EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62023CC0264
Opinion of Advocate General Collins delivered on 6 June 2024.###
Ģenerāladvokāta Collins secinājumi, 2024. gada 6. jūnijs.
Ģenerāladvokāta Collins secinājumi, 2024. gada 6. jūnijs.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2024:470
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA [ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 6. jūnijā (1)
Lieta C‑264/23
Booking.com BV,
Booking.com (Deutschland) GmbH
pret
25hours Hotel Company Berlin GmbH,
Aletto Kudamm GmbH,
Air-Hotel Wartburg Tagungs- Sporthotel GmbH,
Andel’s Berlin Hotelbetriebs GmbH,
Angleterre Hotel GmbH & Co. KG,
Atrium Hotelgesellschaft mbH,
Azimut Hotelbetrieb Köln GmbH & Co. KG,
Barcelo Cologne GmbH,
Business Hotels GmbH,
Cocoon München GmbH,
DJC Operations GmbH,
Dorint GmbH,
Eleazar Novum GmbH,
Empire Riverside Hotel GmbH & Co. KG,
Explorer Hotel Fischen GmbH & Co. KG,
Explorer Hotel Nesselwang GmbH & Co. KG,
Explorer Hotel Schönau GmbH & Co. KG,
Fleming’s Hotel Management und Servicegesellschaft mbH & Co. KG,
G. Stürzer GmbH Hotelbetriebe,
Hotel Bellevue Dresden Betriebs GmbH,
Hotel Europäischer Hof W.A.L. Berk GmbH & Co KG,
Hotel Hafen Hamburg. Wilhelm Bartels GmbH & Co. KG,
Hotel John F GmbH,
Hotel Obermühle GmbH,
Hotel Onyx GmbH,
Hotel Rubin GmbH,
Hotel Victoria Betriebs- und Verwaltungs GmbH,
Hotel Wallis GmbH,
i31 Hotel GmbH,
IntercityHotel GmbH,
ISA Group GmbH,
Kur-Cafe Hotel Allgäu GmbH,
Lindner Hotels AG,
M Privathotels GmbH & Co. KG,
Maritim Hotelgesellschaft mbH,
MEININGER Shared Services GmbH,
Oranien Hotelbetriebs GmbH,
Platzl Hotel Inselkammer KG,
prize Deutschland GmbH,
Relexa Hotel GmbH,
SANA BERLIN HOTEL GmbH,
SavFra Hotelbesitz GmbH,
Scandic Hotels Deutschland GmbH,
Schlossgarten Hotelgesellschaft mbH,
Seaside Hotels GmbH & Co. KG,
SHK Hotel Betriebsgesellschaft mbH,
Steigenberger Hotels GmbH,
Sunflower Management GmbH & Co. KG,
The Mandala Hotel GmbH,
The Mandala Suites GmbH,
THR Hotel am Alexanderplatz Berlin Betriebs- und Management GmbH,
THR III Berlin Prager-Platz Hotelbetriebs- und Beteiligungsgesellschaft mbH,
THR München Konferenz und Event Hotelbetriebs- und Management GmbH,
THR Rhein/Main Hotelbetriebs- und Beteiligungs-GmbH,
THR XI Berlin Hotelbetriebs- und Beteiligungsgesellschaft mbH,
THR XXX Hotelbetriebs- und Beteiligungs-GmbH,
Upstalsboom Hotel + Freizeit GmbH & Co. KG,
VI VADI HOTEL Betriebsgesellschaft mbH & Co. KG,
Weissbach Hotelbetriebsgesellschaft mbH,
Wickenhäuser & Egger AG,
Wikingerhof GmbH & Co. KG,
Hans-Hermann Geiling, Hotel Präsident,
Karl Herfurtner, Hotel Stadt München e.K.
(Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Līgumi starp viesnīcu tiešsaistes rezervēšanas platformu un viesnīcām – Cenu paritātes klauzulas – LESD 101. pants – Saistītie ierobežojumi – Grupālais atbrīvojums – Vertikāli nolīgumi – Regula (ES) Nr. 330/2010 – Tirgus noteikšana
I. Ievads
1. Šajā lietā Tiesai ir jāatbild uz diviem jauniem un būtiskiem jautājumiem, kas rodas saistībā ar konkurences tiesību piemērošanu digitālajiem tirgiem. Vai plašas un šauras cenu paritātes klauzulas ir saistītie ierobežojumi LESD 101. panta 1. punkta vajadzībām? Kādi ir juridiskie principi, kas piemērojami konkrētā produktu tirgus noteikšanai tādu divpusēju digitālo platformu kā Booking.com kontekstā?
II. Pamatlieta, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
2. Booking.com BV, kas ir 1996. gadā Nīderlandē izveidots uzņēmums, pārvalda viesnīcu tiešsaistes rezervēšanas platformu (2) ar tādu pašu nosaukumu. Booking.com darbojas kā starpnieks starp viesnīcu pakalpojumu sniedzējiem un galalietotājiem. Tas nenosaka cenu, par kādu platformā tiek piedāvāti viesnīcas numuri. Galalietotāji nemaksā maksu par Booking.com izmantošanu. Kad galalietotāji veic rezervāciju ar Booking.com starpniecību, viesnīcas maksā komisijas maksu šai platformai. Galalietotāji viesnīcu numurus var rezervēt, tieši sazinoties ar viesnīcām (pa tālruni, elektronisko pastu vai viesnīcu tīmekļvietnēs) vai fiziskā ceļojumu aģentūrā. Ar savas platformas starpniecību Booking.com piedāvā viesnīcu numurus vairāk nekā 1,2 miljonos viesnīcu visā pasaulē.
3. Kad 2006. gadā Booking.com ienāca Vācijas tirgū, viesnīcu rezervēšana tiešsaistē nebija ierasta un lielākā daļa viesnīcu numuru tika rezervēti, tieši sazinoties ar viesnīcām. Vācijā darbojās citi TCA, tostarp Hotel Reservation Service Robert Ragge GmbH (turpmāk tekstā – “HRS”) un Expedia Inc. Šie TCA līgumos ar viesnīcām iekļāva plašas cenu paritātes klauzulas. Šādas klauzulas neļāva viesnīcām piedāvāt numurus par zemāku cenu, izmantojot savus tiešās pārdošanas kanālus un jebkādus citus pārdošanas kanālus, tostarp konkurējošos TCA.
4. 2010. gadā Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija) uzsāka izmeklēšanu pret HRS par to, ka tas izmantojis plašas cenu paritātes klauzulas. Tas 2013. gada 20. decembrī pieņēma lēmumu, konstatējot, ka ar plašajām cenu paritātes klauzulām, kas iekļautas starp HRS un viesnīcām noslēgtajos līgumos, ir pārkāpts LESD 101. pants un tam līdzvērtīgā Vācijas tiesību norma (turpmāk tekstā – “lēmums par HRS”). 2013. gadā Federālais karteļu birojs uzsāka izmeklēšanu arī pret Booking.com saistībā ar tā līgumos ietvertajām plašajām cenu paritātes klauzulām.
5. Ar 2015. gada 9. janvāra spriedumu Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) noraidīja prasību atcelt lēmumu par HRS (turpmāk tekstā – “spriedums par HRS”). HRS nepārsūdzēja šo nolēmumu, un tas kļuva galīgs.
6. 2015. gada jūlijā, apspriežoties ar Francijas, Itālijas un Zviedrijas konkurences iestādēm, Booking.com izbeidza plašās cenu paritātes klauzulas, kuras tas līdz šim laikam bija iekļāvis visos savos līgumos. Šādas klauzulas tika aizstātas ar šaurām cenu paritātes klauzulām. Tās liedz viesnīcām piedāvāt numurus par zemāku cenu, izmantojot tiešās pārdošanas kanālus.
7. 2015. gada 22. decembrī Federālais karteļu birojs atzina, ka šaurās cenu paritātes klauzulas ir pretrunā LESD 101. pantam un tam līdzvērtīgajai Vācijas tiesību normai (turpmāk tekstā – “lēmums par Booking.com”). Tas konstatēja, ka šādas klauzulas ierobežo konkurenci viesnīcu izmitināšanas pakalpojumu sniegšanas tirgū un praksē – arī tirgū, kurā platformas sniedz tiešsaistes starpniecības pakalpojumu viesnīcām (3). Ņemot vērā Booking.com lielo daļu attiecīgajos tirgos, uz minētajām klauzulām neattiecās izņēmums atbilstoši Komisijas Regulai (ES) Nr. 330/2010 (2010. gada 20. aprīlis) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (4) (turpmāk tekstā – “agrākā VNGAR” [Vertikālo nolīgumu grupālā atbrīvojuma regula]). Nebija izpildīti arī nosacījumi individuāla atbrīvojuma piemērošanai saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu.
