—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2007)0012) (1),

—

ņemot vērā EK līguma 37. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0057/2007),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 43. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0038/2007),

1.

apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2007)0048) (1),

—

ņemot vērā EK līguma 37. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0076/2007),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 43. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0051/2007),

1.

apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātājam tekstam;

3.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2006)0448) (1),

—

ņemot vērā EK līguma 37., 279. un 308. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ir apspriedies ar Parlamentu (C6-0277/2006),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A6-0056/2007),

1.

apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.

aicina Padomei informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi atteikties no Parlamenta pieņemtā teksta;

3.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2006)0507) (1),

—

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 47. panta 2. punktu un 55. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza Parlamentam priekšlikumu (C6-0298/2006),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0027/2007),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

aicina Komisiju vēlreiz apspriesties ar Parlamentu, ja tā paredz būtiski grozīt šo priekšlikumu vai aizstāt to ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par partnerības izaugsmei un nodarbinātībai īstenošanu veidot Eiropu par izcilības paraugu uzņēmumu sociālās atbildības jomā (COM(2006)0136) (Komisijas paziņojums par KSA),

—

ņemot vērā divus visautoritatīvākos starptautiski pieņemtos uzņēmumu rīcības standartus: Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) “Trīspusējā deklarācija par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālajai politikai piemērojamiem principiem”, kas pēdējo reizi pārskatīta 2001. gadā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) “Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem”, pēdējo reizi pārskatīta 2000. gadā, kā arī rīcības kodeksus, ko pieņēmušas tādas starptautiskas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO), Pasaules Veselības organizācija (PVO) un Pasaules Banka, un ANO Konferences par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD) aizgādībā veiktos pasākumus attiecībā uz uzņēmumu darbību jaunattīstības valstīs,

—

ņemot vērā SDO 1998. gada Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā un tās konvencijas par universālām darba tiesību pamatnormām: piespiedu darba atcelšana (1930. gada 29. un 1957. gada 105. konvencija), biedrošanās brīvība un tiesības slēgt darba koplīgumus (1948. gada 87. un 1949. gada 98. konvencija), bērnu darba atcelšana (1973. gada 138. un 1999. gada 182. konvencija) un nediskriminācija darba tirgū (1951. gada 100. un 1958. gada 111. konvencija),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši pantu, kurā visi pilsoņi un visas sabiedrības struktūras aicinātas atbalstīt cilvēktiesību ievērošanu, 1966. gada Starptautisko paktu par politiskajām un civilajām tiesībām, 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, 1994. gada ANO pamatiedzīvotāju tiesību deklarācijas projektu un 1989. gada ANO Konvenciju par bērnu tiesībām,

—

ņemot vērā ESAO Konvenciju pret kukuļdošanu (1997),

—

ņemot vērā Globālo ziņošanas iniciatīvu un atjauninātās G3 Ilgtspējības ziņošanas vadlīnijas,

—

ņemot vērā 2000. gada jūlijā uzsākto ANO Globālo paktu,

—

ņemot vērā ANO Globālā pakta un Globālās ziņošanas iniciatīvas 2006. gada 6. oktobra paziņojumu par stratēģiskas alianses izveidi,

—

ņemot vērā ANO normatīvu projektu par transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu atbildību saistībā ar cilvēktiesībām (2003. gada decembris),

—

ņemot vērā ANO 2002. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā rezultātus, it īpaši aicinājumu sākt starpvaldību iniciatīvas uzņēmumu atbildības jomā un Padomes 2002. gada 3. decembra secinājumus par turpmākajiem pasākumiem pēc augstākā līmeņa sanāksmes,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2005. gada 10. augusta ziņojumu “Ceļā uz globālām partnerībām — ciešāka sadarbība starp Apvienoto Nāciju Organizāciju un visiem attiecīgajiem partneriem, it īpaši privātajā sektorā”,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja uzņēmējdarbības un cilvēktiesību lietās iecelšanu, viņa 2006. gada 22. februāra starpposma ziņojumu un reģionālās apspriedes 2006. gada 26.—27. jūnijā Bangkokā un 2006. gada 27.-28. martā Johannesburgā,

—

ņemot vērā tā 1999. gada 15. janvāra rezolūciju par ES standartiem Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas jaunattīstības valstīs “Ceļā uz Eiropas Rīcības kodeksu” (1), kurā tika ieteikts izveidot Eiropas Rīcības kodeksa paraugu, ko atbalstītu Eiropas uzraudzības platforma,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2), kura seko 1968. gada Briseles Konvencijai attiecībā uz Dānijas attiecībām ar pārējām dalībvalstīm,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. marta Regulu (EK) Nr. 761/2001, ar ko organizācijām atļauj brīvprātīgi piedalīties Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS)  (3),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 3. decembra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas par Eiropas sistēmas attiecībā uz uzņēmumu sociālo atbildību veicināšanu (4),

—

ņemot vērā tā 2002. gada 30. maija rezolūciju par Zaļo grāmatu par uzņēmumu sociālās atbildības sistēmas veicināšanu Eiropā (5),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 13. maija Komisijas paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību: uzņēmējdarbības ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 30. maija ieteikumu 2001/453/EK par vides jautājumu iekļaušanu, novērtēšanu un publiskošanu uzņēmumu gada ziņojumos un gada pārskatos (7),

—

ņemot vērā tā 2002. gada 4. jūlija rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Darba tiesību pamatnormu sekmēšana un sociālās vadības uzlabošana globalizācijas kontekstā” (8),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību (9),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pārvaldība un attīstība” (COM(2003)0615),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 18. jūnija Direktīvu 2003/51/EK par noteikta veida sabiedrību, banku un citu finanšu iestāžu un apdrošināšanas uzņēmumu gada un konsolidētajiem pārskatiem (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (11),

—

ņemot vērā 2004. gada 29. jūnija Eiropas Ieinteresēto personu foruma (IPF) par korporatīvo sociālo atbildību (KSA) galīgo ziņojumu, tostarp 7. ieteikumu par atbalstu darbībām, lai panāktu pareizu KSA tiesisko regulējumu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globalizācijas sociālā dimensija — ES politikas ieguldījums, lai labumu gūtu visi” (COM(2004)0383),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (12),

—

ņemot vērā 2005. gada 22. un 23. marta Eiropadomi, kas atjaunoja Lisabonas stratēģiju, akcentējot šajā ES institūciju, dalībvalstu un sabiedrības partnerībā “kopīgu darbu nodarbinātībai un izaugsmei”,

—

ņemot vērā tā 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par bērnu ekspluatāciju jaunattīstības valstīs, īpašu uzmanību vēršot uz bērnu darbu (13),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Par Noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu. Rīcības platforma” (COM(2005)0658), kā arī Eiropas Padomes 2006. gada 15. un 16. jūnijā pieņemto atjaunināto ilgtspējīgas attīstības stratēģiju,

—

ņemot vērā Padomes, dalībvalstu valdību pārstāvju vienoto paziņojumu “Eiropas Konsenss” (14) pēc tikšanās ar Eiropas Parlamentu, Komisiju 2005. gada 20. decembrī par Eiropas attīstības politiku,

—

ņemot vērā jauno Vispārējo preferenču sistēmu (VPS+), kas ir spēkā kopš 2006. gada 1. janvāra un kas ir īstenota ar Padomes 2005. gada 27. jūnija regulu (EK) Nr. 980/2005 ar ko piemēro vispārēju tarifu preferences (15) un nodrošina beznodokļu piekļuvi vai tarifu pazemināšanu lielākam produktu skaitam, kā arī ietver jaunu stimulu nestabilām valstīm, kurām ir īpašas vajadzības tirdzniecības, finanšu un attīstības jomā,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem. Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par Eiropas pārredzamības iniciatīvu (COM(2006)0194),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību (16),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un uzņēmumu vadības uzlabošana — plāns virzībai uz priekšu” (COM(2003)0284),

—

ņemot vērā uzklausīšanu “Uzņēmumu sociālā atbildība — vai pastāv Eiropas pieeja?”, ko Ekonomisko un sociālo lietu komiteja rīkoja 2006. gada 5. oktobrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0471/2006),

A.

tā kā uzņēmumus nevar uzskatīt par valsts sabiedrisko aizvietotājiem, kad tās nespēj nodrošināt atbilstību sociālajiem un vides standartiem,

1.

pauž pārliecību, ka uzņēmumu pieaugošā sociālā un vides atbildība, kas saistīta ar korporatīvās atbildības principu, ir būtisks elements Eiropas sociālajā modelī, Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un sociālo uzdevumu risināšanā saistībā ar ekonomikas globalizāciju;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par KSA, kas dod jaunu impulsu ES debatēm par korporatīvo sociālo atbildību, tomēr atzīmē, ka dažas nozīmīgas ieinteresētās puses pauž bažas par pārredzamības un līdzsvarotības trūkumu konsultācijās, kas veiktas pirms publikācijas;

3.

atzīmē, ka starp dažādām ieinteresēto personu grupām turpinās debates par atbilstošu KSA definīciju un ka koncepcija par “atbilstības neattiecināšanu” dažiem uzņēmumiem var ļaut paziņot par sociālo atbildību, vienlaikus neievērojot vietējos vai starptautiskos tiesību aktus; uzskata, ka ES palīdzība trešo valstu valdībām, lai tās varētu īstenot sociālo un vides regulējumu saskaņā ar starptautiskajām konvencijām, un efektīvi inspekciju režīmi ir nepieciešams papildinājums, lai Eiropas uzņēmumu KSA varētu nodrošināt visā pasaulē;

4.

atzīst Komisijas definīciju, ka KSA ir brīvprātīga vides un sociālo apsvērumu integrācija uzņēmuma darbībā, pārsniedzot normatīvās prasības un līgumsaistības; uzskata, ka KSA politika ir jāveicina atsevišķi, nevis kā aizstājējs atbilstīgam regulējumam attiecīgās jomās vai kā slēpta pieeja šādu tiesību aktu pieņemšanai;

5.

atzīmē, ka brīvprātīgo KSA iniciatīvu dažādību var uzskatīt par šķērsli, kas traucē uzņēmumiem, pieņemt KSA politikas, kā arī par šķērsli uzņēmumiem ieviest ievērojamākus KSA pasākumus, ambiciozākām KSA politikām, lai gan to var apstrīdēt, jo šī dažādība uzņēmumiem sniedz vairāk iespēju izpausties; aicina Komisiju veicināt brīvprātīgās KSA iniciatīvas labas prakses izplatīšanu; uzskata, ka Komisijai jāizskata arī iespēja izveidot sarakstu ar kritērijiem, kas uzņēmumiem jāievēro, lai varētu paziņot par sociālo atbildību;

6.

