52011PC0793

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. Priekšlikuma konteksts

Šis priekšlikums un priekšlikums Regulai par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (“Regula par patērētāju ODR”) ir jāskata saistībā ar centieniem uzlabot iekšējā mazumtirdzniecības tirgus darbību un īpaši veicināt patērētāju tiesību aizsardzību.

Būtiska daļa Eiropas patērētāju, iegādājoties preces un pakalpojumus iekšējā tirgū, saskaras ar problēmām. 2010. gadā to apliecināja apmēram 20 % Eiropas patērētāju[1]. Lai gan saskaņā ar tiesību aktiem nodrošinātais patērētāju tiesību aizsardzības līmenis ir samērā augsts, problēmas, ar kurām saskaras patērētāji, bieži paliek neatrisinātas. Tiek lēsts, ka zaudējumi, kas Eiropas patērētājiem radušies dēļ problēmām ar iegādātajām precēm un pakalpojumiem, atbilst 0,4 % no ES IKP.

Papildus tradicionālai strīdu risināšanai tiesas ceļā[2] patērētājiem un uzņēmumiem dažās dalībvalstīs ir iespēja ar savām sūdzībām vērsties alternatīvas strīdu izšķiršanas struktūrās (“ADR struktūras”). Šo struktūru mērķis ir izšķirt strīdus, kas izcēlušies starp pusēm, ārpus tiesas, proti, ar kādas struktūras (piem., šķīrējtiesneša, samierinātāja, vidutāja, ombuda, apelācijas padomes) starpniecību.

Komisija pieņēma divus ieteikumus par patērētāju ADR[3] un izveidoja divus tīklus, kas nodarbojas ar ADR (ECC-NET[4] un FIN-NET[5]). Vairākos ES tiesību aktos, kas attiecas uz konkrētu nozari, ir iekļauts noteikums par ADR[6], un Mediācijas direktīva[7] veicina strīdu (tostarp patērētāju strīdu) izšķiršanu ar izlīgumu. Tomēr, analizējot pašreizējo situāciju, atklājās, ka ADR efektivitāti mazina šādi būtiski trūkumi: nepilnīgs aptvērums, patērētāju un uzņēmumu nepietiekama informētība, kā arī ADR procedūru nevienmērīgā kvalitāte[8].

Efektīvas ADR trūkums rada īpašas problēmas pārrobežu darījumu kontekstā (piem., valodu barjeras, iespējami augstākas izmaksas, atšķirības dalībvalstu tiesību aktos).

Ņemot vērā konstatētās problēmas, Komisija apņēmās piedāvāt pasākumus ADR jomā, lai nodrošinātu, ka visas patērētāju sūdzības var iesniegt kādai no ADR struktūrām un strīdus, kas rodas saistībā ar pārrobežu darījumiem, var atrisināt daudz vienkāršāk[9].

2. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām un ietekmes novērtējums 2.1. Speciālo zināšanu vākšana un apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Komisija veica vairākus pētījumus par ADR. Starp tiem bija pētījums Study on the use of Alternative Dispute Resolution in the European Union (Pētījums par alternatīvas strīdu izšķiršanas izmantojumu Eiropas Savienībā, 2009. g.)[10], kurā padziļināti tika analizētas esošās ADR struktūras un to darbība dalībvalstīs, pētījums Consumer redress in the EU: consumers' experiences, perceptions and opinions (Patērētāju tiesību aizsardzība: patērētāju pieredze, izpratne un viedokļi)[11], Assessment of the compliance costs including administrative costs/burdens on businesses linked to the use of Alternative Dispute Resolution (ADR) (Atbilstības nodrošināšanas izmaksu izvērtējums, tostarp attiecībā uz uzņēmumu administratīvajām izmaksām/slogu, kas saistīts ar alternatīvas strīdu izšķiršanas (ADR) izmantošanu, 2011. g.) un pētījums Cross-border ADR in the European Union (Pārrobežu ADR Eiropas Savienībā, 2011. g.)[12].

Sabiedriskā apspriešana par ADR izmantošanu[13] sākās 2011. gada janvārī. Attiecībā uz ADR valdīja liela vienprātība ― visi respondenti piekrita, ka ADR ir jāturpina attīstīt, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību. Lielākā daļa respondentu arī atbalstīja rīcību ES līmenī un uzsvēra nepieciešamību nodrošināt kvalitatīvas ADR procedūras, kurām galvenokārt vajadzētu būt pieejamām gadījumos, kad jārisina strīdi, kas izcēlušies saistībā ar pārrobežu darījumiem un digitālajā vidē. Viņuprāt, efektīvu ADR procedūru pamatā vajadzētu būt vairākiem pamatprincipiem, proti, objektivitātei, pārredzamībai, efektivitātei un taisnīgumam. Daudzi respondenti atbalstīja ODR procedūru pilnveidošanu, jo īpaši saistībā ar e-komercijas darījumiem, par kuriem saņemto sūdzību skaits turpina pieaugt, īpaši maza apmēra pieprasījumu gadījumos.

Komisijas dienesti kopā ar Eiropas Parlamentu 2011. gada martā organizēja augstākā līmeņa sanāksmi par alternatīvu strīdu izšķiršanu iekšējam tirgum un patērētājiem [Alternative Dispute Resolution for internal market and consumers], kurā piedalījās 200 ieinteresētās personas. Debatēs noskaidrojās, ka ADR, tostarp ODR, izstrāde patērētāju vajadzībām ir guvusi vispārēju atbalstu, un tika uzsvērta nepieciešamība veikt pasākumus ES līmenī. Eiropas Patērētājus sammita[14] ietvaros 2011. gada aprīlī tika organizēts seminārs “ADR: kā to uzlabot?”, kurā piedalījās 60 ieinteresētās personas.

Tika sniegts arī papildu atbalsts, piemēram, Komisijas dienesti laikposmā no 2010. gada decembra līdz 2011. gada janvārim ar Eiropas Biznesa paneļa starpniecību organizēja konsultācijas ar uzņēmumiem,[15] savukārt laikposmā no 2011. gada marta līdz maijam konsultācijas ar uzņēmumiem tika organizētas ar MVU apsekojumu platformas starpniecību[16].

Notika apspriešanās arī ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU).

2.2. Ietekmes novērtējums

Komisija ir veikusi detalizētu ietekmes novērtējumu (IN), kurā analizēti vairāki politikas risinājumi gan attiecībā uz ADR aptvērumu, informāciju un kvalitāti, gan uz ODR pārrobežu e-komercijas darījumiem. Minētajā ietekmes novērtējumā tika secināts, ka pieeju objektīviem, pārredzamiem, efektīviem un taisnīgiem līdzekļiem iekšzemes un pārrobežu patērētāju strīdu izšķiršanai ārpus tiesas var nodrošināt tikai tad, ja tiek apvienoti divi instrumenti ADR un ODR jomā. Lai nodrošinātu pilnīgu ADR aptvērumu visās dalībvalstīs, informētu patērētājus par ADR un nodrošinātu, ka ADR struktūras ievēro noteiktos kvalitātes principus, vislietderīgāk ir pieņemt pamatdirektīvu. Pilnīgs ADR aptvērums būs pamats tam, lai ES mēroga ODR sistēmā varētu efektīvi risināt strīdus saistībā ar pārrobežu e-komercijas darījumiem.

