A.

tā kā ES politikas īstenošanu raksturo galvenokārt “dalīta pārvaldība” starp Komisiju un dalībvalstīm,

B.

tā kā saskaņā ar Finanšu regulas 53. panta 3. punktu “izpildes uzdevumus deleģē dalībvalstīm”, ja Komisija izpilda budžetu, īstenojot dalītu pārvaldību, un tā kā dalībvalstīm jārīkojas saskaņā ar Eiropas Savienības pieņemtajām pamatnostādnēm,

C.

vēlreiz uzsverot (7), ka izpildes apstiprināšanas procedūra ir process, kura mērķis, cita starpā, ir finanšu vadības uzlabošana ES, uzlabojot lēmumu pieņemšanas pamatu, ņemot vērā Revīzijas palātas pārskatus, kā arī iestāžu atbildes un atzinumus,

D.

tā kā saskaņā ar Līgumu Komisijai ir iniciatīvas tiesības un tā kā galīgā finansiālā atbildība par budžeta izpildi ir nedalāma, un pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu, kā tas tika pieņemts ar Māstrihtas Līgumu, par to ir atbildīga Komisija, kā noteikts Līguma 274. pantā, un līdz ar to jānosaka atbilstošu pārbaužu veikšana saistībā ar Kopienas līdzekļiem,

E.

tā kā Komisija, pirmkārt, ir ieinteresēta nodrošināt, lai pārraudzības noteikumi būtu pilnībā izpildīti,

1.

izsaka nožēlu par Revīzijas palātas maldinošo paziņojumu par nesamaksātajām saistībām attiecībā uz struktūrfondiem, kuras 2003. gada beigās bija līdzvērtīgas “piecu gadu maksājumiem, ņemot vērā tēriņu pašreizējos tempus …” (0.6.), jo šajā summā ir iekļauts arī 2004. līdz 2006. gads, par kuriem 2003. gadā nevarēja uzņemties saistības; atgādina, ka perioda beigās neizlietotos līdzekļus dalībvalstīm atmaksā;

2.

atzinīgi vērtē to, ka n +2 (saistību uzņemšanās gads +2) noteikuma ieviešana ir būtiski palīdzējusi šo problēmu atrisināt, līdz ar to pēdējos divos gados struktūrfondi ir apgūti vairāk nekā 99 % apmērā;

3.

aicina Komisiju, paturot prātā arī finanšu plānu pēc 2006. gada, rast līdzsvaru starp politikas sagatavošanu un atskaitīšanās procesu par tās īstenošanu, kā arī aicina Komisiju veikt kritisku analīzi, pārskatot pilnvaru sadali Komisijā (vadības struktūru), kā arī administratīvos procesus;

4.

turklāt aicina Komisiju paplašinātajā ietekmes novērtējumā, kas veikts saistībā ar jaunajām regulām, iekļaut īstenošanas izmaksas un administratīvo slogu dalībvalstīm un gala saņēmējiem, tādējādi nosakot pārbaudes un līdzsvaru, lai īstenošanas izmaksas un administratīvais slogs būtu pieņemamās robežās;

5.

atzīmē, ka, izņemot attiecībā uz efektīvu iekšējās kontroles procedūru neesamības sekām saistībā ar dažādiem ieņēmumiem un avansa maksājumiem, Revīzijas palāta uzskata, ka Eiropas Kopienu konsolidētie gada pārskati un to piezīmes ticami atspoguļo Kopienu 2003. gada ieņēmumus un izdevumus un to finansiālo stāvokli gada beigās (Ticamības deklarācijas II un III punkts);

6.

vērš uzmanību uz šādiem izvilkumiem no “Gada ziņojuma budžeta izpildes apstiprinātajai iestādei par 2003. gadā veiktajām iekšējām revīzijām” (8) attiecībā uz grāmatvedības un pārvaldības informācijas sistēmām:

un secina, ka formulējums norāda, ka

7.

izsaka nožēlu, ka varas sadalījums Komisijas vadības struktūrās samazina grāmatveža lomu līdz informācijas apkopošanai par pārskatiem, ko viņš saņem no kredītrīkotājiem; uzskata, ka grāmatvedim jāuzņemas vispārēja atbildība par iestādes pārskatu integritāti kopumā, nepaļaujoties tikai uz vairāk nekā trīsdesmit individuāli deleģētiem kredītrīkotājiem;

8.

sagaida, ka grāmatvedis apstiprinās pārskatus, bet ne pārskatiem pievienoto piezīmi, tādējādi uzņemoties personīgu atbildību par tajos minētajām summām, un, ja ir tādi nosacījumi, precīzi izskaidros veikto atrunu būtību un darbības jomu; uzsver atšķirību starp oficiālu pārskatu pieņemšanu, ko veic Kolēģija, un pārskatu apstiprināšanu kā patiesu un pareizu grāmatveža grāmatojumu; vēlreiz aicina (9) Komisiju iesniegt vajadzīgos likumdošanas priekšlikumus par Finanšu regulas un/vai tās īstenošanas noteikumu grozīšanu;

9.

izsaka nožēlu par Komisija nevēlēšanos palielināt grāmatveža lomu; uzsver, ka pārskatu apstiprināšana ir kontroles struktūras būtisks pamatelements un ka vispārējās kontroles struktūras citi elementi tiek ievērojami vājināti, ja šī elementa nav; piekrīt nesen Komisijā veiktās finanšu vadības reformas mērķim, proti, piešķirt atbildību katram ģenerāldirektoram; tomēr ir pārliecināts, ka apliecinājums, ko var sniegt ģenerāldirektori, jāatbalsta ar grāmatveža vispārējo apliecinājumu, kurš būtu pilnībā atbildīgs un kuram būtu šī pienākuma izpildei vajadzīgie līdzekļi;

10.

sagaida, ka Komisija priekšlikumā par Finanšu regulas grozīšanu ietvers noteikumus, kas prasītu, lai grāmatvedis pārskatus apstiprinātu, piemēram, pamatojoties uz sistemātisku apstiprināšanu vai izlases veida pārbaudēm; uzskata, ka grāmatvedis jāpaaugstina par galveno finansistu kā vadības institucionālo pretstatu tās 39 dienestiem un ka viņa pašreizējā loma, kad viņš tikai formāli apstiprina no ģenerāldirektoriem saņemto informāciju un vajadzības gadījumā nevar sniegt savus apsvērumus (Finanšu regulas 61. pants), ir pretrunā ar finanšu vadības reformas mērķi;

11.

uzsver, ka grāmatveža lomas palielināšana nav solis atpakaļ virzienā uz veco sistēmu, kurā toreizējais “finanšu kontrolieris” deva atļauju veikt maksājumus un uzņemties saistības, kā arī veica darījumu iepriekšējas pārbaudes; uzsver, ka ir atšķirība starp veco sistēmu un pieprasījumu palielināt grāmatveža lomu, lai viņš varētu veikt sistēmas iepriekšējas pārbaudes un darījumu ex-post izlases veida pārbaudes; izsaka nožēlu, ka Komisija turpina minēt maldinošo un kļūdaino argumentu, ka grāmatveža lomas palielināšana kontroles struktūrā ir solis atpakaļ virzienā uz veco sistēmu un ka grāmatveža veiktā pārskatu parakstīšana ir tikai formāla;

12.

informē Komisiju, ka tas nevar pieņemt tikai formālus uzlabojumus attiecībā uz grāmatveža lomu; sagaida, ka Finanšu regulā būs prasība par galvenā finansista deklarāciju, kurā viņš, uzņemoties par to atbildību, nevis pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no ģenerāldirektoriem, paziņotu, ka pārskati sniedz patiesu un godīgu atspoguļojumu un ka notikušie darījumi ir likumīgi un pareizi;

13.

nesaprot, kā Revīzijas palāta var 10 gadus pēc kārtas sniegt negatīvu ticamības deklarāciju par maksājumu apropriācijām, tomēr vienlaikus faktiski sniedzot nevainojamu atzinumu par Komisijas vispārējiem pārskatiem; būtu gandarīts, ja Revīzijas palāta sniegtu īsu rakstisku paskaidrojumu par šo jautājumu;

14.

atgādina, ka 2002. gada 17. decembrī Komisija apstiprināja rīcības plānu Eiropas Kopienu grāmatvedības sistēmas modernizēšanai, kuram jāsāk darboties no 2005. gada 1. janvāra; uzsver, ka sākuma bilances sagatavošana ir būtisks faktors veiksmīgai pārejai no naudas plūsmas grāmatvedības sistēmas uz uzkrājumu principa grāmatvedības sistēmu;

15.

ar vilšanos vēlreiz atzīmē, ka Revīzijas palātai “nav pamatotas pārliecības par to, ka efektīvi tiktu piemērotas [dalībvalstīs] pārraudzības sistēmas un kontrole svarīgās budžeta jomās tā, lai uzlabotos risku pārvaldība saistībā ar notikušo darījumu likumību un pareizību” (0.4.);

16.

atgādina Revīzijas palātas īpašos secinājumus attiecībā uz maksājumu izdevumiem:

17.

atzīmē, ka Revīzijas palātas konstatējumos skaidri norādītas galvenās problēmas attiecībā uz notikušo darījumu likumību un pareizību galvenokārt dalībvalstu līmenī un mazākā mērā Komisijas līmenī;

18.

uzskata, ka Kopienas līdzekļu dalītās pārvaldības gadījumos Komisijai steidzīgi jāatrod veidi, kā uzlabot pārskatatbildību dalībvalstu līmenī, efektīvi strādājot pie “deleģēšanas riska”, kas rodas tā dēļ, ka Komisijai, kura ir atbildīga par visu izdevumu galīgo budžetu, prasa arī uzņemties atbildību gadījumos, kad ES līdzekļus tērē dalītā pārvaldībā ar dalībvalstīm;

19.