uzskata, ka brīvprātīgu KSA iniciatīvu uzticamība joprojām ir atkarīga no apņemšanās izmantot starptautiski pieņemtos standartus un principus, kā arī no pieejas, kas izmanto dažādas ieinteresētās personas, kā ierosināja ES Ieinteresēto personu forums, kā arī no neatkarīgas uzraudzības un pārbaudes;

7.

uzskata, ka ES debates par KSA ir sasniegušas stadiju, kad uzsvars jāpārvieto no procesiem uz rezultātiem, nonākot pie izmērāma un pārredzama uzņēmumu ieguldījuma cīņā pret sociālo atstumtību un vides degradāciju Eiropā un visā pasaulē;

8.

atzīst, ka daudzi uzņēmumi jau pašlaik daudz dara un turpina palielināt centienus īstenot sociālo atbildību;

9.

atzīmē, ka Eiropā tirgus un uzņēmumu attīstības pakāpe dažādās vietās ir atšķirīga; tādēļ uzskata, ka vienveidīga metode, kas mēģinātu ieviest vienu korporatīvās darbības modeli, būtu neatbilstoša un neveicinātu KSA pienācīgu ieviešanu uzņēmumos; turklāt uzskata, ka jāakcentē pilsoniskās sabiedrības attīstība un it īpaši — patērētāju informētība par atbildīgu ražošanu, lai veicinātu ilgtermiņa korporatīvās atbildības uzņemšanos atbilstoši attiecīgajiem nacionālajiem vai reģionālajiem apstākļiem;

10.

norāda, ka KSA ir jāpievēršas tādām jaunām jomām kā mūžizglītībai, darba organizēšanai, vienlīdzīgām iespējām, sociālajai integrācijai, ilgtspējīgai attīstībai un ētikai, lai tā darbotos kā papildu instruments rūpniecības pārmaiņu un restrukturizācijas pārvaldīšanā;

11.

atzīmē Komisijas lēmumu sadarbībā ar vairākiem uzņēmējdarbības tīkliem izveidot Eiropas Korporatīvās sociālās atbildības aliansi (Alianse); iesaka Komisijai nodrošināt vienotu koordinācijas punktu, kas uzturētu informāciju par alianses dalībniekiem un aktivitātēm, kā arī palīdzētu vienoties par skaidriem mērķiem, grafikiem un stratēģisko virzienu informēt par savu darbību; mudina gan lielus, gan mazus Eiropas uzņēmumus un Eiropā strādājošus trešo valstu uzņēmumus atbalstīt šo iniciatīvu, kā arī stiprināt aliansi ar citu ieinteresēto pušu dalību;

12.

uzskata, ka sociālais dialogs ir bijis efektīvs līdzeklis KSA iniciatīvu veicināšanai un ka arī Eiropas darba padomēm ir bijusi konstruktīva loma labākās prakses attīstīšanā saistībā ar KSA;

13.

iesaka, ka alianses darbības panākumu galvenie rādītāji varētu būt būtisks palielinājums KSA prakses ieviešanā ES uzņēmumiem, jaunu labākās prakses modeļu attīstīšana, ko attiecībā uz dažādiem KSA aspektiem veiktu labākie uzņēmumi un uzņēmumu arodbiedrības, KSA atbalstam vajadzīgu specifisku ES darbību un normatīvo pasākumu noskaidrošana un veicināšana un novērtējums par šādu iniciatīvu ietekmi uz vidi, cilvēktiesībām un sociālajām tiesībām, ierosina arī noteikt divu gadu termiņu darbgrupu, kas šim nolūkam tika izveidotas pēc CSR Europe ieteikuma, darba pabeigšanai;

14.

atzīmē, ka ES Ieinteresēto pušu foruma (IPF) atkārtota sasaukšana paziņojumā par KSA tika iekļauta vēlāk un ka jāveic pasākumi, lai palielinātu dažādu ieinteresēto pušu pārliecību, ka notiks patiess dialogs, kura rezultātā tiešām tiks ietekmēta ES politika un programmas KSA veicināšanai un ieviešanai ES uzņēmējdarbībā; uzskata, ka jāņem vērā pieredze, kas gūta saistībā ar IPF darbības iepriekšējiem diviem gadiem, kā pozitīvu atzīmējot tolerantu attieksmi un it īpaši neatkarīgu referentu izmantošanu; tomēr norāda, ka ir jāveic uzlabojumi saistībā ar konsensa sasniegšanu; turklāt mudina Komisijas pārstāvjus aktīvāk iesaistīties debatēs;

15.

aicina Komisiju lūgt pārstāvjus no dažādām valdībām un reģionālām un vietējām pašvaldībām, kuras var izmantot iepirkumus un citus politiskus instrumentus KSA veicināšanai, izveidot aliansē savas darbgrupas un integrēt darba rezultātus turpmākajā darbībā;

16.

atbalsta Komisijas centienus paplašināt IPF dalību, aptverot investorus, izglītības sektoru un valsts iestādes, vienlaikus uzsverot, ka jāsaglabā iespēja uzturēt dialogu, lai sasniegtu izvirzītos mērķus;

17.

aicina Komisiju, pārraugot KSA attīstību, veicināt sieviešu lielāku līdzdalību IPF, kā arī informācijas un labas prakses apmaiņu attiecībā uz dzimumu līdztiesību;

18.

atbalsta aicinājumus noteikt prasību uzņēmumu un citiem lobijiem izpaust informāciju un izveidot uzņēmumu grupējumiem un citām ieinteresēto pušu grupām līdzsvarotu piekļuvi ES politikas veidošanai;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas mērķi saistīt KSA ar Lisabonas programmas ekonomiskajiem, sociālajiem un vides mērķiem, jo uzskata, ka uzņēmumu nopietna attieksme pret KSA var veicināt nodarbinātību, darba apstākļu uzlabošanu, darba ņēmēju tiesību ievērošanu un tehnoloģisko jauninājumu pētniecību un izstrādi; atbalsta “atbildīgas konkurētspējas” principu kā Komisijas Jauninājumu un konkurētspējas programmas (CIP) integrālu daļu; aicina Eiropas uzņēmumus informēt par to, kā tie veicina Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu;

20.

atzīst, ka efektīvi konkurences noteikumi Eiropā un ārpus tās ir būtisks elements atbildīgas uzņēmējdarbības prakses nodrošināšanā, it īpaši veicinot taisnīgu attieksmi un piekļuvi vietējiem MVU;

21.

atkārtoti pauž uzskatu, ka KSA ietvaros īstenota atbildīgas un nediskriminējošas darbā pieņemšanas prakse, kas veicina sieviešu un invalīdu nodarbinātību, sekmē Lisabonas mērķu sasniegšanu;

22.

atzīmē pretrunu starp konkurētspējīgām piegādes stratēģijām uzņēmumos, kuri pastāvīgi cenšas uzlabot elastību un mazināt izmaksas no vienas puses, un brīvprātīgām KSA saistībām, kuru mērķis ir novērst ekspluatējošas nodarbinātības praksi un veicināt ilgtermiņa attiecības ar piegādātājiem no otras puses; atzinīgi vērtē dialoga turpināšanu šajā jautājumā;

23.

šajā sakarā iesaka par atbildīgiem atzīto Eiropas uzņēmumu novērtējumus un uzraudzību paplašināt, aptverot to darbību un to apakšuzņēmēju darbību arī ārpus ES, lai nodrošinātu, ka KSA sniedz labumu arī trešām valstīm, it īpaši jaunattīstības valstīm, saskaņā ar SDO konvencijām it īpaši par brīvību dibināt arodbiedrības, bērnu un piespiedu darba aizliegumu un konkrētāk attiecībā uz sievietēm, migrantiem, pamatiedzīvotājiem un minoritātēm;

24.

atzīst KSA par svarīgu uzņēmējdarbības stimulu un aicina integrēt sociālās politikas, piemēram, darba ņēmēju tiesību ievērošanu, taisnīga atalgojuma politiku, diskriminācijas novēršanu, mūžizglītību utt., kā arī vides jautājumus, kas īpaši saistīti ar ilgtspējīgas attīstības dinamisku veicināšanu, ar ES jauninājumu un tirdzniecības politikām atbalstot jaunus produktus un procesus, kā arī veidojot nozaru, subreģionālas un pilsētu konkurētspējas stratēģijas;

25.

uzsver, ka sociāli atbildīgi uzņēmumi sniedz svarīgu ieguldījumu, lai novērstu darba tirgū pastāvošo nevienlīdzību, kas jo īpaši skar sievietes un personas nelabvēlīgos apstākļos, tostarp invalīdus, kā arī nevienlīdzību, kas pastāv attiecībā uz nodarbinātību, sociālo labklājību, apmācību, karjeras izaugsmi un taisnīgu algu politiku; uzsver, ka uzņēmumiem darbā pieņemšanas politika jāīsteno saskaņā ar Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (17);

26.

atzinīgi vērtē pēdējo gadu tendenci lielākiem uzņēmumiem brīvprātīgi publicēt sociālos un vides ziņojumus; atzīmē, ka šādu ziņojumu skaits kopš 1993. gada ir audzis, tomēr pašlaik vairs nepalielinās, un ka tikai nelielā ziņojumu daļā izmantoti starptautiski pieņemti standarti un principi, tiek pilnībā aplūkota uzņēmuma piegādes ķēde un ir veikta neatkarīga uzraudzība un verifikācija;

27.

atgādina Komisijai Parlamenta aicinājumu iesniegt priekšlikumu, lai grozītu Padomes ceturto direktīvu 78/660/EEK (1978. gada 25. jūlijs) par noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (Ceturtā uzņēmējdarbības tiesību direktīva) (18), kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu, tā, ka sociālie un vides ziņojumi tiktu iekļauti pie finanšu ziņošanas prasībām; uzskata par svarīgu palielināt informētību par noteikumiem, kas paredz ziņot par sociālajiem un vides jautājumiem un kas iekļauti Komisijas Ieteikumā 2001/453/EK par ziņošanu par vides jautājumiem, Direktīvā 2003/51/EK par pārskatu modernizāciju un Direktīvā 2003/71/EK (19) par prospektiem, atbalsta to savlaicīgu transponēšanu visās dalībvalstīs un aicina veikt pētījumus par to iespējamo efektīvu īstenošanu, lai veicinātu šādu informētību;

28.

atzīst pašreizējo KSA ierobežotību attiecībā uz uzņēmuma darbības novērtēšanu, sociālo auditu un sertifikāciju, it īpaši attiecībā uz izmaksām, salīdzināmību un neatkarību, un pauž pārliecību, ka šajā jomā būs jāizstrādā profesionāla sistēma, tostarp specifiska kvalifikācija;

29.

