Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document C2007/183/77

    Lieta T-215/07: Prasība, kas celta 2007. gada 22. jūnijā — Donnici /Parlaments

    OV C 183, 4.8.2007, p. 40–41 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

    4.8.2007   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 183/40


    Prasība, kas celta 2007. gada 22. jūnijā — Donnici/Parlaments

    (Lieta T-215/07)

    (2007/C 183/77)

    Tiesvedības valoda — itāļu

    Lietas dalībnieki

    Prasītājs: Beniamino Donnici (pārstāvji — M. Sanino, G. Roberti, I. Perego, P. Salvatore, advokāti)

    Atbildētājs: Eiropas Parlaments

    Prasītāja prasījumi:

    atcelt Eiropas Parlamenta 2007. gada 24. maija lēmumu par prasītāja pilnvaru pārbaudi;

    atzīt par prettiesisku atbilstoši EK līguma 241. pantam Eiropas Parlamenta Iekšējā reglamenta 3. panta 5. punktu;

    piespriest atbildētāju atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

    Pamati un galvenie argumenti

    Apstrīdētais lēmumus šajā lietā par spēkā neesošu atzina Eiropas Parlamenta deputāta Beniamino Donnici mandātu, par kura ievēlēšanu paziņoja atbildīgā valsts iestāde, un apstiprināja par spēkā esošu Achille Occhetto mandātu.

    Šajā sakarā jānorāda, ka Itālijas Consiglio di Stato [Valsts padome] ar spriedumu, kuram ir res judicata spēks, atcēla Achille Occhetto pasludināšanu par Eiropas Parlamenta deputātu.

    Šo apgalvojumu atbalstam prasītājs norāda, ka Eiropas Parlaments:

    nebija tiesīgs lemt par Eiropas Parlamenta deputāta mandāta, kas piešķirts Beniamino Donnici, spēkā esamību;

    pārkāpa 1976. gada Akta 12. pantu, kas neatļauj apšaubīt valsts iestāžu lēmumus, kuri pieņemti par to kompetencē esošajām jomām;

    kļūdaini piemēroja Iekšējā reglamenta 3. panta 5. punktu, kuru prasītājs uzskata par prettiesisku tiktāl, ciktāl tā ir pretēja ar 1976. gada Aktu. Iekšējais reglaments kā atvasināta tiesību norma nevar per se piešķirt Eiropas Parlamentam tādas kompetences, kuras nav paredzētas Aktā;

    kļūdaini uzskatīja, ka ir pārkāpts 1976. gada Akta 6. pants un tāpat pārkāpa res judicata principu, “nepiemērojot” spriedumus, kuri jau bija galīgi un kurus valsts tiesas bija pasludinājušas attiecīgajā lietā;

    nav atbilstoši pamatojis apstrīdēto lēmumu un it īpaši nav paskaidrojis iemeslus, kādēļ tas nav ņēmis vērā pretēju atzinumu, kuru šajā sakarā sniedza tā Juridiskais dienests.


    Top