3. Priekšlikuma juridiskie aspekti 3.1. Priekšlikuma galvenie aspekti 3.1.1. Nodrošināt, ka ADR procedūras ir piemērojamas visiem patērētāju strīdiem

Saskaņā ar šo priekšlikumu dalībvalstis nodrošina, ka visus strīdus, kas izcēlušies starp patērētāju un tirgotāju saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu, var iesniegt ADR struktūrai, tostarp izmantojot tiešsaistes līdzekļus. Lai izpildītu šo pienākumu, dalībvalstis drīkst izmantot esošās ADR struktūras, vajadzības gadījumā pielāgojot to darbības jomu, vai radīt jaunas ADR struktūras vai pastāvīgu starpnozaru struktūru.

Šis priekšlikums attiecas uz strīdiem, kas izcēlušies starp patērētājiem un tirgotājiem saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Tas attiecas gan uz tādām sūdzībām, ko patērētāji iesnieguši pret tirgotājiem, gan uz tādām, ko tirgotāji iesnieguši pret patērētājiem. Šis priekšlikums attiecas uz ADR struktūrām, kuru mērķis ir izšķirt strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem ārpus tiesas, iesaistot strīdu izšķiršanas struktūru. Tas īpaši attiecas uz mediācijas procedūrām, bet arī uz tādām ārpustiesas strīdu risināšanas procedūrām, ko piemēro patērētāju sūdzību padomes, šķīrējtiesa un samierinātāji. Šis priekšlikums neattiecas uz tirgotāju izmantotām sūdzību izskatīšanas sistēmām, kā arī uz strīdu izšķiršanas struktūrām, kurās par strīdu izšķiršanu atbildīgās personas nodarbina tikai attiecīgais tirgotājs. Tas neparedz arī tiešas sarunas starp iesaistītajām pusēm.

3.1.2. Informācija par ADR un sadarbību

Ja izceļas strīds, patērētājiem ir jāspēj ātri noteikt, kuras ADR struktūras ir kompetentas to risināt. Tāpēc šis priekšlikums nodrošina, ka informāciju par attiecīgo kompetento ADR struktūru patērētāji varēs atrast tirgotāja sniegtajos galvenajos komercdokumentos un tīmekļa vietnē, ja tirgotājam tāda ir. Turklāt tirgotājiem būs jāinformē patērētāji par to, vai tie piekrīt izmantot ADR, lai izskatītu sūdzības, ko pret tiem iesniedzis patērētājs. Šis noteikums uz tirgotājiem darbosies kā stimuls izmantot ADR biežāk.

Saskaņā ar šo priekšlikumu dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji, kas ir iesaistīti pārrobežu strīdā, var saņemt palīdzību. Atbildību par šo pienākumu dalībvalstis var deleģēt Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīkla (ECC-net) centriem, kuru funkcijas šobrīd ir saistītas ar patērētāju informēšanu par ADR struktūrām, kuras ir kompetentas risināt attiecīgus pārrobežu strīdus.

Atbilstoši šim priekšlikumam ADR struktūras, kas risina strīdus kādā nozarē, tiks rosinātas pievienoties ADR struktūru tīkliem, kuri darbojas ar konkrēto nozari saistītās jomās. Turklāt šis priekšlikums veicina sadarbību starp ADR struktūrām un valsts iestādēm, kuras ir tiesīgas īstenot tiesību aktus patērētāju aizsardzības jomā.

Šajā priekšlikumā ir ietverti noteikumi, kas nodrošina, ka tiek ievērotas stingras garantijas attiecībā uz konfidencialitāti un datu aizsardzību, un kas ir saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem.

3.1.3. ADR struktūru kvalitāte

Šā priekšlikuma mērķis ir nodrošināt, ka ADR struktūras ievēro kvalitātes principus attiecībā uz objektivitāti, pārredzamību, efektivitāti un taisnīgumu. Minētie principi ir noteikti divos Komisijas ieteikumos. Piešķirot minētajiem principiem juridisku spēku, šis priekšlikums radīs vienlīdzīgus apstākļus ADR izmantošanai un vairos kā patērētāju, tā tirgotāju uzticību ADR procedūrām.

ADR struktūru pārredzamība garantē, ka strīdā iesaistītās puses saņem visu informāciju, kas tām nepieciešama, lai pirms ADR procedūras uzsākšanas pieņemtu pamatotu lēmumu. ADR procedūrām vajadzētu būt efektīvām, un attiecībā uz tām būtu jānovērš noteikti trūkumi, kas raksturīgi tiesas procedūrām, piemēram, izmaksas, ilgums un sarežģītība. Pamatojoties uz veikto pētījumu rezultātiem, šajā priekšlikumā ir noteikts, ka strīdi būtu jāatrisina 90 dienu laikā. Lai garantētu, ka ADR procedūras ir pieejamas visiem patērētājiem, šajā priekšlikumā ir paredzēts, ka minētajām procedūrām vajadzētu būt pieejamām bez maksas vai par nelielu samaksu.

3.1.4. Uzraudzība

Lai nodrošinātu, ka ADR struktūras darbojas atbilstoši un sniedz patērētājiem un tirgotājiem kvalitatīvus pakalpojumus, tās būtu rūpīgi jāuzrauga. Katrā dalībvalstī tiks izraudzīta kompetentā iestāde, kura būs atbildīga par to ADR struktūru darbības uzraudzību, kas reģistrētas tās teritorijā. Kompetentās iestādes, pamatojoties uz ADR struktūru sniegto informāciju, cita starpā izvērtēs, vai attiecīgās ADR struktūras ievēro šajā priekšlikumā paredzētos kvalitātes kritērijus. Turklāt kompetentās iestādes regulāri publicēs ziņojumus par ADR struktūru attīstību un darbību. Komisija reizi trijos gados ziņos Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu.

3.2. Subsidiaritātes princips

Šā priekšlikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants.

Ja Savienībā tiks izveidota labi funkcionējoša ADR sistēma, kuras pamatā ir esošās ADR struktūras dalībvalstīs un kura darbojas saskaņā ar to juridiskajām tradīcijām, pieaugs patērētāju uzticība iekšējam mazumtirdzniecības tirgum, tostarp e-komercijas jomā. Tā pavērs jaunas iespējas arī uzņēmējiem. Rīcība tikai dalībvalstu līmenī varētu izraisīt ADR turpmāku sadrumstalotību, kas savukārt veicinātu nevienlīdzīgu izturēšanos pret patērētājiem un tirgotājiem iekšējā tirgū un radītu situāciju, ka Savienībā tiek piemēroti atšķirīgi patērētāju tiesību aizsardzības līmeņi. Piedāvātā rīcība Savienības līmenī varētu nodrošināt visiem Eiropas patērētājiem vienādu tiesību aizsardzības līmeni un veicināt konkurētspējīgu praksi uzņēmumu vidū, tādējādi palielinot pārrobežu apmaiņu ar precēm un pakalpojumiem.

