EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document C2006/010/23
Case C-389/05: Action brought on 27 October 2005 by the Commission of the European Communities against the French Republic
Lieta C-389/05: Prasība pret Francijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 27. oktobrī
Lieta C-389/05: Prasība pret Francijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 27. oktobrī
OV C 10, 14.1.2006, p. 12–12
(ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, NL, PL, PT, SK, SL, FI, SV)
|
14.1.2006 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 10/12 |
Prasība pret Francijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 27. oktobrī
(Lieta C-389/05)
(2006/C 10/23)
tiesvedības valoda — franču
Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 27. oktobrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Francijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv A. Bordes, pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā.
Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
|
1) |
atzīt, ka, paredzot, ka darbības saistībā ar govju mākslīgo apsēklošanu var veikt tikai Francijā apstiprināti “apsēklošanas centri”, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. un 49. pants; |
|
2) |
piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
EKL 43. un 49. pantā ir attiecīgi paredzētas tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība. 46. pantā turklāt ir noteikts, ka šajos pantos izvirzītie priekšnoteikumi un saskaņā ar tiem veiktie pasākumi neliedz piemērot tādus dalībvalsts tiesību aktus, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu. Tomēr šajā lietā strīds nav par minēto normu, jo Komisijas iebildums neattiecas uz īpašu režīmu, kas paredzēts pārējo dalībvalstu pilsoņiem, kuri vēlas sniegt ar mākslīgo apsēklošanu saistītus pakalpojumus Francijā, bet gan uz to, ka šiem Kopienas pilsoņiem de jure un de facto nav iespējams sākt šīs darbības, jo Francijā attiecībā uz to veikšanu ar divām Francijas tiesību aktu normām “apsēklošanas centriem” ir nodibināts monopols.
Francijā uz pakalpojumiem, kas saistīti ar mākslīgo apsēklošanu, attiecas faktisks un juridisks “apsēklošanas centru” monopols, kas liedz citu dalībvalstu uzņēmējiem, kuri sniedz minētos pakalpojumus, sākt minētās darbības, vai nu pamatojoties uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, vai arī pakalpojumu sniegšanas brīvību. Francijas iestādes norāda uz veselības apsvērumiem, kas pēc šo iestāžu uzskatiem var būt par pamatu tam, lai pieņemtu vai atstātu spēkā valsts tiesību aktus, kuri rada tādus ierobežojumus, ka abas Līgumā paredzētās tiesības faktiski zūd, kaut arī Komisija, pirmkārt, apstrīd norādītā pamatojuma pieņemamību un, otrkārt, uzskata, ka šo ierobežojumu raksturs jebkurā gadījumā nav samērīgs ar veselības apsvērumiem, kas norādīti kā galvenais šo ierobežojumu pamatojums.