—

kuras sanāksme notika Lomē (Togo) 2011. gada 21.–23. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 17. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā ĀKK un EK partnerattiecību nolīgumu („Kotonū partnerattiecību nolīgums”),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā Džordžtaunas nolīgumu, ar ko oficiāli izveidoja Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna reģiona valstu grupu,

—

ņemot vērā LESD 208. pantu,

—

ņemot vērā Politikas lietu komitejas ziņojumu (ACP-EU/101.082/11/galīgā redakcija),

A.

tā kā ĀKK un ES Kotonū partnerattiecību nolīgums joprojām ir labākais piemērs visaptverošai pieejai sadarbībai, kura pievienotā vērtība jāaizsargā, un tā kā šī partnerība ir nevis jāierobežo, bet jāpaplašina, palielinot tās kā abpusējas politiskās apņemšanās vērtību;

B.

tā kā ĀKK valstis jau sen ir Eiropas Savienības priviliģētās partnervalstis un tā kā Lisabonas līgumā solidaritāte ar dienvidu valstīm un atbalsts tām pirmo reizi noteikts par Eiropas Savienības identitātes būtisku aspektu;

C.

tā kā Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir piešķīrusi Eiropas Parlamentam lielākas pilnvaras un dalītu atbildību ar Eiropadomi četrdesmit pilnīgi jaunās Eiropas Savienības politikas un darbības jomās;

D.

tā kā tiešās norādes uz ĀKK valstīm svītrošana Lisabonas līgumā nozīmē to, ka abiem partneriem no jauna jānosaka savas kopējās intereses, lai nodrošinātu, ka tiek stiprināta kopš 1975. gada pastāvošās partnerības vērtība;

E.

tā kā Lisabonas līgums nodrošina ES ārējās darbības labāku koordinēšanu;

F.

tā kā Lisabonas līgums ir ieviesis izmaiņas darbības mehānismā, kuru, iesaistot savu Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ES patlaban izmanto sadarbībai ar ĀKK grupu; tā kā šīs izmaiņas, it īpaši ĀKK struktūras neesamība EĀDD un Komisijas jaunā EuropeAid attīstības un sadarbības ģenerāldirektorāta iekšējā struktūra, ietekmēs īpašo partnerību ar ĀKK valstīm;

G.

tā kā ĀKK un ES attiecību pamatā ir dažādu elementu kopums — no attīstības līdz konfliktu novēršanai, no drošības un stabilitātes līdz cilvēktiesību aizsardzībai;

H.

tā kā jaunās ekonomikas valstu uzplaukums, spēku samēra nobīde starptautiskajā sistēmā un politikas satvaru, piemēram, G77 un G24, pieaugošā dažādība ir radījusi nepieciešamību izanalizēt, kā ĀKK grupa var vislabāk sasniegt savus politiskos un ekonomiskos mērķus un vienlaicīgi īstenot politikas satvaru, ko nosaka ES un ĀKK attiecības;

I.

tā kā Apvienotās parlamentārās asamblejas (APA) ietekme uz politiskajiem lēmumiem un stratēģisko izvēli saistībā ar attīstību valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī joprojām ir lielā mērā ierobežota, neskatoties uz tās unikālo nozīmi ziemeļu un dienvidu dialogā;

J.

tā kā ĀKK valstu grupā ir vairāk nekā puse pasaules valstu, taču tai nav ietekmes globālās pārvaldības forumos, piemēram, G20 valstu grupā, kas izslēdz nabadzīgākās valstis;

K.

tā kā atbalsts, kas saņemts no ES, ir bijis būtisks, taču ĀKK valstīm ir jāizmanto arī iespējas, ko piedāvā dienvidu valstu savstarpējā sadarbība un partnerība ar jaunās ekonomikas valstīm, proti, Ķīnu, Indiju un Brazīliju, lai gūtu labumu no to milzīgajiem tirgiem, tādējādi izskaužot nabadzību;

L.

tā kā saistībā ar ĀKK valstīm partneru dažādošana ir nenovēršams un kopumā izdevīgs process, taču izejvielu eksports bez pievienotās vērtības, pat dažādiem partneriem, palēnina ĀKK ekonomikas dažādošanu un reālu attīstību;

M.

tā kā ES kopā ar katru no ĀKK valstu grupas reģioniem, kuri atrodas dažādos attīstības posmos, ir izstrādājusi reģionālās stratēģijas, un divi no šiem reģioniem, turpinot Kotonū tradīciju, ir uzsākuši kopīgu stratēģiju īstenošanu; tā kā pēc Kotonū partnerattiecību nolīguma darbības termiņa beigām 2020. gadā šīs stratēģijas varētu kļūt par trīs atsevišķi pārvaldītām sadarbības programmām;

N.

tā kā Kotonū partnerattiecību nolīguma nākotni noteiks arī sarunas par nākamo daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kurā Eiropas Savienībai jāparedz finansējums savai ārpolitikai;

1.

atgādina, ka Kotonū partnerattiecību nolīguma, kas nesen pārskatīts otro reizi, galvenie mērķi ir nabadzības izskaušana, ilgtspējīgas attīstības veicināšana un ĀKK pakāpeniska integrācija globālajā ekonomikā;

2.

aicina ĀKK grupas valstis un Eiropas Savienību izmantot iespēju, ko sniedz tiešās norādes uz ĀKK valstīm svītrošana Lisabona līgumā, lai atjaunotu savu partnerību; tāpēc aicina noteikt kopīgu interešu jomas, piemēram, enerģētikas, klimata pārmaiņu un to seku mazināšanas jomu;

3.

atzīst, ka Lisabonas līguma noslēgšana ir pozitīvs solis uz priekšu demokratizācijas procesā, kas nodrošina, ka ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja var rīkoties efektīvāk, panākot pozitīvas pārmaiņas abām pusēm;

4.

sagaida, ka ES ārpolitika, kuras sastāvdaļa ir nabadzības izskaušana un tādējādi arī attīstības politika, apvienos visus instrumentus, kas ir ES rīcībā miera politikas veicināšanai;

5.

uzskata, ka ĀKK grupas valstīm jāstiprina sava politiskā ietekme, taču ES jābūt gatavai pārskatīt un atjaunot savu partnerību ar ĀKK valstīm, lai šīs attiecības nebūtu tikai līdzekļu devēja un saņēmēja attiecības, bet kļūtu par partnerattiecībām;

6.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Pārstāvniecības darba grupa jautājumos par ĀKK valstu grupas nākotnes perspektīvām pēc 2020. gada;

7.

atzinīgi vērtē EĀDD un DEVCO ĢD neformālās darba grupas izveidi, lai stiprinātu ĀKK un ES partnerību; aicina šo darba grupu regulāri informēt APA dalībniekus par savu darbu;

8.

aicina ES palīdzēt stiprināt sadarbību dažādu ĀKK reģionu starpā šādās jomās: nodrošinātība ar pārtiku, tehnoloģiju nodošana, infrastruktūra, klimata pārmaiņas, migrācija, tirdzniecība, zinātne, miers, drošība un demokratizācija;

9.

uzskata, ka pieņemto ziņojumu uzraudzība ir nozīmīgs darba instruments APA stiprināšanai attiecībā uz lēmumu izpildi; šai sakarībā ierosina, ka diviem līdzreferentiem jāuzrauga darbs saistībā ar rezolūcijām un regulāri jāinformē savas attiecīgās komitejas par panākto progresu un konstatētajām problēmām;

10.

uzskata, ka galu galā ĀKK valstīm jāveido starptautiskas partnerības, kas atbilst to attīstības centieniem un iespējām;

11.

atgādina, ka 40 % ĀKK grupas valstu ir Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis; tāpēc uzsver, ka ĀKK grupai jāstiprina sava identitāte, lai tā kļūtu pamanāma starptautiskajā arēnā;

12.

