1.

Gan atbilstoši Savienības tiesībām, gan atbilstoši starptautiskajām tiesībām, kas ir piemērojamas Savienībai ( 2 ), datorprogrammas ir jāaizsargā kā literāri darbi Bernes konvencijas ( 3 ) izpratnē. Šī kvalifikācija var radīt šaubas. Lai arī datorprogramma var būt “teksta” formā, proti, datoram izpildāmu norāžu virknes formā, tomēr tas ir daudzējādā ziņā specifisks teksts, kas nelīdzinās nevienai citai literāru darbu kategorijai.

2.

Šāda programma nav paredzēta tam, lai to lasītu vai jebkādā citā veidā izmantotu tieši lietotājs, bet gan lai dotu norādes, kā darboties ierīcei, kas spēj apstrādāt informāciju, proti, datoram. Datorprogrammu lietderīgā forma, kādā tās parasti tiek izplatītas lietotājiem, pat nav cilvēkam izlasāma, jo ir paredzēta tam, lai programmu izpildītu ierīce. Turklāt pat tāda datorprogrammas forma, kas ir cilvēkam izlasāma, ir saprotama tikai kvalificētām personām, jo ir formulēta mākslīgā valodā (programmēšanas valodā), kas visbiežāk vidējiem šo programmu lietotājiem nav pieejama. No tā izriet kāda datorprogrammu kā aizsargātu darbu īpaši svarīga iezīme no autortiesību viedokļa, proti, ka, ņemot vērā veidu, kā darbojas datori, parasti katrai programmas lietošanas reizei ir vajadzīga viena vai vairākas šīs programmas reproducēšanas darbības, kurām nepieciešama šīs programmas autortiesību īpašnieka atļauja.

3.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka datorprogrammu aizsardzība, kā tā paredzēta Savienības tiesībās, ļoti atšķiras no “vispārējo” autortiesību noteikumiem un drīzāk ir tuva īpašam aizsardzības regulējumam ( 4 ). Proti, šis aizsardzības regulējums tiesību īpašniekiem sniedz lielāku kontroli, pirmām kārtām, pār lietotāju darbībām privātajā jomā, kas parasti atrodas ārpus autortiesību piemērošanas jomas, un, otrām kārtām, pār darbībām, kuras parasti neietilpst autora monopolā, piemēram, pār lietotāja veiktu darba modificēšanu savām vajadzībām. Šī kontrole ir tik plaša, ka pat iepazīšanās ar darbu, kas ir būtiski svarīga parasta literārā darba gadījumā, ir atļauta tikai saskaņā ar izņēmumu, ierobežotā apmērā un ar nosacījumiem. Turklāt izņēmumi, kas parasti ir paredzēti autortiesību jomā, sākot ar tā dēvētās “kopijas privātām vajadzībām” izņēmumu, datorprogrammu aizsardzības regulējumā ir izslēgti.

4.

Tomēr datorprogrammu kā literāru darbu aizsardzībai piemīt būtisks raksturīgs ierobežojums, proti, ka tā principā ierobežoti ietver tikai darba izteiksmes formu, citiem vārdiem, tekstu.

5.

Šajā lietā jautājums ir par to, vai un attiecīgā gadījumā kādā mērā ar Savienības tiesībām datorprogrammām piešķirtā aizsardzība var attiekties ne tikai uz pašu tekstu. Citiem vārdiem: cik tālu ir iespējams paplašināt jēdzienu “teksts” šādu programmu gadījumā?

6.

Konkrēti, videospēļu kontekstā ir runa par to, vai bez šo spēļu autortiesību īpašnieku atļaujas trešās personas drīkst izveidot un vai lietotāji drīkst izmantot tā dēvētās krāpšanās programmatūras (cheat software), proti, programmas, kas ļauj atvieglot spēli, apejot noteiktas tās autora paredzētas grūtības. Man šķiet, ka šo videospēļu autortiesību īpašnieki gribētu iegūt visus iespējamos labumus, proti, attiecināt datorprogrammu ļoti plašo aizsardzību arī uz elementiem, kas var pretendēt ne vairāk kā uz daudz ierobežotāko “vispārējo” autortiesību aizsardzību.

7.

Tomēr šīs lietas izaicinājumi pārsniedz tikai videospēļu jomu, jo programmatūras, kas ļauj izmantot datorprogrammu atšķirīgā veidā, nekā sākotnēji paredzēts, var pastāvēt arī citās jomās.

8.

Saskaņā ar Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Līguma par autortiesībām, kas pieņemts Ženēvā 1996. gada 20. decembrī ( 5 ), 4. pantu:

“Atbilstoši Bernes konvencijas 2. pantam datorprogrammas tiek aizsargātas kā literārie darbi. Šī aizsardzība piemērojama datorprogrammām, lai kāds būtu to izpausmes veids vai forma.”

9.

Analoģiska norma ir ietverta Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām [Līguma par intelektuālā īpašuma komercaspektiem] ( 6 ) 10. panta 1. punktā, kurā ir noteikts:

“Datorprogrammas (gan tradicionālās (source code) vai objektorientētās (object code) tiek aizsargātas kā literāri darbi saskaņā ar Bernes Konvenciju (1971).”

10.

Direktīvas 2001/29/EK ( 7 ) 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Izņemot 11. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē esošos Kopienas noteikumus, kas attiecas uz:

11.

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta a) punktu:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

12.

Direktīvas 2009/24/EK ( 8 ) 1. pantā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem dalībvalstis ar autortiesību tiesību aktiem aizsargā datorprogrammas, tāpat kā Bernes konvencija [..] paredz aizsargāt literārus darbus. Šī direktīva nosaka, ka termins “datorprogrammas” attiecas arī uz programmu sagatavošanas un noformējuma materiāliem.