atzīmē, ka, lai gan dalībvalstis ir atbildīgas par budžeta lielākās daļas izpildi, Eiropas Komisija ir atbildīga par ES budžeta galīgo izpildi un, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu, kā tas tika pieņemts ar Māstrihtas Līgumu, tādējādi arī par kontroles pasākumiem dalībvalstīs un pašā Komisijā;

20.

atzīmē, ka atšķirība starp Kopienas politikas finansēšanu un īstenošanu rada tā saucamo “deleģēšanas risku”, kas attiecas uz tādiem jautājumiem kā:

21.

uzskata, ka šīs problēmas nevar atrisināt, tikai veicot centralizētas obligātās kontroles, un ka pašreizējā situācija uzskatāmi pierāda jaunu instrumentu nepieciešamību, lai uzlabotu Komisijas ieskatu dalībvalstu pārvaldes un kontroles sistēmās; uzskata, ka tikai pietiekami visaptveroša informācijas iepriekšēja atklāšana oficiālā atklāšanas paziņojumā un ikgadēja ex-post ticamības deklarācija par notikušo darījumu likumību un pareizību no katras dalībvalsts pārvaldes iestādes (finanšu ministra), kā to vairākkārtīgi ieteicis Komisijas Iekšējās revīzijas dienests (10), ļaus Komisijai pildīt tās saistības saskaņā ar Līguma 274. pantu;

22.

aicina Komisiju līdz 2005. gada 1. oktobrim sniegt sākotnējo ziņojumu, kurā būtu izklāstīts ceļš līdz protokolam ar dalībvalstīm, kurās pārvaldes iestāde (finanšu ministrs) pirms apmaksas veikšanas katru gadu paziņotu, ka darbojas atbilstošas kontroles sistēmas, kas spēj nodrošināt atbilstošu garantiju Komisijas pārskatatbildībai;

23.

iesaka, lai minētajā ziņojumā būtu prasīts, lai ikgadējā atklāšanas paziņojumā būtu:

turklāt iesaka, lai šajā ziņojumā būtu precizētas Komisijas tiesības pārbaudīt atklāšanas paziņojumu un skaidri noteikta juridiska iestāde, kas drīkst piemērot sodus, kuri ietekmē attiecīgo dalībvalstu kopējo finansējumu neadekvātas atklāšanas gadījumā;

24.

uzskata, ka ir neatbilstoši lemt par apropriācijām dalītas pārvaldības politikai laikā posmā pēc 2007. gada, nedodot konkrētu atbildi uz Revīzijas palātas piezīmēm un būtiski neuzlabojot kontroles mehānismus dalībvalstīs;

25.

paziņo Komisijai un Padomei par grūtībām saistībā ar iestāžu nolīguma slēgšanu par jauno finanšu plānu, kamēr pilnībā netiks pieņemts katras dalībvalsts augtākās politiskās un pārvaldes iestādes (finanšu ministra) atklāšanas paziņojumu princips, kā aprakstīts 21.–23. punktā, un tā darbības īstenošanai piešķirts prioritārs statuss;

26.

uzskata, ka panākumi Eiropas Savienības finanšu pārvaldē nav iespējami bez dalībvalstu aktīvas līdzdalības un ka šai “līdzdalībai” jānotiek politiskā līmenī;

27.

ir pārliecināts, ka finanšu ministrs dos priekšroku pareizi funkcionējošu pārraudzības sistēmu un kontroles izveidošanai, nevis uzņemsies iespējamu risku skaidrot savam parlamentam, kāpēc no valsts naudas jāatmaksā ievērojamas summas Eiropas Savienībai;

28.

aicina Komisiju būt stingrākai, uzraugot maksātājaģnetūras, un ne tik iecietīgai pret nekompetenci, ņemot vērā iespēju:

29.

atgādina, ka kopš Māstrihtas Līguma stāšanās spēkā Revīzijas palātai katru gadu jāiesniedz Parlamentam un Padomei deklarācija par pārskatu ticamību un notikušo darījumu likumību un pareizību (jeb “DAS”, kas ir saīsinājums no franču valodas “Déclaration d'Assurance”);

30.

uzsver, ka lēmums attiecībā uz kritērijiem un metodi, ar kuras palīdzību Revīzijas palāta sagatavo ticamības deklarāciju, ir atstāts iestādes ziņā un likumdošanas iestāde to nav noteikusi;

31.

atgādina, ka sākotnēji Revīzijas palāta balstīja savu revīzijas atzinumu vienīgi uz statistisku metodi, kas sastāvēja no vispārēja parauga tiešas substantīvās pārbaudes un visticamākā kļūdu biežuma ekstrapolācijas;

32.

turpinājumā apkopo dažus no raksturīgākajiem ticamības deklarācijas trūkumiem un tās raksturojumu, ievērojot, ka šie elementi jāņem vērā, veicot DAS analīzes rezultātu novērtējumu un šo rezultātu ietekmi uz lēmumu par to, vai sniegt izpildes apstiprinājumu, kā arī DAS metodikas iespējamos turpmākos uzlabojumus:

33.

atzīst, ka pēdējos gados Revīzijas palāta ņēmusi vērā izteikto kritiku un mēģinājusi pārveidot DAS metodiku, paplašinot tās izvērtēšanas pamatu;

34.

atzīmē, ka vispārējā DAS ir specifisku to izvērtējumu apvienošanas rezultāts, kuri attiecas uz pašu resursiem un katru no finanšu plāna darbības nodaļām, un ka ar nozarēm saistītie izvērtējumi pašreiz balstās uz četriem informācijas avotiem:

35.

atzīmē, ka galvenajam jautājumam saistībā ar DAS jābūt, vai pārraudzības sistēmas un kontroles, kas īstenotas Kopienas un valsts līmenī, dod Komisijai pamatotu pārliecību par notikušo darījumu likumību un pareizību;

36.

aicina Revīzijas palātu turpināt uzlabot vispārējās ticamības deklarācijas izklāstu un specifiskus novērtējumus, cenšoties vispusīgāk aprakstīt atrunas, kā arī ietvert precīzāku un specifiskāku informāciju par trūkumiem dažādās nozarēs un dalībvalstīs, lai, pamatojoties uz risku balstītu pieeju, izveidotu to atrunu sarakstu, kuras var laika gaitā pārraudzīt;

37.

saprot, ka darījumu parauga pārbaudes mērķis vairs nav tikai aprēķināt visiespējamāko kļūdu biežumu un ka pārbaudes rezultātus saskaņā ar jauno pieeju izskata kopā ar rezultātiem, kas iegūti pārējos trijos pīlāros;

38.

aicina Revīzijas palātu – lai novērtētu, vai jaunā pieeja fundamentāli atšķiras no sākotnējās pieejas – sniegt turpmāku informāciju par attiecībām starp četriem informācijas avotiem ar nozarēm saistītu izvērtējumu sagatavošanā;

39.

aicina Revīzijas palātu detalizēti izskaidrot, cik lielā mērā tā spējusi iegūt revīzijas rezultātus no “citiem revidentiem” un kāda nozīme bijusi šiem rezultātiem Revīzijas palātas vērtējumā; atzīmē, ka gada pārskatā nav citu revidentu atsauksmju par rezultātiem; īpaši būtu gandarīts par informāciju par rezultātiem un grūtībām attiecībā uz sadarbību ar “citiem revidentiem” dažādās dalībvalstīs, jo šie “citi revidenti” ietver arī valstu revīzijas iestādes, kurām ir pilnīga autonomija attiecībā uz Eiropas iestādēm;

40.

uzskata, ka, lai gan tas ir solis pareizajā virzienā, pašreizējā DAS reforma nav pietiekama, lai labotu iepriekš uzskaitītos ierobežojumus un trūkumus; atzinīgi vērtē faktu, ka jaunā pieeja sniedz zināmu ieskatu katras nozares pareizā darbībā, taču izsaka nožēlu, ka ieskats katras dalībvalsts izdevumu pareizībā joprojām nav pietiekoši pieejams; uzskata, ka ticamības deklarācija joprojām ir līdzeklis, kas pārāk daudz balstās uz darījumu un atsevišķu kļūdu analīzi; tādēļ uzskata, ka pārraudzības un kontroles sistēmu darbības analīze jāpastiprina, lai ierosinātu konkrētus uzlabojumus šajās sistēmās un noteiktu konstatēto trūkumu cēloņus;

41.

aicina Revīzijas palātu tālāk attīstīt tās kvalitatīvo pieeju DAS, lai pietiekami ņemtu vērā daudzu programmu daudzgadību un tādas atbilstošas kompensējošās kontroles, kā ex-post revīzijas un grāmatojumu labojumu noskaidrošanu, kuru mērķis ir ES budžeta aizsardzība, nodrošinot nepareizi veikto maksājumu atgūšanu; būtu gandarīts, ja Revīzijas palāta sniegtu īpašu pārskatu par šo būtisko jautājumu un tādējādi paskaidrotu saistību starp ex-ante kontrolēm un ex-post pārbaudēm;

42.

uzsver, ka, lai gan papildu kontroles ir svarīgs pārraudzības sistēmu un kontroles elements, tās nespēj kompensēt pārraudzības sistēmu un kontroles vai arī politikas veidošanas trūkumus;

43.