Ja Eiropas līmenī tiks noteikti kopīgi principi un noteikumi attiecībā uz ADR struktūrām un ADR procedūrām visās dalībvalstīs, varēs nodrošināt efektīvu un atbilstošu tādu strīdu izskatīšanu, kas izcēlušies, veicot iekšzemes vai pārrobežu darījumus. Tādējādi Savienībā varēs arī nodrošināt viendabīgākus ADR procedūru kvalitātes līmeņus.

Atšķirīgā valstu politika saistībā ar ADR procedūrām (vai to trūkumu) liecina, ka dalībvalstu vienpusēja rīcība nenodrošina risinājumu, kas būtu pieņemams patērētājiem un uzņēmumiem. Lai ADR pārrobežu strīdu gadījumā būtu efektīva, ir nepieciešama labi funkcionējoša iekšzemes ADR struktūru sistēma, kas būs ES mēroga ODR platformas pamatā.

3.3. Proporcionalitāte

Šis priekšlikums ir saskaņā ar proporcionalitātes principu šādu iemeslu dēļ.

Priekšlikumā paredzēts vienīgi tas, kas nepieciešams tā mērķu sasniegšanai. Tas nereglamentē ADR aspektus, bet koncentrējas uz galvenajiem aspektiem, kas saistīti ar strīdu izšķiršanu ārpus tiesas. Pamatdirektīvas pamatā būs jau esošās ADR struktūras, un tā paredzēs iespēju izvēlēties veidu un metodes, kā sasniegt rezultātus, kas tiek gaidīti no dalībvalstīm.

Izvairoties no izdevumu dubultošanās un nevajadzīga administratīvā sloga, šā priekšlikuma mērķi tiks sasniegti ar zemākajām izmaksām uzņēmumiem un dalībvalstīm.

4.         Ietekme uz budžetu

Šis priekšlikums neietekmē ES budžetu. Tāpēc šim priekšlikumam nav pievienots finanšu pārskats.

2011/0373 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu[17],

pēc tiesību akta projekta iesniegšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[18],

pēc apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1) Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienībai jāveicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšana, veicot 114. pantā noteiktos pasākumus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

(2) Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus ir telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. Lai patērētāji uzticētos iekšējam tirgum un gūtu labumu no tā, ir svarīgi viņiem nodrošināt pieeju vienkāršiem un lētiem paņēmieniem tādu strīdu izšķiršanai, kas izcēlušies saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Tas attiecas uz darījumiem, kas veikti gan bezsaistē, gan tiešsaistē, un ir īpaši būtiski, ja patērētāji iepērkas ārvalstīs.

(3) Alternatīva strīdu izšķiršana ir vienkāršs, ātrs un lēts veids, kā ārpus tiesas izšķirt strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem. Tomēr alternatīva strīdu izšķiršana vēl nav pietiekami attīstīta visā Eiropas Savienībā. Lai patērētāji varētu pilnībā izmantot alternatīvas strīdu izšķiršanas iespējas, ir jānodrošina, ka tā ir pieejama visu veidu patērētāju strīdu izšķiršanai, ka ADR procedūru kvalitātes līmenis ir vienmērīgs un ka patērētāji un tirgotāji ir informēti par šīm procedūrām. Tāpat ADR struktūrām ir efektīvi jārisina pārrobežu strīdi.

(4) Komisija Aktā par vienoto tirgu[19] ir noteikusi tiesību aktus alternatīvas strīdu izšķiršanas jomā, kuros kā viens no divpadsmit mehānismiem, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos vienotajam tirgum, ir iekļauta elektroniskās komercijas dimensija.

(5) Eiropadome ir aicinājusi Parlamentu un Padomi līdz 2012. gada beigām pieņemt pirmo prioritāro pasākumu kopumu, lai vienotajam tirgum dotu jaunu stimulu.[20]

(6) Labi funkcionējošu alternatīvas strīdu izšķiršanas attīstība Eiropas Savienībā ir vajadzīga, lai vairotu patērētāju uzticību iekšējam tirgum, tostarp e-komercijas jomā. Šīs attīstības pamatā vajadzētu būt esošajām ADR struktūrām dalībvalstīs, un tā būtu jāīsteno saskaņā ar dalībvalstu juridiskajām tradīcijām.

(7) Šī direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad starp patērētājiem un tirgotājiem ir izcēlušies līgumstrīdi saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu visās ekonomikas nozarēs. Tai būtu jāattiecas gan uz tādām sūdzībām, ko patērētāji iesnieguši pret tirgotājiem, gan uz tādām, ko tirgotāji iesnieguši pret patērētājiem. Šī direktīva nebūtu jāpiemēro gadījumos, kad strīdi izcēlušies starp tirgotājiem; tomēr tam nevajadzētu atturēt dalībvalstis pieņemt vai saglabāt spēkā noteikumus attiecībā uz procedūrām šādu strīdu izšķiršanai ārpus tiesas.

(8) Termina “patērētājs” definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām, kuras rīkojas nesaistīti ar komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Tomēr, ja noslēgtā līguma mērķis ir daļēji saistīts un daļēji nesaistīts ar personas komercdarbību (divējāda lietojuma līgumi) un ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka nav dominējošs kopējā piegādes kontekstā, arī šāda persona būtu jāuzskata par patērētāju.

(9) Šai direktīvai nevajadzētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās[21], Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[22], Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”)[23] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (“Roma I”)[24].

(10) Šai direktīvai vajadzētu būt noteicošākai nekā Savienības tiesību aktiem, kuros ir iekļauti noteikumi ar mērķi izveidot ADR struktūras kādā konkrētā nozarē. Ja tiesību aktos, kas attiecas uz konkrētu nozari, ir paredzēta šādu struktūru izveide, šai direktīvai vajadzētu būt noteicošākai tikai tādā mērā, ciktāl minētie tiesību akti nenodrošina vismaz līdzvērtīgu patērētāju aizsardzības līmeni.

(11) ADR struktūras ļoti atšķiras ne vien Savienībā, bet arī dalībvalstīs. Šai direktīvai būtu jāattiecas uz visām struktūrām, kas ir izveidotas ilgstošai darbībai un piedāvā iespēju izšķirt strīdu, piemērojot ADR procedūru. Šķīrējtiesas procedūru, kas uz ad hoc pamata izveidota ārpus ADR struktūras attiecībā uz vienu strīdu starp patērētāju un tirgotāju, nevajadzētu uzskatīt par ADR procedūru.

(12) Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz tādu sūdzību izskatīšanas struktūru procedūrām, kurās par strīdu izšķiršanu atbildīgās fiziskās personas nodarbina tikai attiecīgais tirgotājs, kā arī uz tādu sūdzību izskatīšanas sistēmu procedūrām, kuras izmanto tirgotājs. Tai nebūtu jāattiecas uz tiešām sarunām starp iesaistītajām pusēm. Turklāt tai nebūtu jāattiecas uz gadījumiem, kad tiesnesis cenšas panāk strīda atrisinājumu tiesvedībā, kas attiecas uz konkrēto strīdu.

