1.

Eiropas Komisija ir publicējusi paziņojumu par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu EK dalībvalstu tiesās (2). Minētajā tiesību aktā, kas nav juridiski saistošs, ir ietverti principi un noteikumi, kurus Komisija ievēro valsts atbalsta jomā. Tajā arī izklāstīti veidi, kādos paredzēts īstenot sadarbību starp Eiropas Komisiju un EK dalībvalstu tiesām.

2.

EBTA Uzraudzības iestāde (“Iestāde”) uzskata, ka iepriekš minētais paziņojums attiecas uz EEZ. Lai saglabātu vienlīdzīgus konkurences noteikumus un nodrošinātu vienotu EEZ konkurences noteikumu piemērošanu visā Eiropas Ekonomikas zonā, Iestāde pieņem šo nodaļu, vienmēr ņemot vērā EBTA valstu tiesu neatkarību.

3.

Iestāde ir apņēmusies ievērot stingru pieeju attiecībā uz nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu. Neraugoties uz to, ka reālai, privātai piemērošanai valstu tiesās līdz šim ir bijusi salīdzinoši maza loma valsts atbalsta sniegšanā, Iestāde uzskata, ka privāta piemērošana var sniegt ievērojamu labumu valsts atbalsta politikai. Tiesu procesi valstu tiesās dod iespēju trešām personām risināt dažādas ar valsts atbalstu saistītas problēmas tieši valsts līmenī. Turklāt valstu tiesas var piedāvāt prasītājiem ļoti efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumos, kad tiek pārkāpti valsts atbalsta noteikumi. Tas savukārt var veicināt kopējās valsts atbalsta disciplīnas stiprināšanu.

4.

Šīs nodaļas galvenais mērķis ir informēt valstu tiesas un trešās personas par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem gadījumos, kad tiek pārkāpti valsts atbalsta noteikumi, kā arī sniegt ieteikumus šo noteikumu praktiskai piemērošanai. Turklāt Iestāde cenšas attīstīt sadarbību ar valstu tiesām, ieviešot praktiskākus līdzekļus, kas palīdzētu valstu tiesnešiem viņu ikdienas darbā.

5.

Ar šo nodaļu aizstāj EBTA Uzraudzības iestādes izdoto Valsts atbalsta pamatnostādņu nodaļu par sadarbību starp valstu tiesām un EBTA Uzraudzības iestādi valsts atbalsta jomā (3), un tā neskar nevienu no EEZ līguma un normatīvo aktu interpretācijām, ko sniegusi EBTA tiesa.

6.

Pirmais jautājums, ar kuru saskaras valstu tiesas un potenciālie prasītāji, ir par to, vai konkrētais pasākums tiešām ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta nozīmē.

7.

EEZ līguma 61. panta 1. punkts attiecas uz “jebkuru atbalstu, ko piešķir EK dalībvalstis, EBTA valstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm”.

8.

Valsts atbalsta jēdziens attiecas ne tikai uz subsīdijām (4). Tas cita starpā aptver arī nodokļu atvieglojumus un ieguldījumus no publiskajiem līdzekļiem, ko veic gadījumos, kad privāts ieguldītājs nepiešķirtu atbalstu (5). Šajā sakarā nav nozīmes tam, vai atbalstu ir sniegusi tieši valsts, vai arī privātās vai valsts struktūras, kuras tā dibinājusi vai norīkojusi valsts atbalsta pārvaldīšanai (6). Taču, lai šādu publisko atbalstu klasificētu kā valsts atbalstu, šiem līdzekļiem ir jāatbalsta konkrēti uzņēmumi vai konkrētu preču ražošana (“selektivitāte”) pretstatā vispārīgiem pasākumiem, uz ko neattiecas EEZ līguma 61. panta 1. punkts (7). Turklāt atbalstam ir jākropļo vai jādraud izkropļot konkurenci un tam ir jāatstāj iespaids uz tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm (8).

9.

EBTA Tiesas un Eiropas Kopienas tiesu judikatūrā (9), kā arī Iestādes un Eiropas Komisijas pieņemtajos lēmumos bieži ir aplūkots jautājums par to, vai konkrēti pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu. Turklāt Iestāde ir izdevusi sīki izstrādātu norādījumu dokumentu par virkni tādu komplicētu problēmu kā privātā ieguldītāja principa (10) un privāto kreditoru pārbaudes (11) lietošana; apstākļi, kādos valsts garantijas ir jāuzskata par valsts atbalstu (12); valsts zemes īpašumu izpārdošanas procedūra (13); eksporta kredītu apdrošināšana (14); tiešie nodokļi uzņēmējdarbībai (15); riska kapitāla ieguldījumi (16) un valsts atbalsts pētniecībai, attīstībai un inovācijai (17). EEZ līgumā tika iekļauta arī Komisijas Regula par atbalstu, kas mazāks par de minimis robežvērtību (18). EBTA Tiesas un Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra, Iestādes norādījumi un lēmumu pieņemšanas prakse valstu tiesām un potenciālajiem prasītājiem var sniegt vērtīgu palīdzību attiecībā uz valsts atbalsta jēdzienu.

10.

Ja rodas šaubas par valsts atbalsta novērtējumu, valstu tiesas var lūgt Iestādes viedokli saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu. Šādā gadījumā valsts tiesas iespēja vērsties ar konkrēto jautājumu EBTA Tiesā, lai saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantu gūtu konsultatīvo atzinumu, netiek skarta.

11.

Saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pēdējo teikumu, EBTA valstis nedrīkst īstenot valsts atbalsta pasākumus bez Iestādes iepriekšējas atļaujas (pārtraukšanas saistības):

“Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi EBTA Uzraudzības iestādei laikus, lai tā varētu iesniegt savas piezīmes par visiem nodomiem piešķirt atbalstu vai mainīt to. Ja EBTA Uzraudzības iestāde atzīst, ka, ievērojot EEZ līguma 61. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar EEZ līguma darbību, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.” (19)

12.

Tomēr pastāv vairāki gadījumi, kuros valsts atbalsts var tikt likumīgi īstenots bez Iestādes iepriekšējas atļaujas:

13.

Valsts tiesas process par valsts atbalsta jomu reizēm var skart Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas piemērojamību un/vai esošā vai apstiprinātā atbalsta shēmu. Gadījumos, kad tiek apšaubīta regulas vai shēmas piemērojamība, valsts tiesa var izvērtēt tikai to, vai ir izpildīti visi šās regulas vai shēmas nosacījumi. Pretējā gadījumā tā nevar izvērtēt atbalsta pasākuma saderību, jo vienīgi Iestādei ir tiesības veikt šādu uzdevumu (23).