8. Ar 2019. gada 4. jūnija spriedumu Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) atzina, ka šaurās cenu paritātes klauzulas ir konkurences ierobežojums, bet tās ir nepieciešamas, lai novērstu parazītismu jeb “free riding”. Minētās klauzulas liedza viesnīcām izmantot Booking.com, lai uzrunātu klientus un pēc tam tos mudinātu rezervēt, tieši sazinoties ar viesnīcām. Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) secināja, ka šādas klauzulas ir saistīti ierobežojumi, ar kuriem netiek pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts. Tādējādi tā atcēla lēmumu par Booking.com.
9. 2021. gada 18. maijā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) atcēla minēto spriedumu un atstāja spēkā lēmumu par Booking.com. Tā nosprieda, ka šaurās cenu paritātes klauzulas ierobežo konkurenci viesnīcu izmitināšanas pakalpojumu sniegšanas tirgū. Uz šīm klauzulām neattiecās atbrīvojums saskaņā ar agrāko VNGAR, un tās arī nebija aksesuāri ierobežojumi. Šauru cenu paritātes klauzulu konkurenci veicinošās un to ierobežojošās ietekmes līdzsvarošana ir jāveic, veicot individuālu analīzi saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) secināja, ka šādas klauzulas nav objektīvi nepieciešamas pamatdarījuma īstenošanai, jo nav pierādīts, ka to neesamības gadījumā Booking.com rentabilitāte būtu apdraudēta.
10. 2020. gadā Hotelverband Deutschland (IHA) eV – apvienība, kas pārstāv vairāk nekā 2600 viesnīcu, – pret Booking.com cēla prasību Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) par zaudējumu atlīdzināšanu.
11. 2020. gada 23. oktobrī Booking.com cēla prasību Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande), lūdzot konstatēt, ka ar tās cenu paritātes klauzulām netiek pārkāpts LESD 101. pants. Minētās prasības kontekstā 62 Vācijas viesnīcas cēla pretprasību, lūdzot piespriest Booking.com atlīdzināt zaudējumus saistībā ar LESD 101. panta pārkāpumu (turpmāk tekstā – “viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību”). Minētajā tiesā tiek izskatīti divi galvenie juridiskie jautājumi.
12. Pirmkārt, vai cenu paritātes klauzulas ir saistīts ierobežojums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē? Booking.com apgalvo, ka plašas un šauras cenu paritātes klauzulas ir saistīti ierobežojumi, jo tie liedz viesnīcām izmantot tā pakalpojumus, nemaksājot par tiem, un tādējādi novērš parazītismu. Viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, apgalvo, ka klauzulu likvidēšanai 2016. gadā nebija būtiskas negatīvas ietekmes uz Booking.com darbībām, tādējādi apliecinot ierobežoto parazītisma risku.
13. Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) turklāt norāda, ka pastāv atšķirīgi viedokļi par cenu paritātes klauzulām, kā par to liecina Federālā karteļu biroja un Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) atšķirīgās nostājas. Tā piebilst, ka Beļģijas, Francijas, Itālijas un Austrijas valsts tiesību akti aizliedz izmantot gan plašas, gan šauras cenu paritātes klauzulas.
14. Otrkārt, Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) norāda, ka, ja cenu paritātes klauzulas nav saistītie ierobežojumi, ir jānosaka konkrētais produktu tirgus, lai izvērtētu, vai ir piemērojama agrākā VNGAR. Tā norāda, ka saskaņā ar agrāko Komisijas Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (5) (turpmāk tekstā – “agrākais Paziņojums par konkrētā tirgus definīciju”), lai noteiktu konkrēto produktu tirgu, ir jāpārbauda pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamība (6).
15. Booking.com apgalvo, ka konkrētais produktu tirgus ir viesnīcu izmitināšanas pakalpojumu izplatīšanas un rezervēšanas tirgus, kas ir divpusējs tirgus. Dažādie tiešsaistes un bezsaistes izplatīšanas kanāli ir savstarpēji aizstājami viesnīcām un galalietotājiem un tādējādi pieder pie viena un tā paša konkrētā produktu tirgus. Saskaņā ar Booking.com pasūtīto ekonomisko ziņojumu 2014. gadā 62 % Vācijas galalietotāju izmantoja divas līdz četras tīmekļvietnes, lai meklētu viesnīcu izmitināšanas pakalpojumus. No galalietotājiem, kas izmantoja TCA, lai meklētu viesnīcu izmitināšanas pakalpojumus, 46 % izmantoja arī meta meklētājprogrammas. 2015. gadā 60 % viesnīcu rezervāciju tika veiktas bezsaistē.
16. Savukārt viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, apgalvo, ka TCA darbojas atsevišķā preču tirgū, jo tie piedāvā meklēšanas, salīdzināšanas un rezervēšanas pakalpojumus. Tātad viesnīcu pakalpojumu izplatīšana bezsaistē un viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli nav daļa tā paša konkrētā produktu tirgus daļa.
17. Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) norāda, ka tai šķiet, ka pastāv pretruna starp argumentu, ka viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli veido atsevišķu produktu tirgu, un apgalvojumu, ka šauras cenu paritātes klauzulas ierobežo konkurenci starp TCA, kāds ir Booking.com, un viesnīcu tiešās pārdošanas kanāliem. Tā arī atzīmē, ka Komisijas Lēmums C(2011) 3913 final (2011. gada 30. maijs) (Lieta Nr. COMP/M.6163 – AXA/PERMIRA/OPODO/GO VOYAGES/EDREAMS), kurā konstatēts, ka konkrētais produktu tirgus ietver lidmašīnu biļešu izplatīšanu tiešsaistē ar TCA un aviolīniju tīmekļvietņu starpniecību, šķiet, atbalsta uzņēmuma Booking.com nostāju.
18. Saskaņā ar 2020. gada 18. decembra Paziņojuma par tirgus definīciju izvērtēšanā notikušās apspriešanās ar ieinteresētajām personām kopsavilkumu (turpmāk tekstā – “apspriešanās ar ieinteresētajām personām kopsavilkums”) (7) nedz ekonomikas literatūrā, nedz konkurences iestāžu lēmumu pieņemšanas praksē nav vienprātības par to, kā noteikt daudzpusējus tirgus. Notiek debates par to, vai tie būtu jānosaka kā vairāki konkrētie tirgi (viens katrai platformas pusei) vai kā viens tirgus (ietverot visas platformas puses) (8).
19. Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1. Vai plašā un šaurā paritātes klauzula LESD 101. panta 1. punkta kontekstā ir jāuzskata par saistītu ierobežojumu?
2. Kā, piemērojot Regulu Nr. 330/2010, konkrētais tirgus ir jānosaka, ja darījumi tiek veikti, izmantojot ceļojumu aģentūru tiešsaistes platformu (TCA), kurā tūristu mītnes var piedāvāt numurus un sazināties ar tūristiem, kuri šajā platformā var rezervēt numuru?”
20. Rakstveida apsvērumus iesniedza Booking.com, viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, Vācijas, Grieķijas, Spānijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2024. gada 29. februārī Booking.com, viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
III. Izvērtējums
A. Pieņemamība
21. Viesnīcas, kas ir iesniegušas pretprasību, un Vācijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
22. Pirmkārt, tās apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo tas neatbilst Tiesas Reglamenta 94. panta prasībām. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot ietverti visi būtiskie fakti, proti, tas, ka lēmumā par Booking.com un lēmumā par HRS ir aplūkoti abi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi. Vācijas tiesas apstiprināja minētos lēmumus, un tie ir kļuvuši galīgi. Viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, uzskata, ka iesniedzējtiesai ir saistoši minētajos lēmumos ietvertie konstatējumi, savukārt Vācijas valdība apgalvo, ka minētie lēmumi ir vismaz pirmšķietams pierādījums pārkāpuma esamībai.
23. Otrkārt, viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, apgalvo, ka jautājumi ir pilnīgi hipotētiski, jo iesniedzējtiesai ir saistoši Vācijas tiesu nolēmumi. Tāpat Vācijas valdība uzskata, ka jautājumi nav nepieciešami, jo lēmums par Booking.com un lēmums par HRS, kurus ir apstiprinājušas Vācijas tiesas, kliedē visas šaubas par Savienības tiesību interpretāciju.
