Apelācija, ko 2006. gada 5. aprīlī ierosinājušas Stadtwerke Schwäbisch Hall GmbH, Stadtwerke Tübingen GmbH, Stadtwerke Uelzen GmbH par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā T-92/02 Stadtwerke Schwäbisch Hall GmbH, Stadtwerke Tübingen GmbH, Stadtwerke Uelzen GmbH pret Eiropas Kopienu Komisiju, E.ON Kernkraft GmbH, RWE Power AG, EnBW Energie Baden-Württemberg AG, Hamburgische Electricitäts-Werke AG

(Lieta C-176/06 P)

(2006/C 131/66)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Stadtwerke Schwäbisch Hall GmbH, Stadtwerke Tübingen GmbH, Stadtwerke Uelzen GmbH (pārstāvji — D. Fouquet un P. Becker, advokāti)

Pārējie procesa dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, E.ON Kernkraft GmbH, RWE Power AG, EnBW Energie Baden-Württemberg AG, Hamburgische Electricitäts-Werke AG

Prasītāju prasījumi:

Pakārtoti:

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu apelāciju apelācijas iesniedzējas vēršas pret Pirmās instances tiesas spriedumu, kurā Komisijas atzinums par to, ka uzkrājumu nodokļu termiņu Vācijas Federatīvajā Republikā esošo atomenerģijas staciju turpmākai neuzturēšanai un apstādināšanai nevar uzskatīt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir atzīts kā juridiski pamatots. Apelācijas pamatošanai tās atsaucas uz procesuālo un materiālo tiesību normu pārkāpumiem.

Neskatoties uz acīmredzamām juridiskām grūtībām un īpašo nozīmi, Pirmās instances tiesa, nepastāvot īpašiem apstākļiem, lietu no izskatīšanas pirmā palātā paplašinātā sastāvā novirzīja [izskatīšanai] ceturtajai palātai trīs tiesnešu sastāvā. Ar šo nepamatoto lietas novirzīšanu pēc vairāku gadu ilga procesa turpināšanās uz palātu ar mazāku sastāvu ir pārkāptas apelācijas iesniedzēju tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā.

Pirmās instances tiesa nav nošķīrusi prasības valsts atbalsta esamībai no prasībām, lai aizsāktu formālu galvenās pārbaudes procesu. Tā kā šajā gadījumā, pārbaudot, vai atbalsta esamība ir saderīga ar Kopējo tirgu, pastāvēja faktiskas un juridiskas grūtības attiecībā uz valsts iestāšanās garantiju, pietiekamu apstādināšanas un turpmākas neuzturēšanas konkretizēšanu, kā arī uz konkrētām uzkrājumu summām, nodokļu priekšrocībām un kopējām apstādināšanas izmaksām, Komisijai nebija tiesību aprobežoties tikai ar iepriekšēju pārbaudi. Vēl jo vairāk šajā gadījumā tai bija pienākums aizsākt formālo pārbaudes procesa stadiju.

Tiesa arī nav pareizi novērtējusi Vācijas tiesiskā regulējuma par uzkrājumiem selektivitāti. Tā nav pamanījusi, ka uzkrājumu neaplikšana ar nodokli atomenerģētikas nozarē ir izņēmums no vispārējām nodokļu tiesību normām. Šis izņēmums tomēr ir pieņemams tad, ja nākotnes saistības ir noteiktas pietiekami konkrēti. Šajā gadījumā tas tā nav: kritēriji saistībā ar apstādināšanas brīdi, ar apstādināšanu saistītajiem pienākumiem, kā arī noteikumu neievērošanas sekām nekādā gadījumā netika noteikti pietiekamā apmērā. Pat arī tad, ja de iure varētu konstatēt atbalsta selektivitāti, pasākums būtu pretrunā ar tiesībām par atbalstu, ja šis pasākums ir piemērots, lai noteiktiem uzņēmumiem piešķirtu priekšrocības. Ar liberalizācijas direktīvu elektrības iekšējā tirgū no dalībvalstīm tiek prasīts izskaust diskrimināciju un konkurences traucējumus. Tomēr Tiesa turpretī nav konstatējusi, ka Federālās valdības pienākums bija mainīt Vācijas praksi attiecībā uz uzkrājumiem, ar ko, pastāvot selektīvam atbalstam atsevišķos ekonomikas sektoros, tiešā veidā tiek pārkāpta direktīva un effet utile princips.

Visbeidzot, apelācijas iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā spriedumā tām nepamatoti ir piespriests atlīdzināt ieinteresētām personām radušos izdevumus. Tā kā ieinteresētās personas ir iestājušās vēlā procesa stadijā, kad jau bija iesniegti visi būtiskākie [procesuālie] dokumenti, tās atbildētājas iesniegtie dokumenti neietekmē. Šī situācija attaisno prasītāju uzņemšanos atlīdzināt izdevumus daļēji.

(1)  OV Nr. C 74, 15. lpp.