iesaka Komisijai paplašināt direktoru atbildību uzņēmumos, kuru darbinieku skaits pārsniedz 1000, iekļaujot pienākumu direktoriem minimizēt jebkādu uzņēmuma darbības nelabvēlīgu sociālo un vides ietekmi;

30.

atkārtoti pauž atbalstu ES vides vadības un audita shēmai, it īpaši tajā ietvertajai prasībai par ārēju verifikāciju un pienākumam dalībvalstīm veicināt šo shēmu, un pauž pārliecību, ka ir iespējams izstrādāt līdzīgas shēmas attiecībā uz darba un sociālo tiesību un cilvēktiesību aizsardzību;

31.

atbalsta Starptautiskās Sociālās un vides akreditācijas un marķēšanas alianses Labas prakses kodeksu, kas ir labākais piemērs pašreizējo marķējuma iniciatīvu sadarbības veicināšanai, iesakot valstu vai Eiropas līmenī ieviest jaunus sociālos marķējumus;

32.

aicina Komisiju ieviest mehānismu, kas ļautu upuriem, tostarp trešo valstu pilsoņiem, dalībvalstu tiesās pieprasīt kompensāciju no Eiropas uzņēmumiem;

33.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā par KSA nav aplūkots jautājums par sociāli atbildīgiem ieguldījumiem, atbalsta ieguldītāju kā ieinteresētās puses pilnīgu līdzdalību KSA Eiropas līmeņa debatēs, tostarp IPF; atbalsta nozares aicinājumus uzlabot pārskatāmību, nevis ieviest Eiropas mērogā noteikumus par “ieguldījumu principu paziņojumu” investīciju fondiem;

34.

norāda, ka patērētājiem ir svarīga loma atbildīgas ražošanas un atbildīgas uzņēmējdarbības prakses veidošanā; tomēr uzskata, ka pašlaik situācija patērētājiem ir nesaprotama, ņemot vērā pretrunas starp dažādiem valstu produkcijas standartiem un produkcijas marķējuma shēmām, kas traucē pašreizējiem sociālās produkcijas marķējumiem; pievērš uzmanību tam, ka vienlaikus uzņēmumiem ievērojamas izmaksas izraisa daudzu atšķirīgu nacionālo prasību un standartu izmantošana; norāda arī, ka produktu sociālā marķējuma uzraudzības mehānismu izveide ir dārga, it īpaši mazākām valstīm;

35.

atbalsta Eurostat centienus saistībā ar ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju izstrādāt rādītājus KSA mērīšanai, kā arī Komisijas nodomu izstrādāt jaunus rādītājus, lai mērītu ES ekoloģiski marķētās produkcijas patēriņu un informētību par to, kā arī EMAS reģistrēto uzņēmumu produkcijas daļu;

36.

atgādina iepriekšējās debates par ES ombuda iecelšanu KSA jomā, lai pēc uzņēmumu vai citu ieinteresēto pušu pieprasījuma veiktu neatkarīgu izmeklēšanu par jautājumiem saistībā ar KSA; aicina turpināt diskusijas par šo jautājumu un līdzīgiem priekšlikumiem;

37.

uzskata, ka KSA politiku var veicināt, uzlabojot informētību par spēkā esošajiem juridiskajiem instrumentiem un to īstenošanu; aicina Komisiju organizēt un veicināt informācijas kampaņas un uzraudzīt, kā tiek īstenota ārvalstu tiešās atbildības piemērošana saskaņā ar Briseles konvenciju un kā tiek piemērota Direktīva 84/450/EEK (20) par maldinošu reklāmu un Direktīva 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi saistībā ar to, kā uzņēmumi ievēro brīvprātīgos KSA rīcības kodeksus;

38.

atgādina, ka, mudinot uzņēmumus ieviest KSA, jāizmanto vienkārša un viegli uztverama valoda;

39.

atkārto, ka Komisijai un dalībvalstu valdībām jāpieliek ievērojamas pūles valstu, reģionālā un vietējā līmenī, lai publiskā iepirkuma direktīvu 2004. gada pārskatīšanas radītās iespējas izmantotu KSA atbalstam, popularizējot sociālos un vides kritērijus potenciālajiem piegādātājiem, vienlaikus atzīstot vajadzību neuzlikt papildu administratīvo slodzi maziem uzņēmumiem, lai neliegtu tiem iespēju piedalīties konkursos, un attiecīgos gadījumos diskvalificējot uzņēmumus, tostarp korupcijas gadījumā; aicina Komisiju, Eiropas Investīciju banku un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku visām privātā sektora uzņēmumiem piešķirtajām dotācijām un aizdevumiem piemērot striktus sociālos un vides kritērijus, turklāt jānosaka skaidri apstrīdēšanas mehānismi, ņemot vērā piemēru, kā publiskais iepirkums Nīderlandē saistīts ar atbilstību SDO pamatkonvencijām un ESAO vadlīnijām starptautiskiem uzņēmumiem, bet vairākās Itālijas provincēs — ar atbilstību SA8000 KSA standartam; atgādina, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka visas eksporta kredītu garantijas atbilst augstākajiem vides un sociālajiem kritērijiem un ka tās nedrīkst izmantot projektiem, kas darbojas pretēji pieņemtajiem ES politikas mērķiem, piemēram, saistībā ar enerģētiku vai bruņojumu;

40.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā atkārtotās saistības tai ar ko ievieš partnerību izaugsmei un darbiem, lai atbalstītu un veicinātu KSA un aicina īstenot ievērojamus centienus, lai šīs saistības pārvērstu konkrētā rīcībā visās darbības jomās;

41.

uzskata, ka KSA debates nedrīkst atdalīt no jautājumiem par korporatīvo atbildību un ka jautājumi par uzņēmējdarbības ietekmi sociālajā un vides jomā, attiecībām ar ieinteresētajām pusēm, mazākumdalībnieku tiesību aizsardzību un uzņēmumu direktoru pienākumiem šajā sakarā ir pilnībā jāintegrē Komisijas Korporatīvās pārvaldības rīcības plānā; norāda, ka šie jautājumi jāiekļauj debatēs par KSA; aicina Komisiju ņemt vērā šos jautājumus un izvirzīt konkrētus priekšlikumus to risināšanai;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas sniegto tiešo finansiālo atbalstu KSA iniciatīvām, it īpaši lai veicinātu jauninājumus, ļautu ieinteresētajām pusēm iesaistīties un palīdzētu iespējamo upuru grupām saistībā ar aizdomām par nepareizu rīcību, tostarp nāves gadījumiem uzņēmumos; mudina Komisiju it īpaši izstrādāt mehānismus, kas nodrošina Eiropas uzņēmumu ietekmēto kopienu tiesības uz godīgu un pieejamu tiesas procesu; uzsver ES budžeta pozīcijas B3-4000 nozīmību izmēģinājumprojektiem, piemēram, saistībā ar darba ņēmēju kopienas iesaistīšanu, hipotekārajiem līdzekļiem KSA Komisijas konkurētspējas un jauninājumu programmas atbalstam un 3% no sociālo un humanitāro zinātņu pētījumiem, kas saskaņā ar Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu jāvelta uzņēmējdarbībai sabiedrībā; aicina Komisiju, izmantojot ārējās palīdzības programmas, ievērojami palielināt centienus KSA atbalstam saistībā ar ES uzņēmumiem, kuri darbojas trešās valstīs;

43.

atzinīgi vērtē apņemšanos padarīt izglītību par vienu no astoņām prioritārajām rīcības jomām; aicina dziļāk integrēt KSA Socrates programmā, topošajā Eiropas mācību resursu centrā nodrošināt KSA materiālu plašu izvēli un izveidot tiešsaistē pieejamu sarakstu ar Eiropas uzņēmējdarbības skolām un universitātēm, kas pievērsušās KSA un ilgtspējīgai attīstībai;

44.

mudina ES un dalībvalstu līmenī īstenot iniciatīvas, lai Eiropas uzņēmējdarbības skolās uzlabotu atbildīgas pārvaldības un ražošanas mācīšanu;

45.

norāda, ka sociālā un vides atbildība vienādā mērā attiecas gan uz valsts un nevalstiskajām organizācijām, gan uzņēmējdarbību, un aicina Komisiju izpildīt tās apņemšanos publicēt ikgadēju ziņojumu par savas tiešās darbības sociālo un vides ietekmi, kā arī attīstīt politikas, kas mudinātu ES iestāžu darbiniekus uzņemties brīvprātīgi iesaistīt sabiedrību;

46.

uzskata, ka KSA ietvaros uzņēmumi varētu sponsorēt kultūras un izglītības pasākumus, kas sniedz pievienoto vērtību Eiropas politikai kultūras un mūžizglītības jomā;

47.

aicina Komisiju labāk integrēt KSA savā tirdzniecības politikā, vienlaikus ievērojot PTO noteikumus un neradot nepamatotus šķēršļus tirdzniecībai, censties iekļaut visos divpusējos, reģionālos un daudzpusējos nolīgumos saistošus pantus saskaņā ar starptautiski pieņemtajiem KSA standartiem, piemēram, ESAO vadlīnijām starptautiskiem uzņēmumiem, SDO Trīspusējo deklarāciju un Riodežaneiro principiem, kā arī izmantot reglamentējošās pilnvaras jautājumos saistībā ar cilvēktiesībām un sociālo un vides atbildību; atzinīgi vērtē atbalstu, kas šiem mērķiem pausts Paziņojumā par pienācīgu darbu; atkārto aicinājumu Komisijas delegācijām trešās valstīs, rīkojoties saskaņā ar Komisijas pilnvarām, būt par kontaktpunktiem saistībā ar ESAO vadlīnijām un atbalstīt tās; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot nacionālo kontaktpunktu (NKP) darbību, it īpaši saistībā ar specifiskiem gadījumiem, kad radušās aizdomas par iespējamiem pārkāpumiem Eiropas uzņēmumu darbībā un piegādes ķēdēs visā pasaulē;

48.

atzīmē starptautiskās godīgas tirdzniecības kustības ieguldījumu atbildīgas uzņēmējdarbības prakses izstrādē jau sešdesmit gadus un šādas prakses dzīvotspējas un ilgtspējas nodrošināšanā visā piegādes ķēdē; aicina Komisiju ņemt vērā godīgas tirdzniecības kustības pieredzi un sistemātiski izpētīt, kā šo pieredzi varētu izmantot saistībā ar KSA;

49.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ES transnacionālie uzņēmumi, kuru ražošanas iekārtas atrodas trešās valstīs, it īpaši tajās, kuras piedalās VPS+ shēmā, ievēro SDO pamatstandartus, sociālos un vides paktus un starptautiskos nolīgumus, lai panāktu globālu līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un augstākiem sociālajiem un vides standartiem;

50.

