—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 5. novembra rīkojumu lietā T-1194/23 APC Europe u.c./Komisija;

—

nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par prasītāju prasījumiem atcelt apstrīdēto aktu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: LESD 263. panta pārkāpums un nepareiza interpretācija; nav lemts par kādas prasības daļas pieņemamību; apstrīdētā akta satura un apelācijas sūdzības iesniedzēju pausto argumentu sagrozīšana; pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde; Regulas Nr. 178/2002 7. panta 2. punkta otrā teikuma pārkāpums un nepareiza interpretācija; tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpums.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā norāda, ka, nelemjot par prasības pieņemamību daļā, kas bija vērsta pret Komisijas lēmumu nepārskatīt attiecīgo absolūto aizliegumu, ņemot vērā jaunos pieejamos zinātniskos pierādījumus, jo šādā veidā Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 178/2002 7. panta 2. punkta otrajā teikumā noteikto pienākumu rīkoties saprātīgā termiņā, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 263. pantu, Regulas Nr. 178/2002 7. panta 2. punkta otro teikumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un Pamattiesību hartas 47. pantu un pieļāvusi citas tiesību kļūdas, un sagrozījusi apstrīdētā akta saturu un dažus apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentus. Pamats ir sadalīts 3 daļās: pirmajā, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru par vajadzību pārbaudīt attiecīgā akta “būtību”, ir norādīts uz to, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par prasības pieņemamību daļā, kura bija vērsta pret iepriekš minēto Komisijas lēmumu; otrajā – uz to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā minētās iestādes pilnvaras un pienākumus un it īpaši saistošās kompetences situāciju, kādā tā bija, lai pārskatītu vai nepārskatītu aizliegumu; trešā – uz to, ka nav lemts par attiecīgā lēmuma saistošajām juridiskajām sekām.

2.

Otrais pamats: LESD 263. panta, Regulas Nr. 999/2001 23. un 24. panta, kas aplūkoti kopā ar minētās regulas 20. apsvērumu un Regulas Nr. 178/2002 5. panta 2. punktu un 7. panta 2. punktu, kā arī atbilstošajiem pēdējās minētās regulas apsvērumiem, pārkāpums un nepareiza interpretācija; lēmuma nepieņemšana par izšķirošiem jautājumiem; apstrīdētā akta satura un apelācijas sūdzības iesniedzēju pausto argumentu sagrozīšana; pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde; Regulas Nr. 178/2002 8.a, 8.b un 8.c panta pārkāpums un nepareiza interpretācija; tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpums.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas īsumā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi un nepareizi interpretējusi LESD 263. pantu, Regulas Nr. 999/2001 23. un 24. pantu, kas aplūkoti kopā ar Regulu Nr. 178/2002, kā arī Regulas Nr. 178/2002 8.a, 8.b un 8.c pantu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un Pamattiesību hartas 47. pantu, sagrozot arī apstrīdētā akta saturu un pieļaujot citas tiesību kļūdas, uzskatīdama, ka apstrīdētais akts ir tikai nostājas paušana par tīri sagatavojošu aktu, un atzīdama, ka Komisijai joprojām ir iespēja pārskatīt aizliegumus dzīvnieku barības jomā, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējām – kas ir sabiedrības, kurām ir piemērojams aizliegums, kas ir spēkā pārmērīgi ilgu laiku –, ja iestāde nav izpildījusi pienākumu veikt pārskatīšanu saprātīgā termiņā, nav nekādu tiesību lūgt sākt regulatīvo kontroles procedūru aizlieguma grozīšanai vai atsaukšanai un nav nekādu procesuālo garantiju šādas procedūras ietvaros. Pamats ir sadalīts četrās daļās. Pirmajā daļā tiek kritizēts pārsūdzētais rīkojums, ciktāl – pārkāpjot LESD 263. pantu un pamatojoties uz nepareizu Regulas Nr. 999/2001 22. un 23. panta interpretāciju, kas veikta izolēti no konteksta un neņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru – tajā ir atzīts, ka apstrīdētais akts ir tikai nostājas paušana par vienkāršu starpposma un sagatavojošu aktu. Ar otro daļu tiek norādīts, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par juridiskajām sekām, ko radījušas Komisijas paustās nostājas, kuras ietvertas apstrīdētajā aktā. Trešajā daļā tiek norādīts uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatīdama, ka pēc analoģijas ir piemērojama pārsūdzētajā rīkojumā minētā judikatūra, un katrā ziņā no šīs judikatūras neizdarīdama vajadzīgos secinājumus par prasības pieņemamību, tādējādi pārkāpdama LESD 263. pantu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un Hartas 47. pantu, kas aplūkoti arī kopā ar Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantu. Visbeidzot ceturtajā daļā tiek norādīts uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, atzīdama, ka tiesības, kas dzīvnieku barības nozares uzņēmumiem atzītas Regulas Nr. 178/2002 8.a, 8.b un 8.c pantā, neveido procesuālas garantijas gadījumā, kad tiek pārskatīts aizliegums, kurš noteikts ar Regulu Nr. 999/2001.