1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Direktīvas 2008/115/EK ( 2 ) 15. panta 2. punktu, Direktīvas 2013/33/ES ( 3 ) 9. panta 3. punkta otro daļu, kā arī Regulas Nr. 604/2013 ( 4 ) 28. panta 4. punktu (turpmāk tekstā – “atbilstošās tiesību normas”) kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. un 47. pantu.

2.

Ar šīm atbilstošajām Savienības atvasināto tiesību normām – uz kurām attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu – šajā tiesību jomā tiek īstenots princips, saskaņā ar kuru, ja izrādās, ka aizturēšanas likumības nosacījumi nav vai vairs nav izpildīti, aizturētais trešās valsts valstspiederīgais nekavējoties jāatbrīvo ( 5 ).

3.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp trešās valsts valstspiederīgo C, pret kuru ir uzsākta atgriešanas procedūra, un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par nepārtrauktas aizturēšanas, pamatojoties uz diviem secīgiem šīs iestādes veiktiem aizturēšanas pasākumiem, likumību.

4.

Precīzāk, Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa, jautā, vai saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām pārkāpumam, kas ietekmējis pirmās aizturēšanas likumību, proti, faktam, ka pārsniegts valsts tiesībās paredzētais termiņš secīga otrā aizturēšanas pasākuma noteikšanai, būtu jāizraisa attiecīgās personas atbrīvošana nekavējoties, lai gan pārbaudes tiesā brīdī nav strīda par to, ka nosacījumi, kas pamato otro aizturēšanas pasākumu, bija izpildīti.

5.

Atgriešanas direktīvas 16. un 17. apsvērumā teikts:

6.

Saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu “Turēšana apsardzībā [aizturēšana]”:

“1.   Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja

Ikviena turēšana apsardzībā [aizturēšana] ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.

2.   Rīkojumu par turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] izdod administratīvās vai tiesas iestādes.

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] izdod rakstiski un norāda faktiskos un juridiskos iemeslus.

Ja rīkojumu par turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] ir izdevušas administratīvas iestādes, dalībvalstis:

Attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja turēšana apsardzībā [aizturēšana] nav likumīg[a].

3.   Visos gadījumos turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] pārskata ar pamatotu regularitāti vai nu pēc attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma saņemšanas, vai ex officio. Pagarinātas turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] gadījumā tiesu iestāde uzrauga minēto pārskatīšanu.

4.   Ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo.

5.   Turēšana apsardzībā [aizturēšana] ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

6.   Dalībvalstis nedrīkst pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu uz ierobežotu laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus gadījumos, ja neatkarīgi no to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu iemeslu dēļ:

7.

Uzņemšanas direktīvas 2. panta h) punktā jēdziens “aizturēšana” ir definēts kā “dalībvalsts veikta pieteikuma iesniedzēja ieslodzīšana noteiktā vietā, kur pieteikuma iesniedzējam vai iesniedzējai ir liegta pārvietošanās brīvība”.

8.

Šīs direktīvas 9. panta 1. un 3. punktā noteikts:

“1.   Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.

[..]

3.   Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru juridisku pārskatīšanu, to veicot ex officio un/vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma. Ja šādu aizturēšanas likumības pārskatīšanu veic ex officio, lēmumu pieņem pēc iespējas drīzāk kopš aizturēšanas. Ja pārskatīšanu veic pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, par to nolemj pēc iespējas drīzāk kopš attiecīgās procedūras sākuma. Dalībvalstis valsts tiesību aktos attiecīgi nosaka laikposmu, kurā ir jāveic ex officio juridiskā pārskatīšana un/vai juridiskā pārskatīšana pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma.

Ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.”

9.

Dublinas III regulas 28. panta 2. un 4. punkts ir formulēts šādi:

“2.   Ja pastāv būtiska personas bēgšanas iespējamība, dalībvalstis var aizturēt attiecīgo personu, lai nodrošinātu pārsūtīšanas procedūras saskaņā ar šo regulu, balstoties uz individuālu izvērtējumu, un tiktāl, ciktāl aizturēšana ir samērīga, un nav iespējams efektīvi piemērot citus mazāk stingrus alternatīvus pasākumus.

[..]

4.   Attiecībā uz aizturēšanas nosacījumiem un aizturētām personām piemērojamām garantijām, lai nodrošinātu pārsūtīšanas procedūras uz atbildīgo dalībvalsti, piemēro [Uzņemšanas direktīvas] 9., 10. un 11. pantu.”

10.

Wet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet (Vreemdelingenwet 2000) (2000. gada Ārvalstnieku likums, turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”) ( 6 ) 59. panta 1. punkta ievaddaļā un a) apakšpunktā noteikts, ka ārvalstnieku, kurš valstī uzturas nelikumīgi, valsts sekretārs var aizturēt – ja to prasa sabiedriskās kārtības vai valsts drošības intereses –, lai viņu izraidītu no Nīderlandes teritorijas.

11.

Šī likuma 59.a pantā paredzēts, ka ārvalstniekus, kuriem piemērojama Dublinas III regula, ievērojot šīs regulas 28. pantu, var aizturēt, lai viņus pārsūtītu uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par Nīderlandes teritorijā iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

12.

Ārvalstnieku likuma 94. panta 1. un 6. punktā paredzēts:

“1.   Ja [valsts sekretārs] ir pieņēmis lēmumu, ar ko nosaka brīvības atņemšanas pasākumu, kurš paredzēts [..] 59., 59.a un 59.b pantā, viņš informē [kompetento tiesu] par lēmumu ne vēlāk kā divdesmit astotajā dienā pēc šī lēmuma paziņošanas, ja vien ārvalstnieks jau nav pats cēlis prasību. Tiklīdz tiesai ir paziņots, tiek uzskatīts, ka ārvalstnieks ir cēlis prasību par lēmumu, ar ko nosaka brīvības atņemšanas pasākumu. Prasībā tiek prasīta arī kompensācija.

[..]

6.   Ja tiesa uzskata, ka attiecīgā pasākuma piemērošana vai izpilde ir pretrunā šim likumam, vai ja, izsvērusi visas iesaistītās intereses, tā uzskata, ka šis pasākums nav pamatots, tad tā apmierina prasību. Šādā gadījumā tiesa izdod rīkojumu atcelt pasākumu vai grozīt tā izpildes kārtību.”

13.

Šī likuma 96. panta 1. un 3. punktā noteikts:

“1.   Ja prasība saskaņā ar 94. pantu tiek atzīta par nepamatotu un ārvalstnieks ceļ prasību, apstrīdot brīvības atņemšanas termiņa pagarināšanu, tad tiesa izbeidz iepriekšējo izmeklēšanu vienas nedēļas laikā pēc prasības pieteikuma saņemšanas. [..] Tiesa var arī bez pušu piekrišanas nolemt, ka tiesas sēde nenotiks. [..]