piekrīt tam, ka nedz ĀKK, nedz arī ES ne tuvu nav pilnībā izmantojušas iespējas, ko sniedz to priviliģētā partnerība, lai izmantotu ietekmi tādu jautājumu risināšanā kā ANO, Pasaules Bankas un SVF reforma, G20 valstu un UNFCCC sarunas, un ka tām jādara viss iespējamais, lai panāktu progresu šajā virzienā;

13.

aicina ĀKK grupas valstis plaši piemērot Kotonū nolīguma 12. pantu, lai pēc iespējas labāk izmantotu iespēju ietekmēt tās Kopienas politikas jomas, kas skar to attīstību; šai sakarībā aicina ĀKK valstu parlamentāriešus veidot ciešāku sadarbību ar kolēģiem Eiropas Parlamentā;

14.

aicina APA komiteju darbā būtisku un stratēģisku nozīmi piešķirt valstu stratēģijas dokumentiem (VSD) un reģionu stratēģijas dokumentiem (RSD), lai komitejas varētu piedalīties šajos dokumentos noteikto mērķu noteikšanā un sasniegšanā;

15.

uzskata, ka, tāpat kā Lisabonas līgumā nostiprināta Eiropas valstu parlamentu loma, arī ĀKK valstu parlamentiem labāk jāaizstāv savas tiesības, lai stiprinātu savu ietekmi valsts līmeņa lēmumu pieņemšanas procesos;

16.

uzskata, ka ĀKK valstis var stiprināt kā valstu bloku, veicinot tā dalībvalstu kopējās intereses Pasaules Tirdzniecības organizācijā, jo spēcīgāks valstu bloks var ietekmēt preču un pārtikas cenas, nodrošināt nozīmīgu tirgu un pieprasījuma pasākumu aizsardzību pret Eiropas un ASV subsīdijām;

17.

atgādina, ka ES trīs reģionālajām stratēģijām Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģionam un Dienvidāfrikas reģionam jābūt vērstām uz ĀKK un ES partnerības galveno pīlāru stiprināšanu, kā noteikts Kotonū partnerattiecību nolīgumā;

18.

aicina Eiropas Savienību nodrošināt savām delegācijām ĀKK valstīs cilvēkresursus un finanšu resursus, kas vajadzīgi to jauno kompetences jomu īstenošanai;

19.

attiecībā uz tirdzniecību atgādina, ka, lai pieņemtu tirdzniecības nolīgumus, tagad ir jāsaņem Eiropas Parlamenta apstiprinājums; tāpēc ierosina nopietni apsvērt iespēju APA darba kārtībā iekļaut debates par tirdzniecības nolīgumiem, par kuriem patlaban notiek sarunas;

20.

atgādina, ka ĀKK valstu grupai būtu jāaizstāv savas globālā dalībnieka tiesības, pamatojoties uz tās kopējiem cilvēkresursiem un dabas resursiem, tās vēsturisko saikni ar ES un pamatojoties uz to, ka ĀKK valstis atrodas tuvu jaunās ekonomikas valstīm;

21.

uzsver, ka jaunās kompetences jomas, kas ar Lisabonas līgumu piešķirtas Eiropas Parlamentam, jāizmanto, lai stiprinātu APA un ES attiecību parlamentāro dimensiju, kas ir Apvienotās parlamentārās asamblejas stūrakmens; cer, ka šī parlamentārā dimensija tiks atspoguļota EAF budžetā un ka APA parlamentārieši tiks labāk informēti par valstu un reģionu stratēģijām, ko īsteno Eiropas Savienība, un par citu ES finanšu instrumentu izmantošanu ĀKK valstīs;

22.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Padomei, Eiropas Komisijai, Āfrikas Savienības Komisijai un Panāfrikas parlamentam.

—

kuras sanāksme notika Lomē (Togo) 2011. gada 21.–23. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 17. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū parakstīto un 2005. gadā un 2010. gadā grozīto ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu, īpaši tā 60. un 66. pantu,

—

ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) noteikti par starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtiem kritērijiem nabadzības un bada izskaušanai,

—

ņemot vērā Monterejā, Meksikā 2002. gada 18.–22. martā notikušajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansējumu pieņemto Monterejas konsensu,

—

ņemot vērā 2009. gada 28. un 29. maijā Parīze notikušo konferenci par inovatīviem finansēšanas veidiem un starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notika Dohā no 2008. gada 28. novembrim līdz 2. decembrim,

—

ņemot vērā Iniciatīvu lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu atbalstam (HIPC), ko SVF un Pasaules Banka uzsāka 1996. gadā, lai nodrošinātu, ka nevienai nabadzīgai valstij nav jāuzņemas parādu nasta, ko tā nespēj nest,

—

ņemot vērā Daudzpusējo parādu atvieglošanas iniciatīvu (MDRI), ko 2005. gada jūnijā sāka G8,

—

ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2011. gada 26. aprīļa principu par atbildīgu un suverēnu aizdošanu un aizņemšanos projektu,

—

ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā (3),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 15. aprīļa darba dokumentu „Atbalsts jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanas jomā — kurp dodas Eiropas Savienība pēc Dohas konferences? Kādas ir izredzes sasniegt Eiropas Savienības mērķus 2010. un 2015. gadam?”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (2010/2102 (INI)) (4),

—

ņemot vērā Ekonomikas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejas ziņojumu (ACP-EU/101.079/11/galīgā redakcija),

A.

tā kā globālās krīzes ietekmē daudzās valstīs visā pasaulē ir palielinājies suverēno parādu līmenis un tā kā trešā daļa ĀKK valstu ir vai nu nonākušas parādu krīzē, vai arī tajās pastāv augsts parādu krīzes risks;

B.

tā kā augsta parādu līmeņa apkalpošana var kļūt par šķērsli attīstībai, jo jānovirza lieli budžeta resursi un/vai jāsamazina investīcijas valsts sociālo pakalpojumu jomā, kā arī jāsamazina nabadzības mazināšanai paredzētie izdevumi; tā kā parādu apkalpošana var samazināt arī investīcijas, kas vajadzīgas ekonomikas izaugsmes veicināšanai;

C.

tā kā ekonomikas izaugsmes pieaugums par 1 % tirdzniecības jomā ir trīs reizes lielāka par valsts atbalsta pieaugumu attīstībai;

D.

tā kā līdzekļu devējiem būtu jāpalīdz ĀKK valstīm sasniegt un saglabāt ilgtspējīgu parādu līmeni ilgtermiņā, tādējādi stiprinot to centienus mazināt nabadzību un veicināt izaugsmi; tā kā, ņemot vērā iepriekš minēto, atzinīgi var vērtēt to, ka tā sauktais Parīzes Kreditoru klubs 2010. gada jūlijā dzēsa Seišelu Republikas parāda otro daļu, lai palīdzētu valstij panākt ilgtspējīgu parādu līmeni;

E.

tā kā parādu atvieglojumi ir iekļauti astotajā TAM, kura uzdevums jo īpaši ir „visaptveroši risināt jaunattīstības valstu parādu problēmas ar valsts un starptautiska līmeņa pasākumiem, lai padarītu parādus ilgtspējīgus ilgtermiņā”;

F.

tā kā patlaban nozīmīgākie parādu atvieglojumu instrumenti jaunattīstības valstīm ir Iniciatīva lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu atbalstam (HIPC) un Daudzpusējā parādu atvieglošanas iniciatīva (MDRI); tā kā 2010. gada decembrī parādu samazināšanas programmas saskaņā ar HIPC iniciatīvu bija apstiprinājušas 36 valstis, 32 no tām Āfrikā, noteiktā laikposmā nodrošinot parādu apkalpošanas atvieglojumus 72 miljardu USD apmērā; tā kā Eiropas Komisija un ES dalībvalstis sedz lielāko daļu HIPC un MDRI izmaksu;

G.