24. Treškārt, prejudiciālie jautājumi esot nepieņemami, ciktāl tie attiecas nevis uz Savienības tiesību interpretāciju, bet gan uz to piemērošanu. Nav iespējams atbildēt uz jautājumu, vai plašas un šauras cenu paritātes klauzulas abstrakti – neatkarīgi no to piemērošanas faktiskā, tiesiskā un ekonomiskā konteksta – ir uzskatāmas par saistītiem ierobežojumiem. Konkrētā produktu tirgus noteikšana nav juridisks jēdziens, bet gan drīzāk tās nolūkā ir jāveic faktu novērtējums.
25. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas. Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir tās Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (9).
26. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesas atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu var tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamatlietas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (10).
27. Attiecībā uz pirmo lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamības pamatu lēmumā lūgt prejudiciālo nolēmumu ir sniegta pietiekama faktiskā, tiesiskā un procesuālā informācija, lai Tiesa varētu atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Tajā it īpaši ir ietverta sīkāka informācija attiecībā uz lēmumu par HRS, lēmumu par Booking.com un Vācijas tiesu nolēmumiem par šiem lēmumiem.
28. Attiecībā uz minēto lēmumu un Vācijas tiesu nolēmumu nozīmi pamatlietā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (11), materiālā piemērošanas joma attiecas tikai uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas radušās konkurences noteikumu pārkāpumu dēļ. Minētā direktīva nav piemērojama cita veida prasībām, kuru pamatā ir konkurences tiesību pārkāpumi (12), piemēram, prasībām par pārkāpuma neesamības konstatēšanu, ja šādas prasības ir iespejamas saskaņā ar valsts tiesībām. No lietas materiāliem izriet, ka, lai gan Booking.com lūdz iesniedzējtiesu konstatēt, ka ar tā cenu paritātes klauzulām netiek pārkāpti konkurences noteikumi, viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, cēla prasību minētajā tiesā par zaudējumu atlīdzību pret Booking.com. Līdz ar pretprasības celšanu uz iesniedzējtiesā izskatāmo jautājumu attiecas Direktīvas 2014/104 materiālā piemērošanas joma.
29. Saskaņā ar Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktu konkurences tiesību pārkāpums, kas konstatēts ar valsts konkurences iestādes vai tiesas, kas veic pārbaudi, lēmumu, tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu saistībā ar šīs dalībvalsts tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību (13). Direktīvas 2014/104 9. panta 2. punktā ir reglamentēta situācija, kāda rodas šajā lietā. Ja dalībvalsts tiesās ir celta prasība par zaudējumu atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpumu, šīm tiesām galīgie nolēmumi, kas pieņemti citā dalībvalstī, ir jāņem vērā kā pirmšķietams pierādījums par konkurences tiesību pārkāpuma esamību, neskarot iespēju iesniegt pretējus pierādījumus (14). Tādējādi iesniedzējtiesai nav saistoši konstatējumi, kas ietverti lēmumā par Booking.com, lēmumā par HRS vai vēlākajos Vācijas tiesu nolēmumos. Tas, ka šie lēmumi var būt pirmšķietams pārkāpuma esamības pierādījums, nepadara lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu.
30. Otro iebildumu par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību var noraidīt līdzīgu iemeslu dēļ. Iesniedzējtiesas jautājumi nav hipotētiski, jo iepriekš minētie lēmumi tai nav saistoši. Tāpat arī minēto lēmumu esamība nenozīmē, ka Tiesai nav nepieciešams atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem, jo Tiesa ir Savienības tiesību galīgā interpretētāja (15).
31. Visbeidzot, LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesa nav tiesīga piemērot Savienības tiesību normas konkrētas lietas faktiem – tas ir jādara iesniedzējtiesai. Tomēr Tiesa, pamatojoties uz lietas materiāliem, var sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izvērtējot kādas Savienības tiesību normas sekas (16).
32. Šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir par to, kā interpretēt Savienības tiesības, proti, saistīto ierobežojumu jēdzienu un tiesību principus, kas ļauj noteikt konkrēto produktu tirgu, kuros darbojas TCA viesnīcu nozarē.
33. Šo iemeslu dēļ iesaku Tiesai noraidīt dažādos iebildumus par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
B. Lietas būtība
1. Pirmais jautājums
– Lietas dalībnieku apsvērumi
34. Attiecībā uz plašajām cenu paritātes klauzulām Komisija uzskata, ka lēmums par HRS un spriedums par HRS liecina par to, ka šādas klauzulas principā ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam, jo tās ierobežo konkurenci gan starp TCA, gan starp viesnīcām. Tā tas ir, pat neraugoties uz to, ka Booking.com nebija šīs tiesvedības dalībnieks, un attiecīgi Direktīvas 2014/104 9. panta 2. punkts nav piemērojams.
35. Attiecībā uz šaurajām cenu paritātes klauzulām Komisija apgalvo, ka lēmums par Booking.com un vēlākais Bundesgerichsthof (Federālā tiesa) spriedums, kurā ir secināts, ka šādas klauzulas ierobežo konkurenci starp viesnīcām un TCA, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 9. panta 2. punktu ir pirmšķietams pierādījums tam, ka konkurences tiesību pārkāpums ir noticis. Komisija uzskata, ka nekas neliecina par to, ka Vācijas iestāžu konstatējumos par plašajām un šaurajām cenu paritātes klauzulām būtu veikta kļūdaina juridiskā analīze vai ka tajos būtu sagrozīti pierādījumi.
36. Komisija uzskata, ka ierobežojums ir uzskatāms par saistītu, ja ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, ierobežojums ir objektīvi nepieciešams tāda pamatdarījuma īstenošanai, kas bez saistīta ierobežojuma nebūtu iespējams. Šim pamatdarījumam ir jābūt ar pozitīvām sekām vai vismaz neitrālam no konkurences viedokļa. Otrkārt, saistītajam ierobežojumam ir jābūt samērīgam ar pamatdarījuma mērķiem. Komisijas apsvērumos galvenā uzmanība ir pievērsta pirmajam no šiem nosacījumiem. Komisija uzskata, ka pamatdarījumam šajā lietā, proti, TCA tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanai viesnīcām, ir pozitīva ietekme. Tas palielinot konkurenci starp viesnīcām un ļaujot galalietotājiem meklēt un salīdzināt konkurējošus viesnīcu pakalpojumu piedāvājumus. Komisija arī apgalvo, ka Vācijas iestādes, šķiet, ir piemērojušas atbilstošo juridisko kritēriju, lai noskaidrotu, vai cenu paritātes klauzulas ir objektīvi nepieciešamas. Lai gan Komisijai saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jāaizstāj valsts konkurences iestāžu un tiesu vērtējums ar savu vērtējumu, nekas neliecinot par to, ka, ja nebūtu cenu paritātes klauzulu, Booking.com ekonomiskā izdzīvošana būtu apdraudēta. Lai gan šauras cenu paritātes klauzulas var būt noderīgas, lai novērstu parazītismu, šāda analīze ir jāveic LESD 101. panta 3. punkta piemērošanas individuāliem apstākļiem kontekstā (17).
37. Kā uzskata viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, un Vācijas, Grieķijas un Austrijas valdības, cenu paritātes klauzulas varētu uzskatīt par saistītiem ierobežojumiem tikai tad, ja tās ir nepieciešamas Booking.com dzīvotspējas nodrošināšanai. Nepietiekot pierādīt, ka Booking.com darbības var būt mazāk rentablas. Tās uzskata, ka cenu paritātes klauzulas nav saistītie ierobežojumi, jo tās nav objektīvi nepieciešamas. Pirmkārt, Booking.com ieviesa cenu paritātes klauzulas dažus gadus pēc tā veiksmīgās ienākšanas Vācijas tirgū. Otrkārt, Booking.com turpināja nostiprināt savu stāvokli Vācijas tirgū pēc tam, kad tas bija pārstājis izmantot šādas klauzulas (18). Treškārt, Booking.com apgalvo, ka, lai gan daudzas viesnīcas neievēroja cenu paritātes klauzulas, tas necentās panākt to ievērošanu ar piespiedu līdzekļiem.
38. Viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, un Grieķijas valdība arī apgalvo, ka cenu paritātes klauzulas ir nesamērīgas, jo Booking.com varētu aizsargāt savas likumīgās komerciālās intereses ar citiem līdzekļiem. Piemēram, tas varētu iekasēt no viesnīcām maksu par iekļaušanu sarakstā vai pieprasīt, lai galalietotāji maksā par katru klikšķi.
