Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 11. jūlijā (1)

Lieta C‑121/23 P

Swissgrid AG

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Elektroenerģijas iekšējais tirgus – Regula (ES) 2017/2195 – 1. panta 6. un 7. punkts – Elektroenerģijas pārvades sistēmas operatori (PSO) – Dalība Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem – Eiropas platforma TERRE – Eiropas Komisijas vēstule, ar kuru ir atteikta elektroenerģijas PSO, kas darbojas Šveicē, dalība un pieprasīta to izslēgšana – Atcelšanas prasība – LESD 263. pants – Pārsūdzams tiesību akts – Tiešs skārums – Rīcības brīvība – Individuālu tiesību uz atļauju neesamība – Tiesības uz rūpīgu un objektīvu lietas materiālu izskatīšanu un motivētas nostājas paušanu – Tiesības tikt uzklausītam – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesības efektīvi celt prasību tiesā

I.      Ievads

1.        Šī lieta sniegs Tiesai iespēju precizēt jēdziena “pārsūdzams tiesību akts” vai “apstrīdams tiesību akts” aprises un attiecīgā gadījumā tā saikni ar jēdzienu “tiešs skārums” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

2.        Šī lieta attiecas uz situāciju, kurā Savienības tiesiskajā regulējumā, pamatojoties uz kuru tika pieņemts apstrīdētais akts, proti, Regulā (ES) 2017/2195 (2), tā autoram, proti, Eiropas Komisijai, ir paredzēta plaša novērtējuma brīvība un pat rīcības brīvība attiecībā uz atļaujas pieņemšanu. Tādējādi, tā kā Komisijai šajā nolūkā nav saistošās kompetences, attiecīgie uzņēmēji nevar atsaukties uz individuālām tiesībām saņemt šādu atļauju. Vai šādā situācijā ir pamatoti uzskatīt, ka tiesību aktu, ar ko šī atļauja atteikta, šādi uzņēmēji nevar apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka šis tiesību akts nav paredzēts “tādu saistošu juridisku seku radīšanai, kuras var ietekmēt [to] intereses, būtiski mainot [to] tiesisko statusu [tiesisko stāvokli]” (3), vai, citiem vārdiem sakot, ka šis tiesību akts nav juridiski saistošs un tādējādi šim tiesību aktam nav nelabvēlīgas ietekmes uz tiem?

3.        Tieši šādu pieeju Eiropas Savienības Vispārējā tiesa izmantoja 2022. gada 21. decembra rīkojumā Swissgrid/Komisija (T‑127/21, nav publicēts, turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”, EU:T:2022:868), kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja Swissgrid AG apstrīd šajā apelācijā. Ar šo rīkojumu Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atcelt lēmumu, kas esot ietverts Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta (turpmāk tekstā – “Enerģētikas ģenerāldirektorāts”) direktores parakstītā vēstulē (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”). Šajā vēstulē direktore saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu bija atteikusies atļaut Šveicei, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējai, piedalīties Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem, tostarp platformā Trans European Replacement Reserves Exchange (Eiropas platforma pārrobežu apmaiņai ar aizvietošanas rezervēm, turpmāk tekstā – “platforma TERRE”).

4.        Tomēr, kā iztirzāsim šajos secinājumos, mūsuprāt, saistītās kompetences neesamības pielīdzināšana apstrīdama tiesību akta neesamībai ir līdzvērtīga taisnīguma liegšanai. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka šajā lietā ar apstrīdēto vēstuli ir atbildēts uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegto atļaujas pieteikumu pēc tam, kad gan elektroenerģijas pārvades sistēmas operatori (turpmāk tekstā – “PSO”), kas piedalās platformā TERRE, gan Energoregulatoru sadarbības aģentūra (turpmāk tekstā – “ACER”) ir pieņēmusi labvēlīgus atzinumus. Nedz pati Komisijas rīcības brīvības esamība, nedz arī pati individuālu tiesību panākt noteiktu rīcību no tās puses neesamība nevar izslēgt tās tiesību aktus no Savienības tiesas veiktās likumības pārbaudes atbilstoši LESD 263. pantam. Gluži pretēji, šai tiesai ir jāspēj pārbaudīt, vai, pieņemot apstrīdētajā vēstulē pausto nostāju, Komisija ir rīkojusies tai ar attiecīgo tiesisko regulējumu piešķirtās rīcības brīvības robežās un tādējādi ir bijusi tiesīga īstenot šo rīcības brīvību tā, kā izklāstīts šajā vēstulē.

II.    Atbilstošās tiesību normas: Regula 2017/2195

5.        Regulas 2017/2195 1. pantā “Priekšmets un piemērošanas joma”, konkrēti, ir noteikts:

“1.      Ar šo regulu nosaka detalizētas elektroenerģijas balansēšanas [līdzsvarošanas] vadlīnijas, tostarp nosaka kopīgus iepirkuma un norēķinu principus frekvences noturēšanas rezervēm, frekvences atjaunošanas rezervēm un aizvietošanas rezervēm un kopīgu frekvences atjaunošanas rezervju un aizvietošanas rezervju aktivizācijas metodiku.

2.      Šo regulu piemēro pārvades sistēmu operatoriem (PSO), sadales sistēmu operatoriem (SSO), tostarp slēgtu sadales sistēmu operatoriem, regulatīvajām iestādēm, Energoregulatoru sadarbības aģentūrai [..], elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklam (“ENTSO‑E”), trešām personām, kam deleģēta vai uzticēta atbildība, un citiem tirgus dalībniekiem.

[..]

6.      Eiropas platform[a]s apmaiņai ar balansēšanas [tirdzniecībai ar līdzsvarošanas] enerģijas standarta produktiem var atvērt arī to PSO dalībai, kas darbojas Šveicē, ar nosacījumu, ka Šveices valsts tiesību akti īsteno Savienības elektroenerģijas tirgus tiesību aktu galvenos noteikumus un ka starp Savienību un Šveici ir noslēgts starpvaldību nolīgums par sadarbību elektroenerģijas jomā, vai ar nosacījumu, ka Šveices izslēgšana var novest pie grafikos neparedzētām fiziskajām elektroenerģijas plūsmām caur Šveici, kas apdraud sistēmas drošību reģionā.

7.      Ja ir izpildīti šā panta 6. punktā minētie nosacījumi, par Šveices dalību Eiropas platformās apmaiņai ar balansēšanas [tirdzniecībai ar līdzsvarošanas] enerģijas standarta produktiem lemj Komisija, pamatojoties uz [Energoregulatoru sadarbības] [a]ģentūras atzinumu, un visi PSO saskaņā ar 4. panta 3. punktā izklāstītajām procedūrām. Lai nodrošinātu veiksmīgu balansēšanas tirgus darbību Savienības mērogā un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem dalībniekiem, Šveices PSO tiesības un pienākumi ir saskanīgi ar Savienībā strādājošo PSO tiesībām un pienākumiem.”

III. Tiesvedības priekšvēsture

6.        Apstrīdētā rīkojuma 2.‑10. punktā izklāstīto tiesvedības priekšvēsturi var īsumā izklāstīt šādi.

7.        Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atbilstoši Šveices tiesībām dibināta akciju sabiedrība, kas ir vienīgais elektroenerģijas PSO Šveicē. Tā ir Eiropas elektroenerģijas PSO sistēmas (European Network of Transmission System Operators for Electricity, turpmāk tekstā – “ENTSO‑E”) dalībniece.

8.        Vairāki elektroenerģijas PSO, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir izstrādājuši platformu TERRE, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja jau ir piedalījusies (4), protams, iepriekš nesaņemot Komisijas atļauju šim nolūkam.

9.        2017. gada 7. septembrī visi elektroenerģijas PSO, kas tikās saistībā ar ENTSO‑E, sniedza labvēlīgu atzinumu par atļauju Šveicei piedalīties Eiropas līdzsvarošanas platformās saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu, pamatojoties uz to, ka ir izpildīts tās pašas regulas 1. panta 6. punktā paredzētais otrais nosacījums.

10.      Arī ACER 2018. gada 10. aprīlī sniedza atzinumu par Šveices dalību Eiropas līdzsvarošanas platformās saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu. Šajā atzinumā ACER uzsvēra, ka kopumā tā piekrīt elektroenerģijas PSO vērtējumam attiecībā uz efektivitāti, kāda esot visai Šveices dalībai šajās platformās (5). Turklāt tā ir uzsvērusi, ka ir svarīgi, lai Šveice īstenotu visu Regulu 2017/2195 un ar to saistītās tiesību normas, lai elektroenerģijas PSO Eiropas Savienībā un Šveicē būtu vienlīdzīgi.

