–

V. Valančius vārdā – D. Poška, advokatas,

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis, R. Dzikovič, V. Kazlauskaitė‑Švenčionienė un E. Kurelaitytė, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – L. Dvořáková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, Chief State Solicitor, un M. Lane, pārstāves, kurām palīdz D. Fennelly, BL,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Zviedrijas valdības vārdā – C. Meyer‑Seitz un A. M. Runeskjöld, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbacher, A. Steiblytė un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. panta 2. punkta trešo daļu un LESD 254. panta otro daļu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Virgilijus Valančius un Lietuvos Respublikos Vyriausybė (Lietuvas Republikas valdība) par lēmumu par Lietuvas Republikas kandidāta izvirzīšanu Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amatam tiesiskumu.

3

Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. pantā paredzētās komitejas darbības noteikumu, kas ietverti pielikumā Padomes Lēmumam 2010/124/ES (2010. gada 25. februāris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. pantā paredzētās komitejas darbības noteikumiem (OV 2010, L 50, 18. lpp.), 6. punktā “Priekšlikumu nodošana komitejai un lūgums sniegt papildu informāciju” noteikts:

“Tiklīdz dalībvalsts valdība ir izvirzījusi kandidātu, Padomes Ģenerālsekretariāts šo priekšlikumu nosūta komitejas priekšsēdētājam.

Komiteja var lūgt, lai valdība, kas iesniegusi attiecīgo priekšlikumu, tai nosūtītu papildu informāciju vai citas ziņas, ko tā uzskata par vajadzīgām savās apspriedēs.”

4

1994. gada 19. maijaLietuvos Respublikos Vyriausybės įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par valdību; Žin., 1994, Nr. 43‑772) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par valdību”), – 52. panta 3. punktā paredzēts, ka Lietuvas valdība kandidātus Tiesas un Vispārējās tiesas tiesnešu amatiem izvirza pēc tam, kad ir saņēmusi Lietuvas Republikas prezidenta piekrišanu un apspriedusies ar Lietuvos Respublikos Seimas (Lietuvas Republikas parlaments, turpmāk tekstā – “Lietuvas parlaments”), ievērojot Lietuvos Respublikos Seimo statutas (Lietuvas Republikas parlamenta statūti) paredzēto kārtību.

5

Ar Lietuvas Republikas tieslietu ministra 2021. gada 9. marta dekrētu Nr. 1R‑65 pieņemtā Pretendento į Europos Sąjungos bendrojo teismo teisėjus atrankos tvarkos aprašas (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu atlases procedūras apraksts) – redakcijā, kas piemērojama strīdam pamatlietā, – 1.–3., 13., 15., 19., 21.–23. punktā noteikts:

“1. [Atlases procedūras aprakstu] piemēro, rīkojot Lietuvas Republikas kandidātu atlasi Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amatam (turpmāk tekstā – “atlase”). Šīs atlases nolūks ir palīdzēt valdībai, kura saskaņā ar [Likuma par valdību] 52. panta 3. punktu izvirza kandidātus Vispārējās tiesas tiesneša amatam, sagatavot priekšlikumu par konkrētu kandidātu.

2. Atlases darba grupu [..] izveido ar Lietuvas Republikas premjerministra rīkojumu. Darba grupā ietilpst septiņas personas. Tās ir: Lietuvas Republikas tieslietu ministrs (darba grupas vadītājs), Lietuvas Republikas parlamenta pārstāvis, Lietuvas Republikas prezidenta pārstāvis, Teisėjų taryba [(Tieslietu padome)] pārstāvis, Mykolas Romeris universitātes Juridiskās fakultātes pārstāvis, Viļņas Universitātes Juridiskās fakultātes pārstāvis un Vytautas Didžiojo universitātes Juridiskās fakultātes pārstāvis. Par darba grupas sekretāru ieceļ Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijas ierēdni.

3. Darba grupas uzdevums ir – ņemot vērā sešus Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu atlases kritērijus, kas noteikti Eiropas Savienības Līgumos un kas precizēti [LESD] 255. pantā paredzētās īpašās komitejas Sestajā darbības pārskata ziņojumā, kurš publicēts šīs komitejas tīmekļvietnē [..], – informēt plašu sabiedrību par atlases procedūras sākšanu, Tieslietu ministrijas tīmekļvietnē publicējot paziņojumu, kurā personas, kas atbilst minētajiem atlases kritērijiem, tiek aicinātas iesniegt pieteikumu dalībai atlases procedūrā (rakstisks pieteikums dalībai atlases procedūrā, curriculum vitae un motivācijas vēstule).

[..]

13. Atlases gaitā, balstoties uz kandidāta iesniegtajiem dokumentiem, novērtē, vai kandidāts atbilst atlases procedūras apraksta 3. punktā minētajiem kritērijiem, un veic atlases interviju. Atlases intervijas nolūks ir papildināt kandidāta novērtējumu, kas veikts, balstoties uz viņa iesniegtajiem dokumentiem.