atzinīgi vērtē Eiropas Konsensā attīstības jomā noteiktās saistības atbalstīt KSA kā prioritāru darbību; aicina veikt praktiskus pasākumus, lai Komisijas Attīstības ģenerāldirektorāts aktīvi iesaistītos debatēs, izpētītu darba apstākļus un dabas resursu izmantošanas apstākļus jaunattīstības valstīs, sadarbotos ar vietējiem uzņēmumiem, kā arī ar ārvalstīs strādājošiem ES uzņēmumiem, uzņēmumiem, kuri izmanto apakšuzņēmējus, un to ieinteresētajām pusēm, lai novērstu pārkāpumus un nelikumīgas darbības piegādes ķēdēs, novērstu nabadzību un nodrošinātu taisnīgu izaugsmi;

51.

iesaka Komisijai veicināt MVU līdzdalību KSA, sadarbojoties ar starpniekiestādēm, ar profesionālo asociāciju starpniecību īpaši atbalstot kooperatīvu/sociālās ekonomikas uzņēmumu dalību un izmantojot Eiropas informācijas centru tīklu tiešam KSA iniciatīvu atbalstam, un apsvērt iespēju iecelt KSA pārstāvi, kas darbotos līdzīgi MVU pārstāvim Komisijas Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorātā;

52.

iesaka Komisijai veikt padziļinātu Eiropas mēroga pētījumu par dažādiem veidiem, kā MVU varētu piedalīties KSA, un par stimuliem, lai tie brīvprātīgi un patstāvīgi ieviestu KSA principus, kā arī pienācīgi ņemt vērā šajā jomā gūto pieredzi un labu praksi;

53.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos tās paziņojumā par KSA palielināt darba ņēmēju un arodbiedrību dalību KSA un atkārtoti aicina Komisiju un sociālos partnerus pamatoties uz veiksmīgajām sarunām par pašreizējiem 50 starptautiskajiem pamatnolīgumiem un 30 Eiropas pamatnolīgumiem par galvenajiem darba standartiem atsevišķos uzņēmumos vai nozarēs un izmantot to kā pieeju, lai veicinātu uzņēmumu atbildību Eiropā un pasaulē; norāda uz Eiropas darba padomēm, kas ir īpaši piemērotas KSA veicināšanai un it sevišķi darba ņēmēju pamattiesību ievērošanas uzlabošanai starptautiskos uzņēmumos;

54.

uzsver sociālo partneru lomu sieviešu nodarbinātības veicināšanā un diskriminācijas apkarošanā; mudina sociālos partnerus KSA jomā īstenot iniciatīvas, lai palielinātu sieviešu līdzdalību uzņēmumu valdēs, darba padomēs un sociālā dialoga iestādēs;

55.

iesaka turpmākos KSA pētījumus veikt plašāk, nevis kā parastu “KSA uzņēmējdarbības plānu”, pievēršoties saiknei starp konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību makrolīmenī (ES un dalībvalstis), vidējā līmenī (atsevišķas nozares un piegādes ķēdes) un mikrolīmenī (MVU) un šo līmeņu savstarpējai ietekmei, kā arī pašreizējo KSA iniciatīvu ietekmei un iespējamiem KSA principu pārkāpumiem; šajā ziņā atbalsta Eiropas akadēmijas “Uzņēmējdarbība sabiedrībā” vadošo lomu; aicina Komisiju publicēt autoritatīvu ikgadējo ziņojumu par KSA, kas izstrādāts sadarbībā ar neatkarīgiem ekspertiem un pētniekiem, kuri apkopo informāciju par pašreizējo situāciju, apraksta jaunas tendences un sniedz ieteikumus par turpmākajiem pasākumiem;

56.

uzskata, ka KSA politikai joprojām vislielākās ietekmes iespējas ir, izmantojot uzņēmumu globālās piegāžu ķēdes, veicināt atbildīgus uzņēmumu ieguldījumus, lai palīdzētu novērst nabadzību jaunattīstības valstīs, sekmētu pienācīgus darba apstākļus, atbalstītu godīgu tirdzniecību un labu pārvaldību, kā arī mazinātu gadījumus, kad uzņēmumi pārkāpj starptautiskos standartus valstīs, kurās regulatīvais režīms ir vājš vai neeksistē;

57.

aicina Komisiju uzsākt speciālu pētījumu par KSA politiku ietekmi un izvirzīt priekšlikumus, kā palielināt uzņēmumu atbildību un veicināt atbildīgus ieguldījumus;

58.

atzīmē, ka daudzas starptautiskas KSA iniciatīvas ir labi pamatotas un nobriedušas, par ko liecina Globālās ziņošanas iniciatīvas nesen publicētās G3 vadlīnijas, no ANO Globālā pakta saraksta svītrotie 200 uzņēmumi un ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja iecelšana uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā;

59.

pauž vilšanos, ka Komisija paziņojumā, ar ko ievieš partnerību izaugsmei un darbam nepiešķīra lielāku prioritāti globālo iniciatīvu veicināšanai, un aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām attīstīt stratēģisku redzējumu un sniegt ieguldījumu KSA iniciatīvu pilnveidošanā globālā līmenī, kā arī palielināt centienus ievērojamai ES uzņēmumu līdzdalības uzlabošanai šajās iniciatīvās;

60.

aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt un veicināt SDO pamatstandartu ievērošanu kā uzņēmumu KSA faktoru to darbības jomās;

61.

uzskata, ka KSA starptautiskajai dimensijai ir jāstimulē tādu vadlīniju izstrāde, kas veicinātu šāda veida politiku attīstīšanu visā pasaulē;

62.

aicina Komisiju sadarbībā ar citiem attiecīgiem partneriem 2007. gadā organizēt lielu starptautisku iniciatīvu, lai atzīmētu piekto gadadienu pēc pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību panāktās vienošanās īstenot starpvaldību iniciatīvas korporatīvās atbildības jomā;

63.

aicina Komisiju izmantot pieredzi, kas 1990. gados gūta sekmīgajā transatlantiskajā uzņēmumu dialogā par KSA, un organizēt līdzīgu pasākumu starp ES un Japānu;

64.

mudina turpināt attīstīt starptautiskās iniciatīvas saistībā ar Eiropas uzņēmumu ieņēmumu pilnīgu pārredzamību attiecībā uz darbību trešās valstīs, lai atbalstītu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu, darbojoties konfliktu zonās un novērstu lobēšanu, ieskaitot “nolīgumus ar mītnes zemēm”, kurus uzņēmumi izstrādā, lai vājinātu attiecīgo valstu normatīvās prasības vai izvairītos no tām;

65.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un stiprināt ESAO vadlīnijas starptautiskiem uzņēmumiem, it īpaši pārskatot Eiropas nacionālo kontaktpunktu funkcionalitāti un to lomu efektīvā starpniecībā starp ieinteresētajām pusēm, lai atrisinātu konfliktus; aicina izstrādāt Eiropas nacionālo kontaktpunktu paraugu, noskaidrojot labāko praksi attiecībā uz to institucionālo uzbūvi, redzamību, pieejamību visām ieinteresētajām pusēm un sūdzību izskatīšanu; aicina ESAO vadlīniju piemērošanā ieguldījuma definīciju interpretēt plaši, lai nodrošinātu, ka īstenošanas procedūras tiek attiecinātas uz jautājumiem par piegādes ķēdēm;

66.

aicina atbalstīt Globālās ziņošanas iniciatīvas attīstību, uzaicinot vadošos ES uzņēmumus izmantot jauno pieeju tādās nozarēs kā būvniecība, ķīmiskā rūpniecība un lauksamniecība; aicina pastiprināt pētījumus par MVU dalību, lai uzlabotu sniegumu it īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, un izstrādāt ilgtspējības indeksus saistībā ar biržām jaunajos tirgos;

67.

aicina Komisiju turpmāk sadarbības nolīgumos ar jaunattīstības valstīm iekļaut nodaļas par pētniecību, uzraudzību un palīdzību sociālo, humanitāro un vides problēmu novēršanā ES uzņēmumu darbībā un piegādes ķēdēs trešajās valstīs;

68.

principā atzinīgi vērtē Starptautiskajā Standartu organizācijā notiekošās diskusijas par sociālās atbildības standarta izveidi un aicina Eiropas pārstāvjus nodrošināt rezultāta atbilstību starptautiskajiem standartiem un nolīgumiem, kā arī dot iespēju paralēli attīstīt ārēja novērtējuma un sertifikācijas metodes;

69.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un visām šeit minētajām iestādēm un organizācijām.

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010” (COM(2006)0092),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 20. decembra lēmumu 2001/51/EK, ar ko izveido Kopienas Programmu, kura attiecas uz Kopienas pamatstratēģiju dzimumu līdztiesības jomā (2001—2005) (1), un Parlamenta 2002. gada 15. novembra nostāju par šo pašu jautājumu (2),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas juridiskos dokumentus cilvēktiesību, īpaši sieviešu tiesību jomā, īpaši Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kā arī citus ANO instrumentus vardarbības pret sievietēm jomā, piemēram, Vīnes Rīcības plānu un programmu, kas pieņemti 1993. gada 14.—25. jūnijā Vīnē notikušajā Pasaules Cilvēktiesību konferencē, ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada 20. decembra rezolūciju par vardarbības pret sievieti izskaušanu (3), 2004. gada 19. februāra rezolūciju par vardarbības pret sievieti ģimenē izskaušanu (4), 2004. gada 20. decembra rezolūciju par noziegumiem pret sievieti goda vārdā (5), 1998. gada 2. februāra rezolūciju par pasākumiem noziegumu novēršanā un krimināltiesību jomā vardarbības pret sievieti izskaušanai (6),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kas pieņemta 1995. gada 15. septembrī Pekinā notikušajā Ceturtajā pasaules konferencē par sievietēm un Eiropas Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinas platformas (7) uzraudzību, kā arī 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules konferences sievietēm rīcības platformas (Pekina + 10) (8) uzraudzību,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2006. gada 6. jūlija ziņojumu “Visaptverošs pētījums par vardarbības veidiem pret sievietēm” (9),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Sieviešu stāvokļa komisijas 49. sesijas 2005. gada marta galīgo ziņojumu,

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību protokolu par Āfrikas Sieviešu tiesībām, pazīstamu arī kā Maputo Protokolu, kas stājās spēkā 2005. gada 25. novembrī un kurā īpaši minēts visa veida ģenitāliju kropļošanas aizliegums,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobrī pieņemto Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību (10), kas aicina vairāk iesaistīt sievietes bruņotu konfliktu novēršanā un miera veicināšanā;

—

ņemot vērā Komisijas konsultatīvās komitejas par vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem 2003. gada maija ziņojumu par dzimuma dimensijas iekļaušanu valstu budžetos,