39. Vācijas un Grieķijas valdības uzskata, ka uz plašajām cenu paritātes klauzulām neattiecas ierobežojumi saskaņā ar jaunās VNGAR 5. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Minētā tiesību norma pierādot, ka šādas klauzulas nav saistītie ierobežojumi un ka to saderības ar konkurences tiesībām noteikšanai ir jāveic individuāls izvērtējums saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Tomēr šauras cenu paritātes klauzulas varot ietilpt jaunās VNGAR darbības jomā, ja tiek ievērotas tirgus daļas robežvērtības un citi piemērojamie nosacījumi.
40. Spānijas valdība ierosina atšķirīgi vērtēt plašas un šauras cenu paritātes klauzulas. Tā kā plašām cenu paritātes klauzulām ir īpaši kaitīga ietekme uz konkurenci, tie esot konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, tāpēc šīs klauzulas būtu jāuzskata par stingriem ierobežojumiem jaunās VNGAR 4. panta nozīmē. Savukārt jaunā VNGAR varot paredzēt atbrīvojumu attiecībā uz šaurām cenu paritātes klauzulām, ja attiecīgie uzņēmumi nepārsniedz 30 % no tirgus daļas robežvērtības. Ja šīs tirgus daļas robežvērtības tiek pārsniegtas, ir atsevišķi jāpārbauda šauro cenu paritātes klauzulu saderība. Spānijas valdība neizslēdz, ka šādā gadījumā šādas klauzulas varētu tikt uzskatītas par saistītajiem ierobežojumiem, ciktāl tās ir nepieciešamas, lai novērstu parazītismu, ja vien nepastāv mazāk ierobežojoši alternatīvi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai.
41. Booking.com norāda divus iemeslus, kāpēc plašas un šauras cenu paritātes klauzulas ir saistītie ierobežojumi. Pirmkārt, cenu paritātes klauzulas bija tieši saistītas ar pamatlīgumu starp Booking.com un viesnīcām īstenošanu, kuriem bija pozitīva ietekme uz konkurenci un kuri sniedza priekšrocības viesnīcām un galalietotājiem. Pateicoties Booking.com platformai, viesnīcas ir sasniegušas lielāku pamanāmību un ir spējušas sasniegt lielāku galalietotāju skaitu visā pasaulē. Galalietotāji iegūst piekļuvi plašākam viesnīcu piedāvājumam un spēj salīdzināt un rezervēt izmitināšanu vienkāršā un efektīvā veidā. Booking.com platforma ir palielinājusi konkurenci starp viesnīcām, tādējādi samazinājās cenas galalietotājiem.
42. Otrkārt, ņemot vērā ievērojamos ieguldījumus platformas izveidē, attīstībā un popularizēšanā, cenu paritātes klauzulas bija objektīvi nepieciešamas, lai aizsargātu Booking.com uzņēmējdarbības modeli. Viesnīcas nemaksā maksu par savu numuru piedāvāšanu Booking.com platformā. Tās maksā tikai tad, kad klients rezervē numuru Booking.com platformā un neatceļ rezervāciju. Galalietotāji Booking.com pakalpojumus izmanto bez maksas. Cenu paritātes klauzulas bija nepieciešamas, lai novērstu viesnīcu iesaistīšanos parazītismā, reklamējot savus numurus Booking.com platformā, vienlaikus cenšoties izvairīties no rezervācijas maksas, piedāvājot tos pašus numurus par zemāku cenu citos pārdošanas kanālos. Booking.com norāda, ka cenu paritātes klauzulas: 1) bija piemērots pasākums, lai nodrošinātu tā uzņēmējdarbības modeļa panākumus, 2) tām bija leģitīms mērķis un 3) tas bija vismazāk ierobežojošais pasākums parazītisma apkarošanai (19).
– Juridiskā analīze
43. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai plašas un šauras cenu paritātes klauzulas, ko TCA vēlas noteikt viesnīcām savu darbības nosacījumu ietvaros, būtu uzskatāmas par saistītajiem ierobežojumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.
44. Ņemot vērā Direktīvas 2014/104 9. panta 2. punktu, iesniedzējtiesai lēmums par Booking.com un turpmākie Vācijas tiesu nolēmumi ir jāuzskata par vismaz pirmšķietamu pierādījumu tam, ka ar Booking.com šaurajām cenu paritātes klauzulām ir pārkāptas konkurences tiesības. Lai noteiktu, vai ar Booking.com plašajām cenu paritātes klauzulām ir pārkāptas konkurences tiesības, iesniedzējtiesa lēmumu par HRS, kas nav adresēts Booking.com, un vēlāko Vācijas tiesu nolēmumu par minēto lēmumu var uzskatīt arī par “citu pierādījumu”, ja lietas dalībnieki to iesniedz. Galīgie lēmumi, kas pieņemti citā dalībvalstī, iesniedzējtiesai nav saistoši, ja izrādās, ka šādos lēmumos ir pieļauta tiesību kļūda vai acīmredzama kļūda vērtējumā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
45. No Tiesas judikatūras izriet, ka, ja darījumam vai darbībai tās neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ netiek piemērots LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, minētais aizliegums tāpat nav piemērojams viena vai vairāku šā darījuma vai darbības dalībnieku komerciālās autonomijas ierobežojumam, ja šis ierobežojums ir objektīvi nepieciešams minētā darījuma vai darbības īstenošanai un ir samērīgs ar viena vai otra mērķi (20).
46. Ja ir jānosaka, vai konkurences ierobežojumam LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums varētu nebūt piemērojams tāpēc, ka tas ir saistīts ar pamatdarījumu, kuram nav šāda pret konkurenci vērsta rakstura, ir jānoskaidro, vai šī darījuma īstenošana bez attiecīgā ierobežojuma būtu neiespējama. Fakts, ka darījumu būs grūtāk īstenot vai tas būs mazāk ienesīgs, ja ierobežojuma nebūs, nav pietiekams, lai šis ierobežojums būtu “objektīvi nepieciešams”, kas ir vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt kā saistītu. Pretējā gadījumā saistīto ierobežojumu saturs ietvertu ierobežojumus, kas nav obligāti nepieciešami pamatdarījuma īstenošanai. Ja šāds rezultāts tiktu pieņemts, tas varētu apdraudēt LESD 101. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma lietderīgo iedarbību (21). Objektīvās nepieciešamības kritērijs attiecas uz jautājumu, vai bez noteikta komerciālās autonomijas ierobežojuma pamatdarījums vai pamatdarbība, kurai nav piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums un saistībā ar kuru minētajam ierobežojumam ir pakārtots raksturs, var netikt īstenota vai turpināta (22).
47. Lai novērstu to, ka judikatūrā noteiktie nosacījumi ierobežojuma kvalificēšanai par saistītu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē tiek sapludināti ar nepieciešamības kritēriju, kas saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu jāpiemēro, nosakot izņēmumu no ierobežojuma, izvērtējumu par ierobežojuma objektīvo nepieciešamību veic salīdzinoši abstraktā līmenī. Lai gan nolīguma konkurenci veicinošās un pret konkurenci vērstās ietekmes izvērtēšana notiek LESD 101. panta 3. punkta ietvaros, tikai tos ierobežojumus, kas ir nepieciešami, lai pamatdarījumu būtu iespējams veikt jebkādos apstākļos (23), var uzskatīt ar tādiem, uz kuriem attiecas saistīto ierobežojumu darbības joma (24).
48. Šajā gadījumā ir skaidrs, ka izmitināšanas vietu rezervēšanas tiešsaistē pakalpojumu sniegšanai, ko veica TCA, piemēram, Booking.com, ir bijusi pozitīva ietekme uz konkurenci, jo šī darbība palielina konkurenci starp viesnīcām un ļauj galalietotājiem meklēt un salīdzināt konkurējošus izmitināšanas pakalpojumu piedāvājumus. Jautājums faktiski ir par to, vai plašas un/vai šauras cenu paritātes klauzulas ir objektīvi nepieciešamas un samērīgas, lai veiktu iesniedzējtiesā izvērtējamo pamatdarbību. Kā apgalvo lielākā daļa šīs lietas dalībnieku, plašas un šauras cenu paritātes klauzulas nešķiet obligāti nepieciešamas. Šķiet, ka nav ciešas saiknes starp TCA pamatdarbību un cenu paritātes klauzulu noteikšanu. Tās arī nešķiet objektīvi nepieciešamas, lai nodrošinātu TCA ekonomisko dzīvotspēju. Tiesas lietas materiāli liecina, ka TCA turpina sniegt pakalpojumus un pat gūst panākumus vairākās dalībvalstīs pēc tam, kad tiem ticis aizliegts izmantot cenu paritātes klauzulas. Kā norādījuši vairāki lietas dalībnieki tiesvedībā Tiesā, var paredzēt citus alternatīvus un mazāk ierobežojošus līdzekļus, lai sasniegtu leģitīmo mērķi novērst parazītismu, piemēram, iekasēt no viesnīcām maksu par to iekļaušanu sarakstā. Līdz ar to ir apšaubāms, vai plašas un šauras cenu paritātes klauzulas atbilst samērīguma kritērijam, kuram ir jāatbilst saistītajiem ierobežojumiem.