[..]

15. Atlases gaitā kandidātus novērtē pēc sešiem kritērijiem, kas izklāstīti apraksta 3. punktā: juridiskā kvalifikācija, profesionālā pieredze, atbilstība tiesneša amatam, valodu zināšanas, spēja strādāt komandā starptautiskā vidē, kurā pārstāvētas vairākas juridiskās tradīcijas, kā arī neatkarības, objektivitātes, godprātības un integritātes garantijas.

[..]

19. Atlases noslēgumā katrs darba grupas loceklis kandidātu novērtē ar atzīmi no 1 līdz 10 punktiem. Zemākā atzīme ir 1 punkts, bet augstākā – 10 punkti. Darba grupas locekļu individuāli piešķirtās atzīmes saskaita kopā. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, izveido novērtējumu sarindojuma sarakstu. Neatkarīgi no iegūto punktu skaita sarindojuma sarakstā iekļauj visus kandidātus, kuri – darba grupas ieskatā – atbilst Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša [amata kandidātu] atlases kritērijiem.

[..]

21. Pēc atlases procedūras pabeigšanas darba grupas vadītājs Lietuvas valdībai iesniedz tiesību akta projektu par visaugstāk novērtētā kandidāta izvirzīšanu Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amatam, pievienojot darba grupas sanāksmes protokolu ar pielikumu (darba grupas izveidoto sarindojuma sarakstu, kurā norādītas kandidātu iegūto punktu summas) un visaugstāk novērtētā kandidāta curriculum vitae.

22. Šī darba grupa tikai sniedz ieteikumu valdībai attiecībā uz visaugstāk novērtēto Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu. Saskaņā ar Likuma par valdību 52. panta 3. punktu valdība izvirza kandidatūru Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amatam.

23. Ne vēlāk kā piecas darbdienas pēc atlases procedūras pabeigšanas darba grupas izveidoto kandidātu sarindojuma sarakstu publicē Tieslietu ministrijas tīmekļvietnē, nenorādot kandidātu saņemto punktu skaitu.”

6

Ar lēmumu, ko pēc Lietuvas valdības priekšlikuma, savstarpēji vienojoties, pieņēma dalībvalstu valdības, V. Valančius tika iecelts par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk tekstā – “Vispārējā tiesa”) tiesnesi; šis lēmums stājās spēkā 2016. gada 13. aprīlī. Viņa pilnvaru termiņš beidzās 2019. gada 31. augustā, tomēr, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 5. panta trešo daļu, viņš turpināja pildīt savus pienākumus arī pēc šī datuma.

7

2021. gada martā tika publicēts uzaicinājums iesniegt Lietuvas Republikas pieteikumus kandidātu pieteikumus Vispārējās tiesas tiesneša amatam. Atlases procedūras apraksts tika apstiprināts ar dekrētu Nr. 1R‑65 un tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā lielākoties bija neatkarīgi eksperti un kuras uzdevums bija veikt šo atlasi (turpmāk tekstā – “darba grupa”). Pēc tam darba grupa veica minēto atlasi, kuras noslēgumā tā izveidoja kandidātu sarakstu, kurā tie dilstošā secībā tika sarindoti pēc iegūto punktu skaita (turpmāk tekstā – “sarindojuma saraksts”).

8

2021. gada 11. maijā tieslietu ministrs Lietuvas valdībai iesniedza lēmuma projektu par to, lai personas ar visaugstāko novērtējumu sarindojuma sarakstā, proti, V. Valančius, kandidatūru izvirzītu Vispārējās tiesas tiesneša amatam.

9

Ar 2022. gada 6. aprīļa lēmumu Lietuvas valdība, lai saņemtu Lietuvas Republikas prezidenta un Lietuvas parlamenta apstiprinājumu, informēja tos par sarindojuma saraksta otrajā vietā norādītās personas kandidatūru.

10

Ar 2022. gada 4. maija lēmumu Lietuvas valdība, saņēmusi Lietuvas Republikas prezidenta un Lietuvas parlamenta piekrišanu, izvirzīja šīs personas kandidatūru Vispārējās tiesas tiesneša amatam.

11

2022. gada 18. maijāV. Valančius iesniedza pieteikumu iesniedzējtiesā – Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) –, kurā lūdza, pirmkārt, atcelt šo lēmumu, otrkārt, uzdot valdībai atsākt Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu apspriešanas un izvirzīšanas procedūru likumā paredzētajā kārtībā, norādot apspriešanai un izvirzīšanai tā kandidāta vārdu un uzvārdu, kuru darba grupa ierindojusi visaugstāk, un, treškārt, piespriest Lietuvas valdībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12

LESD 255. pantā paredzētā komiteja 2022. gada 5. jūlijā sniedza nelabvēlīgu atzinumu par Lietuvas valdības izvirzīto kandidātu.

