52007PC0249

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 16.5.2007

COM(2007) 249 galīgā redakcija

2007/0094 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli

(iesniegusi Komisija) {SEC(2007) 596}{SEC(2007) 603}{SEC(2007) 604}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

PRIEKšLIKUMA PāRSKATS |

110 | Priekšlikuma pamatojums un mērķi Šis priekšlikums ir daļa no ES centieniem izstrādāt vispusīgu migrācijas politiku. 2007. gada septembrī Komisija saskaņā ar tās 2005. gada decembra politikas plānu[1] paredz iesniegt pirmo priekšlikumu par legālo migrāciju . Viens no faktoriem, kas veicina nelegālo imigrāciju Eiropas Savienībā, ir iespējas atrast darbu. Šī priekšlikuma mērķis ir samazināt šo imigrāciju veicinošo faktoru, vēršoties pret trešo valstu piederīgo nodarbinātību, kuri Eiropas Savienībā uzturas nelegāli. Papildus dalībvalstīs jau veiktiem pasākumiem, mērķis ir panākt, ka dalībvalstis ievieš vienotas sankcijas pret darba devējiem, kas nodarbina šādus trešo valstu piederīgos, un nodrošina šo sankciju efektīvu izpildi. Komisija ieteica šos pasākumus 2006. gada jūlija Paziņojumā par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm[2]. Eiropadome atbalstīja šo ieteikumu 2006. gada decembrī un aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumus. |

120 | Vispārīgs pārskats Trešo valstu piederīgo, kas ES uzturas nelegāli, nodarbinātības jautājumu (turpmāk – „nelegālā nodarbinātība”) rada pieprasījums un darba devēju vēlme izmantot zemas kvalifikācijas un zemi apmaksātu darbu veicošu darbinieku sniegtās priekšrocības, kā arī labākus dzīves apstākļus meklējošie migranti, kuri atbilst šim pieprasījumam. Šīs parādības apmērus ir ļoti grūti novērtēt: aptuvenie aprēķini par trešo valstu piederīgajiem, kas nelegāli uzturas ES, svārstās no 4,5 līdz 8 miljoniem. Nelegālā nodarbinātība ir koncentrēta atsevišķās nozarēs: celtniecība, lauksaimniecība, uzkopšana, viesnīcu un ēdināšanas pakalpojumi. Pirmkārt, nelegālā nodarbinātība kā nelegālo imigrāciju veicinošs faktors, tāpat kā ES pilsoņu nedeklarētais darbs, rada zaudējumus valstij, pazemina vispārējo algu un darba apstākļu līmeni, var ietekmēt konkurenci un nozīmē, ka nedeklarētie strādnieki nevarēs izmantot veselības apdrošināšanas priekšrocības un neiegūs tiesības uz pensiju, kas ir atkarīgas un izriet no veiktajām iemaksām. Otrkārt, nelegāli nodarbināto trešo valstu piederīgo situācija ir īpaši nedroša, jo atklāšanas gadījumā viņiem visdrīzāk būs jāatgriežas savā izcelsmes valstī. Šis priekšlikums attiecas uz imigrācijas politiku, nevis uz nodarbinātības vai sociālo politiku. Saskaņā ar šo priekšlikumu, sankcijas piemēros darba devējam, nevis nelegāli nodarbinātajam trešās valsts piederīgajam (savukārt Komisijas 2005. gada Atgriešanas Direktīvas priekšlikums ietver vispārēju prasību dalībvalstīm pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz trešo valstu piederīgajiem, kas valstī uzturas nelegāli). |

130 | Spēkā esošie noteikumi priekšlikuma jomā Padomes 1995. gada 22. decembra ieteikumā par nelegālās imigrācijas un nelegālās nodarbinātības apkarošanas līdzekļu saskaņošanu[3] ir norādīts, ka ir jārada stimuls, lai darba devēji, kas vēlas nodarbināt ārvalstu piederīgos, būtu ieinteresēti pārbaudīt viņu atbilstību uzturēšanās un nodarbināšanas nosacījumiem, un tam darba devējam, kas nodarbina ārvalstu piederīgo, kuram nav atbilstošas atļaujas, būtu jāpiemēro soda sankcijas. Padomes 1996. gada 27. septembra Ieteikumā par trešo valstu piederīgo nelegālās nodarbinātības apkarošanu[4] ir īpaši norādīts, ka būtu nepieciešams aizliegt nodarbināt trešo valstu piederīgos, kuriem nav atbilstošas atļaujas, un šādu personu nodarbināšana būtu pamats kriminālai un/vai administratīvai atbildībai. Minētie ieteikumi ir šī priekšlikuma pamatā attiecībā uz prasību dalībvalstīm aizliegt nelegālo nodarbināšanu, noteikt sankcijas un uzlikt darba devējiem pienākumu veikt preventīvos pasākumus un citas pārbaudes. ES politika nelegālās imigrācijas apkarošanai ietver noteikumus, kas vērsti pret cilvēku tirdzniecību un cilvēku kontrabandu. Pamatlēmums par cilvēku tirdzniecības apkarošanu[5] paredz kriminālatbildību par cilvēku tirdzniecību darbam vai seksuālai izmantošanai un tuvina piemērojamās sankcijas. Saskaņā ar šo priekšlikumu arī nelegāla nodarbināšana var veidot smagākā cilvēku tirdzniecības noziedzīgā nodarījuma sastāvu, ja ir izpildīti Pamatlēmumā noteiktie priekšnosacījumi, ieskaitot spaidu un viltus pielietošanu darbam ekspluatācijas nolūkā. Taču šis priekšlikums attiecas uz situāciju, kad spaidi vai viltus nav pielietoti. 2002. gada Direktīva[6] un to pavadošais Pamatlēmums[7] attiecas uz cilvēku kontrabandu un definē tādus nodarījumus, kā neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšana, un tuvina piemērojamās sankcijas. Nevar izslēgt, ka nelegāla nodarbināšana var būt saistīta ar ieceļošanas un/vai uzturēšanās atbalstīšanu, tomēr šis priekšlikums attiecas arī uz tiem darba devējiem, kas nav saistīti ar nelegāli nodarbināto trešo valstu piederīgo ieceļošanu un uzturēšanos. |