14.

Ja valsts tiesai ir jānosaka, vai uz konkrēto pasākumu attiecas apstiprinātā atbalsta shēma, tā var pārbaudīt tikai to, vai ir izpildīti visi šā apstiprinājuma lēmuma nosacījumi. Ja valsts līmenī radušies jautājumi ir saistīti ar Iestādes lēmuma spēkā esamību, valsts tiesai ir jārīkojas saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantā paredzēto procedūru (24). Iespēja apšaubīt pamatojošā Iestādes lēmuma spēkā esamību ar konsultatīvā atzinuma palīdzību tomēr vairs nepastāv gadījumos, kad prasītājs saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 36. pantu viennozīmīgi varēja apstrīdēt šo lēmumu EBTA tiesā, taču to neizdarīja (25).

15.

Valsts tiesa saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu drīkst lūgt Iestādes atzinumu, ja tiesai ir šaubas par Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas piemērojamību vai esošā vai apstiprinātā atbalsta shēmu.

16.

Gan valstu tiesām, gan Iestādei ir nozīmīgas, taču atšķirīgas lomas valsts atbalsta noteikumu piemērošanas kontekstā (26).

17.

Galvenais Iestādes uzdevums ir pārbaudīt ierosinātā atbalsta pasākuma saderību ar EEZ līguma darbību, pamatojoties uz Līguma 61. panta 2. un 3. punktā minētajiem kritērijiem. Vienīgi Iestāde ir tiesīga veikt šādu saderības izvērtēšanu, ko pārskata EBTA tiesa. Valstu tiesām nav tiesību atzīt valsts atbalsta pasākumu par saderīgu ar EEZ līguma 61. panta 2. vai 3. punktu (27).

18.

Valsts tiesas loma ir atkarīga no konkrētā atbalsta pasākuma, kā arī no tā, vai par to ir laicīgi paziņots un saņemts apstiprinājums no Iestādes:

19.

Aizsargājot privātpersonu intereses, valstu tiesām ir pilnībā jāņem vērā Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta efektivitāte, kā arī EEZ tirgus intereses.

20.

Valstu tiesu loma iepriekš minētajās situācijās ir sīkāk izklāstīta šīs nodaļas 1.2. un 1.3. iedaļā.

21.

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru EK līguma 88. panta 3. punktā izklāstītās pārtraukšanas saistības, kas atspoguļotas Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pēdējā teikumā, rada ietekmēto pušu (piemēram, labuma guvēja konkurentu) individuālo tiesību tiešu piemērošanu (30). Šīs ietekmētās puses var aizstāvēt savas tiesības, kompetentajās valstu tiesās iesniedzot prasību pret piešķīrēju EK dalībvalsti. Šādu prasību izskatīšana un līdz ar to konkurenta tiesību aizsargāšana saskaņā ar EK līguma 88. panta 3. punktu ir viens no svarīgākajiem valstu tiesu uzdevumiem valsts atbalsta jomā.

22.

EBTA valstu tiesas īsteno šo pašu funkciju. Tomēr EBTA valstīs EEZ tiesību aktu iekšējo ietekmi regulē konstitucionālās tiesības, kā to nosaka EEZ līguma 35. protokols. Saskaņā ar 35. protokolu EBTA valstīm ir jānodrošina, ja nepieciešams, ar atsevišķu tiesību normu, ka neatbilstības gadījumā starp īstenotajiem EEZ noteikumiem un citām tiesību normām noteicošie ir EEZ noteikumi. Saskaņā ar EBTA tiesas praksi privātpersonām un uzņēmējiem jābūt tiesībām izmantot un ierosināt valsts līmenī jebkuras tiesības, kas izriet no EEZ līguma nosacījumiem (31), kas jau ir vai tuvākajā nākotnē būs attiecīgās valsts tiesiskā regulējuma daļa, ja tās ir beznosacījuma un pietiekami precīzi formulētas (32). Pēc Iestādes domām un saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru par identisku nosacījumu EK līguma 88. panta 3. punktā, Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkts atbilst netiešajiem EEZ līguma 35. protokola kritērijiem, lai to varētu atzīt par beznosacījuma un pietiekami precīzi formulētu.

23.

Tas, ka Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pēdējais teikums iekļauts EBTA valstu tiesiskajā regulējumā (33), ietekmētajām pusēm dod iespēju valstu tiesās iesniegt prasības par apturēšanas klauzulas pārkāpumiem. Tāpēc valsts tiesai ir jāizmanto visas atbilstošās metodes un tiesiskās aizsardzības līdzekļi un jāpiemēro visi attiecīgie valsts tiesību aktu noteikumi, lai stātos spēkā valsts likums, ar ko ievieš Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pēdējo teikumu (34).

24.

Valstu tiesu būtiskā loma šajā saistībā izriet arī no tā, ka pašas Iestādes iespējas aizsargāt konkurentus un citas trešās personas no nelikumīga atbalsta ir ierobežotas. Visbūtiskākais ir fakts, ka Iestāde nevar pieņemt galīgo lēmumu par atlīdzināšanas pieprasīšanu, balstoties tikai uz to, ka atbalsts netika izziņots saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (35). Tāpēc Iestādei ir jāveic pilna saderības izvērtēšana neatkarīgi no tā, vai pārtraukšanas saistības ir tikušas ievērotas (36). Šī izvērtēšana var būt laikietilpīga, un Iestādes tiesības izdot pagaidu atlīdzināšanas rīkojumus tiek pakļautas ļoti stingrām juridiskām prasībām (37).

25.

Tādā veidā valstu tiesās iesniegtās prasības dod nozīmīgu iespēju konkurentiem un citām trešām personām, kuras ietekmējis nelikumīgais valsts atbalsts, atgūt zaudējumus. Valstu tiesu rīcībā esošie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir:

26.

Katrs no šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir sīkāk raksturots šīs nodaļas 1.2.1.–1.2.6. iedaļā.

27.

Valstu tiesu pienākums ir aizsargāt to privātpersonu tiesības, kuras ietekmējuši pārtraukšanas saistību pārkāpumi. Gadījumos, kad ir pārkāpts Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkts, valstu tiesām ir jānodrošina visas atbilstošās tiesiskās sekas atbilstīgi valsts tiesību aktiem (38). Taču valstu tiesu pienākumi neaprobežojas tikai ar jau piešķirto nelikumīgo atbalstu. Tajos ietilpst arī lietas, kurās nelikumīgu atbalstu vēl tikai plāno piešķirt. Valstu tiesu pienākumi arī ietver privātpersonu tiesību aizsardzību pret iespējamo šo tiesību neievērošanu (39). Gadījumos, kad tiek plānots piešķirt nelikumīgu atbalstu, valsts tiesas pienākums ir novērst šā atbalsta izmaksāšanu.