2.   Saskaņā ar šo direktīvu datorprogrammas ir aizsargātas visās to formās. Saskaņā ar šo direktīvu autortiesības neaizsargā idejas un principus, kas ir pamatā visiem datorprogrammu elementiem, ieskaitot idejas un principus, kas ir pamatā saskarnēm.

3.   Datorprogrammu aizsargā, ja tā ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta. Nosakot, vai tā jāaizsargā, nelieto nekādus citus kritērijus.

[..]”

13.

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu:

“Saskaņā ar 5. un 6. panta noteikumiem tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesībās, ko paredz 2. pants, ietilpst tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:

14.

Atbilstoši minētās direktīvas 5. panta 1. punktam:

“Ja līgumi to īpaši neparedz, darbības, kas minētas 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, neprasa tiesību īpašnieka atļauju, ja tās jāveic, lai likumīgais ieguvējs lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta, ieskaitot kļūdu labošanu.”

15.

Iepriekš minētās Direktīvas 2009/24 tiesību normas tika transponētas Vācijas tiesībās tostarp ar 1965. gada 9. septembraGesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Likums par autortiesībām un blakustiesībām) ( 9 ) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2021. gada 23. jūnija likumu ( 10 ), 69.a un 69.c pantu.

16.

Sony Computer Entertainment Europe Ltd (turpmāk tekstā – “Sony”), Apvienotajā Karalistē reģistrēta sabiedrība, kā ekskluzīva licences saņēmēja Eiropā izplata PlayStation spēļu konsoles, kā arī šīm konsolēm paredzētas spēles. Līdz 2014. gadam Sony tādējādi izplatīja it īpaši PlayStationPortable (PSP) un šai konsolei paredzēto spēli “MotorStorm: Artcic Edge”.

17.

Sabiedrības Datel Design and Development Ltd un Datel Direct Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Datel”), kas arī reģistrētas Apvienotajā Karalistē, izstrādā, ražo un izplata programmatūras, it īpaši papildu produktus Sony spēļu konsolēm, tostarp programmatūru “Action Replay PSP”, kā arī ierīci Tilt FX, kas ļauj vadīt PSP ar kustībām telpā.

18.

Datel programmatūra darbojas tikai ar Sony oriģinālajām spēlēm. Programmatūras izmantošana notiek, pieslēdzot PSP datoram un ievietojot PSP zibatmiņas karti, kura ielādē minētā programmatūra. Pēc PSP restartēšanas lietotājs spēļu konsolē var izvēlēties papildu izvēlnes punktu, kas ļauj veikt izmaiņas Sony spēlēs. Spēlē “MotorStorm: Arctic Edge”, piemēram, tās ir opcijas, kas ļauj atcelt “turbo” (booster) izmantošanas ierobežojumus vai ierobežojumus attiecībā uz braucēju izvēli – daļa braucēju citādi ir pieejama tikai pēc noteikta punktu skaita sasniegšanas.

19.

Pirmajā instancē tiesvedībā pamatlietā Sony būtībā lūdza, lai Datel tiktu aizliegts izplatīt šo programmatūru, kas paredzēta izmantošanai ar Sony spēlēm un konsolēm. Ar 2012. gada 24. janvāra spriedumu Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa, Vācija) daļēji apmierināja Sony prasības. Tomēr Oberlandesgericht Hamburg (Federālās zemes Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) apelācijas tiesvedībā grozīja šo spriedumu, noraidot Sony apelāciju kopumā.

20.

Iesniedzējtiesa, kas izskata kasācijas sūdzību, kura ir vērsta pret Oberlandesgericht Hamburg (Federālās zemes Augstākā tiesa Hamburgā) spriedumu, norāda, ka šīs kasācijas sūdzības iznākums ir atkarīgs no tā, vai aplūkojamās Datel programmatūras izmantošana pārkāpj ekskluzīvās tiesības modificēt datorprogrammu. Šis jautājums radot neskaidrību par Direktīvas 2009/24 1. panta 1.–3. punkta un 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

21.

Šīs tiesas ieskatā, pamatlietā Sony it īpaši apgalvo, ka lietotāji, izmantojot Datel programmatūru, no autortiesību viedokļa nelikumīgā veidā pārveido šīm spēlēm pamatā esošās datorprogrammas un ka Datel ir par to atbildīga. Starp lietas dalībniekiem tomēr nav strīda par to, ka nedz aplūkojamā Datel programmatūra, nedz tās lietotāji nepiekļūst šo programmu kodam un to nekādi nepārveido. Minētā programmatūra, ko izmanto vienlaikus ar Sony datorprogrammu, pārveido vienīgi to mainīgo saturu, kurus aizsargātā datorprogramma ir saglabājusi operatīvajā atmiņā un izmanto šīs programmas darbībā.

22.

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

23.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2023. gada 15. martā. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki un Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki tika pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 25. janvārī.

24.

Strīds pamatlietā attiecas uz to, ka, iespējams, ir pārkāptas Sony ekskluzīvās tiesības, kas pamatotas ar Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, atļaut jebkādi modificēt datorprogrammu, attiecībā uz kuru šai sabiedrībai ir autortiesības. Iesniedzējtiesa uzdod divus prejudiciālos jautājumus, kuri, tās ieskatā, ir neatkarīgi. Tomēr atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu noteikti nosaka atbildi, kas tiks sniegta uz otro jautājumu. Tāpēc šo otro jautājumu es skatīšu ļoti īsi.

25.

Kā ievada piezīme man ir jānorāda, ka pamatlietas tiesvedība un tātad prejudiciālie jautājumi attiecas tikai uz iespējamiem “Datel” pieļautiem Sony ekskluzīvo tiesību uz tās datorprogrammām pārkāpumiem, kuri izriet no šo programmu lietotāju veiktas Datel programmatūras izmantošanas. Šie jautājumi tātad neattiecas ne uz iespējamiem Sony tiesību pārkāpumiem, ko Datel būtu pieļāvusi, izstrādājot savu programmatūru, ne uz Datel atbildību par citu Sony tiesību, nevis autortiesību, iespējamu pārkāpumu, piemēram, preču zīmes pārkāpumu vai negodīgu konkurenci, ne uz strīdīgās programmatūras lietotāju atbildību. Līdz ar to šos tematus es šajos secinājumus neapskatīšu.