tā kā HIPC un MDRI tuvojas noslēgumam un tāpēc ir jāīsteno politikas reformas un ir vajadzīgi jauni starptautiski mehānismi aizdevumu samazināšanai un parādu pārvaldībai un ar tiem saistīto jautājumu risināšanai;

H.

tā kā jaunajiem parādu pārvaldības un ilgtspējības nodrošināšanas mehānismiem jābūt balstītiem ne tikai uz finansiāliem apsvērumiem, bet arī uz jaunattīstības valstu, kas apgrūtinātas ar parādiem, finansējuma vajadzībām TAM sasniegšanai;

I.

tā kā ĀKK valstu uzraudzības iestādēm, piemēram, augstākajām revīzijas iestādēm, parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, būtu jāuzņemas vadošā loma budžeta resursu izlietojuma uzraudzībā valstī, tādējādi mazinot neatbilstības publiskā finansējuma pārvaldībā;

J.

tā kā laba pārvaldība, tiesiskums un pārredzamība ir obligāti priekšnosacījumi publiskā finansējuma pienācīgai pārvaldībai un parādu ilgtspējībai;

K.

tā kā visu aizdevēju atbildīgai rīcībai ir izšķirīga nozīme ilgtspējīga, augstas kvalitātes finansējuma nodrošināšanā;

L.

tā kā, ņemot vērā globālās ekonomiskās krīzes sekas, ĀKK valstīm jāpievērš lielāka uzmanība resursu iekšējai mobilizācijai kā pagaidu risinājumam ārvalstu atbalsta un finanšu resursu iespējamai samazināšanai, kas vajadzīgi to nabadzības mazināšanas stratēģiju īstenošanai,

1.

aicina ES un citus līdzekļu devējus ieviest pamatnostādņu kopumu par atbildīgu finansēšanu, it īpaši globālās finanšu krīzes laikā, kas pasliktina situāciju parādu jomā jaunattīstības valstīs, radot negatīvu papildu ietekmi un galvenokārt izraisot globālās tirdzniecības samazināšanos un ar to saistīto preču eksporta tirgu sabrukumu;

2.

aicina ES, ĀKK valstu grupu un ĀKK reģionālās organizācijas, sadarbojoties ar atbildīgajām starptautiskajām iestādēm, kopīgi izstrādāt atbilstīga mehānisma modeli parādu atgūšanai no valstīm, kas apgrūtinātas ar parādiem, pamatojoties uz neatkarīgu ietekmes uz šo valstu sociāli ekonomisko situāciju novērtējumu, tādējādi mazinot lēmumu par parādu atvieglojumiem pārmērīgu politizāciju, tostarp novēršot iespējamo korupciju līdzekļu devēju pusē (komisijas piemērošana ar atpakaļejošu datumu); uzskata, ka tādējādi līdzekļu devēji, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, varēs ņemt vērā reālo situāciju ĀKK partnervalstī un tās vispārējo attīstības līmeni; uzskata, ka parādu atgūšanas mehānisma formas varētu būt parādu dzēšana, parādu pārstrukturēšana, parādu atmaksa vai minēto pasākumu kopums;

3.

aicina līdzekļu devējus kopā ar ĀKK partnervalstīm noteikt īpašus nosacījumus, ko piemēro attiecībā uz to parādu atgūšanas mehānismu, lai nodrošinātu atbilstīgu līdzsvaru starp pienākumu apkalpot parādu un pienākumu nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības, jo saprātīga parādu pārvaldība ir ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums;

4.

uzskata, ka papildu finansējums, ko ĀKK valstis iegūst, ja tiek dzēsti parādi, būtu jāatvēl sociālo izdevumu palielināšanai tādās jomās kā pamatizglītības un primārās veselības aprūpes nodrošināšana un HIV/AIDS, tādējādi veicinot TAM sasniegšanu; tāpēc aicina Komisiju kopā ar ĀKK partnervalstīm apsvērt iespēju, izmantojot savu konkrēto parādu atvieglojumu mehānismu vai īstenojot citas programmas, pārveidot parādus par publiskajām investīcijām sociālo pakalpojumu un sabiedrisko labumu jomā;

5.

uzskata, ka, izskatot iespēju dzēst konkrētas ĀKK valsts parādu, to var darīt arī, lai parādu dzēšanas rezultātā iegūto finansējumu novirzītu MVU izveides finansēšanai, jo MVU dibināšana un izaugsme ir nepieciešams priekšnosacījums, lai ĀKK valstīs veidotos un attīstītos vidusšķira; tāpēc aicina Komisiju sadarbībā ar ĀKK partnervalstīm izvērtēt iespēju attiecīgā gadījumā pārveidot ĀKK parādu atgūšanas stratēģijas un pārorientēt tās uz publiskajām investīcijām MVU, ņemot vērā, ka šādi vietējo uzņēmumu veidi var būtiski veicināt darbavietu radīšanu un valsts izaugsmi un tādējādi mazināt ĀKK valstu parādu nastu;

6.

uzskata, ka jāveicina pieeja aizdevumiem, lai nodrošinātu dzīvotspējīgu uzņēmējdarbības vidi; tāpēc aicina ĀKK valstis un privātos partnerus veikt pasākumus šīs prasības izpildei;

7.

aicina Komisiju un līdzekļu devējas valstis palīdzēt ĀKK valstīm izstrādāt valsts parādu pārvaldības stratēģijas, pamatojoties uz to valsts attīstības stratēģijām, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un it īpaši veicinot valstu ekonomikas efektīvu pārstrukturēšanu, kā arī kapitāla uzkrāšanu un ietaupījumu veidošanu valstī;

8.

aicina ES un ESAO nepaplašināt oficiālās attīstības palīdzības (OAP) definīciju, kā arī neuzskatīt parādu atvieglojumus par palīdzības izdevumiem; tomēr aicina ES apsvērt iespēju izmantot parādu atvieglojumus kopā ar citiem parādu atgūšanas mehānismiem kā daļu no visaptverošiem centieniem nodrošināt jaunattīstības valstu vajadzības;

9.

aicina Komisiju cieši uzraudzīt (ar attiecīgo starptautisko iestāžu, piemēram, ANO aģentūru, Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda, kā arī Eiropas Attīstības finansēšanas iestāžu asociācijas, palīdzību) ĀKK valstu parādsaistību rādītāja izmaiņas un ietekmi uz attīstību, pievēršot īpašu uzmanību situācijai vismazāk attīstītajās valstīs un mazo salu jaunattīstības valstīs;

10.

aicina Komisiju, sagatavojot ziņojumu, regulāri informēt ĀKK un ES Apvienoto parlamentāro asambleju par parādu atgūšanas mehānismiem, ko izmanto attiecībā uz ĀKK partnervalstīm, un to ietekmi uz valstu spēju sasniegt TAM, it īpaši saistībā ar cīņu pret badu un nepietiekamu uzturu, kā arī ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

11.

rosina ĀKK partnervalstis nopietni izturēties pret savu ārvalstu un iekšējo parādu pienācīgu apkalpošanu;

12.

uzskata, ka attīstības politikas saskaņotībai, it īpaši ar tirdzniecības, attīstības un finanšu pārredzamības politiku, jābūt ES attīstības sadarbības galvenajam principam, kā arī jābūt atbildīgas aizdošanas un aizņemšanās standartu izstrādes pamatā;

13.

aicina ĀKK partnervalstis pastiprināt valstīs īstenotos pasākumus saistībā ar saprātīgu finanšu pārvaldību, budžeta kontroli un cīņu pret korupciju, krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un stiprināt savus ilgtermiņa centienus radīt stabilu ekonomisko vidi, kas vajadzīga, lai labāk attīstītu vietējos finanšu tirgus un banku nozari;

14.

uzskata, ka ĀKK valstīm jāliek uzsvars uz ilgtspējīgu nodokļu sistēmu izveidi un īstenošanu, tostarp spēcīgas nodokļu iekasēšanas iestādes izveidi, kas spēj aizsargāt valsts galvenās pamattiesības uz pieeju finanšu līdzekļiem, kam jābūt galvenajam valsts finansējuma avotam;