—

ņemot vērā Lisabonas Ārkārtas Eiropadomes 2000. gada 23. un 24. marta, Stokholmas 2001. gada 23. un 24. marta, Barselonas 2002. gada 15. un 16. marta, Briseles 2003. gada 20. un 21. marta un Briseles 2004. gada 25. un 26. marta Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 12. jūlija Lēmumu 2005/600/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (11),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Lisabonas stratēģijas nākotni saistībā ar dzimumu līdztiesību (12),

—

ņemot vērā 2004. gada 9. marta rezolūciju par profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanu (13),

—

ņemot vērā 2004. gada 11. februāra rezolūciju par darba laika organizēšanu (grozījums direktīvā 93/104/EK) (14),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 2. februāra rezolūciju par pašreizējo situāciju, apkarojot vardarbību pret sievietēm, un par turpmāko rīcību (15),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 17. janvāra rezolūciju par sieviešu un bērnu, kas ir neaizsargāti pret seksuālo izmantošanu, tirdzniecības apkarošanas stratēģijām (16),

—

ņemot vērā 2006. gada 24. oktobra rezolūciju par sieviešu imigrāciju: imigranšu loma un vieta Eiropas Savienībā (17),

—

ņemot vērā 2005. gada 4. februārī Luksemburgā pieņemto ES ministru kopējo deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko Briseles Eiropas Padome ir apstiprinājusi 2006. gada 23. un 24. martā,

—

ņemot vērā Nāciju sadraudzības pieņemto rīcības plānu dzimumu līdztiesībai 2005—2015,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu Komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A6-0033/2007),

A.

tā kā ANO 1993. gada 25. jūnijā pasaules konferencē pieņemtajā Vīnes deklarācijā nosaka, ka Sieviešu un meiteņu cilvēktiesības ir vispārējo cilvēktiesību neatņemama, integrāla un neatdalāma sastāvdaļa, tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir Eiropas Savienības pamattiesības un pamatprincips, kas atzīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības pamattiesību hartā; tā kā par spīti nozīmīgiem panākumiem šajā jomā, joprojām ir dažāda veida nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm;

B.

tā kā vardarbība pret sievieti ir visizplatītākais cilvēktiesību pārkāpums, kam nav ne ģeogrāfisku, ne ekonomisku, ne sociālu robežu, kā arī par spīti pūliņiem valstu, Kopienas un starptautiskajā līmenī, to sieviešu, kas ir vardarbības upuri, skaits ir satraucošs (18);

C.

tā kā ar terminu “vardarbība pret sievieti” ir jāsaprot jebkura vardarbība, kuras rezultātā publiski vai privāti tiek vai, iespējams, tiks nodarīts fizisks, seksuāls vai psiholoģisks kaitējums vai ciešanas sievietēm, tostarp, draudi pielietot vardarbību, ietekmēšana vai patvaļīga brīvības atņemšana;

D.

tā kā nabadzības risks vairumā gadījumu skar sievietes, tostarp arī tās, kuras strādā (19), un jo īpaši vecākas sievietes, sievietes, kuras ir ģimenes galva nepilnajās ģimenēs, pusaudžu mātes un sievietes, kuras strādā ģimenes uzņēmumos , tāpēc, ka joprojām pastāv diskriminācija, kā arī nevienlīdzība apmācībā, cilvēkiem sniegto pakalpojumu jomā, piekļuvē darbavietām, atbildībā ģimenē, tiesībās uz pensiju, kā arī atšķirības juridiskajā aizsardzībā vai šķiršanās gadījumā, īpaši saistībā ar ekonomiski atkarīgajām sievietēm;

E.

tā kā ES un tās dalībvalstu kultūras un sociālo principu un vērtību kopums, kas ir Eiropas Savienības un dalībvalstu pamats, proti, cilvēktiesību ievērošana, cilvēka cieņa, vienlīdzība, dialogs, solidaritāte un līdzdalība ir visu ES pilsoņu un iedzīvotāju mantojums, kā arī šo vērtību apgūšana ir ES prioritāte, kā arī faktors, kas sniedz ieguldījumu emancipācijā un integrācijā, īpaši attiecībā uz sievietēm un meitenēm, kuras ir izolētas valodas, kultūras vai reliģisku barjeru dēļ;

F.

tā kā vairāk jāapsver dzimuma aspekta iekļaušana valstu budžetos, lai spētu efektīvi pārvaldīt vienādu iespēju politiku, tā kā zināšanas un pieredze Eiropas, reģionālajā vai vietējā līmenī šajā jautājumā ļautu jau tagad nekavējoties to piemērot attiecībā uz Kopienas budžetu un programmām to izstrādes, ieviešanas un novērtēšanas posmā (20);

G.

tā kā Līguma 3. panta 2. punktā, kā arī 13. un 152. pantā noteikta Kopienas loma dzimumu vienlīdzības īstenošanā cilvēku veselības aizsardzības politikā;

H.

tā kā Lisabonas mērķu sasniegšanai saistībā ar sieviešu nodarbinātību turpmākas darbības jāveic atbilstīgi atvērtajai koordinācijas metodei, kas balstīta uz paraugpraksi valstu vai reģionālajā līmenī, īpaši ņemot vērā apmācības politikas un piekļuves nodarbinātībai, apvienošanas politikas, pakalpojumu un sieviešu līdzdalības sekmēšanas lēmumu pieņemšanā mijiedarbību; tā kā šajā kontekstā īpaši jācenšas nodrošināt sociālo un tautsaimniecības kohēziju, izbeigt dalīšanu pēc dzimuma digitālajā jomā, kā arī veicināt sieviešu lomu zinātnē;

I.

tā kā, neskatoties uz Kopienas tiesību aktiem un valstu noteikumiem par vienlīdzīgu darba samaksu, pastāv lielas atšķirības vīriešu un sieviešu darba samaksā, sievietēm ES nopelnot vidēji par 15 % mazāk nekā vīriešiem, atšķirības, kuras samazinās daudz lēnāk nekā atšķirības abu dzimumu nodarbinātības līmenī;

J.

tā kā sievietēm bieži ir mazāks pensijas apmērs nekā vīriešiem vai nu mazākas darba samaksas dēļ, vai tāpēc, ka viņu profesionālā karjera ir īsāka un tikusi pārtraukta tāpēc, ka viņām ir lielāki pienākumi ģimenē;

K.

tā kā ģimenes un darba dzīves apvienošanas politikai jāvēršas gan pie sievietēm, gan vīriešiem, kā arī šai politikai nepieciešama visaptveroša pieeja, kas ņemtu vērā sieviešu diskrimināciju un uzskatītu jauno paaudzi par priekšrocību sabiedrībai kopumā;

L.

tā kā no visa Eiropas iedzīvotāju skaita 52 % ir sievietes, taču šī proporcija neatspoguļojas varas iestādēs, ne piekļuves, ne līdzdalības līmenī; tā kā visas sabiedrības pārstāvniecība kopumā ir faktors, kas stiprina pārvaldību un politikas atbilstību iedzīvotāju gaidām, tā kā turklāt ir vesels komplekss risinājumu valsts līmenī (likumi, vienošanās vai politiskā iniciatīva), lai nodrošinātu sieviešu pārstāvniecību lēmumu pieņemšanas struktūrās;

M.

tā kā stratēģiskā pamata i2010 (Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai 2010), kas piedāvāts Komisijas paziņojumā (COM(2005)0229) mērķis ir cita starpā uzlabot dzīves kvalitāti, izmantojot visu cilvēku līdzdalību informācijas sabiedrībā,

1.

atzīmē Komisijas gribu turpināt stratēģiju iespēju vienlīdzības jomā daudzgadu perspektīvā, jo tā padara iespējamu ilgtermiņa stratēģiju, sekmēt vienlīdzību ES līmenī, taču uzsver, ka ceļvedī nav norādīta Komisijas un dalībvalstu atbildība saistībā ar ieviešanu un pilsoņu informēšanu, kā arī nav norādīts, kāds finansējums tiks piešķirts šo ieteikumu īstenošanai;

2.

atzīst, ka pieeja vienlīdzības veicināšanai ir duāla, tā kā visās politikas jomās ir jāintegrē vienlīdzības aspekts, un tajā pašā laikā jāveic īpaši vienlīdzības veicināšanas pasākumi;

3.

aicina Komisiju noteikt vispārēju pamatu dzimumu līdztiesības politikas un programmu novērtēšanai, tostarp no tās izrietošo valstu politiku; īpaši prasa padziļināti izvērtēt Kopienas pamatstratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā (2000—2005) (21), kā arī direktīvu par iespēju vienlīdzību, īpaši Direktīvas 86/613/EEK (22), Direktīvas 89/391/EEK (23), Direktīvas 92/85/EEK (24), kā arī Direktīvas 2003/41/EK (25) ieviešanas novērtēšanu, lai noteiktu uzticamus statistikas datus, izveidotu šī ceļveža saskaņotu plānošanas, ieviešanas, kontroles un novērtēšanas ciklu; uzskata šjā sakarā, ka drīza Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveide ir nepieciešama pastāvīgai Ceļveža panākumu uzraudzībai;

4.

aicina Komisiju uzskatīt dzimumu līdztiesības politiku ne vien par ES prioritāru pieeju, bet arī jo īpaši par pamatprasību cilvēka tiesību ievērošanas jomā; šai pieejai jāizpaužas sieviešu un bērnu valstu juridiskās aizsardzības pasākumu saskaņošanā un stiprināšanā, īpaši:

kā arī aicina Komisiju:

kā arī aicina dalībvalstis:

5.

aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējoties ratificēt Protokolu par cilvēku tirdzniecības, īpaši tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu, kas papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas 2003. gada Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (viens no Palermo protokoliem) un Eiropas Padomes Konvenciju par pasākumiem pret cilvēku tirdzniecību un īstenot Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļauju, ko izdod trešo valstu valstspiederīgām personām, kuras ir cilvēku tirdzniecības upuri vai kurām ir palīdzēts nelegāli imigrēt un kuras sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (26);

6.

uzskata, ka sieviešu tiesību ievērošana ir ļoti svarīga prasība, tikpat svarīga, cik citu cilvēktiesību ievērošana saistībā ar sarunām par kandidātvalstu pievienošanos; tāpēc prasa Komisijai uzraudzīt un ziņot Eiropas Parlamentam un Padomei datus par diskriminācijas un vardarbības aktiem, kuru upuri šajās valstīs ir sievietes, kā arī aktīvi sekmēt to valstu, kuras ir ceļā uz pievienošanos, aktīvu līdzdalību Kopienas programmās PROGRESS un DAPHNE;

7.

uzsver, ka sieviešu tiesību ievērošanai ir jābūt būtiskam noteikumam ES kaimiņvalstu politikā, ārpolitikā un attīstības politikā; šajā kontekstā:

8.

prasa Komisijai veikt pasākumus, lai nodrošinātu sievietēm tiesības uz veselību, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību; atkārtoti apstiprina, īpaši saistībā ar HIV/AIDS apkarošanu, ka ir ļoti svarīgi paplašināt piekļuvi informācijai par seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī piekļuvi ar veselību saistītajiem pakalpojumiem;

9.

atzīst, ka meitenes ir īpaši pakļautas vardarbībai un diskriminācijai, un prasa, lai tiktu pieliktas lielākas pūles meiteņu aizsardzībai pret visa veida vardarbību, tostarp izvarošanu, seksuālu izmantošanu un piespiedu iesaukšanu armijā, kā arī lai atbalstītu to politiku un programmas, kuru mērķis ir meiteņu tiesību aizsardzība konflikta un pēckonflikta zonās;

10.

prasa Komisijai ievērot savu apņemšanos 2006. gadā nākt klajā ar paziņojumu par Eiropas skatījumu uz dzimumu līdztiesību sadarbībā attīstības jomā;

11.

aicina Komisiju nodrošināt sadarbību starp ES un ANO vienādu iespēju politikas un meiteņu tiesību jautājumos; atkārtoti apliecina, ka ir ļoti svarīgi sekmēt Eiropas, starptautisko, reģionālo un/vai divpusējo, tostarp ANO struktūru, ciešu sadarbību, lai saskaņotu pieeju dzimumu jautājumos sadarbības attīstībai un humānās palīdzības jomā, īpaši stiprinot saikni starp Pekinas un Kairas rīcības programmu, CEDAW un tās Fakultatīvo protokolu, kā arī Tūkstošgades attīstības mērķiem;

12.

prasa Komisijai nodrošināt, ka Āfrikas politika un Āfrikas valstu attīstības stratēģija veicina Maputo Protokola ratifikāciju un īstenošanu visās Āfrikas valstīs, jo īpašu uzmanību pievēršot 5. pantam, kurā nosoda un aizliedz dzimumorgānu visa veida kropļošanu;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt iepriekš minētās ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanu, kā arī 2006. gadā izstrādāt pamatnostādnes integrētai pieejai dzimumu līdztiesībā apmācībā krīžu pārvarēšanā;

14.

prasa dalībvalstīm un Komisijai pieņemt konkrētus pasākumus imigranšu emancipācijai un ekonomiskai un sociālai integrēšanai, īpaši saistībā ar kopējo pamatprogrammu par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, kā arī atbalsta pasākumus valodu apmācībā, izglītošanā par pienākumiem un tiesībām, kas atvasināti no acquis communautaire, starptautiskām konvencijām, no uzņēmējā valstī pastāvošajiem principiem un spēkā esošās likumdošanas (piemēram, poligāmijas aizliegums saistībā ar ģimeņu atkalapvienošanos) un ES pamatvērtībām, izstrādājot īpašas apmācības politiku saistībā ar dzimumu līdztiesību, nediskriminēšanu pēc dzimuma un rīcību, kurā tiek ņemts vērā dzimuma aspekts, izmantojot diskriminācijas izskaušanas programmas saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai un darbavietās, izmantojot atbalstu tādiem imigranšu uzņēmumu projektiem, kuri veicina viņu izcelsmes valstu kultūras bagātību saglabāšanu un izplatīšanu, veidojot un atbalstot līdzdalības publisko telpu imigrantēm, kurā tās aktīvi pārstāvētas;

15.

iesaka dalībvalstīm un Komisijai paredzēt finansējumu tām programmām, kas domātas informācijas izplatīšanai izcelsmes valstīs par prasībām, kas jāievēro pirms imigrantu ierašanās un uzturēšanās Eiropas Savienībā, kā arī par risku imigrējot nelegāli;

16.

aicina Komisiju uzsākt pirmos izpētes projektus par dzimuma aspekta iekļaušanu vispārējā Eiropas Savienības budžetā un Kopienas programmās, īpaši struktūrfondos, Septītajā pamatprogrammā pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (no 2007. līdz 2013. gadam), Kopienas rīcības programmā veselības un patērētāju aizsardzības jomā (no 2007. līdz 2013. gadam) un Kopienas rīcības programmā sabiedrības veselības jomā (no 2003. līdz 2008. gadam); uzskata, ka šajos izpētes projektos jāparedz Eiropas Savienības vispārējā budžeta ietekme uz dzimumu līdztiesību (daudzdimensiju pieeja), kvotu un speciālu atrunu attiecībā uz sievietēm efektivitāte vai arī tiem jābūt sieviešu piedāvātiem projektiem un tajos jāiekļauj to grūtību analīze, ar kurām sastopas sievietes saistībā ar līdzdalību šajās programmās (specifiskā pieeja);

17.

aicina dalībvalstis savās nodarbinātības un sociālās integrācijas rīcības programmās iekļaut vai stiprināt pasākumus, kas domāti piekļuves vienādi cienījamam darba tirgum sekmēšanai sievietēm un vienādai samaksai par vienādu darbu, kā arī sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanai, jaunu nodarbinātības iespēju noteikšanai un sekmēšanai sociālajā un veselības aprūpes, kā arī cilvēkiem un ģimenēm domātu pakalpojumu jomā, kurā nodarbinātas galvenokārt sievietes, uzsverot šo darbu tautsaimniecisko un sociālo nozīmi un paredzot normatīvu pamatu, kas ļauj nodrošināt pakalpojumu kvalitāti, pakalpojumu sniedzēju sociālās tiesības un pašcieņu, kā arī pasākumus nabadzības riska mazināšanai; uzskata — tā kā sociālajā un ekonomikas jomā sievietes ir neizdevīgākā situācijā nekā vīrieši, jo sieviešu bezdarba līmenis ir augstāks un algas ir zemākas — sievietes ir vairāk pakļautas ekspluatācijai,

18.

aicina dalībvalstis īstenot konkrētu stratēģiju sieviešu uzņēmējdarbības palielināšanai, izmantojot, piemēram, IKT iespējas, kā arī pasākumus, lai veicinātu sieviešu uzņēmēju piekļuvi bankas aizdevumiem, jo īpaši attiecībā uz mikrofinansējumu, kā arī pasākumus sieviešu uzņēmēju tīklu atbalstīšanai;

19.

atzīmē, ka dzimumu līdztiesības problēmas, ar kurām ir saskārušās dalībvalstis un ES, turpina saasināties pieaugošas konkurences pasaules ekonomikā un ar to saistītās prasības pēc arvien elastīgāka un mobilāka darbaspēka dēļ; uzsver, ka sievietes vēl joprojām cieš no sociālās, profesionālas un cita veida diskriminācijas, kā arī šādas prasības sievietes ietekmē vairāk nekā vīriešus; uzskata, ka šādu situāciju nedrīkst pieļaut, lai nemazinātu dzimumu līdztiesību un neierobežotu sieviešu reproduktīvās tiesības;

20.

prasa dalībvalstīm norīkot par dzimumu līdztiesību atbildīgo personu valstī saistībā ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu, kuras pienākums ir piedalīties dažādu nacionālo programmu izveidē un pārskatīšanā un kontrolēt to īstenošanu, lai sekmētu dzimuma aspekta iekļaušanu un budžeta izstrādāšanu tajā politikā un mērķos, kas noteikti šajās programmās;

21.

pauž nožēlu par to, ka atšķirība vīriešu un sieviešu darba apmaksā joprojām ir apmēram 15 %; prasa Komisijai pirmām kārtām pārskatīt Direktīvu 75/117/EEK (27) īpaši attiecībā uz punktiem par darba inspekcijām un pieejamajiem palīdzības veidiem diskriminācijas gadījumā; aicina Komisiju arī rīkoties, lai ieviešot šo direktīvu sievietes netiktu diskriminētas tāpēc, ka viņu profesionālā pieredze ir īsāka bērnu audzināšanas dēļ;

22.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem sekmēt tādas politikas izveidi, kas ļautu apvienot ģimenes dzīvi ar darbu, īpaši:

23.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ietekmes analīze uz sieviešu un vīriešu līdztiesību tiek pienācīgi ņemta vērā, pārskatot un izstrādājot EK tiesību aktus, piemēram, Direktīvu 93/104/EK; kā arī atbilstoši rīkoties gadījumos, kad ir iespējama negatīva ietekme kā, piemēram, minētās direktīvas gadījumā; prasa Padomei izbeigt iespēju atkāpties no šīs direktīvas, jo tā sievietes ietekmē negatīvāk nekā vīriešus un viņām ir grūtāk apvienot darbu ar ģimenes dzīvi;

24.

aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas Savienības Somijas prezidentūras organizētās konferences par dzimumu līdztiesību iznākumu, kā arī vīriešu lomu dzimumu līdztiesības īstenošanā;

25.

prasa Komisijai, pamatojoties uz Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta darbiem un datubāzē reģistrētajām izmaiņām saistībā ar lēmuma pieņemšanu (29), novērtēt paraugprakses starptautiskajā, valstu un reģionālajā līmenī, kas ļauj sievietēm piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī turpmāk sekmēt šo lēmumu izplatīšanu un piemērošanu, īpaši atbalstot to sieviešu tīklu, kas iesaistītas lēmumu pieņemšanā;

26.

mudina dalībvalstis izstrādāt un īstenot skaidrus mērķus un grafikus sieviešu līdzdalības palielināšanai lēmumu pieņemšanā un stiprināt viņu pārstāvniecību politiskajā dzīvē;

27.

uzskata par svarīgu veicināt sieviešu dalību zinātnes un pētniecības profesijās; uzskata, ka šim nolūkam ir jāparedz politikas un instrumenti, kas kopā nodrošinātu dzimumu līdzsvaru un izcilību šajās profesijās;

28.

uzskata, ka jāveicina sieviešu dalība zinātniskajās profesijās, īpaši paredzot līguma risinājumus, piemēram, mācību stipendijas vai nepilnu darba laiku, lai palīdzētu apvienot ģimenes dzīvi ar darbu;

29.

uzskata, ka plašsaziņas līdzekļiem jāpublicē pozitīvie piemēri gan par sievietes lomu sabiedrībā un viņas sasniegumiem visās nozarēs, kas ir jāuzsver, lai radītu pozitīvu sievietes tēlu un mudinātu citas sievietes un vīriešus piedalīties dzimumu līdztiesības īstenošanā un ģimenes un darba dzīves apvienošanā, tas lielā mērā palīdzētu apkarot negatīvos stereotipus, ar kuriem saskaras sievietes; tāpēc prasa Komisijai sagatavot pasākumus saistībā ar programmu “Media 2007”, piemēram, lai veicinātu izpratni medijos, izveidojot pastāvīgus konsultēšanās forumus ar konkrētās nozares locekļiem par medijos atspoguļotajiem stereotipiem, kā arī veicināt iespēju vienlīdzību, īpaši lai informētu un veicinātu izpratni jaunu vīriešu un sieviešu vidū;