(13) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva, var iesniegt izskatīšanai ADR struktūrai, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajām prasībām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pildīt šo pienākumu, paļaujoties uz esošajām ADR struktūrām un vajadzības gadījumā pielāgojot to darbības jomu vai paredzot jaunu ADR struktūru izveidi. Ar šo direktīvu nevajadzētu noteikt dalībvalstīm pienākumu veidot atsevišķu ADR struktūru katrā mazumtirdzniecības nozarē. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt tādas pastāvīgas ADR struktūras izveidi, kas risina strīdus, kuru izšķiršana nav kādas noteiktas iestādes kompetencē.

(14) Šai direktīvai nevajadzētu skart tirgotājus, kas reģistrēti dalībvalstī, uz kuru attiecas tādas ADR struktūras darbība, kas atrodas citā dalībvalstī. Dalībvalstīm nevajadzētu rosināt šādu struktūru izveidi.

(15) Šai direktīvai nevajadzētu ierobežot dalībvalstis, kas saglabā spēkā vai ievieš ADR procedūras, kuras paredzētas tam, lai vienlaikus risinātu identiskus vai līdzīgus strīdus starp tirgotāju un vairākiem patērētājiem. Šādas procedūras var uzskatīt par sagatavošanās posmu pirms turpmākas kolektīvo ADR procedūru izstrādes Savienībā.

(16) Tādas informācijas apstrāde, kas saistīta ar strīdiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, būtu jāveic saskaņā ar noteikumiem par personas datu aizsardzību, kas paredzēti dalībvalstu tiesību aktos, noteikumos un administratīvajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.

(17) Fiziskās personas, kas atbild par alternatīvo strīdu izšķiršanu, būtu jāuzskata par objektīvām tikai tad, ja uz tām nevar izdarīt spiedienu, tādējādi ietekmējot to attieksmi pret attiecīgo strīdu. Šādu spiedienu ir īpaši svarīgi novērst, ja ADR struktūras finansē kāda no strīdā iesaistītajām pusēm vai organizācija, kurā kāda no pusēm piedalās.

(18) Lai nodrošinātu ADR struktūru un ADR procedūru pārredzamību, ir jāgarantē, ka strīdā iesaistītās puses saņem visu informāciju, kas tām nepieciešama, lai pirms ADR procedūras uzsākšanas pieņemtu pamatotu lēmumu.

(19) ADR procedūrām vajadzētu būt efektīvām. Tām vajadzētu būt vienkāršām un ātrām procedūrām, kuras parasti nepārsniedz 90 dienas. Atkarībā no attiecīgā strīda sarežģītības ADR struktūrai vajadzētu būt iespējai pagarināt šo laikposmu.

(20) ADR procedūrām vajadzētu būt pieejamām bez maksas vai par nelielu samaksu, lai no patērētāju viedokļa šādu procedūru izmantošana būtu ekonomiski pamatota.

(21) ADR procedūrām vajadzētu būt taisnīgām, lai strīdā iesaistītās puses ir pilnīgi informētas par savām tiesībām un sekām, kādas var būt lēmumiem, kurus tās pieņem ADR procedūras kontekstā.

(22) Ir svarīgi nodrošināt, ka patērētāji, izceļoties strīdam, var ātri noteikt, kuras ADR struktūras ir kompetentas izskatīt attiecīgo sūdzību, un uzzināt, vai attiecīgais tirgotājs piedalīsies ADR struktūrai iesniegto sūdzību izskatīšanā. Tāpēc tirgotājiem šāda informācija būtu jāsniedz savos galvenajos komercdokumentos un tīmekļa vietnē, ja tiem tāda ir. Šim pienākumam nevajadzētu ierobežot 6. panta 1. punkta t) apakšpunktu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvā 2011/83/ES par patērētāju tiesībām[25]. Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta t) apakšpunktā ir noteikts, ka gadījumos, kad tiek slēgti distances līgumi vai līgumi tiek slēgti ārpus uzņēmuma telpām, tirgotājam būtu jāinformē patērētājs par iespēju izmantot uz tirgotāju attiecināmu ārpustiesas sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismu un metodēm, kā tam piekļūt, pirms patērētājam kļūst saistoši šāda līguma noteikumi. Direktīvas 2011/83/ES 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka gadījumos, kad līgums tiek noslēgts ārpus uzņēmuma telpām, minētā informācija jāsniedz papīra formā vai, ja patērētājs tam piekrīt, uz kāda cita pastāvīga informācijas nesēja.

(23) Šajā direktīvā nav noteikts, ka tirgotāju dalība ADR procedūrās ir obligāta vai ka šādu procedūru rezultāts ir saistošs tirgotājiem, ja patērētājs pret tiem ir iesniedzis sūdzību. Tomēr šī direktīva neskar valsts noteikumus, saskaņā ar kuriem tirgotāju līdzdalība šādās procedūrās ir obligāta vai arī to rezultāts tirgotājiem ir saistošs, ja minētie tiesību akti neliedz strīdā iesaistītajām pusēm izmantot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz pieeju tiesai.

(24) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ADR struktūras sadarbojas pārrobežu strīdu izšķiršanā.

(25) Savienībā būtu jāstiprina ADR struktūru tīkli, kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu, piemēram, FIN-NET finanšu pakalpojumu jomā. Dalībvalstīm būtu jārosina ADR struktūras kļūt par šādu tīklu sastāvdaļu.

(26) Cieša sadarbība starp ADR struktūrām un valsts iestādēm, kuras atbild par to, lai tiktu īstenoti Savienības tiesību akti patērētāju aizsardzības jomā, varētu sekmēt minēto Savienības tiesību aktu efektīvu īstenošanu.

(27) Lai nodrošinātu ADR struktūru atbilstošu un efektīvu darbību, tās būtu stingri jāuzrauga. Komisijai un kompetentajām iestādēm saskaņā ar šo direktīvu būtu jāpublicē un jāatjaunina to ADR struktūru saraksts, kuras atbilst šai direktīvai. Minētais saraksts būtu jāpublicē arī citām iestādēm, piemēram, ADR struktūrām, patērētāju apvienībām, uzņēmēju apvienībām un Eiropas Patērētāju centru tīklam. Turklāt kompetentajām iestādēm būtu regulāri jāpublicē ziņojumi par ADR struktūru attīstību un darbību. ADR struktūrām būtu jāsniedz kompetentajām iestādēm konkrēta informācija, kura būtu jāizmanto kā pamats minētajos ziņojumos. Dalībvalstīm būtu jārosina ADR struktūras sniegt šādu informāciju, izmantojot Komisijas Ieteikumu 2010/304/ES par harmonizētās metodikas izmantošanu patērētāju sūdzību un jautājumu klasificēšanai[26].

(28) Dalībvalstīm ir jānosaka sankcijas par šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, ko attiecībā uz patērētāju informāciju pieļāvuši tirgotāji, kā arī attiecībā uz informāciju, kas ADR struktūrām jāsniedz kompetentajām iestādēm, un jānodrošina šo sankciju īstenošana. Sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un tādām, kas attur no noteikumu pārkāpšanas.