šajā sakarā izsaka nožēlu par pieaugošo skaitu iepriekšēja nolēmuma pieprasījumiem par Eiropas Kopienas tiesību interpretāciju un likumīgumu; uzsver to, cik svarīgi ir izvairīties no neapmierinošu Kopienas tiesību aktu pieņemšanas, jo tiem ir negatīva ietekme uz Savienības darbību un tie rada juridisku nenoteiktību to cilvēku, iestāžu un uzņēmumu starpā, uz kuriem šie tiesību akti dalībvalstīs attiecas; atzīmē Revīzijas palātas viennozīmīgo apgalvojumu par izpētes pamatprogrammām, kur “[vērā ņemamās kļūdas saistībā ar maksājumu likumību un pareizību] visticamāk, atkārtosies, ja netiks pārskatīti šo programmu īstenošanas noteikumi” (Ticamības deklarācijas VI punkta c) apakšpunkts);

44.

aicina Komisiju samazināt kļūdu risku prasībās par Kopienas līdzekļiem, nodrošinot, ka Kopienas tiesību aktos ir iekļauti skaidri, īstenojami noteikumi par izmaksu attaisnojamību un ka tā pieprasa pārliecinošu un proporcionālu administratīvu sodu piemērošanu, kad ir atklāts, ka attaisnojamās izmaksas ir norādītas pārāk lielas;

45.

atgādina, ka 48. punktā 2002. gada 10. aprīļa lēmumā par Eiropas Savienības 2000. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu (12), Eiropas Parlaments pieprasīja Revīzijas palātai sniegt atzinumu “par iespēju attiecībā uz ES budžetu ieviest vienotas revīzijas modeli, kurā katru nākamo kontroles līmeni veido, balstoties uz iepriekšējo, lai samazinātu slogu uz auditējamiem un paaugstinātu revīzijas kvalitāti, taču nemazinot iesaistīto revīzijas iestāžu neatkarību”;

46.

atgādina arī, ka tajā pašā lēmumā Komisijai prasīja sagatavot ziņojumu par šo pašu jautājumu, un atzīmē, ka Komisija vēl joprojām to nav izdarījusi;

47.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas atzinumu Nr. 2/2004 (13) par “vienotas revīzijas” modeli, kas tiek vērtēts kā ļoti nozīmīgs ieguldījums debatēs par DAS, un tāpēc visām iesaistītajām pusēm tas rūpīgi jāizpēta; atzīmē, ka atzinums nav galvenokārt par “vienotas revīzijas” modeli, šī jēdziena tiešajā nozīmē, jo darījumu auditē tikai viena iestāde vienu reizi, bet gan galvenokārt par “Kopienas iekšējo kontroles pamatsistēmu” (CICF) (3. punkts);

48.

ar īpašu interesi atzīmē Revīzijas palātas ieteikumus lietderīgai un efektīvai iekšējās kontroles pamatsistēmai:

49.

izsaka neizpratni, kāpēc šie ieteikumi nav publicēti daudz agrāk, ņemot vērā pēdējo desmit gadu laikā nepārtraukti izteikto kritiku par tradicionālo pieeju DAS;

50.

uzskata, ka Kopienas iekšējās kontroles pamatsistēmas ierosinātā struktūra varētu būt nozīmīgs instruments, lai panāktu labākas un efektīvākas pārraudzības un kontroles sistēmas, un tāpēc varētu dot ieguldījumu tik ļoti nepieciešamajā DAS metodikas modernizācijā;

51.

uzsver, ka atbildība par ES līdzekļu izmantošanu sākas dalībvalstīs un ka katras dalībvalsts augstākās politiskās un pārvaldes iestādes (finanšu ministra) atklāšanas paziņojumiem, kā aprakstīts 21.–23. punktā, līdz ar to jābūt Kopienas iekšējās kontroles pamatsistēmas neatņemamai sastāvdaļai;

52.

atzīmē, ka Kopienas iekšējās kontroles pamatsistēma, kā to jau norāda tās nosaukums, attiecas uz “iekšējās kontroles” jomu un tāpēc tai nav nekā kopīga ar “ārējās revīzijas” jautājumiem;

53.

izsaka nožēlu, ka Revīzijas palāta nav sniegusi nevienu drosmīgu priekšlikumu attiecībā uz valstu revīzijas iestāžu dalību pārredzamības un pārskatatbildības veicināšanā (labas valsts pārvaldes pamatelementi) dalībvalstu līmenī, jo īpaši tāpēc, ka Revīzijas palātas revīzijas rezultāti skaidri norāda uz to, ka tas ir visvairāk vajadzīgs;

54.

atzīmē un atzinīgi vērtē Nīderlandes Revīzijas palātas iniciatīvu katru gadu publicēt “ES tendenču pārskatu”, kurā tā izvērtē Eiropas Savienības finanšu vadību un sniedz atzinumu par ES līdzekļu izlietojuma pārraudzību un kontroli Nīderlandē (15); gribētu mudināt citu valstu revīzijas iestādes sekot šai iniciatīvai;

55.

aicina Komisiju sākt diskusijas ar izpildes apstiprinātāju iestādi, Padomi un Revīzijas palātu – pienācīgi ņemot vērā tās neatkarību – būt par novērotājām, un cik vien iespējams drīz sagatavot rīcības plānu par Kopienas iekšējās kontroles pamatsistēmas īstenošanu;

56.

turklāt aicina Komisiju pārliecināties, ka sīki izklāstītajos priekšlikumos, kuros ir noteikts to politikas priekšlikumu tiesiskais regulējums, ko Komisija ir sniegusi kā daļu no Eiropas Savienības politiskā projekta līdz 2013. gadam, ir pilnībā ņemti vērā Kopienas iekšējās kontroles pamatsistēmas elementi un princips par katras dalībvalsts augstākās politiskās un pārvaldes iestādes (finanšu ministra) ikgadējiem atklāšanas paziņojumiem, kā aprakstīts 21.–23. punktā;

57.

aicina Revīzijas palātu informēt EP kompetento komiteju, vai Komisijas priekšlikumi atbilst “Kopienas iekšējās kontroles pamatsistēmai” un principam par ikgadējiem atklāšanas paziņojumiem;

58.

atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palāta “konstatēja, ka Komisija pirmo reizi ir izanalizējusi ticamības pakāpi, ko pārraudzības sistēmas un kontrole nodrošina attiecībā uz notikušo darījumu likumību un pareizību” un ka tādējādi tā uzņemas “atbildību par budžeta izpildi … kā savus pieņemot visu delegāciju kredītrīkotāju sastādītos vadības apliecinājumus” (Revīzijas palātas 2003. gada pārskata 1.58. punkts);

59.

tomēr atzīmē, ka Revīzijas palāta konstatēja (sk. 1.69. punktu, 1.2. tabulu, 5.57.–5.62., 7.48., 8.36. un 8.38. punktu), ka “atsevišķu nodaļu formulēto atrunu apjoms nav savienojams vai pienācīgi pamatots ar deklarācijās sniegtajiem apliecinājumiem” un ka, neskatoties uz zināmiem uzlabojumiem, “ģenerāldirektorātu vadības sastādītie gada darbības pārskati un deklarācijas sistemātiski vēl nevar kalpot par noderīgu pamatojumu tās revīzijas konstatējumiem dažādās finanšu plāna jomās” (sk. 1.71. punktu un 1.2. tabulu);

60.

aicina Komisiju ņemt vērā iepriekš minētos Revīzijas palātas apsvērumus un katrā gada darbības pārskatā sniegt informāciju par pasākumiem, kuri ir veikti, lai samazinātu kļūdas risku attiecībā uz notikušajiem darījumiem, kā arī to efektivitātes izvērtējumu; sagaida, ka šādi pasākumi radīs labāku vispārēju izpratni par riskiem un stiprinās riska vadības kultūru Komisijas ģenerāldirektorātos; tomēr atzīmē, ka tas jāstiprina un jāatbalsta ar vienota, centralizēti vadīta riska valdības metodiku;

61.

aicina Komisiju arī stiprināt gada darbības pārskatu un kopsavilkumu procesu, un pastiprināt arī apliecinājumu sniegšanu, uz kuriem Revīzijas palāta varētu balstīt savas ticamības deklarācijas formulējumu; atzīst, ka ir veikti pirmie pasākumi, lai uzlabotu izpratni par šo procesu un lai padarītu gada darbības pārskatus, atrunas un deklarācijas saturiskākas; aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību pārskatu turpmākai uzlabošanai; jo īpaši aicina Komisiju izskaidrot definīciju nosacījumiem, atrunām un citiem apsvērumiem gada darbības pārskatos, kas varētu norādīt uz izņēmumiem noteikumos;

62.

aicina Komisiju pārveidot ikgadējo kopsavilkumu par konsolidētu ticamības deklarāciju par Komisijas pārvaldības un finanšu kontrolēm kopumā;

63.

aicina Revīzijas palātu, formulējot ticamības deklarāciju, norādīt vajadzīgos nosacījumus, kas ļautu vairāk ņemt vērā gada darbības pārskatus un deklarācijas;

64.

aicina Komisiju ar padziļinātas apmācības un informācijas programmu palīdzību nodrošināt, lai visi tās ierēdņi zinātu, kādā veidā var ziņot par jebkādu nepareizu rīcību un nepareizu vadību, ievērojot hierarhijas procesus un vajadzības gadījumā ar ziņotāju palīdzību;

65.

aicina Komisiju sagatavot kļūdu biežuma novērtējumu pa nozarēm un dalībvalstīm, izmantojot dalībvalstu veiktā kontroles darba un tā revīzijas darba konstatējumus, ko Komisija jau veic, un dalībvalstu sniegtās informācijas kvalitātes analīzi, kā arī publicēt gada darbības pārskatu rezultātus un kopsavilkumu tā, lai nodrošinātu skaidru pārskatu par dalībvalstu administratīvo sistēmu kvalitāti attiecībā uz ES pārskatatbildību;

66.

aicina Revīzijas palātu DAS apsvērumos ietvert novērtējumu par Komisijas un katras dalībvalsts sniegtās informācijas pareizību un novērtēt panākto progresu;

67.

aicina Komisiju pārskatīt Finanšu regulu, lai uzlabotu tās piemērošanu un saprotamību, kā arī uzlabotu kontroles efektivitāti, kritiski izanalizējot plānoto kontroles pasākumu daudzumu un kvalitāti;

68.