15.

atzīst, cik liela nozīme ir starptautiskajai sadarbībai cīņā pret nelikumīgām finanšu plūsmām un saprātīgu noteikumu izstrādei attiecībā uz finansēšanu un investīcijām globālā līmenī; atgādina par ES pienākumu nodrošināt attīstības politikas saskaņotību un aicina ES atbalstīt ĀKK valstis cīņā pret nelikumīgu finansējuma un kapitāla aizplūšanu, kas atzīta par būtisku šķērsli valsts ieņēmumu mobilizēšanai attīstības mērķiem;

16.

uzskata, ka ĀKK jārada klimats, kas ir labvēlīgs investīcijām, pieņemot tiesību aktus, kas garantē investoriem tiesisko noteiktību, kas tiem vajadzīga investīciju veikšanai;

17.

aicina uzlabot pārrobežu sadarbību ĀKK valstu starpā, apmainoties ar labāko praksi saistībā ar valsts budžeta izstrādi un kontroli pār tā izlietojumu sabiedrības labklājības nodrošināšanai; iesaka Komisijai 11. daudzgadu finanšu shēmā atvēlēt lielāku finansējumu tehniskajai palīdzībai un spēju veidošanai ĀKK valstīs, kas jāizmanto budžeta izstrādei un kontrolei un parādu pārvaldībai;

18.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Pasaules Bankai, Starptautiskajam Valūtas fondam un ES dalībvalstīm.

—

kuras sanāksme notika Lomē (Togo) 2011. gada 21.–23. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 17. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu („Kotonū nolīgums”), it īpaši tā 8. panta 4. punktu par diskriminācijas novēršanu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), kas pieņemta 2006. gadā, un it īpaši tās 32. pantu, kurā noteikts, ka visas puses savos starptautiskās sadarbības centienos ņem vērā invaliditāti un personas ar invaliditāti,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2008. gada 27. marta Rezolūciju Nr. 7/9, 2009. gada 26. marta Rezolūciju Nr. 10/7, 2010. gada 25. marta Rezolūciju Nr. 13/11 un 2011. gada 24. marta Rezolūciju Nr. 16/15,

—

ņemot vērā LESD 19. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantu, kas aizliedz jebkādu diskrimināciju, kā arī tās 21. un 26. pantu, kurā noteiktas personu ar invaliditāti tiesības,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2001. gada 1. novembra rezolūciju par personu ar invaliditāti un gados vecāku cilvēku tiesībām ĀKK valstīs, kā arī rezolūciju par veselības jautājumiem, jauniešiem, gados vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, kas pieņemta Keiptaunas asamblejā 2002. gada 21. martā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par invaliditāti un attīstību,

—

ņemot vērā Pasaules ziņojumu par invaliditāti, ko Pasaules Veselības organizācija (PVO) un Pasaules Banka publicējusi 2011. gada jūnijā,

—

ņemot vērā ANO Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) un 2010. gada Tūkstošgades attīstības mērķu augstākā līmeņa sanāksmes rezultātu apkopojuma dokumentu „Turēt solījumu — vienoti Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai” (Rezolūcija Nr. 65/1),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā aicināts nodrošināt augstāku dzīves līmeni, vienlīdzīgu līdzdalību un izskaust diskriminējošu attieksmi un praksi;

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, ar ko noteica Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), kurus kā kritērijus nabadzības novēršanai kopīgi noteica starptautiskā sabiedrība,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas (ANO ĢA) Rezolūciju Nr. 65/186 un Rezolūciju Nr. 64/131 „Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana personu ar invaliditāti labā līdz 2015. gadam un pēc tam”,

—

ņemot vērā ES stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam „Atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010) 636 galīgā redakcija) un tās sākotnējo īstenošanas plānu 2010.–2015. gadam (SEC(2010) 1324 galīgā redakcija),

—

ņemot vērā ES Pamatnostādnes par invaliditāti un attīstību, kas paredzētas ES delegācijām un dienestiem,

—

ņemot vērā Starptautiskā Nodarbinātības biroja 2009. gadā publicēto ziņojumu „Atstumtības cena — personu ar invaliditāti atstumtības no darba tirgus ekonomiskās sekas”,

—

ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartas 18. panta 4. punktu, kurā noteikts, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz īpašiem aizsardzības pasākumiem, un 16. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz labāko fiziskās un garīgās veselības stāvokli, ko iespējams panākt,

—

ņemot vērā iniciatīvas „Āfrikas personu ar invaliditāti desmitgade (2000.–2009. gads)”, „Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu personu ar invaliditāti desmitgade (1993.–2002. gads)”, „Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu jaunā personu ar invaliditāti desmitgade (2003.–2012. gads)” un „Eiropas personu ar invaliditāti gads (2003. gads)”,

—

ņemot vērā Sociālo lietu un vides komitejas ziņojumu (ACP-EU/100.954/11/galīgā redakcija),

A.

tā kā vairāk nekā vienam miljardam cilvēku pasaulē, proti, 15 % iedzīvotāju, ir kāda no invaliditātes formām (6);

B.

tā kā saskaņā ar CRPD„personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu orgānu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem ierobežojumiem var apgrūtināt minēto personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem”;

C.

tā kā ir vērojama tendence, ka invaliditāte nesamērīgi ietekmē mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas, kurā invaliditātes iespējamība palielinās līdz ar nabadzības līmeņa paaugstināšanos (WRD, 2011.), tāpēc invaliditātes jautājums skar attīstību;

D.

tā kā CRPD mērķis ir „veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu”;

E.

tā kā 19 Eiropas Savienības dalībvalstis un 48 ĀKK valstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un daudzas citas valstis ir to parakstījušas;

F.

tā kā starptautiskās juridiskās saistības ir efektīvas tikai tad, ja tās atbalsta, pieņemot valstu tiesību aktus un politiku;

G.

tā kā PVO un Pasaules Banka ir minējusi tādas problēmas kā neatbilstīga politika un standarti, negatīva attieksme, pakalpojumu neesamība, neatbilstīgs finansējums, nepieejamība, apspriežu un līdzdalības trūkums, kā arī datu un pierādījumu trūkums par personu ar invaliditāti izslēgšanu;

H.

tā kā personas ar invaliditāti var tikt izslēgtas no visām dzīves jomām, tostarp darba vides, sabiedriskajiem pakalpojumiem, transporta, komunikācijas izglītības un informācijas;

I.

tā kā valstīs, kurā dzīves ilgums pārsniedz 70 gadus, cilvēki apmēram 8 dzīves gadus sadzīvo ar vienu vai vairākām invaliditātes formām;

J.

tā kā daudzas jaunattīstības valstis ir panākušas būtisku, lai gan tikai daļēju, progresu, iekļaujot personas ar invaliditāti attīstības projektos;

K.

tā kā ir noteikts, ka pasaulē personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir uz pusi zemāks nekā personu bez invaliditātes nodarbinātības līmenis un lielākā daļa personu ar invaliditāti darbspējīgā vecumā jaunattīstības valstīs ir bezdarbnieki un dzīvo nabadzībā;

L.

tā kā personu ar invaliditāti atstumtībai no darba tirgus ir būtiskas ekonomiskas sekas — saskaņā ar SDO aplēsēm 3–7 % no IKP Āfrikas valstīs — un tā kā integrācijas izmaksas ir daudz zemākas par atstumtības radītajām izmaksām, jo, nodrošinot personu ar invaliditāti pilnīgu līdzdalību sabiedrībā, tās spēj nodrošināt sevi un citus un sniegt ieguldījumu ekonomikā;

M.

tā kā personu ar invaliditāti organizācijām ir īpaša nozīme, pārstāvot personas ar invaliditāti un darot zināmas viņu īpašās vajadzības politiķiem un plašākai sabiedrībai;