140 | Atbilstība pārējiem ES politikas virzieniem un mērķiem Trešo valstu piederīgo, kas nelegāli uzturas ES, nodarbināšana ir daļa no plašākās nedeklarētā darba problēmas, proti, darbības, kas pašas par sevi ir likumīgas, bet nav pieteiktas valsts iestādēm[8]. Nedeklarēts darbs un citi ar to saistītie aspekti attiecas uz ES pilsoņiem tik pat lielā mērā kā uz trešo valstu pilsoņiem, un Komisija 2007. gada rudenī sniegs Paziņojumu par šo tēmu. Pasākumi, kas paredzēti šajā priekšlikumā ir saskaņoti ar Kopienas politiku un rīcību nodokļu krāpšanas novēršanai un apkarošanai un atbalsta tās. Šis priekšlikums ievēro pamattiesības. Priekšlikums neietekmē trešo valstu piederīgo darba tiesības, piemēram, tiesības pievienoties arodbiedrībai, piedalīties koplīgumu noslēgšanā un izmantot tajos pielīgtās priekšrocības, tiesības baudīt darba apstākļus, kas atbilst veselības aizsardzības un drošības standartiem. Attiecībā uz pārkāpumiem, par kuriem darba devēji varētu būt atbildīgi, jāuzsver, ka saskaņā ar šo priekšlikumu darba devējs, kurš pārbauda potenciālo darbinieku dokumentus, nebūs atbildīgs gadījumos, ja šie dokumenti, piemēram, izrādīsies viltoti. Kriminālatbildība ir paredzēta tikai nopietnos gadījumos par kriminālsodam atbilstoša smaguma pārkāpumu. Personu datus, ar kuriem būs jārīkojas darba devējiem un iestādēm, īstenojot šo priekšlikumu, būs jāapstrādā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[9]. |

APSPRIEšANāS AR IEINTERESēTAJāM PERSONāM UN IETEKMES NOVēRTēJUMS |

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām |

211 | Apspriešanās metodes, galvenās mērķnozares un vispārīgs respondentu raksturojums Tika sarīkotas apspriedes ar EAK (Eiropas Arodbiedrību konfederācija) un UNICE/ Business Europe (Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederācijas savienība/Eiropas uzņēmējdarbības konfederācija). Komisijas Imigrācijas un patvēruma komiteja organizēja konsultācijas ar dalībvalstīm. Sagatavojot priekšlikumu, ir ņemtas vērā arī sociālo partneru un citu nevalstisko organizāciju kopējo semināru un darba grupu atziņas. Ar neatkarīga pētījuma palīdzību, ko Komisija pasūtīja ietekmes novērtējuma atbalstam, izmantojot aptaujas un intervijas, turpinājās apspriešanās ar dalībvalstīm (ieskaitot to tiesību aizsardzības iestādes), arodbiedrībām, darba devēju apvienībām un nevalstiskajām organizācijām. |

212 | Atbilžu kopsavilkums un tas, kā tās ņemtas vērā Komisija ir ņēmusi vērā atsauksmes, kas tika iesniegtas par 2006. gada jūlija Paziņojumu. |

Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana |

229 | Neatkarīgu ekspertu atzinums nebija vajadzīgs. |

230 | Ietekmes novērtējums Ietekmes novērtējumā tika izvērtēti šādi iespējamie risinājumi: 1. risinājums: Līdzšinējās situācijas saglabāšana. Kaut arī lielākā daļa dalībvalstu (iespējams pat visas) jau ir ieviesušas sankcijas un preventīvos pasākumus darba devējiem, tie ir izrādījušies neefektīvi. Šis risinājums nerada vienotus darbības noteikumus un situācija iespējams pat pasliktinātos, jo atšķirības dalībvalstu starpā palielinātos. Pastāvošās sankcijas iespējams ir pārāk nenozīmīgas, ka nespēj atsvērt nelegālās nodarbinātības ekonomisko izdevīgumu. Darba devēji, trešās valstis un to piederīgie nesaņemtu nekādu vēstījumu, ka iespējas apiet sankcijas samazinās. 2. risinājums: Vienotas sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kas ES uzturas nelegāli; sankciju piemērošanas pienākums būtu uzlikts dalībvalstīm (pienākums pārbaudīt noteiktu skaitu darba vietu). Šis risinājums samazinātu atšķirības starp tiesību aktiem un to piemērošanā un veicinātu vienotu darbības noteikumu ieviešanu. Sankciju minimālais līmenis darba devējiem atsevišķās dalībvalstīs paaugstinātos, kas palielinātu to ietekmi. Uzlabojoties tiesību piemērošanai, nelegālā nodarbinātība iespējams samazinātos. 3. risinājums: Saskaņoti preventīvie pasākumi: vienotas prasības darba devējiem visā ES kopēt atbilstošos dokumentus (uzturēšanās atļauju) un sniegt informāciju kompetentām vietējām iestādēm. Šis risinājums samazinātu nelegālo nodarbinātību, jo darba devējs laicīgi varētu noskaidrot, vai potenciālajam darbiniekam ir tiesības strādāt. Darba devējiem būtu uzlikti minimāli papildu pienākumi; vairākās dalībvalstīs darba devējiem jau tagad ir pienākums pārbaudīt dokumentus. Visā ES būtu jāievēro vienotas procedūras, tādējādi veicinot vienotu darbības noteikumu ieviešanu. Tomēr pastāv iespēja, ka palielināsies identitātes krāpniecības un dokumentu viltošanas gadījumi. Būtu jānodrošina atbilstoša personas datu aizsardzība. 4. risinājums: Vienotas sankcijas darba devējiem un preventīvie pasākumi (2. un 3. risinājums). Šis risinājums apvienotu 2. un 3. risinājuma pozitīvo ietekmi un nozīmētu, ka ES skaidri dara zināmu savu apņemšanos apkarot nelegālo nodarbinātību. 5. risinājums: Informētības paaugstināšanas pasākumi ES līmenī par trešo valstu piederīgo, kas ES uzturas nelegāli, nodarbināšanas negatīvajām sekām. Šī risinājuma īstenošanai nevajadzētu lielus līdzekļus, tam būtu neliela, īslaicīga, bet pozitīva ietekme attiecībā uz likumu ievērošanu. Tomēr vidējā vai ilgtermiņa perspektīvā nelegālās nodarbinātības samazināšanās nav gaidāma. Darba devēji jau tagad apzinās nelegālās nodarbinātības negatīvas sekas. 6. risinājums: Labāko prakses piemēru apkopošana un pieredzes apmaiņa starp dalībvalstīm par sankciju piemērošanu darba devējiem. Visas ieinteresētas personas uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot likumu piemērošanu, un šis risinājums celtu tiesību aizsardzības iestāžu rīcībspēju un tādējādi arī to efektivitāti. Tomēr pārbaudēm atvēlētie resursi joprojām paliktu dalībvalstu pārziņā. Risinājums dotu ierobežotu ieguldījumu vienotu darbības noteikumu ieviešanā, jo atšķirības starp sankcijām un preventīvajiem pasākumiem dalībvalstīs nebūtu novērstas un varētu pat palielināties. Salīdzinot iespējamos risinājumus un to ietekmi un izvērtējot dalībvalstu un interesentu viedokļus, par vislabāko risinājumu tikai atzīts 4. risinājums savienojumā ar 6. risinājumu. Priekšlikumā paredzēto jauno pasākumu atbalstam papildus būtu jāveic arī darba devēju informētību veicinoši pasākumi (jo īpaši attiecībā uz individuālajiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem). 4. risinājums ir atspoguļots šajā priekšlikumā, bet 6. risinājums un informētību veicinošie atbalsta pasākumi ir atspoguļoti šo priekšlikumu pavadošajā Komisijas dienestu darba dokumentā. |

PRIEKšLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI |

305 | Ierosinātās rīcības kopsavilkums Priekšlikumā paredzēts vispārējs aizliegums nodarbināt trešo valstu piederīgos, kas ES teritorijā uzturas nelegāli. Par šī aizlieguma pārkāpumiem ir paredzētas sankcijas (tās var būt administratīva rakstura), kas ietver naudas sodus, bet komercdarbības gadījumā arī citus sodus, ieskaitot valsts subsīdiju atteikšanu vai atņemšanu. Nopietnos gadījumos būtu iespējami arī kriminālsodi. Lai nodrošinātu aizlieguma efektīvu piemērošanu, būtu jānosaka darba devējiem pienākums, pieņemot darbā trešās valsts piederīgo, vispirms veikt konkrētas pārbaudes, būtu jāvienkāršo sūdzību iesniegšanas procedūra, un dalībvalstīm jāveic noteikts skaits pārbaužu. Direktīva attiecībā uz trešo valstu piederīgajiem, kas uzturas nelegāli, paredz stingrākus sodus un augstākas prasības to piemērošanai salīdzinājumā ar to, ko paredz pašreizējie Kopienas tiesību akti, un jo īpaši salīdzinājumā ar ES pilsoņu un legāli rezidējošo trešo valstu piederīgo sniegto pakalpojumu regulējumu, taču šāda pieeja attaisno sevi un nav diskriminējoša, ņemot vērā Direktīvas mērķus un nelegāli rezidējošo trešo valstu piederīgo atšķirīgo statusu. |

310 | Juridiskais pamats Direktīvas noteikumi ir paredzēti nelegālās imigrācijas samazināšanai ES. Tādēļ atbilstošais tiesiskais pamats ir EK Līguma 63. panta 3. punkta b) apakšpunkts. Minētais tiesiskais pamats neparedz pasākumus attiecībā uz trešo valstu piederīgajiem, kuri, lai gan uzturas ES likumīgi, tomēr strādā, pārkāpjot savas uzturēšanās atļaujas nosacījumus, piemēram, studenti no trešām valstīm, kuri strādā vairāk par viņiem atļautajām stundām. Tādējādi šis priekšlikums neietver iepriekš minētās situācijas risinājumus, kaut arī tā ir svarīga, lai samazinātu nodarbinātību kā imigrāciju veicinošo faktoru. |

320 | Subsidiaritātes princips Subsidiaritātes princips ir piemērojams, jo priekšlikums nav Kopienas ekskluzīvā kompetencē. |

Dalībvalstis nevar pilnībā sasniegt priekšlikuma mērķus turpmāk minēto iemeslu dēļ. |

321 | Ja dalībvalstis rīkojas pašas, pastāv risks, ka sodu un to piemērošanas līmenis dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķirsies. Tas varētu kropļot konkurenci vienotajā tirgū un izraisītu atkārtotu nelegāli rezidējošo trešo valstu piederīgo pārvietošanos uz tām dalībvalstīm, kurās sodu un to piemērošanas līmenis būs zemāks. |

Priekšlikuma mērķi labāk var sasniegt ar Kopienas mēroga pasākumiem turpmāk minēto iemeslu dēļ. |

324 | Teritorijā, kurā nav iekšējo robežu, pret nelegālo imigrāciju vērsti pasākumi ir jāveic vienoti. Tas attiecas ne tikai uz pasākumiem, kas skar vienoto robežu, bet arī uz rīcību imigrāciju veicinošo faktoru samazināšanai. Kopienas rīcība, lai samazinātu nodarbinātību kā imigrāciju veicinošo faktoru, būs efektīvāka. Darba devējiem paredzamo sodu vienots minimālais līmenis nodrošinās: 1) pietiekami nopietnus sodus visās dalībvalstīs, lai tie atturētu no pārkāpumiem, 2) pietiekami vienlīdzīgus sodus, lai trešo valstu piederīgie, kas uzturas nelegāli, neuzsāktu atkārtotu pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz otru, 3) vienotus darbības noteikumus uzņēmējiem visā ES. |

325 | Priekšlikums paredz tikai minimālu saskaņošanas pakāpi. |

327 | Tāpēc priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam. |

Proporcionalitātes princips Priekšlikums ir saskaņā ar proporcionalitātes principu turpmāk minēto iemeslu dēļ. |

Izraudzītais līdzeklis ir direktīva, kas nodrošina dalībvalstīm lielu elastību tās īstenošanā. Saskaņā ar EK Līguma 63. panta priekšpēdējo daļu dalībvalstis ir tiesīgas turpināt piemērot vai ieviest no jauna arī citus pasākumus, kas Direktīvā nav paredzēti, ja tie atbilst EK Līgumam un starptautiskajiem nolīgumiem. |