atgādina atsevišķiem komisāriem par viņu politisko atbildību, lai nodrošinātu, ka ģenerāldirektorātos attiecībā uz to kompetenču jomām būtu laba vadība, un atkārto ierosinājumu, ka katra komisāra birojā kādām padomniekam ir jābūt konkrēti atbildīgam, cita starpā, par visu revīzijas pārskatu pārraudzību (kā tas ierosināts Parlamenta 2004. gada 22. aprīļa rezolūcijā (16) par Eiropas Kopienu statistikas biroju), jo iepriekš problēmu agrīnā brīdinājumu sistēma tika ignorēta;

69.

atzīmē, ka sistemātiska sankciju noteikšana dalībvalstīm ir veicinājusi dalībvalstu nevēlēšanos atklāt īstenošanas problēmas; aicina Komisiju stimulēt un vairāk koncentrēties uz finanšu kontroles elementu apmācību, veicinot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, standartu noteikšanu, attiecīgo valstu auditoru iesaistīšanos auditoru komandās un dalītu ieguldīšanu labākās IT sistēmās, kā arī veicot profilaktiskas revīzijas, kas domātas vairāk padomu sniegšanai, nevis sankciju noteikšanai;

70.

sagaida, ka Komisija savā pārskata ziņojumā sniegs detalizētu informāciju par darbībām, kas ir pieņemtas un īstenotas, lai ņemtu vērā apsvērumus un ieviestu Revīzijas palātas 2003. gada pārskatā un trijos iepriekšējos pārskatos (par 2002., 2001. un 2000. gadu) izteiktos ieteikumus; prasa Komisijai kontroles ziņojumā iekļaut detalizētu to pasākumu sarakstu un shēmu un grafiku, kas ir paredzēti tiem gadījumiem, kad nekādas darbības nav pieņemtas un/vai īstenotas;

71.

aicina Revīzijas palātu sagatavot gada pārskatu, norādot pašas palātas darbību, tās spēju sasniegt izpildes mērķus, vienību izmaksas, nozīmīgas attīstības jomas un citus atbilstīgus faktorus attiecībā uz iestādes sniegumu; atzīmē, ka šādi izpildes pārskati būtu lieliska iespēja publicēt informāciju par DAS modernizēšanu un palātas revīzijas darba attīstību;

72.

turklāt aicina Revīzijas palātu izvērtēt iespēju publicēt tās tīmekļa vietnē revīzijas rokasgrāmatu un informāciju par DAS;

73.

atzinīgi vērtē Padomes nodomu “turpmāk stiprināt tās attieksmi pret revīzijas un finanšu kontroles jautājumiem, lai panāktu regulārāku un efektīvāku pārraudzības procesu Padomes ieteikumiem par izpildes apstiprināšanu” (17);

74.

aicina Revīzijas palātu katru gadu nodrošināt, ka īpašajos pārskatos ir publicētas deleģēto izmaksu pozīciju “etalonrevīzijas”, kurās:

kā arī aicina Revīzijas palātu organizēt uzraudzības revīzijas izvēlētos turpmākos laika posmos, lai varētu uzraudzīt pasākumus;

75.

aicina Padomi strādāt kopā ar Parlamentu un Komisiju, lai piešķirtu prioritāti un vajadzīgo politisko uzmanību visaptverošas kontroles un revīzijas pamatsistēmas izveidei, izveidojot augsta līmeņa ekspertu darba grupu, kas:

76.

reizi gadā aicinās Padomes pārstāvi informēt tā kompetento komiteju par ekspertu grupas darba panākumiem, tādējādi nodrošinot darbības “nepārtrauktību”;

77.

uzskata, ka ir būtiski izskatīt, kā valstu revīzijas iestādes var aktīvāk piedalīties šajā procesā, ņemot vērā to, ka tās ir neatkarīgas iestādes un ka tās ne vienmēr ir pietiekami kompetentas ES likumdošanas jautājumos; aicina Revīzijas palātu nosūtīt Eiropas Savienības augstāko revīzijas iestāžu priekšsēdētāju un Revīzijas palātas kontaktkomitejas darba rezultātu novērtējumu (tai skaitā par lietderīgumu), kā arī palātas viedokli par to, vai paplašināšanās rezultātā šī struktūra atkal varētu kļūt nozīmīga;

78.

turklāt uzskata, ka vajadzētu izanalizēt, vai būtu jāreformē “smagnējās” Revīzijas palātas pašreizējā struktūra un darbība; atgādina, ka Revīzijas palātā pašreiz strādā 25 locekļi un 736 darbinieki, no kuriem 325 darbinieki ir profesionāli revidenti (A un B kategorijas), 275 (A un B kategorijas) – strādā revīzijas grupās un 50 (A kategorijas) – palātas locekļu birojos;

79.

izsaka nožēlu, ka laika trūkuma dēļ Padomes ieteikumiem nav iespējams pievērst pienācīgo uzmanību, un aicina Komisiju iesniegt un Padomi pieņemt šādu priekšlikumu grozījumiem Finanšu regulas 145. panta 1. punktā:

“Eiropas Parlaments pēc Padomes ieteikuma, kas pieņēmusi lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, līdz n +2 gada 30. jūnijam sniedz Komisijai apstiprinājumu par n gada budžeta izpildi”;

80.

aicina priekšsēdētāju runā nākamās Eiropadomes laikā uzsvērt nepieciešamību uzlabot Eiropas Savienības līdzekļu finanšu valdību dalībvalstīs;

81.

norāda, ka pašu līdzekļu proporcija, kas aprēķināta, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, pastāvīgi pieaug un drīzumā būs divas trešdaļas no pašu resursiem; tādēļ noteikti atbalsta Revīzijas palāta ieteikumu (3.48. punkts), ka Komisijai jāveic tiešākas pārbaudes par pakārtotajiem datiem no valsts pārskatiem;

82.

aicina dalībvalstis reizi trijos mēnešos laikus ziņot par pārkāpumiem, vienlaikus pieņemot, ka izņēmuma gadījumos dalībvalstis drīkst prasīt atbrīvojumu; sagaida, ka dalībvalstu kompetentajos dienestos ir pietiekami daudz darbinieku un ka tie ir apmācīti, un sagaida, ka visas dalībvalstis, ieskaitot Vāciju, Grieķiju un Spāniju, sāks izmantot elektronisko ziņošanu ne vēlāk kā 2005. jūlijā; aicina Komisiju ne vēlāk kā 2005. gada septembrī informēt tā kompetento komiteju par panākumiem šajā jomā;

83.

atzīmē, ka Komisija ir atbildīga par vismaz EUR 1,12 miljonus neatgūšanu laika posmā no 1971. gada līdz 2004. gada septembrim; uzskata, ka tā ir nepieņemama situācija un ka dalībvalstis un Komisija nav izrādījušas pienācīgu centību; cer 2004. gada izpildes apstiprināšanas procedūrā laikus saņemt ziņojumu par to, kā un kad šie līdzekļi tiks atgūti; atzīmē, ka tiesās pašreiz izskata strīdus par EUR 812 miljoniem un ka arī šos līdzekļus ir iespējams atgūt; turklāt sagaida novērtējumu par 20 % “piemaksas” efektivitāti, ko maksā maksātājaģentūrai par veiksmīgu atgūšanu;

84.

aicina Komisiju, gatavojoties Finanšu regulas pārskatīšanai, ierosināt vienkāršotus un saskaņotākus noteikumus par līdzekļu atgūšanu; sagaida, ka ar to apspriedīsies par šo jautājumu pirms Komisijas priekšlikuma finalizēšanas;

85.

atzīmē, ka Komisija līdz 2005. gada martam būs izskatījusi 4 000 pārkāpumu gadījumus (442 nozīmīgi gadījumi un 3 500 mazāk nozīmīgi gadījumi), kas ir notikuši pārskata periodā;

86.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzlabot “melno sarakstu”, kurā tiks norādīti tie tirgus dalībnieki, kuru pārkāpumu summa gadā pārsniedz EUR 100 000;

87.

uzstāj, ka Komisijai ir jāpanāk ievērojams progress, reālistiski nosakot turpmākos uzlabojumus un regulāri ziņojot Parlamenta atbildīgajai komitejai par panākumiem;

88.

aicina Komisiju uzlabot to maksātājaģentūru uzraudzību, kas ir atbildīgas par kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanu; norāda, ka pirms pievienošanās maksātājaģentūras jaunajās dalībvalstīs bija jāapstiprina Komisijai; aicina Komisiju turpināt šo praksi un iesniegt Parlamentam ziņojumu par maksātājaģentūru apstiprināšanas iespēju, ko pašreizējās dalībvalstīs veiktu Komisija;

89.

atzīmē, ka, tā kā nav vienotu standartu, datu bāzes, ko dalībvalstis ir izveidojušas saistībā ar identificēšanas un reģistrācijas sistēmu, nenodrošina informācijas apmaiņas iespējas; izsaka nozēlu, ka šī situācija, iespējams, apdraud dzīvnieku izsekojamību ārpus robežām;

90.

atzīst, ka pašreiz spēkā esošā regula nedod Komisijai iespēju izstrādāt saistošus noteikumus par valstu datu bāžu savstarpējas sasaistīšanas iespējām; aicina Komisiju, ņemot vērā Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā ietvertos konstatējumus, iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kas paplašinātu Komisijas īstenošanas pilnvaras tā, lai nodrošinātu valstu datu bāžu savietojamību;

91.

aicina Komisiju saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu sniegt pamatnostādnes un padomus par datu apmaiņu, it īpaši jaunajām dalībvalstīm, kuras pašlaik veido savas valsts datu bāzes;

92.