(29) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regula (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”)[27] būtu jāgroza, ietverot tās pielikumā atsauci uz šo direktīvu, lai stiprinātu pārrobežu sadarbību saistībā ar šīs direktīvas īstenošanu.

(30) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (“Aizliegumu direktīva”)[28] būtu jāgroza, ietverot tās pielikumā atsauci uz šo direktīvu, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas patērētāju kolektīvās intereses, kas paredzētas šajā direktīvā.

(31) Tā kā šīs direktīvas mērķi ― veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni ― nevar pienācīgi sasniegt dalībvalstu līmenī, savukārt Savienības līmenī tas var būt labāk sasniedzams, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz tikai tādus pasākumus, kas ir nepieciešami šā mērķa sasniegšanai.

(32) Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un jo īpaši tās 7., 8., 38. un 47. pantā,

IR PIEŅĒMUŠAS ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants Priekšmets

Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus darbību un sasniegt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, nodrošinot, ka strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem var iesniegt izskatīšanai iestādēm, kas nodrošina objektīvas, pārredzamas, efektīvas un taisnīgas alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras.

2. pants Darbības joma

1. Šī direktīva attiecas uz procedūrām tādu līgumstrīdu izšķiršanai ārpus tiesas, kuri izcēlušies, tirgotājam, kas reģistrēts Savienībā, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus patērētājam, kas dzīvo Savienībā, un kuru risināšanā iesaistās strīdu risināšanas struktūra, kas piedāvā vai nosaka risinājumu vai saved kopā strīdā iesaistītās puses, lai censtos panākt mierizlīgumu (turpmāk “ADR procedūras”).

2. Šī direktīva neattiecas uz:

(a) tādu strīdu izšķiršanas struktūru procedūrām, kurās par strīdu izšķiršanu atbildīgās fiziskās personas nodarbina tikai attiecīgais tirgotājs;

(b) tādu sūdzību izskatīšanas sistēmu procedūrām, kuras izmanto tirgotājs;

(c) tiešām sarunām starp patērētāju un tirgotāju neatkarīgi no tā, vai tie ir pārstāvēti;

(d) uz gadījumiem, kad tiesnesis cenšas panāk strīda atrisinājumu tiesvedībā, kas attiecas uz konkrēto strīdu.

3. pants Saistība ar citiem Savienības tiesību aktiem

1.           Šī direktīva neskar Direktīvu 2008/52/EK, Regulu (EK) Nr. 44/2001, Regulu (EK) Nr. 864/2007 un Regulu (EK) Nr. 593/2008.

2.           Šīs direktīvas 5. panta 1. punkts ir noteicošāks nekā tās pielikumā minētie noteikumi.

3.           Šī direktīva ir noteicošāka nekā obligātie noteikumi Savienības tiesību aktos, kas attiecas uz konkrētu nozari un ir saistīti ar alternatīvo strīdu izšķiršanu, tikai tādā mērā, ciktāl minētajos noteikumos nav paredzēts vismaz vienlīdzīgs patērētāju aizsardzības līmenis.

4. pants Definīcijas

Šajā direktīvā:

(a) “patērētājs” ir fiziska persona, kas rīkojas nolūkos, kas nav saistīti ar komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesionālo darbību;

(b) “tirgotājs” ir tāda fiziska persona vai privāta vai publiska juridiska persona, kura rīkojas nolūkos, kas saistīti ar komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesionālo darbību, tostarp ar kādas personas starpniecību, kura rīkojas tās vārdā;

(c) tirgotājs ir reģistrēts:

– tā uzņēmējdarbības vietā, ja tirgotājs ir fiziska persona;

– tā juridiskajā adresē vai vietā, kur atrodas tā centrālā administrācija vai uzņēmējdarbības vieta, tostarp filiāle, aģentūra vai cita struktūra, ja tirgotājs ir uzņēmums vai cita juridiska persona, vai fizisku un juridisku personu apvienība;

(d) “pārrobežu strīds” ir līgumstrīds, kurš izcēlies, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus, ja patērētājs preču vai pakalpojumu pasūtīšanas brīdī nedzīvo tajā pašā dalībvalstī, kurā ir reģistrēts tirgotājs;

(e) “ADR struktūra” ir struktūra, neatkarīgi no tā, kā tā ir nosaukta vai minēta, kas izveidota ilgstošai darbībai un piedāvā iespēju izšķirt strīdu, piemērojot ADR procedūru;

(f) ADR struktūra ir reģistrēta:

– vietā, kur tā veic ar alternatīvu strīdu izšķiršanu saistītas darbības, ja konkrēto struktūru vada fiziska persona;

– vietā, kur attiecīgā juridiskā persona vai fizisku un juridisku personu apvienība veic ar alternatīvu strīdu izšķiršanu saistītas darbības, vai tās juridiskajā adresē, ja konkrēto struktūru vada juridiska persona vai fizisku un juridisku personu apvienība;

– vietā, kur atrodas attiecīgās iestādes vai citas valsts organizācijas galvenais birojs, ja konkrēto struktūru vada iestāde vai cita valsts organizācija.

II NODAĻA ALTERNATĪVAS STRĪDU IZŠĶIRŠANAS PIEEJAMĪBA UN UZ TO ATTIECINĀMIE PRINCIPI

5. pants Alternatīvas strīdu izšķiršanai pieejamība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva, var iesniegt izskatīšanai ADR struktūrai, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajām prasībām.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras:

(a) ir izveidojušas tīmekļa vietni, kurā strīdā iesaistītās puses var iesniegt sūdzību tiešsaistē;

(b) sniedz strīdā iesaistītajām pusēm iespēju informācijas apmaiņā ar tām izmantot elektroniskus līdzekļus;

(c) pieņem izskatīšanai gan iekšzemes, gan pārrobežu strīdus, tostarp strīdus, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamentu un Padomes [Office of Publications insert date of adoption] Regula (ES) Nr. [Office of Publications insert reference number] par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (Regula par patērētāju ODR)[29], un

(d) risinot strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva, veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas datu apstrāde tiek veikta atbilstoši personas datu aizsardzības noteikumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos, ar kuriem tiek īstenota Direktīva 95/46/EK.

3. Dalībvalstis 1. punktā noteikto pienākumu var pildīt, nodrošinot, ka ir izveidota pastāvīga ADR struktūra, kuras kompetencē ir tādu 1. punktā minētu strīdu risināšana, kuri neietilpst nevienas citas esošas ADR struktūras kompetencē.

6. pants Zināšanas un objektivitāte

1. Dalībvalstis nodrošina, ka fiziskām personām, kas atbild par alternatīvo strīdu izšķiršanu, ir nepieciešamās zināšanas un ka tās ir objektīvas. To var garantēt, nodrošinot, ka:

(a) tām ir nepieciešamās zināšanas, prasmes un pieredze alternatīvas strīdu izšķiršanas jomā;

(b) tās nevar atbrīvot no amata bez pamatota iemesla;

(c) tām nav interešu konflikta ar kādu no strīdā iesaistītājām pusēm.