13

Ar 2022. gada 14. septembra lēmumu Lietuvas valdība, lai saņemtu Lietuvas Republikas prezidenta un Lietuvas parlamenta apstiprinājumu, informēja tos par Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu sarindojuma saraksta trešajā vietā norādītās personas, proti, Saulius Lukas Kalėda, kandidatūru.

14

Šajā kontekstā iesniedzējtiesai ir šaubas par LES 19. panta 2. punkta trešās daļas un LESD 254. panta otrās daļas interpretāciju, it īpaši attiecībā uz šo tiesību normu ietekmi uz valsts procedūrām par Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu izvirzīšanu.

15

Minētā tiesa apgalvo, ka Tiesas judikatūrā, kas citastarp izriet no 2018. gada 27. februāra sprieduma Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117), ir atzīts, ka pastāv saikne starp prasībām par valsts tiesnešu neatkarību un objektivitāti un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesību normas, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē.

16

Vispārējās tiesas tiesnešu uzdevums tieši esot nodrošināt šādu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt saskaņā ar LES 19. panta 2. punkta trešo daļu un LESD 254. panta otro daļu šiem tiesnešiem esot jāatbilst arī prasībām par neatkarību, bet tas nevar tikt saprasts tādējādi, ka tām būtu šaurāks tvērums nekā prasībām, kuras attiecībā uz valsts tiesnešiem izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, ko interpretējusi Tiesa.

17

Konkrētāk – attiecībā uz lēmumiem par tiesnešu iecelšanu amatā iesniedzējtiesa uzskata, ka gan Tiesas judikatūrā, kas citastarp izriet no 2020. gada 26. marta spriedumiem, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232), un 2021. gada 6. oktobra sprieduma W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798), gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kas citastarp izriet no 2020. gada 1. decembra sprieduma Ástráðsson pret Islandi (CE:ECHR:2020:1201JUD002637418), ir iedibināta tieša saikne starp valsts tiesnešu atlases un iecelšanas amatā procedūru tiesiskumu kā elementu, kurš raksturīgs tiesībām uz iepriekš tiesību aktos noteiktu tiesu, un prasībām par šo tiesnešu neatkarību un objektivitāti.

18

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no šīs tiešās saiknes izriet pienākums pārliecināties, vai saistībā ar tiesneša iecelšanu amatā pieļauts pārkāpums tik tiešām rada risku, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, varētu patvaļīgi izmantot nepamatotu rīcības brīvību un tādējādi apdraudēt iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti, kālab ieinteresētajām personām rastos pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neatkarību un objektivitāti, bet tas nozīmētu minēto tiesību normu pārkāpumu.

19

Tātad tas, vai attiecībā uz Savienības tiesas tiesneša iecelšanu amatā vai šādas tiesas tiesneša amata kandidāta izvirzīšanu tam iestāde, kurai piešķirtas iecelšanas vai izvirzīšanas pilnvaras, ievēro pamatnosacījumus un šādas iecelšanas vai izvirzīšanas būtiskos procesuālos noteikumus, esot ārkārtīgi svarīgi, jo tas dodot iespēju konstatēt, vai tiek nodrošināta attiecīgās Savienības tiesas objektivitāte un neatkarība.

20

Šādos apstākļos Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar 2023. gada 19. aprīļa lēmumu Lietuvas valdība, saņēmusi Lietuvas Republikas prezidenta un Lietuvas parlamenta apstiprinājumu, izvirzīja S. L. Kalėda kā Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu.

22

2023. gada 12. maijāV. Valančius lūdza atcelt šo lēmumu administratīvajā procesā, kas iesniedzējtiesā tika uzsākts pēc tam, kad viņš bija iesniedzis pieteikumu par 2022. gada 4. maija lēmuma atcelšanu, vienlaikus uzturot spēkā pārējos šā sprieduma 11. punktā minētos prasījumus.

23

Ar 2023. gada 15. septembra lēmumu dalībvalstu valdības par Vispārējās tiesas tiesnesi iecēla S. L. Kalėda – uz pilnvaru termiņu, kas beidzas 2025. gada 31. augustā.