28.

Valstu tiesu pienākums novērst nelikumīga atbalsta izmaksāšanu var rasties dažādu procedūru ietvaros atkarībā no dažādajiem prasību veidiem, kādi paredzēti valsts tiesību aktos. Bieži vien prasītājs vēlēsies apstrīdēt tā valsts lēmuma spēkā esamību, ar kuru piešķir nelikumīgu valsts atbalstu. Šādos gadījumos nelikumīgā maksājuma novēršana parasti būs loģiskās sekas konstatējumam, ka piešķiršanas lēmums ir spēkā neesošs, jo EBTA valsts ir pārkāpusi Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (40).

29.

Gadījumos, kad valsts tiesa saskaras ar nelikumīgi piešķirtu atbalstu, tai ir jānodrošina visas šās nelikumības tiesiskās sekas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tāpēc valsts tiesai principā ir jāpiespriež labuma guvējam pilnībā atmaksāt nelikumīgo valsts atbalstu (41). Rīkojums par nelikumīga atbalsta pilnīgu atmaksāšanu ir ietverts valsts tiesas pienākumā aizsargāt prasītāja (piemēram, konkurenta) individuālās tiesības atbilstīgi Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktam. Tādējādi šis valsts tiesas atgūšanas pienākums nav atkarīgs no atbalsta pasākuma saderības ar EEZ līguma 61. panta 2. vai 3. punktu.

30.

Tā kā valstu tiesām ir jāpieprasa nelikumīgā atbalsta atmaksāšana pilnā apmērā neatkarīgi no tā saderības, atgūšanu ir iespējams panākt ātrāk ar valstu tiesu palīdzību, nevis iesniedzot prasību Iestādē. Tik tiešām, pretēji Iestādei (42), valsts tiesa var noteikt un tai ir jānosaka tikai tas, vai pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu un vai ir piemērojamas pārtraukšanas saistības.

31.

Taču valstu tiesu atgūšanas pienākums nav absolūts. Saskaņā ar “SFEI” lietu (43), var būt izņēmuma gadījumi, kad nelikumīga valsts atbalsta atgūšana nav pareizais risinājums. Šajā kontekstā piemērojamajam juridiskajam standartam ir jābūt analogam tam, kas paredzēts Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. un 15. pantā (44). Citiem vārdiem, apstākļi, kas neatturētu Iestādi no atgūšanas rīkojuma izdošanas, neattaisno valsts tiesas atturēšanos no atgūšanas pieprasīšanas pilnā apmērā. Standarts, kuru šādos gadījumos EBTA tiesa piemēros, ir ļoti stingrs (45). Saskaņā ar EBTA tiesas un Eiropas Kopienu Tiesas izvēlēto pieeju, nelikumīgā atbalsta guvējs principā nevar izmantot likumīgas pretenzijas pret Iestādes izdotu atgūšanas rīkojumu (46). Tas ir tādēļ, ka rūpīgs uzņēmējs būtu varējis pārliecināties, vai par atbalstu, kuru viņš ir saņēmis, ir ticis paziņots (47).

32.

Lai attaisnotu valsts tiesas atgūšanas rīkojuma neiesniegšanu, atsaucoties uz Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu, specifiskam un konkrētam faktam ir jārada labuma guvēja tiesisko paļāvību (48). Tas var attiekties uz gadījumiem, kad pati Iestāde ir devusi precīzas garantijas, ka konkrētais pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu vai arī uz to neattiecas pārtraukšanas saistības (49).

33.

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru (50) valsts tiesas pienākums pieprasīt nelikumīgā atbalsta atmaksu pilnā apmērā vairs nav piemērojams, ja līdz brīdim, kad valsts tiesa pasludina spriedumu, Iestāde jau ir izlēmusi, ka atbalsts ir saderīgs ar EEZ līguma darbību. Tā kā pārtraukšanas saistību mērķis ir nodrošināt, ka tiek īstenots tikai saderīgs atbalsts, šo mērķi vairs nedrīkst apdraudēt gadījumos, kad Iestāde jau ir apstiprinājusi atbalsta saderību (51). Tāpēc valsts tiesas pienākums aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu paliek nemainīgs gadījumos, kad Iestāde vēl nav pieņēmusi lēmumu, neatkarīgi no tā, vai šāda procedūra ir uzsākta (52).

34.

Kaut arī pēc pozitīva Iestādes lēmuma valsts tiesai vairs nav jāveic EEZ tiesībās paredzētais pienākums par atgūšanas pieprasīšanu pilnā apmērā, šāds atgūšanas pienākums tomēr var būt paredzēts valsts tiesību aktos  (53). Taču gadījumos, kad šāds atgūšanas pienākums pastāv, tas neskar EBTA valsts tiesības pēc tam atkārtoti īstenot šo atbalstu.

35.

Tiklīdz valsts tiesa ir nolēmusi, ka nelikumīgais atbalsts ticis piešķirts, pārkāpjot Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu, tai ir jānoskaidro piešķirtā atbalsta apmērs, lai varētu noteikt atgūstamo summu. EBTA tiesas un Eiropas Kopienas tiesu judikatūrai par EEZ līguma 61. panta 1. punkta un EK līguma 87. panta 1. punkta piemērošanu un Iestādes norādījumiem un lēmumu pieņemšanas praksei šajā ziņā ir jāpalīdz tiesai. Ja valsts tiesa saskaras ar problēmām, nosakot atbalsta apjomu, tā var lūgt Iestādes palīdzību, kā minēts šīs nodaļas 2. iedaļā.

36.

Nelikumīgā atbalsta ekonomiskās priekšrocības neaprobežojas tikai ar šā atbalsta nominālo vērtību. Papildus tam labuma guvējs gūst finansiālu priekšrocību, ko dod atbalsta priekšlaicīga īstenošana. Tas ir tādēļ, ka, ja par atbalstu būtu ticis paziņots Iestādei, maksājums tiktu veikts vēlāk (ja vispār tiktu veikts). Tas spiestu labuma guvēju aizņemties attiecīgos līdzekļus kapitāla tirgos, tostarp arī procentus saskaņā ar tirgū pieņemtajām likmēm.

37.

Šī nepamatotā laika priekšrocība ir iemesls, kādēļ, ja atgūšanu ir pieprasījusi Iestāde, Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 2. punkts ietver prasību par ne tikai nominālā atbalsta apjoma atgūšanu, bet arī par procentu atgūšanu no tās dienas, kad nelikumīgais atbalsts tika nodots labuma guvēja rīcībā, līdz dienai, kad tas sekmīgi atgūts. Šajā sakarā piemērojamā procentu likme ir definēta Iestādes 2004. gada 14. jūlija Lēmumā Nr. 195/04/COL (54).

