Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 22. februārī (1)

Lieta C‑135/23

Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte eV (GEMA)

pret

GL

(Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 3. panta 1. punkts – Tiesības uz izziņošanu sabiedrībai – Jēdziens “izziņošana” – Televizoru, kas aprīkoti ar istabas antenu, kura ļauj uztvert raidījumus, pieejamības nodrošināšana dzīvokļos

 Ievads

1.        Savienības autortiesībās tiesības uz izziņošanu sabiedrībai noteikti ieņem goda vietu, ņemot vērā Tiesas judikatūrā tām veltīto uzmanību. No tiesību jautājumiem, kas saistīti ar šo tiesību institūtu, viens no būtiskākajiem ir jautājums par nošķīrumu starp izziņošanu sabiedrībai – kas ir darbība, uz kuru attiecas autortiesību īpašnieku ekskluzīvās tiesības – un vienkāršu tādu ierīču nodrošināšanu, kas ļauj veikt šādu izziņošanu vai saņemt šādu izziņošanu, uz kuru šīs tiesības neattiecas.

2.        Kritēriji, kas jāņem vērā, lai veiktu šādu nošķīrumu, ir iezīmēti nesenos Tiesas spriedumos (2). Tomēr izskatāmā lieta liecina, ka joprojām pastāv pelēkās zonas vai robežsituācijas, kurās nav viegli pārliecinoši izlemt, kurā no šī nošķīruma pusēm attiecīgā darbība atrodas.

3.        Tādējādi Tiesa ir aicināta pilnveidot savu judikatūru šajā jomā, rūpējoties gan par tās saskaņotību, gan par taisnīga līdzsvara saglabāšanu starp dažādām interesēm.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

4.        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (3) 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”

 Vācijas tiesības

5.        Tiesības uz izziņošanu sabiedrībai Vācijas tiesībās ir ieviestas ar 1965. gada 9. septembra Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (4) (Likuma par autortiesībām un blakustiesībām), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – UrhG), 15. pantu, kurā cita starpā ir noteikts:

“[..]

(2)      Autoram turklāt ir ekskluzīvas tiesības izziņot sabiedrībai savu darbu nemateriālā formā (tiesības uz izziņošanu sabiedrībai). Tiesības uz izziņošanu sabiedrībai it īpaši ietver:

1.      prezentācijas, izpildes un atskaņošanas tiesības (19. pants);

2.      tiesības darbu publiskot (19.a pants);

3.      apraides tiesības (20. pants);

4.      izziņošanas tiesības, izmantojot skaņu ierakstus un videoierakstus (21. pants);

5.      tiesības izziņot radio raidījumus un publiskot tos (22. pants).

(3)      Izziņošana ir izziņošana sabiedrībai tad, ja tā ir paredzēta lielam sabiedrības locekļu skaitam. Sabiedrība ietver ikvienu personu, kurai nav personisku attiecību ar personu, kura izmanto darbu, vai ar citām personām, kuras darbu uztver vai kurām tas ir kļuvis pieejams nemateriālā formā.”

6.        Saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) spriedumu Königshof šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka viesnīcas vadītājs aprīko viesnīcas istabas ar televizoriem, kas aprīkoti ar istabas antenām, nav uzskatāms par izziņošanu sabiedrībai (5). Pieņemot šādu risinājumu, minētā tiesa neuzskatīja par vajadzīgu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2001/29 interpretāciju.

 Pamatlietas fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

7.        Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte eV (turpmāk tekstā – “GEMA”), – autortiesību mūzikas jomā kolektīvā pārvaldījuma organizācija, cēla Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar autortiesībām pret GL – dzīvokļu mājas apsaimniekotāju –, pamatojoties uz to, ka GL, neievērodams UrhG 15. pantu, šajos dzīvokļos nodrošina televizorus, kas aprīkoti ar istabas antenām, kuras ļauj uztvert raidījumus.

8.        Tā kā šai tiesai bija šaubas par to, vai šāda nodrošināšana bez “centrālās uztveramības” ir uzskatāma par izziņošanu [sabiedrībai] Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai ir konstatējama izziņošana sabiedrībai Direktīvas [2001/29] 3. panta izpratnē, ja dzīvokļu mājas apsaimniekotājs dzīvokļu mājā dara pieejamus televizorus, kas bez centralizētas uztveršanas signālu pārraidīšanai saņem raidījumus attiecīgi ar istabas antenas starpniecību?”

9.        Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa saņēma 2023. gada 7. martā. Rakstveida apsvērumus iesniedza GEMA, Francijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesa nolēma lietu izspriest, nerīkojot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

 Analīze

10.      Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka dzīvokļu īres nama apsaimniekotājs šajos dzīvokļos uzstāda televizorus, kas aprīkoti ar istabas antenām, kuras ļauj uztvert televīzijas pārraides, ietilpst šajā tiesību normā paredzētajās autoru ekskluzīvajās tiesībās atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu sabiedrībai.

11.      Atbildei uz šo jautājumu svarīgi elementi izriet no Tiesas plašās judikatūras par tiesībām uz izziņošanu sabiedrībai. Tādēļ, manuprāt, ir nepieciešams īsumā atgādināt šo judikatūru.

 Atbilstošā Tiesas judikatūra

12.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar autortiesībām aizsargātu tiesību objektu izziņošana sabiedrībai ietver divus elementus, proti, izziņošanu un sabiedrību, kurai šī izziņošana ir domāta (6).

13.      Izziņošana parasti var notikt divos veidos. Pirmā ir aizsargātā darba vai šo darbu nesošā signāla pārraidīšana sabiedrībai pēc paša izziņošanas izdarītāja ierosmes. Tikai par šīs pārraides saņemšanu, iespējams, lemj sabiedrības locekļi. Tas it īpaši attiecas uz tā sauktajiem “lineārajiem” mediju pakalpojumiem, piemēram, televīziju. Otrs izziņošanas veids aprobežojas ar to, ka darbs tiek publiskots, un sabiedrības locekļi pēc tam brīvi izlemj, vai izvēlētajā laikā ieslēgt pārraidi. Tas it īpaši attiecas uz izziņošanu, kas tiek veikta internetā.