331 | Direktīvas īstenošana var radīt papildus izmaksas un administratīvos pienākumus dalībvalstu valsts un reģionālās pārvaldes iestādēm nepieciešamo piemērošanas stratēģiju izstrādei un pieprasītā minimālā pārbaužu skaita nodrošināšanai. Turklāt daži papildus apgrūtinājumi šīm iestādēm varētu rasties administratīvās un kriminālās tiesvedības procesu skaita iespējamā pieauguma dēļ. Tomēr minētie apgrūtinājumi ir samērīgi, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt priekšlikuma efektivitāti. Vienīgie apgrūtinājumi ekonomikas nozaru pārstāvjiem ir šādi: pienākums veikt pārbaudi pirms trešo valstu piederīgo nodarbināšanas, kompetento iestāžu informēšana un dokumentu saglabāšana. Šie apgrūtinājumi ir samērīgi ar priekšlikuma mērķi. |

332 | Līdzekļu izvēle |

Ierosinātais līdzeklis ir direktīva. |

341 |

342 | Citi līdzekļi nebūtu piemēroti turpmāk minēto iemeslu dēļ. Direktīva ir piemērots līdzeklis šai rīcībai: tā nosaka minimālos standartus, tomēr atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz ieviešanu valsts tiesībās un piemērošanas praksi. |

IETEKME UZ BUDžETU |

409 | Priekšlikums neietekmē ES budžetu. |

PAPILDU INFORMāCIJA |

Pārbaude, pārskatīšana un turpināmība |

Priekšlikumā ietverts atkārtotas pārbaudes noteikums. |

531 | Atbilstības tabula Dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai to tiesību aktu noteikumu teksti, kas paredzēti Direktīvas transponēšanai, kā arī šo tiesību aktu un šīs direktīvas atbilstības tabula. |

550 | Sīkāks priekšlikuma skaidrojums 1. un 2. pants Priekšlikums neattiecas uz ES pilsoņiem, ieskaitot tos, kuru tiesības strādāt konkrētā dalībvalstī ir ierobežotas saskaņā ar pārejas režīma noteikumiem. „Darba devēja” definīcija ietver ne tikai fiziskas vai juridiskas personas, kas nodarbina citas personas uzņēmējdarbības mērķiem, bet arī privātpersonas, kas kā darba devēji nodarbina, piemēram, apkopējus. Ņemot vērā mērķi samazināt nelegālo nodarbinātību veicinošo faktoru, nav lietderīgi izslēgt individuālos darba devējus. 3. pants Priekšlikuma galvenais noteikums ir vispārējs aizliegums nodarbināt trešo valstu piederīgos, kas ES uzturas nelegāli. 4. un 5. pants Darba devējiem būtu pienākums pirms trešo valstu piederīgo nolīgšanas pārbaudīt, vai viņiem ir uzturēšanās atļauja vai cits dokuments, kas apliecina viņu tiesības uzturēties. Darba devējiem, kas ir uzņēmēji vai juridiskas personas (kā piemēram, reģistrētas bezpeļņas sabiedrības), būtu pienākums pēc tam informēt kompetentas vietējās iestādes. Darba devēji, kas var parādīt, ka ir ievērojuši šīs prasības, būtu atbrīvojami no atbildības un sankcijām. Attiecībā uz dokumentu viltošanu nav saprātīgi pieprasīt, lai darba devēji atpazītu viltotus dokumentus. Komisijas 2006. gada jūlija Paziņojumā ir teikts, ka jāizstrādā kopējās pamatnostādnes attiecībā uz minimālajiem drošības standartiem, īpaši pievēršot uzmanību dokumentu, uzturēšanās atļaujas ieskaitot, izsniegšanas procedūrām. Tomēr darba devējiem nevajadzētu ļaut izvairīties no atbildības, ja dokumenti ir nepārprotami nepareizi (piemēram, dokumentā esošā fotogrāfija nepārprotami neatbilst potenciālajam darbiniekam vai dokumentā ir skaidri redzami labojumi). 6. pants Sankcijām par darba devēju pārkāpumiem būtu jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Attiecībā uz katru pārkāpumu sankcijām būtu jāietver naudas sodi un trešo valstu piederīgo atgriešanas izmaksas. Šis priekšlikums neparedz sankcijas trešo valstu piederīgajiem. Komisija ir izstrādājusi atsevišķu priekšlikumu Direktīvai[10], kas kā vispārīgu principu ievieš prasību dalībvalstīm pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz katru trešās valsts piederīgo, kas uzturas nelegāli. 7. pants Darba devējiem būtu pienākums maksāt kompensācijas gan nelegāli nodarbinātiem trešo valstu piederīgajiem, gan dalībvalstīm, lai būtu iespējams izveidot mehānismu, kas nodrošinātu, ka trešo valstu piederīgie, pat ja viņi ir atstājuši dalībvalsti, saņemtu visus nopelnītās algas atlikušos maksājumus. 8. pants Attiecībā uz darba devējiem, kas ir uzņēmēji, būtu paredzami arī citi pasākumi, ieskaitot tiesību atņemšanu uz valsts pabalstiem un subsīdijām (dalībvalstu pārvaldīto ES fondu līdzekļus ieskaitot) un nepielaišanu pie valsts iepirkuma procedūrām. Būtu iespējams arī pieprasīt atmaksāt valsts subsīdijas, tostarp dalībvalstu pārvaldīto ES fondu līdzekļus, kas darba devējam piešķirti pēdējo 12 mēnešu laikā. Tāda pati iespēja ir paredzēta arī Finanšu regulā attiecībā uz ES fondu līdzekļiem, ko tieši pārvalda Komisija. 9. pants Gadījumā, ja naudas sodu nevar piedzīt no kāda apakšuzņēmēja, tas būtu jāmaksā citiem uzņēmumiem, kas ir konkrētās līgumu ķēdes dalībnieki, ieskaitot arī galveno uzņēmumu. 10. un 11. pants Administratīvie sodi un citi pasākumi var nebūt pietiekami, lai atturētu no pārkāpumiem atsevišķus darba devējus. Dalībvalstīm tādējādi būtu pienākums paredzēt kriminālsodus šādu četru veidu nopietnu pārkāpumu gadījumos: atkārtots pārkāpums, ievērojama skaita trešo valstu piederīgo nodarbināšana, īpaši ekspluatējoši darba apstākļi un gadījumā, kad darba devējs zina, ka darbinieks ir cilvēku tirdzniecības upuris. Lai nodrošinātu, ka kriminālatbildība, jo īpaši attiecībā uz individuālajiem darba devējiem, iestājas tikai patiešām nopietnos gadījumos, atkārtots pārkāpums ir krimināli sodāms tikai tad, ja tas ir jau trešais pārkāpums divu gadu laikā. 12 un 13. pants Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka arī juridiskas personas var būt krimināli atbildīgas par pārkāpumiem. Nav norādīts, ka juridisko personu atbildībai jābūt kriminālatbildībai. Tādējādi dalībvalstīm, kuras neatzīst juridisko personu kriminālatbildību, savu valstu tiesību aktos grozījumi nav jāveic. 14. pants Lai nodrošinātu efektīvu piemērošanu, ir jāizveido mehānismi, ar kuru palīdzību trešo valstu piederīgie varētu iesniegt sūdzības vai nu personīgi, vai ar noteiktu trešo personu starpniecību. Šādas trešās personas ir jāaizsargā pret sankcijām, kas paredzētas saskaņā ar noteikumiem, kas aizliedz atbalstīt neatļautu ieceļošanu un uzturēšanos. Šāda noteikuma nepieciešamību uzsvēra arodbiedrības un nevalstiskās organizācijas. Papildus pasākumi ir paredzēti trešo valstu piederīgo aizsardzībai īpaši ekspluatējošu darba apstākļu gadījumā, kas ir pamats kriminālatbildībai. Pirmkārt, personām, kas izmeklēšanas gaitā sadarbojas ar attiecīgajām iestādēm, ir jāparedz tādas pašas iespējas saņemt pagaidu uzturēšanās atļauju, kā tas jau ir paredzēts EK tiesību aktos cilvēku tirdzniecības upuriem, kas sadarbojas ar iestādēm. Otrkārt, viņu atgriešanās ir jāatliek līdz brīdim, kad viņi patiešām ir saņēmuši visus viņiem pienākošos atlikušos maksājumus. 15. pants Dalībvalstīm būtu pienākums, pamatojoties uz riska novērtējumu, veikt noteiktu skaitu pārbaužu. |

