–

XXX vārdā – D. Andrien, avocat,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāves, kurām palīdz E. Derriks un K. de Haes, avocats,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, J. Očková un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Lietuvas valdības vārdā – E. Kurelaitytė, pārstāve,

–

Luksemburgas valdības vārdā – A. Germeaux un T. Schell, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, pārstāvis,

–

Nīderlandes valdības vārdā – E. M. Besselink, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un A. Katsimerou, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV 2016, L 132, 21. lpp.), it īpaši tās 3. panta 3. punktu, 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu un 34. panta 5. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp XXX un État belge (Beļģijas valsts), kuru pārstāv secrétaire d’État à l’Asile et la Migration (patvēruma un migrācijas valsts sekretāre), par pēdējās minētās atteikumu piešķirt viņam uzturēšanās atļauju, kas lūgta studijām Beļģijā.

3

Direktīvas 2016/801 2., 3., 14., 41. un 60. apsvērums izteikts šādi:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 5. pants “Principi” formulēts šādi:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgo saskaņā ar šo direktīvu uzņem ar nosacījumu, ka ir pārbaudīti dokumentāri pierādījumi, kas apliecina, ka trešās valsts valstspiederīgais atbilst:

2.   Dalībvalstis var pieteikuma iesniedzējiem likt sniegt 1. punktā minētos dokumentāros pierādījumus kādā no attiecīgās dalībvalsts oficiālajām valodām vai kādā no Savienības oficiālajām valodām, kuru noteikusi minētā dalībvalsts.

3.   Ja ir izpildīti visi vispārīgie nosacījumi un attiecīgie īpašie nosacījumi, trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības saņemt atļauju.

Ja dalībvalsts izsniedz uzturēšanās atļaujas tikai savā teritorijā un visi uzņemšanas nosacījumi, kas noteikti šajā direktīvā, ir izpildīti, attiecīgā dalībvalsts izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam vajadzīgo vīzu.”

6

Direktīvas 2016/801 7. panta “Saņēmēji” 1. punktā paredzēts:

“Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu saskaņā ar šo direktīvu, pieteikuma iesniedzējs:

7

Šīs direktīvas 11. panta “Īpaši nosacījumi studentiem” 1. punktā noteikts:

“Papildus 7. pantā izklāstītajiem vispārīgajiem nosacījumiem attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu studiju nolūkā, pieteikuma iesniedzējs sniedz pierādījumu:

8

Minētās direktīvas 20. panta “Iemesli pieteikuma noraidīšanai” 1. un 2. punkts izteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis noraida pieteikumu, ja:

2.   Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu, ja:

[..]

9

Direktīvas 2016/801 21. panta “Iemesli atļaujas anulēšanai vai neatjaunošanai” 1. punktā paredzēts:

“Dalībvalstis anulē vai attiecīgā gadījumā atsakās atjaunot atļauju, ja:

[..]

10

Saskaņā ar šīs direktīvas 24. pantu “Studentu saimnieciskās darbības”:

“1.   Ārpus studiju laika un saskaņā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas piemērojami attiecīgajam darbības veidam attiecīgajā dalībvalstī, studentiem ir tiesības tikt nodarbinātiem un var būt tiesības veikt saimnieciskās darbības kā pašnodarbinātām personām ar nosacījumu, ka ir ievēroti 3. punktā paredzētie ierobežojumi.

2.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis piešķir studentiem un/vai darba devējiem iepriekšēju atļauju saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

3.   Katra dalībvalsts nosaka maksimāli pieļaujamo stundu skaitu nedēļā vai dienu vai mēnešu skaitu gadā šādas darbības veikšanai, ne mazāk par 15 stundām nedēļā vai līdzvērtīgu laiku, kas izteikts dienās vai mēnešos gadā. Var ņemt vērā stāvokli attiecīgās dalībvalsts darba tirgū.”

11

Minētās direktīvas 34. pants “Procesuālās garantijas un pārredzamība” formulēts šādi:

“1.   Attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieņem lēmumu par pieteikumu atļaujai vai tās atjaunošanai un pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā 90 dienas no dienas, kad tika iesniegts pilnīgs pieteikums, rakstiski paziņo lēmumu pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām paziņošanas procedūrām.