26.

Turpretī, lai gan, kā tika apstiprināts tiesas sēdē, pamatlietas strīds neattiecas arī uz Sony autortiesību uz citiem tās video spēļu elementiem, nevis šo spēļu pamatā esošajām datorprogrammām, iespējamu pārkāpumu, es īsi aplūkošu šo jautājumu, ciktāl tiesas sēdē Komisija to izvirzīja un lietas dalībnieki par to diskutēja.

27.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/24 1. panta 1.–3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizsardzība, ko šī direktīva piešķir atbilstoši šai normai, ietver to mainīgo saturu, kurus aizsargātā datorprogramma ir saglabājusi datora operatīvajā atmiņā un izmanto šīs programmas darbībā, apstākļos, kad cita programma, kura darbojas vienlaikus ar aizsargāto datorprogrammu, pārveido šo saturu, tomēr nepārveidojot aizsargātās programmas objektkodu vai pirmkodu.

28.

Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, kāds ir ar Direktīvu 2009/24 datorprogrammām piešķirtās aizsardzības objekts.

29.

Direktīva 2009/24 nedefinē jēdzienu “datorprogramma”. Saskaņā ar Direktīvas 91/250/EEK ( 11 ), kas tika kodificēta ar Direktīvu 2009/24, pamatojuma izklāstu definīcijas neesamība ir skaidrojama ar cenšanos izvairīties no šādas definīcijas iespējamas novecošanās tehnoloģiju attīstības dēļ ( 12 ). Šī piesardzība šķiet lieka, jo aizvien ir pilnīgi iespējams atsaukties uz definīciju, kura ir ietverta šajā pamatojuma izklāstā un saskaņā ar kuru ar šo jēdzienu apzīmē “norāžu kopumu, kura mērķis ir likt izpildīt noteiktas funkcijas informācijas apstrādes sistēmai, ko sauc par datoru” ( 13 ). Šī definīcija, kuras atbilstību nekādi nav ietekmējusi tehnoloģiju attīstība, ir nevainojams sākuma punkts ar Direktīvu 2009/24 piešķirtās aizsardzības objekta analīzei.

30.

Neraugoties uz to, ka Direktīvā 2009/24 nav jēdziena “datorprogramma” juridiskas definīcijas, šajā direktīvā ir noteikts skaits precizējumu par ar to piešķirtās aizsardzības objektu un raksturu.

31.

Pirmkārt, šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka datorprogrammas aizsargā ar autortiesību tiesību aktiem kā literārus darbus. Šis apgalvojums ietver sekas gan attiecībā uz aplūkojamās aizsardzības apjomu, gan raksturu.

32.

Otrkārt, atbilstoši minētās direktīvas 1. panta 2. punktam datorprogrammas ir aizsargātas visās to formās, izņemot jebkādas idejas un principus, kas ir pamatā kādam šādas datorprogrammas elementam. Tā kā tas ir vispārējs autortiesību princips, ir svarīgi, ka likumdevējs uzskatīja par nepieciešamu to skaidri apstiprināt Direktīvas 2009/24 normatīvajā daļā.

33.

Visbeidzot, treškārt, šīs direktīvas 1. panta 3. punktā ir definēts prasību līmenis tam, lai varētu saņemt aizsardzību, nosakot, ka aizsargā jebkuru datorprogrammu, ja tā ir oriģināla tādā ziņā, ka tā ir autora paša intelekta radīta, un ka jebkādu citu kritēriju piemērošana ir izslēgta. Lai arī šī norma nenosaka īpaši augstu prasību līmeni tam, lai datorprogramma varētu saņemt aplūkojamo aizsardzību, tostarp saskaņā ar Direktīvas 2009/24 8. apsvērumu izslēdzot jebkādus programmu kvalitātes vai estētisko īpašību vērtējumus, tomēr šķiet, ka ar to ir izslēgts, ka tiktu aizsargāti elementi, kas nav programmas autora intelekta radīti, tos skatot atsevišķi.

34.

Šie aizsardzības objekta definīcijas elementi, kas ir ietverti pašā Direktīvā 2009/24, ir izstrādāti un precizēti Tiesas judikatūrā.

35.

Tādējādi, atsaucoties uz TRIPS līguma 10. panta 1. punktu, Tiesa spriedumā Bezpečnostní softwarová asociace ( 14 ) uzskatīja, ka aizsardzība, kas piešķirta ar Direktīvu 91/250, kuras atbilstīgās normas ir identiskas ar Direktīvas 2009/24 normām, attiecas uz datorprogrammu visās tās formās, kas ļauj to reproducēt dažādās datorvalodās, proti, it īpaši uz pirmkodu un objektkodu ( 15 ). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka lietotāja saskarne nav šāda datorprogrammas izteiksmes forma, bet gan tikai šīs programmas elements, ar kura palīdzību lietotāji izmanto minētās programmas funkcijas, un tātad tai nav piemērojama Direktīvā 91/250 paredzētā aizsardzība ( 16 ).

36.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa turpinot no aizsardzības, kas piešķirta ar Direktīvu 91/250, izslēdza tādus elementus kā datorprogrammas funkcijas, programmēšanas valoda un datu datņu formāts, kuri izmantoti datorprogrammā ( 17 ). Vienīgais izņēmums būtu situācija, kurā tiktu nokopēta daļa pirmkoda vai objektkoda, kas attiektos uz programmēšanas valodu vai datu datņu formātu, jo šajā gadījumā būtu runa par datorprogrammas daļēju reproducēšanu ( 18 ). Šis precizējums tomēr neskar programmas funkcijas, jo pastāv skaidrs nošķīrums starp programmas kodu (pirmkodu vai objektkodu) un tās funkcijām.