konstatē, ka pašreizējās krotālijas sistēmas aizstāšana ar elektronisko identifikācijas kārtību ne tikai veicinās dzīvnieku labturību, bet arī vēl vairāk nodrošinās dzīvnieku izsekojamību no vienas dalībvalsts otrā, ja šajās elektroniskajās ierīcēs glabātā informācija būs saskaņota; aicina Komisiju iesniegt konkrētu priekšlikumu par elektroniskās identifikācijas kārtības izmantošanu krotāliju vietā; norāda, ka ar šo priekšlikumu Komisijai jāpiešķir īstenošanas pilnvaras, lai atvieglotu vienotu standartu noteikšanu informācijai, ko glabā attiecīgajās elektroniskajās ierīcēs; uzskata, ka tehnoloģijai elektroniskās identifikācijas sistēmas ieviešanai ir jābūt atbilstošā standartā, pirms to var ieviest;

93.

atzīmē, ka Kopienas tiesību aktos ir prasīts, lai Komisiju reizi trijos gados sniegtu ziņojumu Parlamentam un Padomei par mutes un nagu sērgas izskaušanas pasākumiem un atbilstošajiem Kopienas izdevumiem; izsaka nožēlu, ka Komisija līdz šim nav izpildījusi šo pienākumu; aicina Komisiju, sākot ar 2006. gadu, reizi trijos gados iesniegt šādu visaptverošu novērtējumu; uzskata, ka šajā novērtējumā ir jāņem vērā Kopienas stratēģijas izmaksu un guvumu analīze;

94.

norāda, ka ir cieši jāpārrauga ne tikai formālā transponēšana, bet arī praktiskā īstenošana dalībvalstīs; prasa Komisijai turpināt veicināt pētījumus par vakcīnām un testēšanas metodēm, kā arī atjaunināt pētījumu par dalībvalstu veterināro dienestu spēju garantēt efektīvu slimību kontroli pienācīgā laikā;

95.

konstatē, ka pēdējo desmit gadu laikā dzīvnieku pārvadāšanas apjoms vienotajā tirgū ir palielinājies, taču problēmas attiecībā uz dzīvnieku pārvietošanas izsekojamību un dzīvnieku labturību joprojām nav pilnībā atrisinātas; aicina Komisiju ņemt vērā arī iespēju samazināt pārvadājumus, vairāk izmantojot vietējas kautuves; turklāt aicina Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, lai samazinātu slimu un ievainotu dzīvnieku pārvadāšanu;

96.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka lauksaimniekiem ir būtiska nozīme Kopienas stratēģijā mutes un nagu sērgas izskaušanai un kontrolei; pieprasa Komisijai iesniegt Parlamentam un Padomei likumdošanas priekšlikumu, ar kuru būtu noteikts, ka Kopienas to kompensāciju izmaksa, ko dalībvalstis maksā lauksaimniekiem par slimības izskaušanas pasākumiem, ir atkarīga no tā, vai lauksaimnieki ievēro pienākumu ātri ziņot par jebkuru slimības uzliesmojumu;

97.

konstatē, ka nepieciešama turpmāka finanšu apropriāciju precizēšana, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret visiem lauksaimniekiem un pārskatāmību kompensāciju piešķiršanā; uzsver, ka 2002. gada 17. decembra rezolūcijā par 2001. gada mutes un nagu sērgas krīzi (18) Parlaments uzskatīja, ka godīga kompensāciju pārvalde ir svarīga, lai novērstu krāpšanos; aicina Komisiju saskaņot atmaksājumu likmes par dažādām dzīvnieku slimībām un noteikt atbilstošus aprēķināšanas kritērijus, piemēram, dzīvnieku tābrīža tirgus vērtība; apzinās, ka slimību uzliesmojuma gadījumā nav skaidri noteiktas tirgus vērtības kaušanai nobarotiem dzīvniekiem, vaislas dzīvniekiem un šķirnes dzīvniekiem, tā ir noteikta tikai nokautiem dzīvniekiem;

98.

uzsver, ka, tā kā sabiedrības veselības aizsardzība ir visas sabiedrības interesēs, valsts līdzekļiem arī turpmāk jābūt Kopienas slimību izskaušanas izmaksu galvenajam avotam un ka lauksaimnieki arī ir nodokļu maksātāji; atzīmē, ka lauksaimnieki dažās dalībvalstīs sniedz finansiālu ieguldījumu valsts izmaksās par slimību izskaušanu (kuras vajadzīgas, lai līdzfinansētu kopējās izmaksas), lai gan citas dalībvalstis nepieprasa ieguldījumus no lauksaimniecības nozares, kas var nelabvēlīgi ietekmēt godīgas konkurences nosacījumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem ES; atgādina, ka Parlamenta Mutes un nagu sērgas pagaidu komiteja prasīja, lai Komisija piedāvā risinājumus attiecībā uz to, kuri lauksaimnieki varētu piedalīties Kopienas izmaksu segšanā; atzīmē centienus, kuri tika veikti dažādās dalībvalstīs, un Komisijai 2003. gadā veikto pētījumu, analizējot veidus, kā varētu panākt lauksaimnieku finansiālo ieguldījumu;

99.

atzinīgi vērtē KLP tabakas atbalsta reformu, kuru Padome pieņēma 2004. gadā un kuras mērķis ir tabakas atbalsta nošķiršana, četru gadu pārejas periodā pakāpeniski pārvēršot tabakas piemaksas par vienotiem platības maksājumiem;

100.

atbalsta Eiropas Revīzijas palātas ieteikumu, ka Komisijai ir jācenšas nodrošināt, lai reformu priekšlikumi ir pamatoti ar pietiekamiem datiem un ietekmes analīzi; aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību tabakas ražošanas nozīmīgumam saistībā ar nodarbinātību un mazāk labvēlīgo apgabalu ekonomiku;

101.

atzīmē, ka Kopienas tabakas ražošana sedz tikai 30 % no nozares vajadzībām; norāda, ka ar pēdējo kopīgās tirgus organizācijas reformu jau ieviesa mehānismus, lai samērotu Eiropas ražošanu ar pieprasījumu ES;

102.

konstatē, ka pašreizējās neatbilstības starp piedāvājumu un pieprasījumu rezultātā lielāko daļu no ES ražotās tabakas eksportē; izsaka nožēlu, ka šī politika neatbilst Kopienas attīstības atbalstam, ko piešķir mazajiem tabakas ražotājiem jaunattīstības valstīs, kuri ir atkarīgi no eksporta, jo ES tabakas eksports ievērojami samazina jaunattīstības valstu eksporta iespējas; prasa saskaņot Kopienas lauksaimniecības un attīstības politiku;

103.

norāda, ka pat tad, ja ir iespējams audzēt citas kultūras tur, kur audzē tabaku, saimniecību ekonomiskais līdzsvars ir lielā mērā atkarīgs no tabakas; kā Parlaments to atzina savā ziņojumā par pēdējo tirgus kopīgās organizācijas reformu, “ir ārkārtīgi grūti rast ekonomiskas alternatīvas, kas varētu radīt tādu pašu darba vietu skaitu kā tabakas ražošanā; aicina Komisiju rīkoties saskaņā ar tās politiku attiecībā uz alternatīvo kultūru kultivēšanas veicināšanu un izmantot Tabakas fondu kā nozīmīgu instrumentu gan ES tabakas kvalitātes uzlabošanai, gan arī alternatīvo kultūru izpētei;

104.

norāda, ka pētījumiem par alternatīvām kultūrām nav pievērsta vajadzīgā uzmanība un ka ražotāji nav mudināti pievērsties citām saimnieciskajām darbībām; nav pietiekami lielā mērā izmantots Kopienas Tabakas fonds, kuru finansē no nodevas par tabakas dotācijām un kuru pārvalda gan Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts (50 %), gan Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts (50 %), un lielākā daļa no neizmantotiem EUR 68 miljoniem ir saistīti ar Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta informācijas kampaņām; no 2006. gada vairs nefinansē pasākumus, kas attiecas uz pāriešanu no viena ražošanas veida uz citu; prasa saskaņotāku pieeju;

105.

uzskata, ka efektīvai tabakas tirgus un ar to saistīto Kopienas izdevumu pārraudzībai ir svarīgi tas, vai dalībvalstis ievēro savus paziņošanas pienākumus, kā tas ir noteikts attiecīgajās Kopienas regulās; pieprasa, lai tām dalībvalstīm, kuras nav izpildījušas šos pienākumus, tiktu piemērotas finanšu sankcijas;

106.

uzskata, ka ir būtiski iepriekš informēt lauksaimniekus par viņu jaunajiem pienākumiem attiecībā uz vides standartu ievērošanu pēc 2006. gada reformas, jo citādi neizpildes gadījumā maksājumus var samazināt vai pārtraukt; aicina Komisiju un dalībvalstis pildīt savu pienākumu – precīzi definēt šos kritērijus pirms reformas stāšanās spēkā, lai lauksaimnieki varētu saskaņot savu darbību ar jaunajiem noteikumiem;

107.

atzīmē, ka Komisijai līdz 2009. gada 31. decembrim būs jāsniedz Padomei ziņojums par 2006. gada reformas īstenošanu; izsaka interesi par šo ziņojumu un prasa, lai tas tiktu iesniegts arī Parlamentam;

108.

izsaka nožēlu par dažu dalībvalstu nespēju kontrolēt un pārvaldīt nodokļu maksātāju naudu, par ko tās ir atbildīgas, un norāda un dažu dalībvalstu liekulību, vainojot Komisiju par to izdevumu nekontrolēšanu, par kurām šīs dalībvalstis ir atbildīgas;

109.

atzīmē, ka Revīzijas palāta nekonstatēja trūkumus attiecībā uz Komisijas iekšējās kontroles mehānismiem un atzīmēja uzlabojumus; izsaka nožēlu, ka nepietiekama finansējuma dēļ pārbaudes uz vietas ir veiktas tikai par nedaudzām dalībvalstu sistēmām;

110.