11.      Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieks 2020. gada 31. jūlijā nosūtīja ENTSO‑E, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējai vēstuli, kurā viņš uzsvēra savu pārsteigumu par elektroenerģijas PSO nodomu iekļaut apelācijas sūdzības iesniedzēju platformā TERRE kā pilntiesīgu locekli un uzsvēra, ka tirgu sasaiste un līdzsvarošana ir iekļauta visaptverošā juridiski saistošu tiesību un pienākumu sistēmā, kurai Šveice vēl nav piekritusi. Tādēļ Šveices elektroenerģijas operatori un PSO principā nebija tiesīgi piedalīties šajā platformā. Turklāt viņš atgādināja, ka Komisija Šveicei nav piešķīrusi nevienu izņēmumu saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu.

12.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja 2020. gada 29. septembrī atbildēja Komisijai, norādīdama, ka tās pilntiesīga dalība Eiropas līdzsvarošanas platformās ir nepieciešama elektroenerģijas sistēmas drošības apsvērumu dēļ. Būtībā tā apgalvoja, ka tās ņemšana vērā Savienības jaudas aprēķināšanas procesā un tās iekļaušana darbības drošības analīzē ir nepietiekama. Tā arī atsaucās uz ENTSO‑E 2017. gada 7. septembra atzinumā un ACER 2018. gada 10. aprīļa atzinumā minētajiem iemesliem.

13.      2020. gada 5. novembrī ENTSO‑E atbildēja Komisijai. Uzsvērdami, ka saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu lēmums par Šveices dalību Eiropas līdzsvarošanas platformās ir Komisijas ziņā, elektroenerģijas PSO šajā atbildē atgādināja, ka tie, kā arī ACER ir snieguši labvēlīgu atzinumu attiecībā uz šādu dalību.

14.      Apelācijas sūdzības iesniedzēja 2020. gada 8. decembrī nosūtīja Komisijai vēstuli, kurā atgādināja, ka Savienības elektroenerģijas PSO un ACER ir snieguši labvēlīgu atzinumu par tās dalību platformā TERRE, un lūdza Komisijai atļaut minēto dalību saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu.

15.      Apstrīdētajā vēstulē, kas datēta ar 2020. gada 17. decembri, kura tika nosūtīta ENTSO‑E, atbildot uz tās 2020. gada 5. novembra vēstuli, Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta direktore, pirmkārt, uzsvēra, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas dalība platformas TERRE projektā neatbilst piemērojamām Savienības tiesībām, proti, Regulas 2017/2195 1. panta 6. un 7. punktam. Otrkārt, viņa atgādināja, ka ACER atzinumā ir uzsvērts, ka ir svarīgi, lai Šveice īstenotu visu Regulu 2017/2195 un ar to saistītās tiesību normas. Treškārt, šī direktore norādīja, ka ar dažiem pasākumiem ir pietiekami novērsti riski, kādus rada neparedzētas fiziskas elektroenerģijas plūsmas, un tādējādi – ka Šveices dalība Eiropas līdzsvarošanas platformās nav nepieciešama. Šajā ziņā viņa apgalvoja, ka darbības drošības pamatā ir, no vienas puses, jaudas (pār)aprēķināšana un, no otras puses, darbības drošības koordinēšana reģionālā līmenī, – kurās Šveice jau ir iekļauta. Ceturtkārt, direktore secināja, ka Komisija neredz iemeslu pieņemt lēmumu, ar kuru Šveicei tiktu atļauts piedalīties Eiropas līdzsvarošanas platformās, tostarp platformā TERRE. Piektkārt, viņa lūdza elektroenerģijas PSO, vēlākais, 2021. gada 1. martā izslēgt apelācijas sūdzības iesniedzēju no platformas TERRE. Apelācijas sūdzības iesniedzējai šīs vēstules kopija tika nosūtīta pa e‑pastu.

16.      Eiropas Parlaments 2023. gada 4. oktobra rezolūcijā cita starpā uzsvēra, ka elektroenerģijas nozarē tīkla stabilitāte un piegādes un tranzīta drošība ir atkarīga no ciešas sadarbības starp Savienību un Šveici, un pauda bažas par to, ka Šveices enerģētikas nozares izslēgšana rada sistēmiskus riskus kontinentālās Eiropas sinhronajam tīklam. Pēc Parlamenta uzskatiem, līdz pamatnolīguma starp Savienību un Šveici noslēgšanai ir jārod tehniski risinājumi PSO līmenī un ir jāiekļauj Šveice Savienības jaudas aprēķinos, lai mazinātu galvenos riskus reģionālā tīkla stabilitātei un energoapgādes drošībai (6).