38.

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru (55) un saistībā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta īstenošanu valstu tiesām ir jāpieprasa to finansiālo priekšrocību atmaksa, kuras rodas no priekšlaicīgas atbalsta īstenošanas (turpmāk tekstā – “nelikumīgā atbalsta procenti”). Tas ir tādēļ, ka nelikumīgā atbalsta priekšlaicīga īstenošana vismaz liks konkurentiem atkarībā no apstākļiem atbalsta ietekmi izjust ātrāk, nekā tas notiktu konkurences apstākļos. Tāpēc labuma guvējs ir ieguvis nepamatotu priekšrocību (56).

39.

Valsts tiesas pienākums pieprasīt nelikumīgā atbalsta procentu atmaksu var būt nepieciešams divās dažādās situācijās:

40.

Lai izpildītu atgūšanas pienākumu attiecībā uz nelikumīgā atbalsta procentiem, valstu tiesām ir jānosaka atgūstamo procentu summa. Šajā sakarā piemērojami šādi principi:

41.

Šaubu gadījumā valsts tiesa drīkst lūgt Iestādes atbalstu saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu.

42.

Valstu tiesām var nākties apmierināt prasības par labuma guvēja konkurentiem un citām trešajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzību, kas radušies piešķirtā nelikumīgā valsts atbalsta dēļ (63). Šādi tiesas procesi par zaudējumu atlīdzināšanu parasti tiek vērsti pret iestādi, kas piešķīrusi šo valsts atbalstu. Tie var būt īpaši svarīgi prasītājam, jo pretstatā tiesas procesiem, kuru mērķis ir tikai atgūt piešķirto atbalstu, uzvarēts tiesas process par zaudējumu atlīdzināšanu sniedz prasītājam tiešu finansiālu kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Acīmredzami šādi jautājumi ir pakļauti valsts tiesību normām. Šajā ziņā Iestāde uzsver, ka valstu tiesām ir jāizmanto visas atbilstošās metodes un tiesiskās aizsardzības līdzekļi un jāpiemēro visi attiecīgie valsts tiesību aktu noteikumi, lai stātos spēkā valsts likums, ar ko tiek ieviests Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pēdējais teikums, un aizsargātu tiesības, ko šis likums piešķir privātpersonām un uzņēmējiem.

43.

Neatkarīgi no iespējas pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, par pārtraukšanas saistību pārkāpumiem principā var tikt izvirzītas zaudējumu atlīdzināšanas prasības, pamatojoties uz EBTA tiesas judikatūru (64). EBTA valstīm ir jākompensē privātpersonām nodarītie zaudējumi un kaitējums, kas radies gan EEZ sekundārajos tiesību aktos, gan arī EEZ līguma galvenajā daļā noteikto saistību pārkāpšanas rezultātā (65). Šāds atlīdzināšanas pienākums pastāv gadījumos, kad: i) pārkāptā tiesību norma paredz tiesību piešķiršanu privātpersonām; ii) pārkāpums ir pietiekami būtisks un iii) pastāv tieša cēloņsakarība starp dalībvalsts saistību pārkāpumu un cietušajām pusēm nodarīto kaitējumu (66).

44.

Pirmais nosacījums (EEZ tiesībās noteiktas saistības, kas paredz individuālo tiesību aizsargāšanu), pēc Iestādes uzskata, tiek izpildīts gadījumos, kad ir pārkāpts Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkts. EBTA tiesa uzskata, ka pārkāptā tiesību norma paredz tiesību piešķiršanu personām tad, ja attiecīgie noteikumi ir beznosacījuma un pietiekami precīzi formulēti (67). Kā minēts iepriekš 22. punktā, Iestāde uzskata, ka šiem kritērijiem ir jābūt izpildītiem Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktā.

45.

Nosacījums par EEZ tiesību aktu pietiekami būtisku pārkāpumu arī lielākoties saistīts ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu. EBTA Tiesa uzskata, ka tas ir atkarīgs no tā, vai, īstenojot savu likumdošanas varu, EEZ līguma līgumslēdzēja puse ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Lai novērtētu, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir jāņem vērā visi situāciju raksturojošie faktori. Šajos faktoros cita starpā ietilpst pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, rīcības brīvības pakāpe, kādu šis noteikums atstāj valstu iestādēm, pārkāpuma izdarīšanas un nodarītā kaitējuma tīšais vai netīšais raksturs, kā arī kļūdas tiesību piemērošanā attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs (68). Tomēr attiecībā uz Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu EBTA valstu iestādēm nav rīcības brīvības nepaziņot par valsts atbalsta pasākumiem. Tām principā ir jāpakļaujas obligātai prasībai ziņot par visiem šādiem pasākumiem pirms to īstenošanas. Lai gan EBTA tiesa var ņemt vērā attiecīgā EEZ tiesību akta pārkāpuma attaisnojamību (69), lietās, kas saistītas ar valsts atbalstu, EBTA valstu iestādēm ir pilnībā jāapzinās šis pienākums, un tās parasti nevar izmantot argumentu, ka nebija informētas par pārtraukšanas saistībām. Šaubu gadījumā EBTA valstis vienmēr var juridiskās noteiktības labad paziņot par pasākumu Iestādei (70).

46.

Trešais nosacījums par to, ka EEZ tiesību aktu pārkāpuma rezultātā prasītājam ir jācieš faktiski un noteikti finansiāli zaudējumi, var īstenoties dažādos veidos.

47.

Prasītājs bieži apgalvos, ka tieši piešķirtā atbalsta dēļ viņam radušies peļņas zaudējumi. Saskaroties ar šādām prasībām, valsts tiesai ir jāņem vērā turpmākie apsvērumi:

48.

Iespēja pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu principā ir neatkarīga no jebkuras Iestādes paralēlas izmeklēšanas, kas ir saistīta ar to pašu atbalsta pasākumu. Šāda notiekoša izmeklēšana neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (73). Tā kā prasītājs var būt spējīgs pierādīt, ka tas ir cietis zaudējumus no priekšlaicīgi īstenota atbalsta un jo īpaši no labuma guvēja nelikumīgās laika priekšrocības, veiksmīgas zaudējumu atlīdzināšanas prasības nav izslēgtas arī gadījumos, kad līdz valsts tiesas lēmuma pieņemšanai Iestāde jau ir paspējusi apstiprināt atbalsta piešķiršanu (74).

49.