2.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, gadījumā, ja uzņemšanas procedūra ir saistīta ar apstiprinātu uzņemošo vienību, kā minēts 9. pantā un 15. pantā, lēmumu par pilnīgu pieteikumu pieņem pēc iespējas drīz, bet vēlākais 60 dienu laikā.

3.   Ja informācija vai dokumentācija, kas iesniegta, lai pamatotu pieteikumu, ir nepilnīga, kompetentās iestādes saprātīgā termiņā paziņo pieteikuma iesniedzējam, kāda papildu informācija ir nepieciešama, un nosaka pieņemamu termiņu tās sniegšanai. Termiņu, kas minēts 1. vai 2. punktā, aptur līdz brīdim, kad kompetentās iestādes ir saņēmušas vajadzīgo papildu informāciju. Ja papildu informācija vai dokumenti noteiktajā termiņā nav iesniegti, pieteikumu var noraidīt.

4.   Pieteikuma iesniedzējam rakstiski paziņo iemeslus, kuru dēļ ir nolemts, ka pieteikums ir nepieņemams, vai kuru dēļ pieteikums ir noraidīts vai ir atteikta atļaujas atjaunošana. Iemeslus, kuru dēļ ir nolemts anulēt atļauju, paziņo rakstiski trešās valsts valstspiederīgajam. Iemeslus, kuru dēļ ir nolemts anulēt atļauju, var paziņot rakstiski arī uzņemošajai vienībai.

5.   Jebkuru lēmumu, ar kuru pieteikumu atzīst par nepieņemamu vai noraida, atsaka atļaujas atjaunošanu vai anulē atļauju, var juridiski apstrīdēt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem. Ar rakstisku paziņojumu tiek precizēts, kurā tiesā vai administratīvā iestādē var lēmumu pārsūdzēt un kāds ir pārsūdzības iesniegšanas termiņš.”

12

Direktīvas 2016/801 35. pantā “Pārredzamība un piekļuve informācijai” noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzējiem būtu viegli pieejama informācija par visiem dokumentārajiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai iesniegtu pieteikumu, un informācija par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp par trešo valstu valstspiederīgo, uz kuriem attiecas šī direktīva, un attiecīgā gadījumā arī viņu ģimenes locekļu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām. Tas attiecīgos gadījumos ietver pietiekamu ikmēneša līdzekļu līmeni, tostarp pietiekamus līdzekļus, kas vajadzīgi, lai segtu studiju izmaksas vai stažēšanās izmaksas, neskarot katra gadījuma atsevišķu izskatīšanu, un piemērojamās nodevas.

Kompetentās iestādes katrā dalībvalstī publicē sarakstus ar uzņemošajām vienībām, kuras apstiprinātas šīs direktīvas nolūkā. Šādu sarakstu atjauninātas versijas publicē iespējami drīz pēc tam, kad tajos ir izdarītas kādas izmaiņas.”

13

Šīs direktīvas 40. pantā “Transponēšana” paredzēts:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vēlākais līdz 2018. gada 23. maijam. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvām, kas atceltas ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2.   Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.”

14

Saskaņā ar 1980. gada 15. decembraloi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; 1980. gada 31. decembraMoniteur belge, 14584. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”), 58. pantu:

“Kad Beļģijas Karalistes diplomātiskajam vai konsulārajam dienestam ārvalstnieks, kurš vēlas Beļģijā iegūt augstāko izglītību vai absolvēt sagatavošanās gadu augstākās izglītības ieguvei, iesniedz pieteikumu atļaujai uzturēties Karalistē ilgāk nekā trīs mēnešus, šī atļauja jāpiešķir, ja uz attiecīgo personu neattiecas neviens no 3. panta pirmajā un piektajā līdz astotajā daļā paredzētajiem gadījumiem un ja viņš iesniedz šādus dokumentus:

[..]”

15

Šī likuma 39/2. panta 2. punkts izteikts šādi:

“Conseil [du contentieux des étrangers] [(Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome)], taisot spriedumus, lemj par citām atcelšanas prasībām, kas pamatotas ar vai nu būtiskiem vai tādiem procedūras noteikumu pārkāpumiem, kuri izraisa spēkā neesamību, ar pilnvaru pārsniegšanu vai nepareizu izmantošanu.”