1. 2007/0094 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 63. panta 3. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[11],

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[12],

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[13],

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru[14],

tā kā:

(1) Eiropadome, tiekoties 2006. gada 14. un 15. decembrī, vienojās, ka ir jāpalielina dalībvalstu sadarbība cīņai ar nelegālo imigrāciju un jo īpaši ir jāpastiprina pret nelegālo nodarbinātību vērstie pasākumi gan dalībvalstu, gan ES līmenī.

(2) Galvenais faktors, kas veicina nelegālo imigrāciju ES, ir iespēja strādāt ES bez nepieciešamā tiesiskā statusa. Rīcībai pret nelegālo imigrāciju un nelegālo uzturēšanos tādējādi ir jāietver pasākumi, kas vērsti pret šo veicinošo faktoru.

(3) Vispārējam aizliegumam nodarbināt trešo valstu piederīgos, kuri ES uzturas nelegāli, ko pavada sankcijas pret darba devējiem, kas neievēro šo aizliegumu, ir jābūt minēto pasākumu galvenajai sastāvdaļai.

(4) Regulējums nevar skart trešo valstu piederīgos, kas uzturas legāli. Tādējādi regulējums neattiecas uz trešo valstu piederīgajiem, kas ir to Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties Kopienas teritorijā, kā arī uz tiem trešo valstu piederīgajiem, kas, pamatojoties uz nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm no vienas puses un tām valstīm, kuru piederīgie viņi ir, no otras puses, bauda līdzvērtīgas brīvas pārvietošanās tiesības kā Savienības pilsoņi. Izslēgti ir arī trešo valstu piederīgie, uz kuriem attiecas Kopienas tiesību akti, kā piemēram, vienā dalībvalstī likumīgi nodarbinātie, kurus pakalpojumu piegādātājs nosūta uz citu dalībvalsti pakalpojumu sniegšanai.

(5) Lai novērstu trešo valstu piederīgo, kas uzturas nelegāli, nodarbināšanu, darba devējiem ir jāuzliek pienākums pirms trešās valsts piederīgā pieņemšanas darbā, ieskaitot tos gadījumus, kad trešās valsts piederīgo pieņem darbā, lai nosūtītu uz citu dalībvalsti pakalpojumu sniegšanai, pārbaudīt, vai viņam ir uzturēšanās atļauja vai cits dokuments, kas apliecina viņa tiesības uzturēties un ir spēkā visu nodarbināšanas laiku. Darba devēju pienākumiem ir jāaprobežojas tikai ar pārbaudi, vai dokuments nav nepārprotami nepareizs, piemēram, izmantota nepārprotami neatbilstoša fotogrāfija. Lai dalībvalstis varētu pārbaudīt dokumentu viltojumus, uzņēmumiem un juridiskām personām ir jāuzliek pienākums informēt kompetentās iestādes par trešās valsts piederīgā pieņemšanu darbā.

(6) Darba devēji, kas izpildījuši šīs direktīvas prasības, ir jāatbrīvo no atbildības par nelegāli rezidējošo trešo valstu piederīgo nodarbināšanu, jo īpaši, ja kompetentā iestāde vēlāk konstatē, ka darbinieka uzrādītie dokumenti ir viltoti vai izmantoti prettiesiski.

(7) Lai nodrošinātu vispārējā aizlieguma darbību un atturētu no pārkāpumiem, dalībvalstīm ir jāparedz atbilstošas sankcijas. Minētajām sankcijām ir jāietver soda naudas un maksājumus nelegāli rezidējošo trešo valstu piederīgo atgriešanas izdevumu segšanai.

(8) Darba devējiem jebkurā gadījumā ir jāsamaksā trešo valstu piederīgajiem visu tiem pienākošos atlīdzību par paveikto darbu un visi no tā izrietošos nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas.

(9) Dalībvalstīm ir jānodrošina sūdzību izskatīšana un mehānismi, kas garantētu, ka trešo valstu piederīgie saņem visus atgūtos līdzekļus no maksājumiem, kas tiem pienākas.