49. Iepriekš izklāstītie apsvērumi neskar šādu ierobežojumu konkurenci veicinošās un pret konkurenci vērstās ietekmes līdzsvarošanu, veicot individuālu pārbaudi saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Parazītisma novēršana ir leģitīms mērķis, kas var attaisnot konkurences ierobežojumus, ja ir izpildīti LESD 101. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi (25). No tā izriet, ka TCA var izvirzīt šādus argumentus LESD 101. panta 3. punktā paredzētā regulējuma kontekstā, nevis aksesuāru ierobežojumu esamības noteikšanā (26).
50. Tā kā šis jautājums tika kliedēts tiesas sēdē, piebildīšu, ka plašas un šauras cenu paritātes klauzulas nav stingri ierobežojumi agrākās VNGAR 4. panta izpratnē. Agrākajā VNGAR nav atsauces uz plašām vai šaurām cenu paritātes klauzulām. Agrākās VNGAR 4. panta a) punktā paredzētais stingrais ierobežojums (27) attiecas uz “tālākpārdošanas cenu saglabāšanu”, proti, uz nolīgumiem vai saskaņotu praksi, kuru tiešais vai netiešais mērķis ir fiksētas vai minimālās tālākpārdošanas cenas noteikšana. Tālākpārdošanas cenu saglabāšanas jēdziens attiecas uz pircēja iespējas noteikt tālākpārdošanas cenu ierobežojumu (28). Plašas un šauras cenu paritātes klauzulas darbojas diezgan atšķirīgi. Pirmkārt, TCA sniedz starpniecības pakalpojumus viesnīcām. Tie nesniedz izmitināšanas pakalpojumus, ko viesnīcas pārdod tālāk galalietotājiem. Tālākpārdošanas cenu saglabāšanas jēdziens ne pārāk organiski iekļaujas šajā līgumiskajā satvarā. Otrkārt, pat ja būtu jānosaka analoģija starp tālākpārdošanas cenu saglabāšanu un to, ka TCA nosaka fiksētu vai minimālo pārdošanas cenu darījumiem, kuros tas ir starpnieks (29), plašas un šauras cenu paritātes klauzulas neliedz viesnīcām samazināt to darījumu pārdošanas cenu, kas tiek veikti ar šā TCA starpniecību (30).
51. Priekšlikumu uzskatīt, ka cenu paritātes klauzulas nav stingri ierobežojumi agrākās VNGAR izpratnē, pamato divi papildu apsvērumi, kas izriet no jaunās VNGAR un jaunajām Vertikālajām pamatnostādnēm (31). Pirmkārt, jaunās VNGAR 5. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka plašas cenu paritātes klauzulas ir “izslēgtie ierobežojumi” (32), nevis stingri ierobežojumi saskaņā ar jaunās VNGAR 4. pantu (33). Tas, šķiet, nozīmē, ka jaunā VNGAR izslēdz šauras cenu paritātes klauzulas, kas mazāk ierobežo konkurenci (34). Otrkārt, jaunās Vertikālās pamatnostādnes skaidri apstiprina, ka uz šaurajām cenu paritātes klauzulām var attiecināt jaunajā VNGAR paredzēto atbrīvojumu (35).
52. Tā kā agrākajā VNGAR nav tiesību normas, kas būtu līdzīga jaunās VNGAR 5. panta 1. punkta d) apakšpunktam, un cenu paritātes klauzulas nav stingrie ierobežojumi, šķiet, ka principā nekas neliedz piemērot agrāko VNGAR gan plašām, gan šaurām cenu paritātes klauzulām, ja vien ir izpildīti pārējie minētajā regulā paredzētie nosacījumi.
53. Tāpēc iesaku Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt tādējādi, ka plašas un šauras cenu paritātes klauzulas, ko TCA vēlas noteikt viesnīcām savu darbības nosacījumu ietvaros, nav saistītie ierobežojumi LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ja vien tās nav nepieciešamas un samērīgas, lai nodrošinātu TCA ekonomisko dzīvotspēju, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, neskarot tās analīzi saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu.
2. Otrais jautājums
– Lietas dalībnieku apsvērumi
54. Komisija norāda, ka saskaņā ar lēmumu par Booking.com, kas ir kļuvis galīgs, konkrētais produktu tirgus bija tirgus, kurā platformas sniedza tiešsaistes starpniecības pakalpojumus viesnīcām. Viesnīcu tiešie pārdošanas kanāli un meta meklētājprogrammas nebija daļa no šā konkrētā produktu tirgus. Komisija, ko atbalsta Vācijas valdība, norāda, ka nekas neliecina, ka šajos konstatējumos ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā (36). Tādēļ minētajam lēmumam vajadzētu būt vismaz pirmšķietamam pierādījumam, iesniedzējtiesai nosakot konkrēto tirgu.
55. Komisija norāda, ka agrākās VNGAR 3. panta 1. punktā paredzētā tirgus daļas robežvērtība attiecas uz konkrēto tirgu, kurā piegādātājs pārdod līguma preces vai pakalpojumus. Komisija un Vācijas valdība pēc analoģijas atsaucas uz jauno Vertikālo pamatnostādņu 67. punktu.
56. Viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību, šķiet, apšauba Booking.com un viesnīcu attiecību vertikālo raksturu, atsaucoties uz Booking.com argumentu, ka viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli konkurē ar tā platformu. Pamatojoties uz šo argumentu, agrākā VNGAR nebūtu piemērojama. Katrā ziņā viesnīcas, kas ir cēlušas pretprasību un ko atbalsta Grieķijas, Spānijas un Austrijas valdības, apgalvo, ka meta meklētājprogrammas nav daļa no konkrētā produktu tirgus, jo lietotāji nevar veikt rezervāciju ar to starpniecību. Viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli neesot daļa no konkrētā produktu tirgus, jo tie nenodrošina meklēšanas un salīdzināšanas funkcijas.
57. Booking.com apgalvo, ka konkrētajā produktu tirgū ir jāiekļauj konkurences spiediens, ko tieši un netieši izdara tiešsaistes un bezsaistes pārdošanas kanāli, tostarp viesnīcu tīmekļvietnes. Tas, ka klienti iesaistās daudzviesošanā jeb “multi-homing”, proti, rezervē izmitināšanu viesnīcā, izmantojot bezsaistes un tiešsaistes pārdošanas kanālus, tostarp TCA, meta meklētājprogrammas un viesnīcu tiešās pārdošanas kanālus, apstiprina šo tēzi. Neatkarīgi no pārdošanas kanāla galalietotājiem piedāvātais pakalpojums ir viens un tas pats, proti, viesnīcas numurs. Ja nebūtu riska, ka klienti var rezervēt viesnīcas numurus, izmantojot citus pārdošanas kanālus, cenu paritātes klauzulas no komerciālā viedokļa nebūtu nepieciešamas.
– Juridiskā analīze
58. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, kā būtu jānosaka konkrētais produktu tirgus saistībā ar TCA, kas ir starpnieks starp viesnīcām un galalietotājiem, darbībām agrākās VNGAR 3. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā.
59. Kā ievada apsvērums jānorāda, ka viesnīcu, kas ir iesniegušas pretprasību, arguments, ka attiecības starp viesnīcām un Booking.com nav vertikālas un ka agrākā VNGAR nav piemērojama šāda veida situācijai, šķiet, ir balstīts uz kļūdainu izpratni.
60. Agrākās VNGAR 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā “vertikāls nolīgums” ir definēts kā nolīgums vai saskaņotas darbības starp diviem vai vairākiem uzņēmumiem –, kuri katrs attiecīgā nolīguma vai saskaņotas darbības mērķiem darbojas citā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes posmā,– kurš attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem dalībnieki drīkst pirkt, pārdot vai tālākpārdot konkrētas preces vai pakalpojumus (37). Uz tādu uzņēmumu kā Booking.com, kas viesnīcām sniedz starpniecības pakalpojumus, lai sasniegtu galalietotājus, kuri meklē izmitināšanas viesnīcā pakalpojumus, skaidri attiecas šī definīcija, jo minētā nolīguma izpratnē Booking.com un viesnīcas darbojas dažādos ražošanas un izplatīšanas ķēžu līmeņos.