16

2020. gada 6. augustā prasītāja pamatlietā, trešās valsts valstspiederīgā, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantu, iesniedza vīzas pieteikumu studijām Beļģijā.

17

Tā kā šīs vīzas piešķiršana ar 2020. gada 18. septembra lēmumu viņai tika atteikta, pamatojoties uz to, ka no pretrunām viņas studiju plānā izrietot patiesa studiju nodoma Beļģijā neesamība, prasītāja pamatlietā 2020. gada 28. septembrī lūdza Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) šo lēmumu atcelt; šī tiesa ar 2020. gada 23. decembra spriedumu viņas lūgumu noraidīja.

18

Šajā spriedumā Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) norādīja, ka saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantu uzturēšanās atļaujas pieteikumu iesniedz trešās valsts valstspiederīgais, kurš “vēlas Beļģijā iegūt augstāko izglītību vai absolvēt sagatavošanās gadu augstākās izglītības ieguvei”. Tā no minētā secināja, ka šajā tiesību normā kompetentajām iestādēm ir noteikts pienākums pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja patieso gribu Beļģijā studēt.

19

Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) arī uzskatīja, ka ir iespējams atteikties piešķirt vīzu, kas lūgta, pamatojoties uz šo 58. pantu, ja pieteikuma iesniedzējam nav nodoma studēt, lai gan Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts vēl nav transponēts Beļģijas tiesību sistēmā un ir beidzies tās 40. panta 1. punktā paredzētais transponēšanas termiņš, jo 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzētā atteikuma iespēja izriet arī no minētā 58. panta. Tādējādi tā atzina, ka 58. panta piemērošana bija atbilstoša minētajam 20. panta 2. punkta f) apakšpunktam.

20

Ar 2021. gada 19. janvāra pieteikumu prasītāja pamatlietā vērsās Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, ar kasācijas sūdzību par minēto spriedumu.

21

Šajā sūdzībā tā apgalvo, pirmām kārtām, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) ir kļūdaini atzinusi, ka 1980. gada 15. decembra likuma 58. panta piemērošana pamatlietas apstākļos atbilst Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktam, lai gan pēdējā minētā tiesību norma nebija transponēta Beļģijas tiesībās un lai gan valsts tiesībās nav precizēti nopietnie un objektīvie iemesli, kas ļautu secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz pieteikumu uzņemšanai Beļģijas teritorijā.

22

Prasītāja pamatlietā arī apgalvo, ka no šīs direktīvas 3. panta 3. punktā minētās jēdziena “students” definīcijas skatpunkta ir atļauts vienīgi pārliecināties, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas iesniedzis vīzas pieteikumu studiju nolūkā, ir uzņemts augstākās izglītības iestādē, nevis pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzējam ir griba studēt.

23

État belge savukārt apgalvo, ka 58. pantā atzīta iespēja kompetentajām iestādēm pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja nodomu studēt atbilstoši minētās direktīvas 41. apsvērumam, turklāt neatkarīgi no tā, vai tās 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir transponēts, un tātad ir iespējams pieprasīt visus nepieciešamos pierādījumus, lai novērtētu uzņemšanas pieteikuma saskaņotību.

24

Iesniedzējtiesa pauž viedokli – tā kā Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts ļauj noraidīt pieteikumu, kas iesniegts, pamatojoties uz šo direktīvu, ja izrādās, ka trešās valsts valstspiederīgais vēlas uzturēties citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, dalībvalstīm noteikti ir tiesības pārbaudīt, vai šī valstspiederīgā nodoms patiešām ir uzņēmējā dalībvalstī studēt. Tomēr tā uzskata, ka par to jāuzdod jautājums Tiesai, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesai ir šaubas un ka tā pieņems nolēmumu pēdējā instancē.

25

Turklāt iesniedzējtiesa atzīst, ka jautājums Tiesai ir jāuzdod arī nolūkā noteikt, vai, kā apgalvo prasītāja pamatlietā, lai pamatotu uzturēšanās pieteikuma noraidīšanu, minētās direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta piemērošanai ir prasīts, pirmkārt, ka valsts tiesiskajā regulējumā jābūt skaidri paredzētam, ka šis pieteikums var tikt noraidīts, ja uzņēmējai dalībvalstij ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir nodoms uzturēties citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, un, otrkārt, ka valsts tiesiskajā regulējumā jābūt precizētam, kādi ir tie pierādījumi vai nopietnie un objektīvie iemesli, kas ļauj konstatēt, ka tas tā ir.

