–

Z. sp.j. vārdā – K. Pluta‑Gabryś, radca prawny,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un M. Owsiany‑Hornung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 6. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Skarb Państwa (Valsts kase, Polija), ko pārstāv Dyrektor Okręgowego Urzędu Miar w K. (K. apgabala metroloģijas pārvaldes direktors; turpmāk tekstā – “Metroloģijas pārvalde”), un Z sp.j., saskaņā ar Polijas tiesībām dibinātu sabiedrību, par prasību samaksāt fiksētas summas kompensāciju par parāda atgūšanas izmaksām, kuras šai pārvaldei radušās tāpēc, ka Z ir secīgi kavējis virkni maksājumu par minētās pārvaldes sniegtajiem mērinstrumentu kalibrēšanas pakalpojumiem.

3

Direktīvas 2011/7 12., 17. un 19. apsvērumā teikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets un piemērošanas joma” noteikts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis [ir] apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši [mazo uz vidējo uzņēmumu (MVU)] konkurētspēju.

2.   Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.

[..]”

5

Minētās direktīvas 2. panta 1.–4. punktā paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

6

Direktīvas 2011/7 3. pants “Darījumi starp uzņēmumiem” izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos starp uzņēmumiem kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..]”

7

Šīs direktīvas 4. panta “Darījumi starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm” 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos, kur parādnieks ir publiska iestāde, beidzoties 3., 4. vai 6. punktā noteiktajam termiņam, kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz likumiskajiem nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

8

Minētās direktīvas 6. pantā “Atgūšanas izmaksu kompensācija” paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka – ja saskaņā ar 3. vai 4. pantu komercdarījumos kļūst maksājami nokavējuma procenti – kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu EUR 40 apjomā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā fiksētā summa ir maksājama bez vajadzības atgādināt un kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām.

[..]”

9

Šīs pašas direktīvas 7. panta “Netaisni līguma noteikumi un prakse” 1.–3. punktā noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz, ka līguma noteikums vai prakse attiecībā uz maksājuma dienu vai termiņu, nokavējuma procentu likmi vai atgūšanas izmaksu kompensāciju nav izpildāma vai rada iemeslu prasībai par zaudējumu atlīdzību, ja tā ir redzami netaisna pret kreditoru.

Nosakot, vai līguma noteikums vai prakse ir redzami netaisna pret kreditoru šā punkta pirmās daļas nozīmē, ņem vērā visus lietas apstākļus, tostarp:

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā uzskata, ka redzami netaisns ir līguma noteikums vai prakse, kas izslēdz nokavējuma procentus.

3.   Šā panta 1. punkta nolūkā prezumē, ka redzami netaisns ir līguma noteikums vai prakse, kas izslēdz 6. pantā minēto atgūšanas izmaksu kompensāciju.”

10

2013. gada 8. martaustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Likums par pārmērīgu kavējumu novēršanu komercdarījumos; 2022. gada Dz. U., 893. pozīcija), ar ko Polijas tiesību aktos transponēta Direktīva 2011/7 un kas stājās spēkā 2013. gada 28. aprīlī, 10. pantā noteikts:

“1.   No dienas, kad kreditors iegūst tiesības uz 7. panta 1. punktā vai 8. panta 1. punktā minētajiem procentiem, viņam ir tiesības bez iepriekšējas paziņošanas saņemt no parādnieka parāda atgūšanas izmaksu kompensāciju, kas līdzvērtīga šādām summām:

[..]

2.   Papildus 1. punktā minētajai summai kreditoram ir tiesības uz atbilstošu atlīdzību par minēto summu pārsniedzošām izmaksām, kas tam radušās saistībā ar parāda atgūšanu.”

11

1964. gada 23. aprīļaustawa – Kodeks cywilny (Civilkodekss; 2022. gada Dz. U., 1360. pozīcija) pamatlietā piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “Polijas Civilkodekss”) 5. pantā noteikts:

“Tiesības nevar izmantot pretēji šo tiesību sociālajam un ekonomiskajam mērķim vai sociālās līdzāspastāvēšanas principiem. Šāda personas darbība vai bezdarbība netiek uzskatīta par tiesību izmantošanu un netiek aizsargāta.”

