Access to European Union law
<a href="https://eur-lex.europa.eu/content/help/eurlex-content/experimental-features.html" target="_blank">More about the experimental features corner</a>
Choose the experimental features you want to try
EUR-Lex
Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

You are here
Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search

Document C2009/124/07

    Tiesas spriedums ( 2008. gada 19. decembris ), apvienotajās lietās E-11/07 un E-1/08 Olga Rindal (Lieta E-11/07); Therese Slinning , ko pārstāv likumīgais aizbildnis Olav Slinning (Lieta E-1/08) un Norvēģijas valsts, ko pārstāv atbrīvojumu piešķiršanas un apelācijas padome saistībā ar ārstēšanos ārzemēs; (Sociālais nodrošinājums – pakalpojumu sniegšanas brīvība – valstu veselības apdrošināšanas sistēmas – stacionārās ārstēšanās izdevumi, kas radušies citā EEZ valstī – eksperimentāla vai izmēģinājuma ārstēšana)

    OV C 124, 4.6.2009, p. 17–18 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

    4.6.2009   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 124/17

    TIESAS SPRIEDUMS

    (2008. gada 19. decembris),

    apvienotajās lietās E-11/07 un E-1/08 Olga Rindal (Lieta E-11/07); Therese Slinning, ko pārstāv likumīgais aizbildnis Olav Slinning (Lieta E-1/08) un Norvēģijas valsts, ko pārstāv atbrīvojumu piešķiršanas un apelācijas padome saistībā ar ārstēšanos ārzemēs;

    (Sociālais nodrošinājums – pakalpojumu sniegšanas brīvība – valstu veselības apdrošināšanas sistēmas – stacionārās ārstēšanās izdevumi, kas radušies citā EEZ valstī – eksperimentāla vai izmēģinājuma ārstēšana)

    2009/C 124/07

    Apvienotajās lietās E-11/07 un E-1/08 starp Olga Rindal (Lieta E-11/07) un Therese Slinning (Lieta E-1/08), un Norvēģijas valsti, ko pārstāv atbrīvojumu piešķiršanas un apelācijas padome saistībā ar ārstēšanos ārzemēs, pēc Borgarting lagmannsrett (Borgarting apelācijas tiesa) un Oslo Tingrett (Oslo rajona tiesa) LŪGUMA Tiesai sniegt noteikumu interpretāciju par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus Eiropas ekonomikas zonā un jo īpaši EEZ līguma 36. un 37. panta interpretāciju, kā arī interpretāciju 22. pantam Padomes Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kā arī viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā pielāgots EEZ līgumam ar tā 1. protokolu, Tiesa, kuras sastāvā ir priekšsēdētājs un tiesnesis referents Carl Baudenbacher un tiesneši Henrik Bull un Thorgeir Örlygsson, 2008. gada 19. decembrī pasludināja spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

    1.

    Atteikums segt izdevumus par ārstēšanos ārzemēs, kas saskaņā ar starptautiskās medicīnas standartiem ir uzskatāma par eksperimentālu vai izmēģinājuma ārstēšanu, var būt saderīgs ar EEZ līguma 36. un 37. pantu, ja mītnes valstī nav tiesību saņemt šādu ārstēšanās pakalpojumu. Pirmkārt, tas attiecas uz gadījumiem, ja ārzemēs ārstētās personas saskaņā ar izdevumu atmaksas sistēmu par ārstēšanos ārzemēs netiek vairāk apgrūtinātas par pacientiem, kas tiek ārstēti slimnīcās, kas mītnes valstī ir iekļautas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Otrkārt, tas attiecas uz gadījumiem, ja šāds lielāks apgrūtinājums rodas tikai rezultātā, kad vajadzīgie un atbilstīgie līdzekļi, kas tiek izmantoti mērķa sasniegšanai, likumīgi attaisno ierobežojums slimnīcu pakalpojumu brīvai apritei.

    2.

    Nav būtiski, vai attiecīgā ārstēšanās metode ir starptautiski atzīta un dokumentēta citām medicīniskajām indikācijām nekā tām, kas ir attiecīgajam pacientam.

    Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nav būtiski, vai attiecīgā ārstēšanās metode, ko pielieto tikai pētniecības projektu ietvaros vai tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos, mītnes valstī tiek uzskatīta par ieviestu. Tāpat nav būtiski, vai mītnes valstī tiek apsvērta iespēja to nākotnē ieviest.

    3.

    Atteikums segt ārzemēs saņemtas stacionārās ārstēšanas izdevumus var būt saderīgs ar EEZ līguma 36. un 37. pantu, ja attiecīgais pacients mītnes valstī medicīniski pieņemamā laika posmā var saskaņā ar atzītām starptautiskām novērtēšanas metodēm saņemt atbilstīgu medicīnisko aprūpi.

    Lai atbildētu uz trešo jautājumu, nav būtiski, vai pacientam, kurš ir nolēmis ārstēties ārzemēs nevis saņemt atbilstīgu ārstēšanās pakalpojumu mītnes valstī, nesedz izdevumus, kas rodas ārstējoties ārzemēs, tādā pašā apmērā kā ārstēšanās izdevumus, kas būtu radušies mītnes valstī.

    4.

    Lai atbildētu uz pirmo jautājumu un trešā jautājuma pirmo punktu, nav būtiski, ka:

    —

    mītnes valsts faktiski nepiedāvā ārzemēs saņemto ārstēšanās pakalpojumu;

    —

    pacientam mītnes valstī faktiski nepiedāvāja attiecīgo ārstēšanās pakalpojumu, jo šāds ārstēšanās pakalpojums pacientam netika noteikts, lai gan šāds pakalpojums tur bija pieejams;

    —

    pacientu mītnes valstī izmeklēja, bet viņam nepiedāvāja turpmāku ķirurģisku ārstēšanu, jo neuzskatīja, ka attiecīgajam pacientam ārstēšanās sniegtu redzamu labumu;

    —

    ārzemēs saņemtā ārstēšana ir faktiski uzlabojusi attiecīgā pacienta veselības stāvokli.

    Tomēr, atbildot uz trešā jautājuma pirmo punktu var būt nozīme tam, ka attiecīgajam pacientam medicīniski pieņemamā laika posmā mītnes valstī faktiski netika piedāvāts atbilstīgs ārstēšanās pakalpojums. Tas attiecas uz tādiem gadījumiem, kad mītnes valsts atsakās segt izdevumus par ārstēšanos ārzemēs, lai gan tā nav varējusi medicīniski pieņemamā laika posmā pildīt savu pienākumu sniegt pacientam ārstēšanās pakalpojumus savās slimnīcās atbilstīgi saviem sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem.
    Top