aicina Komisiju informēt Parlamentu par tām valstīm, kuras nav nekavējoties īstenojušas apstiprinātos uzlabojumus savās kontroles sistēmās un turpina sniegt nepilnīgus ziņojumus saskaņā ar 8. pantu;

111.

mudina Komisiju atcelt pagaidu maksājumus dalībvalstīm gadījumos, kad ir konstatēti nopietni pārkāpumi vai nopietni trūkumi dalībvalstu pārvaldes kontroles sistēmās;

112.

konstatē, ka izmērāmu mērķu un skaidri noteiktu rādītāju trūkums rada grūtības novērtēt, cik lielā mērā ir sasniegts Interreg III programmas mērķis – Kopienā stiprināt ekonomisko un sociālo vienotību, veicinot pārrobežu, valstu un reģionu savstarpējo sadarbību, kā arī sabalansētu attīstību Kopienas teritorijā; tādēļ konstatē, ka ir grūti novērtēt, vai šī mērķa sasniegšanai ir izmantoti visefektīvākie līdzekļi;

113.

nudina Komisiju veikt pasākumus, lai skaidri definētu mērķus un rādītājus, kas ļautu izmērīt šīs programmas ietekmi, lai varētu novērtēt ES izdevumu pievienoto vērtību šajā jomā; uzsver nepieciešamību pēc skaidras un kompetentas analīzes, kas parādītu diverģenci starp privātajām un sociālajām izmaksām un guvumiem, vai starp vietēja līmeņa izmaksām un ieguvumiem, salīdzinot ar Kopienas līmeni, jo tieši šī diverģence, pirmkārt, attaisno šo programmu;

114.

uzskata, ka vispārējie izpildes rādītāji budžeta pozīcijām, kas attiecas uz vidi, sabiedrības veselību un pārtikas nekaitīgumu, ir apmierinoši;

115.

atzinīgi vērtē pasākumus, kas paredzēti, lai uzlabotu daudzgadu programmu īstenošanas ciklu; aicina Komisiju vairāk precizēt uzaicinājumus uz konkursiem un vairāk palīdzēt pieteikumu iesniedzējiem, lai novērstu daudzu tādu projektu pieteikumu iesniegšanu, kuri nepārprotami nav tiesīgi saņemt finansējumu;

116.

norāda, ka atbilstība Finanšu regulas administratīvajiem un finanšu noteikumiem nedrīkstētu radīt nevajadzīgu kavēšanos ar dotāciju piešķiršanu vai finansējamo projektu atlasi;

117.

atzīmē, ka noteikumi dalībai Eiropas Zinātnes un tehnoloģijas pamatprogrammās ir pārāk sarežģīti; piekrīt Revīzijas palātai, ka Komisijai un dalībniekiem šī ir nopietna problēma; izsaka nožēlu, ka mazām organizācijām, īpaši tām, kurām ir mazāk attīstītas administratīvas struktūras, un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) sagādā grūtības pārāk lielais noteikumu un prasību apjoms;

118.

atgādina, ka Sesto pamatprogrammu kopīgi vada vairāki ģenerāldirektorāti; atzīmē Revīzijas palātas viedokli, ka šīs fragmentācijas rezultātā saplūst pienākumi, pārklājas uzdevumi un palielinās vajadzība pēc koordinācijas;

119.

atzīmē Revīzijas palātas ieteikumu pārskatīt “noteikumus Kopienas līdzfinansējuma piešķiršanai, vienlaikus nodrošinot pienācīgu kontroli pār izdevumiem”; sagaida, ka Parlaments būs pilnībā iesaistīts jebkurā šādā pārskatīšanā jau no paša sākuma, ņemot vērā tā koplēmēja lomu attiecībā uz šo tiesisko regulējumu un noteikumiem par līdzdalību pamatprogrammās;

120.

atzīmē, ka “Lisabonas darba kārtība” visticamāk atspoguļosies lielākās budžeta apropriācijās Septītajai pamatprogrammai; uzsver to, ka šāds ievērojams budžeta palielinājums prasīs efektīvu administratīvo procedūru vienkāršošanu gan dalībniekiem, gan arī Komisijai;

121.

ar bažām atzīmē Revīzijas palātas secinājumu, ka ex-post finanšu revīzijās vēlreiz tika konstatēts, ka “diezgan bieži tiek pielaistas kļūdas, galvenokārt tādēļ, ka … deklarē pārmērīgi lielas izmaksas, ko neatklāj Komisijas iekšējā kontrole”; sagaida, ka revīzijas sertifikātu ieviešana, ar iespējamiem uzlabojumiem, kā to ieteikusi Revīzijas palāta, beidzot samazinās vajadzību pēc apjomīgām ex-post finanšu revīzijām;

122.

mudina Komisiju izdarīt attiecīgus secinājumus no pārredzamības trūkuma attiecībā uz grāmatvedības uzskaiti par Piekto pamatprogrammu izmaksu kategoriju daudzuma dēļ un nodrošināt, ka nākamajās programmās tas neatkārtojas;

123.

aicina Komisiju balstīt savu priekšlikumu par Septīto pamatprogrammu uz efektīvu vienkāršošanu, piemēram:

124.

uzsver to, ka nepietiek, ja dalībnieki ievēro formālos noteikumus un procedūru, un ka ir svarīgi arī nodrošināt lietderīgu naudas izlietojumu; mudina Komisiju veikt zinātnisko pētījumu un ietekmes kvalitatīvu ex-post novērtējumu;

125.

aicina Komisiju izstrādāt procedūras tā, lai projekta sagatavošanas izmaksas būtu samazinātas līdz attaisnojamam līmenim;

126.

aicina Komisiju pārskatīt dalības noteikumus, kā standarta procedūru ieviešot piekļuvi uzsākto projektu vidēja termiņa zinātniskiem un tehniskiem novērtējumiem; aicina Komisiju noteikt piemērotu pagaidu novērtēšanas iestādi; prasa Revīzijas palātai publicēt atzinumu par šiem jaunajiem noteikumiem;

127.

ar bažām atzīmē Revīzijas palātas konstatēto kavēšanos attiecībā uz Sestās pamatprogrammas standartlīgumu un finansiālo pamatnostādņu pieņemšanu Komisijā, kā arī attiecībā uz Komisijas iekšējās kontroles standartu īstenošanu un kopīgas IT sistēmas izmantošanu, kas zināmā mērā kompensēja sākotnējos uzlabojumus, kas tika nodrošināti, apstiprinot tiesisko regulējumu agrāk nekā plānots un vienkāršojot līguma struktūru”; sagaida, ka Komisija ņems vērā šo pieredzi, lai turpmāk izvairītos no līdzīgas kavēšanās;

128.

turklāt iesaka Komisijai ietvert Septītajā pamatprogrammā efektīvākas pārvaldības struktūras:

129.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu Septītajā pamatprogrammā izveidot garantijas shēmu, lai labāk sabalansētu aizdevumu finansēšanu Eiropas pētniecības projektiem un infrastruktūrām, it īpaši attiecībā uz EIB aizdevumiem; mudina Komisiju saistībā ar ierosināto sistēmu ņemt vērā mazo un vidēju uzņēmumu īpašās vajadzības, kā arī izvērtēt iespēju šādas shēmas attiecināt arī uz EUREKA projektiem;

130.

atzīmē, ka iekšējās restrukturizācijas dēļ saskaņā ar Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta sniegto informāciju ne viss finansējums varētu būt pilnībā izlietots un vairāki ārēji pētījumi var pat nebūt piešķirti;

131.

kopumā ir apmierināts ar Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta pārziņā esošo budžeta pozīciju apropriāciju lielo izlietojumu, jo 2003. gada budžetā pieejamo līdzekļu izlietojums sasniedza 99,3 %;

132.

atzīmē, ka Nodokļu un muitas savienības ģenerāldirektorāta pārziņā esošo budžeta pozīciju apropriāciju izlietojums 86,61 % apmērā ir vērtējams apmierinoši, tomēr šo situāciju nevar raksturot kā izcilu;

133.

pauž bažas par vispārējo tendenci, ka jaunās Finanšu regulas pārāk ierobežojošie noteikumi kavē piešķiršanas procedūras patērētāju programmām un ka birokrātisko procedūru dēļ ievērojami samazinās iespējamo pieteikumu iesniedzēju interese;

134.

atzīmē, ka 2003. gada budžeta galīgi pieņemtajā un gada laikā grozītajā variantā kopā EUR 661,8 miljoni bija paredzēti pasākumiem transporta nozarē kā saistību apropriācijas un EUR 609,3 miljoni bija pieejami kā maksājumu apropriācijas; tālāk atzīmē, ka no šīm kopsummām:

135.

atzinīgi vērtē gan saistību, gan maksājumu apropriāciju izlietojuma līmeņa paaugstināšanos Eiropas transporta tīkla (TEN-T) projektos, abos gadījumos sasniedzot gandrīz 100 %, un sagaida, ka tā rezultātā dalībvalstis atradīs resursus valsts un privātajā sektorā, lai paātrinātu šo projektu pabeigšanu;

136.

izsaka bažas par to, ka starpposma un galīgos maksājumus Eiropas transporta tīkla projektiem Komisija 2003. gadā bieži vien apstiprināja, kaut arī nebija ievēroti īpašie finanšu izpildes noteikumos iekļautie priekšnoteikumi, un atceras, ka Revīzijas palāta Komisijai jau ir norādījusi uz šo trūkumu savos gada ziņojumos par 2001. un 2002. gadu;

137.

atzīmē, ka, neraugoties uz maksājumu apropriāciju augsto izlietojuma līmeni, nenokārtoto saistību jeb RAL (reste à liquider) apjoms attiecībā uz TEN-T nesamazinājās un 2003. gada laikā nedaudz pieauga, sasniedzot EUR 1 154 miljonus;

138.