61. Vēl viens juridisks jautājums ir par to, vai agrākā VNGAR ir piemērojama tādēļ, ka Booking.com platforma konkurē ar viesnīcu tiešās pārdošanas kanāliem. Saskaņā ar agrākās VNGAR 2. panta 4. punktu tās 2. panta 1. punktā paredzētais izņēmums nav piemērojams vertikāliem nolīgumiem, ko noslēdz starp konkurējošiem uzņēmumiem. Pastāv izņēmums no šā noteikuma: grupālo atbrīvojumu piemēro, ja konkurējošie uzņēmumi noslēdz vertikālo nolīgumu, kas nav abpusējs, un piegādātājs ir pakalpojumu sniedzējs dažādos tirdzniecības līmeņos, savukārt pircējs pārdod preces vai sniedz pakalpojumus mazumtirdzniecības līmenī un nav konkurējošs uzņēmums tajā tirdzniecības līmenī, kurā tas pērk līguma pakalpojumus (38). Šis izņēmums attiecas uz “divkāršas izplatīšanas” situācijām, t. i., kad piegādātājs pārdod pakalpojumus ne tikai ar neatkarīgu izplatītāju starpniecību, bet arī tieši pārdod tos galalietotājiem, konkurējot ar tā neatkarīgajiem izplatītājiem (39). No tā izriet, ka, pat pieņemot, ka Booking.com platforma un viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli būtu uzskatāmi par faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem vienā un tajā pašā konkrēto produktu tirgū (40), situācija, kad viesnīcas pārdod savus numurus ar TCA starpniecību, kā arī izmantojot savas tīmekļvietnes, ietilpst agrākās VNGAR 2. panta 4. punkta piemērošanas jomā. Tādējādi pretēji viesnīcu, kas ir iesniegušas pretprasību, argumentam agrākā VNGAR ir piemērojama.
62. Šis secinājums kļūst vēl skaidrāks, kad to izskata jaunās VNGAR un jauno Vertikālo pamatnostādņu kontekstā. Jaunās VNGAR 1. panta e) punkta ii) apakšpunktā “tiešsaistes starpniecības pakalpojumi” ir definēti kā informācijas sabiedrības pakalpojumi, kas uzņēmumiem dod iespēju piedāvāt preces vai pakalpojumus galapatērētājiem un tādējādi atvieglo tiešu darījumu uzsākšanu starp šādiem uzņēmumiem un galapatērētājiem. Jaunās VNGAR 2. panta 4. punkta b) apakšpunkts, kas attiecas uz divkāršo izplatīšanu, ir formulēts identiski agrākās VNGAR 2. panta 4. punkta b) apakšpunktam. Tomēr jaunajā VNGAR ir iekļauts jauns 2. panta 6. punkts, kas nosaka, ka jaunās VNGAR 2. panta 4. punktā paredzētos izņēmumus nepiemēro vertikāliem nolīgumiem par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu, ja šādu pakalpojumu sniedzējs ir konkurējošs uzņēmums konkrētajā starpniecības preču vai pakalpojumu pārdošanas tirgū (41).
63. Jauno Vertikālo pamatnostādņu 104.–106. punktā ir skaidri noteikts, ka jaunās VNGAR 2. panta 6. punkta mērķis ir sašaurināt atbrīvojuma tvērumu attiecībā uz platformām, kam ir “hibrīda” funkcija (42). Tā tas var būt gadījumā, kad pārtikas produktu pārdevēji piedāvā savus produktus pārdošanai tiešsaistes tirdzniecības vietā, savukārt tiešsaistes tirdzniecības vietas operators vienlaicīgi piedāvā savus produktus, konkurējot ar šiem pārdevējiem. Šī izņēmuma loģiskais pamatojums ir tāds, ka šādos apstākļos tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem var būt stimuls veicināt savu pārdošanu un spēja ietekmēt konkurences rezultātu. No tā izriet, ka jaunā VNGAR turpina piešķirt atbrīvojumu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kam nav hibrīdfunkcijas, piemēram, TCA, kas nepiedāvā savus viesnīcas numurus savā platformā.
64. Pievēršoties otrajam jautājumam, atzīmēju, ka tirgus noteikšana ir instruments, kas ļauj identificēt un noteikt konkurences robežas starp uzņēmumiem. Tās galvenais mērķis ir sistemātiski identificēt faktiskos un tūlītējos konkurences ierobežojumus, ar kuriem uzņēmumi saskaras, pārdodot konkrētus produktus (43).
65. Saskaņā ar judikatūru konkrētais produktu tirgus ietver visus produktus un/vai pakalpojumus, ko patērētājs uzskata par apmaināmiem vai aizstājamiem to īpašību, cenu un paredzētā lietojuma dēļ. Konkrētā tirgus jēdziens nozīmē, ka var būt faktiska konkurence starp produktiem vai pakalpojumiem, kas ir šī tirgus daļa. Tas nozīmē pietiekamu savstarpējas aizstājamības pakāpi, lai visus produktus vai pakalpojumus, kuri ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, varētu izmantot vienām un tām pašām vajadzībām. Savstarpējo aizstājamību vai aizvietojamību izvērtē ne tikai no attiecīgo produktu un pakalpojumu objektīvo īpašību aspekta. Jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū (44). Produktu savstarpējā aizstājamība vai aizvietojamība ir dinamiska, un konkrētā tirgus definīcija laika gaitā var mainīties (45).
66. Divpusēji tirgi ir tirgi, kuros ekonomikas dalībnieks – bieži vien tiešsaistes platforma – savieno divas dažādas lietotāju grupas. Šādos apstākļos vienas lietotāju grupas pieprasījums ietekmē otras grupas pieprasījumu, tādējādi radot netiešu tīkla ietekmi (46). Šādu divpusēju tirgu piemēri ir tiešsaistes tirdzniecības vieta, kur platformā ir apvienoti produktu pārdevēji un produkta pircēji, un profesionāls sociālais tīkls, kas savieno galalietotājus un potenciālos darba devējus (47).
67. Saskaņā ar jauno Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju: ja ir daudzpusējas platformas, var būt lietderīgi noteikt konkrēto produktu tirgu attiecībā uz produktiem, ko piedāvā platforma kopumā, lai aptvertu visas lietotāju grupas. Attiecībā uz produktiem, kas tiek piedāvāti katrā platformas pusē, var būt lietderīgi noteikt atsevišķus, lai gan savstarpēji saistītus produktu tirgus (48). Šo noteikšanu ietekmē vairāki faktori, tostarp tas, vai tā ir darījumu platforma vai ar darījumiem nesaistīta platforma (49).
68. Šajā kontekstā, kā to pamatoti norāda Komisija un Vācijas valdība, lēmums par Booking.com un turpmākie Vācijas tiesu nolēmumi ir vismaz pirmšķietami pierādījumi, kas ļauj iesniedzējtiesai noteikt konkrēto tirgu saskaņā ar Direktīvas 2014/104 9. panta 2. punktu, ievērojot šo secinājumu 29. punktā izklāstītos apsvērumus. Tomēr valsts tiesām nav saistoši citā dalībvalstī pieņemti lēmumi, it īpaši, ja izrādās, ka tajos ir pieļauta tiesību kļūda vai acīmredzama kļūda vērtējumā, tomēr tas ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
69. Nav strīda par to, ka šajā lietā Booking.com darbojas divpusējā tirgū kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs gan viesnīcām, gan galalietotājiem (50). Lai gan iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai ir lietderīgi noteikt vienu konkrēto produktu tirgu, kas aptver lietotājus abās platformas pusēs, vai divus atsevišķus konkrētos produktu tirgus, vienu katrā platformas pusē, jaunajās Vertikālajās pamatnostādnēs ir noteikts, ka jaunās VNGAR 3. panta 1. punktā minēto tirgus daļas robežvērtību nolūkā (51) tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs, kāds ir Booking.com, tiek kategorizēts kā šādu pakalpojumu piegādātājs, un uzņēmums, kas piedāvā vai pārdod preces vai pakalpojumus, izmantojot tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju, piemēram, viesnīca, tiek kategorizēts kā pircējs attiecībā uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem (52). Tāpēc tā uzņēmuma tirgus daļa, kas sniedz tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, tiek aprēķināta, ņemot vērā konkrēto tirgu, kurā šie pakalpojumi tiek sniegti uzņēmumiem, kas tiek iekļauti pircēju kategorijā (53). Jaunajās Vertikālajās pamatnostādnēs ir arī noteikts, ka konkrētā produktu tirgus apjoms būs atkarīgs no aizstājamības pakāpes starp tiešsaistes un bezsaistes starpniecības pakalpojumiem, starp starpniecības pakalpojumiem, ko izmanto dažādām preču vai pakalpojumu kategorijām, un starp starpniecības pakalpojumiem un tiešās tirdzniecības kanāliem (54).