2. Dalībvalstis garantē, ka ADR struktūras, kurās fiziskās personas, kas atbild par strīdu izšķiršanu, veido daļu no koleģiālas iestādes, nodrošina, ka šādās iestādēs patērētāju un tirgotāju intereses pārstāv vienāds skaits pārstāvju.

7. pants Pārredzamība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras savās tīmekļa vietnēs un drukātā formātā savās telpās padara publiski pieejamu informāciju par:

(a) fiziskajām personām, kas ir atbildīgas par alternatīvo strīdu izšķiršanu, to iecelšanu amatā un pilnvaru termiņu;

(b) finansējuma avotu, tostarp valsts un privātā finansējuma procentuālo attiecību;

(c) attiecīgā gadījumā par to līdzdalību tādu ADR struktūru tīklos, kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu;

(d) strīdu veidiem, kuru risināšana ir to kompetencē;

(e) statūtiem, kuros reglamentēta strīda izšķiršana;

(f) valodām, kurās attiecīgajai ADR struktūrai var iesniegt sūdzības un kurās notiek ADR procedūra;

(g) to noteikumu veidiem, kurus ADR struktūra var izmantot kā pamatu strīdu izšķiršanā (piem., tiesību normas, apsvērumi par taisnīgumu, rīcības kodeksi);

(h) priekšnosacījumiem, kas strīdā iesaistītajām pusēm var būt jāizpilda, pirms var piemērot ADR procedūru;

(i) izmaksām, ja tādas ir, kas jāsedz strīdā iesaistītajām pusēm;

(j) ADR procedūras aptuveno ilgumu;

(k) ADR procedūras rezultātu juridiskajām sekām.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras savās tīmekļa vietnēs un drukātā formātā savās telpās padara publiski pieejamus gada darbības pārskatus. Minētajos pārskatos iekļauj šādu informāciju, kas attiecas gan uz iekšzemes, gan pārrobežu strīdiem:

(a) izskatīšanai saņemto strīdu skaits un sūdzību veidi, uz ko tie attiecās;

(b) atkārtotas problēmas, kas izraisa strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem;

(c) tādu strīdu izšķiršanas procedūru īpatsvars, kuras tika pārtrauktas, pirms bija sasniegts rezultāts;

(d) vidējais laiks, kas bija nepieciešams, lai izšķirtu strīdus;

(e) atbilstības pakāpe, ja tā ir zināma, un ADR procedūru rezultāti;

(f) attiecīgā gadījumā informācija par to [ADR struktūru] sadarbību ar tādiem ADR struktūru tīkliem, kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu.

8. pants Efektivitāte

Dalībvalstis nodrošina, ka ADR procedūras ir efektīvas un atbilst šādām prasībām:

(a) ADR procedūra ir vienkārši pieejama abām strīdā iesaistītajām pusēm neatkarīgi no tā, kur attiecīgā puse atrodas;

(b) procedūra strīdā iesaistītajām pusēm ir pieejama, neuzliekot pienākumu piesaistīt juridisko pārstāvi; tomēr strīdā iesaistītās puses jebkurā procedūras posmā var izmantot trešās personas pārstāvniecību vai palīdzību;

(c) ADR procedūra patērētājiem ir pieejama bez maksas vai par nelielu samaksu;

(d) strīdu izšķir 90 dienu laikā no dienas, kad ADR struktūra ir saņēmusi sūdzību. Sarežģītu strīdu gadījumā ADR struktūra minēto laikposmu var pagarināt.

9. pants Taisnīgums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR procedūrās:

(a) strīda pusēm ir iespēja izteikt savu viedokli un uzklausīt otras puses argumentus un faktus, kā arī ekspertu atzinumus;

(b) ADR procedūras rezultāti abām pusēm tiek paziņoti rakstiski vai pastāvīgā informācijas nesējā, norādot attiecīgā rezultāta pamatojumu.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR procedūrās, kuru mērķis ir izšķirt strīdu, ierosinot risinājumu:

(a) patērētājs pirms ierosinātā risinājuma pieņemšanas tiek informēts, ka:

i)        tas var izvēlēties pieņemt vai noraidīt ierosināto risinājumu;

ii)       ierosinātais risinājums var būt mazāk labvēlīgs nekā tiesas spriedums, kas pieņemts, piemērojot tiesību normas;

iii)      pirms pieņemt vai noraidīt ierosināto risinājumu, viņam ir tiesības lūgt neatkarīga speciālista padomu;

(b) strīdā iesaistītās puses pirms ierosinātā risinājuma pieņemšanas tiek informētas par šādas rīcības juridiskajām sekām;

(c) strīdā iesaistītajām pusēm, pirms tās piekrīt ierosinātajam risinājumam vai strīda izšķiršanai ar izlīgumu, tiek atvēlēts pietiekams laikposms pārdomām.

III NODAĻA InformĀCIJa un sadarbība

10. pants Tirgotāju sniegtā informācija patērētājiem

1. Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā reģistrētie tirgotāji informē patērētājus par ADR struktūrām, kuru darbības joma uz tiem attiecas un kuras ir kompetentas risināt iespējamos strīdus, kas varētu izcelties starp attiecīgo tirgotāju un patērētājiem. Minētā informācija ietver attiecīgo ADR struktūru tīmekļa vietņu adreses un precizējumu par to, vai attiecīgais tirgotājs apņemas izmantot minētās struktūras, lai izšķirtu strīdus ar patērētājiem.

2. Informācijai, kas minēta 1. punktā, jābūt vienkārši, tieši, skaidri un pastāvīgi pieejamai tirgotāja tīmekļa vietnē, ja attiecīgajam tirgotājam tāda ir, vispārīgo noteikumu sadaļā preču pirkšanas vai pakalpojumu sniegšanas līgumos, kas noslēgti starp attiecīgo tirgotāju un patērētāju, un ar šādiem līgumiem saistītos rēķinos un kvītīs. Tāpat jānorāda, kā iespējams iegūt sīkāku informāciju par attiecīgo ADR struktūru un nosacījumiem tās izmantošanai.

3. Šā panta noteikumi neskar Direktīvas 2011/83/ES 6., 7. un 8. pantu attiecībā uz patērētāju informēšanu gadījumos, kad slēdz distances līgumus vai līgumus slēdz ārpus uzņēmuma telpām.

11. pants Palīdzība patērētājiem

1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji var saņemt palīdzību saistībā ar strīdiem, kas izcēlušies, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus pāri robežām. Šādas palīdzības galvenais mērķis ir vienkāršot patērētāju piekļuvi ADR struktūrai, kura darbojas citā dalībvalstī un ir kompetenta risināt attiecīgo pārrobežu strīdu.

2. Dalībvalstis 1. punktā minēto uzdevumu var uzticēt saviem Eiropas Patērētāju centru tīkla centriem, patērētāju apvienībām vai citai iestādei.

12. pants Vispārīga informācija

Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras, patērētāju apvienības, uzņēmēju apvienības, Eiropas Patērētāju centru tīkla centri un attiecīgā gadījumā organizācijas, kas norīkotas saskaņā ar 11. panta 2. punktu, savās telpās un tīmekļa vietnēs nodrošina publisku pieeju 17. panta 3. punktā minētajam ADR struktūru sarakstam.