ar bažām atzīmē, ka citās ar transportu saistītās pozīcijās apropriāciju izlietojuma līmenis ir krities no 93 % uz 83 %. Saistību izlietojuma līmenis attiecībā uz transporta drošību bija īpaši zems – 65 % no pieejamajām apropriācijām, un maksājumu apropriāciju izlietojuma līmenis bija 72 %. Šie līmeņi attiecībā uz transporta drošību 2002. gadā bija 99 % un 58 %. Uzskata šos izlietojuma līmeņus attiecībā uz galveno mērķi, kas noteikts Baltajā grāmatā par transportu, par pilnīgi nepieņemamiem, it īpaši maksājumu apropriāciju izlietojuma kraso samazinājumu;

139.

atzinīgi vērtē Komisijas līdz šim veiktos pasākumus, lai pārvarētu tās programmas plānošanas un vadības nepilnības, kas traucēja pirmās paaudzes Socrates un jaunatnes programmas; atzinīgi vērtē uzlaboto struktūru un valdības procedūras, kuras iekļautas nesen pieņemtajos Komisijas priekšlikumos par jaunās paaudzes mūžizglītības un jaunatnes programmām;

140.

atzīmē, ka Komisijai jārisina sarežģīts uzdevums, cenšoties saskaņojot prasības pēc iespējas samazināt administratīvo slogu, kas uzlikts pieteikumu iesniedzējiem dotāciju saņemšanai šī veida programmās, ar saistībām, kuras Komisijai uzliek Finanšu regulas īstenošanas noteikumi, lai nodrošinātu pareizu finanšu vadību;

141.

uzsver pārliecību, ka administratīvo un grāmatvedības prasību vadošajam principam jaunās paaudzes mūžizglītības un jaunatnes programmās ir jābūt proporcionalitātei; uzsver priekšrocības, kādas ir mērķorientētām atkāpēm no Finanšu regulas, kuras ļauj:

142.

uzsver nozīmi, ko tā piešķirs savlaicīgai starpposmu un paveiktā darba novērtēšanas ziņojumu publicēšanai par nākamajām mūžizglītības un jaunatnes programmām.

143.

atzinīgi vērtē to, ka salīdzinājumā ar 2002. budžeta gadu ir panākts zināms progress attiecībā uz budžeta izpildi brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā (budžeta sadaļa B5-8); tomēr atzīmē, ka Komisijai izpildes līmenis ir viens no viszemākajiem (2003. gadā 68 %; iekšējai nozaru politikai kopumā 79 %), kaut gan saistību izpildes līmenis tagad sasniedz iekšējās nozaru politikas vidusmēra līmeni; aicina Tieslietu, brīvības un drošības ģenerāldirektorātu turpināt uzlabot budžeta izpildi nākamajos finanšu gados;

144.

apieņem zināšanai piezīmes, kuras Revīzijas palāta izteikusi savā 2003. gada pārskatā attiecībā uz Komisijas iekšējo kontroli un kuru pamatā ir analīze par četriem no četrpadsmit ģenerāldirektorātiem, kas īsteno iekšējo nozaru politiku, to skaitā par Tieslietu un iekšlietu ģenerāldirektorātu, kā to agrāk sauca, aicina Tieslietu, brīvības un drošības ģenerāldirektorātu ievērot Revīzijas palātas ieteikumus;

145.

ar bažām un nožēlu atzīmē Revīzijas palātas piezīmes, ko tā izteikusi savā 2003. gada pārskatā par Bēgļu fonda īstenošanu; ņemot vērā ar jauno finanšu plānu saistīto šīs politikas jomas izdevumu programmu restrukturizāciju, kas radīs dalītāku pārvaldi, pieprasa Komisijai nodrošināt pienācīgu kontroles vidi dalībvalstu un Eiropas līmenī;

146.

izsaka bažas par to, ka Komisija vēl nav sniegusi savu atzinumu par Eurojust Finanšu regulas projektu, kā tas ir prasīts Eurojust lēmumā, lai gan Eurojust Komisijai to nosūtīja 2003. gada novembrī;

147.

piekrīt Komisijas viedoklim attiecībā uz politiskajām prioritātēm 2003. gada budžetā, ņemot vērā, ka paplašināšanās un administrācijas sagatavošana ir jāuzskata par absolūtām ES prioritātēm; atkārtoti uzsver, cik būtiska saistībā ar Lisabonas un Barselonas augstākā līmeņa sanāksmēs izvirzītajiem mērķiem ir vajadzība palielināt sieviešu dalības īpatsvaru paplašinātās ES darba tirgū, it īpaši, lai uzlabotu sieviešu sociāli ekonomisko stāvokli jaunajās dalībvalstīs, kā arī vajadzība, plānojot budžetu, noteikt atbilstošus finanšu līdzekļus;

148.

norāda, ka saskaņā ar ES līguma 3. panta 2. punktu sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšana ir ES pamatprincips un horizontāls mērķis, kas skar visas Kopienas politikas jomas un pasākumus; atkārtoti prasa, lai šo dzimumu līdztiesību pienācīgi ņemtu vērā kā pastāvīgu prioritāru mērķi, plānojot budžetu saskaņā ar dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta veidošanā;

149.

atzinīgi vērtē būtiskos panākumus, kas gūti 2003. gada budžeta izpildē attiecībā uz visiem mērķiem un struktūrfondu plānošanas periodu un kas izpaudās kā maksājumu izpilde 89 % līmenī, kas ir uzskatāmi augstāks nekā 2002. gadā (71 %); vērš galveno uzmanību uz to, ka nav nekādu datu saistībā ar vienlīdzīgu iespēju veicināšanu, kam bija piešķirts atbalsts no struktūrfondiem, un aicina Komisiju cik vien iespējams drīz šo situāciju labot;

150.

uzskata, ka budžeta līdzekļu izlietojums izpaužas atšķirīgi attiecībā uz sievietēm un vīriešiem joprojām esošā līdzsvara trūkuma dēļ; norāda, ka 2003. gada budžeta dati nesniedz nekādu informāciju par to līdzekļu ietekmi, kurus piešķīra dzimumu līdztiesības veicināšanai saistībā ar tādām perspektīvām kā dzimumu aspektu integrēšana, un prasa Komisijai nekavējoties sniegt Parlamentam attiecīgo informāciju;

151.

uzsver, ka Komisija lika lielas cerības uz reformu, kad to aizsāka 2000. gadā, un atzina to par veiksmīgu; atzīmē un apstiprina Padomes 2004. gada 22.–23. novembra sanāksmes secinājumus, kuros Padome augstu vērtē Komisiju par gūtajiem panākumiem Kopienas vadības un palīdzības savlaicīgas sniegšanas uzlabošanā, kā arī atbalsta turpmākus centienus uzlabot īstenošanas kvalitāti un efektivitāti; pilnīgi atbalstot dekoncentrāciju, atzīmē, ka ievērojamās papildu izmaksas, kas rodas, ir jāpamato ar reāliem rezultātiem; tādēļ apsveic gaidāmo Revīzijas palātas izvērtējumu par to, kā dekoncentrācija ir ietekmējusi darbu pārstāvniecībās, kas ir minēts Revīzijas palātas 2004. gada darba programmā un ko ir prasījusi Ārlietu komiteja atzinumā par 2002. gada budžeta izpildi; paļaujas, ka pārskatā iekļaus vismaz dekoncentrācijas izmaksu un guvumu analīzi;

152.

atzīmē, ka Ārējo sakaru ģenerāldirektorāta 2003. gada darbības pārskatā ir runa par nepieciešamību turpināt izvērtēt dekoncentrāciju, tomēr var izrādīties, ka šis izvērtējums skars vienīgi personāla komplektēšanas vajadzības; tādēļ īpašu uzmanību pievērš Padomes aicinājumam Komisijai “papildus gada pārskatam veikt EK ārējās palīdzības kvalitatīvu izvērtējumu” un iesniegt to līdz 2005. gada jūlijam;

153

pievērš uzmanību tam, ka vēl aizvien trūkst pienācīgas informācijas vadības sistēmas un pārstāvniecību darba uzraudzības sistēmas attiecībā uz finanšu risku izvērtēšanu, un Ārējo sakaru ģenerāldirektorāts šo situāciju ir atzinis 2003. gada darbības pārskatā un saistījis ar cilvēkresursu trūkumu; uzsver, ka reizē ar atzinīgu novērtējumu attiecībā uz Komisijas atklātību un ierosinājumiem situācijas uzlabošanai šie ierosinājumi ir jāīsteno pēc iespējas ātrāk, kā arī aicina Komisiju līdz 2005. gada jūlijam sagatavot starpposma ziņojumu par panākumiem;

154

izsaka bažas, ka Revīzijas palāta, veicot revīziju īstenošanas organizācijās projektu līmenī, konstatēja ievērojamu skaitu pārkāpumu (gada pārskata 7.38. un 7.39. punkts); atzīmē, ka Komisija tās atbildēs piekrīt Revīzijas palātai, ka bažas izraisa tas, vai projektu vadības vienības un NVO ievēro konkursa procedūras; sagaida, ka Komisijas locekļi, kas ir atbildīgi par ārējo palīdzību, līdz 2005. gada 1. septembrim iesniegs rīcības plānu, lai kontrolētu šīs problēmas;

155.

pievērš uzmanību tam, ka dažādu ES politikas jomu lielāka saskaņotība var uzlabot ES izdevumu efektivitāti;

156.

attiecībā uz Revīzijas palātas gada pārskatu uzskata, ka būtu noderīgi, ja Revīzijas palāta sniegtu skaidrāku aprakstu par reālajiem zaudējumiem, ko izraisījuši atklātie pārkāpumi;

157.

atzīst nepieciešamību izjaukt līdzsvaru starp atskaites un procedūras prasībām NVO, no vienas puses, un NVO iespēju regulāri izpildīt šīs prasības, no otras puses, kā arī apsveiktu Revīzijas palātas apsvērumu, kā šīs intereses labāk saskaņot;

