1)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (1) 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu interpretāciju tiesā, saskaņā ar kuru patērētājs nevar efektīvi vērsties tiesā ar prasību konstatēt, ka viņa noslēgtajā līgumā ir ietverti noteikumi, kas viņam nav saistoši, vai arī ka šis līgums ir pilnībā spēkā neesošs?

2)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 4. panta 2. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, lai līguma noteikumi būtu sagatavoti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā, attiecībā uz aizdevuma līgumu, kas saistīts ar ārvalstu valūtu maiņas kursu, ir izpildīta, ja banka ir sniegusi aizdevuma ņēmējam:

3)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 4. panta 2. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, lai līguma noteikumi būtu sagatavoti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā, ir jāanalizē saistībā ar vidusmēra patērētāja modeli, vai tomēr ir jāņem vērā arī patērētāja individuālā situācija un īpašības līguma noslēgšanas dienā, tostarp it īpaši viņa zināšanas, izglītība un pieredze?

4)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kurā ir paredzēts, ka bankas piemērotās maržas summa ir vidējā aritmētiskā vērtība no maržām, ko piemēro vairākas citas konkrēti norādītas komercbankas, ir pretrunā labticības prasībām un rada ievērojamu nelīdzsvarotību no līguma izrietošajās tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam?

5)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu interpretāciju tiesā, saskaņā ar kuru valsts tiesa var atzīt, ka patērētājam nav saistošs tikai līguma noteikuma negodīgais elements (kurā paredzēts grozīt Narodowy Bank Polski (Polijas Valsts Banka) vidējo kursu par papildu likmes maržu), kurš nav atsevišķa līgumsaistība, toties viņam ir saistoša pārējā šī līguma noteikuma daļa?

6)

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai noteiktais pienākums informēt patērētāju par juridiskajām sekām, ko var izraisīt līguma atzīšana par spēkā neesošu, attiecas vienīgi uz restitūcijas prasījumiem, kuri izriet no līguma spēkā neesamības, vai arī uz jebkādām hipotētiskām juridiskajām sekām (pat ja tās ir apšaubāmas, apstrīdamas vai maz ticamas), kādas var izrietēt no līguma spēkā neesamības?