IV.    Tiesvedība Vispārējā tiesā un apstrīdētais rīkojums

17.      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 26. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja saskaņā ar LESD 263. pantu cēla prasību atcelt apstrīdētajā vēstulē, iespējams, ietverto lēmumu.

18.      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 19. maijā, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību, norādīdama, ka apstrīdētā vēstule nav apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, jo tai kā neformālai sarakstei starp elektroenerģijas PSO pārstāvjiem un Enerģētikas ģenerāldirektorātu tā dienestu līmenī nav saistošu tiesisko seku. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pierādījusi savu locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo apstrīdētā vēstule neattiecas uz to tieši.

19.      Ar apstrīdēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību kā nepieņemamu, jo apstrīdētā vēstule nav pārsūdzams tiesību akts, par ko var iesniegt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu.

20.      Šajā ziņā saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli juridiskais konteksts, kādā iekļaujas apstrīdētā vēstule, liedz kvalificēt to kā “tiesību aktu, kura mērķis ir radīt prasītājai saistošas tiesiskas sekas” judikatūras nozīmē (7). Pēc Vispārējās tiesas uzskatiem, Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktā nav paredzētas tiesības apelācijas sūdzības iesniedzējai prasīt un panākt, ka Komisija atļauj Šveicei un tātad tajā reģistrētajiem elektroenerģijas PSO piedalīties Eiropas līdzsvarošanas platformās, it īpaši platformā TERRE. Vispārējā tiesa uzskata, ka no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka Komisija saglabā tiesības atteikt šādu dalību, pat ja ir izpildīti šīs regulas 1. panta 6. punkta nosacījumi, kuri pamato šādu atļauju. Būtībā tā norāda, ka, lai gan abu minētās regulas 1. panta 6. punktā paredzēto nosacījumu ievērošana ļauj Komisijai paust nostāju jautājumā par to, vai ir jāatļauj šāda dalība, šajā tiesību normā tai nav noteikts pienākums šādu nostāju paust. Turklāt jebkāda cita interpretācija atņemtu tās pašas regulas 1. panta 7. punkta otrajam teikumam lietderīgo iedarbību (8).

21.      Vispārējā tiesa secina, ka tāda lēmuma pieņemšana, ar kuru Šveicei un tātad tajā reģistrētajiem elektroenerģijas PSO tiek atļauts piedalīties Eiropas līdzsvarošanas platformās, ir atkarīga tikai no Komisijas izvēles, kurai šajā ziņā ir rīcības brīvība. Pēc Vispārējās tiesas uzskatiem, apelācijas sūdzības iesniedzējai kā Šveices elektroenerģijas PSO tādējādi nav individuālu tiesību prasīt un panākt, ka Komisija pieņem lēmumu, ar kuru tiek atļauts Šveicei un tātad tajā reģistrētajiem elektroenerģijas PSO piedalīties Eiropas līdzsvarošanas platformās. Tādējādi “[apstrīdētā] vēstule nevar [..] būt lēmums, kas var radīt prasītājai tiesiskas sekas, piemēram, mainīt tās tiesisko stāvokli [..], jo ar to netiek aizskartas nekādas individuālās tiesības, kas regulētu Komisijas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kuras šajā gadījumā ir diskrecionāras” (9).

V.      Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

22.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 28. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza šo apelācijas sūdzību.

23.      Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

–        atcelt apstrīdēto rīkojumu;

–        atzīt atcelšanas prasību par pieņemamu;

–        nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par prasības pamatotību, un

–        lēmuma par tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā pieņemšanu atlikt.

24.      Komisija lūdz Tiesu:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25.      Lietas dalībnieku apsvērumi un atbildes uz Tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2024. gada 8. maija tiesas sēdē.

VI.    Vērtējums

A.      Ievada apsvērumi

26.      Ar pirmo un otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā vēstule nerada tai tādas tiesiskas sekas, kas mainītu tās tiesisko stāvokli, jo ar to netiek aizskartas nekādas individuālās tiesības, kas regulētu Komisijas rīcības brīvību saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu.

27.      Ierosinām šos divus pamatus izskatīt kopā.

28.      Pirmkārt, izvērtēsim jautājumu, vai apstrīdētā vēstule atbilst jēdziena “apstrīdams tiesību akts” kritērijiem, tostarp ņemot vērā šīs vēstules būtību un tās autora nodomu (B sadaļa).