24

Ar 2023. gada 26. septembra informācijas pieprasījumu Tiesa aicināja iesniedzējtiesu precizēt, vai S. L. Kalėda iecelšana par Vispārējās tiesas tiesnesi ietekmē pamatlietas priekšmetu saistībā ar lūgumu izdot rīkojumu veikt konkrētas darbības un vai tā uztur spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25

Iesniedzējtiesa 2023. gada 10. oktobra vēstulē norādīja, ka minētā iecelšana neietekmē pamatlietas priekšmetu un ka tā uztur spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26

Vairākas valdības, kas šajā lietā iesniegušas rakstveida apsvērumus, pauž šaubas par Tiesas kompetenci lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tās būtībā uzskata, ka Vispārējās tiesas tiesneša iecelšanas procedūrai ir dažādi posmi, no kuriem pirmajā valsts izvirza Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu. Šis posms neietilpstot Savienības tiesību normu, it īpaši LES 19. panta 2. punkta trešās daļas un LESD 254. panta otrās daļas, piemērošanas jomā – to reglamentējot tikai valsts tiesību akti. Tātad Tiesas kompetencē neesot lemt par šo valsts tiesību normu, kas šajā valstī eventuāli reglamentē izvirzīšanas posmu, saderību ar minētajām tiesību normām.

27

Turklāt dažas no šīm valdībām norāda, ka Vispārējās tiesas tiesneša iecelšanas procedūra noslēdzas ar tāda lēmuma pieņemšanu, ko, savstarpēji vienojoties, pieņem dalībvalstu valdības un kas nav pakļauts Tiesas veiktai tiesiskuma pārbaudei. Līdz ar to Tiesas kompetencē vēl jo mazāk ietilpstot lemšana par posmu, kurā dalībvalsts izvirza kandidatūru un kuru ietver šī amatā iecelšanas procedūra.

28

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LES 19. panta 2. punkta trešo daļu un LESD 254. panta otro daļu Vispārējās tiesas tiesnešus ieceļ dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, pēc apspriešanās ar LESD 255. pantā paredzēto komiteju. Kā noteikts pēdējā minētajā tiesību normā, šo komiteju izveido, lai tā sniegtu atzinumu par kandidātu atbilstību attiecīgi Tiesas un Vispārējās tiesas tiesneša un ģenerāladvokāta amatam, pirms dalībvalstu valdības pieņem lēmumus par iecelšanu amatā atbilstoši LESD 253. un 254. pantam. Kā izriet no Lēmuma 2010/124 pielikumā ietverto LESD 255. pantā paredzētās komitejas darbības noteikumu 6. punkta pirmās daļas, šajā komitejā vēršas, pamatojoties uz kādas dalībvalsts valdības priekšlikumu par kandidatūru, ko šīs komitejas priekšsēdētājam nosūta Padomes Ģenerālsekretariāts.

29

No šo tiesību normu kopsakara izriet – kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 52. un 53. punktā –, ka Vispārējās tiesas tiesneša iecelšanas procedūrai ir trīs posmi. Pirmajā posmā attiecīgās dalībvalsts valdība izvirza kandidatūru Vispārējās tiesas tiesneša amatam, nosūtot attiecīgo priekšlikumu Padomes Ģenerālsekretariātam. Otrajā posmā LESD 255. pantā paredzētā komiteja, ņemot vērā LESD 254. panta otrajā daļā ietvertās prasības, sniedz atzinumu par šī kandidāta atbilstību Vispārējās tiesas tiesneša pienākumu veikšanai. Trešajā posmā, kas notiek pēc apspriešanās ar šo komiteju, dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, ar savu pārstāvju starpniecību minēto kandidātu ieceļ par Vispārējās tiesas tiesnesi, pieņemot attiecīgu lēmumu pēc attiecīgās dalībvalsts valdības priekšlikuma.

30

No tā izriet, ka tādi dalībvalsts valdības pieņemti lēmumi izvirzīt kandidātu Vispārējās tiesas tiesneša amatam kā pamatlietā aplūkojamie ir uzskatāmi par pirmo posmu iecelšanas procedūrā, ko reglamentē LES 19. panta 2. punkta trešā daļa un LESD 254. panta otrā daļa. Tātad šā iemesla dēļ šāds lēmums ietilpst šo tiesību normu piemērošanas jomā.

31

Kā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 24., 58. un 59. punktā, lai gan Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidāta izvirzīšana un iecelšana ietilpst dalībvalstu kompetencē, tomēr tām, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro pienākumi, kas attiecībā uz tām izriet no Savienības tiesību normām, it īpaši no LES 19. panta 2. punkta trešās daļas un LESD 254. panta otrās daļas (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 52. punkts, kā arī 2024. gada 9. janvāris, G. u.c. (Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polijā), C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 57. punkts un tajā minētā judikatūra), kuru interpretācija saskaņā ar LESD 267. pantu acīmredzami ietilpst Tiesas kompetencē (spriedums, 2022. gada 22. marts, Prokurator Generalny u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palāta – Iecelšana), C‑508/19, EU:C:2022:201, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Šajā kontekstā nav nozīmīgs apstāklis, ka lēmumi par Vispārējās tiesas tiesnešu iecelšanu, kurus, savstarpēji vienojoties, pieņēmuši dalībvalstu valdību pārstāvji, rīkojoties nevis kā Padomes locekļi, bet gan kā savu valdību pārstāvji un tādējādi kopīgi īstenojot dalībvalstu kompetenci, nav pakļauti tiesiskuma pārbaudei, ko Savienības tiesa veic uz LESD 263. panta pamata (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 16. jūnijs, Sharpston/Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji, C‑685/20 P, EU:C:2021:485, 46. un 49. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