(10) Dalībvalstīm ir turpmāk jāievieš sešu mēnešu darba tiesisko attiecību pastāvēšanas prezumpcija, lai cita konkrēta termiņa pierādīšanas pienākums gultos uz darba devēju.

(11) Dalībvalstīm ir jānodrošina turpmākās sankcijas pret darba devējiem, kas ir uzņēmēji, ieskaitot aizliegumu saņemt valsts pabalstus, atbalstu vai subsīdijas, lauksaimniecības subsīdijas ieskaitot, aizliegumu piedalīties valsts iepirkuma procedūrās, un pienākumu atmaksāt jau piešķirtos valsts pabalstus, atbalstu vai subsīdijas, ieskaitot dalībvalstu pārvaldītos ES līdzekļus.

(12) Šī Direktīva, jo īpaši tās 8., 11. un 13. pants, neierobežo Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, piemērošanu[15].

(13) Ņemot vērā īpatnību, ka atsevišķās nozarēs izplatīta parādība ir apakšuzņēmēji, ir nepieciešams nodrošināt, ka visi līgumu ķēdē iesaistītie uzņēmumi solidāri atbild par finansiālajām sankcijām, kas piespriestas ķēdes galā esošajam uzņēmumam, kas nodarbina nelegāli rezidējošos trešo valstu piederīgos.

(14) Prakse rāda, ka līdzšinējā sodu sistēma nav pietiekama, lai panāktu pilnīgu trešo valstu piederīgo, kas uzturas nelegāli, nodarbināšanas aizlieguma ievērošanu. Viens no iemesliem ir tas, ka administratīvie sodi nav pietiekami stingri, lai atturētu no pārkāpuma atsevišķus neapzinīgus darba devējus. Aizlieguma ievērošanu var un vajag stiprināt, piemērojot kriminālsodus.

(15) Lai garantētu pilnīgu vispārējā aizlieguma efektivitāti, pastāv īpaša nepieciešamība pēc iedarbīgākām sankcijām šādu nopietnu pārkāpumu gadījumos: atkārtots pārkāpums, ievērojama skaita trešo valstu piederīgo nelegāla nodarbināšana, īpaši ekspluatējoši darba apstākļi un gadījumi, kad darba devējs zina, ka darbinieks ir cilvēku tirdzniecības upuris. Darba apstākļi ir uzskatāmi par īpaši ekspluatējošiem, ja darba samaksa vai darba apstākļi, jo īpaši tie darba apstākļi, kas ietekmē darbinieku veselību un drošību, legāli nodarbinātiem darbiniekiem ievērojami atšķiras.

(16) Visos gadījumos, kad saskaņā ar šo direktīvu pārkāpums ir uzskatāms par nopietnu, pārkāpums visā Kopienā ir atzīstams par noziedzīgu nodarījumu, ja tas izdarīts ar nodomu. Ar šo netiek ierobežota 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmuma 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu piemērošana[16].

(17) Noziedzīgam nodarījumam ir jāparedz efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi, kas būtu piemērojami arī juridiskām personām visā Kopienā, jo daudzi darba devēji ir juridiskas personas.

(18) Lai nodrošinātu efektīvu piemērošanu, ir jāizveido efektīvi sūdzību izskatīšanas mehānismi, ar kuru palīdzību trešo valstu piederīgie varētu iesniegt sūdzības vai nu personīgi vai ar noteiktu trešo personu starpniecību, piemēram arodbiedrību vai citu apvienību. Šādas trešās personas, kad tās sniedz palīdzību sūdzību iesniegšanai, ir jāaizsargā pret sankcijām, kas paredzētas saskaņā ar noteikumiem, kas aizliedz neatļautas uzturēšanās atbalstīšanu.

(19) Papildu sūdzību izskatīšanas mehānismiem dalībvalstīm ir jāizsniedz uzturēšanās atļaujas trešo valstu piederīgajiem, kuru darba apstākļi ir bijuši īpaši ekspluatējoši un kuri sadarbojas ar iestādēm kriminālās izmeklēšanas procesā pret darba devēju, uz ierobežotu laiku, kas saistīts ar attiecīgo valsts iestāžu procesu ilgumu. Šādas uzturēšanās atļaujas ir jāizsniedz saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kā paredzēts 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valsts piederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm[17].

(20) Lai nodrošinātu pietiekami augstu piemērošanas līmeni un izvairītos no ievērojamām piemērošanas līmeņa atšķirībām dalībvalstīs, ir jāpārbauda noteikts proporcionāls skaits no katrā dalībvalstī dibinātām sabiedrībām.

(21) Jebkuras personas datu apstrādei, ko veic īstenojot šo Direktīvu, jānotiek saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[18].

(22) Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķis, proti, nelegālās imigrācijas apkarošana, vēršoties pret nodarbinātību kā veicinošo faktoru, nav atbilstoši sasniedzams, dalībvalstīm rīkojoties atsevišķi, un tādējādi tā apjoma un sasniedzamo rezultātu dēļ mērķis ir labāk sasniedzams Kopienas līmenī, Kopienai ir tiesības veikt pasākumus saskaņā ar EK Līguma 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī direktīva paredz tikai to, kas ir vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(23) Šī direktīva atbilst pamattiesībām, un tajā ir ievēroti principi, kas jo īpaši noteikti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. To piemēro, jo īpaši pienācīgi ievērojot brīvību veikt uzņēmējdarbību, vienlīdzību likuma priekšā un diskriminācijas aizlieguma principu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, tiesiskuma principu un noziedzīgo nodarījumu un sodu samērīguma principu, saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16., 20., 21., 47. un 49. pantu.

(24) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tādējādi šī direktīva nav tai saistoša un nav tai piemērojama,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants Priekšmets un darbības joma

1. Šī Direktīva nosaka vienotas sankcijas un pasākumus, kas dalībvalstīs piemērojami darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli, ar mērķi apkarot nelegālo imigrāciju.

