par skolu sistēmas attīstību savā teritorijā;

7.

uzskata, ka Komisijas pieeja koncentrēties tikai uz strukturētu Eiropas sadarbību skolu jomā ir leģitīms un konstruktīvs risinājums. Nedrīkstam tomēr aizmirst, ka izglītību iegūst ne tikai skolā, bet arī pirmsskolas iestādēs un ikdienā ārpus skolas, piemēram, ģimenē, brīvajā laikā kopā ar vienaudžiem, e-vidē vai no plašsaziņas līdzekļiem. Par izglītību vai jauniešu politiku atbildīgajām personām būtu jācenšas ņemt vērā visus viņiem uzticēto jauniešu dzīves apstākļus un savā darbībā pēc iespējas lielāka uzmanība jāvelta ārpusskolas izglītības procesiem un to ietekmei uz skolas izglītību, kā arī neformālajai izglītībai.

8.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka tie, kas mācās, paši būtiski ietekmē prasmju apguvi, kritiski novērtējot savus mācību mērķus, mācoties ievērot pašdisciplīnu, strādājot kā patstāvīgi, tā sadarbībā, vajadzības gadījumā meklējot informāciju un atbalstu un izmantojot informācijas un saziņas tehnoloģiju pavērtās iespējas (sk. 2.3. punktu). Tādēļ sabiedrībā, kurā spēja mācīties mūža garumā kļūst aizvien nozīmīgāka, noteikti ir svarīga mācīšanās mācīties un pašmācība, un tās ir jāveicina kā pamatprasmes;

9.

tāpēc uzskata, ka skolu rīcībā jābūt loģiski izstrādātām izglītības programmām, lai skolēni saprastu, kā organizēts mācību process, kurā viņi ir iesaistīti, un kādas ir viņiem izvirzītās prasības. Mācību procesā bērniem un jauniešiem ir jājūt, ka ar viņiem saista pozitīvas cerības un ka viņi ir gaidīti, un viņiem ir jāsaņem pamudinājumi un ievirze;

10.

piekrīt viedoklim, ka vajadzīgs vienots un lietpratīgs skatījums uz mācību plānu reformām, kurās cieši jāiesaista “skolotāji, skolēni un pārējās ieinteresētās personas” (2.5. punkts), turklāt īpaši svarīga ir to personu iesaistīšana, kam ir audzināšanas tiesības. Minētajā procesā skolu sistēmai jāizvirza augstas prasības, tomēr vienlaikus jāapzinās, ka skolas var panākt daudz, bet to darba rezultātus būtiski ietekmē arī sociālie pamatnosacījumi. Iepriekš teikto ilustrē divi piemēri. Skolu pūliņiem ir labāki rezultāti, ja ģimenē un pirmsskolas izglītības iestādēs jau radīta pozitīva attieksme pret mācībām. Skolas gaitu pēdējā posmā svarīga nozīme ir arī informācijai par norisēm tautsaimniecībā un darba tirgū, jo tā mudina jauniešus mācīties; Skolas var arī veicināt jaunu pilsoniskuma kultūru:

11.

piekrīt Komisijai, ka skolas galvenais uzdevums ir lasītprasmes attīstība. Daži no Komisijas minētajiem atbalsta pasākumiem — galvenokārt ar skolu darbību saistītie — parasti ir pašvaldību kompetencē, piemēram, atbalsts ģimeņu valodu prasmes attīstīšanai un lasītprasmei nepieciešamās infrastruktūras uzlabošana. Arī skolu, mediatēku un brīvā laika pavadīšanas iestāžu iekārtošana, ko parasti finansē pašvaldības, ir nozīmīgs faktors, lai veidotu pozitīvu attieksmi pret matemātiku, informātiku, dabas zinātnēm un tehniku;

12.

uzsver, ka papildus vispārējās lasīt- un rakstītprasmes uzlabošanai skolās ir svarīgi iemācīt arī IKT prasmes, kas ir noderīgas, lai sagatavotu un izglītotu jauniešus pastāvīgai dzīvei un lai viņi spētu pārvaldīt mūsdienu informācijas tehnoloģijas, kas sniedz papildu pievienoto vērtību paša un sabiedrības attīstībai;

13.