33

Proti, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 26. punktā, tas, ka Tiesas kompetencē neietilpst pārbaudīt šo lēmumu par iecelšanu amatā tiesiskumu, neietekmē tās kompetenci atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem par Savienības tiesību normu interpretāciju, kurus iesniedzējtiesa uzdevusi saistībā ar tiesvedību attiecībā uz valsts lēmumu par kandidatūru izvirzīšanu Vispārējās tiesas tiesneša amatam tiesiskumu.

34

Šādos apstākļos Tiesas kompetencē ietilpst šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšana.

35

Lietuvas valdība apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Vispirms – lūgtajai LES 19. panta 2. punkta trešās daļas un LESD 254. panta otrās daļas interpretācijai neesot nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu, jo šā strīda izskatīšanu reglamentējot tikai valsts tiesību akti un saskaņā ar šiem tiesību aktiem iesniedzējtiesas kompetencē neesot izskatīt minēto strīdu. Turpinot – uzdotie jautājumi esot hipotētiski, jo pamatlieta neattiecoties nedz uz valsts procedūras Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidāta izvirzīšanai tiesiskumu, nedz uz šīs procedūras ievērošanu šajā lietā. Visbeidzot – atbilde uz uzdotajiem jautājumiem vairs neesot nepieciešama, lai iesniedzējtiesai būtu iespējams pieņemt nolēmumu pamatlietā, jo tā ir zaudējusi priekšmetu tā iemesla dēļ, ka S. L. Kalėda ir iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi, un tas liedzot apmierināt pieteicēja pamatlietā prasījumus par Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu apspriešanas un izvirzīšanas procedūru atsākšanu.

36

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā procedūrā tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normu interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias, C‑66/22, EU:C:2023:1016, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī, ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias, C‑66/22, EU:C:2023:1016, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā vispirms attiecībā uz argumentu, ka starp lūgto Savienības tiesību normu interpretāciju un strīdu pamatlietā nav nekādas saiknes, jo tā izskatīšanu reglamentē tikai valsts tiesību akti, jānorāda – kā minēts šā sprieduma 30. punktā –, ka valsts lēmums izvirzīt kandidatūru Vispārējās tiesas tiesneša amatam ir uzskatāms par pirmo posmu iecelšanas procedūrā, kas reglamentēta LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā. Pamatlieta attiecas uz valsts lēmumu par kandidatūras izvirzīšanu Vispārējās tiesas tiesneša amatam tiesiskumu, ņemot vērā šajās tiesību normās ietvertās prasības. Šādos apstākļos nav acīmredzams, ka lūgtajai minēto tiesību normu interpretācijai nebūtu nekādas saiknes ar šī strīda priekšmetu.

39

Attiecībā uz apgalvojumu, ka iesniedzējtiesai trūkst kompetences izskatīt minēto strīdu, ir pietiekami atgādināt, ka LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav jāpārbauda nedz tas, vai lēmums uzdot prejudiciālus jautājumus ir pieņemts atbilstoši valsts tiesību normām par tiesu darba organizāciju un procedūru, nedz – it īpaši – tas, vai iesniedzējtiesā izskatāmais pieteikums ir pieņemams atbilstoši šiem noteikumiem (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana, C‑487/19, EU:C:2021:798, 96. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad Tiesai ir jābalstās uz dalībvalsts tiesas nolēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ja vien tas nav atcelts, izmantojot valsts tiesībās eventuāli paredzētās pārsūdzības procedūras (spriedums,2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 70. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā gadījumā būtu atcelts.

40

Turpinājumā, runājot par argumentu, ka uzdotie jautājumi ir hipotētiski, jāuzsver, ka – pretēji tam, ko apgalvo Lietuvas valdība, – iesniedzējtiesa tos ir uzdevusi tādēļ, ka tai ir šaubas, vai ar Savienības tiesību normām, kuras tā lūdz interpretēt, ir saderīgi procesuālie noteikumi, atbilstoši kuriem konkrēti tika īstenota valsts procedūra par Lietuvas Republikas kandidāta izvirzīšanu Vispārējās tiesas tiesneša amatam, lai pieņemtu pamatlietā aplūkojamos lēmumus par izvirzīšanu. Tā kā pamatlieta attiecas uz šo lēmumu tiesiskumu, ņemot vērā minētās Savienības tiesību normas, nešķiet, ka uzdotajos jautājumos izvirzītā problēma būtu hipotētiska.