37.

No šīs judikatūras izriet, ka praksē datorprogrammas izteiksmes formas, kas ir aizsargātas atbilstoši Direktīvai 2009/24, ir pirmkods un objektkods ( 19 ), jo tie ļauj pilnībā vai daļēji reproducēt attiecīgo programmu. Turpretī citi datorprogrammas elementi plašākā nozīmē, piemēram, tostarp tās funkcijas, nav aizsargāti ar šo direktīvu.

38.

Tāda Direktīvas 2009/24 vai direktīvas, kura bija spēkā iepriekš, interpretācija, kas aizsardzību ierobežoti attiecina uz datorprogrammas pirmkodu un objektkodu, atbilst tās aizsardzības ar autortiesībām raksturam, saskaņā ar kuru datorprogrammas aizsargā ar autortiesībām kā literārus darbus; tas ir Savienības likumdevēja izraudzītais aizsardzības regulējums. Šāda aizsardzība noteikti attiecas uz darba tekstu, ciktāl literāra darba gadījumā autora intelektuālās jaunrades izteiksme atspoguļojas tekstā. Datorprogrammas gadījumā teksts ir kods, proti, strukturēts norāžu kopums, atbilstoši kuram ierīcei ir jāizpilda programmas autora paredzētie uzdevumi.

39.

Protams, ir taisnība, ka datorprogramma plašā nozīmē nav rezumējama līdz tās kodam. Proti, tas, kas interesē lietotāju un kas to mudina maksāt prasīto cenu par datorprogrammas iegādi, ir nevis iespēja iepazīties ar šīs programmas kodu – un parastos apstākļos viņam katrā ziņā nebūs šādas iespējas, jo programma viņam tiek nodota tikai objektkoda formā, – bet gan minētās programmas funkcijas, kas ar datora palīdzību ļauj sasniegt noteiktu rezultātu.

40.

Tomēr tieši tāda ir datorprogrammu aizsardzības īpatnība – to aizsardzība ar autortiesībām kā literāru darbu aizsardzība ir apzināti ierobežota tā, ka ietver tikai programmas “literāro” izteiksmi koda formā. Direktīvas 2009/24. gadījumā šī Savienības likumdevēja griba ļoti skaidri ir redzama šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā, saskaņā ar kuriem datorprogrammas aizsargā kā literārus darbus un šo aizsardzību piemēro tikai programmu izteiksmes veidam, izņemot tās pamatā esošās idejas un principus. Šie precizējumi neatstāj lielu novērtējuma brīvību, interpretējot šīs direktīvas normas attiecībā uz aizsardzības objektu un robežām.

41.

Tas, ka datorprogrammu aizsardzība ierobežoti attiecas tikai uz to izteiksmi koda formā, atbilst arī šīs aizsardzības mērķim. Mērķis ir aizsargāt programmu autorus no šo programmu neatļautas reproducēšanas un pārkopēšanas, kas digitālajā vidē ir kļuvusi ļoti viegli izdarāma, kā arī no šo programmu “pirātisko” kopiju izplatīšanas. Turpretī datorprogrammu aizsardzība nedrīkst radīt šķēršļus nedz konkurējošas vai saderīgas programmatūras izstrādei, ja vien tā nav tikai esošo programmu kopija, nedz tam, ka likumīgie lietotāji izmanto datorprogrammas privātajā jomā ( 20 ). Tātad ir loģiski, ka Tiesa ir ierobežojusi aizsardzību, ietverot tajā tikai izteiksmes formas, kas ļauj pilnībā vai daļēji reproducēt datorprogrammu ( 21 ).

42.

Pirmā prejudiciālā jautājuma izraisītā problemātika ir jāanalizē, ņemot vērā šos apsvērumus.

43.

Atgādinu, ka pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz to, vai datorprogrammu aizsardzība, kas piešķirta ar Direktīvu 2009/24, attiecas uz to “mainīgo saturu”, kurus šāda programma saglabā datora atmiņā un pēc tam izmanto tās darbībā. Tātad vispirms ir jānoskaidro iesniedzējtiesas izmantotā jēdziena “mainīgo saturs” nozīme.

44.

Kā savos apsvērumos paskaidro Sony, informātikā ar “mainīgo” saprot vietu datora atmiņā, kurā informācija, citiem vārdiem, dati, tiek saglabāta datorprogrammas darbības laikā un kurai šī programma var piekļūt, lai izmantotu šo informāciju savu uzdevumu izpildei. Datorprogrammas kods parasti definē mainīgā parametrus, piemēram, tā atrašanās vietu atmiņā, nosaukumu, to datu veidu, ko tajā var glabāt, u.c. ( 22 ) Konkrēto informāciju, kas šādā vietā noglabāta, sauc par mainīgā “vērtību”. Lai arī mainīgā parametri programmas darbības laikā nemainās, tā vērtība tomēr var mainīties atkarībā no informācijas, ko programma saņem no ārpuses, piemēram, no lietotāja.

45.

Kā es jau norādīju, mainīgo parametri ir elementi, kas ir daļa no programmas koda, un ar nosacījumu, ka tie ir oriģināli, uz tiem attiecas ar Direktīvu 2009/24 piešķirtā aizsardzība.

46.

Tomēr no faktu izklāsta izriet, ka aplūkojamā Datel programmatūra nepārveido šos parametrus. Tā, kas mainās, ir mainīgo vērtība, proti, dati, kas tiek saglabāti šajās datora atmiņas vietās un ko Sony programma pēc tam ņem vērā, lai atbilstoši tās kodā ierakstītajām norādēm izpildītu dažādus uzdevumus. Ar jēdzienu “mainīgo saturs” iesniedzējtiesa tātad noteikti apzīmē mainīgo vērtību. Tādējādi pirmais jautājums attiecas uz to, vai Direktīva 2009/24 ļauj kādas datorprogrammas autortiesību īpašniekam iebilst pret to, ka šīs programmas darbības laikā citas programmas darbības rezultātā tiek pārveidota datora atmiņā saglabāto mainīgo vērtība salīdzinājumā ar vērtību, kas būtu ierakstīta, ja darbotos tikai pirmā programma.

47.

Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāsniedz noraidoša atbilde, un tas tā ir vairāku iemeslu dēļ.

48.

Pirmkārt, mainīgo vērtība nav datorprogrammas koda elements. Tie ir tikai ārpus koda esoši dati, ko dators iegūst un no jauna izmanto koda izpildes laikā. Tāpat šo secinājumu saturs ir ārēji dati attiecībā pret teksta apstrādes programmatūru, ar kuras palīdzību tie ir sarakstīti. Šie dati nepastāv ne brīdī, kad programmas autors to izveido, ne tad, kad programma tiek ierakstīta datora atmiņā, jo tie tiek ģenerēti tikai programmas darbības laikā. Tie tātad nevar atļaut reproducēt programmu, pat tās daļu ne. Un, kā es jau norādīju ( 23 ), ar Direktīvu 2009/24 piešķirtā aizsardzība atbilstoši Tiesas judikatūrai ierobežoti attiecas uz datorprogrammu kodu, jo kods – gan pirmkods, gan objektkods – ir tas, kas ļauj reproducēt programmu.

49.

Otrkārt, mainīgo vērtība neatbilst Direktīvas 2009/24 1. panta 3. punktā paredzētajam oriģinalitātes kritērijam, jo tā nav programmas autora intelekta radīta. Proti, tādu programmu kā Sony videospēles gadījumā aplūkojamā mainīgo vērtība ir spēles norises rezultāts un tātad, galu galā, spēlētāja rīcības rezultāts. Protams, ir taisnība, ka autors ir paredzējis saglabājamo mainīgo kategorijas, kā arī noteikumus, ar kādiem mainīgo vērtību nosaka spēles laikā. Tomēr pati vērtība nav pakļauta autora radošajai kontrolei, jo tā noteikti ir atkarīga no iepriekš neparedzamiem faktoriem, piemēram, no spēlētāja rīcības. Līdz ar to uz minēto vērtību nevar attiekties aizsardzība ar autortiesībām.

50.

Treškārt, kā norāda arī Komisija, programmas izveidotajai mainīgo vērtībai ir vien īslaicīgs un pagaidu raksturs, ciktāl tā var mainīties programmas darbības laikā un bieži vien tiek atgriezta nulles vērtībā programmas nākamās darbības laikā. Lai arī Tiesa atzina, ka autora jaunrades izpausmei nav obligāti jābūt pastāvīgai, lai uz to attiektos ar Direktīvu 2009/24 piešķirtā aizsardzība, Tiesa tomēr noteica, ka aizsardzības priekšmetam ir jābūt pietiekami precīzi un objektīvi identificējamam ( 24 ). Manuprāt, pretēji tam, ko apgalvo Sony, šai prasībai neatbilst tāds elements kā mainīgo vērtība, ko datorprogramma rada tās darbības laikā un kas ir ne tikai īslaicīga, bet arī tiek pastāvīgi mainīta gan šīs darbības laikā, gan turpmāko darbību laikā, vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs izmaiņas ir atkarīgas nevis no autora jaunrades, bet gan no ārējiem faktoriem, tādiem kā darba lietotāja rīcība.

51.

Jānorāda, ka šajā lietā šo problēmu nevar atrisināt, uzskatot, ka aizsardzība ar autortiesībām attiecas uz visām iespējamām datorprogrammā saglabāto mainīgo vērtībām, jo tādā gadījumā nebūtu aizskāruma. Tāda programmatūra kā Datel programmatūra pārveido nevis mainīgo parametrus, bet vienīgi to vērtību. Līdz ar to, ja visas iespējamās vērtības būtu daļa no aizsargātās programmas, nebūtu nekādas modificēšanas.

52.

Tomēr, iepazīstoties ar Sony apsvērumiem, kļūst skaidrs, ka šī sabiedrība vēlas, lai tiktu aizsargātas nevis mainīgo vērtības, tās skatot atsevišķi, bet drīzāk ietekme, ko šīs dažādās vērtības rada uz spēles norisi vai, kā to formulē Sony, uz “programmētāja radīto spēles pieredzi”.

53.

Sony ieskatā, izgudrotāja jaunrade izpaužas visā programmas darbībā. Mainīgo vērtība ir tā, kas norāda, kurš no dažādajiem iespējamajiem programmas norises ceļiem faktiski tiks izraudzīts. Šie programmas darbības posmi ir nepieciešami, lai nonāktu pie šīs programmas izteiksmes formas sasniegšanas, un tās darbība tādējādi atbilst noteiktiem spēles noteikumiem, kuri ir ierakstīti pirmkodā kā galvenais rezultāts spēles attīstītāja veiktajam darbam.

54.

Man tomēr šķiet, ka ar formulējumiem “spēles pieredze”, “programmas norise”, programmas “izteiksmes formas sasniegšana”, kā arī “spēles noteikumi”Sony apzīmē programmas darbību jeb idejas un principus, kas ir šīs programmas pamatā. Sony savos apsvērumos turklāt atzīst, ka šajā gadījumā mainīgo pārveide attiecas uz programmas darbību un ka izmainīt mainīgo nozīmē to pašu, ko iejaukšanās programmas izpildē.

55.

Pretēji tam, ko apgalvo Sony, šo secinājumu 35. un 36. punktā minētā judikatūra neattiecas “specifiski [uz] funkciju [..] un lietotāja saskarņu [..] neatkarīgu aizsardzību”, kā rezultātā uz noteiktiem programmas darbības pārveidojumiem varētu attiekties autora monopols. Šī judikatūra definē ar Direktīvu 2009/24 piešķirtās aizsardzības piemērošanas jomu, izslēdzot tostarp datorprogrammu funkcijas, proti, uzdevumus, kurus šīs programmas var likt datoram izpildīt, un veidu, kādā tie tiek izpildīti.

56.

Turpretī ir taisnība, ka aplūkojamā judikatūra attiecas nevis uz to elementu, kuru aizsardzību tiecas panākt, modificēšanu, kā šajā lietā, bet gan uz reproducēšanu vai atdarināšanu. Tomēr es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc šo judikatūru nevarētu attiecināt uz šo lietu. Proti, pirmkārt, tā kā Direktīvas 2009/24 tekstā nav šāda skaidri formulēta noteikuma, aizsardzības objekts nevar būt atšķirīgs atkarībā no attiecīgajām ekskluzīvajām tiesībām. Otrkārt, no aizsardzības mērķa viedokļa tas, ka likumīgais lietotājs modificē veidu, kādā darbojas datorprogramma, daudz mazāk aizskar šīs programmas autora autortiesību īpašnieka intereses nekā tas, ka konkurējošs programmas ražotājs reproducē šīs programmas funkcijas. Līdz ar to nav iemeslu, lai aizsardzība pret šādu modificēšanu būtu plašāka nekā aizsardzība, kas paredzēta pret reproducēšanu.

57.

Tādējādi es uzskatu, ka, ņemot vērā gan Direktīvas 2009/24 atbilstīgo normu formulējumu, gan atbilstīgo judikatūru ( 25 ), nav uzskatāms par datorprogrammas autora tiesību pārkāpumu tas, ka šīs programmas likumīgs lietotājs programmas izmantošanas laikā, neskarot tās kodu, pārveido veidu, kādā minētā programma darbojas, tādā veidā, kas neatbilst tās autora iecerēm, neatkarīgi no tā, vai tas notiek ar trešās programmatūras palīdzību vai bez tās. Līdzīgi detektīvromāna autors nevar aizliegt lasītājam atšķirt romāna beigas, lai noskaidrotu, kurš ir slepkava, pat ja tas sabojātu lasīšanas prieku un padarītu veltas autora pūles saglabāt intrigu. Turklāt Sony lūgtā aizsardzība ir iluzora: spēlētājs var gluži vienkārši nevēlēties vai nespēt virzīties uz priekšu spēlē tā, kā iztēlojies tās autors, un spēle nenoritēs tā, kā bija paredzēts. Vai arī tad būtu runa par iejaukšanos īpašnieka tiesībās?

58.

Visbeidzot Sony apgalvo, ka – un, manuprāt, tā ir sāpīgākā problēma, – aplūkojamā Datel programma “parazītiskā veidā balstās uz [Sony] programmu”. Tomēr ir jānorāda, ka šis arguments drīzāk skar jautājumu attiecībā uz tiesību normām par negodīgu konkurenci. Turpretī attiecībā uz autortiesībām jānorāda – lai arī tās aizsargā pret viltojumu un pirātismu, tās nekādi neaizsargā pret to, ka cita persona darbu izmanto par pamatu pati savai jaunradei, ja vien nenotiek aizsargātā darba prettiesiska reproducēšana.

59.

No iepriekš minētā izriet, ka, manuprāt, Direktīvas 2009/24 1. panta 1.–3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizsardzība, ko šī direktīva piešķir atbilstoši šai normai, neietver to mainīgo saturu, kurus aizsargātā datorprogramma ir saglabājusi datora operatīvajā atmiņā un izmanto šīs programmas darbībā, apstākļos, kad cita programma, kura darbojas vienlaikus ar aizsargāto datorprogrammu, pārveido šo saturu, tomēr nepārveidojot aizsargātās programmas objektkodu vai pirmkodu.

60.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai pirmajā prejudiciālajā jautājumā aprakstītajā situācijā ir runa par darbību, uz kuru attiecas autora ekskluzīvās tiesības atbilstoši Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam, proti, datorprogrammas modificēšanas darbību. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajiem paskaidrojumiem šis otrais jautājums ir neatkarīgs no atbildes uz pirmo jautājumu. Tātad jautājums ir par to, vai var pastāvēt datorprogrammas modificēšana, neraugoties uz to, ka mainīgo saturs nav ar Direktīvu 2009/24 piešķirtās aizsardzības objekts.

61.

Atbilde uz šādi formulēto otro jautājumu nevar būt citāda, kā vien noraidoša. Ekskluzīvo tiesību atbilstoši Direktīvai 2009/24 apjoms nevar būt plašāks nekā ar šo direktīvu piešķirtās aizsardzības objekts. Citiem vārdiem, kad minētās direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz “modificēt datorprogrammu [datorprogrammas modificēšanu]”, ar “datorprogrammu” noteikti ir jāsaprot elementi, kas ir aizsargāti atbilstoši šīs pašas direktīvas 1. pantam. Atbilde uz otro jautājumu tātad tieši izriet no atbildes, kas sniegta uz pirmo jautājumu, un tādējādi nav nepieciešams atbildēt atsevišķi uz otro jautājumu.

62.

Es vēlos papildināt savu analīzi šajā lietā ar dažām piezīmēm, pirmām kārtām, par pamatlietas apstākļiem un, otrām kārtām, par jautājumiem, kas uzdoti Komisijas apsvērumos.

63.

Ja, neraugoties uz atbildi, kādu es iesaku sniegt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, Tiesa uzskatītu, ka ar Direktīvu 2009/24 piešķirtā aizsardzība ietver pamatlietā aplūkojamo mainīgo saturu, tai, manuprāt, lai sniegtu iesniedzējtiesai pilnīgu un lietderīgu atbildi šā strīda atrisinājumam, būtu jāpievēršas jautājumam par to, kas būtu atbildīgs par autortiesību uz šiem mainīgajiem iespējamu pārkāpumu tādas programmatūras kā Datel programmatūra izmantošanas dēļ.