13. pants Sadarbība starp ADR struktūrām pārrobežu strīdu izšķiršanā

1. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras sadarbojas pārrobežu strīdu izšķiršanā.

2. Ja attiecīgajā nozarē Savienības robežās pastāv tādu ADR struktūru tīkls, kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu, dalībvalstis rosina ADR struktūras, kas risina strīdus attiecīgajā nozarē, pievienoties šim tīklam.

3. Komisija publicē sarakstu, kurā iekļauti 1. punktā minēto tīklu nosaukumi un kontaktinformācija. Komisija attiecīgā gadījumā atjaunina šo sarakstu reizi divos gados.

14. pants Sadarbība starp ADR struktūrām un valsts iestādēm, kuras atbild par to, lai tiktu īstenoti Savienības tiesību akti patērētāju aizsardzības jomā

1. Dalībvalstis nodrošina sadarbību starp ADR struktūrām un valsts iestādēm, kurām uzticēts īstenot Savienības tiesību aktus patērētāju aizsardzības jomā

2. Šī sadarbība ietver savstarpēju informācijas apmaiņu par tirgotāju uzņēmējdarbības praksi, ar ko saistītas patērētāju iesniegtās sūdzības. Tāpat tajā ir ietverts tehniskais novērtējums un informācija, ko valsts iestādes sniedz ADR struktūrām gadījumos, kad šāds novērtējums vai informācija ir nepieciešami individuālu strīdu risināšanai.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. un 2. punktā minētā sadarbība un savstarpējā informācijas apmaiņa atbilst noteikumiem par personas datu aizsardzību, kas paredzēti Direktīvā 95/46/EK.

IV NODAĻA ADR STRUKTŪRU PĀRRAUDZĪBA

15. pants Kompetento iestāžu norīkošana

1. Katra dalībvalsts norīko kompetento iestādi, kas atbildīga par to ADR struktūru darbības uzraudzību, kuras reģistrētas tās teritorijā. Dalībvalstis šo norīkoto iestādi dara zināmu Komisijai.

2. Komisija izveido sarakstu, kurā iekļautas tās kompetentās iestādes, kas tai darītas zināmas saskaņā ar 1. punktu, un publicē šo sarakstu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

16. pants Informācija, ko ADR struktūras paziņo kompetentajām iestādēm

1. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras, kas reģistrētas to teritorijā, paziņo kompetentajām iestādēm šādu informāciju:

(a) nosaukumu, kontaktinformāciju un tīmekļa vietnes adresi;

(b) informāciju par to struktūru un finansējumu, tostarp informāciju par fiziskajām personām, kas atbild par alternatīvu strīdu izšķiršanu, tiem piešķirto finansējumu un to, kas ir šo personu darba dēvēji;

(c) reglamentu;

(d) maksājumiem, ja tādus piemēro;

(e) ADR procedūru aptuveno ilgumu;

(f) valodu vai valodām, kurās var iesniegt sūdzības un kurās notiek ADR procedūra;

(g) to elementu izklāstu, kas nepieciešami, lai noteiktu šo struktūru kompetenci;

(h) paziņojumu, kura pamatā ir attiecīgās ADR struktūras pašvērtējums par to, vai tā ir kvalificējama kā ADR struktūra, uz ko attiecas šī direktīva, un vai tā atbilst II nodaļā izklāstītajām prasībām.

Ja a) – g) punktā izklāstītā informācija mainās, ADR struktūras to uzreiz paziņo kompetentajai iestādei.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras vismaz reizi gadā kompetentajām iestādēm paziņo šādu informāciju:

(a) izskatīšanai saņemto strīdu skaits un sūdzību veidi, uz ko tie attiecās;

(b) tādu ADR procedūru īpatsvars, kuras tika pārtrauktas, pirms bija sasniegts rezultāts;

(c) vidējais laiks, kas bija nepieciešams, lai izšķirtu iesniegtos strīdus;

(d) atbilstības pakāpe, ja tā ir zināma, un ADR procedūru rezultāti;

(e) attiecīga statistika, kas atspoguļo, kā tirgotāji izmanto alternatīvo strīdu izšķiršanu, risinot strīdus, kas izceļas ar patērētājiem;

(f) atkārtotas problēmas, kas izraisa strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem;

(g) attiecīgā gadījumā izvērtējums par to, cik efektīva ir to sadarbība ar ADR struktūru tīkliem, kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu;

(h) attiecīgās struktūras pašvērtējums attiecībā uz tās piedāvātās ADR procedūras efektivitāti un iespējamiem veidiem, kā uzlabot tās rezultātus.

17. pants Kompetento iestāžu un Komisijas nozīme

1. Kompetentās iestādes, pamatojoties uz informāciju, ko tās saņēmušas saskaņā ar 16. panta 1. punktu, izvērtēs, vai tām paziņotās ADR struktūras ir kvalificējamas kā ADR iestādes, uz kurām attiecas šī direktīva, un vai tās atbilst II nodaļā izklāstītajām prasībām.

2. Kompetentās iestādes, pamatojoties uz 1. punktā minēto izvērtējumu, izveidos sarakstu, kurā apkopotas ADR struktūras, kas atbilst 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

Sarakstā iekļauj šādu informāciju:

(a) attiecīgo ADR struktūru nosaukums, kontaktinformācija un tīmekļa vietnes adrese;

(b) maksājumi, ja tādus piemēro;

(c) valoda vai valodas, kurās var iesniegt sūdzības un kurās notiek ADR procedūra;

(d) elementi, kas nepieciešami, lai noteiktu to [ADR struktūru] kompetenci;

(e) nepieciešamība pēc strīdā iesaistīto pušu vai to pārstāvju, ja tādi ir izraudzīti, fiziskas klātbūtnes un

(f) procedūras rezultātu saistošās vai nesaistošās sekas.

Kompetentās iestādes minēto sarakstu nosūta Komisijai. Ja kompetentajai iestādei saskaņā ar 16. panta 1. punkta otro daļu tiek paziņotas izmaiņas, minētais saraksts uzreiz tiek atjaunināts un attiecīgā informācija paziņota Komisijai.

3. Komisija izveido sarakstu, kurā iekļautas ADR iestādes, kas tai paziņotas saskaņā ar 2. punktu, un atjaunina minēto sarakstu, kad tai saskaņā ar 2. punkta trešās daļas otro teikumu tiek paziņotas izmaiņas. Komisija publicē minēto sarakstu un tā atjauninājumus un pārsūta to kompetentajām iestādēm un dalībvalstīm.

4. Kompetentās iestādes publicē 3. punktā minēto konsolidēto ADR struktūru sarakstu savā tīmekļa vietnē un citos resursos, ko tā atzīst par piemērotiem.