14.      Svarīgi ir nošķirt izziņošanu no vienkāršas tādu ierīču nodrošināšanas, kas ļauj veikt vai saņemt šādu izziņošanu. Proti, Direktīvas 2001/29 27. apsvērumā ir noteikts, ka tās 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šāda nodrošināšana pati neveido izziņošanu (7). Šajā apsvērumā ir atspoguļots pieņemtais paziņojums par 8. pantu Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Līgumā par autortiesībām, kas pieņemts Ženēvā 1996. gada 20. decembrī un kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar Lēmumu 2000/278/EK (8). Minētais apsvērums ir nostiprināts arī šīs direktīvas 23. apsvērumā, saskaņā ar kuru tiesības uz izziņošanu sabiedrībai “būtu jāsaprot plašā nozīmē – kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana”, bet tām “nebūtu jāattiecas uz citām darbībām”.

15.      Tādējādi Tiesa cita starpā varēja nospriest, ka ar radiouztvērējiem aprīkotu automašīnu noma nav izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (9).

16.      Turklāt, ja pastāv šaubas par to, kura persona ir veikusi sākotnējo izziņošanu, būtiskais kritērijs ir šīs personas nenovēršamā loma un tās iejaukšanās apzinātais raksturs. Tā patiesībā veic izziņošanu, kad tā, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, iejaucas, lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, un it īpaši tad, kad bez šādas iejaukšanās tās klienti principā nevarētu vai [tikai] ar grūtībām varētu izmantot izplatīto darbu (10).

17.      Attiecībā uz sabiedrību, kurai izziņošana ir domāta, tai ir jāietver nenoteikts, bet diezgan liels potenciālo adresātu skaits. Nosakot šo skaitu, tostarp ir jāņem vērā ne vien to personu skaits, kam vienlaikus var būt piekļuve vienam un tam pašam darbam, bet arī tas, cik daudzām no šīm personām šī piekļuve var būt secīga (11).

18.      Sekundāras izziņošanas sabiedrībai gadījumā tai ir jābūt “jaunai” sabiedrībai, tas ir, sabiedrībai, kuru autortiesību īpašnieks vēl nav ņēmis vērā, atļaujot sākotnēji izziņot savu darbu sabiedrībai (12).

19.      Visbeidzot, attiecībā uz situāciju, kas ir līdzīga situācijai šajā lietā, proti, televizoru, kas ir savienoti ar centrālo antenu, uzstādīšanu viesnīcas istabās, Tiesa nosprieda, ka “viesnīcas nodrošinātā signāla pārraidīšana ar televizoru starpniecību klientiem, kas ir apmetušies šajā viesnīcā [šīs viesnīcas istabās], neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes ir izziņošana sabiedrībai [Direktīvas 2001/29] 3. panta 1. punkta nozīmē” (13).

 Vienkārša piemērošana šajā lietā?

20.      Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka atbilde uz prejudiciālo jautājumu šajā lietā varētu izrietēt no iepriekšējos punktos atgādinātās Tiesas judikatūras vienkāršas piemērošanas.

21.      Proti, galvenais juridiskais jautājums, kas rodas šajā lietā, ir jautājums par to, vai televizoru, kas aprīkoti ar istabas antenām, uzstādīšana izīrējamos dzīvokļos ir televīzijas pārraižu sekundāra izziņošana sabiedrībai, vai arī vienkārša ierīču, kas ļauj uztvert šo raidījumu sākotnējo izziņošanu, nodrošināšana tādēļ, ka šo izziņošanu veic raidorganizācijas.

22.      Nošķirot šīs divas darbību kategorijas, Tiesa par izšķirošo elementu uzskata to, ka pastāv attiecīgās personas apzināta iejaukšanās pašā izziņošanas saturā; šī iejaukšanās var izpausties dažādās formās (14). Tā arī ir uzsvērusi, ka gadījumā, ja tikai apstāklis, ka aprīkojuma izmantošana ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu izmantot darbu, automātiski nozīmētu, ka šāda aprīkojuma pieejamības nodrošināšana tiek kvalificēta kā izziņošana, tad jebkura tādu ierīču nodrošināšana, kas paredzētas, lai ļautu veikt izziņošanu vai lai veiktu izziņošanu, būtu izziņošana sabiedrībai, pretēji skaidrajam formulējumam Direktīvas 2001/29 27. apsvērumā (15).

23.      Tādējādi Tiesa nekvalificēja kā izziņošanu nedz ar radiouztvērējiem aprīkotu transportlīdzekļu nomu (16), nedz pašu datņu mitināšanas un kopīgošanas tiešsaistē platformas pārvaldīšanu (17), nedz, visbeidzot, to, ka transportlīdzekļa salonā ir skaļruņu sistēma un programmatūra, kas ļauj atskaņot fona mūziku (18). Šīs darbības ir pielīdzinātas vienkāršai tādu ierīču nodrošināšanai, kas ļauj veikt izziņošanu. Turklāt spriedumā SGAE, kas attiecās uz viesnīcas istabās uzstādītiem televizoriem, Tiesa jau ir skaidri nošķīrusi pašu šādu televizoru uzstādīšanu un signāla pārraidīšanu ar šo aparātu starpniecību (19).

24.      Tiesa uzskata, ka, konstatējot izziņošanas neesamību, turklāt kļūst lieki analizēt jaunas sabiedrības iespējamo pastāvēšanu (20).

25.      Tātad pilnīgā saskaņā ar judikatūru, kuru minēju iepriekš, varētu uzskatīt, – tas, ka dzīvokļu īres nama apsaimniekotājs šajos dzīvokļos uzstāda televizorus, kas aprīkoti ar istabas antenām, kuras ļauj uztvert televīzijas pārraides bez papildu iejaukšanās no šī apsaimniekotāja puses, līdzinās vienkāršai ierīču nodrošināšanai un tādējādi nav nedz izziņošana, nedz tātad izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

26.      Vēlos uzsvērt, ka šāds risinājums, manuprāt, būtu pilnībā attaisnojams. Pirmām kārtām, tas saskanētu ar atbilstošo Tiesas nolēmumu formālo loģiku. Konkrēti, situācija šajā lietā ir ļoti līdzīga ar radiouztvērējiem aprīkotu transportlīdzekļu nomas – kas aplūkota lietā, kurā pieņemts spriedums Stim un SAMI, – situācijai. Abos gadījumos lietotājs īrē telpu, – no kurām viena ir paredzēta, lai tajā uzturētos, bet otra – lai pārvietotos –, kas aprīkota ar ierīcēm, kuras bez papildu iejaukšanās ļauj uztvert attiecīgi televīzijas vai radio virszemes apraidi. Tādējādi šo divu situāciju līdzīga kvalifikācija no Direktīvas 2001/29 3. pantā reglamentēto tiesību uz izziņošanu sabiedrībai viedokļa šķiet dabiska.

27.      Otrām kārtām, ir jāievēro, ka tiesības uz izziņošanu sabiedrībai ir ļoti atkarīgas no tehnoloģijas, kas tiek izmantota, lai veiktu ar to saistītās darbības, ko veido aizsargātu tiesību objektu izziņošana personām, kuras nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana (21). Tātad nav pārsteidzoši tas, ka juridiskā kvalifikācija šajā jomā ir balstīta uz izmantotās tehnoloģijas kritēriju, aizvirzot otrā plānā citus apsvērumus, piemēram, darba galalietotāja perspektīvu (22). Šajā lietā tas būtu risinājums, kas balstīts uz papildu iejaukšanās neesamību, ko veido televīzijas signāla retranslācija uz īres dzīvokļiem.

28.      Turklāt šķiet, ka tieši šādu risinājumu ir sniegusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) šo secinājumu 6. punktā minētajā spriedumā Königshof. Šādu risinājumu savos apsvērumos ir atbalstījusi arī Austrijas valdība un Komisija.

29.      Tomēr man jāatzīst, ka šis risinājums man šķiet nepārliecinošs attiecībā uz sasniegto rezultātu. Proti, situācijās, kad var paredzēt sabiedrības esamību, konkrēti, dzīvokļu īstermiņa īres gadījumā (23), pastāv acīmredzama atšķirība attieksmē, no vienas puses, pret īres dzīvokļiem, kuri aprīkoti ar televizoriem, kas aprīkoti ar istabas antenām, un, no otras puses, pret viesnīcas istabām, kuras aprīkotas ar televizoriem, kas ir savienoti ar centrālo antenu – šo gadījumu Tiesa analizēja spriedumā SGAE. Turklāt šajā lietā sniegto risinājumu vajadzības gadījumā varēs viegli pārnest uz situāciju, kad viesnīcas istabas ir aprīkotas ar televizoriem, kas aprīkoti ar istabas antenām. Šīs atšķirīgās attieksmes pamatojums, proti, tas, ka vienā no abiem minētajiem gadījumiem attiecīgajam lietotājam nav veikta izziņošana, kas izpaustos kā aizsargātā satura pārraidīšana vai retranslācija šaurā nozīmē, manuprāt, ir grūti savienojams ar materiālo loģiku, kas ir Tiesas spriedumā SGAE izklāstītās interpretācijas pamatā. Arī tehnoloģiskā atšķirība starp centrālo antenu un istabas antenām man nešķiet pietiekami būtiska, lai attaisnotu atšķirīgu attieksmi no autortiesību viedokļa.

30.      Tādēļ ierosinu analizēt šo lietu, ņemot vērā minēto spriedumu, lai nonāktu pie risinājuma, kurš ļautu nodrošināt saskaņotību ar to, neapšaubot Tiesas judikatūru par nošķīrumu starp izziņošanu sabiedrībai un tādu ierīču nodrošināšanu, kas ļauj veikt šādu izziņošanu.

 Analīze, ņemot vērā spriedumu SGAE

31.      Atgādinu, ka Tiesa spriedumā SGAE nosprieda, ka “viesnīcas nodrošinātā signāla pārraidīšana ar televizoru starpniecību klientiem, kas ir apmetušies šajā viesnīcā [šīs viesnīcas istabās], neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes ir izziņošana sabiedrībai [Direktīvas 2001/29] 3. panta 1. punkta nozīmē” (24).

32.      Tiesa minētajā spriedumā patiešām precizēja, ka vienkārša televizoru uzstādīšana viesnīcas istabās pati par sevi nav izziņošana sabiedrībai (25). Tomēr tā piebilda, ka, ja šī uzstādīšana var radīt iespēju sabiedrībai piekļūt ēterā pārraidītiem darbiem, jo ar viesnīcas istabās uzstādītiem aparātiem nodrošina signālu saviem klientiem, tad jautājums ir par izziņošanu sabiedrībai (26).

33.      Tāpat ir taisnība, ka lietā, kurā pieņemts spriedums SGAE, jautājums bija par televīzijas signālu, kas sākotnēji tika uztverts viesnīcā un pēc tam pa kabeli pārraidīts uz viesnīcas istabām (27), un tātad tā bija retranslācija šaurā nozīmē. Tomēr Tiesai nešķiet, ka šī retranslācija būtu bijusi izšķirošais faktors, lai konstatētu, ka ir notikusi izziņošana sabiedrībai.