64.

Pamatlieta ir strīds starp Sony un Datel un attiecas uz Datel atbildību. Tomēr šī atbildība izrietētu nevis no Sony autortiesību pārkāpuma Datel veiktās programmatūras izstrādes laikā, bet no Sony datorprogrammas neatļautas modificēšanas – modificēšanas, kura, taisnība gan, notikusi, izmantojot šo programmatūru, tomēr to veikuši minētās datorprogrammas lietotāji, no kuriem lielākā daļa, bez šaubām, ir likumīgi ieguvēji Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkta izpratnē. Tātad principā tie būtu šie lietotāji, kurus vajadzētu atzīt par atbildīgiem, jo viņi ir tie, kas veic darbību, kurai nepieciešama atļauja, proti, datorprogrammas modificēšanu. Datel tiem vienīgi piegādā nepieciešamo rīku – savu programmatūru.

65.

Lietas dalībniekiem tiesas sēdē tika uzdoti jautājumi par šo aspektu. Sony un Komisija uzskata, ka Tiesai pēc analoģijas ar tās judikatūru par tiesībām uz darbu izziņošanu, kuras nostiprinātas Direktīvas 2001/29 3. pantā, vajadzētu paplašināt atbildīgo personu loku, ietverot tajā tādus programmatūras ražotājus kā Datel.

66.

Ir taisnība, ka šajā judikatūrā Tiesa par tieši atbildīgiem par tiesību uz darbu izziņošanu pārkāpumiem uzskatīja dažu kategoriju starpniekus izziņošanas procesā, par kuriem varēja apgalvot, ka tie bija ne vairāk kā netieši atbildīgi ( 26 ). Tiesa tik tiešām uzskatīja, ka šīs personas, “pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, [iejaucās], lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, it īpaši tad, ja bez šādas iejaukšanās [to] klienti principā nevarētu iepazīties ar izplatīto darbu”; Tiesas ieskatā, tas raksturo “izziņošanas aktu darbību” ( 27 ). Tādējādi Tiesa varēja nospriest, ka izziņošanas aktu veic dažādu ar sabiedrībai pieejamiem televizoriem aprīkotu iestāžu pārvaldītāji ( 28 ), personas, kuras internetā publicē hipersaites uz saturu, kas nav brīvi pieejams, vai pat izplata aprīkojumu ar tajā iepriekš ierakstītām šādām hipersaitēm ( 29 ), kā arī personas, kuras pārvalda interneta vietni, kas nodrošina iespēju dalīties ar saturu un sekmē nelikumīgas izziņošanas darbības ( 30 ).

67.

Tomēr ir jāņem vērā tiesību uz izziņošanu un ar tām saistīto aktu īpatnības. Lai notiktu izziņošana, ir nepieciešamas divas puses – izziņošanas autors un sabiedrība. Starpnieks ( 31 ), kurš vai nu atvieglo izziņošanu, kas bez tā iejaukšanās būtu neiespējama vai ārkārtīgi grūta, vai arī paplašina to sabiedrības locekļu loku, kuri var piekļūt darbam, tādējādi veicot sekundāru izziņošanu, kas paredzēta jaunai sabiedrības daļai, līdz ar to nodrošina noteiktai sabiedrības daļai piekļuvi aizsargātajiem objektiem. Tātad tiek sajauktas dažādo iesaistīto personu attiecīgās lomas un pastāv lielāks risks autortiesību īpašnieku būtiskajām interesēm. Šajā kontekstā, lai nodrošinātu tiesību īpašniekiem ar Direktīvu 2001/29 prasīto augsto aizsardzības līmeni, Tiesa atzina šādu personu tiešu atbildību noteiktās situācijās.

68.

Šajā lietā runa ir nevis par tiesībām uz izziņošanu, bet par tiesībām atļaut “[jebkādi] modificēt” datorprogrammu; tās ir tiesības, kuras ir specifiski paredzētas Direktīvā 2009/24 un kurām nav ekvivalentu tiesību Direktīvā 2001/29. Modificēšanas darbības, vismaz tādas darbības kā pamatlietā aplūkojamās, nenodrošina lietotājiem piekļuvi aizsargātajam darbam, jo šiem lietotājiem jau ir piekļuve minētajam darbam, lielākajā daļā gadījumu – likumīgi. Šīm darbībām arī nav nepieciešama divu pušu dalība, jo lietotāji tās veic paši, izmantojot Sony datorprogrammas. Tātad tajās nav iespējams starpnieks un Datel nav šāds starpnieks. Apstāklis, ka aplūkojamā Datel programmatūra ir izstrādāta īpaši tam, lai darbotos ar Sony datorprogrammām, un ka tā dod lietotājiem iespēju tās pārveidot ( 32 ), nemaina šo konstatējumu. Lomas ir skaidri sadalītas, un datorprogrammu autortiesību īpašnieku intereses – pietiekami aizsargātas, it īpaši pateicoties šobrīd plaši izmantotajam izplatīšanas veidam, proti, lietošanas licencēm un līguma noteikumiem, kas ir saistoši lietotājiem. Turklāt, kā es jau norādīju, Direktīvas 2009/24 mērķis ir aizsargāt šos īpašniekus nevis pret tādas programmatūras ražošanu un izmantošanu, kas saderīga ar viņu programmatūru, bet gan pret viltojumu un pirātismu.

69.