Valsts procesuālās normas dažkārt dod iespēju valsts tiesai paļauties uz pamatotām aplēsēm, lai noteiktu zaudējumu faktisko apjomu, kas jāatlīdzina prasītājam. Šādos gadījumos un ievērojot efektivitātes principu (75), šādu novērtējumu izmantošana iespējama arī saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas radušās saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu. Tas var būt noderīgs instruments valstu tiesām, kuras saskaras ar grūtībām, aprēķinot nodarītos zaudējumus.

50.

EEZ tiesībās paredzētie zaudējumu atlīdzināšanas prasību tiesiskie priekšnosacījumi, kā arī jautājumi par zaudējumu aprēķināšanu var būt par pamatu lūgumiem pēc Iestādes palīdzības saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu.

51.

Kā jau iepriekš aprakstīts, potenciālie prasītāji ir tiesīgi iesniegt zaudējumu atlīdzināšanas prasības pret iestādi, kas piešķīrusi valsts atbalstu. Tomēr pastāv arī situācijas, kad prasītājs izvēlas pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu tieši no labuma guvēja.

52.

Tā kā Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkts valsts atbalsta saņēmējam nekādus tiešus pienākumus neuzliek, EEZ tiesību akti nedod pamatu šādām prasībām (76). Taču tas nekādā veidā nemazina iespēju uzvarēt tiesas procesu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas uzsākts pret labuma guvēju, pamatojoties uz valsts materiālajām tiesībām. Šajā kontekstā potenciālajiem prasītājiem ir jāizmanto valsts tiesību akti, kuri nosaka ārpuslīgumisko atbildību (77).

53.

Valstu tiesu pienākums par nepieciešamo tiesisko seku nodrošināšanu saistībā ar pārtraukšanas saistību pārkāpumiem neaprobežojas ar galīgā sprieduma pieņemšanu. Kā daļa no valstu tiesu lomas saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu ir pagaidu pasākumu noteikšana gadījumos, kad tie nepieciešami, lai aizsargātu individuālās tiesības (78) un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta efektivitāti.

54.

Valstu tiesu tiesības pieņemt pagaidu pasākumus var būt ļoti nozīmīgas iesaistītajām personām gadījumos, kad ir nepieciešams ātrs noregulējums. Pateicoties valstu tiesu spējai ātri rīkoties cīņā pret nelikumīgu atbalstu, to tuvumam un dažādiem to rīcībā esošiem līdzekļiem, šīs tiesas ir labā pozīcijā, lai veiktu pagaidu pasākumus gadījumos, kad nelikumīgs atbalsts jau ir vai arī drīz tiks izmaksāts.

55.

Visvienkāršākās ir tās lietas, kurās nelikumīgais atbalsts vēl nav izmaksāts, taču pastāv risks, ka to var izmaksāt valsts tiesas procesa laikā. Šādos gadījumos valsts tiesas pienākums novērst Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pārkāpumu (79) var ietvert prasību izdot pagaidu rīkojumu par nelikumīgās izmaksas novēršanu līdz brīdim, kad lieta pēc būtības tiek atrisināta.

56.

Gadījumos, kad nelikumīgais maksājums jau ir veikts, valstu tiesām saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu parasti jāpieprasa atbalsta atgūšana pilnā apmērā (tostarp nelikumīgā atbalsta procentu atgūšanu). Ievērojot efektivitātes principu (80), valsts tiesa šo rīkojumu nedrīkst atlikt, nepamatoti novilcinot tiesas procesu. Šādas novilcināšanas ietekmētu ne tikai individuālās tiesības, kuras aizsargātas ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu, bet arī tiešā veidā palielinātu kaitējumu konkurencei, ko izraisa atbalsta nelikumība.

57.

Tomēr neatkarīgi no šā vispārējā pienākuma ir iespējami apstākļi, kad valsts tiesa nevar pieņemt galīgo spriedumu tik ātri kā parasti. Šādos gadījumos valsts tiesai saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu ir pienākums aizsargāt individuālās tiesības, izmantojot visus saskaņā ar spēkā esošo valsts procesuālo tiesību sistēmu tai pieejamos pagaidu pasākumus, lai vismaz provizoriski pārtrauktu konkurenci graujošās sekas, kuras izraisa atbalsts (“pagaidu atgūšana”) (81). Valsts procesuālo normu piemērošana šajā saistībā ir pakļauta līdzvērtības un efektivitātes prasībām (82).

58.

Ja, balstoties uz EBTA tiesas un Eiropas Kopienas tiesu judikatūru un Iestādes praksi, valsts tiesnesis ir guvis pietiekamu prima facie pārliecību, ka attiecīgais pasākums ietver nelikumīgu valsts atbalstu, visnoderīgākais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, pēc Iestādes uzskatiem un ievērojot valsts procesuālās tiesības, ir rīkojuma izdošana par nelikumīgā atbalsta un tā procentu ieskaitīšanu bloķētā kontā līdz brīdim, kad lieta pēc būtības tiek atrisināta. Ja nelikumīgums tiek pierādīts, galīgajā spriedumā valsts tiesa liktu bloķētajā kontā esošos līdzekļus pārskaitīt atpakaļ iestādei, kas piešķīrusi valsts atbalstu, vai, pretējā gadījumā, šos līdzekļus liktu piešķirt labuma guvējam.

59.

Pagaidu atgūšana var būt ļoti efektīvs instruments arī gadījumos, kad valsts tiesas process notiek paralēli Iestādes izmeklēšanai (83). Notiekošā izmeklēšana, ko veic Iestāde, neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (84). Tāpēc valsts tiesa nedrīkst vienkārši atlikt tiesas procesu līdz brīdim, kad Iestāde pieņem lēmumu, un uz to laiku saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu prasītāja tiesības atstāt neaizsargātas. Gadījumos, kad valsts tiesa vēlas sagaidīt Iestādes saderības izvērtēšanas iznākumu pirms galīgā un neatgriezeniskā atgūšanas rīkojuma pieņemšanas, tai ir jāpieņem attiecīgi pagaidu pasākumi. Arī šajā gadījumā rīkojums par līdzekļu uzglabāšanu bloķētā kontā būtu piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Ir iespējami šādi varianti:

60.

Valstu tiesas var saskarties ar problēmām, kas saistītas ar valsts atbalstu, arī lietās, kurās Iestāde jau ir lēmusi par atgūšanu. Lai gan lielākā daļa lietu būs tiesas procesi par valsts atgūšanas rīkojuma anulēšanu, tomēr arī trešās personas var pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no valsts iestādēm par Iestādes atgūšanas lēmuma neizpildi.

61.

Saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 3. punktu EBTA valstīm ir jāīsteno atgūšanas lēmumi bez kavēšanās. Atgūšana notiek saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja tās nodrošina tūlītēju un efektīvu atgūšanas lēmuma izpildi. Gadījumos, kad valsts procesuālo tiesību norma nepieļauj tūlītēju un/vai efektīvu atgūšanu, valsts tiesai šī norma nav jāpiemēro (88).

62.

Atgūšanas rīkojumu pamatotība, kurus izdevušas valsts iestādes, lai īstenotu Iestādes atgūšanas lēmumu, var tikt apstrīdēta valsts tiesā. Noteikumi, kas regulē šādus tiesas procesus, ir sīki izklāstīti EBTA Uzraudzības iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu nodaļā par nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu (89), kuras galvenie principi ir apkopoti turpmāk tekstā.

63.

Īpaši svarīgi ir tas, ka valsts tiesas procesos nevar apstrīdēt pamatā esošā Iestādes lēmuma spēkā esību gadījumos, kad pats prasītājs būtu varējis nepastarpināti apstrīdēt konkrēto lēmumu tieši EBTA tiesā (90). Tas nozīmē arī to, ka gadījumos, kad apstrīdēšana būtu iespējama saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 36. pantu, valsts tiesa nevar atlikt atgūšanas lēmuma izpildi, pamatojoties uz argumentiem, kas saistīti ar Iestādes lēmuma spēkā esību (91).

64.

Gadījumos, kad nav skaidrs, ka prasītājs var iesniegt prasību par anulēšanu atbilstīgi Uzraudzības un Tiesas nolīguma 36. pantam (piemēram, tādēļ, ka pasākums bija atbalsta shēma ar plašu pārklājumu, attiecībā uz kuru prasītājs var nespēt pierādīt, ka pasākums viņu skar personīgi), valsts tiesai principā jāpiedāvā tiesiska aizsardzība. Šādos gadījumos, kad prasība attiecas uz Iestādes lēmuma pamatotību un likumību, valsts tiesai ir jāizmanto Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantā paredzētā procedūra.

65.

Šādos apstākļos pagaidu noregulējuma piešķiršana tiek pakļauta ļoti stingrām juridiskajām prasībām, kuras Eiropas Kopienu Tiesa ir definējusi “Zuckerfabrik” (92) un “Atlanta” (93) judikatūrā: valsts tiesa drīkst atlikt uz laiku atgūšanas rīkojumus tikai ar šādiem nosacījumiem: i) tiesai ir nopietnas šaubas attiecībā uz tiesību akta spēkā esību. Ja apstrīdētā tiesību akta spēkā esība nav jau tiesvedības priekšmets EBTA tiesā, tai ir jāpaļaujas uz Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantā paredzēto procedūru; ii) ir jābūt steidzamībai tajā ziņā, ka pagaidu noregulējums ir nepieciešams, lai novērstu nopietnu un nelabojamu kaitējumu, ko nodara pusei, kas pieprasa aizsardzību; un iii) tiesai ir pienācīgi jāņem vērā EEZ intereses. Izvērtējot visus šos nosacījumus, valsts tiesai ir jāievēro jebkurš EBTA tiesas nolēmums par Iestādes lēmuma likumību vai par pagaidu noregulējuma piemērošanu EEZ līmenī (94).

66.

Līdzīgi kā pārtraukšanas saistību pārkāpumi, arī tas, ka EBTA valsts iestādes neievēro Iestādes atgūšanas lēmumu saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. pantu, var, pēc Iestādes uzskata, būt par iemeslu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saskaņā ar EBTA tiesas judikatūru (95). Iestāde uzskata, ka šādu zaudējumu atlīdzināšanas prasību izskatīšana atspoguļo iepriekš izklāstītos principus par pārtraukšanas saistību pārkāpumiem (96). Tas ir tādēļ, ka: i) EBTA valsts atgūšanas pienākums ir vērsts uz to pašu individuālo tiesību aizsargāšanu, kuras aizsargā arī pārtraukšanas saistības, un ii) Iestādes atgūšanas lēmumi neatstāj valsts iestādēm nekādu rīcības brīvību; tādēļ atgūšanas pienākuma pārkāpumi principā ir uzskatāmi par pietiekami būtiskiem. Tādējādi zaudējumu atlīdzināšanas prasības veiksmīgs iznākums par Iestādes atgūšanas lēmuma neīstenošanu arī būs atkarīgs no tā, vai prasītājs spēs pierādīt, ka viņš ir cietis zaudējumus tieši no novēlotās atbalsta atgūšanas (97).

67.

Valstu tiesām ir pienākums īstenot pārtraukšanas saistības un aizsargāt privātpersonu tiesības pret nelikumīgu valsts atbalstu. Principā valsts procesuālās normas attiecas uz šādām procedūrām (98). Tomēr valsts tiesību normu piemērošana šādos apstākļos ir pakļauta diviem galvenajiem nosacījumiem:

68.

Kopumā valstu tiesām ir jāatsakās no valsts procesuālo normu piemērošanas, ja pretējā gadījumā tiktu pārkāpti 67. punktā minētie principi.

69.

Efektivitātes princips tiešā veidā ietekmē iespējamo prasītāju statusu valstu tiesās saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu. Šajā sakarā EEZ tiesību akti nosaka, ka valsts noteikumi par tiesisko statusu nemazina tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību (101). Tāpēc valsts noteikumi nedrīkst tiesisko statusu attiecināt tikai uz labuma guvēja konkurentiem (102). Trešajām personām, kuras nav ietekmējusi atbalsta pasākuma izraisītie konkurences izkropļojumi, arī var būt pietiekama dažāda rakstura juridiskā interese (kā atzīts nodokļu lietās) uzsākt procesu valsts tiesā (103).

70.

Iepriekš citētā judikatūra ir īpaši svarīga gadījumos, kad valsts atbalsts ir piešķirts kā atbrīvojums no nodokļiem un citām finansiālajām saistībām. Šādos gadījumos personas, kuras negūst labumu no tā paša nodokļu atbrīvojuma, var apstrīdēt savu nodokļu nastu, pamatojoties uz Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (104).

71.

Tomēr, trešās personas – nodokļu maksātāji – var izmantot pārtraukšanas saistības tikai gadījumos, kad viņu pašu nodokļu maksājums ir nelikumīgā valsts atbalsta pasākuma neatņemama daļa (105). Tas ir gadījumā, kad saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem nodokļu ienākumi ir paredzēti tikai nelikumīgā valsts atbalsta finansēšanai un tie tieši ietekmē valsts atbalsta apjomu, kas piešķirts, pārkāpjot Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (106).