12

Metroloģijas pārvalde sniedz mērinstrumentu kalibrēšanas pakalpojumus, kurus ik pa laikam izmanto Z. Tā divreiz šos pakalpojumus apmaksāja novēloti. Pirmais par 20 dienām novēlotais maksājums attiecās uz summu 246 PLN (aptuveni 55 EUR), bet otrais par piecām dienām novēlotais maksājums attiecās uz summu 369 PLN (aptuveni 80 EUR).

13

Metroloģijas pārvalde vērsās Sąd Rejonowy Katowice – Zachód w Katowicach (Katovices Rietumu rajona tiesa Katovicē, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību, kurā tā lūdza piedzīt 80 EUR, kam pieskaitīti Polijas tiesībās paredzētie procenti, proti, summu, kura atbilst Likuma par pārmērīgu kavējumu novēršanu komercdarījumos 10. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētajai fiksētajai parāda atgūšanas izmaksu kompensācijai divkāršā apmērā.

14

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Polijas tiesu pastāvīgo judikatūru prasības, kurās parāda atgūšanas izmaksu kompensēšanai lūgta fiksētas summas samaksa, tiek noraidītas, ja parādnieka nokavējums ir niecīgs vai ja parāda summa ir neliela. Tā uzsver, ka izskatāmā lieta ilustrē šo praksi, jo attiecībā pret Z nekad nav taisīts spriedums, ar ko piespriesta šīs summas samaksa, kaut arī šī sabiedrība vismaz 39 reizes maksājumus veikusi novēloti.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šo prasību noraidīšana pamatota ar Polijas Civilkodeksa 5. pantu; tas tiek interpretēts tādējādi, ka tad, ja parāds, kura atmaksa ir nokavēta, Polijas zlotos nepārsniedz summu, kuras ekvivalents ir no 100 līdz 300 EUR, vai ja parada samaksas nokavējums nepārsniedz divas līdz sešas nedēļas, kompensācija kreditoram tiek uzskatīta par pretēju “sociālās līdzāspastāvēšanas principiem” – iesniedzējtiesa šo frāzi uzskata par pielīdzināmu jēdzienam “pretēja labiem tikumiem”.

16

Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai šāda interpretācija atbilst Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktam, kas lasīts tās 12. apsvēruma gaismā. Iesniedzējtiesas ieskatā apstāklis, ka Polijas tiesas akceptē paražu, ka nelielu summu samaksa tiek veikta novēloti, kā rezultātā tiek uzskatīts, ka kreditors, kas neievēro šādu paražu un pieprasa kompensāciju, pārkāpj “sociālās līdzāspastāvēšanas principus”, nevar attaisnot to, ka ar valsts tiesībām tiek ieviests izņēmums no šīs direktīvas 6. punkta 1. punktā paredzētā skaidrā, precīzā un beznosacījumu noteikuma.

17

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy Katowice – Zachód w Katowicach (Katovices Rietumu rajona tiesa Katovicē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2011/7/ES] 6. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru valsts tiesa var noraidīt prasību piespriest šajā tiesību normā minēto atgūšanas izmaksu kompensāciju, pamatojoties uz to, ka parādnieka nokavējums bija niecīgs, vai pamatojoties uz to, ka parāda summa bija neliela?”

18

Iesākumā jāatgādina – kad publiskai iestādei Direktīvas 2011/7 2. panta 2. punkta izpratnē ir kreditora statuss par noteiktu naudas summu attiecībā pret uzņēmumu, attiecības starp šiem abiem subjektiem neietilpst jēdzienā “komercdarījums” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to ir izslēgtas no minētās direktīvas piemērošanas jomas (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, New Media Development & Hotel Services, C‑327/20, EU:C:2022:23, 44. punkts).

19

Tomēr Tiesas kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, bet kurās minētās normas darītas piemērojamas ar valsts tiesību aktiem tāpēc, ka tajos ir atsauce uz Savienības tiesību normu saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 53. punkts, un 2020. gada 30. janvāris, I.G.I., C‑394/18, EU:C:2020:56, 45. punkts).

20

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka Polijas tiesību aktos tiesības uz parāda atgūšanas izmaksu kompensāciju ir attiecinātas uz situācijām, kuras nav Direktīvas 2011/7 tvērumā, proti, kurās nokavētā maksājuma kreditors ir publiska iestāde un parādnieks ir uzņēmums, ar nolūku, lai kompensācija tiktu izmaksāta atbilstoši tiem pašiem noteikumiem neatkarīgi no tā, vai kreditors ir uzņēmums vai publiska iestāde. Šādos apstākļos lūgtā prejudiciālā interpretācija šķiet nepieciešama, lai piemērojamās Savienības tiesību normas tiktu interpretētas vienveidīgi. Tātad atbildes sniegšana uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir Tiesas kompetencē.