34.      Lai nonāktu pie risinājuma, kas sniegts spriedumā SGAE, Tiesa pauda uzskatu, ka viesnīcas klienti ir jauna sabiedrība, kura ir nošķirta no tās sabiedrības, ko autortiesību īpašnieki ņēma vērā, atļaudami darbu sākotnējo izziņošanu, šajā gadījumā – televīzijas pārraidi. Pēc Tiesas uzskatiem, pēdējā minētā sabiedrība ir tikai televizoru īpašnieki, kas savā privātajā vai ģimenes lokā uztver šos raidījumus. Savukārt personas, kuras, pat atrazdamās raidījuma uztveršanas zonā, bez trešās personas iejaukšanās nevarētu saņemt šo raidījumu, nav daļa no šīs sākotnējās sabiedrības. Tādējādi, tiklīdz šīm personām tiek nodrošināta piekļuve attiecīgajam raidījumam, ir jāuzskata, ka šīs personas veido jaunu sabiedrību, tātad darbība, ar kuru tās saņem šo piekļuvi, ir izziņošana sabiedrībai, kas ir nošķirta no sākotnējās izziņošanas. Šajā lietā tieši viesnīca bija tā, kas, uzstādot viesnīcas istabās televizorus, kuri ļauj uztvert raidījumus, pilnībā apzinādamās savas rīcības sekas, iejaucās, lai sniegtu saviem klientiem piekļuvi aizsargātiem darbiem (28).

35.      Citiem vārdiem sakot, viesnīcas klienti, kas saskaņā ar definīciju atrodas ārpus savas dzīvesvietas, parasti nevarētu saņemt televīzijas pārraides vietā, kur atrodas šī iestāde, ja vien viņi neņemtu līdzi paši savus televizorus, kuri aprīkoti ar antenu, – kas būtu ļoti problemātiski. Tādējādi, uzstādot istabās ar antenu savienotus televizorus, attiecīgā iestāde veic būtisku darbību, lai nodrošinātu viņiem piekļuvi šim raidījumam. Tomēr, ciktāl viesnīcas klienti veido sabiedrību (29), šī sabiedrība ir kvalificējama kā jauna un attiecīgā darbība kopumā – kā izziņošana sabiedrībai. Tas ir Tiesas argumentācijas kodols spriedumā SGAE.

36.      Šo argumentāciju pārnesot uz šajā lietā aplūkojamo situāciju, var viegli nonākt pie tāda paša rezultāta. Proti, pirmām, kārtām, īstermiņa īres dzīvokļu īrnieki ir tādi paši sabiedrības locekļi kā viesnīcas klienti. Otrām kārtām, viņi arī atrodas prom no savas dzīvesvietas, tādējādi viņi bez trešās personas iejaukšanās nevar saņemt televīzijas pārraides. Šāda iejaukšanās, kas izpaužas kā tādu televizoru uzstādīšana dzīvokļos, kas ļauj uztvert šīs pārraides, tātad, trešām kārtām, ir uzskatāma par aizsargāto darbu pieejamības nodrošināšanu jaunai sabiedrībai un kvalificējama kā izziņošana sabiedrībai.

37.      Protams, tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, dzīvokļu mājas apsaimniekotāja iejaukšanās nenotiek faktiskas pārraidīšanas vai retranslācijas veidā. Tādējādi, kā es jau vērsu uzmanību iepriekš (30), varēja secināt, ka izziņošana nav notikusi. Tomēr vienmēr pastāv attiecīgā lietotāja apzināta iejaukšanās ar mērķi nodrošinātu aizsargāto darbu pieejamību jaunai sabiedrībai (31).

38.      Tātad mēs zināmā mērā saskaramies ar dilemmu starp, no vienas puses, argumentācijas saskaņotību, saskaņā ar kuru, ja netiek veikta aizsargāto darbu pārraidīšana, tad nav izziņošanas, un, no otras puses, rezultāta saskaņotību, saskaņā ar kuru jebkura lietotāja iejaukšanās, kurš, pilnībā apzinoties apstākļus, piekļuvi šādiem darbiem dod jaunai sabiedrībai, kura bez šīs iejaukšanās nevarētu tos saņemt, ir jākvalificē kā izziņošana sabiedrībai.

39.      Likuma interpretācijā un piemērošanā, protams, ļoti svarīga ir argumentācija. Saskaņota un pārliecinoša argumentācija pamato izvēlēto tiesību normu interpretāciju un sniegto lietas risinājumu gan attiecīgo lietas dalībnieku, gan plašas sabiedrības skatījumā (32). Tomēr pārmērīgi formāla argumentācija var novest pie rezultāta, kas, protams, varētu būt saskanīgs pēc izmantotās loģikas, taču netaisnīgs vai gluži vienkārši kļūdains pēc būtības. Tādēļ šādā situācijā, manuprāt, ir vēlams nevis dot priekšroku rezultātam, kas izrietētu no zināmas formālas argumentācijas – pat ja tā jau ir pieņemta iepriekš – piemērošanas, bet gan dot priekšroku rezultātam, kas vislabāk atspoguļo interpretējamās normas patiesos pamatus un mērķus neatkarīgi no tā, vai šīs normas izcelsme ir likumdošanā vai judikatūrā.

40.      Patiešām, pamatlietā aplūkotajā situācijā dzīvokļu mājas apsaimniekotājs neveic televīzijas signālu pārraidīšanu uz šiem dzīvokļiem, jo katrs dzīvoklis ir aprīkots ar “autonomu” ierīci, kas ļauj uztvert šo signālu. Tomēr apsaimniekotāja darbība neaprobežojas tikai ar to, ka viņš nodrošina īrniekiem televizoru un istabas antenu, ko viņi var izmantot jebkādā veidā. Aprīkojot dzīvokļus ar televizoriem, kas aprīkoti ar istabas antenām, kuras ir noregulētas tā, lai ļautu uztvert televīzijas virszemes apraides signālu, kas ir pieejams uztveršanas zonā, kurā atrodas tā nams, apsaimniekotājs ļauj īrniekiem īrētajos dzīvokļos un īres periodā saņemt noteiktas televīzijas pārraides.