72.

Ja ir piešķirti atbrīvojumi no vispārējiem nodokļiem, iepriekš minētie kritēriji parasti netiek izpildīti. Uzņēmums, kas ir atbildīgs par šādu nodokļu nomaksu, parasti nevar ierosināt prasību par to, ka kāda cita uzņēmuma atbrīvojums no nodokļiem saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu ir nelikumīgs (107). No iedibinātās Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras izriet arī tas, ka nelikumīgas atbrīvošanas no nodokļiem attiecināšana arī uz prasītāju nav piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkta pārkāpumu gadījumā. Šāds līdzeklis nevis novērstu nelikumīgā atbalsta pret konkurenci vērsto ietekmi, bet gan gluži otrādi – stiprinātu to (108).

73.

Efektivitātes princips var ietekmēt arī pierādījumu vākšanas procesu. Piemēram, gadījumos, kad prasītāja iesniegtās prasības pamatošana ir neiespējama vai ļoti apgrūtināta attiecīgās prasības pierādījumu nastas dēļ (piemēram, tāpēc, ka nepieciešamie dokumentārie pierādījumi nav tā rīcībā), valsts tiesai ir jāizmanto visi saskaņā ar valsts procesuālajām normām pieejamie līdzekļi, lai prasītājam sniegtu piekļuvi šiem pierādījumiem. Tostarp valsts tiesību aktos paredzētajos gadījumos valsts tiesai var būt pienākums likt atbildētājam vai trešajai personai nodot nepieciešamos dokumentus prasītāja rīcībā (109).

74.

EEZ līguma 3. pants, kas veidots pēc EK līguma 10. panta parauga, uzliek līgumslēdzējām pusēm pienākumu veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to saistību izpildi, kuras izriet no EEZ līguma, un veicinātu sadarbību šā līguma ietvaros (110). Balstoties uz Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, EK līguma 10. pants paredz, ka Komisijai ir jāpalīdz valstu tiesām gadījumos, kad tās piemēro Kopienas tiesības (111). Savukārt valstu tiesām var nākties palīdzēt Komisijai tās uzdevumu pildīšanā (112). Iestāde uzskata, ka saskaņā ar atbilstošo EEZ līguma 3. pantu un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 2. pantu tai ir līdzīgs godīgas sadarbības pienākums pret EBTA valstu tiesām.

75.

Ņemot vērā galveno lomu, ko valstu tiesas pilda saistībā ar valsts atbalsta noteikumu īstenošanu, Iestādei ir jāsniedz valstu tiesām palīdzība gadījumos, kad tiesas uzskata šādu palīdzību par nepieciešamu, lai pieņemtu lēmumu izskatāmajā lietā. Lai arī EBTA Uzraudzības iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu iepriekšējā nodaļā par sadarbību starp valstu tiesām un Iestādi valsts atbalsta jomā (113) valstu tiesām jau bija piedāvāta iespēja lūgt Iestādei palīdzību, tiesas šo iespēju ir reti izmantojušas. Tāpēc Iestāde vēlas vēlreiz mēģināt nodibināt ciešāku sadarbību ar valstu tiesām, nodrošinot praktiskākus un lietotājiem draudzīgākus atbalsta mehānismus. To darot, tā smeļas iedvesmu no Iestādes paziņojuma par sadarbību starp EBTA Uzraudzības iestādi un EBTA valstu tiesām, piemērojot EEZ līguma 53. un 54. pantu (114).

76.

Iestādes atbalsts valstu tiesām var izpausties divos dažādos veidos:

77.

Sniedzot atbalstu valstu tiesām, Iestādei ir jāpilda dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums un jānodrošina savas darbības un neatkarības aizsardzība (115). Pildot pienākumu attiecībā pret valstu tiesām saskaņā ar EEZ līguma 3. pantu, Iestādei ir jāpaliek neitrālai un objektīvai. Tā kā Iestādes palīdzība valstu tiesām ir daļa no tās pienākuma aizsargāt sabiedrības intereses, tai nav nekāda nolūka nodrošināt valsts tiesā izskatāmajā lietā iesaistīto pušu privātās intereses. Tāpēc Iestāde neuzklausīs nevienu no valsts tiesas procesā iesaistītajām pusēm saistībā ar savu palīdzību valsts tiesai.

78.

Atbalsts, kas tiek piedāvāts valstu tiesām saskaņā ar šo nodaļu, ir brīvprātīgs un neskar valsts tiesas iespēju lūgt EBTA tiesai sniegt konsultatīvu atzinumu attiecībā uz EEZ tiesību aktu interpretāciju vai spēkā esību saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantu.

79.

Iestādes pienākums sniegt valstu tiesām palīdzību saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu ietver arī uzdevumu nodot valstu tiesām būtisku informāciju, kas ir tās rīcībā (116).

80.

Cita starpā valsts tiesa var lūgt Iestādei sniegt turpmāk minēto informāciju:

81.

Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību ar valstu tiesām, informācijas pieprasījumi tiks apstrādāti pēc iespējas ātrāk. Iestāde centīsies sniegt valsts tiesai prasīto informāciju viena mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Gadījumos, kad Iestādei no valsts tiesas nepieciešami papildu paskaidrojumi, šo vienu mēnesi sāk skaitīt no brīža, kad paskaidrojumi tiek saņemti. Gadījumos, kad Iestādei jāapspriežas ar trešajām personām, kuras tiešā veidā ietekmē šādas informācijas nodošana, vienu mēnesi skaitīt sāk no brīža, kad apspriedes ir pabeigtas. Tas tā varētu notikt, piemēram, ar noteikta veida informāciju, kuru iesniegusi privātpersona (118), vai arī gadījumos, kad informāciju, kuru ir iesniegusi viena EBTA valsts, pieprasa citas EBTA valsts tiesa.

82.

Nododot valstu tiesām informāciju, Iestādei ir jāievēro fiziskām un juridiskām personām sniegtās garantijas saskaņā ar EEZ līguma 122. pantu un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 14. pantu (119). Uzraudzības un Tiesas nolīguma 14. pantā ir noteikts, ka Iestādes locekļi, ierēdņi un pārējie darbinieki nedrīkst izpaust informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. EEZ līguma 122. pantā noteikts, ka līgumslēdzēju pušu pārstāvji, delegāti un eksperti, kā arī amatpersonas un pārējie darbinieki arī pēc savu pienākumu pildīšanas beigām nedrīkst izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus. Tajā skaitā var būt konfidenciāla informācija un komercnoslēpumi.

83.