N.

tā kā personu ar invaliditāti atstumtība ir iemesls nevienlīdzīgai attieksmei pret šīm personām, kas izpaužas gan kā diskriminācija tiesību aktos, gan arī kā fiziski un komunikācijas šķēršļi vai sociāli aizspriedumi, vai nepamanāmība politiskajos procesos un budžeta izstrādē, un tā kā divi lielākie šķēršļi personu ar invaliditāti integrācijai sabiedrībā ir nepamanāmība un pret šīm personām vērstā negatīvā attieksme;

O.

tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ir īpaši neaizsargātas un ir pakļautas trīs reizes lielākam riskam ciest no vardarbības dzimuma dēļ nekā sievietes bez invaliditātes; tā kā ir vērojama bīstama tendence, ka par šāda veida vardarbību visbiežāk netiek ziņots (7),

1.

aicina visas ĀKK valstis un ES dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas un ratificējušas CRPD un tās fakultatīvo protokolu, to nevilcinoties darīt un ieviest valsts mehānismus konvencijas un tās protokola īstenošanai un uzraudzībai;

2.

aicina parlamentāriešus sadarboties, lai nodrošinātu, ka viņu pārstāvētie valstu parlamenti pieņem tiesību aktus un plānus invaliditātes jomā, tostarp veicot budžeta rūpīgu kontroli un pieņemot parlamentāriešu ierosinātos tiesību aktus;

3.

aicina valstu parlamentus veidot komitejas, lai uzraudzītu tiesību aktu par personu ar invaliditāti vajadzībām īstenošanu;

4.

atzinīgi vērtē to, ka 2010. gada Tūkstošgades attīstības mērķu augstākā līmeņa sanāksmē tika atzīts, ka personu ar invaliditāti tiesību ievērošanai ir izšķiroša nozīme TAM sasniegšanā; tāpēc aicina starptautisko sabiedrību TAM iniciatīvas izstrādāt tā, lai personas ar invaliditāti tiktu iekļautas galvenajās mērķa grupās;

5.

atzīst, ka īpašie pasākumi, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti vienlīdzību, tostarp attiecīgā gadījumā vēlēšanu kvotu noteikšana vietējā līmenī, ir pozitīvi ietekmējuši priekšstatu par personām ar invaliditāti valsts līmenī, un rosina ĀKK un ES turpināt stiprināt personu ar invaliditāti tiesības;

6.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļiem būtu aktīvāk jāiesaistās stereotipu izskaušanā un integrācijas veicināšanā; aicina lēmumu pieņēmējus starptautiskā, valsts un vietējā līmenī nodrošināt un veicināt izpratnes veidošanu ar plašsaziņas līdzekļu, izglītības politikas un sabiedrības informēšanas kampaņu palīdzību;

7.

pārliecinoši uzsver, ka izpratnes par personu ar invaliditāti integrācijas problēmām veidošanā būtiska nozīme ir personu ar invaliditāti organizācijām; aicina ĀKK valstis un ES dalībvalstis atbalstīt personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības kustības attīstību ĀKK valstīs un ES dalībvalstīs;

8.

uzsver, ka jānodrošina pieejama vide un mācību materiāli, lai veicinātu visu bērnu un pieaugušo ar invaliditāti līdzdalību izglītībā; norāda, ka jāveicina un jāatbalsta tādas izglītības kultūras attīstība, kurai raksturīga iejūtība un spēja reaģēt uz jauniešu ar invaliditāti vajadzībām, it īpaši nodrošinot specializētu apmācību atbalsta sniedzējiem pedagogiem; uzsver, ka līdzekļu devējām valstīm ir izšķiroša nozīme, atbalstot pieejamu izglītības infrastruktūru un nodrošinot, ka ES savos izglītības nozares dialogos iekļauj pienākumu ņemt vērā invaliditātes aspektu;

9.

uzsver, ka 98 % bērnu ar invaliditāti jaunattīstības valstīs nav pieejama bezmaksas vispārējā pamatizglītība; uzsver, ka šis apstāklis liegs pilnībā sasniegt otro Tūkstošgades attīstības mērķi;

10.

uzsver, ka jāturpina uzlabot izglītības iestādes un jāveicina tādas izglītības kultūras veidošana, kas vērsta uz to, lai efektīvi nodrošinātu jauniešu ar invaliditāti vajadzības;

11.

prasa valstu valdībām un vietējām pašvaldībām visos jaunajos tiesību aktos iekļaut visus pieejamības aspektus un pielāgot spēkā esošos tiesību aktus, lai izpildītu pieejamības nodrošināšanas prasības; aicina līdzekļu devējas valstis attīstības politikas un līgumattiecību ar citām valstīm plānošanā un īstenošanā ņemt vērā visus pieejamības aspektus;

12.

aicina veikt labākās prakses apmaiņu starp jaunattīstības un attīstītajām valstīm; aicina Eiropas Komisiju izveidot forumu, lai ar citiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem apmainītos ar invaliditātes aspekta integrācijas praksi un aicina Komisiju labāk pildīt savas saistības, kas noteiktas CRPD 32. pantā;

13.

uzsver, ka, lai efektīvi īstenotu CRPD, liela nozīme ir datu apkopošanai, un aicina ES dalībvalstu un ĀKK valstu valdības cieši sadarboties ar valstu statistikas iestādēm, lai nodrošinātu, ka tiek uzlabota un prioritizēta sīkāk sadalītu datu apkopošana un ka to darba un politikas īstenošanas pamatā ir jaunākie un visaptverošākie dati;

14.

rosina ĀKK valstis savās valsts attīstības programmās paredzēt personu ar invaliditāti integrāciju, pieņemt mehānismus, lai palielinātu šo personu pārstāvību visos lēmumu pieņemšanas procesos, paredzēt personām ar invaliditāti īpašu un atbilstīgu finansējumu budžetā un nodrošināt visiem plašāku informāciju par slimībām, kas var izraisīt invaliditāti;

15.

rosina ĀKK valstis veicināt integrējošu attieksmi pret invaliditāti un priekšstatus par to un visos līmeņos sekmēt dialogu starp personām ar invaliditāti un valsti;

16.

aicina ĀKK valstu un ES dalībvalstu valdības īstenot pasākumus labošanas iestādēs, lai nodrošinātu, ka likumpārkāpējiem ar invaliditāti, gan atrodoties ieslodzījumā, gan sabiedrībā, tiek nodrošinātas iespējas, kas atbilst viņu īpašajai situācijai;

17.

atbalsta ĀKK valstu centienus uzlabot pieeju izglītībai, mikrokreditēšanas shēmām un citām iespējām, kas ļauj gūt ienākumus;

18.

prasa ES dalībvalstīm un ĀKK valstīm paplašināt ikvienas personas, tostarp personu ar invaliditāti, zināšanas par HIV/AIDS, jo personas ar invaliditāti bieži vien tiek izslēgtas no HIV/AIDS novēršanas pasākumiem un aprūpes pakalpojumiem;

19.

aicina, īstenojot attiecīgos ES un kopīgos projektus, pārbaudīt invaliditātes aspekta integrācijas iespējas;

20.

aicina rūpīgi pārbaudīt ES finansētos infrastruktūras projektus, lai nodrošinātu to pieejamību personām ar invaliditāti, un iekārtot vai uzlabot ES delegāciju birojus trešās valstīs tā, lai tie būtu piemēroti personām ar invaliditāti;

21.

aicina ES savos projektos, tostarp projektos, kas uzlabo pieeju taisnīgumam, ņemt vērā personu ar invaliditāti un invalīdu organizāciju vajadzības; prasa valstu stratēģijas dokumentos ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

22.