70. Lai agrākās VNGAR 3. panta 1. punktu piemērotu šai lietai, būs jāaprēķina Booking.com – kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja viesnīcām – tirgus daļa. Šajā kontekstā var būt lietderīgi pārbaudīt, vai citu veidu starpniecības pakalpojumi un citi pārdošanas kanāli ir aizstājami ar starpniecības pakalpojumiem no viesnīcu viedokļa (šo starpniecības pakalpojumu pieprasījuma pusē) un no galalietotāju viedokļa (šīs divpusējās platformas otrā pusē) (55). Tādējādi var būt lietderīgi apsvērt bezsaistes ceļojumu aģentūru pakalpojumu, viesnīcu tiešās pārdošanas kanālu un pat citu tiešsaistes pakalpojumu, piemēram, to, kurus sniedz meta meklētājprogrammas, aizstājamību. Šajā ziņā norādu, ka visi lietas dalībnieki tiesvedībā iesniedzējtiesā, izņemot Booking.com, uzskata, ka tiešsaistes starpniecības pakalpojumi un iepriekš minētie pārdošanas kanāli būtībā nav savstarpēji aizstājami tāpēc, ka tie nenodrošina tādas pašas meklēšanas un salīdzināšanas funkcijas apvienojumā ar iespēju veikt rezervāciju (56).
71. Konkrētais produktu tirgus ir jānosaka iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un ievērojot lēmumu par Booking.com un turpmākos Vācijas tiesu nolēmumus kā pirmšķietamu pierādījumu kopā ar jebkuriem citiem pierādījumiem, kuriem ir nozīme. Piebildīšu, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) spriedumu attiecībā uz lēmumu par Booking.com šī platforma minētajā tiesvedībā neiebilda pret konkrētā tirgus noteikšanu.
72. Iesniedzējtiesa var arī meklēt norādījumus citos konkurences iestāžu precedentos, piemēram, Komisijas Lēmumā C(2023) 6376 final (2023. gada 25. septembris), ar ko koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma darbību (Lieta M.10615 – Booking Holdings/eTraveli Group) un kas tika apspriests tiesas sēdē. Lai gan Booking.com cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt minēto lēmumu (57), atbildot uz Tiesas jautājumiem, tās pārstāvji atbildēja, ka, neraugoties uz dažām atrunām, tā nav konkrēti apstrīdējusi, kā tirgus noteikts minētajā lēmumā.
73. Visbeidzot, kā pamatoti norāda Komisija, nav pretrunas starp argumentu, ka viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli veido atsevišķu produktu tirgu, un apgalvojumu, ka šauras cenu paritātes klauzulas ierobežo konkurenci starp TCA, piemēram, Booking.com, un viesnīcu tiešās pārdošanas kanāliem. Lai gan konkrētā produktu tirgus noteikšanas mērķis ir identificēt vistiešāko konkurences spiedienu, ko jūt attiecīgie uzņēmumi, konkurences novērtējumā var ņemt vērā arī mazāk tieša konkurences spiediena veidus, piemēram, ārpustirgus konkurences ierobežojumus.
74. Tāpēc aicinu Tiesu uz otro jautājumu atbildēt tādējādi, ka agrākās VNGAR 3. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā konkrētais produktu tirgus ir jānosaka attiecībā uz tā TCA darbībām, kas darbojas kā starpnieks starp viesnīcām un galalietotājiem, izvērtējot, vai citi pārdošanas kanāli ir aizstājami no viesnīcu un galalietotāju viedokļa, lai aprēķinātu TCA – kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja viesnīcām – tirgus daļu.
IV. Secinājumi
75. Iesaku Tiesai uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
plašas un šauras cenu paritātes klauzulas, ko tiešsaistes ceļojumu aģents (TCA) vēlas paredzēt viesnīcām savu darbības nosacījumu ietvaros, nav saistītie ierobežojumi, ja vien tās nav nepieciešamas un samērīgas, lai nodrošinātu TCA ekonomisko dzīvotspēju, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, neskarot tās analīzi saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu;
2) Komisijas Regulas (ES) Nr. 330/2010 (2010. gada 20. aprīlis) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi ka:
konkrētais produktu tirgus ir jānosaka attiecībā uz tā TCA darbībām, kas darbojas kā starpnieks starp viesnīcām un galalietotājiem, izvērtējot, vai citi pārdošanas kanāli ir aizstājami no viesnīcu un galalietotāju viedokļa, lai aprēķinātu TCA – kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja viesnīcām – tirgus daļu.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Viesnīcu tiešsaistes rezervēšanas platformas bieži dēvē par “tiešsaistes ceļojumu aģentiem” (turpmāk tekstā – “TCA”) un tiks šādi dēvētas viscaur šajos secinājumos.
3 Federālais karteļu birojs norāda, ka viesnīcām bija maza motivācija piedāvāt numurus par zemākām cenām ar citu TCA starpniecību. Booking.com noteiktās šaurās cenu paritātes klauzulas darbojās tādējādi, ka numuri būtu jāpiedāvā par augstāku cenu, izmantojot viesnīcu tiešās pārdošanas kanālus, lai pielāgotos Booking.com piedāvātajai cenai.
4 OV 2010, L 102, 1. lpp. Agrākās VNGAR 2. panta 1. punktā bija noteikts, ka saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu un minētās regulas noteikumiem LESD 101. panta 1. punkts nav piemērojams vertikāliem nolīgumiem, ciktāl šādi nolīgumi ietver vertikālus ierobežojumus. Šis atbrīvojums bija piemērojams ar nosacījumu, ka piegādātāja tirgus daļa konkrētajā tirgū, kurā tas pārdod līguma preces vai pakalpojumus, nepārsniedz 30 % un pircēja tirgus daļa konkrētajā tirgū, kurā tas pērk šīs preces vai pakalpojumus, nepārsniedz 30 % (agrākās VNGAR 3. panta 1. punkts). Agrākā VNGAR tika aizstāta ar Komisijas Regulu (ES) 2022/720 (2022. gada 10. maijs) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (OV 2022, L 134, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “jaunā VNGAR”).
5 OV 1997, C 372, 5. lpp.
6 Aizstāts ar jauno Komisijas Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Savienības konkurences tiesībās (OV C, C/2024/1645; turpmāk tekstā – “jaunais Paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju”).
7 Ares(2020)7730543.
8 Apspriešanās ar ieinteresētajām personām kopsavilkums, 8. lpp. Lai gan Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) atsaucas uz Komisijas dienestu 2021. gada 12. jūlija darba dokumentu “Komisijas 1997. gada 9. decembra Paziņojuma par konkrētā tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās izvērtēšana” (SWD(2021) 199 final; turpmāk tekstā – “Komisijas dienestu darba dokuments”), kurā izdarīts līdzīgs konstatējums (skat. 54. punktu), precīzs citāts ir atrodams apspriešanās ar ieinteresētajām personām kopsavilkumā.
9 Spriedums, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c. (C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
10 Turpat, 28. punkts.
11 OV 2014, L 349, 1. lpp.
12 Spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Repsol Comercial de Productos Petrolíferos (C‑25/21, EU:C:2023:298, 31. punkts).
13 Turpat, 38. un 43. punkts.
14 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] secinājumus lietā Repsol Comercial de Productos Petrolíferos (C‑25/21, EU:C:2022:659, 107. punkts).
15 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā Atzinums 1/17 (CETA starp ES un Kanādu, EU:C:2019:72, 116. punkts).
16 Spriedums, 2019. gada 19. novembris, A.K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 132. punkts).
17 Grieķijas valdība arī norāda, ka saistīto ierobežojumu jēdziens, kas saistīts ar LESD 101. panta 1. punkta piemērošanu, nav jājauc ar atbrīvojuma piešķiršanu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu.
18 Austrijas valdība piebilst, ka, neraugoties uz aizliegumu tās teritorijā izmantot cenu paritātes klauzulas kā negodīgu praksi kopš 2017. gada, TCA turpināja palielināt savu tirgus daļu Austrijā.
