—

atcelt finansējuma nolīgumu starp Komisiju un Polijas Republiku, kas 2022. gada 24. augustā ir noslēgts atbilstoši Regulas 2021/241 23. panta 1. punktam;

—

atcelt aizdevuma nolīgumu starp Komisiju un Polijas Republiku, kas 2022. gada 24. augustā ir noslēgts atbilstoši Regulas 2021/241 15. panta 2. punktam; un

—

piespriest Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmajā pamatā tiek apgalvots, ka Padomes 2022. gada 17. jūnija īstenošanas lēmums par Polijas atveseļošanas un noturības plāna novērtējuma apstiprināšanu (turpmāk tekstā – “Padomes īstenošanas lēmums”), pamatojoties uz kuru Komisija noslēdza iepriekšminētos finansējuma un aizdevuma nolīgumus (turpmāk tekstā – “apstrīdētie finansējuma un aizdevuma nolīgumi”), neesot spēkā, jo Padome nav ievērojusi Tiesas judikatūru, kas izriet no 2019. gada 19. novembra sprieduma A.K. u.c. (Polijas Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C-585/18, C-624/18 un C-625/18, EU:C:2019:982), 2021. gada 15. jūlija sprieduma Komisija/Polija (Tiesnešiem piemērojamais disciplinārais režīms) (C-791/19, EU:C:2021:596), 2020. gada 8. aprīļa rīkojuma Komisija/Polija (C-791/19 R, EU:C:2020:277) un Tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2021. gada 14. jūlija rīkojuma Komisija/Polija (C-204/21 R, EU:C:2021:593), un esot pārkāpusi LES 2. pantu un 13. panta 2. punktu.

Turpinājumā prasītāji šajā pamatā apgalvo, ka Padome esot pārsniegusi savu kompetenci, ciktāl tā ir centusies noteikt, kādā veidā Polijai ir jāpilda Tiesas judikatūra attiecībā uz Polijas Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātu (turpmāk tekstā – “Disciplinārlietu palāta”).

2.

Otrajā pamatā tiek apgalvots, ka Padomes īstenošanas lēmums neesot spēkā, jo Padome esot pārkāpusi LES 2. pantu un 19. panta 1. punktu un Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – Harta’) 47. pantu, kā to saistošā veidā ir interpretējusi Tiesa.

Šī pamata atbalstam prasītāji apgalvo, ka Padomes īstenošanas lēmuma pamatā esošie starpposma rādītāji esot pretrunā LES 2. pantam un 19. panta 1. punktam un Hartas 47. pantam, jo ar tiem:

3.

Trešajā pamatā tiek apgalvots, ka Padomes īstenošanas lēmums neesot spēkā, jo Padomes īstenošanas lēmumā sniegtie F1G, F2G un F3G starpposma rādītāji neesot pietiekami, lai atjaunotu efektīvu tiesisko aizsardzību Polijā, kas ir iekšējās kontroles sistēmas darbības priekšnosacījums. Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu tādējādi tiekot pārkāpti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/241 (2021. gada 12. februāris), ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu (OV 2021, L 57, 17. lpp.), 20. panta 5. punkta e) apakšpunkts un 22. pants un LESD 325. pants, ar kuriem tiek izvirzīta prasība par faktiskas un efektīvas iekšējās kontroles esamību.

4.

Ceturtajā pamatā tiek apgalvots, ka Padomes īstenošanas lēmums neesot spēkā, jo Padome esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kad tā piemēroja Regulas 2021/241 19. panta 3. punktu, jo tā ir apstiprinājusi starpposma rādītājus kā “atbilstošus pasākumus” korupcijas novēršanai, atklāšanai un labošanai Polijā.

5.

Piektajā pamatā tiek apgalvots, ka Padomes īstenošanas lēmums neesot spēkā, jo Padome neesot atbilstoši norādījusi tā pamatojumu, tādējādi pārkāpjot LESD 296. pantu, Hartas 41. pantu un ES tiesību principus.

6.

Sestajā pamatā tiek apgalvots, ka apstrīdētajos finansējuma un aizdevuma nolīgumos, kurus Komisija noslēgusi, esot pārsniegtas Komisijai piešķirtās pilnvaras atbilstoši Padomes īstenošanas lēmumam un Regulai (ES) 2021/241, un tādējādi pārkāptas Savienības tiesības, jo Finansējuma nolīguma 6. panta 5. punktā un 18. panta 1. punktā un Aizdevuma nolīguma 7. panta 5. punkta un 28. panta 1. punktā ir atļauta iespēja finansējumu piešķirt pat bez F1G, F2G un F3G starpposma rādītāju prasības ievērošanas, kas noteikts Padomes īstenošanas lēmumā.