26

Otrām kārtām, prasītāja pamatlietā apgalvo, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) veiktās pārbaudes – kas izpaužas tikai kā tiesiskuma pārbaude – kārtība neatbilst no Savienības tiesībām izrietošajām prasībām. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums paredzēt, ka lēmumus, ar kuriem noraidīti uzturēšanās pieteikumi, var pārsūdzēt, un uzskata, ka šīs pārsūdzības procesuālajai kārtībai jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

27

Tā precizē, ka 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktā paredzētā prasība ir atcelšanas prasība un ka runa ir par likumības pārbaudi, ar kuru kompetentajai tiesai, proti, Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome), netiek piešķirtas grozīšanas pilnvaras un tāpēc netiek pieļauts, ka tā ar savu vērtējumu aizstātu kompetento administratīvo iestāžu vērtējumu vai to vietā pieņemtu jaunu lēmumu. Tomēr šāda lēmuma atcelšanas gadījumā šīm iestādēm būtu saistošs res iudicata spēks, kas piemīt sprieduma rezolutīvajai daļai un motīviem, kuri veido tās nepieciešamo pamatojumu.

28

Tā kā prasītāja pamatlietā apgalvo – tas, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) nav grozīšanas pilnvaru, ir pretrunā prasībām, kas izriet no Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkta, efektivitātes principa un Hartas 47. panta, iesniedzējtiesa uzskata, ka par to nepieciešams uzdot jautājumu Tiesai.

29

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Iesākumā uzmanība jāvērš uz to, ka gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka attiecīgā dalībvalsts var noraidīt pieteikumu, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, Beļģijas tiesībās ir skaidri transponēts tikai pēc aplūkotajiem pamatlietas faktiem.

31

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) 2020. gada 23. decembra spriedumā ir paudusi uzskatu, ka pat tad, ja šī tiesību norma nav transponēta, kompetentajām iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām ir iespēja noraidīt vīzas pieteikumu studijām Beļģijā, ja pieteikuma iesniedzēja patiesais nodoms nav studēt.

32

Turklāt tiesas sēdē Tiesā Beļģijas valdība, apstiprinot, ka pamatlietā aplūkotajā laikposmā šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts vēl nebija skaidri transponēts valsts tiesībās un turpinot savus rakstveida apsvērumus, kuros tā apgalvo, ka kompetentajām iestādēm neatkarīgi no tā, vai šī tiesību norma ir transponēta, ir iespēja pārbaudīt vīzas pieteikumu iesniegušā trešās valsts valstspiederīgā nodomu studēt, precizēja, ka pamatlietā aplūkotais strīds attiecas nevis uz šādu transponēšanu, bet gan uz jēdzienu “students”, kā tas definēts minētās direktīvas 3. panta 3. punktā.

33

Šādos apstākļos jāatzīst, ka ar pirmajiem diviem jautājumiem, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2016/801, it īpaši ievērojot tās 3. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz dalībvalstij, lai gan tā nav transponējusi šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, noraidīt pieteikumu uzņemšanai tās teritorijā studiju nolūkā, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais šo pieteikumu ir iesniedzis bez patiesa nodoma šīs dalībvalsts teritorijā studēt.

34

Saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 3. punktu trešās valsts valstspiederīgajam, kas iesniedzis šādu pieteikumu, ir tiesības uz uzturēšanās atļauju attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ja ir izpildīti visi Direktīvas 2016/801 7. pantā noteiktie vispārīgie nosacījumi un īpašie nosacījumi, kuri piemērojami atkarībā no iesniegtā pieteikuma veida, šajā gadījumā tie, kas paredzēti šīs direktīvas 11. pantā attiecībā uz pieteikumiem uzņemšanai studiju nolūkā.

35

No tā izriet, ka atbilstoši šim 5. panta 3. punktam dalībvalstīm jāizsniedz uzturēšanās atļauja studiju nolūkā pieteikuma iesniedzējam, kurš izpildījis minētās direktīvas 7. un 11. pantā ietvertās prasības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Ben Alaya, C‑491/13, EU:C:2014:2187, 31. punkts).