atbalsta Komisijas viedokli jautājumā par individualizētiem mācību paņēmieniem un sekmju vērtēšanas mērķiem. Sekmju vērtēšanai ir jāveicina attīstība (formatīvā vērtēšana), proti, uz nākotni orientēta vērtēšana, un jāveic, lai turpmākā mācīšanās būtu efektīvāka un individuālāka. Taču sekmju vērtējumiem bieži ir apkopojošs raksturs (summatīvā vērtēšana), proti, tos veic mācību procesa beigās un tikai tādēļ, lai skolēnus iedalītu kategorijās atkarībā no sekmju līmeņa. Komiteja tāpēc uzskata, ka būtiski jāuzlabo mācībspēku apmācība un kvalifikācijas celšana, ko varētu sekmēt arī Eiropas programmas jaunu atziņu izplatīšanai. Minētās programmas būs īpaši efektīvas, ja tajās tiks iesaistīti topošie skolotāji un skolotāji, kas piedalās kvalifikācijas celšanas pasākumos;

14.

uzskata, ka neveiksmīgi formulēts secinājumu 3. apakšpunkts, kurā runa ir par “visaptverošu pieeju prasmju izkopšanai, kura aptveru mācību programmas, mācību materiālus, skolotāju apmācību (…)”, jo Komisija nav precizējusi, ka tas nav aicinājums saskaņot rīcību Eiropas līmenī, bet gan ierosinājums dalībvalstīm un par izglītību atbildīgajām iestādēm;

15.

uzskata, ka uzņēmējdarbībai nepieciešamo īpašību ieaudzināšana un uzņēmējdarbības kultūras un gara izkopšana ir cieši saistīta ar iepriekš minēto vispārējo principu, ka jāveicina tādu personību attīstība, kuras ir patstāvīgas un spēj ne tikai izrādīt iniciatīvu ekonomikas jomā, bet arī aktīvi piedalīties sabiedriskajās norisēs, uzņemoties atbildību par sabiedrību. Tādēļ skolai jānodrošina augsti kvalitatīva izglītība visiem skolniekiem (3. nodaļa), tiecoties kļūt par izglītojošu kopienu no kognitīvā, kultūras un sociālā viedokļa, kas ne tikai veicina zināšanu apguvi, bet arī pilsoniskuma audzināšanu. Šajā aspektā svarīga ir arī cieša sadarbība ar vietējiem un reģionālajiem ekonomikas dalībniekiem.

16.

pilnībā piekrīt Komisijai, kas ierosina uzlabot pirmsskolas vecuma bērnu mācīšanās iespējas. Komiteja stingri atbalsta viedokli, ka “nodrošināt vairāk pirmsskolas izglītības iespēju un palielināt tās pieejamību ir potenciāli svarīgākais ieguldījums […], lai uzlabotu iespējas visiem un sasniegtu Lisabonas mērķus”. Tieši pirmsskolas izglītības iestādēs tiek veidots pamats panākumiem turpmākajās skolas gaitās. Tas neattiecas tikai uz bērniem no atstumtām iedzīvotāju grupām; laba pirmsskolas izglītība sniedz labumu visiem. Pirmskolas izglītības iestādēs bērniem paveras pirmā iespēja gūt zināšanas, un šīs iestādes īsteno sociāli izglītojošus pasākumus, ar kuru palīdzību jau pirmajos dzīves gados tiek veidoti nepieciešamie pamati pozitīvai attieksmei pret dzīvi sabiedrībā, pienākumiem un ģimeņu iesaistīšanai bērnu izglītošanā. No didaktiskā viedokļa novatoriskas metodes, kuras izmanto pirmsskolas iestādēs, var kvalitatīvi attīstīt nākamajos izglītības posmos. Komiteja tomēr piesardzības labad norāda, ka pat vislabāk aizvadītais pirmsskolas posms neatbrīvo turpmākajos izglītības posmos iesaistītos pedagogus no pienākuma saglabāt un attīstīt skolēnos vēlmi uzzināt un mācīties;

17.

atzīmē, ka pirmsskolas mācību iestādes Eiropā galvenokārt finansē vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras savu iespēju robežās daudzu gadu gaitā nepārtraukti centušās paplašināt un uzlabot minētās iestādes. Daudzus projektus (piemēram, agrīna daudzvalodības veicināšana, it īpaši pierobežas reģionos) līdz šim varēja un arī pašlaik var īstenot, ja izdodas saņemt līdzekļus no Eiropas programmām. Komiteja uzskata, ka šādos gadījumos Eiropas Savienības īstenotie veicināšanas pasākumi ir jāturpina ilgākā laika periodā, lai labi projekti pēc dažiem gadiem netiktu pārtraukti un nezustu uzkrātā pieredze un zināšanas. Projektu turpināšanai jāparedz ES finansiālais atbalsts;