41.      No šāda viedokļa raugoties, pamatlietā aplūkotā situācija ir ļoti līdzīga situācijai, kas tika aplūkota lietā, kurā pieņemts spriedums SGAE. Ņemot vērā pamatojumu, uz kuru balstīts risinājums, kuru Tiesa sniegusi minētajā spriedumā, man nešķiet, ka šajā lietā tādas tehniska rakstura atšķirības kā izmantoto antenu skaits (viena centrālā antena vai vairākas istabas antenas) vai kabeļa garums starp antenu un televizoru (33) var pamatot radikāli pretēju risinājumu.

42.      Tādēļ, manuprāt, ir pieļaujams uzskatīt, ka, izīrējamos dzīvokļos uzstādot televizorus ar istabas antenām, dzīvokļu mājas apsaimniekotājs, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, veic “izziņošanu”, ko veido tas, ka īrniekiem tiek nodrošināta piekļuve aizsargātiem darbiem, kas ietverti televīzijas pārraidēs, kuras ir iespējams uztvert šajos dzīvokļos, izmantojot šos televizorus, tādā veidā, kas būtībā ir identisks situācijai viesnīcas istabās, kurās ir televizori, kas savienoti ar centrālo antenu.

 Par attiecībām ar esošo judikatūru

43.      Šis risinājums pilnībā atbilst Tiesas judikatūrai par tiesībām uz izziņošanu sabiedrībai. Proti, pirmām kārtām, Tiesa ir plaši interpretējusi jēdzienu “izziņošana”, dažkārt šajā jēdzienā iekļaujot darbības, kas vārda tiešā nozīmē nav aizsargātu darbu pārraidīšana.

44.      Tādējādi, kā pareizi norāda GEMA, spriedumā Phonographic Performance (Ireland) (34) Tiesa kā izziņošanu sabiedrībai kvalificēja skaņu ierakstu, tostarp fiziskā formā, un to atskaņošanai nepieciešamo iekārtu padarīšanu pieejamu viesnīcas klientiem, neraugoties uz to, ka šī darbība neietvēra nekādu pārraidīšanu un drīzāk bija līdzīga fonogrammu un atbilstošu tehnisko iekārtu nomai. Lai nonāktu pie šī rezultāta, Tiesa balstījās uz to, ka attiecīgais lietotājs saviem klientiem nodrošina divus elementus, kuri nepieciešami, lai tie varētu izmantot aizsargātos darbus (35), kas atgādina televizora, kurš aprīkots ar istabas antenu, kura ļauj uztvert un skatīties televīzijas pārraides, uzstādīšanu.

45.      Turklāt spriedumā Airfield un Canal Digitaal (36) Tiesa pauda uzskatu, ka, lai gan televīzijas programmu pārraidīšana caur satelītu ir uzskatāma par tādu vienotu un nedalāmu izziņošanu sabiedrībai, kas attiecināma uz raidorganizāciju, kuras kontrolē un atbildībā programmas nesēji signāli tiek ievadīti apraides ķēdē, kas nonāk satelītā (37), satelītprogrammu paketes piegādātājs var padarīt šīs programmas pieejamas jaunai sabiedrībai, tādējādi veicot nošķirtu darbību, uz kuru attiecas tiesības uz izziņošanu sabiedrībai (38). Tātad var pastāvēt izziņošanas darbība bez aizsargāto darbu retranslācijas, kas ir nošķirta no sākotnējās pārraidīšanas. Šis risinājums nesen tika apstiprināts spriedumā AKM (Satelītprogrammu pakešu piegāde Austrijā) (39).

46.      Visbeidzot, dažos gadījumos Tiesa ir konstatējusi, ka pastāv izziņošana situācijās, kad attiecīgais lietotājs tieši nodrošina, ka uz vietas esošā sabiedrība saņem aizsargātos darbus (40). Tādējādi, lai nodrošinātu autortiesību īpašniekiem augstu aizsardzības līmeni, kā noteikts Direktīvas 2001/29 9. apsvērumā, Tiesa jēdzienu “izziņošana” interpretē tādā veidā, kas pārsniedz šauro “visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana” apjomu, šajā jēdzienā ietverot jebkuru darbību, ar kuru lietotājs apzināti iejaucas, lai jaunai sabiedrībai dotu piekļuvi aizsargātam darbam (41).

47.      Otrām kārtām, ar manis ierosināto risinājumu netiek apstrīdēta [Tiesas judikatūra], un tas nav pretrunā Tiesas judikatūrai attiecībā uz nošķīrumu starp izziņošanu sabiedrībai un vienkāršu tādu ierīču nodrošināšanu, kuras ļauj veikt šādu izziņošanu.

48.      It īpaši, šis risinājums nav pretrunā risinājumam, pie kura Tiesa ir nonākusi spriedumā Stim un SAMI. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka ar radiouztvērējiem aprīkotu automašīnu noma nav izziņošana sabiedrībai. Tā pieņēma šādu risinājumu, pamatojoties uz to, ka uzņēmējsabiedrības, kas iznomā šādus transportlīdzekļus, veic nevis izziņošanas darbību, bet gan vienkārši nodrošina ierīces, kuras ļauj veikt izziņošanu (42).

49.      Kā jau es norādīju (43), situācija lietā, kurā ir pieņemts spriedums Stim un SAMI, un pamatlietā aplūkotā situācija pirmajā acu uzmetienā var šķist līdzīgas, kas varētu pamatot to identisku juridisko kvalifikāciju. Tomēr es domāju, ka šīs divas situācijas ir nošķiramas pēc elementa, kas ir būtisks, lai darbību varētu kvalificēt kā izziņošanu sabiedrībai, proti, attiecīgā lietotāja apzināta un nenovēršama iejaukšanās, kāda pastāv šajā lietā un kādas nav lietā, kurā pieņemts spriedums Stim un SAMI.