Vienots EEZ līguma 3. un 122. panta un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 14. panta skaidrojums nenorāda uz pilnīgu aizliegumu Iestādei nodot valstu tiesām informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Eiropas Kopienas tiesas ir apstiprinājušas, ka lojālas sadarbības pienākums nosaka to, ka Eiropas Komisijai ir jānodod valsts tiesai jebkura informācija, ko tā pieprasa (120). Ievērojot šo pašu nostāju, Iestāde uzskata, ka šis nosacījums ietver arī informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu.

84.

Gadījumos, kad Iestāde ir plānojusi dot valsts tiesai informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, tā atgādina valsts tiesai par EEZ līguma 122. pantā un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 14. pantā paredzētajiem pienākumiem. Iestāde lūdz valsts tiesas apstiprinājumu, ka tā var garantēt un garantē šādas konfidenciālas informācijas un komercnoslēpumu aizsardzību. Gadījumos, kad valsts tiesa nevar dot šādu garantiju, Iestāde nesniedz attiecīgo informāciju (121). Savukārt, ja valsts tiesa šādu garantiju devusi, Iestāde pieprasīto informāciju sniedz.

85.

Pastāv arī citi scenāriji, kuru gadījumā Iestāde var atteikties atklāt valsts tiesai kādu informāciju. It īpaši Iestāde var atteikties dot valsts tiesai informāciju gadījumos, kad šāda informācijas nodošana radītu šķēršļus EEZ līguma darbībai. Tas būtu gadījumā, kad informācijas izpaušana apdraudētu Iestādei uzticēto uzdevumu izpildi (122) (piemēram, informācija, kas skar Iestādes iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu).

86.

Gadījumos, kad valsts tiesa tiek aicināta piemērot valsts atbalsta noteikumus lietā, kas tiek izskatīta šajā tiesā, tai ir jāievēro visi atbilstošie EEZ noteikumi valsts atbalsta jomā, kā arī pastāvošā EBTA Tiesas un Eiropas Kopienas tiesu judikatūra. Turklāt valsts tiesa var balstīties uz Iestādes lēmumu pieņemšanas praksi, kā arī Iestādes publicētajām pamatnostādnēm par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu. Taču var būt apstākļi, kuros iepriekš minētie līdzekļi nesniedz valsts tiesai pietiekamu palīdzību aktuālo problēmu risināšanā. Ņemot vērā tās pienākumus saskaņā ar EEZ līguma 3. pantu, kā arī svarīgo un sarežģīto lomu, kuru valstu tiesas pilda valsts atbalsta ieviešanā, Iestāde dod valstu tiesām iespēju lūgt tās atzinumu par būtiskiem jautājumiem, kas skar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu (123).

87.

Šādi Iestādes atzinumi principā var ietvert visus ekonomiskos, faktiskos vai juridiskos jautājumus, kas rodas saistībā ar valsts tiesas procesu (124). Lietas saistībā ar EEZ tiesību aktu interpretāciju acīmredzami var radīt situāciju, kad valsts tiesa lūdz EBTA tiesai sniegt konsultatīvu atzinumu atbilstīgi Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantam.

88.

Iestādes atzinumi cita starpā var būt par šādiem jautājumiem:

89.

Kā iepriekš minēts 17. punktā, atbalsta pasākuma saderības ar EEZ līgumu izvērtēšana saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 2. un 3. punktu ir Iestādes ekskluzīvā kompetencē. Valstu tiesas nav kompetentas izvērtēt atbalsta pasākuma saderību. Lai gan Iestāde tāpēc nevar sniegt atzinumus par saderību, tas neliedz valsts tiesai pieprasīt procesuālo informāciju attiecībā uz to, vai Iestāde jau izvērtē konkrēta atbalsta pasākuma saderību (vai plāno to darīt) un, ja izvērtē, kad varētu tikt pieņemts lēmums (126).

90.

Sniedzot atzinumu, Iestāde aprobežojas ar prasītās faktiskās informācijas vai ekonomisko vai juridisko precizējumu sniegšanu valsts tiesai, neizskatot tajā izskatāmo lietu pēc būtības. Turklāt Iestādes atzinums valsts tiesai nav juridiski saistošs.

91.

Lai padarītu sadarbību ar valstu tiesām pēc iespējas efektīvāku, lūgumi pēc Iestādes atzinuma tiks izskatīti pēc iespējas ātrāk. Iestāde centīsies sniegt valsts tiesai prasīto atzinumu četru mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Gadījumos, kad Iestādei no valsts tiesas nepieciešami papildu paskaidrojumi saistībā ar saņemto pieprasījumu, šos četrus mēnešus sāk skaitīt no brīža, kad paskaidrojumi saņemti.

92.

Šajā sakarā tomēr ir jāatzīmē, ka vispārīgais valstu tiesu pienākums aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu ir piemērojams arī laikā, kamēr Iestāde sagatavo prasīto atzinumu. Tas ir tādēļ, ka valsts tiesas pienākums aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu, kā minēts iepriekš 59. punktā, ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai Iestādes paziņojums joprojām tiek gaidīts (127).

93.

Kā jau iepriekš minēts šīs nodaļas 77. punktā, Iestāde neuzklausīs puses, pirms tā nav sniegusi valsts tiesai savu atzinumu. Iestādes atzinuma izklāstīšana valsts tiesas procesā ir pakļauta attiecīgajām valsts procesuālo tiesību normām, kurām ir jāievēro vispārīgie EEZ tiesību principi.

94.

Valstu tiesas visus atbalsta pieprasījumus saskaņā ar šīs nodaļas 2.1. un 2.2. iedaļu, kā arī jebkurus citus rakstiskus vai mutiskus jautājumus par valsts atbalsta politiku, kuri varētu rasties to ikdienas darbā, var adresēt Iestādei:

95.

Pārskatu par sadarbību ar valstu tiesām saskaņā ar šo nodaļu Iestāde publicēs savā ikgadējā ziņojumā. Savus atzinumus un novērojumus Iestāde var publicēt arī savā tīmekļa vietnē.

96.

Šī nodaļa ir izdota, lai sniegtu palīdzību valstu tiesām saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu. Šis paziņojums valstu tiesām nav saistošs un neietekmē to neatkarību. Šī nodaļa arī neietekmē EBTA valstu un fizisku vai juridisku personu tiesības un pienākumus saskaņā ar EEZ tiesībām.

97.

Šī nodaļa aizstāj Iestādes pašreizējo Valsts atbalsta pamatnostādņu nodaļu par sadarbību starp valstu tiesām un EBTA Uzraudzības iestādi valsts atbalsta jomā.

98.

Iestāde plāno šo nodaļu pārskatīt piecus gadus pēc tās pieņemšanas.