[..]

3.   Ja tiesa uzskata, ka attiecīgā pasākuma piemērošana vai izpilde ir pretrunā šim likumam, vai ja, izsvērusi visas iesaistītās intereses, tā uzskata, ka šis pasākums nav saprātīgi pamatots, tad tā apmierina prasību. Šādā gadījumā tiesa izdod rīkojumu atcelt pasākumu vai grozīt tā izpildes kārtību.”

14.

Nīderlandes ārvalstnieku policija 2024. gada 1. maijā, pārbaudot transporta biļetes starptautiskā vilcienā no Beļģijas uz Nīderlandi, aizturēja Marokas valstspiederīgo C, lai viņu uzklausītu, jo viņš nevarēja uzrādīt vilciena biļeti. Tajā pašā dienā viņš iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē.

15.

2024. gada 2. maijā C tika ievietots Roterdamas aizturēšanas centrā (Nīderlande), pamatojoties uz pasākumu, ko valsts sekretārs noteicis atbilstoši Ārvalstnieku likuma 59.a panta 1. punktam un saskaņā ar Dublinas III regulas 28. pantu (turpmāk tekstā – “pirmais aizturēšanas pasākums”). Nosakot šo pasākumu, valsts sekretārs uzskatīja, ka C ietilpst Dublinas III regulas piemērošanas jomā, ka minētā pasākuma mērķis bija nodrošināt C pārsūtīšanu uz Spāniju, proti, dalībvalsti, kas ir atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, un ka aizturēšana bija nepieciešama, jo pastāvēja būtiska C bēgšanas iespējamība.

16.

2024. gada 3. maijā valsts sekretārs lūdza Spānijas iestādes uzņemt C saskaņā ar Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

17.

2024. gada 6. maijā C atsauca savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un Spānijas Karaliste par to tika informēta divas dienas vēlāk, proti, 2024. gada 8. maijā.

18.

Spānijas iestādes 2024. gada 14. maijā noraidīja uzņemšanas pieprasījumu. Valsts sekretārs nelūdza šīm iestādēm pārskatīt to noraidošo lēmumu.

19.

2024. gada 16. maijā C tika informēts par to, ka pieprasījums pārsūtīt uz Spāniju ir noraidīts, un viņš tika aicināts sadarboties, lai atgrieztos savā izcelsmes valstī, proti, Marokā; C atteicās to darīt.

20.

2024. gada 17. maijā C tika uzklausīts par valsts sekretāra nodomu attiecībā uz viņu pieņemt lēmumu par atgriešanu uz viņa izcelsmes valsti, ieceļošanas aizliegumu, kā arī jaunu aizturēšanas pasākumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. pantu.

21.

Pēc šīs uzklausīšanas plkst. 14.51 attiecībā uz C tika pieņemts atgriešanas lēmums, kurā kā uzņēmēja valsts tika norādīta Maroka (turpmāk tekstā – “atgriešanas lēmums”), kā arī noteikts aizliegums ieceļot Nīderlandes teritorijā uz diviem gadiem. Tajā pašā dienā plkst. 14.52 valsts sekretārs, uzskatot, ka pastāv reāls risks, ka C varētu “izvairīties no uzraudzības un izvairīties no atgriešanas vai nogādāšanas līdz robežai procedūras vai traucēt to sagatavošanu”, noteica jaunu aizturēšanas pasākumu, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 59. panta 1. punkta ievaddaļu un a) apakšpunktu (ar kuru Nīderlandes tiesībās transponēts Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punkts). Šis pasākums, kura mērķis bija nodrošināt C izraidīšanu uz viņa izcelsmes valsti, pašlaik joprojām ir spēkā (turpmāk tekstā – “otrais aizturēšanas pasākums”). Visbeidzot plkst. 14.55 valsts sekretārs atcēla pirmo aizturēšanas pasākumu, un plkst. 15.00 tas aizturēja C, pamatojoties uz otro aizturēšanas pasākumu.

22.

Kā izriet no iepriekš izklāstītajiem faktiem, C ir nepārtraukti aizturēts kopš 2024. gada 2. maija ( 7 ).

23.

C cēla divas prasības par abiem attiecībā uz viņu veiktajiem aizturēšanas pasākumiem iesniedzējtiesā, kura tos izskatīja vienā tiesas sēdē. C uzskata, ka aizturēšana, kas noteikta ar pirmo aizturēšanas pasākumu, no 2024. gada 14. maija vairs nebija pamatota, jo pēc uzņemšanas pieprasījuma noraidīšanas, ko veikušas Spānijas iestādes, viņa aizturēšana vairs nevarēja būt vērsta uz to, lai nodrošinātu viņa pārsūtīšanu uz Spāniju. Līdz ar to šai aizturēšanai esot bijis jābeidzas pēc iespējas ātrāk. Šajā ziņā saskaņā ar praksi, kas izriet no Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) judikatūras ( 8 ), pirms atbrīvošanas valsts sekretāra rīcībā esot maksimāli 48 stundas pēc pirmās aizturēšanas termiņa beigām, lai pieņemtu jaunu aizturēšanas pasākumu uz cita pamata. Tomēr neesot strīda par to, ka šajā gadījumā šis termiņš netika ievērots, jo šī iestāde ir noteikusi otro aizturēšanas pasākumu 2024. gada 17. maijā, proti, vienu dienu pēc maksimālā 48 stundu termiņa beigām. C uzskata, ka šis apstāklis padara gan pirmo, gan otro aizturēšanas pasākumu par nelikumīgu, aizskarot viņa pamattiesības uz brīvību. Līdz ar to, lai novērstu šo pārkāpumu, iesniedzējtiesai esot pienākums nekavējoties viņu atbrīvot, neraugoties uz faktu, ka pirmais pasākums pa to laiku ir ticis atcelts vai ka pašlaik viņa aizturēšana joprojām turpinās, pamatojoties uz otro aizturēšanas pasākumu. Citiem vārdiem sakot, nelikumība, kas saistīta ar rūpības trūkumu attiecībā uz pirmo aizturēšanas pasākumu, esot ietekmējusi otrā pasākuma likumību ( 9 ).

24.