5. Reizi divos gados kompetentās iestādes publicē ziņojumu par ADR iestāžu attīstību un darbību. Šajā ziņojumā jo īpaši:

(a) attiecīgā gadījumā konstatē jomas, kurās strīdu risināšanā pagaidām netiek piemērotas ADR procedūras, uz ko attiecas šī direktīva;

(b) konstatē ADR struktūru labas prakses piemērus;

(c) attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz statistiku, konstatē nepilnības, kas apgrūtina ADR struktūru darbību, risinot gan iekšzemes, gan pārrobežu strīdus;

(d) attiecīgā gadījumā piedāvā ieteikumus, kā uzlabot ADR iestāžu darbību.

V NODAĻA NOBEIGUMA NOTEIKUMI

18. pants Sankcijas

Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šīs direktīvas 10. pantu un 16. panta 1. un 2. punktu, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu izpildi. Noteiktajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un tādām, kas attur no noteikumu pārkāpšanas.

19. pants Grozījumi Regulā (EK) Nr. 2006/2004

Regulas (EK) Nr. 2006/2004 pielikumā pievieno šādu punktu:

“20.   Eiropas Parlamenta un Padomes [..] Direktīva [..] par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR) (OV L [..], [..], [..]. lpp., 10. pants”

20. pants Grozījumi Direktīvā 2009/22/EK

Direktīvas 2009/22/EK pielikumā pievieno šādu punktu:

“14.   Eiropas Parlamenta un Padomes [..] Direktīva [..] par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR) (OV L [..], [..], [..]. lpp., 10. pants.”

21. pants Saziņa

1. Ne vēlāk kā līdz [Office of Publications insert same date as in Article 22(1) = date of implementation of the Directive] dalībvalstis Komisijai paziņo:

(a) attiecīgā gadījumā saskaņā ar 11. panta 2. punktu izraudzīto iestāžu nosaukumus un kontaktinformāciju un

(b) saskaņā ar 15. panta 1. punktu izraudzītās kompetentās iestādes.

Dalībvalstis paziņo Komisijai visas būtiskās izmaiņas šajā informācijā.

2. Ne vēlāk kā līdz [Office of Publications insert date: six months after the implementation date as to be inserted in Article 22(1)] dalībvalstis Komisijai nosūta pirmo sarakstu, kas minēts 17. panta 2. punktā.

3. Komisija pārsūta dalībvalstīm 1. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju.

22. pants Transponēšana

4. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai vēlākais līdz [Office of Publications insert date: 18 months after entry into force] izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis uzreiz nosūta Komisijai minēto aktu tekstus, kā arī minēto aktu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos aktus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

5. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

23. pants Ziņojums

Vēlākais līdz [Office of Publications insert date: five years after the entry into force] un pēc tam vismaz reizi trijos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs direktīvas piemērošanu. Minētajā paziņojumā izvērtē ADR struktūru attīstību un izmantošanu, kā arī šīs direktīvas ietekmi uz patērētājiem un tirgotājiem. Ziņojumam attiecīgā gadījumā pievieno priekšlikumus par šīs direktīvas grozīšanu.

24. pants Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

25. pants Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā                            Padomes vārdā

priekšsēdētājs                                                priekšsēdētājs

PIELIKUMS

1. Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva 2002/65/EK par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (14. panta 1. punkts), OV L 271, 9.10.2002., 16. lpp.

2. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 14. janvāra Direktīva 2008/122/EK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem (14. panta 2. punkts), OV L 33, 3.2.2009., 10. lpp.

3. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (53. panta 1. punkts), OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp.

4. Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 9. decembra Direktīva 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību (11. panta 1. punkts), OV L 9, 15.1.2003., 3. lpp.

Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (19. panta 1. punkta, trešā daļa), OV L 52, 27.2.2008., 3. lpp.

[1]               Eurobarometer 342, “Patērētāju iespējas”, 169. lpp.

[2]               Piemēram, Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.

[3]               Komisijas Ieteikums 98/257/EK par principiem, kas piemērojami iestādēm, kas atbildīgas par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, OV L 115, 17.4.1998., 31. lpp., un Komisijas Ieteikums 2001/310/EK par principiem ārpustiesas iestādēm, kas iesaistītas saskaņotā patērētāju strīdu izšķiršanā, OV L 109, 19.4.2001., 56. lpp.

[4]               Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīkls (ECC-NET) pārrobežu strīdu gadījumā palīdz patērētājiem, kuriem nepieciešama piekļuve atbilstošai ADR struktūrai citā dalībvalstī.

[5]               FIN-NET sastāv no ADR shēmām, kas paredzētas pārrobežu strīdu izšķiršanai starp patērētājiem un finanšu pakalpojumu sniedzējiem.

[6]               Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem dabasgāzes iekšējam tirgum (OV L 211, 14.8.2009., 55. un 94. lpp); Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīva Nr. 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva Nr. 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.).

[7]               OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp.

[8]               Sk. 2009. gada 16. oktobra pētījumu Study on the use of Alternative Dispute Resolution in the European Union, http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/adr_study.pdf, 56.–63. lpp.; 112.–115. lpp.; 120.–121. lpp.

[9]               Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Digitālā programma Eiropai”, COM(2010) 245, 13. lpp.; Komisijas paziņojums “Akts par vienoto tirgu”, COM(2011) 206, 9. lpp.

[10]             Study on the use of Alternative Dispute Resolution in the European Union, Civic Consulting of the Consumer Policy Evaluation Consortium (CPEC), 2009. p., pieejams: http://www.cc.cec/home/dgserv/sg/evaluation/pages/eims_en.htm.

[11]             Consumer redress in the European Union: consumers' experiences, perceptions and opinions, 2009. g., http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/docs/cons_redress_EU_qual_study_report_en.pdf.

[12]             http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2009_2014/documents/imco/dv/adr_study_/adr_study_en.pdf.

[13]             Sabiedriskā apspriešana par alternatīvas strīdu izšķiršanas (ADR) izmantošanu, lai izšķirtu strīdus saistībā ar tirdzniecības darījumiem un praksi ES: http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/Feedback_Statement_Final.pdf.

[14]             http://www.european-consumer-summit.eu/workshops3_en.asp

[15]             Notika apspriešanās ar 335 uzņēmumiem no visām ES dalībvalstīm par to pieredzi un viedokli par ADR: http://ec.europa.eu/yourvoice/ebtp/consultations/2010/adr/index_en.htm.

[16]             Šo konsultāciju laikā atbildes uz jautājumiem par ADR sniedza 927 mazie un vidējie uzņēmumi.

[17]             OV C [..], [..], [..]. lpp.

[18]             OV C [..], [..], [..]. lpp.

[19]             Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. “Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi”, COM(2011) 206 galīgā redakcija, 9. lpp.

[20]             Eiropas Padomes 2011. gada 24.–25. marta secinājumi, EUCO 10/11, 4. lpp.; sk. arī Eiropas Padomes 2011. gada 23. oktobra secinājumus, EUCO 52/11, 1.–2. lpp.

[21]             OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp.

[22]             OV L 12, 16.1.2001., 32. lpp.

[23]             OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

[24]             OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.

[25]             OV L [..], [..], [..]. lpp.

[26]             OV L 136, 2.6.2010., 1. lpp.

[27]             OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.

[28]             OV L 110, 1.5.2009., 30.-36. lpp.

[29]             OV L [..], [..], [..]. lpp.