36

Taču nevienā no šīm prasībām nav skaidras atsauces uz patiesa nodoma esamību attiecīgās dalībvalsts teritorijā studēt.

37

Tomēr saskaņā ar Savienības tiesību vispārēju principu indivīdi nevar atsaukties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, N Luxembourg 1 u.c., C‑115/16, C‑118/16, C‑119/16 un C‑299/16, EU:C:2019:134, 96. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

No tā izriet, ka dalībvalstij jāatsaka iespēja izmantot Savienības tiesību normas, ja uz tām atsaucas nevis šo tiesību normu mērķu īstenošanai, bet gan, lai iegūtu no Savienības tiesībām izrietošu priekšrocību, kaut arī nosacījumi šīs priekšrocības iegūšanai ir izpildīti tikai formāli (spriedums, 2019. gada 26. februāris, N Luxembourg 1 u.c., C‑115/16, C‑118/16, C‑119/16 un C‑299/16, EU:C:2019:134, 98. punkts).

39

Vispārējais ļaunprātīgas rīcības aizlieguma princips jāattiecina uz personu, ja tā atsaucas uz noteiktām Savienības tiesību normām, kurās ir paredzēta priekšrocība, veidā, kas nesaskan ar šo normu mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, N Luxembourg 1 u.c., C‑115/16, C‑118/16, C‑119/16 un C‑299/16, EU:C:2019:134, 102. punkts).

40

Vēl jāprecizē – tā kā krāpnieciska vai ļaunprātīga rīcība nevar pamatot Savienības tiesību sistēmā paredzētas tiesības, atteikums piešķirt priekšrocību saskaņā ar direktīvu, šajā gadījumā Direktīvu 2016/801, nenozīmē, ka attiecīgajai privātpersonai tiek noteikts pienākums saskaņā ar šo direktīvu, bet gan ir vienkārši sekas konstatējumam, ka objektīvie nosacījumi, kas izvirzīti sagaidītās priekšrocības iegūšanai un attiecībā uz šīm tiesībām paredzēti minētajā direktīvā, ir izpildīti tikai formāli (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, N Luxembourg 1 u.c., C‑115/16, C‑118/16, C‑119/16 un C‑299/16, EU:C:2019:134, 119. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi, lai gan Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzēts, ka attiecīgā dalībvalsts var noraidīt pamatojoties uz šo direktīvu iesniegtu pieteikumu uzņemšanai teritorijā, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to tiek izslēgta Savienības tiesību vispārējā ļaunprātīgas rīcības aizlieguma principa piemērošana, jo uz šī principa piemērošanu neattiecas transponēšanas prasība, kā tas ir direktīvas normu gadījumā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, N Luxembourg 1 u.c., C‑115/16, C‑118/16, C‑119/16 un C‑299/16, EU:C:2019:134, 105. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Direktīvas 2016/801 41. apsvērumā noteikts – ja rodas šaubas par uzņemšanas pieteikuma iemesliem, dalībvalstīm būtu jāspēj veikt pienācīgas pārbaudes vai pieprasīt pierādījumus, lai apkarotu šajā direktīvā paredzētās procedūras ļaunprātīgu vai krāpniecisku izmantošanu.

43

No šiem elementiem izriet, ka valsts iestādēm un tiesām jāatsaka iespēja izmantot minētajā direktīvā paredzētās tiesības, ja uz tām atsaucas krāpnieciski vai ļaunprātīgi, un tas tā ir pat tad, ja attiecīgā dalībvalsts šo 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu nav transponējusi.

44

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kura izriet, ka, lai gan Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šī regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido griba iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus (spriedums, 2021. gada 14. janvāris, The International Protection Appeals Tribunal u.c., C‑322/19 un C‑385/19, EU:C:2021:11, 91. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā attiecībā uz Direktīvas 2016/801 mērķi jānorāda, ka tās 3. un 14. apsvērumā noteikts, pirmkārt, ka imigrācija no valstīm ārpus Savienības ir viens no augsti kvalificētu cilvēku avotiem un ka it īpaši studenti un pētnieki ir tie, kurus meklē aizvien vairāk, un, otrkārt – lai padarītu Eiropu kopumā par pasaules izcilības centru mācību un arodmācību jomā, ar šo direktīvu paredzēts uzlabot un vienkāršot ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus tiem, kas vēlas doties uz Savienību šādos nolūkos.