Valsts sekretārs savukārt apgalvo, ka pārkāpums pirmā aizturēšanas pasākuma izpildē nevar ietekmēt otrā pasākuma likumību, jo C aizturēšanas turpināšana ir balstīta uz lēmumu par atgriešanu uz Maroku, kas ir pamats, kurš joprojām ir spēkā. Tas tomēr atzina, ka, izpildot pirmo aizturēšanas pasākumu, nav ievērojis rūpību, jo pirms otrā pasākuma noteikšanas par vienu dienu bija pārsniegts maksimālais 48 stundu termiņš. Saskaņā ar valsts sekretāra paša praksi, lai novērstu šo nelikumību, tas piedāvāja C 100 EUR kā atlīdzību par viņa tiesību uz brīvību pārkāpumu. Lai gan tas ir tā, tas norādīja, ka pirmais aizturēšanas pasākums jau bija atcelts brīdī, kad iesniedzējtiesā tika celta prasība, un ka tāpēc šo pasākumu vairs nevarēja atcelt. Tādējādi, tā kā šī tiesa vairs nevarēja atcelt pirmo aizturēšanas pasākumu un otrais pasākums bija noteikts likumīgi, C nevarēja atbrīvot.

25.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa apstiprina, ka saskaņā ar valsts praksi, kas atbalstīta Raad van State (Valsts padomes) judikatūrā, aizturēšanas pasākuma nelikumība nevar ietekmēt tāda aizturēšanas pasākuma likumību, kas pieņemts vēlāk ( 10 ), un tādējādi kompetentā tiesa nevar izdot rīkojumu par atbrīvošanu, ja pastāv vēlāks aizturēšanas pasākums. Tomēr saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. panta 2. punktu un Uzņemšanas direktīvas 9. panta 3. punktu ieinteresētā persona esot nekavējoties jāatbrīvo, ja izrādās, ka tās aizturēšana ir nelikumīga. Šādos apstākļos, pēc šīs tiesas domām, rodas jautājums par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā situācijā, kura raksturīga pamatlietai un kurā personas aizturēšana ir turpinājusies, pārsniedzot 48 stundu termiņu un neraugoties uz konstatēto pirmās aizturēšanas prettiesisko raksturu. Šis jautājums būtībā nozīmē, ka jāizvērtē, vai pirmās aizturēšanas (vismaz daļējo) nelikumību var “noregulēt”, to atceļot un piešķirot zaudējumu atlīdzību attiecīgajai personai ( 11 ).

26.

Šādos apstākļos Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Atgriešanas direktīvas] 15. panta 2. punkta ievaddaļa un b) apakšpunkts, [Uzņemšanas direktīvas] 9. panta 3. punkts un [Dublinas III regulas] 28. panta 4. punkts kopsakarā ar [Hartas] 6. pantu un 47. pantu ir jāinterpretē tā, ka tiesu iestādei vienmēr ir pienākums tūlīt atbrīvot aizturēto personu, ja aizturēšana ir bijusi vai ir kļuvusi nelikumīga, kamēr bez pārtraukuma tiek izpildīti vairāki secīgi aizturēšanas pasākumi?”

27.

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā. Lai pamatotu šo lūgumu, tā apgalvoja, ka lieta ir par to, kā interpretēt Savienības tiesību normas, uz kurām attiecas LESD trešās daļas V sadaļa.

28.

Saistībā ar steidzamības kritēriju iesniedzējtiesa norādīja, pirmkārt, ka kopš 2024. gada 2. maija C ir aizturēts un ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas datumā viņa aizturēšana joprojām turpinās, un, otrkārt, ka Tiesas atbilde uz prejudiciālo jautājumu esot izšķiroša, lai atzītu, vai saskaņā ar Savienības tiesībām šai tiesai ir pienākums nekavējoties atbrīvot šo personu.

29.

Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta 2024. gada 14. jūnijā nolēma apmierināt minētās tiesas pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu šajā lietā.

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza C, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki sniedza arī mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2024. gada 15. jūlijā.

31.

Iesākumā man šķiet lietderīgi pirms analīzes uzsākšanas sniegt pārskatu par piemērojamo tiesisko regulējumu un atbilstošo judikatūru (1), kā arī precizēt prejudiciālā jautājuma tvērumu formulējumā, kādā tas uzdots (2).

32.

Jau no paša sākuma man šķiet svarīgi nošķirt kopējās patvēruma un imigrācijas politikas jomā pastāvošos dažādos ar aizturēšanu saistītos tiesiskos režīmus un, precīzāk, pirmkārt, aizturēšanu, kas noteikta attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju konkrēti saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu vai saistībā ar šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, saskaņā ar Dublinas III regulu, un, otrkārt, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ko reglamentē Atgriešanas direktīva, kura attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Lai gan šiem režīmiem ir kopīgi elementi saistībā ar sniegtajām garantijām un to īstenošanu, tie atšķiras ar to, ka ar tiem tiek īstenoti šiem režīmiem raksturīgie mērķi ( 12 ).

33.

Pirmām kārtām, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, pirmkārt, jānorāda, ka pieteikuma iesniedzēju aizturēšana būtu jāpiemēro saskaņā ar pamatprincipu, ka personas nebūtu jāaiztur tikai tā iemesla dēļ, ka tās meklē šādu aizsardzību ( 13 ). Tādējādi Uzņemšanas direktīvas 8. panta 3. punktā izsmeļoši uzskaitīti seši pamati, ar kuriem var attaisnot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu, un katrs no šiem pamatiem atbilst kādai īpašai vajadzībai un ir autonoms ( 14 ). Proti, šajā tiesību normā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai, pamatojoties uz ļoti konkrētiem pamatiem, kuri ir noteikti valsts tiesību aktos ( 15 ). Saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas Dublinas III regulā paredzētā procedūra, minētās tiesību normas f) apakšpunktā ir atsauce uz šīs regulas 28. pantu. Precīzāk, minētās regulas 28. panta 2. punktā paredzēts, ka dalībvalstis var aizturēt attiecīgās personas, lai nodrošinātu pārsūtīšanas procedūras saskaņā ar šo pašu regulu, ja pastāv būtiska šo personu bēgšanas iespējamība. Turklāt minētās direktīvas 8. panta 2. punktā noteikts, ka aizturēšanu var veikt tikai vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot. Tātad valsts iestādes starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai pēc tam, kad tās katrā lietā ir veikušas individuālu pārbaudi, vai aizturēšana ir samērīga ar sasniedzamajiem mērķiem ( 16 ).

34.

Otrkārt, attiecībā uz garantijām, kas saistītas ar aizturēšanas ilgumu, saskaņā ar Uzņemšanas direktīvas 9. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojams kāds viņa aizturēšanas pamats; administratīvās procedūras, kas attiecas uz šo pamatu, ir jāveic ar pienācīgu rūpību; šo procedūru kavēšanās, ko nevar piedēvēt pieteikuma iesniedzējam, nav pamatojums aizturēšanas turpināšanai ( 17 ). Turklāt šīs direktīvas 9. panta 3. punktā piebilsts, ka tad, ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgais pieteikuma iesniedzējs nekavējoties jāatbrīvo. Šajā tiesību normā nav paredzēts termiņš, pēc kura beigām starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšana tiktu automātiski uzskatīta par nelikumīgu, ja vien attiecīgā dalībvalsts raugās, lai, pirmkārt, aizturēšana turpinātos tikai tik ilgi, kamēr pastāv to attaisnojošs pamats, un, otrkārt, ar šo pamatu saistītās administratīvās procedūras tiktu veiktas rūpīgi ( 18 ). Atbilstoši Dublinas III regulas 28. panta 4. punktam šīs pašas tiesību normas attiecas uz aizturēšanas pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kura ir atbildīga saskaņā ar šo regulu ( 19 ).

35.

Otrām kārtām, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, pirmkārt, jāuzsver, ka aizturēšanai izraidīšanas nolūkā no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa ir jābūt ierobežotai un jāievēro samērīguma princips. Atgādinājumam – saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. apsvērumu tās mērķis ir ieviest ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai attiecīgo personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu pamattiesības un cieņas neaizskaramību. Tādējādi aizturēšana ir atļauta tikai tālab, lai “sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu” un ja vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana nebūtu pietiekama ( 20 ). Proti, šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstis “var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja a) pastāv bēgšanas iespējamība vai b) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu”. Tiesa precizējusi, ka šie abi pamati nav izsmeļoši un dalībvalstis var paredzēt citus īpašus aizturēšanas pamatus papildus abiem šajā tiesību normā tieši paredzētajiem ( 21 ). Tomēr papildu aizturēšanas pamatu pieņemšanu stingri jāierobežo gan ar prasībām, kas izriet no pašas Atgriešanas direktīvas, gan ar prasībām, kas izriet no pamattiesību, it īpaši no Hartas 6. pantā nostiprināto pamattiesību uz brīvību, aizsardzības un samērīguma principa ( 22 ). Piemēram, trešās valsts valstspiederīgo nevar aizturēt tikai tādēļ vien, ka attiecībā uz viņu ir pieņemts atgriešanas lēmums vai ka viņš nevar nodrošināt savas vajadzības ( 23 ). Lai gan tas ir tā, Tiesa arī noteikusi, ka tad, ja šis valstspiederīgais rada faktisku, pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, minētās direktīvas 15. pants neliedz viņam piemērot aizturēšanas pasākumu līdz viņa izraidīšanai ( 24 ).

36.

Otrkārt, attiecībā uz garantijām, kas saistītas ar aizturēšanas ilgumu, tāpat kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas gadījumā, Atgriešanas direktīvas 15. pantā ir paredzēts, ka aizturēšanai jābūt “iespējami īsai” un ka “tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību”. Prasība, ka šai aizturēšanai ir jābūt iespējami īsai, ir vairākkārt atkārtota citās Atgriešanas direktīvas normās. Proti, pirmkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 2. punkta pēdējo daļu “attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja aizturēšana nav likumīga”. Otrkārt, saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 4. punktu, “ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, aizturēšanu vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo”. Treškārt, tās pašas direktīvas 15. panta 5. punktā ir paredzēts, ka “aizturēšana ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu aizturēšanas laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus”. Ceturtkārt, saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktu dalībvalstis nedrīkst pagarināt šo sešu mēnešu laikposmu, “izņemot pagarinājumu uz ierobežotu laikposmu, kas nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus”, ievērojot stingrus nosacījumus, proti, ja atgriešanas lēmums minētajos sešos mēnešos nav izpildīts tādēļ, ka ieinteresētā persona atsakās sadarboties, vai tādēļ, ka kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm ( 25 ).

37.

Lai gan ar aizturēšanu saistītie režīmi var atšķirties mērķu ziņā, kuri ar tiem tiek īstenoti, tiem ir kopīgi elementi. Proti, 2022. gada 8. novembra spriedumā Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes) (C‑704/20 un C‑39/21, turpmāk tekstā – spriedums Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes, EU:C:2022:858) Tiesas virspalāta sniedza vispārīgas norādes par trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas nosacījumiem saistībā ar šiem dažādajiem režīmiem gan attiecībā uz Hartas 6. pantā nostiprināto tiesību uz brīvību, gan tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar tās 47. pantu ievērošanu.

38.

Pirmām kārtām, attiecībā uz Hartas 6. pantā garantēto tiesību uz brīvību ievērošanu, pirmkārt, Tiesa atgādinājusi, ka jebkura trešās valsts valstspiederīgā aizturēšana saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām ir būtiska iejaukšanās Hartas 6. pantā paredzētajās tiesībās uz brīvību ( 26 ). Proti, kā paredzēts Uzņemšanas direktīvas 2. panta h) punktā, aizturēšanas pasākums ir personas ieslodzīšana noteiktā vietā. No šīs tiesību normas formulējuma, tapšanas vēstures un konteksta, ņemot vērā, ka tās saturs turklāt ir attiecināms uz Atgriešanas direktīvā un Dublinas III regulā ietverto jēdzienu “aizturēšana” ( 27 ), izriet, ka aizturēšana nozīmē, ka attiecīgajai personai pastāvīgi jāuzturas norobežotā un slēgtā teritorijā, tādējādi izolējot šo personu no pārējiem iedzīvotājiem un liedzot tai pārvietošanās brīvību. Tomēr no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, kā arī samērīguma princips ( 28 ).

39.

Otrkārt, Tiesa arī uzsvērusi, ka aizturēšanas pasākumu Atgriešanas direktīvas, Uzņemšanas direktīvas un Dublinas III regulas izpratnē mērķis ir nevis kriminālvajāšana vai sodīšana par noziedzīgiem nodarījumiem, bet gan šajos instrumentos izvirzīto mērķu sasniegšana ( 29 ). Tātad šādiem aizturēšanas pasākumiem nav nekāda sodīšanas mērķa ( 30 ). Tādējādi Atgriešanas direktīvā ir paredzēts, ka aizturēšana parasti ir jāīsteno īpašās aizturēšanas telpās, kas atšķiras no ieslodzījuma vietām ( 31 ), un ka tad, ja tas nav iespējams, cietuma telpās, ar nosacījumu, ka aizturētā persona neatrodas kopā ar parastajiem ieslodzītajiem ( 32 ).

40.

Treškārt, ņemot vērā minētās iejaukšanās Hartas 6. pantā paredzētajās tiesībās uz brīvību smagumu un šo tiesību nozīmību, kompetentajām valsts iestādēm atzītās pilnvaras aizturēt trešo valstu valstspiederīgos ir stingri reglamentētas ( 33 ). Proti, ar šo tiesību normu – tāpat kā ar ECPAK 5. panta 1. punktu – ir noteikta situāciju, kurās atļauta brīvības atņemšana, šaura interpretācija, un šīs situācijas ir uzskatāmas par izņēmumiem no pamattiesībām uz brīvību un drošību ( 34 ). Tāpēc aizturēšanas pasākums var tikt noteikts vai turpināts, tikai ievērojot vispārīgos un abstraktos noteikumus, kuros paredzēti tā nosacījumi un kārtība ( 35 ).

41.

Šajos vispārīgajos un abstraktajos noteikumos kā Savienības kopīgie standarti ir paredzēti aizturēšanas nosacījumi, kas ietverti Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punktā, 2. punkta otrajā daļā un 4., 5. un 6. punktā, Uzņemšanas direktīvas 8. panta 2. un 3. punktā, 9. panta 1., 2. un 4. punktā un Dublinas III regulas 28. panta 2., 3. un 4. punktā ( 36 ). Minētie noteikumi, no vienas puses, un valsts tiesību normas, ar kurām tie tiek īstenoti, no otras puses, ir no Savienības tiesībām izrietošie standarti, kuros noteikti aizturēšanas likumības nosacījumi, tostarp no Hartas 6. panta skatpunkta ( 37 ).

42.

Šajā ziņā Tiesa vispirms atzinusi, ka trešās valsts valstspiederīgo, kā precizēts Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punkta pirmajā daļā, Uzņemšanas direktīvas 8. panta 2. punktā un Dublinas III regulas 28. panta 2. punktā, nevar aizturēt, ja var efektīvi piemērot mazāk stingru pasākumu. Tālāk, ja izrādās, ka aizturēšanas likumības nosacījumi, kas izklāstīti šo secinājumu 41. punktā, nav bijuši vai vairs netiek izpildīti, attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, kā turklāt skaidri norāda Savienības likumdevējs Atgriešanas direktīvas 15. panta 2. punkta ceturtajā daļā un 4. punktā un Uzņemšanas direktīvas 9. panta 3. punkta otrajā daļā, ir nekavējoties jāatbrīvo. Visbeidzot tāpat tas ir it īpaši tad, ja tiek konstatēts, ka attiecīgā gadījumā atgriešanas, starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas vai pārsūtīšanas procedūra vairs netiek īstenota ar pienācīgu rūpību ( 38 ).

43.

Otrām kārtām, attiecībā uz aizturēto trešo valstu valstspiederīgo tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar Hartas 47. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina no Savienības tiesību sistēmas izrietošo individuālo tiesību efektīva aizsardzība ( 39 ).

44.

Attiecībā uz aizturēšanu šo secinājumu 41. punktā norādītie aizturēšanas likumības nosacījumi ir paredzēti, lai aizsargātu trešo valstu valstspiederīgos pret patvaļīgu aizturēšanu ( 40 ), un tie ir Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā materializācija aplūkotajā jomā ( 41 ). Turklāt Savienības kopīgie standarti šajā jomā ir ietverti Atgriešanas direktīvas 15. panta 2. punkta trešajā daļā un Uzņemšana direktīvas 9. panta 3. punktā. Pēdējā minētā norma atbilstoši Dublinas III regulas 28. panta 4. punktam ir piemērojama arī šajā regulā reglamentētajās pārsūtīšanas procedūrās. Atbilstoši šīm tiesību normām katrai dalībvalstij gadījumā, kad aizturēšanu uzdod īstenot administratīva iestāde, jāparedz šīs aizturēšanas likumības “paātrināta” pārbaude tiesā vai nu pēc savas ierosmes, vai pēc attiecīgās personas lūguma ( 42 ).

45.

Attiecībā uz aizturēšanas pasākuma likumības pārbaudi tiesā Tiesa ir uzskatījusi – tā kā Savienības likumdevējs bez izņēmuma prasa, lai aizturēšanas likumības nosacījumu izpildes pārbaude tiktu veikta “ar pamatotu regularitāti” ( 43 ), kompetentajai iestādei minētā pārbaude jāveic pēc savas ierosmes, pat ja ieinteresētā persona to nav lūgusi. Tādējādi Savienības likumdevējs ir ne vien paredzējis kopīgus materiālos standartus, bet ieviesis arī kopīgus procesuālos standartus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka ikvienā dalībvalstī pastāv sistēma, kas ļauj kompetentajai tiesu iestādei vajadzības gadījumā pēc ex officio pārbaudes atbrīvot attiecīgo personu, tiklīdz izrādās, ka tās aizturēšana nav vai vairs nav likumīga ( 44 ).

46.

Lai šāda aizsardzības sistēma efektīvi nodrošinātu atbilstību stingrajiem nosacījumiem, kuriem jāatbilst aizturēšanas pasākuma likumībai, kompetentajai tiesu iestādei jābūt iespējai lemt par visiem faktiskajiem un juridiskajiem elementiem, kas ir būtiski šīs likumības pārbaudei, pat ja attiecīgā persona uz šāda pasākuma nelikumību nav atsaukusies. Šāda interpretācija nodrošina, ka pamattiesību uz brīvību aizsardzība tiesā tiek nodrošināta efektīvi visās dalībvalstīs, neatkarīgi no tā, vai tās paredz sistēmu, kurā lēmumu par aizturēšanu pieņem administratīva iestāde, veicot pārbaudi tiesā, vai sistēmu, kurā šo lēmumu tieši pieņem tiesu iestāde ( 45 ).

47.

Ierosinu prejudiciālā jautājuma izskatīšanu sākt, ņemot vērā šos precizējumus.

48.

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par to, vai saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām tiesu iestādei “vienmēr ir pienākums tūlīt atbrīvot aizturēto personu, ja šī aizturēšana ir bijusi vai ir kļuvusi nelikumīga, kamēr bez pārtraukuma tiek izpildīti vairāki secīgi aizturēšanas pasākumi”.

49.

Turpmāko iemeslu dēļ uzskatu, ka šis jautājums jāpārformulē.

50.

Pirmkārt, jautājumā, kā tas formulēts, nav ietverts iemesls, kura dēļ sākotnējā aizturēšana “ir bijusi vai ir kļuvusi nelikumīga”, proti, fakts, ka C nav ticis atbrīvots termiņā, kas paredzēts valsts tiesību aktos. Tomēr katrs no pamatiem, kuri attaisno aizturēšanu, atbilst kādai īpašai vajadzībai un arī nelikumības iemesls var būt saistīts ar šo vajadzību, un tādējādi analīzi nevar veikt abstrakti ( 46 ).

51.

Otrkārt, šis jautājums balstīts uz tiesību tālākveidošanas rezultātu, saskaņā ar kuru “bez pārtraukuma tiek izpildīti vairāki secīgi aizturēšanas pasākumi”. Lai gan, protams, no laika aspekta secīgus aizturēšanas pasākumus var uzskatīt par vienu un to pašu aizturēšanu, no pārbaudes tiesā īstenošanas viedokļa tas tā nav. Proti, kā izriet no šo secinājumu 32.–35. punkta, uz tiesiskajiem režīmiem, kas saistīti ar aizturēšanu, attiecas atšķirīgi nosacījumi, jo katram pasākumam ir autonoms raksturs. Tādējādi tiesību tālākveidošanas rezultātā, uz kuru balstās iesniedzējtiesa, nav ņemts vērā fakts, ka katrs no “secīgajiem aizturēšanas pasākumiem” var būt balstīts uz atšķirīgiem juridiskiem pamatiem un/vai iemesliem, un tas no procesuālā viedokļa turklāt pamato to, ka par šiem pasākumiem, kā tas ir šajā gadījumā, ir celtas dažādas prasības.

52.

Treškārt, iesniedzējtiesas izraudzītajā formulējumā nav ņemta vērā C tiesiskā statusa, prasības celšanas brīdī vairs nav “starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs”, laika dimensija. Kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, kopš 2024. gada 14. maija – proti, datuma, kurā Spānijas iestādes pieņēma lēmumu noraidīt pārsūtīšanas pieprasījumu, par kuru C nav cēlis prasību, – C vairs nav starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs Uzņemšanas direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē un tādējādi vairs neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, kā arī uz viņu a fortiori vairs neattiecas Dublinas III regulā paredzētā procedūra ( 47 ). Tāpat, tā kā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka C ir tiesības uzturēties vai uzturēšanās atļauja Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punkta izpratnē, ir jāuzskata, ka kopš 2024. gada 14. maija C Nīderlandes teritorijā uzturas nelikumīgi ( 48 ) un līdz ar to viņš ietilpst Atgriešanas direktīvas piemērošanas jomā ( 49 ). Turklāt atgādināšu, ka aizturēšanas pasākumu, kas veikts uz atgriešanas lēmuma pamata Atgriešanas direktīvas 3. panta 4. punkta izpratnē, nevarēja piemērot vienlaikus, pat ja tas būtu noteikts pakārtoti, pirms Spānijas iestādes bija noraidījušas C uzņemšanu ( 50 ).

53.

Ceturtkārt, uzdotajā prejudiciālajā jautājumā ir skaidra atsauce uz Atgriešanas direktīvas “15. panta 2. punkta ievaddaļu un b) apakšpunktu” – nevis uz šīs tiesību normas 4. punktu, kurā prasīta atbrīvošana nekavējoties, ja it īpaši “1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv” un “aizturēšanu vairs neuzskata par pamatotu” – proti, apstākli, kas labāk atspoguļo pamatlietas faktus.

54.

Visbeidzot uzskatu, ka svarīgi veikt arī terminoloģijas precizējumu. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa pirmo aizturēšanas pasākumu kvalificē kā nelikumīgu. Tomēr šāda kvalifikācija precīzi neatspoguļo pamatlietas faktus, jo, tā kā C netika atbrīvots 48 stundu termiņā, nelikumīga ir kļuvusi pati aizturēšana, nevis pirmais pasākums, ar kuru tā tika noteikta un kuram vairs nav priekšmeta (kurš ir spēkā neesošs), jo tas ir zaudējis pamatojumu.

55.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un lai sniegtu noderīgu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumiem, piedāvāju prejudiciālo jautājumu pārformulēt šādi:

Vai Atgriešanas direktīvas 15. panta 2. punkta ceturtā daļa un 4. punkts kopsakarā ar Hartas 6. un 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiesu iestādei, pārbaudot aizturēšanas pasākuma likumību, noteikts pienākums nekavējoties atbrīvot trešās valsts valstspiederīgo, kurš aizturēts saskaņā ar Atgriešanas direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tikai tāpēc vien, ka cita aizturēšana, kas šim valstspiederīgajam iepriekš un nepārtraukti piemērota atbilstoši Dublinas III regulai, vairs neatbilst likumības nosacījumiem, jo viņš nav nekavējoties atbrīvots pēc tam, kad konstatēts, ka šī iepriekšējā aizturēšana vairs nav bijusi pamatota saskaņā ar Uzņemšanas direktīvas 9. panta 3. punktu kopsakarā ar minētās regulas 28. panta 4. punktu?

56.

Tiesai būtībā ir jālemj par jautājumu, vai pirmās aizturēšanas nelikumība, ņemot vērā personas neatbrīvošanu paredzētajā termiņā, var ietekmēt otrā aizturēšanas pasākuma likumību, un tāpēc iesniedzējtiesai attiecīgā persona būtu nekavējoties jāatbrīvo.

57.

Tātad ar šo jautājumu Tiesa tiek aicināta pievērsties trim dažādiem aizturēšanas pasākumu īstenošanas aspektiem: aizturēšanas beigu sekām un dažādām iespējām, kas tiek piedāvātas administrācijai (1); pienākuma atbrīvot nekavējoties piemērojamībai laikā (2) un līdzekļiem, kas pieejami, lai novērstu iespējamo nelikumību, kura saistīta ar pārkāpumu aizturēšanas pasākuma īstenošanā (3).

58.

Pirmām kārtām, man šķiet būtiski noskaidrot jautājumu, vai var atļaut aizturēšanu saskaņā ar Atgriešanas direktīvu pēc tādas aizturēšanas beigām, kas noteikta saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu vai Dublinas III regulu.

59.

Atbilde šajā ziņā ir apstiprinoša.

60.

Vispirms, atgādinot katra aizturēšanas pasākuma autonomo raksturu, Tiesa jau skaidri atzinusi, ka tad, ja aizturēšana vairs nav pamatota, papildus atbrīvošanai nekavējoties tiesu iestāde var noteikt aizturēšanai alternatīvu pasākumu. Proti, ja tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgā persona nekavējoties jāatbrīvo, un šādā gadījumā valsts tiesai jābūt iespējai administratīvās iestādes lēmumu par aizturēšanu aizstāt ar savu lēmumu, kā arī noteikt “vai nu aizturēšanai alternatīvu pasākumu, vai atbrīvot attiecīgo personu” ( 51 ). Tomēr aizturēšanai alternatīva pasākuma noteikšana iespējama tikai tad, ja pamats, uz kuru balstīta aizturēšana, joprojām ir spēkā, bet šī aizturēšana vairs nešķiet nepieciešama vai samērīga attiecībā pret šo pamatu ( 52 ). Šī pieeja ir saderīga arī ar ECT judikatūru par ECPAK 5. panta 1. punkta piemērošanu, kurā šī tiesa atzinusi, ka aizturēšanas turpināšana var būt pilnībā pamatota, ja vien tā atbilst tiesiskās drošības principam ( 53 ).

61.

Šajā pašā nozīmē Tiesa uzskatījusi, ka, lai gan Atgriešanas direktīva patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūras laikā nav piemērojama, tas nekādi nenozīmē, ka tādēļ galīgi tiks izbeigta atgriešanas procedūra, kas var turpināties gadījumā, ja patvēruma pieteikums tiks noraidīts. Proti, ja dalībvalstis nevarētu novērst, ka ieinteresētā persona, iesniedzot patvēruma pieteikumu, var automātiski panākt savu atbrīvošanu, tiktu apdraudēts šīs direktīvas mērķis, proti, trešo valstu valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, efektīva atgriešana ( 54 ).

62.

Turpinot, fakts, ka pēc aizturēšanas beigām patiešām var būt atļauta atkārtota aizturēšana uz cita pamata, ir apstiprināts, lai gan netieši, “Rokasgrāmatas atgriešanas jautājumos” 14.5. punktā, kurā norādīts, ka “nedrīkst neievērot Atgriešanas direktīvā noteiktos maksimālos aizturēšanas laikposmus un atkārtoti aizturēt atgriežamās personas uzreiz pēc to atbrīvošanas no aizturēšanas” ( 55 ).

63.

Visbeidzot un pēc analoģijas norādīšu, ka praksē dalībvalstis bieži saskaras ar gadījumu, kad trešās valsts valstspiederīgais, kurš aizturēts saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, iesniedz patvēruma pieteikumu, bet tādēļ – šoreiz saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu – nepieciešams aizturēšanu turpināt, lai noskaidrotu elementus, uz kuriem balstīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja pastāv bēgšanas iespējamība.

64.

Otrām kārtām, jānorāda, ka savā lūgumā iesniedzējtiesa apgalvo, ka valsts tiesību prakse, saskaņā ar kuru administratīvajai iestādei tiek piešķirtas 48 stundas, lai turpinātu attiecīgās personas aizturēšanu un lai uz cita pamata piemērotu jaunu aizturēšanas pasākumu, pēc tam, kad kļuvis skaidrs, ka ar pirmo pasākumu īstenoto mērķi vairs nevar sasniegt, nešķiet saderīga ar pienākumu atbrīvošanu veikt “nekavējoties”.

65.

Šajā gadījumā valsts sekretārs ir skaidri atzinis, ka nav izpildījis šo aizturēšanas pasākumu ar visu pienācīgo rūpību, jo pirms otrā aizturēšanas pasākuma noteikšanas par vienu dienu ir pārsniegts maksimālais 48 stundu termiņš, un ka līdz ar to pirmā aizturēšana šīs pārsniegšanas dēļ ir kļuvusi nelikumīga. Šajā saistībā viņš arī piedāvājis kompensāciju 100 EUR apmērā. Šo analīzi turklāt neapstrīd C, kurš arī uzskata, ka nelikumība ir ilgusi vienu dienu.

66.

Tomēr pilnības labad un tā kā šo jautājumu izvirzījusi iesniedzējtiesa, uzskatu, ka ir lietderīgi izvērtēt atbilstošajās tiesību normās paredzētā pienākuma atbrīvot nekavējoties īstenošanas precīzu apjomu.

67.

Šajā ziņā, pirmkārt, norādīšu, ka no atbilstošo tiesību normu, kuras attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, formulējuma izriet, ka pienākums atbrīvot nekavējoties gulstas uz tiesu iestādēm. Proti, Uzņemšanas direktīvas 9. pantā, uz kuru ir atsauce Dublinas III regulas 28. panta 4. punktā, ir paredzēta atbrīvošana nekavējoties, “ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga” ( 56 ). Tāpat saistībā ar trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, lai gan Atgriešanas direktīvas 15. panta 2. punktā ir noteikts, ka rīkojumu par aizturēšanas pasākumiem var izdot administratīvās vai tiesu iestādes, tajā arī paredzēts, ka attiecībā uz šiem pasākumiem tiek veikta paātrināta likumības pārbaude tiesā ( 57 ). Līdz ar to tiesību norma, kurā prasīts, lai “attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja aizturēšana nav likumīga”, ietver iepriekšējas pārbaudes tiesā īstenošanu, un tas nozīmē, ka arī atbrīvošanas pienākums gulstas uz tiesu iestādēm. Šī argumentācija attiecas arī uz atbrīvošanas pienākumu, kas minēts šī panta 4. punktā.

68.

Turpinot, jākonstatē, ka nedz Atgriešanas direktīvā, nedz Uzņemšanas direktīvā, nedz arī Dublinas III regulā nav paredzēts maksimālais termiņš pirms atbrīvošanas “nekavējoties”. Proti, vārds “nekavējoties” parasti nozīmē to, “kas notiek tieši šajā brīdī vai kam jānotiek bez kavēšanās” ( 58 ). Tāpēc būtu pretrunīgi attiecībā uz atbrīvošanu nekavējoties paredzēt pat neilgu termiņu.

69.

Šī interpretācija ir saderīga arī ar ECT judikatūru, kurā saistībā ar kavēšanos lēmuma par atbrīvošanu izpildē šī tiesa ir uzskatījusi, ka nav iedomājams, ka tiesiskuma aspektā indivīdam joprojām ir atņemta brīvība, lai gan pastāv tiesas lēmums, kurā uzdots viņu atbrīvot ( 59 ). Šī pati tiesa uzskatījusi, ka noteikts laikposms saistībā ar lēmuma par ieslodzītā atbrīvošanu izpildi ir “saprotams un bieži nenovēršams”, ņemot vērā tiesu darbības praktiskās vajadzības un īpašu formalitāšu izpildi, tomēr valsts iestādēm cik vien iespējams jācenšas samazināt šo termiņu ( 60 ). Ar atbrīvošanu saistītās administratīvās formalitātes nevar attaisnot kavēšanos, kas ir ilgāka par dažām stundām ( 61 ). Indivīdu, kurus vairs nav iemesla turēt apcietinājumā, nelikumīga aizturēšana administratīvo nepilnību dēļ saistībā ar dokumentu pārsūtīšanu starp dažādām valsts iestādēm rada 5. panta pārkāpumu, pat ja tā ir īstermiņa ( 62 ).

70.

Otrkārt, jāpārbauda, vai šo atbrīvošanas pienākumu var attiecināt uz administratīvajām iestādēm, kuru kompetencē ir noteikt aizturēšanas pasākumus (it īpaši saskaņā ar Atgriešanas direktīvu). Šajā ziņā, ja administratīvās iestādes uzskata, ka nepieciešams jauns secīgs aizturēšanas pasākums, gan pirmā aizturēšanas pasākuma atcelšana, gan jauna aizturēšanas pasākuma pārskatīšana un pamatošana prasa dažādas administratīvas darbības, kam vajadzīgs laiks, jo tās ietver ne tikai noteiktu apsvēršanas un iekšējas saskaņošanas darbu, bet arī attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību īstenošanu (it īpaši, ja aizturēšana tiek noteikta uz cita pamata). Šajā ziņā Savienības tiesībās, kuras raksturo pragmatisms, nav paredzēts neviens noteikums par šādām darbībām vai to ilgumu. Proti, precīza termiņa noteikšana nebūtu lietderīga, ņemot vērā, ka atkārtotās aizturēšanas iemesli var atšķirties un attaisnot garākus vai īsākus laikposmus. Tādējādi šis jautājums ir atstāts dalībvalstu vērtējumam.

71.

Tomēr jāatgādina, ka, balstoties it īpaši uz Atgriešanas direktīvas 17. apsvērumu, kurā precizēts, ka tādu trešo valstu valstspiederīgo “sākotnējo aizturēšanu”, kuri tiek turēti aizdomās par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī, joprojām reglamentē valsts tiesību akti, Tiesa nospriedusi, ka šī direktīva pieļauj aizturēšanu, lai noteiktu, vai trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir likumīga vai nelikumīga. Šajā ziņā Tiesa atzinusi – ja dalībvalstīm nebūtu iespējas, piemērojot brīvības atņemšanu, piemēram, aizturēšanu, novērst to, ka persona, kura tiek turēta aizdomās par nelikumīgu uzturēšanos, aizbēg, vēl pirms radusies iespēja noskaidrot tās situāciju, tiktu apdraudēts Atgriešanas direktīvas mērķis, proti, trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, efektīva atgriešana. Tomēr, lai gan kompetento iestāžu rīcībā jābūt laikposmam, protams, īsam, bet saprātīgam, lai identificētu pārbaudāmo personu un lai sameklētu datus, kas ļauj noskaidrot, vai šī persona ir trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, tām jārīkojas rūpīgi un jāieņem nostāja par attiecīgās personas uzturēšanās likumīgo vai nelikumīgo raksturu nekavējoties ( 63 ). No tā pēc analoģijas un netieši izriet, ka Tiesa jau piešķīrusi dalībvalstu administratīvajām iestādēm saprātīgu termiņu, lai noteiktu iespējamu (atkārtotu) aizturēšanu, ja pastāv iemesli, kas pamato šādu aizturēšanu, un ar nosacījumu, ka tās rīkojas ātri ( 64 ).

72.

Treškārt, valsts tiesai katrā atsevišķā gadījumā būs jāizvērtē, vai, ņemot vērā administratīvo darbību vidējo ilgumu, uz ko atsaucas administrācija, maksimālais termiņš, piemēram, 48 stundas, ir saprātīgs termiņš. Pirmšķietami ( 65 ) tas tā būtu. Tomēr joprojām ir svarīgi, lai administratīvā iestāde pamatotu iemeslu, kura dēļ tai vajadzīgas 48 stundas, vienlaikus ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus. Šajā gadījumā tieši bēgšanas iespējamība būtībā ir pamatojusi aizturēšanu, vispirms balstoties uz Dublinas III regulu un pēc tam – Atgriešanas direktīvu. Šādu aizturēšanas pamatu pēc būtības neietekmē fakts, ka attiecīgā persona vairs nav starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja. Visbeidzot jāuzsver, ka pat ārpus šī gadījuma, ja neviens iemesls neattaisno atkārtota aizturēšanas pasākuma noteikšanu, valsts sekretāra rīcībā arī nav 48 stunda termiņš, lai izbeigtu aizturēšanu, bet gan tam jārīkojas pēc iespējas ātrāk – parasti tajā pašā dienā.

73.

Trešām kārtām un visbeidzot, jāuzsver, ka pretēji tam, ko norāda iesniedzējtiesa, valstu administratīvajās sistēmās, kā arī Savienības tiesībās akta prettiesiskuma konstatēšana ne vienmēr nozīmē pilnīgu atlīdzinājumu (restitutio in integrum), proti, šajā gadījumā – atbrīvošanu nekavējoties, kas ļautu attiecīgajai personai atjaunot savas tiesības, ja tas materiāli vairs nav iespējams. Proti, pats par sevi saprotams, ka atbrīvošanas termiņa neievērošana nevar dot tiesības uz papildu dienām ārpus aizturēšanas centra, it īpaši tad, ja aizturēšana jau beigusies. Citiem vārdiem sakot, attiecīgā persona nekad nevarēs atgūt dienas, kas nelikumīgi pavadītas aizturēšanā. Šī iemesla dēļ parasti personām, kuras bijušas aizturētas, bet galu galā nav notiesātas, ir paredzēta kompensācija, un tā tiek izmantota, lai atlīdzinātu materiālo un morālo kaitējumu, kas nodarīts brīvības atņemšanas laikā. Tādējādi iesniedzējtiesas ierosinātais risinājums ir vienīgi tiesību tālākveidošanas rezultāts un voluntārs, bet to nevar viegli pamatot no juridiskā viedokļa ( 66 ).

74.

Šajā gadījumā Nīderlandes valdība ir apstiprinājusi, ka tiesvedībā, kurā tiesa spriež par aizturēšanas likumību, bet arī pēc tam, kad aizturēšanas pasākums jau izbeigts, attiecīgā persona var pieprasīt kompensāciju, un tiesa var uzdot valsts sekretāram izmaksāt kompensācijas summu, kas attiecīgā gadījumā ir lielāka nekā administrācijas piedāvātā atlīdzība saskaņā ar tarifu. Manuprāt, šāda sistēma var ne tikai novērst iespējamās nelikumības, kas izriet no rūpības trūkuma aizturēšanas pasākuma izpildē, bet tai ir arī preventīva iedarbība attiecībā uz administrāciju.

75.

Visbeidzot rūpības pienākums liek administrācijai sistemātiski neizmantot novēlotu atbrīvošanu, kas papildināta ar kompensāciju, jo Hartas 6. panta mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu pret patvaļu, un tas it īpaši nozīmē, ka šai personai jābūt aizsargātai pret jebkādu ļaunticību vai krāpšanu no iestāžu puses un ka starp norādīto iemeslu un brīvības atņemšanu jāpastāv samērīgumam.

76.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā, Nīderlande) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 15. panta 2. punkta ceturtā daļa un 4. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 47. pantu

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiesu iestādei, pārbaudot aizturēšanas pasākuma likumību, nav pienākuma nekavējoties atbrīvot trešās valsts valstspiederīgo, kas aizturēts saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tikai tāpēc vien, ka cita aizturēšana, kas šim valstspiederīgajam iepriekš un nepārtraukti piemērota atbilstoši Regulai (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, vairs neatbilst likumības nosacījumiem, jo minētais valstspiederīgais nav nekavējoties atbrīvots pēc tam, kad konstatēts, ka šī iepriekšējā aizturēšana vairs nav bijusi pamatota saskaņā ar Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 9. panta 3. punktu kopsakarā ar minētās regulas 28. panta 4. punktu.