Tātad nepastāv vienkārša analoģija starp situāciju šajā lietā un situācijām, kuras Tiesa analizēja lietās attiecībā uz tiesībām uz izziņošanu. Es arī neuzskatu, ka būtu vēlams, lai Tiesa censtos izveidot šādu analoģiju, jo izaicinājumi saistībā ar abām attiecīgajām ekskluzīvajām tiesībām ir ļoti atšķirīgi. Tādējādi gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka ar Direktīvu 2009/24 piešķirtā aizsardzība ietver pamatlietā aplūkojamo mainīgo saturu, tai, manuprāt, būtu arī jāpievērš iesniedzējtiesas uzmanība apstāklim, ka tieši atbildīgi par autortiesību uz šo saturu iespējamiem pārkāpumiem ir tikai tās programmatūras lietotāji, kura dod iespēju šo saturu pārveidot, un ka tādiem šīs programmatūras ražotājiem kā Datel var būt vien sekundāra atbildība, kas tomēr nav saskaņota Savienības tiesībās un tātad var izrietēt tikai no valsts tiesībām.

70.

Savos apsvērumos Komisija uzskata par vajadzīgu analizēt aspektu, kas nav izvirzīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, citu Sony videospēļu elementu, nevis pašas datorprogrammas, tādu kā grafiskie, skaņas, vizuālie un teksta elementi vai pat “vēstījuma struktūra” ( 33 ), iespējamo aizsardzību. Komisija balstās uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru videospēles ir sarežģīta aparatūra, kam arī citi elementi, nevis pati datorprogramma var būt aizsargāti atbilstoši Direktīvai 2001/29 ( 34 ), un šāda aizsardzība it īpaši var attiekties uz datorprogrammu lietotāja saskarnēm ( 35 ).

71.

Tas noteikti ir interesants intelektuāls uzdevums, uz kuru Komisija mūs šādi aicina. Tomēr es aicinu neanalizēt šo aspektu, un tas tā ir šādu iemeslu dēļ.

72.

Pirmkārt, pamatlietas priekšmets ierobežoti ietver to tiesību iespējamu pārkāpumu, kuras Sony ir atbilstoši Direktīvai 2009/24, vienīgajam Savienības tiesību aktam, kura interpretāciju iesniedzējtiesa lūdz. Ir taisnība, ka lietas dalībnieki tiesas sēdē diskutēja par to, vai šo pamatlietas priekšmetu varētu paplašināt tā, lai ietvertu tajā Direktīvu 2001/29. Tomēr visi jautājumi, kas saistīti ar šo direktīvu, paliek hipotētiski un bez droša lietderīguma lietas atrisinājumam.

73.

Otrkārt, tā kā pamatlietas tiesvedībā nav bijusi atsaukšanās uz tiesību, kuras pamatotas ar Direktīvu 2001/29, pārkāpumu, mēs nezinām ne to, par kuriem Sony videospēļu elementiem, iespējams, būtu runa, ne to, kā izpaustos iespējamais pārkāpums. Komisijas pieņēmumi šajā ziņā tātad ir tikai teorētiski, un tiem nav nekāda pamata šajā lietā minētajos prasījumos un argumentos.

74.

Treškārt, manuprāt, ir ļoti iespējams, ka, tāpat kā to tiesību iespējamais pārkāpums, kuras pamatotas ar Direktīvu 2009/24, arī ar Direktīvu 2001/29 pamatoto tiesību pārkāpums tādā konfigurācijā kā šajā lietā būtu tieši attiecināms uz videospēļu lietotājiem un tikai netieši – uz tādu programmatūras ražotāju kā Datel. Visi apsvērumi, kurus es sniedzu šo secinājumu 63.– 69. punktā, paliek spēkā.

75.

Visbeidzot, ceturtkārt, es nepiekrītu Komisijas pārliecībai, ka Sony videospēļu likumīgie ieguvēji Datel programmatūras izmantošanas dēļ pieļautu ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu aizsargāto reproducēšanas tiesību pārkāpumu.

76.

Proti, attiecībā uz šo spēļu grafiskajiem elementiem – ir taisnība, ka tie tiek reproducēti uz lietotāju datora ekrāna programmas darbības laikā. Tomēr – it īpaši gadījumā, ja šī reproducēšana tiek attiecināta uz lietotājiem ( 36 ), – es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu izslēgt – kā to dara Komisija – Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanu šai reproducēšanai. Tiesa jau ir nospriedusi, ka šī norma attiecas uz darba reproducēšanu uz ekrāna, saņemot televīzijas pārraides privātā lokā ( 37 ). Tāpat kā televīzijas pārraides reproducēšana uz ekrāna, arī videospēles grafisko elementu reproducēšana uz datora ekrāna atbilst Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta nosacījumiem. Tai tik tiešām ir pagaidu un īslaicīgs raksturs, tā ir tehniskā procesa neatņemama un būtiska sastāvdaļa, tās mērķis ir tikai ļaut likumīgi izmantot darbu ( 38 ), un tai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes, jo videospēles likumīgais ieguvējs jau ir samaksājis cenu par tās iegādi.

77.

Savukārt attiecībā uz videospēles “vēstījuma struktūru” man šajos apstākļos nešķiet, ka var runāt par “reproducēšanu”. Ja spēles likumīgais ieguvējs tās izmantošanas laikā, iespējams, pārveido šo vēstījuma struktūru, tas tomēr neietekmē autortiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesības atbilstoši Direktīvai 2001/29.

78.

Tādēļ es iesaku analīzi šajā lietā ierobežot, attiecinot to vienīgi uz Direktīvas 2009/24 interpretāciju.

79.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/24/EK (2009. gada 23. aprīlis) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 1. panta 1.–3. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

aizsardzība, ko šī direktīva piešķir atbilstoši šai normai, neietver to mainīgo saturu, kurus aizsargātā datorprogramma ir saglabājusi datora operatīvajā atmiņā un izmanto šīs programmas darbībā, apstākļos, kad cita programma, kura darbojas vienlaikus ar aizsargāto datorprogrammu, pārveido šo saturu, tomēr nepārveidojot aizsargātās programmas objektkodu vai pirmkodu.