2. pants Definīcijas

Direktīvas mērķiem izmanto šādas definīcijas:

a) „trešās valsts piederīgais” – jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 17. panta 1. punkta izpratnē;

b) „nodarbināšana” – algota darba veikšana citas personas labā un tās vadībā;

c) „nelegāla uzturēšanās” – trešās valsts piederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kaut arī viņš neatbilst vai vairs neatbilst nosacījumiem par atrašanos vai uzturēšanos šajā dalībvalstī;

d) „nelegāla nodarbināšana” – trešās valsts piederīgā nodarbināšana, kurš nelegāli uzturas dalībvalsts teritorijā;

e) „darba devējs” – jebkura persona, tostarp juridiskās personas, kuras labā un kuras vadībā trešās valsts piederīgais veic algotu darbu;

f) „apakšuzņēmējs” – fiziska vai juridiska persona, kurai ir nodota pilnīga vai daļēja sākotnējā līguma saistību izpilde.

3. pantsNelegālās nodarbināšanas aizliegums

Dalībvalstis aizliedz nodarbināt trešo valstu piederīgos, kas tajās uzturas nelegāli.

Minētā aizlieguma pārkāpumiem ir piemērojamas šajā Direktīvā noteiktās sankcijas un citi pasākumi.

4. pantsDarba devēju pienākumi

2. Dalībvalstis uzliek darba devējiem šādus pienākumus:

a) pieprasīt trešo valstu piederīgajiem uzrādīt uzturēšanās atļauju vai citu dokumentu, kas apliecina tiesības uzturēties un ir derīgs visu nodarbināšanas laiku,

b) pirms nodarbināšanas uzsākšanas kopēt uzturēšanās atļauju vai citu dokumentu, kas apliecina uzturēšanās tiesības, vai citādi atveidot minēto dokumentu saturu,

c) uzglabāt ne mazāk kā visu nodarbināšanas laiku minētās kopijas vai dokumentu satura atveidojumu un nodrošināt to pieejamību dalībvalstu kompetentajām iestādēm pārbaudes veikšanai.

3. Dalībvalstis uzliek pienākumu darba devējiem, kas veic uzņēmējdarbību vai ir juridiskas personas, vēlākais nedēļas laikā informēt dalībvalstu noteiktās kompetentās iestādes gan par trešās valsts piederīgo nodarbināšanas uzsākšanu, gan izbeigšanu.

4. Dalībvalstis nodrošina, ka darba devējus uzskata par izpildījušiem 1. panta a) apakšpunktā minēto pienākumu, ja vien uzrādītā uzturēšanās atļauja vai citi uzturēšanās tiesības apliecinošie dokumenti nav nepārprotami nepareizi.

5. pants Darba devēju pienākumu izpildīšanas sekas

Dalībvalstis nodrošina, ka darba devējus atbrīvo no atbildības par 3. panta noteikumu pārkāpumu, ja viņi ir izpildījuši 4. pantā noteiktos pienākumus.

6. pants Finansiālās sankcijas

5. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jebkuram 3. panta pārkāpumam piemēro efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas pret darba devēju.

6. Sankcijas attiecībā uz jebkuru 3. panta pārkāpumu ietver:

a) soda naudas par katru nelegāli nodarbināto trešās valsts piederīgo,

b) maksājumus nelegāli nodarbināto trešo valstu piederīgo atgriešanas izdevumu segšanai gadījumos, kad tiek īstenota atgriešanas procedūra.

7. pants Darba devēja maksājumi

7. Attiecībā uz visiem 3. panta pārkāpumiem dalībvalstis nodrošina, ka darba devējs samaksā:

a) visas nelegāli nodarbinātajam trešās valsts piederīgajam pienākošās atlīdzības,

b) visus atbilstošos nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas, ieskaitot attiecīgās administratīvās soda naudas.

8. Šī panta 1. punkta a) apakšpunkta īstenošanai dalībvalstis:

a) izveido mehānismus, kas nodrošina, ka nepieciešamās procedūras pienākošos atlīdzību pieprasīšanai tiek uzsāktas automātiski, neiesniedzot trešās valsts piederīgā sūdzību,

b) nosaka vismaz 6 mēnešu nodarbināšanas termiņa prezumpciju, ja vien darba devējs nepierāda citu termiņu.

9. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nelegāli nodarbinātie trešo valstu piederīgie saņem visus saskaņā ar šī panta 1. punkta a) apakšpunktu viņiem pienākošos atlīdzību atlikušos maksājumus arī tad, ja viņi ir atgriezušies vai ir atgriezti atpakaļ savā valstī.

10. Attiecībā uz 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem dalībvalstis nodrošina, ka jebkura atgriešanas lēmuma izpildi atliek līdz brīdim, kad trešās valsts piederīgais ir saņēmis visus viņam saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu pienākošos atlīdzību atlikušos maksājumus.

8. pants Citi pasākumi

Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atbilstošos gadījumos darba devējiem, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, var piemērot šādus pasākumus:

a) tiesību uz valsts pabalstiem, atbalstu vai subsīdijām atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem,

b) tiesību piedalīties valsts pasūtījuma līgumos atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem,

c) pēdējo 12 mēnešu laikā pirms nelegālās nodarbināšanas fakta konstatācijas piešķirto valsts pabalstu, atbalsta vai subsīdiju, ieskaitot dalībvalstu pārvaldīto ES fondu līdzekļu, atmaksa,

d) uzņēmuma, kas izmantots pārkāpuma izdarīšanā, slēgšana uz laiku vai pavisam.

9. pants Apakšuzņēmuma līgumi

11. Gadījumos, kad darba devējs ir apakšuzņēmējs, dalībvalstis nodrošina, ka galvenais uzņēmējs un ikviens no iesaistītajiem apakšuzņēmējiem atbild par šādiem maksājumiem:

a) jebkuras saskaņā ar 6. pantu piespriestās sankcijas, un

b) jebkuri atlikušie maksājumi saskaņā ar 7. pantu.

12. Galvenais uzņēmējs un ikviens iesaistītais apakšuzņēmējs saskaņā ar šī panta 1. punktu atbild solidāri, tas neierobežo valsts tiesību aktos paredzētās tiesības celt regresa prasību vai tiesības prasīt atlīdzību.