41

Visbeidzot, runājot par argumentu, ka atbilde uz šiem jautājumiem vairs nav nepieciešama, lai iesniedzējtiesai būtu iespējams pieņemt nolēmumu pamatlietā, ņemot vērā, ka starplaikā S. L. Kalėda ir iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi, jānorāda, ka atbildē uz Tiesas 2023. gada 26. septembra informācijas pieprasījumu iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka šī iecelšana neietekmē pamatlietas priekšmetu un ka tā uztur spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turklāt pamatlietas dalībniekiem nav strīda par to, ka šī lieta joprojām atrodas izskatīšanas stadijā.

42

Tā kā nedz no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, nedz no iesniedzējtiesas atbildes uz Tiesas informācijas pieprasījumu neizriet, ka pieteicējs pamatlietā būtu atteicies no sava pieteikuma virzības vai ka visi viņa prasījumi būtu pilnā apmērā apmierināti vai vairs nevarētu tikt apmierināti un līdz ar to pamatlietai acīmredzami būtu zudis priekšmets, atbilde uz uzdotajiem jautājumiem joprojām šķiet nepieciešama, lai iesniedzējtiesai būtu iespējams pieņemt nolēmumu par šo strīdu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 2. februāris, Towarzystwo Ubezpieczeń Ż (Maldinoši apdrošināšanas tipveida līgumi), C‑208/21, EU:C:2023:64, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu jāatzīst par pieņemamu.

44

Ar šiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LES 19. panta 2. punkta trešā daļa un LESD 254. panta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalsts valdībai, kas izveidojusi neatkarīgu ekspertu grupu, kuras uzdevums ir novērtēt Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātus un izveidot to kandidātu sarindojuma sarakstu, kas atbilst šajās tiesību normās ietvertajām prasībām, no šajā sarakstā iekļautajiem kandidātiem izvirza nevis visaugstāk ierindoto kandidātu, bet kādu citu kandidātu.

45

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar LES 19. panta 2. punkta trešo daļu un LESD 254. panta otro daļu Vispārējās tiesas tiesnešus izraugās no tādu personu vidus, par kuru neatkarību nav šaubu un kuras atbilst prasībām attiecībā uz tiesnešu augstiem amatiem.

46

Konkrētāk – attiecībā uz šajās normās ietvertajām prasībām par neatkarību svarīgi ir atgādināt, ka šīs prasības ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtiskajā saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībā, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesību normām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kuras izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanā (spriedumi, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 70. un 71. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, Krajowa Rada Sądownictwa (Tiesneša atstāšana amatā), C‑718/21, EU:C:2023:1015, 61. punkts).

47

Tātad šīs prasības par tiesu neatkarību, kuras citastarp ietvertas LES 19. pantā, konkretizē vienu no Savienības un tās dalībvalstu pamatvērtībām, kas nostiprinātas LES 2. pantā, kurā definēta pati Savienības kā kopīgas tiesību sistēmas identitāte; šīs prasības ievērošana ir obligāta gan Savienībai, gan dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 127. un 232. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 67. punkts).

48

Tā kā prasības par neatkarību, kas aptver divus aspektus – neatkarību šaurā nozīmē un objektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 121. un 122. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra) –, ir raksturīgas tiesas spriešanas uzdevumam un tā kā ar LES 19. pantu Eiropas Savienības Tiesai un valstu tiesām kopīgi ir uzticēts uzdevums nodrošināt pārbaudi tiesā Savienības tiesību sistēmā, šīs prasības ir jāievēro gan Savienības līmenī, tostarp Vispārējās tiesas tiesnešiem, gan dalībvalstu tiesām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 32. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

49

Turklāt prasības par iepriekš tiesību aktos noteiktu tiesu ir cieši saistītas arī ar prasībām par neatkarību – tādā ziņā, ka abas ir vērstas uz to, lai tiktu ievēroti pamatprincipi, proti, tiesību prioritāte un varas dalīšana, kas ir būtiski tiesiskumam, kurš kā vērtība apstiprināts ar LES 2. pantu. Visu šo prasību pamatā ir uzdevums saglabāt paļāvību, kāda tiesu varai ir jāizraisa attiecīgajās personās, un šīs varas neatkarību no pārējiem varas atzariem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C‑487/19, EU:C:2021:798, 124. punkts, un 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 56. punkts).

50

Prasības par tiesību aktos noteiktu tiesu pēc būtības aptver tiesnešu iecelšanas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 74. punkts un tajā minētā judikatūra) – ar precizējumu, ka tiesas neatkarība citastarp ir atkarīga no veida, kādā tās tiesneši ir tikuši iecelti amatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Krajowa Rada Sądownictwa (Tiesneša atstāšana amatā), C‑718/21, EU:C:2023:1015, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā ziņā ir svarīgi, lai tiesnešu iecelšanas amatā materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība būtu tādi, kas neļauj radīt attiecīgajām personām nekādas pamatotas šaubas par iecelto tiesnešu spēju pretoties ārējiem faktoriem un to neitralitāti attiecībā uz tiesā izsveramajām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 71. punkts). Šajā nolūkā citastarp ir svarīgi, lai šie materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība būtu izstrādāti tā, lai varētu izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norādījumu veidā, bet arī netiešākus ietekmes veidus, kuri varētu iespaidot attiecīgo tiesnešu lēmumus, un tādējādi novērst šķietamo viņu neatkarības vai objektivitātes trūkumu, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesu varai jāizraisa indivīdos demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 96. un 97. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

52

Šajā kontekstā pārkāpums, kas pieļauts tiesnešu iecelšanas procedūrā attiecīgajā tiesu sistēmā, var izraisīt pamattiesību uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu neievērošanu, ja šādai neievērošanai ir tāda būtība un smaguma pakāpe, kas rada reālu risku, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, varētu patvaļīgi izmantot nepamatotu rīcības brīvību un tādējādi apdraudēt iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti. Proti, šāda neievērošana ieinteresētajām personām radītu pamatotas šaubas par attiecīgā tiesneša vai tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Tā tas ir gadījumā, kad tiek skarti ar šīs tiesu sistēmas izveidi un darbību saistītie pamatprincipi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Simpson/Padome un HG/Komisija, pārskatīšana, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 75. un 76. punkts, kā arī 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 72. un 73. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

53

Runājot par Vispārējās tiesas tiesnešiem, viņu iecelšanas amatā materiāltiesiskajiem nosacījumiem un procesuālajai kārtībai ir jābūt tādiem, lai būtu iespējams izslēgt ieinteresēto personu pamatotas šaubas par to, vai viņi atbilst LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietvertajām prasībām, kuras attiecas gan uz to, ka “par [viņu] neatkarību nav šaubu”, gan uz to, ka viņi “atbilst prasībām attiecībā uz tiesnešu augstiem amatiem”. Šajā nolūkā, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 59.–61. un 65. punktā, citastarp ir jānodrošina visas Vispārējās tiesas tiesnešu iecelšanas procedūras integritāte un līdz ar to arī katra šīs procedūras posma rezultāts.

54

Tātad, pirmām kārtām, attiecībā uz valstī notiekošo Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidāta izvirzīšanas posmu, kas konkrētāk tiek aplūkots pamatlietā, jānorāda, pirmkārt, ka, tā kā Savienības tiesību akti šajā ziņā neietver speciālas normas, šāda kandidāta izvirzīšanas procesuālā kārtība jāreglamentē katras dalībvalsts tiesību sistēmā, proti, tā, lai šī kārtība ieinteresētajām personām neradītu pamatotas šaubas par to, vai izvirzītais kandidāts atbilst LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietvertajām prasībām.

55

Līdz ar to, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 54. punktā, katrai dalībvalstij ir rīcības brīvība ieviest procedūru par Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu atlasi un izvirzīšanu.

56

Šajā ziņā apstāklis, ka likumdošanas varas pārstāvji vai izpildvaras pārstāvji iesaistās tiesnešu iecelšanas procesā, pats par sevi nevar būt pamats šādām pamatotām šaubām ieinteresēto personu vidū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 75. un 76. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Ņemot to vērā, neatkarīgu padomdevēju struktūru iesaistīšanās, kā arī tas, ka valsts tiesību normās ir paredzēts pienākums norādīt pamatojumu, var veicināt iecelšanas amatā procesa augstāku objektivitāti, nospraužot robežas iecēlējinstitūcijai piešķirtās rīcības brīvības izmantošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 66. un 71. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

57

Otrkārt, runājot par Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu atlases un izvirzīšanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem: lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība šo nosacījumu formulēšanā, tomēr tām ir jānodrošina, ka neatkarīgi no šajā nolūkā piemērojamās procesuālās kārtības izvirzītie kandidāti atbilst LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietvertajām prasībām par neatkarību un profesionālo kvalifikāciju.

58

Otrām kārtām, pārliecināšanās – ņemot vērā LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietvertās prasības – par to, vai dalībvalstu izvirzītie kandidāti atbilst Vispārējās tiesas tiesneša pienākumu veikšanas nosacījumiem, ietilpst arī LESD 255. pantā paredzētās komitejas kompetencē.

59

Proti, lai sagatavotu atzinumu par šādu atbilstību, minētajai komitejai ir jāpārliecinās, vai izvirzītais kandidāts atbilst prasībām par neatkarību un profesionālo kvalifikāciju, kas saskaņā ar LES 19. panta 2. punkta trešo daļu un LESD 254. panta otro daļu ir nepieciešamas Vispārējās tiesas tiesneša pienākumu veikšanai.

60

Šajā kontekstā, kā minētā komiteja norādījusi kādā no saviem darbības pārskatiem, lai gan tas, ka pastāv atvērta, pārskatāma un stingra atlases procedūra, ir nozīmīgs aspekts, kas jāņem vērā, pārliecinoties, vai izvirzītais kandidāts atbilst šīm prasībām, tomēr šādas procedūras neesamība pati par sevi vēl nav iemesls apšaubīt šādu atbilstību.

61

Lai veiktu šādu pārbaudi, LESD 255. pantā paredzētā komiteja, kā paredzēts Lēmuma 2010/124 pielikumā ietverto darbības noteikumu 6. punkta otrajā daļā, var lūgt valdību, kura iesniegusi priekšlikumu, tai nosūtīt papildu informāciju vai citus pierādījumus, ko tā uzskatītu par nepieciešamiem savām apspriedēm, jo saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu šai valdībai ir pienākums sniegt tai šādu informāciju un pierādījumus.

62

Trešām kārtām, uzdevums nodrošināt LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietverto prasību ievērošanu ir arī dalībvalstu valdību – ar to pārstāvju starpniecību – pienākums, ja tās, ņemot vērā LESD 255. pantā paredzētās komitejas atzinumu, nolemj par Vispārējās tiesas tiesnesi iecelt kādas no šīm valdībām izvirzīto kandidātu. Pēc iecelšanas amatā šis kandidāts kļūst par Savienības tiesnesi un vairs nepārstāv dalībvalsti, kas viņu ir izvirzījusi.

63

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka tad, ja – kā tas ir pamatlietā – dalībvalsts ir ieviesusi Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātu atlases procedūru, saistībā ar kuru darba grupai, kas pārsvarā sastāv no neatkarīgiem ekspertiem, jānovērtē šie kandidāti un jāizveido LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietvertajām prasībām atbilstošu kandidātu sarindojuma saraksts, tad ar to vien, ka šīs dalībvalsts valdība ir nolēmusi izvirzīt kandidātu, kurš gan ir iekļauts šajā sarindojuma sarakstā, bet nav visaugstāk ierindotais, nav pietiekami, lai secinātu, ka šis priekšlikums var radīt pamatotas šaubas par to, vai izvirzītais kandidāts atbilst šīm prasībām.

64

Šajā gadījumā no atlases procedūras apraksta 1.–3., 13., 15., 19. un 21.–23. punkta izriet, ka – vispirms – šai ekspertu grupai minētie kandidāti bija jānovērtē, ņemot vērā šajās tiesību normās ietvertās prasības, kuras LESD 255. pantā paredzētā komiteja ir precizējusi savos darbības pārskatos. Turpinot – minētās grupas izveidotajā sarindojuma sarakstā bija iekļauti vienīgi tie kandidāti, kurus tā uzskatīja par šīm prasībām atbilstošiem. Visbeidzot – tas, ka šī pati grupa norādīja kandidātu, kurš šajā sarindojuma sarakstā atrodas visaugstāk, bija tikai ieteikums Lietuvas valdībai, kas saskaņā ar Likuma par valdību 52. panta 3. punktu izvirza kandidātu Vispārējās tiesas tiesneša amatam.

65

Tas, ka LESD 255. pantā paredzētā komiteja ir sniegusi labvēlīgu atzinumu par Lietuvas valdības izvirzīto kandidātu, kurš minētajā sarindojuma sarakstā bija norādīts trešajā vietā, apliecina, ka dalībvalstu valdību lēmums par šī kandidāta iecelšanu amatā atbilst LES 19. panta 2. punkta trešajā daļā un LESD 254. panta otrajā daļā ietvertajām prasībām.

66

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka LES 19. panta 2. punkta trešā daļa un LESD 254. panta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalsts valdībai, kas izveidojusi neatkarīgu ekspertu grupu, kuras uzdevums ir novērtēt Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātus un izveidot to kandidātu sarindojuma sarakstu, kas atbilst šajās tiesību normās ietvertajām prasībām, no šajā sarakstā iekļautajiem kandidātiem izvirzīt nevis visaugstāk ierindoto kandidātu, bet citu kandidātu, ja vien izvirzītais kandidāts atbilst minētajām prasībām.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LES 19. panta 2. punkta trešā daļa un LESD 254. panta otrā daļa

jāinterpretē tādējādi, ka

tie neliedz dalībvalsts valdībai, kas izveidojusi neatkarīgu ekspertu grupu, kuras uzdevums ir novērtēt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesneša amata kandidātus un izveidot to kandidātu sarindojuma sarakstu, kas atbilst šajās tiesību normās ietvertajām prasībām, no šajā sarakstā iekļautajiem kandidātiem izvirzīt nevis visaugstāk ierindoto kandidātu, bet citu kandidātu, ja vien izvirzītais kandidāts atbilst minētajām prasībām.