21

Ar vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesu praksi, saskaņā ar ko prasības par šajā normā paredzētās minimālās fiksētās summas samaksu parāda atgūšanas izmaksu kompensēšanai tiek noraidītas ar pamatojumu, ka parādnieka nokavējums ir niecīgs vai parāda summa, kuru skar parādnieka samaksas nokavējums, ir neliela.

22

Pirmām kārtām, Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt, ka tad, ja komercdarījumos maksājami nokavējuma procenti, kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu 40 EUR kā parāda atgūšanas izmaksu kompensāciju. Turklāt šīs direktīvas 6. panta 2. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt, lai šī minimālā fiksētā summa būtu maksājama automātiski – pat tad, ja parādniekam par to nav atgādināts, – un lai minētās summas mērķis būtu atlīdzināt kreditoram radušās parāda atgūšanas izmaksas.

23

Jēdziens “maksājuma kavējums” – kas ir pamatā kreditora tiesībām saņemt no parādnieka ne tikai procentus, bet arī fiksētu minimālo summu 40 EUR saskaņā ar Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktu – tās 2. panta 4. punktā definēts kā jebkurš maksājums, kurš nav veikts līgumā vai tiesību aktos noteiktajā termiņā. Tā kā šī direktīva saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu attiecas uz “visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos”, šis jēdziens “maksājuma kavējums” piemērojams katram komercdarījumam, aplūkotam individuāli (spriedumi, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 28. punkts, un 2022. gada 1. decembris, X (Medicīniskā aprīkojuma piegāde),C‑419/21, EU:C:2022:948, 30. punkts).

24

Otrām kārtām, atbilstoši Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta normām, tās aplūkojot kopsakarā, attiecībā uz komercdarījumiem starp uzņēmumiem, un atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta normām, tās aplūkojot kopsakarā, attiecībā uz darījumiem starp uzņēmumiem un valsts iestādēm gan kavējuma procenti, gan fiksētā summa 40 EUR apmērā automātiski kļūst iekasējama pēc attiecīgi minētās direktīvas 3. pantā un 4. pantā paredzētā termiņa beigām. Tās 17. apsvērumā šajā ziņā teikts: “lai varētu pieprasīt nokavējuma procentus, parādnieka maksājums būtu jāuzskata par nokavētu tad, ja kreditors noteiktajā dienā nav saņēmis tam maksājamo summu, ar nosacījumu, ka kreditors ir izpildījis savus juridiskos un līgumā noteiktos pienākumus”.

25

Nekas Direktīvas 2011/7 3. panta 1. punkta, 4. panta 1. punkta vai 6. panta 1. punkta formulējumā nenorāda uz to, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētā minimālā fiksētā summa nebūtu jāmaksā tad, ja maksājuma kavējums – par kuru ir atbildīgs vienīgi parādnieks – ir niecīgs vai ja attiecīgā parāda summa ir neliela.

26

Tādējādi no Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkta gramatiskās un kontekstuālās interpretācijas izriet, ka minimālā fiksētā summa 40 EUR kā kompensācija par parāda atgūšanas izmaksām savas saistības izpildījušam kreditoram pienākas par katru maksājumu, kurš kā atlīdzība komercdarījumā nav veikts termiņā, neatkarīgi no tā, kāda ir kavētā maksājuma summa vai kavējuma ilgums.

27

Trešām kārtām, šo Direktīvas 2011/7 6. panta interpretāciju apstiprina šīs direktīvas mērķis. Proti, no tās 1. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 12. un 19. apsvērumu, izriet, ka tās mērķis ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, – novēršot to, ka tie ir finansiāli izdevīgi parādniekam, jo šādā situācijā maksājamo procentu likme ir zema vai tie vispār nav jāmaksā, – bet arī efektīvi aizsargāt kreditoru no šādiem kavējumiem, nodrošinot tam pēc iespējas pilnīgāku kompensāciju par parāda atgūšanas izmaksām, kas tam radušās. Šīs direktīvas 19. apsvērumā noteikts, ka atgūšanas izmaksās būtu jāiekļauj arī administratīvo izmaksu atgūšana un kompensācija par iekšējām izmaksām, kas radušās maksājumu kavējumu dēļ, un ka fiksētas summas kompensācijai būtu jābūt vērstai uz to, lai samazinātu ar atgūšanu saistītās administratīvās un iekšējās izmaksas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 35. un 36. punkts, kā arī 2022. gada 1. decembris, X (Medicīniskā aprīkojuma piegāde), C‑419/21, EU:C:2022:948, 36. punkts).