10. pants Noziedzīgs nodarījums

13. Katra dalībvalsts nodrošina, ka pārkāpumi, kas minēti 3. pantā ir kvalificējami kā noziedzīgi nodarījumi, ja izdarīti ar nodomu un šādos apstākļos:

a) pārkāpums turpinās vai tiek izdarīts atkārtoti pēc tam, kad kompetentās valsts iestādes vai tiesa divu gadu laikā jau divas reizes ir konstatējusi, ka darba devējs ir pārkāpis 3. panta noteikumus,

b) pārkāpums izdarīts, nelegāli nodarbinot ievērojamu skaitu trešo valstu piederīgo. Tas nozīmē vismaz četru trešo valstu piederīgo nelegālu nodarbināšanu,

c) pārkāpums izdarīts, nodarbinot īpaši ekspluatējošos darba apstākļos, kas izpaužas kā ievērojamas darba apstākļu atšķirības nelegāli nodarbinātajiem trešo valstu piederīgajiem un legāli nodarbinātajiem darbiniekiem, vai

d) pārkāpumu izdara darba devējs, kas izmanto personas darbu vai pakalpojumus, zinot, ka šī persona ir cilvēku tirdzniecības upuris.

14. Dalībvalstis nodrošina, ka līdzdalība rīcībā, kas minēta 1. punktā, vai kūdīšana uz to ir kvalificējami kā noziedzīgi nodarījumi.

11. pants Sodi par noziedzīgo nodarījumu

15. Dalībvalstis nodrošina, ka 10. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus.

16. Papildus šajā pantā paredzētajiem kriminālsodiem var piemērot arī citas sankcijas vai pasākumus, jo īpaši tos, kas paredzēti 6., 7., un 8. pantā, papildus var arī publicēt tiesas lēmumu par notiesāšanu vai piemērotajām sankcijām un citiem pasākumiem.

12. pantsJuridisko personu atbildība

17. Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskās personas atbild par 10. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ja viņu labā tos izdarījusi jebkura cita persona, neskatoties uz to, vai tā rīkojusies individuāli vai kā juridiskās personas koleģiālās institūcijas loceklis, un kura ieņem vadošu amatu juridiskajā personā, pamatojoties uz

a) tiesībām pārstāvēt juridisko personu vai

b) pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, vai

c) pilnvarām īstenot kontroli juridiskās personas ietvaros.

18. Dalībvalstis nodrošina, ka juridiska persona atbild arī tajos gadījumos, kad 10. pantā minētos noziedzīgos nodarījumus juridiskās personas labā izdarījusi tās dienestā esoša persona, kas bijis iespējams, jo 1. punktā minētā persona nav veikusi savas uzraudzības un kontroles funkcijas.

19. Juridiskas personas atbildība saskaņā ar 1. un 2. punktu neizslēdz fizisko personu, kas ir 10. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarītāji, uzkūdītāji vai atbalstītāji, kriminālvajāšanu.

13. pants Sodi juridiskām personām

Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskai personai, kas ir atbildīga par 10. pantā izdarīto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, piemēro efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, kas ietver naudas sodus, kuri var būt gan kā kriminālsods, gan administratīvais sods, un var ietvert arī citus sodus, kā:

a) tiesību uz valsts pabalstiem vai atbalstu atņemšana,

b) tiesību piedalīties valsts pasūtījuma līgumos atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem,

c) īslaicīgs vai pastāvīgs aizliegums veikt lauksaimniecības, rūpniecisku vai komerciālu darbību,

d) pakļaušana tiesas uzraudzībai,

e) tiesas lēmums par darbības izbeigšanu.

14. pants Sūdzību procedūras atvieglošana

20. Dalībvalstis nodrošina efektīvus mehānismus, ar kuru palīdzību nelegāli nodarbinātie trešo valstu piederīgie var iesniegt sūdzības par saviem darba devējiem personiski vai ar noteiktu trešo personu starpniecību.

21. Dalībvalstis nepiemēro par neatļautas uzturēšanās atbalstīšanu paredzētās sankcijas to noteiktajām trešām personām, kas sniedz palīdzību trešo valstu piederīgajiem sūdzību iesniegšanā.

22. Attiecībā uz 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2004/81/EK 4. līdz 15. panta noteikumiem izsniedz uzturēšanās atļaujas trešo valstu piederīgajiem, kuru darba apstākļi ir vai ir bijuši īpaši ekspluatējoši un kuri sadarbojas ar iestādēm izmeklēšanas procesā pret darba devēju, uz ierobežotu laiku, kas saistīts ar attiecīgo valsts iestāžu procesu ilgumu.

15. pants Pārbaudes

23. Dalībvalstis nodrošina, ka katru gadu vismaz 10% no to teritorijā reģistrētajām sabiedrībām tiek pārbaudītas attiecībā uz nelegāli uzturošos trešo valstu piederīgo nodarbināšanu.

24. Pārbaudāmo sabiedrību izvēle notiek, balstoties uz riska novērtējumu, ko izstrādā kompetentās dalībvalstu iestādes, ņemot vērā tādus faktorus kā nozare, kurā sabiedrība darbojas, un iepriekšēji pārkāpumi.

16. pants Ziņošana

Vēlākais līdz [ Trīs gadi pēc 17. pantā minēta datuma ] un pēc tam ik pēc trīs gadiem dalībvalstis informē Komisiju par Direktīvas īstenošanas gaitu, iesniedzot ziņojumu, kurā norādīts saskaņā ar 15. pantu veikto pārbaužu skaits un rezultāti un ietverts saskaņā ar 8. pantu piemēroto pasākumu sīks izklāsts.

Pamatojoties uz šiem ziņojumiem, Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei.

17. pants Transponēšana

25. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz [24 mēneši no publikācijas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī]. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto tiesību aktu noteikumus, kā arī minēto aktu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

26. Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

18. pants Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī .

18. pantsAdresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

[1] COM(2005) 669.

[2] COM(2006) 402.

[3] OV C 5, 10.1.1996., 1. lpp.

[4] OV C 304, 14.10.1996., 1. lpp.

[5] OV L 203, 1.8.2002., 1. lpp.

[6] OV L 328, 5.12.2002., 17. lpp.

[7] OV L 328, 5.12.2002., 1. lpp.

[8] COM(98) 219.

[9] OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

[10] COM(2005) 391.

[11] OV C […], […], […]. lpp.

[12] OV C […], […], […]. lpp.

[13] OV C […], […], […]. lpp.

[14] OV C […], […], […]. lpp.

[15] OV L 248, 19.9.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2006. gada 13. decembra Regulu (EK) Nr. 1995/2006 (OV L 390, 30.12.2006., 1. lpp.).

[16] OV L 203, 1.8.2002., 1. lpp.

[17] OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.

[18] OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.