46

Šajā ziņā minētās direktīvas mērķis, kā izriet no tās 3. panta 3. punkta un 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta, it īpaši ir atļaut trešo valstu valstspiederīgajiem uzturēties dalībvalsts teritorijā, ja viņi ir uzņemti attiecīgās dalībvalsts augstākās izglītības iestādē, lai kā galveno nodarbošanos apmeklētu pilna laika studijas un iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju.

47

Tāpēc, kad ir runa par pieteikumu uzņemšanai studiju nolūkā, lai konstatētu ļaunprātīgu rīcību, jāpierāda, ka visu lietas konkrēto apstākļu gaismā, kaut arī formāli ir ievēroti attiecīgi Direktīvas 2016/801 7. un 11. pantā paredzētie vispārīgie un īpašie nosacījumi, kas dod tiesības saņemt uzturēšanās atļauju studiju nolūkā, trešās valsts valstspiederīgais savu uzņemšanas pieteikumu ir iesniedzis bez patiesa nodoma kā galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju.

48

Runājot par apstākļiem, kas ļauj konstatēt uzņemšanas pieteikuma ļaunprātīgo raksturu, jāuzsver – tā kā uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniegšanas datumā trešās valsts valstspiederīgais hipotētiski vēl nebija uzsācis šajā pieteikumā identificēto studiju ciklu un tāpēc viņam nevarēja būt arī iespēja konkretizēt savu nodomu kā galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, uzņemšanas pieteikumu var noraidīt tikai tad, ja šis ļaunprātīgais raksturs pietiekami skaidri izriet no visiem kompetento iestāžu rīcībā esošajiem pieteikuma novērtēšanai nozīmīgajiem elementiem.

49

Saistībā ar LESD 267. pantu Tiesai nav kompetences novērtēt faktus un piemērot Savienības tiesību normas noteiktā lietā. Tāpēc iesniedzējtiesas ziņā ir veikt nepieciešamo juridisko kvalifikāciju, lai atrisinātu pamatlietu. Savukārt Tiesai jāsniedz tai visi nepieciešamie norādījumi, lai to vadītu šajā vērtējumā (spriedums, 2023. gada 19. oktobris, Lufthansa CityLine, C‑660/20, EU:C:2023:789, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajā ziņā var norādīt, pirmkārt – no Direktīvas 2016/801 24. panta izriet, ka tā neliedz iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas lūguši izsniegt uzturēšanās atļauju studiju nolūkā, ārpus studiju laika un saskaņā ar noteikumiem un nosacījumiem, kuri norādīti šajā tiesību normā, tikt nodarbinātiem vei veikt saimniecisko darbību kā pašnodarbinātām personām minētajā dalībvalstī. Līdz ar to par netiešu pierādījumu ļaunprātīgai rīcībai nav noteikti atzīstams fakts, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš iesniedzis pieteikumu uzņemšanai studiju nolūkā, ir nodoms attiecīgās dalībvalsts teritorijā veikt arī citu darbību, it īpaši, ja minētā darbība neietekmē studijas kā galveno nodarbošanos, kas pamato šo pieteikumu.

51

Savukārt gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs būtu apņēmies veikt darbību, it īpaši profesionālo darbību, kuras īstenošana šķiet acīmredzami nesaderīga ar pilna laika studiju apmeklēšanu kā galveno nodarbošanos, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, šī apņemšanās varētu būt elements, kas var radīt šaubas par uzņemšanas pieteikuma patiesajiem iemesliem, un attiecīgā gadījumā visu lietā nozīmīgo apstākļu gaismā – netiešs pierādījums, ka trešās valsts valstspiederīgajam varētu būt nodoms uzturēties citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu.

52

Otrkārt, kā atgādināts šī sprieduma 42. punktā, Direktīvas 2016/801 41. apsvērumā ir precizēts – ja rodas šaubas par uzņemšanas pieteikuma iemesliem, dalībvalstīm jāspēj veikt pienācīgas pārbaudes vai pieprasīt pierādījumus, lai katrā atsevišķā gadījumā varētu novērtēt citastarp studijas, kuras trešajam valsts valstspiederīgajam ir nodoms apmeklēt.