28

No šā viedokļa nedz maksājamā parāda nelielais apmērs, nedz kavējuma niecīgums nevar pamatot to, ka parādnieks tiek atbrīvots no minimālās fiksētās summas, kas maksājama kā kompensācija par katra nokavētā maksājuma – par ko ir atbildīgs vienīgi parādnieks –, atgūšanas izmaksām. Šāds atbrīvojums vispirms nozīmētu, ka tiek atņemta lietderīgā iedarbība Direktīvas 2011/7 6. pantam, kura mērķis, kā uzsvērts šā sprieduma iepriekšējā punktā, ir ne tikai atturēt no šiem maksājumu kavējumiem, bet ar šīm summām arī “kompens[ēt] kreditoram [..] atgūšanas izmaks[as]”, jo šīm izmaksām ir tendence palielināties proporcionāli to maksājumu skaitam un summām, kuras debitors nesamaksā noteiktajā termiņā. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka šim parādniekam ir “objektīvs iemesls” šīs direktīvas 7. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē, lai atkāptos no minētās direktīvas 6. panta 1. punktā minētās fiksētās summas samaksas, jo minētās direktīvas 7. panta 3. punktā precizēts, ka šā panta 1. punkta mērķiem tiek prezumēts, ka “redzami netaisns ir līguma noteikums vai prakse, kas izslēdz 6. pantā minēto atgūšanas izmaksu kompensāciju” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 20. oktobris, BFF Finance Iberia, C‑585/20, EU:C:2022:806, 37. punkts, un 2022. gada 1. decembris, X (Medicīniskā aprīkojuma piegāde), C‑419/21, EU:C:2022:948, 37. punkts).

29

Visbeidzot – attiecībā uz iesniedzējtiesas minēto Polijas Civilkodeksa 5. pantu, saskaņā ar kuru tiesības, kas tiek izmantotas, pārkāpjot to sociāli ekonomisko mērķi vai sociālās līdzāspastāvēšanas principus, netiek aizsargātas, jāatgādina: princips, ka valsts tiesību normas jāinterpretē atbilstīgi Savienības tiesību normām, prasa, lai valsts tiesas – it īpaši ievērojot aizliegumu valsts tiesību normas interpretēt contra legem – dara visu, kas nepieciešams, lai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kurš atbilst tās mērķim (spriedumi, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 27. punkts, un 2023. gada 4. maijs, ALD Automotive, C‑78/22, EU:C:2023:379, 40. punkts).

30

Atbilstīgas interpretācijas prasība tostarp ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Tādējādi valsts tiesa nevar likumīgi uzskatīt, ka tai nav iespējams aplūkoto valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka tā šī norma pastāvīgi ir interpretēta veidā, kas nav saderīgs ar šīm tiesībām (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 60. punkts)

31

Ja Polijas Civilkodeksa 5. pantu nebūtu iespējams interpretēt atbilstīgi Direktīvas 2011/7 6. pantam, kā tas interpretēts šā sprieduma 26.–28. punktā, un ņemot vērā iepriekšējā punktā atgādinātās prasības, valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru – pat vēlāk pieņemtu – tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, un nav nepieciešams lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, lai tas nepieļauj tādu valsts tiesu praksi, saskaņā ar ko prasības par šajā normā paredzētās minimālās fiksētās summas samaksu parāda atgūšanas izmaksu kompensēšanai tiek noraidītas ar pamatojumu, ka parādnieka nokavējums ir niecīgs vai parāda summa, kuru skar parādnieka samaksas nokavējums, ir neliela.

33

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 6. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tas nepieļauj tādu valsts tiesu praksi, saskaņā ar ko prasības par šajā normā paredzētās minimālās fiksētās summas samaksu parāda atgūšanas izmaksu kompensēšanai tiek noraidītas ar pamatojumu, ka parādnieka nokavējums ir niecīgs vai parāda summa, kuru skar parādnieka samaksas nokavējums, ir neliela.