158.

jautā, vai Komisija ir mēģinājusi salīdzināt dažādu starptautisku atbalsta sniedzēju efektivitāti; ja ne, ierosina šādu salīdzinājumu veikt pēc iespējas drīz;

159.

pievērš uzmanību tam, ka Parlaments vairākkārt ir atbalstījis ideju par Solidaritātes fondu Latīņamerikai; atzīmē, ka šādam fondam ir ievērojams atbalsts, un tādēļ attiecīgo valstu politiskie un ekonomikas vadītāji varētu sniegt lielāku sociālo ieguldījumu; jo īpaši pievērš uzmanību tam, ka valstīm ar sevišķi sliktiem ienākumu sadales rādītājiem ir pienākums censties situāciju izlabot; atzīmē, ka šajās valstīs ES jāpanāk sociālie mērķi, gan sniedzot atbalstu, gan pārliecinot attiecīgās valstis vairāk darīt pašām, un ka jāpanāk apmierinošs līdzsvars starp šīm divām pieejām;

160.

izsaka cerību, ka Komisija iesniegs (rakstisku) skaidrojumu Parlamentam katru reizi, kad tā neizpildīs noteikumu, kas ir paredzēts budžeta piezīmē;

161.

uzskata, ka attīstības politika ir būtiska Eiropas Savienības ārējo darbību sastāvdaļa, kuras mērķis ir izskaust nabadzību, gan stiprinot sociālo infrastruktūru, izglītību un veselību, gan stimulējot nabadzīgo iedzīvotāju grupu saimniecisko darbību, kā arī sniedzot atbalstu nabadzības skartajām valstīm, lai tās varētu attīstīt izaugsmi un vietējo potenciālu; uzsver, ka Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošana (TĀM) būtu nozīmīgākais solis pretī šī mērķa sasniegšanai;

162.

atzīst Komisijas centienus koncentrēt ar attīstību saistītos pasākumus uz Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu, tostarp desmit galveno rādītāju noteikšanu; aicina Komisiju pastiprināt centienus šajā virzienā un iesaka 35 % no izdevumiem, kas Eiropas Savienībā paredzēti sadarbībai attīstības jomā, veltīt TĀM sasniegšanai;

163.

atzīst problēmas, kas saistītas ar Kopienas to TĀM īstenošanas pasākumu palīdzības ietekmes novērtēšanu, ja pasākumā ir iesaistīti vairāki finansētāji; izsaka nožēlu par to, ka Komisija nav izstrādājusi mehānismu šīs ietekmes novērtēšanai un tādēļ, izdarot novērtējumu, aprobežojas ar jaunattīstības valstu sagatavotajiem ziņojumiem par panākumiem TĀM īstenošanā; izsaka nožēlu arī par to, ka Komisijas atbildes uz Attīstības komitejas anketas jautājumiem par TĀM īstenošanu saistībā ar Komisijas attīstības pasākumiem ir īpaši nekonkrētas;

164.

atzinīgi vērtē Komisijas panāktos uzlabojumus pārskatu sagatavošanas sistēmā un atzīst, ka 2004. gada pārskatā par Eiropas Kopienas attīstības politiku un ārējo palīdzību tās kvalitāte ir uzlabojusies (KOM(2004) 0536 un SEK(2004) 1027);

165.

nolemj ieviest gadskārtējas plenārsēdes debates par Komisijas gada pārskatu par EK attīstības politiku un ārējo palīdzību;

166.

aatzinīgi vērtē to, ka Oficiālās attīstības palīdzības (ODA) sociālās infrastruktūras un pakalpojumu izdevumiem paredzētā finansējuma daļa vispārējā budžetā un Eiropas Attīstības fondā, kas 2003. gadā bija EUR 8 269 miljoni, ir palielinājusies no 31,4 % 2002. gadā līdz 34,7 % 2003. gadā;

167.

uzskata pat nepieņemamu to, ka tikai EUR 198 miljonus (2,4 %) piešķīra pamatskolu izglītībai un EUR 310 miljonus (3,8 %) veselības pamataprūpei; mudina Komisiju palielināt šīm nozarēm paredzētos finanšu līdzekļus un aicina 20 % no Eiropas Savienības izdevumiem, kas paredzēti sadarbībai attīstības jomā, piešķirt pamatizglītībai un veselībai jaunattīstības valstīs;

168.

atzinīgi vērtē Komisijas lomu debatēs par finansētāju koordinēšanu un procedūru saskaņošanu; izsaka nožēlu par nepietiekamiem panākumiem starptautiskajā līmenī un par dalībvalstu noraidošo attieksmi; mudina Komisiju pastiprināt centienus, lai novērstu ar attīstību saistīto pasākumu dublēšanos un panāktu, lai šie pasākumi cits citu papildinātu;

169.

uzskata, ka Komisijas atbalsts, sagatavojot jaunās dalībvalstis līdzdalībai ES attīstības politikā, ir bijis nepietiekams; mudina Komisiju atbalstīt jaunās dalībvalstis un kandidātvalstis attīstības politikas veidošanā un ar attīstību saistīto jautājumu apzināšanās procesā;

170.

uzslavē Komisiju par līdz šim veiktajiem centieniem ar PHARE programmas palīdzību, palīdzot kandidātvalstīm sagatavoties struktūrfondu pārvaldībai;

171.

tomēr izsaka bažas, ka nebija nodrošināts, ka pirms iestāšanās ir pabeigta daudzu PHARE un ISPA aģentūru akreditācija jaunajās dalībvalstīs; tomēr mudina Komisiju censties nodrošināt, ka šāda kļūda neatkārtojas attiecībā uz Rumāniju, Bulgāriju un turpmākajām pievienošanās līgumslēdzējvalstīm;

172.

tomēr atzīmē, ka PHARE programmas vērtība attiecībā uz principu “mācīties darot” ir ierobežota, jo pārvaldītās programmas ievērojami atšķiras no ERAF un ESF programmām, kurām kandidātvalstis tika gatavotas, un ka joprojām ir ievērojama nepieciešamība pēc lielāka atbalsta iestāžu veidošanai, lai palīdzētu pārvaldīt struktūrfondu izmantošanu pēc pievienošanās; izsaka bažas par kandidātvalstu gatavību pēc pievienošanas apgūt struktūrfondus;

173.

tādēļ principā atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot jaunu vienotu instrumentu, lai sagatavotos struktūrfondu pārvaldībai, ar nosacījumu, ka tā struktūra nebūs pārāk sarežģīta; vienlaikus uzsver vajadzību pēc piemērotas kontroles pamatsistēmas un tāpēc mudina Komisiju nodrošināt to, ka jaunais instruments ir cik vien iespējams vienkāršāks, lai nekavētu tā īstenošanu;

174.

secina, ka SAPARD, kā pirmā pilnībā decentralizētā pirmspievienošanas atbalsta, mērķi bija izcili, neskatoties pat uz to, ka pilnībā tie netika sasniegti; atzīst SAPARD programmas ieguldījumu, kas ne tikai veicināja kandidātvalstu ekonomisko attīstību, bet arī iedrošināja cilvēkus domāt savādāk – racionālāk un balstoties uz projektiem; atzīst, ka programma ir bijusi nozīmīga arī attiecībā uz “mācīties darot” principu, jo tā deva iespēju administratīvajām iestādēm pievienošanās sarunvalstīm iegūt tiešu pieredzi Kopienas līdzekļu pārvaldībā; uzskata, ka vispārējā pieredze, kas tika iegūta ar šo programmu, noteikti radīs pievienoto vērtību turpmāko Kopienas programmu īstenošanā; mudina Komisiju uzlabot vajadzību ex-ante analīzi, lai turpmāk palielinātu pievienoto vērtību;

175.

atzīst, ka decentralizētā pārvaldes sistēma, ko izmanto, lai programmu īstenotu, kopumā darbojas labi, taču mudina Komisiju to uzlabot, mācoties no līdz šim apzinātajām problēmām, nodrošinot lielāku atbalstu pievienošanās sarunvalstīm problēmu risināšanā un veikt vairāk pasākumu programmas uzraudzībai;

176.

atzīmē, ka cita starpā, sarežģītas procedūras un juridiskā nenoteiktība rada ievērojamu līdzekļu pārāk mazu izmantošanu, un izsaka neapmierinātību, ka, piecus gadus ilgās īstenošanas laikā saskaņā ar datiem 2004. gada 15. decembrī (gala) saņēmēji bija ieguvuši tikai pusi no naudas; taču ir gandarīts, ka kavēšanās dēļ SAPARD līdzekļi netiks zaudēti; tomēr norāda Komisijai, ka nekādā gadījumā maksājumu vēlamā paātrināšana nedrīkst novērst programmas regulēšanu un pārraudzību;

177.

atzīmē, ka lielākā daļa SAPARD līdzekļu tika tērēti projektiem, kas palielināja ražošanu, un mudina jaunajās programmās vairāk uzsvērt kvalitāti, vides un veselības standartus;

178.

atzīst, ka šajā programmā grāmatojumu noskaidrošana bija labāk vadīta nekā PHARE programmā, taču mudina veikt turpmākus uzlabojumus, lai samazinātu ES līdzekļu zaudējumus;

179.

uzslavē Komisiju par centieniem, kas veikti ar īpašo finansiālo palīdzību Maltai un Kiprai saistībā ar pirmspievienošanās stratēģiju, palīdzot šīm abām valstīm sagatavoties dalībai; tomēr izsaka nožēlu, ka gan Malta, gan Kipra nevarēja izmantot galvenos pirmspievienošanās finanšu instrumentus – PHARE, SAPARD un ISPA, un tādēļ tām bija daudz ierobežotākas iespējas sagatavoties Kopienas fondu pārvaldei.