30.

mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu ar dzimumu saistītus stereotipus, jo īpaši darba tirgū, un lai veicinātu vīriešu dalību nozarēs un amatos, kuros galvenokārt strādā sievietes, piemēram, pamatskolās un aprūpes struktūrās;

31.

mudina Komisiju saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas jaunākajiem spriedumiem iekļaut Ceļvedī transseksuālo personu tiesības un problēmas, ar kurām šīs personas saskaras;

32.

aicina Komisiju izstrādāt integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai un dzimumu līdztiesības apzināšanās mācības komisāriem, augsta līmeņa ierēdņiem un vispārējas vadībzinības mācības Eiropas Savienības ierēdņiem;

33.

aicina Komisiju sekmēt tādu dzimumu līdztiesībai atbilstošu terminu izmantošanu visos oficiālajos ES dokumentos, kā arī mutiskajos tulkojumos visās oficiālajās valodās, kuri būtu saprotami visām iesaistītajām kultūrām;

34.

aicina Eiropas Savienības iestādes un aģentūras veicināt dzimumu līdztiesību administratīvā līmenī un censties sasniegt sieviešu un vīriešu vienlīdzību, pieņemot viņus darbā un ieceļot amatos, it īpaši augsta līmeņa amatos;

35.

prasa Komisijai veltīt atsevišķu gada ziņojuma par sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzību Eiropas Savienībā nodaļu Ceļvedim un šajā nodaļā ziņot par sasniegtajiem panākumiem saistībā ar Ceļvedi;

36.

prasa Komisijai regulāri informēt Eiropas Parlamenta kompetento (-ās) komiteju (-as) par Ceļveža progresa pārraudzību, cita starpā ar publiskiem valstu ziņojumiem;

37.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, kā arī izpildinstitūcijām un vēlētajām institūcijām, kas kompetentas iespēju vienlīdzības jomā vietējā, reģionu un valstu līmenī.

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 18. oktobra Ieteikumu 2005/737/EK par likumīgu mūzikas tiešsaistes pakalpojumu autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārrobežu pārvaldījumu (1) (turpmāk “ieteikums”),

—

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši tā 95. un 151. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas II-77. un II-82. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Konstitūciju Eiropai III-181. pantu,

—

ņemot vērā spēkā esošos starptautiskos nolīgumus saistībā ar tiesībām uz mūziku, jo īpaši 1961. gada 26. oktobra Romas konvenciju par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību, Bernes konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO)1996. gada 20. decembra līgumu par autortiesībām, WIPO1996. gada 20. decembra līgumu par izpildījumu un fonogrammām, kā arī PTO 1994. gada 15. aprīļa nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem,

—

ņemot vērā ES tiesību kopumu (acquis communautaire) autortiesību un blakustiesību jomā saistībā ar tiesībām uz mūziku, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (2), Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīvu 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (3), Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (5),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu par autortiesībām un blakustiesībām informācijas sabiedrībā (COM(1995)0382),

—

ņemot vērā tā 2003. gada 15. maija rezolūciju par audiovizuālo izpildītāju aizsardzību (6),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 15. janvāra rezolūciju par Kopienas pamatnoteikumiem attiecībā uz kolektīvā pārvaldījuma biedrībām autortiesību un blakustiesību jomā (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 16. aprīļa paziņojumu par autortiesību un blakustiesību pārvaldījumu iekšējā tirgū (COM(2004)0261),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 5. jūlija rezolūciju par Kopienas Lisabonas programmas īstenošanu: pētniecības un inovāciju sekmēšana — ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai: kopēja nostāja (8),

—

ņemot vērā tā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par vārda brīvību internetā (9),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A6-0053/2007),

A.

tā kā Komisija pirms šā ieteikuma pieņemšanas neuzsāka plašu un rūpīgu apspriešanās procesu ar ieinteresētajām pusēm un ar Eiropas Parlamentu; tā kā ir jāapspriežas ar visu veidu tiesību īpašniekiem attiecībā uz jebkurām reglamentējošām darbībām šajā jomā, lai nodrošinātu viņu interešu taisnīgu un proporcionālu pārstāvību;

B.

tā kā Komisijas bezdarbība attiecībā uz Eiropas Parlamenta oficiālu iesaistīšanu ir nepieņemama, jo īpaši ņemot vērā Parlamenta iepriekšminēto 2004. gada 15. janvāra rezolūciju un to, ka ieteikums acīmredzami attiecas ne tikai uz pastāvošo noteikumu interpretāciju un papildināšanu;

C.

tā kā tika izvēlēta tiesiski nesaistoša (soft law) pieeja, iepriekš neapspriežoties ar Parlamentu un Padomi un tos oficiāli neiesaistot, tādējādi apejot demokrātisko procesu, jo īpaši tāpēc, ka uzsāktā iniciatīva jau ir ietekmējusi tirgū pieņemtos lēmumus, kaitējot, iespējams, konkurencei un kultūras daudzveidībai;

D.

tā kā šā ieteikuma mērķis ir reglamentēt tikai mūzikas ierakstu pārdošanu tiešsaistē, tomēr to varētu — ņemot vērā tā nenoteikto formulējumu — piemērot attiecībā arī uz citiem tiešsaistes pakalpojumiem (piemēram, raidpakalpojumiem), kas ietver mūzikas ierakstus; tā kā nenoteiktība, kas tā rezultātā rodas saistībā ar dažādu licencēšanas sistēmu piemērojamību, izraisa juridisku neskaidrību un rada īpaši nelabvēlīgus apstākļus tiešsaistes raidpakalopjumiem;

E.

tā kā pastāv risks, ka tiesību īpašnieki, kas ievērotu ieteikumu attiecībā uz viņu interaktīvās tiešsaistes tiesībām, atņemtu vietējiem tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem citas tiesības (piemēram, ar raidīšanu ēterā saistītas tiesības), tādējādi liedzot lietotājiem iegādāties no viena un tā paša tiesību kolektīvā pārvaldītāja tiesības izmantot dažādotu repertuāru;

F.

tā kā nav pieļaujams, ka Komisija plāno pieņemt ieteikumu par pastāvošo sistēmu, kas paredz taisnīgu atlīdzību par kopēšanu personiskām vajadzībām, kā tas noteikts Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, tādejādi vēl vienu reizi apejot demokrātisko procesu, kas piemērojams, reglamentējot autortiesības un blakustiesības;

G.

tā kā ir būtiski izvairīties no iespējamiem draudiem un izveidot saprātīgu līdzsvaru starp dažādu iesaistīto pušu tiesībām un interesēm;

H.

tā kā mūzika nav patēriņa priekšmets un tiesību kolektīvie pārvaldītāji galvenokārt ir bezpeļņas organizācijas, un tā kā tādas sistēmas ieviešana, kuras pamatā būtu regulēta konkurence, atbilstu tiesību īpašnieku interesēm un veicinātu kultūras daudzveidību un radošumu;

I.

tā kā valsts līmeņa tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem arī turpmāk vajadzētu ieņemt būtisku vietu atbalsta sniegšanā, lai veicinātu jaunus un pie mazākuma piederošos tiesību īpašniekus, kultūras daudzveidību, radošumu un vietējos repertuārus, un šim mērķim tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem vajadzētu saglabāt tiesības veikt atskaitījumus kultūras mērķiem;

J.

tā kā esošajam valsts līmeņa tiesību kolektīvo pārvaldītāju tīklam ir svarīga nozīme finansiālā atbalsta sniegšanā, lai veicinātu jaunu un minoritāšu repertuāru Eiropā, un tā kā nedrīkst pieļaut šā tīkla zaudēšanu;

K.

tā kā autortiesību un blakustiesību kolektīvās pārvaldības lielāka, bet tomēr regulēta konkurence tiešsaistes mūzikas nozarē var būt izdevīga visām pusēm un stiprināt kultūras daudzveidību ar noteikumu, ka šī konkurence ir godīga un pārredzama un attiecas tikai uz minēto pakalpojumu sniegšanas kvalitāti un cenu, neietekmējot tiesību vērtību;

L.

tā kā pastāv bažas par ieteikuma atsevišķu noteikumu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz vietējiem repertuāriem un kultūras daudzveidību, jo šie noteikumi varētu būt saistīti ar risku sekmēt tiesību koncentrēšanos lielāko tiesību kolektīvo pārvaldītāju rokās, un tā kā jebkura iniciatīva, kuras mērķis ir konkurences ieviešana starp tiesību pārvaldītājiem, lai tādējādi piesaistītu vislielāko peļņu nesošos tiesību īpašniekus, ir jānovērtē un jāapsver, ņemot vērā šādas pieejas nelabvēlīgu ietekmi uz mazākiem tiesību īpašniekiem, maziem un vidējiem tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem, kā arī uz kultūras daudzveidību;

M.

tā kā tiesību īpašnieku un lietotāju iespējām izvēlēties tiesību kolektīvo pārvaldītāju neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī tie atrodas:

N.

tā kā ir jāsaglabā esošā savstarpējo līgumu un autoratlīdzības savstarpējās iekasēšanas sistēma, lai tādējādi ieviestu konkurenci, pamatojoties uz tiesību kolektīvo pārvaldītāju piedāvāto pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti, kā arī administratīvo izmaksu procentuālo daļu, un lai lietotājiem, kas iesaistīti mūzikas ierakstu tiešsaistes pārdošanā, licences tiktu piešķirtas, pamatojoties uz tarifiem, ko piemēro valstī, kur konkrētais lietotājs autortiesības izmantos, un tā kā dalībvalstīm saskaņā Direktīvas 93/83/EEK par satelītu apraidi un kabeļu retranslāciju noteikumiem attiecībā uz pārrobežu apraidi vajadzētu radīt juridisko noteiktību tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kas nenodarbojas ar mūzikas tiešsaistes pārdošanu, un nodrošināt, ka šādi lietotāji var iesniegt prasības, lai saņemtu tiesību aktos noteiktās nepieciešamās piekrišanas, un pienācīgi maksāt visām tiesību īpašnieku kategorijām taisnīgu autoratlīdzību, balstoties uz taisnīgiem, saprātīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem;

O.

tā kā savstarpējas pārstāvības līgumu sistēma ir jāsaglabā, jo tā dod visiem komerclietotājiem un individuālajiem lietotājiem vienlīdzīgas piekļuves iespējas pasaules repertuāram bez jebkādas diskriminācijas, nodrošina labāku tiesību īpašnieku aizsardzību, garantē patiesu kultūras daudzveidību un veicina taisnīgu konkurenci iekšēja tirgū;