29.      Otrkārt, aplūkosim Komisijas novērtējuma brīvības vai rīcības brīvības saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu par atļaujas piešķiršanu ietekmi uz šīs vēstules kvalifikāciju par “apstrīdamu tiesību aktu” un otrādi – iespējamās saistošās kompetences neesamības šajā ziņā vai apelācijas sūdzības iesniedzējas individuālo tiesību saņemt šādu atļauju ietekmi (C sadaļa).

30.      Treškārt, pilnības labad, ņemot vērā otro pamatu, analizēsim šīs novērtējuma brīvības vai rīcības brīvības apjomu un robežas, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka šajā gadījumā tai bija individuālas tiesības, kurām atbilda Komisijas pienākums piešķirt tai šo atļauju. Šajā saistībā atbildēsim arī uz trešo pamatu, kurā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā neesot pietiekami pamatojusi apstrīdēto rīkojumu (D sadaļa).

B.      Judikatūras kritēriji, kas reglamentē jēdzienu “apstrīdams tiesību akts”, un apstrīdētās vēstules būtība

31.      Lai noteiktu, vai apstrīdētā vēstule ir apstrīdams tiesību akts, jāatgādina judikatūra, kurā ir atzīts, ka par jebkuru tiesību aktu – neatkarīgi no tā formas –, kura mērķis ir radīt tādas saistošas juridiskās sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, var tikt iesniegta prasība tiesā. Lai izvērtētu, vai tiesību akts rada šādas sekas un tātad vai par to var tikt iesniegta prasība tiesā, ir jāizmanto objektīvi kritēriji un jāaplūko šī tiesību akta būtība. Šajā ziņā, kā atzīst Vispārējā tiesa (10), ir jāņem vērā arī apstākļi, kādos šis tiesību akts ir pieņemts, iestādes, kas ir tās autore (11), pilnvaras, kā arī šīs iestādes iecerētais nodoms (12).

32.      Savukārt LESD 263. pantā paredzētā pārbaude tiesā neattiecas ne uz vienu tādu aktu, kas nerada saistošas tiesiskas sekas, piemēram, uz sagatavojošiem aktiem un vienkāršiem izpildes aktiem, vienkāršiem ieteikumiem un atzinumiem, kā arī principā iekšējiem norādījumiem (13).

33.      Tātad fakts, ka apstrīdētā vēstule nav formāla Komisijas lēmuma formā, bet gan vienkāršas vēstules, ko parakstījusi Enerģētikas ģenerāldirektorāta direktore, formā, neietekmē kvalifikāciju par “apstrīdamu tiesību aktu” (14). Ja būtu citādi, Komisija varētu izvairīties no Savienības tiesas veiktas kontroles, neizpildīdama formālas prasības, kas reglamentē apstrīdētā akta pieņemšanu, – prasības, kas ir izvirzītas, ņemot vērā tās patieso būtību – tostarp prasības attiecībā uz dienesta, kurš to pieņēmis, kompetenci, tiesību akta pareizu nosaukšanu par “lēmumu” vai arī tā formālu paziņošanu šī tiesību akta adresātam (15).

34.      Attiecībā uz apstrīdētās vēstules būtību, it īpaši tās saturu un formulējumu, tostarp no tās izrietošo tās autora nodomu, Vispārējā tiesa norāda, ka šajā vēstulē, pirmkārt, ir atgādināts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas dalība platformā TERRE nav iespējama, ja Komisija iepriekš nav atļāvusi Šveicei piedalīties šajā platformā saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 6. un 7. punktu, otrkārt, uzsver, ka tai nešķiet, ka šādas dalības nosacījumi šobrīd būtu izpildīti, un, treškārt, lūdz elektroenerģijas PSO, vēlākais, 2021. gada 1. martā izslēgt apelācijas sūdzības iesniedzēju no šīs platformas (16).

35.      Šis trešais apsvērums pats par sevi norāda uz to, ka Komisija bija paredzējusi piešķirt apstrīdētajai vēstulei juridiskas sekas, kas varēja būt nelabvēlīgas apelācijas sūdzības iesniedzējai. Tomēr savas analīzes turpinājumā Vispārējā tiesa to neņem vērā. Nevērtējot apstrīdētajā vēstulē izklāstīto apsvērumu piemērojamību vai apstrīdētās vēstules autora iecerēto nodomu, Vispārējā tiesa turpinājumā aprobežojas ar lemšanu par “juridisko kontekstu”, kādā šī vēstule iekļaujas, kurš, pēc tās uzskatiem, neļauj šo vēstuli kvalificēt kā “tiesību aktu, kura mērķis ir radīt prasītājai saistošas tiesiskas sekas” (17).