50.      Proti, kā es konstatēju (44), pats pēc savas ierosmes un pilnīgi neatkarīgi no šo dzīvokļu būvniecības uzstādīdams dzīvokļos televizorus, kas aprīkoti ar istabas antenām, dzīvokļu mājas apsaimniekotājs veic apzinātu iejaukšanos, lai dotu saviem klientiem piekļuvi televīzijas pārraidēm, un šī iejaukšanās var tikt uzskatīta par izziņošanu Tiesas judikatūras par tiesībām uz izziņošanu sabiedrībai nozīmē.

51.      Savukārt automašīnu nomas uzņēmums neveic nekādas šāda veida iejaukšanās. Jau daudzus gadus (45) radiouztvērēji parasti ir [ietverti] automašīnu standarta aprīkojumā un ir iekļauti šo transportlīdzekļu vadības sistēmās, tādējādi minēto transportlīdzekļu nomas uzņēmējsabiedrības nekādi neietekmē radiouztvērēju esamību salonā. Tātad šie uzņēmumi neveic nekādas papildu darbības, lai dotu saviem klientiem piekļuvi radio pārraidēm, un tiem nav nekādas nenovēršamas lomas saistībā ar šo piekļuvi. Tādēļ to rīcību var analizēt kā vienkāršu ierīču nodrošināšanu, jo šīs ierīces jau ir automašīnās kopš to ražošanas brīža. Tādējādi tiek uzskatīts, ka autortiesību īpašnieki, kas ir devuši atļauju darbu pārraidīšanai, ir ņēmuši vērā arī sabiedrību, kura saņem šos darbus ar radiouztvērēju palīdzību, kas ir uzstādīti automašīnu salonā, tostarp nomas transportlīdzekļu salonā (46).

52.      Patiešām, savos secinājumos lietā Stim un SAMI (47) es neuzskatīju šo elementu par izšķirošu, jo, ņemot vērā to, ka automašīnu nomas uzņēmumi neiejaucās darbu izziņošanā pa radio, radās vienīgi jautājums par to, kas nodrošina fizisko ierīces piegādi, – jautājums, kas autortiesībās nav svarīgs. Savukārt šis elements ir svarīgs šajā lietā, jo tas ļauj pierādīt būtisko atšķirību, kāda pastāv starp abām aplūkotajām situācijām. Turklāt spriedumā Stim un SAMI Tiesa konkrēti neizskatīja šo jautājumu, vispārīgi nospriezdama, ka apraides uztveršana, izmantojot automašīnās ierīkotos radiouztvērējus, notiek “bez uzņēmuma [bez nomas uzņēmējsabiedrības] papildu iejaukšanās” (48).

53.      Tā kā šādu transportlīdzekļu nomas uzņēmējsabiedrības nekādi neietekmē radiouztvērēju uzstādīšanu automašīnu salonā, tās arī nedarbojas peļņas gūšanas nolūkā, atšķirībā no dzīvokļu īres nama apsaimniekotāja, kurš šajā namā uzstāda televizorus (49). Lai gan pats lietotāja iejaukšanās peļņas gūšanas raksturs nav izšķirošais izziņošanas esamībai, tas var norādīt uz šīs iejaukšanās apzināto raksturu.

54.      Turklāt risinājums, kādu ierosinu sniegt šajā lietā, nav pretrunā Tiesas konstatējumiem, ka skaļruņu sistēmas uzstādīšana sabiedriskajos transportlīdzekļos nav uzskatāma par izziņošanu autortiesību izpratnē (50). Proti, situācijā, kāda ir lietās, kurās pieņemts spriedums Blue Air Aviation, pārvadātājs nenodrošina pasažieriem skaļruņu sistēmu, bet pats pārvalda tā lietošanu un aizsargāto darbu iespējamo pārraidīšanu, izmantojot šo sistēmu – pārraidīšanu, kas tikai tad, ja tā notiks, tiks kvalificēta kā izziņošana sabiedrībai (51). Savukārt izskatāmajā pamatlietā aprīkojums, kas ļauj saņemt aizsargāto darbu pārraidīšanu, proti, televizors, kas aprīkots ar antenu, tiek padarīts pieejams sabiedrības locekļiem, kuri tad brīvi izlemj saņemt šo pārraidi. Tātad tieši šī pieejamības nodrošināšana pati ir uzskatāma par izziņošanu.

55.      Visbeidzot, trešām kārtām, manis ierosinātais risinājums atbilst Tiesas judikatūrai, jo tajā ir uzsvērta tehnoloģiskā neitralitāte, kurai ir jābūt raksturīgai Savienības tiesību normu autortiesību jomā interpretācijai. Uz šo neitralitāti jau tika norādīts spriedumā SGAE, kad Tiesa nolēma, ka televīzijas signāla pārraidīšana, izmantojot viesnīcas istabās uzstādītos televizorus, ir izziņošana sabiedrībai, “neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes” (52). Tehnoloģiskās neitralitātes principu Tiesa pēc tam ir minējusi vairākkārt (53).

56.      Ja izšķirošais elements pamatlietā ir lietotāja apzināta iejaukšanās, lai dotu saviem klientiem piekļuvi televīzijas pārraidēm, tad atbilstoši tehnoloģiskās neitralitātes principam nevajadzētu būt svarīgi tam, vai šī piekļuve viņiem tiek nodrošināta, izmantojot centrālo antenu vai vairākas istabas antenas (54).

57.      Tādējādi fakts, ka dzīvokļu mājas apsaimniekotājs nodrošina īrniekiem piekļuvi televīzijas pārraidēm, izmantojot šajos dzīvokļos uzstādītos televizorus, kas aprīkoti ar istabas antenām, ir jāuzskata par šajās pārraidēs ietverto aizsargāto darbu izziņošanas darbību. Ir jāpārbauda arī tas, vai un – attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem šī izziņošana ir paredzēta jaunai sabiedrībai, kā prasīts Tiesas judikatūrā šajā jomā.