53

Tātad pretrunas pieteikuma iesniedzēja studiju plānā arī var būt viens no objektīvajiem apstākļiem, kas veido konstatējumu par ļaunprātīgu praksi, pamatojoties uz to, ka viņa pieteikums patiesībā ir vērsts uz citiem mērķiem, nevis studijām, ja vien šīs pretrunas ir pietiekami acīmredzamas un ja tās tiek novērtētas visu konkrēto lietas apstākļu gaismā. Tādējādi ar apstākli, ko var atzīt par parastu studiju laikā, piemēram, pārorientēšanos, pašu par sevi nepietiek, lai secinātu, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš iesniedzis pieteikumu uzņemšanai studiju nolūkā, nav patiesa nodoma šīs dalībvalsts teritorijā studēt. Tāpat tas vien, ka plānotās studijas nav tieši saistītas ar izvirzītajiem profesionālajiem mērķiem, var nebūt netiešs pierādījums tam, ka nepastāv griba faktiski studēt, kas pamato uzņemšanas pieteikumu.

54

Lai gan tas ir tā, jāuzsver – tā kā apstākļi, kas ļauj secināt, ka pieteikums uzņemšanai studiju nolūkā ir ļaunprātīga rīcība, noteikti ir katram konkrētajam gadījumam specifiski, kā norādīts šī sprieduma 47. punktā, šajā ziņā nozīmīgo elementu izsmeļošu sarakstu izveidot nevar. Līdz ar to pieteikuma uzņemšanai studiju nolūkā iespējami ļaunprātīgo raksturu nevar prezumēt, ņemot vērā noteiktus elementus, bet tas jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā pēc tam, kad individuāli novērtēti visi katra pieteikuma specifiskie apstākļi.

55

Šajā ziņā, tostarp šī sprieduma 50.–53. punktā minētajos apstākļos, kompetentajām iestādēm jāveic visas pienācīgās pārbaudes un jāpieprasa pierādījumi, kas nepieciešami šī pieteikuma individuālam novērtējumam, vajadzības gadījumā aicinot pieteikuma iesniedzēju sniegt precizējumus un paskaidrojumus šajā ziņā.

56

Šajā kontekstā vēl jāprecizē, pirmkārt – lai gan atbilstošajiem atteikuma iemesliem jābūt saistītiem ar attiecīgā pieteikuma apstākļiem, no tā tomēr neizriet, ka kompetentās iestādes ir atbrīvotas no pienākuma šos iemeslus rakstiski paziņot pieteikuma iesniedzējam, kā paredzēts Direktīvas 2016/801 34. panta 1. un 4. punktā.

57

Otrkārt, iepriekš minētie apsvērumi neietekmē iespēju dalībvalstīm, anulējot atļauju vai atsakoties to atjaunot, konstatēt un sodīt par iespējamu ļaunprātīgu rīcību pēc tam, kad uzturēšanās ir atļauta, kā paredzēts šīs pašas direktīvas 21. pantā.

58

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem jautājumiem jāatbild ka Direktīva 2016/801, it īpaši ievērojot tās 3. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz dalībvalstij, lai gan tā nav transponējusi šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, piemērojot Savienības tiesību vispārējo ļaunprātīgas rīcības aizlieguma principu, noraidīt pieteikumu uzņemšanai tās teritorijā studiju nolūkā, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais šo pieteikumu ir iesniedzis bez patiesa nodoma šīs dalībvalsts teritorijā studēt.

59

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkts Hartas 47. panta gaismā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz paredzēt, ka kompetento iestāžu pieņemts lēmums, ar kuru ir noraidīts pieteikums uzņemšanai dalībvalsts teritorijā studiju nolūkā, pārsūdzams vienīgi ar atcelšanas prasību, un ka tiesai, kas izskata šo pārsūdzību, nav pilnvaru attiecīgā gadījumā ar savu vērtējumu aizstāt kompetento iestāžu vērtējumu vai pieņemt jaunu lēmumu.

60

Saskaņā ar Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktu jebkuru lēmumu, ar kuru pieteikumu atzīst par nepieņemamu vai noraida, atsaka atļaujas atjaunošanu vai anulē atļauju, var juridiski apstrīdēt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem.