uzsver, ka ES un ĀKK būtu jāveicina integrācijas politika visos attiecīgajos ANO un starptautiskajos forumos, jo daudzās augsta līmeņa starptautiskajās diskusijās (Rio+20, ESAO programma) invaliditātes aspekts patlaban netiek ņemts vērā, taču tas jānosaka par vienu no svarīgākajiem jautājumiem politiskajā darba kārtībā;

23.

uzsver, ka ir daudz un dažādi invaliditātes iemesli un, lai tos novērstu, jāīsteno dažādi politikas pasākumi; tāpēc aicina ĀKK valstis īstenot pasākumus ceļu satiksmes drošības jomā, cīnīties pret uztura nepietiekamību kā invaliditāti veicinošu riska faktoru, uzlabot pieeju tīram dzeramajam ūdenim, pievērst uzmanību ar invaliditāti saistītajām konfliktu sekām un nodrošināt pieeju sabiedrības veselības aizsardzības pakalpojumiem un pienācīgam darbam, veicinot invaliditātes aspekta iekļaušanu savos valsts attīstības plānos; aicina ES piešķirt prioritāti minētajiem apsvērumiem, īstenojot sadarbību attīstības jomā ar ĀKK valstīm;

24.

aicina ĀKK un ES Apvienoto parlamentāro asambleju vienu reizi divos gados ziņot, pārskatīt un uzsvērt labāko praksi un progresu iekļautības jomā ĀKK valstīs;

25.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, Eiropas Savienības Padomes prezidentūrai, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas Parlamentam un ANO Cilvēktiesību padomei.

—

kuras sanāksme notika Lomē (Togo) 2011. gada 21.–23. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 17. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton2011. gada 24. augusta paziņojumu par Eiropas Savienības rīcību attiecībā uz badu Somālijas pussalā,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības 2011. gada 25. augustā Adisabebā organizēto Starptautisko līdzekļu devēju konferenci,

A.

tā kā ilgstošais sausums, kas posta Somālijas pussalu, kopā ar reģionā notiekošajiem konfliktiem, augstajām pārtikas preču cenām un arvien ierobežotākiem resursiem ir izraisījis pasaulē lielāko humanitāro un pārtikas krīzi, kas pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Humānās palīdzības koordinācijas biroja datiem patlaban skar 13,3 miljonus cilvēku, tostarp 840 000 bēgļu, un tā dēļ jau ir miruši desmitiem tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse bija bērni;

B.

tā kā Somālijas pussalā valda ārkārtas situācija, kas saistīta ar lielāko sausumu pēdējo 60 gadu laikā un iedzīvotāju masveida pārvietošanu — ceturtā daļa no 7,5 miljoniem somāliešu ir vai nu pārvietoti iekšzemē vai arī kā bēgļi devušies uz kaimiņvalstīm;

C.

tā kā lielākajā daļā sausuma skarto reģionu uztura nepietiekamības rādītāji ir augstāki par 30 %, kas vairāk nekā divreiz pārsniedz starptautiskajā līmenī atzīto ārkārtas robežvērtību;

D.

tā kā šajā humanitārajā katastrofā vissmagāk cietusi Somālija, kurā skarti 4 miljoni iedzīvotāju un sešos reģionos noteikts bada stāvoklis; tā kā šos apstākļus saasina Somālijas ierobežotie dabas resursi un sekas, ko radījis jau divdesmit gadus ilgstošais konflikts šajā teritorijā;

E.

tā kā katru nedēļu bada dēļ bēgļu gaitās dodas tūkstošiem iedzīvotāju, bēgļu nometnēs ar katru dienu pasliktinās humanitārā situācija — 30 % bērnu vecumā līdz pieciem gadiem cieš no uztura nepietiekamības, izceļas tādu slimību epidēmijas kā holera un masalas, un ir ziņas par vairākiem izvarošanas gadījumiem (9);

F.

tā kā 80 % no bēgļiem ir sievietes un bērni, daudzi no kuriem, atrodoties vai nu ceļā, vai nu bēgļu nometnēs, cieš no seksuālas vardarbības un draudiem;

G.

tā kā Dadāba Kenijā pašlaik ir pasaulē lielākā bēgļu nometne, un tajā paredzēto 90 000 bēgļu vietā dzīvo 463 710 personas (10); tā kā kādā brīdī vairāk nekā 3 000 somāliešu šķērsoja valsts robežas, lai pārtikas un drošības meklējumos dotos uz Etiopiju un Keniju;

H.

tā kā pašlaik sausuma apkarošanai reģionā piešķirti tikai 62 % no Apvienoto Nāciju Organizācijas lūgtajiem 2,4 miljardiem USD un vēl ir vajadzīgi 940 miljoni USD, lai šim reģionam varētu sniegt būtiski nepieciešamo palīdzību;

I.

tā kā galvenais šķērslis pārtika trūkumu atvieglošanai šajā reģionā joprojām ir piekļuve iedzīvotājiem; tā kā Somālija joprojām ir humānās palīdzības sniedzējiem viena no bīstamākajām valstīm pasaulē;

J.

tā kā Pasaules pārtikas programmai ir vajadzīgi vēl 250 miljoni EUR, lai varētu nodrošināt palīdzību turpmākajiem sešiem mēnešiem;

K.

tā kā, lai reaģētu uz šo ārkārtas situāciju Somālijas pussalā, Komisija šim reģionam ir piešķīrusi 97,47 miljonus EUR un gatavojas palielināt savu atbalstu, kas nozīmē, ka šogad tā no sausuma cietušajām kopienām piešķirs humāno palīdzību 158 miljonu EUR apmērā; tā kā Āfrikas Savienības vadošās dalībvalstis Adisabebā notikušajā Starptautiskajā Līdzekļu devēju konferencē ir apsolījušas piešķirt gandrīz 350 miljonus USD sausuma skartajām valstīm;

L.

tā kā Āfrikas Savienības misiju Somālijā (AMISOM) galvenokārt finansē Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds, ko savukārt finansē no devītā Eiropas Attīstības fonda (EAF) ilgtermiņa attīstībai paredzētās budžeta iedaļas;

M.

tā kā klimata pārmaiņas ir būtiski ietekmējušas ražību, kas kopā ar pieaugošajām pārtikas preču cenām kavē Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu;

N.

tā kā jāatbalsta ganību lopkopība, lopkopība un nodrošinātība ar ūdeni (tostarp aizsprostu un cauruļvadu sistēmu izveide); tā kā nopietnas bažas rada ganu kopienu pašreizējā situācija Somālijas pussalā; tā kā valstu valdībām jābalstās uz jau paveikto labo darbu un attiecīgajos reģionos jāveic sausuma pārvaldības institucionalizācija;

1.

pauž lielas bažas par vēl nepieredzēto humanitāro stāvokli Somālijas pussalā, kas turpina pasliktināties, un pauž nožēlu par nepieņemami lielo bada upuru skaitu;

2.

uzsver, ka situācija varētu uzlaboties ne agrāk par nākamo gadu, jo raža ienāksies vēlāk un tā būs mazāka nekā parasti, ir sarukušas ganību platības un ūdens ieguves vietas un paaugstinājušās pamatlabību, piemēram, kukurūzas, cenas, ūdens cenas un degvielas cenas;

3.

aicina starptautisko sabiedrību vairāk mobilizēties — tai ir divkāršiem spēkiem jārisina šis ārkārtas stāvoklis, lai nodrošinātu arvien pieaugošās vajadzības pēc humānās palīdzības un neļautu situācijai pasliktināties vēl vairāk;

4.

prasa pilnveidot palīdzības sniegšanu, izvēloties uzticamus vietējos partnerus, uzlabojot koordināciju un labāk organizējot palīdzības izplatīšanu, tādējādi izvairoties no tās novirzīšanas un izlaupīšanas;

5.

pauž atzinību par ES (Eiropas Komisijas un dalībvalstu) mobilizēšanos un aicina palielināt piešķiramo palīdzības apjomu; pauž gandarījumu par Āfrikas Savienības centieniem mazināt šo krīzi un prasa papildus pārtikas palīdzībai teritorijā steidzami uzlabot veselības aprūpes un sanitāros apstākļus;

6.

asi nosoda islāmistu militāro grupējumu al–Shabab par to, ka tas kavē humānās palīdzības organizācijām un Pasaules pārtikas programmai sniegt pārtikas palīdzību, cik vien iespējams, lielākam skaitam cilvēku;

7.

atkārto, ka cīņai pret terorismu jābūt prioritātei, taču aicina uz solidaritāti kaimiņvalstu starpā, lai izvairītos no kara, kura sekas būtu patiesi postošas;

8.

uzsver, ka Somālijas iedzīvotājiem, it īpaši valsts centrālajā un dienvidu daļā un kaujinieku grupējuma al-Shabab kontrolētajās zonās, ir ārkārtīgi grūti piekļūt pārtikas palīdzībai; prasa iesaistīt visas ar Somālijas konfliktu saistītās personas visos līmeņos; mudina izveidot nacionālās samierināšanas sistēmu, lai liktu pamatus valsts atjaunošanai;

9.

aicina atbildīgās varas iestādes saskaņā ar starptautiskajiem humanitāro tiesību aktiem humānās palīdzības organizācijām piešķirt brīvu piekļuvi un jebkuros apstākļos nodrošināt civiliedzīvotāju, īpaši sieviešu un bērnu, aizsardzību; stingri nosoda arī vardarbības pastiprināšanos, tostarp pašnāvnieku uzbrukumus un cilvēku nolaupīšanu;

10.

aicina Eiropas Savienību un reģiona valstu valdības steidzami uzlabot pāreju no humānās palīdzības uz attīstības palīdzību; aicina Komisiju atbalstīt Austrumāfrikas valstu projektus bada novēršanas spēju uzlabošanai un sausuma agrās brīdināšanas sistēmas ieviešanai;

11.

uzsver, ka arī Āfrikas valstīm ir jāveic ilgtermiņa pasākumi ar starptautiskās sabiedrības atbalstu, lai nodrošinātu, ka sausums automātiski neizraisa badu; uzsver, ka neatliekamie pasākumi ir jāpieņem, vienlaikus sniedzot ilgtermiņa atbalstu, lai garantētu stabilus iztikas līdzekļus;

12.

aicina Āfrikas valstu valdības pildīt savas saistības atvēlēt vismaz 10 % no sava valsts budžeta lauksaimniecībai, lai panāktu 6 % gada pieauguma rādītāju lauksaimniecības nozarē, lai garantētu mazo lauksaimnieku pieeju zemei un investīcijas lauksaimniecībā un tirdzniecībā, nodrošinot saviem pilsoņiem ikdienas uztura vajadzības;

13.

šai sakarībā pauž atzinību par Komisijas lēmumu attiecīgajam reģionam līdz 2013. gadam piešķirt vairāk nekā 680 miljonus EUR, kas izpaužas kā ilgtermiņa atbalsts lauksaimniecībai, lauku attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku un tā lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšana; aicina palielināt lauksaimniecībai sniegtās oficiālās attīstības palīdzības daļu;

14.

prasa nodrošināt lielāku pārredzamību, augstāku kvalitāti un savlaicīgumu informācijā par pārtikas rezervēm un krājumiem, kā arī par cenu veidošanos starptautiskā līmenī, kā prasīts Komisijas nesenajā paziņojumā par aktuālo jautājumu risināšanu preču tirgu un izejvielu jomā; prasa finanšu iestādēm, kas nodarbojas ar spekulāciju pārtikas preču un lauksaimniecības preču tirgos, pārtraukt spekulatīvās darbības, kas rada augstas un nepastāvīgas pārtikas preču cenas, un par mērķi izvirzīt nevis peļņu, bet gan cīņu pret nabadzību un cilvēku ciešanām;

15.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Padomei, Eiropas Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei un ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības iestādēm, Starpvaldību attīstības iestādes valstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un ES dalībvalstu valdībām.

—

kuras sanāksme notika Lomē (Togo) 2011. gada 21.–23. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 17. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2011. gada 18. maija Rezolūciju par demokrātiskiem apvērsumiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos — sekas attiecībā uz ĀKK valstīm, Eiropu un pārējo pasauli (ACP-EU/100.958/11/galīgā redakcija),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 3. un 7. februāra, 7. aprīļa un 7. jūlija rezolūcijas attiecīgi par situāciju Tunisijā un Ēģiptē, par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi, par situāciju Sīrijā, Bahreinā un Jemenā un par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam,

—

ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas izstrādi kopš 2004. gada un it īpaši Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011) 3030) un 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011) 200),

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū parakstīto un 2005. gadā un 2010. gadā grozīto ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības 2011. gada 4.–5. septembra Kairas deklarāciju „Politikas pārvaldības stiprināšana mieram, drošībai un stabilitātei Āfrikā”,

—

ņemot vērā 2007. gada 30. janvāra Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

—

ņemot vērā ANO 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—

ņemot vērā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļa statusu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

A.

tā kā Tunisijas, Ēģiptes un Lībijas tautu uzvara atspoguļo jaunas cerību, brīvības, solidaritātes, demokrātijas un patiesu pārmaiņu vēsmas, ko vēlējušās gan trīs šīs tautas, gan visas apspiestās tautas;

B.

tā kā šo apvērsumu rezultātā ir zaudētas cilvēku dzīvības, bet miljoniem cilvēku tikuši pārvietoti vai kļuvuši par bēgļiem gan attiecīgajās valstīs, gan ārpus tām;

C.

tā kā vairākas problēmas, kas uzsvērtas Arābu valstu atmodas laikā, ir līdzīgas tām, ar kurām saskaras valstis Subsahāras reģionā, proti, augsts jauniešu bezdarbs, arvien pieaugošas pārtikas un degvielas cenas, pastāvīga korupcija, pamattiesību pārkāpumi un ierobežota līdzdalība lēmumu pieņemšanā;

D.

tā kā Lībijā šo apvērsumu laikā ir nolinčoti vairāki tumšādainie Subsahāras afrikāņi, kas kļūdaini tika uzskatīti par Gaddafi algotņiem un tā kā bandīti un citi noziedznieki ir piesavinājušies lielu daudzumu vieglo un smago ieroču; tā kā šāda situācija rada apdraudējumu Lībijas kaimiņvalstīm (Alžīrijai, Mauritānijai, Mali, Nigērijai, Čadai, Burkinafaso);

E.

tā kā vairākās Subsahāras valstīs notikušos politiskos nemierus var uzskatīt par Arābu valstu atmodas atbalsi, taču tiem bijusi ierobežota ietekme attiecībā uz pārmaiņām;

F.

tā kā šajā kontekstā ir jāņem vērā iespējamība, ka militāros ieročus var ievest Sāhelas un Sahāras valstīs un ka var tikt apdraudēta drošība pierobežas reģionos;

G.

tā kā Kairas aicinājums panākt mieru atspoguļoja Āfrikas Savienības kopīgo lēmumu nodrošināt, ka miers Āfrikā kļūst par realitāti, un paredzēja vairākus konkrētus pasākumus, kas jāveic šai sakarībā, liekot uzsvaru uz miera kultūru, it īpaši izglītībā, lai nākamās paaudzes paglābtu no kara un vardarbības posta;

H.

tā kā, neskatoties uz to, ka Āfrikas kontinentā ir lieli naftas, minerālu un lauksaimniecības, kā arī citi dabas resursi, lielākā daļa iedzīvotāju joprojām ir ļoti nabadzīgi, un tas ir cilvēka cieņas pārkāpums,

1.

pauž pilnīgu un absolūtu atbalstu Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas tautu likumīgajiem centieniem demokrātijas jomā, kas var būt iedvesmas avots demokrātiskām pārmaiņām Subsahāras Āfrikas valstīs un, iespējams, veicināt demokrātisku konsolidāciju visā Āfrikas kontinentā;