P.

tā kā tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem jābūt tiesīgiem brīvi pieņemt lēmumu piešķirt licences Eiropas un daudzrepertuāru pārrobežu un tiešsaistes izmantošanai, kā arī izmantošanai mobilajā telefonijā un citos digitālajos tīklos, ja to stāvoklis ļauj pienācīgi kontrolēt ar licenci piešķirto tiesību lietošanu, un tā kā šādas daudzteritoriju licences vajadzētu piešķirt, pamatojoties uz noteikumiem, vienošanās par kuriem tiek panākta godīgā ceļā, nepieļaujot diskrimināciju lietotāju starpā un nodrošinot sadarbspēju starp dažādām tehnoloģiskajām platformām tā, lai tiesību kolektīvo pārvaldītāju licencēšanas paņēmieni tādējādi neizraisītu konkurences kropļojumus starp dažādiem tiesību lietotājiem un dažādiem tehnoloģisko pārraižu veidiem, kas nav sadarbspējīgi;

Q.

tā kā galvenajam jautājumam tiesību kolektīvo pārvaldītāju ciešajā sadarbībā jābūt tādas pilna apjoma apkalpošanas sistēmas pastāvēšanai, saskaņā ar kuru komerclietotāji var iegūt licences pasaules repertuāram attiecībā uz tiem vajadzīgo teritoriju, vienlaicīgi nodrošinot arī tiesību īpašnieku augsta līmeņa aizsardzību, ko var panākt, nepieļaujot iespējas izvēlēties izdevīgāko pārvaldītāju (lietotāji sameklē tiesību kolektīvo pārvaldītāju, kas piedāvā vislētāko licenci); tā kā pilna apjoma apkalpošanas sistēmas nodrošināšanas nolūkos ir jāsaglabā esošā sistēma, kas paredz savstarpēju autoratlīdzības iekasēšanu, turklāt papildu tam ir jāgarantē tiesību īpašnieku augsta līmeņa aizsardzība, lai tādējādi nepieļautu ienākumu samazināšanos veicinošus faktorus, tajā pašā laikā nodrošinot, ka netiek piešķirtas nevēlamas ekskluzīvas pilnvaras, kuras nelabvēlīgi ietekmē godīgu konkurenci;

R.

tā kā, īpaši ņemot vērā monopola stāvokļa iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešama tiesību kolektīvo pārvaldītāju labāka vadība, nodrošinot lielāku solidaritāti, pārredzamību, nediskriminēšanu, katras tiesību īpašnieku kategorijas godīgu un līdzsvarotu pārstāvību, kā arī noteikumus par atskaitīšanās pienākumu apvienojumā ar atbilstošiem kontroles mehānismiem dalībvalstīs; tā kā tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem vajadzētu sniegt savus pakalpojumus, pamatojoties uz trim galvenajiem principiem: efektivitāti, taisnīgumu un pārredzamību;

S.

tā kā vienmēr, kad tiesības pārvalda kolektīvi, dalībvalstīs jāievieš objektīvi un efektīvi strīdu izšķiršanas mehānismi, lai nodrošinātu, ka tiesību īpašniekiem un lietotājiem ir pieejami strīdu izšķiršanas līdzekļi, neierobežojot neviena pārsūdzības tiesības, un tā kā, ņemot vērā iepriekšminēto, dalībvalstīs attiecībā uz visām ieinteresētajām pusēm jāievieš taisnīgi, objektīvi un efektīvi strīdu izšķiršanas mehānismi;

T.

tā kā Komisijai, pilnībā ņemot vērā kultūras, ekonomiskos un sociālos aspektus, jāveic detalizēts ietekmes novērtējums, balstoties uz precīziem un pilnīgiem datiem par nolīgumu un pasākumu izstrādi un ieviešanu, lai tādejādi uzlabotu iespējamos rezultātus un novērtētu riskus saistībā ar daudzteritoriju un daudzrepertuāru licencēšanu tiešsaistes pakalpojumu jomā;

U.

tā ka ir nepieciešami vienoti mehānismi un salīdzināmi parametri, kā arī tiesību kolektīvo pārvaldītāju darbības jomu saskaņošana, lai tādējādi uzlabotu sadarbību starp tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem un ņemtu vērā informācijas sabiedrības attīstību;

V.

tā kā ir vēlami jebkāda veida pasākumi, kas vērsti uz to, lai rosinātu konkurenci iekšējā tirgū un veicinātu Eiropas muzikālo darbu starptautisku izplatīšanu neatkarīgi no tā, kurš tiesību kolektīvais pārvaldītājs pārvalda autortiesības, paturot prātā, ka attieksmei pret ikvienu repertuāru jābūt vienlīdzīgai, neatkarīgi no tā, vai tas ir plaši pazīstams vai ne;

W.

tā kā, lai gan ieteikumam ir jāattiecas tikai uz mūzikas ierakstu pārdošanu tiešsaistē, tā plašā formulējuma dēļ tas attiecas arī uz citiem tiešsaistes pakalpojumiem (piemēram, raidorganizāciju pakalpojumiem), kuros ietilpst arī mūzika no tādiem ierakstiem, bet kurus nelabvēlīgi ietekmētu ieteikuma radītā juridiskā nenoteiktība attiecībā uz to, kāds licencēšanas režīms ir piemērojams, un tā ka tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas piemērojami iekšējā tirgū, ir jāveicina atvērtība un sadarbspēja, lai tādējādi aizsargātu patērētājus un tiesību īpašniekus;

X.

tā kā autortiesību un blakustiesību kolektīvās pārvaldības lielāka konkurence mūzikas industrijā var aizsargāt autoru stāvokli Eiropā (tostarp vietējos autorus un minoritāšu repertuāru) un veicināt kultūras daudzveidību Eiropā, ja vien šī konkurence ir taisnīga un pārredzama un notiek pareizos apstākļos;

Y.

tā ka Komisijai jāveic attiecīgo iniciatīvu novērtējums, lai nodrošinātu nepārtrauktu un plašu sabiedrības piekļuvi repertuāriem, tostarp vietējiem un nelieliem repertuāriem, atbilstīgi UNESCO Konvencijai par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, ņemot vērā digitālā laikmeta īpatnības, kā arī tiešo un netiešo ietekmi, kāda tām būs attiecībā uz autoru vispārējo stāvokli un kultūras daudzveidību,

1.

aicina Komisiju precizēt, ka 2005. gada ieteikums attiecas tikai uz mūzikas ierakstu pārdošanu tiešsaistē un pēc iespējas ātrāk un pēc nopietnām apspriedēm ar ieinteresētajām pusēm iesniegt priekšlikumu par elastīgu pamatdirektīvu, ko Parlamentam un Padomei jāpieņem koplēmuma procedūras rezultātā, ar mērķi regulēt autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldību saistībā ar pārrobežu tiešsaistes mūzikas pakalpojumiem, ņemot vērā digitāla laikmeta īpatnības un aizsargājot Eiropas kultūras daudzveidību, kā arī nelielos tiesību īpašniekus un vietējo repertuāru, ievērojot vienādas attieksmes principu;

2.

uzsver, ka Komisijas konsultāciju ar ieinteresētajām pusēm pamatam jābūt pēc iespējas plašākam, diskusijā iekļaujot visas citas iespējas un neaprobežojoties tikai ar tām, kas izklāstītas ieteikumā un Komisijas 2005. gada 7. jūlija iekšēja darba dokumentā “Pētījums par Komisijas iniciatīvu attiecībā uz autortiesību pārrobežu kolektīvu pārvaldību”;

3.

saprot un atbalsta noteikumus attiecībā uz tiesību īpašniekiem sniegto iespēju izvēlēties tiesību kolektīvo pārvaldītāju, noteikt uzticēto tiešsaistes tiesību apjomu un to teritoriālo darbības jomu, kā arī tiesības atsaukt tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem piešķirtās tiesības vai nodot tās citiem tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem, un uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā tiesību kolektīvo pārvaldītāju sadarbības efektivitāti, lai aizsargātu mazāku un vietējo tiesību īpašnieku intereses un tādējādi nodrošinātu kultūras daudzveidību;

4.

turklāt uzskata, ka autoru intereses un tādējādi arī kultūras daudzveidība Eiropā vislabāk tiks nodrošināta, ieviešot taisnīgu un pārredzamu konkurētspējīgu sistēmu, kura ļaus izvairīties no faktoriem, kas veicina autoru ienākumu samazināšanos;

5.

aicina dalībvalstis un tiesību kolektīvos pārvaldītājus nodrošināt visu tiesību īpašnieku kategoriju taisnīgu pārstāvību tiesību kolektīvajā pārvaldībā un tādējādi viņu proporcionālu līdzdalību iekšējā lēmumu pieņemšanas procesā;

6.

uzsver, ka ieteiktajai direktīvai nevajadzētu nekādā veidā nelabvēlīgi ietekmēt radošo uzņēmumu konkurētspēju, tiesību kolektīvo pārvaldītāju sniegto pakalpojumu efektivitāti vai lietotāju uzņēmumu, jo īpaši nelielo tiesību īpašnieku un lietotāju, konkurētspēju, un šai direktīvai vajadzētu:

7.

turklāt uzskata, ka, lai nodrošinātu pilnīgu un neierobežotu savstarpīguma sistēmas darbību, kā rezultātā labumu gūtu visi tiesību īpašnieki, ir būtiski svarīgi aizliegt jebkāda veida ekskluzīvas pilnvaras starp nozīmīgākajiem tiesību īpašniekiem un tiesību kolektīvajiem pārvaldītājiem attiecībā uz autoratlīdzības tiešu iekasēšanu visās dalībvalstīs, jo tas izraisītu strauju valsts līmeņa tiesību kolektīvo pārvaldītāju izzušanu un negatīvi ietekmētu minoritāšu repertuāru stāvokli, kā arī mazinātu kultūras daudzveidību Eiropā;

8.

atbalsta ideju, ka ikvienam tiesību kolektīvajam pārvaldītājam jābūt tiesīgam brīvi piešķirt komerclietotājiem Eiropas un daudzrepertuāra licences izmantošanai tiešsaistē (tostarp izmantošanai mobilajā telefonijā), pamatojoties uz taisnīgiem noteikumiem, par kuriem vienošanās panākta katrā atsevišķā gadījumā, un nediskriminējot lietotājus; aicina Komisiju novērtēt vispārēju licenču piešķiršanas pakalpojumiem tiešsaistē ietekmi, kā arī sekas attiecībā uz autoru ekonomisko un sociālo stāvokli;

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.