19 Booking.com šajā nolūkā nenoteica ekskluzivitātes pienākumus viesnīcām, kas būtu bijis ierobežojošāks pasākums.
20 Spriedumi, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 89. punkts); 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann-La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 69. punkts), un 2023. gada 26. oktobris, EDP – Energias de Portugal u.c. (C‑331/21, EU:C:2023:812, 88. punkts).
21 Spriedumi, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 91. punkts); 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann-La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 71. punkts), un 2023. gada 26. oktobris, EDP – Energias de Portugal u.c. (C‑331/21, EU:C:2023:812, 90. punkts).
22 Spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 93. punkts).
23 Tādējādi apsvērumi par konkurences situāciju konkrētajā tirgū nav daļa no analīzes par to, vai ierobežojums ir saistīts, un tie drīzāk ir jāņem vērā, piemērojot LESD 101. panta 3. punktu.
24 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 18. septembris, M6 u.c./Komisija (T‑112/99, EU:T:2001:215, 107. un 109. punkts), un 2012. gada 24. maijs, MasterCard u.c./Komisija (T‑111/08, EU:T:2012:260, 89. punkts).
25 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] secinājumus lietā Pierre Fabre Dermo-Cosmétique (C‑439/09, EU:C:2011:113, 39. un 40. punkts) un ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:1958, 123. punkts).
26 Jauno Pamatnostādņu vertikālo ierobežojumu jomā (OV 2022, C 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā “Vertikālās pamatnostādnes”) 372.–375. punktā ir sniegtas norādes par cenu paritātes pienākumu izvērtēšanu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu, lai risinātu parazītisma problēmu.
27 Jaunās VNGAR 4. panta a) punkts ir formulēts identiski.
28 Skat. agrāko Vertikālo pamatnostādņu 48. punktu un jauno Vertikālo pamatnostādņu 185. punktu. Tālākpārdošanas cenu saglabāšanas piemērs ir situācija, kad piegādātājs nosaka cenu, par kādu izplatītājam ir jāpārdod tā piegādātie produkti.
29 Šajā nozīmē skat. jauno Vertikālo pamatnostādņu 67. punkta c) apakšpunktu un 194. punktu.
30 Šaura cenu paritātes klauzula neliedz viesnīcai X pazemināt numura Y cenu ar Booking.com starpniecību. Tā tikai prasa, lai tad, ja viesnīca X pazemina numura Y cenu, izmantojot tās tiešās pārdošanas kanālu (piemēram, tās interneta vietnē), tā samazinātu šā numura cenu arī platformā Booking.com. Līdzīgi arī plaša cenu paritātes klauzula neliedz viesnīcai X pazemināt numura Y cenu ar Booking.com starpniecību. Tas nozīmē, ka, ja viesnīca X pazemina numura Y cenu citā TCA platformā, tai ir jāsamazina šā numura cena arī Booking.com platformā.
31 Lai novērstu šaubas, stingra ierobežojuma definīcija, kas sniegta agrākās VNGAR 4. panta a) punktā, ir identiska definīcijai jaunās VNGAR 4. panta a) punktā.
32 Jaunās VNGAR 5. panta 1. punkts izslēdz grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu jebkādām tiešām vai netiešām saistībām, kas tiešsaistes starpniecības pakalpojumu pircējiem liedz piedāvāt, pārdot vai tālākpārdot preces vai pakalpojumus galalietotājiem ar izdevīgākiem nosacījumiem, izmantojot konkurējošus tiešsaistes starpniecības pakalpojumus.
33 Jauno Vertikālo pamatnostādņu 67. punkta d) apakšpunktā un 253. punktā ir skaidri apstiprināts šis priekšlikums.
34 Šajā nozīmē skat. jauno Vertikālo pamatnostādņu 360. un 374. punktu.
35 Skat. Vertikālo pamatnostādņu 254. punkta a) apakšpunktu un 359. punktu.
36 Turklāt Komisija arī norāda, ka Francijas, Itālijas un Zviedrijas konkurences iestādes konkrēto produktu tirgu ir noteikušas līdzīgi.
37 Jaunās VNGAR 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts identiski.
38 Agrākās VNGAR 2. panta 4. punkta b) apakšpunkts.
39 Šajā nozīmē skat. agrāko Vertikālo pamatnostādņu 28. punktu.
40 Šis novērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā šo secinājumu 64.–74. punktā izklāstītos apsvērumus.
41 Šis izņēmums no izņēmuma nozīmē, ka šādās situācijās jaunā VNGAR nav piemērojama.
42 Šajā nozīmē skat. Komisijas skaidrojumu par jauno VNGAR un Vertikālajām pamatnostādnēm, kas pieejamas tās tīmekļvietnē: https://competition-policy.ec.europa.eu/system/files/2022-05/explanatory_note_VBER_and_Guidelines_2022.pdf. Skat. arī jauno Vertikālo pamatnostādņu 67. punkta e) apakšpunktu.
43 Skat. jaunā Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 6. punktu.
44 Spriedumi, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann-La Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 50. un 51. punkts), un 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 129. punkts).
45 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 130. punkts).
46 Šajā nozīmē skat. jaunā Paziņojuma par jēdziena“ konkrētais tirgus” definīciju 94. punktu.
47 Netiešās tīkla ietekmes fenomens rodas tādēļ, ka, jo vairāk pārdevēji piedāvā savus produktus, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības vietu, jo vairāk pircēji būs ieinteresēti par šo tiešsaistes tirdzniecības vietu, un otrādi.
48 Skat. jaunā Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 95. punktu.
49 Turpat. Jānorāda, ka jaunajā Paziņojumā par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju nav apstiprināta dažu zinātnieku aizstāvētā teorija, ka saskaņā ar vispārēju principu viens konkrētais tirgus, kas aptver visas lietotāju grupas, būtu jānosaka attiecībā uz darījumu platformām (piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietu) un atsevišķi konkrētie tirgi būtu jānosaka katrā platformas pusē tādu platformu gadījumā, kas nav saistītas ar darījumiem (piemēram, sociālais tīkls). Saskaņā ar jauno Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju tas ir tikai viens no faktoriem, kas jāņem vērā. Šīs pieejas iemesls, šķiet, ir vēlme panākt vienprātību doktrīnā un konkurences iestāžu praksē. Šajā nozīmē skat. Komisijas dienestu darba dokumentu “Komisijas 1997. gada 9. decembra Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās izvērtējums” 54. lpp. Plašāku informāciju par teoriju skat. Filistrucchi, L., Geradin, D., van Damme, E., Affeldt, P., “Market Concept in Two-sided Markets: Theory and Practice”, Journal of Competition Law & Economics, 2014, 10. sēj. (2), 293.–339. lpp.
50 No galalietotāju viedokļa šie starpniecības pakalpojumi ietver iespēju meklēt un salīdzināt viesnīcu piedāvājumus un galu galā veikt rezervāciju.
51 Jaunās VNGAR 3. panta 1. punkts ir formulēts identiski agrākās VNGAR 3. panta 1. punktam.
52 Jauno Vertikālo pamatnostādņu 67. punkts.
53 Jauno Vertikālo pamatnostādņu 67. punkta b) apakšpunkts.
54 Turpat.
55 Kā norādīts iepriekš, pat tad, ja katrā tirgus pusē nosaka atšķirīgus konkrētos produktu tirgus, abas puses tomēr ir savstarpēji saistītas, un, lai noteiktu konkrēto tirgu, ir savstarpēji jāņem vērā abu pušu iezīmes. Skat. Filistrucchi, L., Geradin, D., van Damme, E., Affeldt, P., “Market Definition in Two-sided Markets: Theory and Practice”, Journal of Competition Law & Economics, 2014, 10. sēj. (2), 293.–339. lpp.
56 Šķiet skaidrs, ka bezsaistes ceļojumu aģentūru pakalpojumiem, ko sniedz fiziski operatori, ir ļoti atšķirīgas iezīmes un funkcijas. Savukārt viesnīcu tiešās pārdošanas kanāli nedod klientiem iespēju meklēt un salīdzināt dažādu pakalpojumu sniedzēju piedāvājumus. Šķiet, ka arī meta meklētājprogrammām ir atšķirīgas iezīmes un funkcijas tādā ziņā, ka tās atrod TCA un viesnīcu pakalpojumu sniedzēju piedāvājumus, un, kad klients noklikšķina uz rezultātiem, viņš tiek pārvirzīts uz attiecīgā TCA vai viesnīcas tīmekļvietni, lai veiktu rezervāciju.
57 Lieta T‑1139/23, Booking Holdings/Komisija (izskatīšanā).