61

No tā izriet, ka gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums noraidīt pieteikumu uzņemšanai dalībvalsts teritorijā studiju nolūkā, ar 34. panta 5. punktu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš iesniedzis šādu pieteikumu, ir skaidri piešķirta iespēja iesniegt pārsūdzību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kas pieņēmusi šo lēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 10. marts, Konsul Rzeczypospolitej Polskiej w N., C‑949/19, EU:C:2021:186, 41. punkts).

62

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā paredzētās pārsūdzības procedūras īpašības jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam (spriedums, 2021. gada 10. marts, Konsul Rzeczypospolitej Polskiej w N., C‑949/19, EU:C:2021:186, 44. punkts).

63

Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību būtu iluzoras, ja dalībvalsts tiesību sistēmā būtu ļauts likumīgā spēkā stājušos un saistošu tiesas nolēmumu atstāt bez iedarbības, tā kaitējot kāda lietas dalībnieka interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe, C‑752/18, EU:C:2019:1114, 35. un 36. punkts). Tas tā ir it īpaši tad, ja no Savienības tiesībām izrietošo tiesību, kādas atzītas ar tiesas nolēmumu, efektīva izmantošana ietver laika ierobežojumu ievērošanu.

64

Tādējādi, kad ir runa par valsts administratīvo lēmumu, kas, lai nodrošinātu, ka tiek ievērota attiecīgās personas no Savienības tiesībām izrietošo tiesību efektīva izmantošana, obligāti jāpieņem ātri, no Hartas 47. panta izrietošā nepieciešamība nodrošināt tādas pārsūdzības efektivitāti, kas iesniegta par sākotnējo administratīvo lēmumu, ar kuru noraidīts šīs personas pieteikums, nozīmē, ka katrai dalībvalstij savas valsts tiesības jāizstrādā tā, lai šī lēmuma atcelšanas gadījumā jauns lēmums tiktu pieņemts īsā termiņā un tas atbilstu vērtējumam, kas ietverts spriedumā, ar kuru pasludināta atcelšana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

No tā izriet, ka attiecībā uz pieteikumiem uzņemšanai dalībvalsts teritorijā studiju nolūkā ar to, ka tiesai, kas izskata lietu, ir kompetence lemt tikai par kompetento iestāžu lēmuma, ar kuru noraidīts šāds pieteikums, atcelšanu, un tā nevar ar savu vērtējumu aizstāt šo iestāžu vērtējumu vai pieņemt jaunu lēmumu, principā pietiek, lai izpildītu Hartas 47. panta prasības, ar nosacījumu, ka attiecīgā gadījumā minētajām iestādēm ir saistošs vērtējums, kas ietverts spriedumā, ar kuru pasludināta šī lēmuma atcelšana.

66

Piedevām, lai gan saistībā ar šādu pārsūdzību tiesai, kas izskata lietu, ir pilnvaras tikai atcelt kompetento iestāžu lēmumu, ar kuru noraidīts šāds uzņemšanas pieteikums, tai jāseko, lai apstākļi, kādos tiek īstenota šī pārsūdzība un attiecīgā gadījumā izpildīts tās noslēgumā pieņemtais spriedums, būtu tādi, kas principā ļauj pieņemt jaunu lēmumu īsā termiņā, un tādējādi pietiekami rūpīgs trešās valsts valstspiederīgais varētu izmantot tam no Direktīvas 2016/801 izrietošo tiesību pilnīgu efektivitāti.

67

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka šīs direktīvas 34. panta 5. punkts Hartas 47. panta gaismā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz paredzēt, ka kompetento iestāžu pieņemts lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums uzņemšanai dalībvalsts teritorijā studiju nolūkā, ir pārsūdzams vienīgi ar atcelšanas prasību, un ka tiesai, kas izskata šo pārsūdzību, nav pilnvaru attiecīgā gadījumā ar savu vērtējumu aizstāt kompetento iestāžu vērtējumu vai pieņemt jaunu lēmumu, ja vien apstākļi, kādos tiek īstenota šī pārsūdzība un attiecīgā gadījumā izpildīts tās noslēgumā pieņemtais spriedums, ir tādi, kas principā ļauj pieņemt jaunu lēmumu īsā termiņā, un tādējādi pietiekami rūpīgam trešās valsts valstspiederīgajam ir iespējams izmantot tam no Direktīvas 2016/801 izrietošo tiesību pilnīgu efektivitāti.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: