1.

Kas notiek, ja Savienības aģentūra pieņem lēmumu, ar kuru privātpersonai tiek uzlikts maksājums, un šī persona atsakās maksāt? Vai Savienības aģentūra var izvirzīt finansiālo prasījumu, pamatojoties uz šo lēmumu, un, ja jā, tad kādā veidā?

2.

Šie būtībā ir divu Vācijas tiesu uzdotie jautājumi šajās lietās.

3.

Šo lietu pamatā ir strīdi, kas tiek izskatīti divās dažādās Vācijas administratīvajās tiesās un kuros Eiropas Ķimikāliju aģentūra (turpmāk tekstā – “ECHA”) vēlas panākt tās finansiālo prasījumu izpildi pret divām dažādām sabiedrībām.

4.

ECHA ir viena no vairāk nekā 30 decentralizētajām Eiropas Savienības aģentūrām, kas piedalās Savienības politikas īstenošanā. Tā tika nodibināta ar REACH regulu ( 2 ), kas ir visaptverošs tiesiskais regulējums par ķīmisko vielu regulējumu Eiropas Savienībā. ECHA ir neatkarīga struktūra, kuras uzdevums ir nodrošināt konkrētu šīs regulas administratīvo, tehnisko un zinātnisko aspektu efektīvu pārvaldību ( 3 ).

5.

Saskaņā ar REACH regulas noteikumiem ražotājiem un importētājiem ir jāiesniedz ECHA ķīmisko vielu reģistrācijas dokumentācija. To darot, tiem ir jānomaksā maksājumi, kas paredzēti Komisijas Regulā Nr. 340/2008, ar kuru tiek īstenota REACH regula ( 4 ).

6.

Saskaņā ar šo regulējumu mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “MVU”) tiek piešķirts maksājuma samazinājums, un ECHA veic MVU statusa pārbaudes, lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi maksājumu samazinājuma piešķiršanai, pamatojoties uz MVU statusu.

7.

Ja persona ir kļūdaini apgalvojusi, ka tai ir tiesības uz MVU paredzēto maksājuma samazinājumu, ECHA lemj, ka šai personai nav tiesību uz šādu samazinājumu un pieprasa attiecīgajai personai veikt pilna apmēra maksājumu, kā arī administratīvo maksājumu.

8.

Attiecīgā tiesību norma, kas pilnvaro ECHA iekasēt atlikušo maksājumu daļu un administratīvos maksājumus, ir Regulas Nr. 340/2008 13. panta 4. punkts ( 5 ), kura attiecīgajā daļā ir paredzēts šādi:

“Ja fiziska vai juridiska persona, kas apgalvo, ka tai ir tiesības uz samazinātiem maksājumiem vai atbrīvojumu no maksājumu veikšanas, nevar pierādīt, ka tai ir tiesības uz šādu samazinājumu vai atbrīvojumu, aģentūra iekasē maksājumus pilnā apmērā, kā arī administratīvos maksājumus.

Ja fiziska vai juridiska persona, kas ir apgalvojusi, ka tai ir tiesības uz samazinātiem maksājumiem, jau ir veikusi samazinātus maksājumus, bet nevar pierādīt, ka tai ir tiesības uz šādu samazinājumu, aģentūra iekasē starpību starp pilna apmēra maksājumu un jau veikto maksājumu, kā arī administratīvos maksājumus.”

9.

ECHA lēmums, ar kuru tiek lūgts samaksāt šādu administratīvo maksājumu, ir saistošs adresātam, kurš to var apstrīdēt, iesniedzot prasību par tā atcelšanu Savienības tiesā ( 6 ). Ja prasība netiek celta savlaicīgi, lēmums kļūst galīgs un maksāšanas pienākuma spēkā esamību vairs nevar apstrīdēt.

10.

Ja reģistrācijas maksa netiek nomaksāta, ECHA atsaka reģistrāciju ( 7 ).

11.

Tomēr Savienības tiesiskajā regulējumā nekas nav teikts par sekām, kas izriet no administratīvā maksājuma nemaksāšanas.

12.

Papildus tam, ka ECHA tiek finansēta no Savienības vispārējā budžeta, tā daļēji tiek finansēta arī no šādiem maksājumiem ( 8 ).

13.

Ne REACH regulā, ne Regulā Nr. 340/2008 nav ietverti noteikumi par ECHA lēmuma izpildi apstākļos, kad privātpersona neapstrīd lēmumu Savienības tiesā, bet arī neveic administratīvo maksājumu. Tādējādi ECHA šādās situācijās valsts tiesās ir centusies panākt tās finansiālā prasījuma izpildi, pamatojoties uz galīgo lēmumu par administratīvā maksājuma noteikšanu.

14.

Tieši uz šādu situāciju attiecas šīs lietas. Turpmākajās sadaļās īsumā izklāstīšu abu lietu pamatā esošos faktus.

15.

Hallertauer Hopfenveredelungsges. m.b.H. (turpmāk tekstā – “Hallertauer”) ir Vācijas sabiedrība. Hallertauer 2010. gadā iesniedza ECHA ķīmiskas vielas reģistrācijas pieteikumu un apgalvoja, ka tai kā mikrouzņēmumam ir tiesības uz maksājuma samazinājumu.

16.

ECHA 2013. gadā veica Hallertauer MVU statusa pārbaudi, un lūdza šai sabiedrībai iesniegt apliecinošus dokumentus ( 9 ). Hallertauer to neizdarīja. Tomēr vēlāk Hallertauer nosūtīja ECHA paziņojumu, norādot, ka tā kļūdaini ir apgalvojusi, ka atbilst mikrouzņēmuma statusam, un ka pareizā apmēra kategorija ir liels uzņēmums.

17.

Vēlāk, 2013. gadā, ECHA pieņēma lēmumu saistībā ar Hallertauer MVU statusa pārbaudi ( 10 ). Šajā lēmumā ECHA secināja, ka šai sabiedrībai nav tiesību saņemt MVU paredzēto maksājuma samazinājumu un ka tai ir jāsamaksā atlikusī standarta reģistrācijas maksas daļa, kā arī administratīvais maksājums 9950 EUR apmērā. Šajā lēmumā bija iekļauta informācija par tiesībām apstrīdēt lēmumu, ceļot prasību par tā atcelšanu Savienības tiesā.

18.

Hallertauer nav nedz samaksājusi administratīvo maksājumu, nedz cēlusi prasību par šo lēmumu Savienības tiesā. Tādējādi ECHA lēmums attiecībā uz maksāšanas pienākumu ir kļuvis galīgs.

19.

ECHA 2019. gadā vērsās Bayerisches Verwaltungsgericht Regensburg (Bavārijas Administratīvā tiesa Rēgensburgā, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību piespriest Haullertauer samaksāt administratīvo maksājumu.

20.

Iesniedzējtiesa jautā, vai šāda prasība ietilpst Savienības tiesas kompetencē REACH regulas 94. panta 1. punkta izpratnē. Iesniedzējtiesa arī pakārtoti jautā, vai ECHA lēmums ietilpst LESD 299. panta piemērošanas jomā. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī pati tiesa vēlas noskaidrot, vai atsauce uz šajā tiesību normā ietvertajiem civilprocesa noteikumiem ir jāinterpretē plaši, tādējādi aptverot ne tikai izpildes procedūru, bet arī noteikumus, kas reglamentē kompetento izpildes iestādi.

21.

Šādos apstākļos Bayerisches Verwaltungsgericht Regensburg (Bavārijas Administratīvās tiesas Regensburgā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

B. Gmbh (turpmāk tekstā – “B”) ir Vācijas sabiedrība. Šī sabiedrība 2010. gadā iesniedza ECHA ķīmiskas vielas reģistrācijas pieteikumu un apgalvoja, ka tai kā vidējam uzņēmumam ir tiesības uz maksājuma samazinājumu.

23.

ECHA 2013. gadā attiecībā uz B veica MVU statusa pārbaudi, un lūdza šai sabiedrībai iesniegt apliecinošus dokumentus ( 11 ). Atbildot uz šo lūgumu, B iesniedza attiecīgos dokumentus.

24.

ECHA 2014. gadā nosūtīja B lūgumu iesniegt papildu dokumentus. Tomēr uz šo lūgumu ECHA nesaņēma nekādu atbildi.

25.

ECHA 2016. gadā pieņēma lēmumu attiecībā uz B veikt MVU statusa pārbaudi ( 12 ). Šajā lēmumā ECHA secināja, ka šai sabiedrībai nav tiesību saņemt MVU paredzēto maksājuma samazinājumu un ka tai ir jāsamaksā atlikusī standarta reģistrācijas maksas daļa, kā arī administratīvais maksājums 17437 EUR apmērā. Šajā lēmumā bija ietverta arī informācija par tiesībām apstrīdēt lēmumu, ceļot prasību par tā atcelšanu Savienības tiesā.

26.

B nav nedz samaksājusi administratīvo maksājumu, nedz cēlusi prasību par šo lēmumu Savienības tiesā. Tādējādi ECHA lēmums attiecībā uz maksāšanas pienākumu ir kļuvis galīgs.

27.

ECHA 2019. gadā vērsās Verwaltungsgericht Halle (Halles Administratīvā tiesa, Vācija) ar prasību piespriest B samaksāt administratīvo maksājumu. Šī tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, uzskatot, ka prasības celšana administratīvajā tiesā nav iespējama.

28.

ECHA par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht des Landes Sachsen‑Anhalt (Saksijas‑Anhaltes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

29.

Atšķirībā no pirmās instances tiesas iesniedzējtiesa uzskata, ka ECHA var celt prasību administratīvajās tiesās, jo runa ir par publisko tiesību strīdu. Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ECHA lēmums ietilpst LESD 299. panta piemērošanas jomā. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai Regulas Nr. 340/2008 13. panta 4. punkta trešā daļa, skatot to kopsakarā ar minētās regulas 11. panta 3. punkta otro daļu, izsmeļoši reglamentē sekas, kādas rodas, neveicot maksājumu, un tādējādi var uzskatīt, ka ECHA nav tiesību celt tiesā prasību par administratīvā maksājuma piedziņu.

30.

Šādos apstākļos Oberverwaltungsgericht des Landes Sachsen‑Anhalt (Saksijas‑Anhaltes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 28. jūnija rīkojumu lietas C‑256/23 un C‑290/23 rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma pasludināšanai tika apvienotas.

32.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza ECHA, Hallertauer, Grieķijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

33.

Tiesas sēde notika 2024. gada 20. martā, un tās laikā mutvārdu apsvērumus sniedza ECHA, Grieķijas valdība un Komisija.

34.

Abas iesniedzējtiesas šajās lietās jautā, vai to kompetencē ietilpst ECHA finansiālo prasījumu izpilde. Šajā ziņā tās ir uzdevušas Tiesai vairākus prejudiciālos jautājumus.

35.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu manos secinājumos tiks aplūkots tikai jautājums par LESD 299. panta interpretāciju (otrais jautājums lietā C‑256/23 un pirmais jautājums lietā C‑290/23).

36.

Šo jautājumu mērķis būtībā ir noskaidrot, vai LESD 299. pants ir piemērojams ECHA ( 13 ).

37.

Mana analīze tiks strukturēta šādi. Pirmkārt, sniegšu ar dažus sākotnējus apsvērumus par LESD 299. pantu (A). Otrkārt, izklāstīšu iemeslus, kāpēc LESD 299. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz trim tajā tieši minētajām Savienības iestādēm (B). Treškārt, LESD 299. panta interpretācijas nolūkā iedziļināšos plašākā Savienības sekundāro tiesību aktu kontekstā (C). Visbeidzot, īsumā aplūkošu iemeslus, kāpēc manis piedāvātā LESD 299. panta interpretācija nav šķērslis ECHA finansiālo prasījumu izpildei (D).

38.

LESD 299. pants ir Līguma regulējuma sastāvdaļa kopš Eiropas Savienības izveides pirms vairāk nekā 70 gadiem ( 14 ). Neraugoties uz šī panta ilglaicīgumu, šķiet, ka tas, kā norādījis kāds komentētājs, “dzīvo ēnā” ( 15 ). Tiesas judikatūrā tas gandrīz nav minēts, un līdz šim ir izpelnījies maz uzmanības doktrīnā.

39.

LESD 299. panta pilnais formulējums ir šāds:

“Padomes, Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas akti, kas uzliek finansiālas saistības personām, kuras nav valstis, ir izpildāmi.

Izpildi reglamentē tās valsts civilprocesa normas, kurā izpilde notiek. Valsts iestāde, ko šim nolūkam norīko attiecīgās dalībvalsts valdība un dara to zināmu Komisijai un Eiropas Savienības Tiesai, lēmumam pievieno izpildes rīkojumu, iepriekš pārbaudot tikai lēmuma autentiskumu.

Kad pēc attiecīgās puses lūguma ir izpildītas šīs formalitātes, minētā puse var sākt izpildi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, griežoties tieši kompetentajā iestādē.

Izpildi var apturēt tikai ar Tiesas lēmumu. Sūdzības par nepareizu izpildi tomēr ir attiecīgās valsts tiesu jurisdikcijā.”

40.

Lai gan, skatot angļu valodas redakciju, var rasties zināmas šaubas ( 16 ), manuprāt, LESD 299. pants nevis padara izpildāmus tā piemērošanas jomā ietilpstošos finanšu prasījumus, bet gan nosaka veidu, kādā šādi prasījumi ir jāizpilda ( 17 ).

41.

Šāda interpretācija kļūst daudz skaidrāka, iepazīstoties ar citām LESD 299. panta valodu redakcijām. Piemēram, franču valodas redakcijā ir izmantots jēdziens “titre exécutoire”, savukārt holandiešu valodas redakcijā – jēdziens “exécutoriale titel” ( 18 ). Šīs valodu redakcijas nozīmē tiešu izpildāmību tādā ziņā, ka šādiem prasījumiem tiek piešķirts izpildvaras spēks bez jebkādām papildu prasībām.

42.

Šajā ziņā LESD 299. pants tikai atvieglo un paātrina tā piemērošanas jomā ietilpstošo tiesību aktu izpildāmību, padarot tos izpildāmus nekavējoties, bez vajadzības dalībvalstij piemērot atzīšanas procedūru ( 19 ).

43.

Līdzīgi savos secinājumos lietā ADR Center/Komisija ( 20 ) ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] uzskata, ka “šī noteikuma jēga un mērķis [..] ir tikai un vienīgi nodrošināt aktu, kurus Savienības iestādes pieņem saskaņā ar LESD 288. pantu un kuri uzliek finansiālas saistības, tūlītēju izpildāmību. Tādējādi LESD 299. pants ir paredzēts tikai izpildes atvieglošanai, kas gan, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Savienības iestāžu uzdevumu efektīvu izpildi un Savienības finanšu interešu aizsardzību, ir pilnībā pamatoti.”

44.

Tas nozīmē, ka LESD 299. pants ir jāsaprot tādējādi, ka ar to tiek izveidota īpaša procedūra, kuras mērķis ir nodrošināt ātru un efektīvāku tādu Savienības tiesību aktu izpildi, ar kuriem tiek noteiktas finansiālas saistības privātpersonām ( 21 ).

45.

Tomēr tas neizskaidro, kāpēc LESD 299. pantā ir minētas tikai trīs Savienības iestādes (Eiropas Savienības Padome, Komisija un ECB). Manuprāt, ir vairāki iemesli, kas liecina par labu tam, lai šo tiesību normu interpretētu kā tādu, kura attiecināma tikai uz šo trīs iestāžu finansiālajiem prasījumiem.

46.

Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā pašreizējais LESD 299. pants attiecās uz Padomes un Komisijas lēmumiem ( 22 ).

47.

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā LESD 299. pantā ir minēti Padomes, Komisijas un ECB ( 23 ) tiesību akti, bet pārējā šīs tiesību normas daļa nav mainīta.

48.

LESD 299. panta formulējums ir diezgan vienkāršs, un LESD grozījumu vēsture neliecina, ka šī tiesību norma būtu jāinterpretē plašāk.

49.

Kā norādījusi Komisija, Līgumu autori būtu varējuši grozīt LESD 299. pantu, lai to piemērotu citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām Lisabonas līguma ietvaros. Tomēr šī tiesību norma ar attiecīgo Līgumu tika grozīta tikai tādējādi, ka tai tika pievienota atsauce uz ECB.

50.

Atsauce uz citām Savienības iestādēm, tostarp Eiropas Parlaments, netika pievienota, un netika arī sniegta atsauce uz Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām. Vienlaikus ar Lisabonas līgumu tika grozīti citi Līguma noteikumi, iekļaujot šādu atsauci uz ES struktūrām, birojiem un aģentūrām ( 24 ).

51.

Nav ticami, ka Līgumu autori tā rīkotos, uzskatot, ka citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām nevar būt finansiālu prasījumu pret privātpersonām. Piemēram, ir skaidrs, ka Eiropas Parlamentam var būt finansiāli prasījumi pret (bijušajiem) deputātiem vai darbiniekiem. Tomēr Eiropas Parlaments LESD 299. pantā nav minēts. Vairākās lietās Tiesa patiešām ir uzskatījusi, ka Eiropas Parlaments neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā ( 25 ).

52.

Komisija apgalvoja, ka ar LESD 299. pantu Līgumu autori ir centušies ierobežot tūlītēju izpildāmību attiecībā uz Savienības iestāžu aktiem, kuriem ir piešķirta izpildvara vai pilnvaras, kas parasti ir saistītas ar finansiālu saistību uzlikšanu privātpersonām, kā arī attiecībā uz Savienības tiesu spriedumiem saskaņā ar LESD 280. pantu.

53.

Tomēr pašlaik daudzām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām ir piešķirta izpildvara, un tās var uzlikt finansiālas saistības privātpersonām, kā to apliecina šīs lietas. Tādējādi Komisijas skaidrojums, pamatojoties uz izpildvaru, nešķiet lietderīgs.

54.

Komisija arī norādīja, ka Savienības iestāžu tiesību aktu tūlītēja izpildāmība dalībvalsts teritorijā ir iejaukšanās valsts varas īstenošanā. Ar šādu argumentāciju, protams, varētu pamatot nodomu ierobežot to subjektu skaitu, kuri var izmantot šādas pilnvaras. Tomēr tā joprojām neizskaidro LESD 299. pantā tieši minēto trīs iestāžu izvēli, it īpaši attiecībā uz Padomi, kura reti īsteno izpildvaru vai nosaka finansiālas saistības privātpersonām ( 26 ).

55.

ECHA, Hallertauer, Polijas valdība un Komisija aizstāvēja nostāju, ka LESD 299. pants attiecas tikai uz trim tajā tieši minētajām iestādēm. Vienīgi Grieķijas valdība apgalvoja, ka LESD 299. pantu varētu interpretēt kā tādu, kas ir piemērojams ECHA.

56.

Šajā ziņā Grieķijas valdība apgalvoja, ka LESD 299. pantu var attiecināt uz citu Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru tiesību aktiem, ja ir izpildīti trīs nosacījumi: pirmkārt, struktūra pilda izpildvaras funkcijas un pieņem administratīvus aktus, kas kalpo sabiedrības interešu mērķiem; otrkārt, naudas prasījumiem ir jāveicina šīs izpildvaras funkcijas; un, treškārt, attiecīgajām fiziskajām un juridiskajām personām tiek nodrošināta tiesiskā aizsardzība. Grieķija uzskata, ka šāda nostāja atbilst Tiesas spriedumam “Short Selling” ( 27 ), kurā interpretēta Meroni judikatūra ( 28 ), un ka to apstiprina arī Savienības struktūru, biroju un aģentūru skaita pieaugums pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, to īstenotie mērķi sabiedrības interesēs un LESD 299. pantam līdzīgu normu iekļaušana Savienības sekundārajos tiesību aktos, kā to apliecina tiesību normas, kas attiecas uz Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (“EUIPO”) un Vienoto noregulējuma valdi (“NVN”).

57.

Manuprāt, uz Meroni doktrīnu nevar atsaukties, lai paplašinātu LESD 299. panta formulējumu. Šī doktrīna ir izstrādāta, lai risinātu jautājumu par rīcības brīvības deleģēšanas robežām Eiropas Savienībā ( 29 ). Šajā lietā netiek apstrīdēta ECHA kompetence uzlikt privātpersonām finansiālas saistības. Jautājums drīzāk ir par to, vai šāds finansiāls prasījums, tiklīdz to vairs nevar apstrīdēt pēc būtības, var būt tieši izpildāms dalībvalstī, neuzsākot procedūru attiecībā uz tā atzīšanu tiesā vai citā kompetentā iestādē.

58.

Rezumējot, LESD 299. panta skaidrais formulējums un tapšanas vēsture liek domāt, ka atsauce uz trim iestādēm šajā tiesību normā ir izsmeļoša ( 30 ). Tādējādi ECHA nevar atsaukties uz šo tiesību normu, lai izvirzītu tās finansiālos prasījumus.

59.

Manis piedāvāto interpretāciju, saskaņā ar kuru LESD 299. pants ir piemērojams tikai tajā skaidri minētajām trim iestādēm, apstiprina plašāks juridiskais konteksts.

60.

Komisija norāda, ka par LESD 299. panta ierobežoto darbības jomu liecina tas, ka Finanšu regulas 2018/1046 ( 31 ) 100. panta 2. punkts izņēmuma kārtā ļauj citām Savienības iestādēm, kuras pašas nevar pieņemt izpildāmu lēmumu saskaņā ar LESD 299. pantu, lūgt Komisiju to darīt attiecīgās iestādes labā attiecībā uz konkrētiem prasījumiem. Komisija uzskata, ka šī tiesību norma būtu nelietderīga, ja šādas citas iestādes ietilptu LESD 299. panta piemērošanas jomā.

61.

Šajā ziņā sliecos piekrist ģenerāladvokātes J. Kokotes viedoklim, kura savos secinājumos lietā ADR Center/Komisija ( 32 ) uzskatīja, ka Finanšu regulas 2018/1046 100. panta 2. punkta formulējums ir neskaidrs ( 33 ). Tā pirmajā daļā ir norādīts, ka “Savienības iestāde” var atgūt summu no privātpersonām, pieņemot izpildāmu lēmumu LESD 299. panta nozīmē, savukārt tā otrajā daļā ir paredzēts, ka ārkārtas apstākļos Komisija var pieņemt šādu izpildāmu lēmumu par labu “citām Savienības iestādēm” pēc to lūguma attiecībā uz prasījumiem, kas saistīti ar darbiniekiem vai locekļiem vai bijušajiem locekļiem. Minētajā regulā sniegtā jēdziena “iestāde” plašā definīcija ( 34 ), šķiet, izraisa jautājumu, kāpēc ir vajadzīga otrā daļa, ja pirmā daļa katrā ziņā attiecas uz šīm “citām iestādēm”.

62.

Manuprāt, šķiet pamatoti Finanšu regulas 2018/1046 100. panta 2. punktu interpretēt tādējādi, ka šīs “citas Savienības iestādes” ir tās, kas nav minētas LESD 299. pantā, ņemot vērā, ka Savienības sekundāros tiesību aktus ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības primāros tiesību aktus, nevis otrādi. Šādu izpratni, šķiet, veicina arī institucionāli dokumenti ( 35 ).

63.

Tāpēc piekrītu Komisijai, ka, interpretējot LESD 299. pantu kā tādu, kurš attiecas uz visām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, zaudētu jēgu Finanšu regulas 2018/1046 100. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā iespēja “citām Savienības iestādēm” paļauties uz to, ka Komisija pieņem izpildāmu lēmumu saskaņā ar LESD 299. pantu.

64.

Tādējādi Finanšu regulas 2018/1046 100. panta 2. punkts liecina par labu LESD 299. panta interpretācijai, saskaņā ar kuru tā darbības joma skar vienīgi trīs tajā skaidri minētās iestādes.

65.

To pašu var teikt par Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, kas attiecas uz citām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, ne tikai ECHA.

66.

It īpaši, šķiet, ka attiecībā uz dažu Savienības struktūru, biroju un aģentūru ( 36 ) uzlikto naudas sodu un soda maksājumu izpildi Savienības tiesību aktos dažkārt ir ietvertas normas, kas ir līdzīgas LESD 299. pantam.

67.

Piemēram, attiecībā uz VNV Regulas Nr. 806/2014 41. panta 3. punktā ir paredzēts šādi ( 37 ):

“Naudas sodi un periodiski soda maksājumi, kas piemēroti, ievērojot 38. un 39. pantu, ir izpildāmi.

Izpildi reglamentē tās iesaistītās dalībvalsts piemērojamie procedurālie noteikumi, kuras teritorijā izpilde notiek. Iestāde, ko šim nolūkam ieceļ katras iesaistītās dalībvalsts valdība un par ko informē Valdi un Tiesu, lēmumam pievieno izpildes rīkojumu, iepriekš pārbaudot tikai lēmuma autentiskumu.

Kad pēc attiecīgās puses lūguma ir izpildītas šīs formalitātes, minētā puse var sākt izpildi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, vēršoties tieši kompetentajā iestādē.

Izpildi var apturēt tikai ar Tiesas lēmumu. Sūdzības par nepareizu izpildi tomēr ir attiecīgās iesaistītās dalībvalsts tiesu kompetencē.” ( 38 )

68.

Tas, ka Savienības likumdevējs ir iekļauj šādas pēc LESD 299. panta parauga veidotas tiesību normas attiecībā uz konkrētām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām, liek domāt, ka šo struktūru tiesību akti, ar kuriem privātpersonām tiek uzliktas finansiālas saistības, neietilpst LESD 299. panta piemērošanas jomā, jo pretējā gadījumā nebūtu vajadzības atkārtot šādas tiesību normas Savienības tiesību aktos.

69.

Gluži pretēji, šķiet, attiecībā uz konkrētu Savienības struktūru, biroju un aģentūru maksājumu saistību izpildi Savienības tiesību aktos parasti nav paredzētas tiesību normas, kas ir veidotas pēc LESD 299. panta parauga. Tā vietā, attiecīgās tiesību normas, šķiet, ir vērstas uz nepieciešamo juridisko pasākumu īstenošanu maksājuma saņemšanai un iespēju Savienības struktūrai, birojam vai aģentūrai izbeigt konkrētas darbības nolūkā atvieglot šāda maksājuma saņemšanu.

70.

Piemēram, attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūru Regulas Nr. 297/95 10. panta 3. punktā ir paredzēts šādi ( 39 ): “Ja saskaņā ar šo regulu maksājamā maksa nav samaksāta noteiktajā termiņā, tad, neskarot Aģentūras iespējas ierosināt tiesvedību, kas tai piešķirtas ar Regulas (EK) Nr. 726/2004 71. pantu, izpilddirektors var lemt nesniegt pieprasītos pakalpojumus vai apturēt visus uzsāktos pakalpojumus un procedūras, līdz attiecīgā maksa [..] ir samaksāta ( 40 ).”

71.

Kā ir izskaidrojama šāda atšķirīga attieksme pret naudas sodu un soda maksājumu iekasēšanu, no vienas puses, un maksājumu un nodevu iekasēšanu, no otras puses? Iespējamais skaidrojums ir tāds, ka naudas sodi un soda maksājumi parasti tiek novirzīti Savienības vispārējam budžetam ( 41 ), līdz ar to tiesību normas, kurās ir pārņemts LESD 299. pants, varētu uzskatīt par līdzekli Savienības finanšu interešu aizsardzībai, savukārt nodevas un maksājumi tiek novirzīti tieši attiecīgajām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām.

72.

Katrā ziņā šī Savienības tiesību aktos izmantotā pieeja, šķiet, vēl vairāk pamato LESD 299. panta interpretāciju, ka šī tiesību norma skar vienīgi trīs tajā tieši minētās iestādes.

73.

Tas, ka uz ECHA finansiālajiem prasījumiem neattiecas LESD 299. pants, nenozīmē, ka tos nevar izpildīt piespiedu kārtā. Drīzāk izpildei ir jāizmanto dalībvalstu tiesību sistēmu parastās procedūras.

74.

Saskaņā ar REACH regulu ECHA ir juridiskas personas statuss, un dalībvalstīs tai ir visplašākā tiesībspēja, ko piešķir juridiskām personām ( 42 ).

75.

Ja Savienības tiesībās nav paredzētas atbilstošas procedūras, kā tas ir gadījumā ar ECHA finansiālo prasījumu izpildi, tas ir jādara dalībvalstīm.

76.

Paredzot atbilstošas izpildes procedūras, dalībvalstīm ir procesuālā autonomija, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus ( 43 ). Saskaņā ar līdzvērtības principu dalībvalstīm ir jāļauj ECHA īstenot tās finansiālos prasījumus tādā pašā veidā, kā līdzīgi prasījumi tiktu īstenoti saskaņā ar valsts tiesību normām, un pret šādiem prasījumiem nevar piemērot mazāk labvēlīgu režīmu nekā pret līdzīgiem iekšzemes prasījumiem. Turklāt saskaņā ar efektivitātes principu dalībvalstis nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt ECHA finansiālo prasījumu izpildi.

77.

Tādējādi iesniedzējtiesām ir jānosaka, kāda būtu līdzvērtīga situācija saskaņā ar valsts tiesību normām, un, pamatojoties uz to, jālemj, vai šīm tiesām vai cita veida tiesām ir jurisdikcija izskatīt ECHA finansiālos prasījumus.

78.

Tas, ka saskaņā ar Savienības tiesībām ECHA nevar palikt bez izpildes iespējām dalībvalstīs, ir papildu iemesls, kādēļ LESD 299. panta formulējumu nav nepieciešams paplašināt, iekļaujot tajā ECHA. Šādai radošai interpretācijai vienkārši nav pamatojuma, jo ECHA tiesību efektīva aizsardzība jau ir garantēta Savienības tiesību sistēmā.

79.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bayerisches Verwaltungsgericht Regensburg (Bavārijas Administratīvā tiesa Rēgensburgā, Vācija) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu un Oberverwaltungsgericht des Landes Sachsen‑Anhalt (Saksijas‑Anhaltes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

LESD 299. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tikai Eiropas Savienības Padomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas tiesību aktiem un nav piemērojams Eiropas Ķimikāliju aģentūras tiesību aktiem, ar kuriem tiek uzlikts administratīvais maksājums saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 340/2008 (2008. gada 16. aprīlis) par maksājumiem Eiropas Ķimikāliju aģentūrai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), 13. panta 4. punktu.