—

atcelt Eiropas Komisijas 2023. gada 25. aprīļa Lēmumu C(2023) 2727 final;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvota Regulas (ES) 2022/2065 (1) (Digitālo pakalpojumu akts, turpmāk tekstā – “DPA”) piemērošanas jomas nepareiza noteikšana un tiesību kļūda DPA piemērošanā.

Prasītāja uzskata, ka DPA tai neesot piemērojama, jo tā neesot jau starpniecības pakalpojums un līdz ar to neesot nedz mitināšanas pakalpojums, nedz tiešsaistes platforma DPA izpratnē. Tā apgalvo, ka nepastāvot prasītā trešās personas satura nodrošināšana. Prasītāja, pārdodot savas preces, nodrošinot savu saturu un tā arī esot pilnībā pārņēmusi savu partneru saturu, veicot stingru piesaistīšanas procesu.

Pat, ja daļa no attiecīgiem pakalpojumiem tiktu kvalificēta kā tiešsaistes platforma, tā nesasniegtu 45 miljonu aktīvo lietotāju mēnesī robežvērtību. Atbildētāja neesot ņēmusi vērā attiecīgā pakalpojuma hibrīdraksturu – ne visi attiecīgā pakalpojuma lietotāji automātiski saņēmot trešo personu piedāvāto saturu, bet esot nepieciešama skaidra nošķiršana.

Atbildētāja esot balstījusies uz kļūdainiem kritērijiem, piemēram, apgalvoto sniedzēja identificēšanas neiespējamību. Tā neesot atzinusi, ka šī ir nevis izšķirošā īpašība, bet gan, vērtējot atbilstoši ES tiesībām, atbalsta pieņēmumu par sava satura esamību.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka DPA 33. panta 1. un 4. punkts, kopsakarā ar 24. panta 2. punktu esot neskaidrs.

Norādījumi robežvērtības aprēķināšanai esot pārāk neprecīzi un pārkāpjot ES tiesībās paredzēto noteiktības principu. Tādējādi DPA 33. panta 1. punkts neesot ES tiesībām atbilstošs juridiskais pamats. DPA 77. apsvērums neesot pietiekams aprēķina metodes noteikšanai, ņemot vērā to juridisko raksturu un nepietiekamo saturu, jo pārāk daudz pamatjautājumu esot palikuši neatrisināti. Tajā ir noteikts tikai, kas būtu aptverts, bet nevis kā. Galu galā, attiecīgos kritērijus neesot iespējams pietiekami noteikt, nepieņemot deleģētu tiesību aktu. Šī nepietiekamība esot skaidra, salīdzinot ar Regulu (ES) 2022/1925 (2) (Digitālo tirgu akts) – pēdējā minētā tiek daļēji balstīta uz to pašu robežvērtību, bet plašāk paredzot un pat īpaši norādot aprēķina kritērijus atsevišķā pielikumā. Tomēr tai arī trūkst pietiekami konkrētu aprēķina specifikāciju.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots vispārējā vienlīdzības principa pārkāpums.

Aprēķina metodes nenoteiktība esot LES 2. panta pirmā teikuma un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. panta pārkāpums, jo tā rezultātā (de facto) radot nevienlīdzīgu attieksmi starp tiešsaistes platformu nodrošinātājiem. Nodrošinātāji aizpildot trūkumu, ko rada it īpaši fakts, ka individuālu lietotāju uzraudzība ir aizliegta, ar nekonsekventām un nepārskatāmām metodēm. Tajā pašā laikā DPA neesot paredzēta visu aprēķina metožu obligātā kontrole, bet tikai ad-hoc pārbaudes. Tas neveido vienlīdzīgus konkurences apstākļus pakalpojuma sniedzējiem. Turklāt ar DPA esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, piemērojot vispārīgo robežvērtību visām tiešsaistes platformām, neatkarīgi no attiecīgo pakalpojumu uz risku balstītiem kritērijiem.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums.

DPA piemērošana nesamērīgi ietekmējot prasītājas pamattiesības un pamatbrīvības un līdz ar to pārkāpjot LES 5. panta 4. punkta otrajā daļa noteikto samērīguma principu. No vienas puses, vispārīga robežvērtība esot neatbilstoša un, no otras puses, papildu pienākumu uzlikšana prasītājai vairs neesot vajadzīga, jo tiešsaistes tirdzniecība jau esot pārmērīgi regulēta.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.

Atbildētāja lēmumā neesot izpildījusi LESD 296. panta paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, tāpēc prasītājai kā adresātam tas neesot saprotams. Neesot veikta subsumpcija saistībā ar mitināšanas pakalpojuma definīciju saskaņā ar DPA 3. panta g) apakšpunkta iii) punktu, lai gan tas esot izšķiroši DPA 33. panta piemērojamībai.