2.

aicina iestādes atturēties no vardarbīgas vēršanās pret demonstrantiem, ievērot viņu pulcēšanās un vārda brīvību un garantēt drošību; aicina veikt neatkarīgas izmeklēšanas par incidentiem, kuru rezultātā nogalināti, ievainoti vai apcietināti miermīlīgie demonstranti šajās valstīs, un pieprasa saukt pie atbildības vainīgos;

3.

aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus arestētos demonstrantus un visus politieslodzītos, cilvēktiesību aktīvistus un žurnālistus;

4.

pauž solidaritāti ar Ēģiptes tautu un solidarizējas ar tās atbalstu demokrātiskiem centieniem; pauž nopietnas bažas par nesenajām vardarbīgajām sadursmēm, kuru laikā drošības spēki nogalināja daudzus un ievainoja vairākus simtus civiliedzīvotāju; aicina veikt neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu un saukt pie atbildības vainīgos; aicina pārtraukt ārkārtas stāvokli un pret civiliedzīvotājiem vērstās militāristu veiktās pārbaudes;

5.

stingri nosoda Sīrijas režīma pastāvīgās brutālās represijas un vardarbīgos soda līdzekļus un cilvēktiesību pārkāpumus, ko drošības spēki pieļauj attiecībā pret iedzīvotājiem; izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm un atkārtoti pauž solidaritāti ar Sīrijas tautu; aicina Sīrijā īstenot ātru pāreju uz demokrātiju;

6.

atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes panākto progresu un aicina turpināt centienus īstenot demokrātijas stabilizācijas procesu un garantēt brīvību, pamattiesību un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī mieru un taisnīgumu;

7.

atzīmē, ka nesenie notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos radījuši politisko, ekonomisko un sociālo rezonansi ne tikai pašās valstīs, bet arī ĀKK valstīs un Eiropā;

8.

aicina Eiropas Savienību stingri atbalstīt patlaban īstenotās politiskās un ekonomiskās reformas šajā reģionā; uzsver, ka, lai atbalstītu pāreju uz demokrātiju, jāmobilizē visi pieejamie Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) un attīstības politikas instrumenti;

9.

aicina Marokas iestādes pilnībā ievērot Rietumsahāras tautu tiesības uz pašnoteikšanos kā vienīgo iespējamo, taisnīgo un ilglaicīgo konflikta risinājumu; uzsver, ka pilnībā jāievēro un jāturpina sarunu process saistībā ar ANO ietvaros:

10.

aicina Eiropas Savienību, tās dalībvalstis un Āfrikas Savienību (ĀS) turpināt paust solidaritāti, risinot humanitāro ārkārtas situāciju, kas skar simtiem tūkstošu cilvēku, kas kā bēgļi no Lībijas devušies uz kaimiņos esošo Tunisiju, Ēģipti, Nigēru, Mali, Čadu, kā arī uz Eiropu;

11.

uzstāj, ka ES dalībvalstīm, Apvienoto Nāciju Organizācijai un ekspertu organizācijām jāiesaistās Lībijas kaimiņvalstu valstspiederīgo, kas ierodas lielā skaitā, uzņemšanas, aprūpes un reintegrācijas procesā un nelikumīgu arestu upuru atbrīvošanā;

12.

atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Kairas deklarāciju „Politikas pārvaldības stiprināšana mieram, drošībai un stabilitātei Āfrikā”,

13.

atgādina, ka ĀS ir pieņēmusi vairākus instrumentus cilvēktiesību, demokrātijas un labas pārvaldības jomā; aicina visas ĀS dalībvalstis pieņemt un īstenot šos instrumentus, it īpaši Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu un Āfrikas Savienības Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu, un rosina Āfrikas valstu iestādes ratificēt šo pēdējo minēto hartu;

14.

aicina stingri ievērot Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, tostarp nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz ieroču tirdzniecību starp ES un Āfriku;

15.

uzskata, ka vēlēšanas ir nepieciešams, taču nepietiekams nosacījums, lai radītu apstākļus demokratizācijas procesam, kas aptver plašāku jomu nekā vēlēšanu rīkošana; uzskata, ka, lai sekmīgi īstenotu demokratizāciju, ir īpaši svarīgi panākt valsts sociālo un ekonomisko attīstību, nodrošinot iedzīvotāju pamattiesības, proti, tiesības uz izglītību, veselību un nodarbinātību, un liekot īpašu uzsvaru uz jauniešu nodarbinātību;

16.

uzsver, ka izšķirīga nozīme ir pārvaldībai, tiesiskuma ievērošanai, resursu taisnīgai sadalei visām iedzīvotāju grupām un valsts spējai uzņemties vadību konfliktu novēršanā un ilgtspējīga miera veicināšanā; aicina ĀKK valstis un ES pievērst īpašu uzmanību pilsoniskās sabiedrības organizāciju attīstībai un atbalstam, administratīvo spēju stiprināšanai, cīņai pret korupciju un institucionālo spēju veidošanai;

17.

aicina Arābu valstis, kurās notikušas atmodas revolūcijas, atbalstīt vīriešu un sieviešu vienlīdzību un rosināt sievietes iesaistīties sabiedrībā un lēmumu pieņēmēju iestāžu un politisko iestāžu darbā;

18.

uzskata, ka neatkarīgai tiesu varai un plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti būtiska nozīme demokrātiskas prakses veidošanā un regulēšanā, lai stiprinātu tiesiskumu un veidotu demokrātiskas iestādes, tostarp funkcionējošus, plurālistiskus parlamentus;

19.

uzsver, cik liela nozīme sabiedriskās domas mobilizācijā saistībā ar Arābu valstu atmodu bija modernajām tehnoloģijām un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, un norāda, ka šo notikumu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos aizēnoja vairākas sacelšanās Subsahāras Āfrikā;

20.

atzīst, ka dažām Subsahāras Āfrikas valstīm ir grūtības integrēt konkrētas etniskās grupas un ciltis savās demokrātiskajās pārvaldības struktūrās; rosina šīs valstis mācīties no citu Āfrikas valstu pieredzes, kas piešķīrušas dažādas reģionālās un kultūras autonomijas formas, lai izvairītos no dažu sabiedrības grupu izolācijas;

21.

aicina Eiropas Savienību īstenot iniciatīvas tirdzniecības attiecību ar Subahāras valstīm stiprināšanai, lai mazinātu Arābu valstu atmodas ekonomiskās sekas;

22.

aicina Eiropas Savienību apsvērt iespēju uz laiku apturēt to valstu parādu atmaksu, kurās notiek pāreja uz demokrātiju; aicina iesaldēt korumpēto vadītāju aktīvus un atgriezt tos attiecīgajās valstīs;

23.

pauž bažas par loģistikas resursiem un ieročiem, ko izdevies paglābt slepenās organizācijas AQMI (Al-Qaeda organizācija Islama Magrebas valstīs) biedriem, kas strauji veicina nedrošību Sāhelas un Sahāras valstīs;

24.

uzstāj, ka ES dalībvalstīm, Apvienoto Nāciju Organizācijai un ekspertu organizācijām jāiesaistās ieroču atsavināšanā no bijušajiem kaujiniekiem un civiliedzīvotājiem un Lībijas kaimiņvalstu, ko apdraud nestabilitāte, drošības garantēšanā;

25.

norāda, ka lielie ieroču krājumi, kas atrodas AQMI rīcībā, rada apdraudējumu ne tikai kaimiņvalstīm, bet visai pasaulei;

26.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem nosūtīt šo rezolūciju ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības iestādēm, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai, Panāfrikas parlamenta priekšsēdētājam, Tuvo Austrumu valstu un Eiropas kaimiņattiecību politikas aptverto valstu valdībām un parlamentiem un Savienības Vidusjūras reģionam ģenerālsekretāram.