 Par jaunas sabiedrības esamību

58.      Atgādinājumam spriedumā SGAE Tiesa ir secinājusi, ka pastāv sabiedrība, kas sastāv no secīgajiem viesnīcas klientiem, aplūkojot tos kopumā (55). Turklāt tiek uzskatīts, ka šie klienti nevar uztvert televīzijā pārraidītos darbus bez viesnīcas iejaukšanās, kura dod viņiem piekļuvi šiem darbiem. Tātad viņi veido jaunu sabiedrību (56), – kas pamato to, ka ir prasīts saņemt papildu atļauju no autortiesību īpašniekiem, lai šādā veidā [šos darbus] izziņotu sabiedrībai (57).

59.      Tādu pašu argumentāciju var piemērot attiecībā uz dzīvokļu mājas apsaimniekotāju, kurš nodrošina šo dzīvokļu īrniekiem piekļuvi televīzijas pārraidēm, ja šie īrnieki dzīvo šajos dzīvokļus salīdzinoši īsu laikposmu un ātri nomainās, tāpat kā viesnīcas klienti. Tātad šādus īrniekus var uzskatīt par personām, kuras, lai gan atrodas televīzijas pārraides uztveršanas zonā, nevarētu saņemt šo pārraidi bez dzīvokļu mājas apsaimniekotāja iejaukšanās, kurš nodrošina viņiem piekļuvi, uzstādīdams šajos dzīvokļos televizorus, kas aprīkoti ar istabas antenām. Praksē attiecīgie uzņēmumi tostarp būtu “dzīvokļu viesnīcas” vai “tūristu mītnes”.

60.      Savukārt īrnieki, kas īrētajos dzīvokļos reģistrē savu galveno vai pat otro dzīvesvietu (58), ir jāuzskata par “signāla uztvērēju īpašniekiem” sprieduma SGAE 41. punkta nozīmē un tātad par sabiedrības locekļiem, kurus autortiesību īpašnieki ņēma vērā, kad tie deva atļauju sākotnējai izziņošanai (šajā gadījumā – televīzijas virszemes apraidei). Tādēļ šīs personas aizsargātos darbus izmanto savā privātajā vai ģimenes lokā, un nav nozīmes tam, ka signāla uztvērēju tām ir piegādājis dzīvokļa īpašnieks vai apsaimniekotājs saistībā ar dzīvokļa izīrēšanu. Šāda nodrošināšana ir jākvalificē kā vienkārša ierīču nodrošināšana, un ar to netiek piešķirta papildu atļauja.

61.      Tādējādi, lai konstatētu jaunas sabiedrības esamību, tiesai, kas izskata lietu, būs jāsniedz faktiskie konstatējumi par attiecīgās nomas būtību. Šajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu par to nav sniegti nekādi precizējumi.

 Atbilde uz prejudiciālo jautājumu

62.      Rezumējot, lai gan es atzīstu, ka pamatlietā risinājums, ar kuru tiktu secināts, ka nav notikusi izziņošana sabiedrībai, jo nav notikusi aizsargāto darbu pārraidīšana stricto sensu, būtu attaisnojams, pamatojoties uz tīri tehnisku pieeju, tomēr šāds risinājums man nešķiet apmierinošs, ņemot vērā apsvērumus pēc būtības, kas ir atbilstošās Tiesas judikatūras pamatā. Proti, saskaņā ar šīs judikatūras loģiku, manuprāt, attiecīgā darbība ir jāanalizē kā attiecīgā lietotāja apzināta iejaukšanās ar mērķi nodrošināt piekļuvi aizsargātiem darbiem personām, kuras bez šīs iejaukšanās nevarētu tos izmantot, – un tātad kā izziņošana. Šī darbība ir izziņošana sabiedrībai, jo attiecīgās personas veido jaunu sabiedrību.

63.      Tātad es ierosinu nospriest, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja vien īrnieki šajos dzīvokļos nav reģistrējuši savu galveno vai otro dzīvesvietu, uz televizoru, kas aprīkoti ar istabas antenām, kuras var uztvert televīzijas pārraides, uzstādīšanu, ko šajos dzīvokļos veic dzīvokļu īres nama apsaimniekotājs, attiecas šajā tiesību normā paredzētās autoru ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu.

 Secinājumi

64.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu uz Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

ja vien īrnieki šajos dzīvokļos nav reģistrējuši savu galveno vai otro dzīvesvietu, uz televizoru, kas aprīkoti ar istabas antenām, kuras var uztvert televīzijas pārraides, uzstādīšanu, ko šajos dzīvokļos veic dzīvokļu īres nama apsaimniekotājs, attiecas šajā tiesību normā paredzētās autoru ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Skat. it īpaši spriedumus, 2020. gada 2. aprīlis, Stim un SAMI (C‑753/18, turpmāk tekstā – “spriedums Stim un SAMI”, EU:C:2020:268); 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503) un 2023. gada 20. aprīlis, Blue Air Aviation (C‑775/21 un C‑826/21, turpmāk tekstā – “spriedums Blue Air Aviation”, EU:C:2023:307).

3      OV 2001, L 167, 10. lpp.

4      BGBl. 1965 I, 1273. lpp.

5      2015. gada 17. decembra spriedums (I ZR 21/14) (BGH GRUR 2016, 697. lpp.).

6      Kā jaunāko skat. spriedumu Blue Air Aviation (47. punkts).

7      Šajā nozīmē skat. spriedumu Blue Air Aviation (66. un 67. punkts).

8      Padomes Lēmums (2000. gada 16. marts) par WIPO Līguma par autortiesībām un WIPO Līguma par izpildījumu un fonogrammām apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā (OV 2000, L 89, 6. lpp.).

9      Spriedums Stim un SAMI (rezolutīvā daļa).

10      Skat. it īpaši spriedumu Stim un SAMI (32. punkts).

11      Kā jaunāko skat. spriedumu Blue Air Aviation (52.‑54. punkts).

12      Skat. neseno spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 70. punkts).

13      Spriedums, 2006. gada 7. decembris, SGAE (C‑306/05, turpmāk tekstā – “spriedums SGAE”, EU:C:2006:764, rezolutīvās daļas 1. punkts). Šis risinājums tika apstiprināts rīkojumā, 2010. gada 18. marts, Organismos Sillogikis Diacheirisis Dimiourgon Theatrikon kai Optikoakoustikon Ergon (C‑136/09, nav publicēts, EU:C:2010:151).

14      Konkrētus piemērus par dažādiem izziņošanas veidiem skatīt manos secinājumos lietā Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:4, 33.‑37. punkts).

15      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 79. punkts), un spriedumu Blue Air Aviation (68. punkts).

16      Spriedums Stim un SAMI, it īpaši 4. un 35. punkts.

17      Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 81.‑86. punkts).

18      Spriedums Blue Air Aviation (69. un 71. punkts).

19      Spriedums SGAE (45. un 46. punkts).

20      Spriedums Stim un SAMI (it īpaši 38. punkts) un spriedums Blue Air Aviation (72. punkts).

21      Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 23. apsvērumā sniegto definīciju.

22      Piemēram, aizsargāta darba iekļaušana interneta mājas lapā var būt vai nebūt šī darba izziņošana sabiedrībai atkarībā no izmantotās metodes – tieša ievietošana vai “dziļā saite” uz citu interneta vietni – pat tad, ja rezultāts no šīs interneta mājas lapas lietotāja viedokļa ir tāds pats, skat. spriedumus, 2018. gada 7. augusts, Renckhoff (C‑161/17, EU:C:2018:634), un 2021. gada 9. marts, VG Bild‑Kunst (C‑392/19, EU:C:2021:181).

23      Par problēmu attiecībā uz sabiedrības esamību skat. šo secinājumu 58.‑61. punktu.

24      Spriedums SGAE (rezolutīvās daļas 1. punkts).

25      Spriedums SGAE (45. punkts un 46. punkta sākuma daļa).

26      Spriedums SGAE (46. punkta beigu daļa).

27      Skat. sprieduma SGAE 23. punktā ietverto prejudiciālo jautājumu formulējumu.

28      Šajā nozīmē skat. spriedumu SGAE (40.‑42. punkts).

29      To Tiesa ir konstatējusi sprieduma SGAE 38. un 39. punktā.

30      Skat. šo secinājumu 25. punktu.

31      Šis paradokss jau tika norādīts saistībā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) spriedumu Königshof, kas minēts šo secinājumu 6. punktā. Skat. Lucas‑Schloetter, A., “L'harmonisation européenne du droit d'auteur. L’exemple du droit de communication au public. La réception de la jurisprudence de la CJUE en Allemagne”, no: Favreau, A. (red.), La propriété intellectuelle en dehors de ses frontières, Brisele, Larcier, 2019, 45. lpp.

32      Šoreiz “sabiedriskās domas” nozīmē.

33      Proti, istabas antenai arī ir jābūt savienotai ar televizoru ar kabeli.

34      Spriedums, 2012. gada 15. marts (C‑162/10, EU:C:2012:141, rezolutīvās daļas 3. punkts).

35      Spriedums, 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland) (C‑162/10, EU:C:2012:141, 67. punkts).

36      Spriedums, 2011. gada 13. oktobris (C‑431/09 un C‑432/09, EU:C:2011:648).

37      Spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Airfield un Canal Digitaal (C‑431/09 un C‑432/09, EU:C:2011:648, 69. un 75. punkts).

38      Skat. pēc būtības spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Airfield un Canal Digitaal (C‑431/09 un C‑432/09, EU:C:2011:648, 82. un 83. punkts un rezolutīvā daļa).

39      Spriedums, 2023. gada 25. maijs (C‑290/21, EU:C:2023:424, 29. punkts).

40      Skat. it īpaši spriedumus, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u. c. (C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631); 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland) (C‑162/10, EU:C:2012:141); 2016. gada 31. maijs, Reha Training (C‑117/15, EU:C:2016:379), un spriedumu Blue Air Aviation.

41      Šajā nozīmē skat. neseno spriedumu Blue Air Aviation (53. punkts).

42      Spriedums Stim un SAMI (33.‑36. punkts).

43      Skat. šo secinājumu 26. punktu.

44      Skat. šo secinājumu 42. punktu.

45      Katrā ziņā noteikti kopš Direktīvas 2001/29 stāšanās spēkā.

46      Šajā nozīmē skat. Mouron, Ph., “Autoradios et droit de communication au public”, Revue Lamy droit de l'immatériel : informatique, médias, communication, Nr. 170, 2020, 24. lpp.

47      C‑753/ 18, EU:C:2020:4 (42. punkts).

48      Spriedums Stim un SAMI (34. punkts).

49      Šajā nozīmē skat. spriedumu SGAE (44. punkts).

50      Spriedums Blue Air Aviation (rezolutīvās daļas 2. punkts).

51      Spriedums Blue Air Aviation (rezolutīvās daļas 1. punkts).

52      Spriedums SGAE (rezolutīvās daļas 1. punkts).

53      Kā jaunāko skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, Ocilion IPTV Technologies (C‑426/21, EU:C:2023:564, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 18. marts, Organismos Sillogikis Diacheirisis Dimiourgon Theatrikon kai Optikoakoustikon Ergon (C‑136/09, nav publicēts, EU:C:2010:151, 41. punkts).

55      Spriedums SGAE (38. punkts).

56      Spriedums SGAE (42. punkts).

57      Spriedums SGAE (41. punkts).

58      Tas ir, ja īrei ir ekskluzīvs un ilgstošs raksturs, pat ja faktiski īrnieks dzīvoklī mitinās tikai pārejoši un uz laiku.