18.

tāpēc pauž cerību, ka jaunajā programmā Comenius Regio būs paredzēta lielāka rīcības brīvība vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras varētu lemt, kādiem prioritāriem projektiem atbalsts piešķirams;

19.

atbalsta Komisijas prasību veltīt vairāk uzmanības taisnīguma principu ievērošanai izglītības sistēmās, taču nevar piekrist dažbrīd pārāk neprecīzajiem apgalvojumiem par atšķirīgajiem risinājumiem dažādās dalībvalstīs. Tas, piemēram, skar jautājumu, kādā vecumā (agrāk vai vēlāk) bērniem jāsāk attiecīgais izglītības posms skolās, kas piedāvā kvalitātes ziņā atšķirīgu izglītību. McKinsey pētījums, kas veikts 2007. gadā (1), liecina, ka mācību struktūrai ir daudz lielāka ietekme uz mācību rezultātiem nekā skolu sistēmas veidam. Komisijas paziņojumā (4. punkts) pareizi norādīts, ka vairāk pūļu ir jāvelta kvalitātes paaugstināšanai skolotāju apmācības jomā;

20.

uzskata, ka visās dalībvalstīs jāvelta vēl vairāk pūļu, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību. Jāpanāk, ka kvalitatīvi augstvērtīga izglītība ir pieejama visiem un sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība būtiski neietekmē panākumus izglītības jomā;

21.

apzinās, ka skolēni no imigrantu ģimenēm bieži saskaras ar ļoti sarežģītām problēmām, un tāpēc viņiem ir jāvelta īpaša uzmanība. Komiteja tādēļ atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija publicējusi minētajam jautājumam veltītu Zaļo grāmatu (2), par kuru RK izstrādās īpašu atzinumu. Tādēļ, lai atbalstītu skolu centienus integrēt ārzemju izcelsmes bērnus un jauniešus un viņu ģimenes, jāīsteno starpkultūru izglītības pasākumi, visiem veltot vienādu uzmanību un respektējot daudzveidību. Apzinoties valodas un kultūras ciešo saikni, jāuzsver, ka svarīga nozīme ir valodu apguvei — gan runāšanas un rakstīšanas prasmēm uzņēmējas valsts valodā kā komunikācijas un sakaru veidošanas līdzeklim, gan izcelsmes valsts valodas saglabāšanai, kas liecina par identitāti un daudzveidības respektēšanu un novērtēšanu;

22.

norāda, ka ļoti svarīgs skolu uzdevums ir atbalstīt nelabvēlīgā situācijā nonākušus skolēnus, stiprināt viņu pašapziņu un rādīt viņiem ceļu uz panākumiem, kā arī atzinīgi novērtēt viņu panākumus, cik vien iespējams ņemot vērā viņu individuālos priekšnosacījumus un vajadzības. Tomēr nedrīkstam aizmirst par to skolēnu tiesībām, kuri ir apdāvināti un kuriem ir īpašas spējas un talanti. Arī viņi ir jārosina, jāatbalsta, un viņiem ir jāpaver iespējas apliecināt savas spējas. Tas arī ir viens no taisnīgas skolu sistēmas elementiem. Viens no pedagogu cēlākajiem un grūtākajiem uzdevumiem ir rast individuālu pieeju darbā ar visiem skolēniem, ievērojot sociālās solidaritātes principu. Arī turpmāk ikvienam ir jāizjūt atbildība par kopīgām interesēm;

23.

rosina ievērojami pastiprināt skolas un ārpusskolas pasākumu nozīmīgumu, kas ļautu samazināt to skolēnu skatu, kuri priekšlaicīgi pārtrauc mācības. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas arī par minētās problēmas risināšanu un velta tai ievērojamus līdzekļus. Komiteja šajā sakarā atzīst, ka līdzekļi, kas tiek piešķirti no Eiropas struktūrfondiem, ir būtiska palīdzība, taču tā vēlētos, lai pašvaldības, cik vien iespējams, nebirokrātiskā veidā varētu piekļūt arī citiem Eiropas atbalsta līdzekļiem;