36.      Mēs uzskatām, ka ar šo pieeju ir pieļauta tiesību kļūda, it īpaši tādēļ, ka tajā netiek ņemts vērā tas, ka apstrīdētās vēstules saturs ir acīmredzami nelabvēlīgs apelācijas sūdzības iesniedzējai. No vienas puses, atteikums atļaut apelācijas sūdzības iesniedzējai kā Šveices elektroenerģijas PSO un ENTSO‑E loceklei pilnībā piedalīties platformā TERRE tāpat kā Savienības elektroenerģijas PSO, ietekmē tās intereses vēl vairāk; tā apgalvo, ka jau ir piedalījusies šajā platformā, lai gan nebija tās pilntiesīga locekle un šajā ziņā nevarēja atsaukties uz individuālām tiesībām (18). No otras puses, šajā vēstulē Komisija uzskatīja apelācijas sūdzības iesniedzējas līdzšinējo dalību platformā TERRE par prettiesisku un lūdza Savienības elektroenerģijas PSO pavēlošā tonī – šajā ziņā uzsverot to trekniem burtiem (19) – [apelācijas sūdzības iesniedzēju] no tās izslēgt, vēlākais, 2021. gada 1. martā. Turklāt Komisija tajā minēja iespēju celt prasības par to zaudējumu atlīdzību, kas nodarīti ar lūgto apelācijas sūdzības iesniedzējas izslēgšanu no platformas TERRE (20). Proti, atteikums pieņemt lēmumu par atļauju, kopā ar lūgumu izbeigt apelācijas sūdzības iesniedzējas dalību šajā platformā, kas varētu būt par pamatu prasībām par zaudējumu atlīdzību, noteikti ir paredzēts, lai radītu juridiskās sekas, kuras ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli. Tādējādi tai nevar tikt liegtas LESD 263. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā paredzētās tiesības apstrīdēt šī atteikuma un lūguma pamatotību Savienības tiesās.

37.      Tomēr Vispārējā tiesa pat nav aplūkojusi šos izšķirošos aspektus, izvērtēdama apstrīdama tiesību akta esamību, – kā rezultātā tās argumentācijā, kas izklāstīta apstrīdētā rīkojuma 23.‑29. punktā, ir pieļauta tiesību kļūda.

C.      Rīcības brīvība un individuālu tiesību neesamība

38.      Turklāt mēs uzskatām, ka Vispārējā tiesa nebija tiesīga norādīt uz Komisijas rīcības brīvības esamību un tātad uz individuālu tiesību saņemt atļauju piedalīties platformā TERRE neesamību, lai no tā secinātu, ka apstrīdētā vēstule nevarēja nedz radīt apelācijas sūdzības iesniedzējai juridiski saistošas sekas, nedz mainīt tās tiesisko stāvokli.

39.      Mums šķiet acīmredzams, ka tad, ja attiecīgajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta nevis saistošā kompetence, bet gan administrācijas novērtējuma brīvība vai rīcības brīvība, tas principā uzreiz izslēdz individuālu tiesību esamību pieprasīt tai noteiktu rīcību, proti, šajā gadījumā – atļaut Šveicei un apelācijas sūdzības iesniedzējai piedalīties, cita starpā, platformā TERRE. Šis apsvērums neskar precīzo iespējamās rīcības brīvības apjomu, kas Komisijai piešķirta saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu, ko mēs izvērtēsim šo secinājumu 51.‑58. punktā.

40.      No tā izriet, ka apstrīdētā rīkojuma 24.‑29. punktā izklāstītajā argumentācijā ir vienīgi sniegti juridiskie pierādījumi, kuri atkārtojas, attiecībā uz situāciju, kurā privātpersonas mērķis ir no iestādes, kurai piemīt novērtējuma brīvība vai rīcības brīvība, saņemt labvēlīgu atbildi vai ierosināt lietu, kas tai būtu labvēlīga (21). Savukārt no tā neizriet, ka par šādas iestādes, kura atsakās izmantot šo brīvību, galīgi paustu tādu nostāju, kādu ir vēlējusies privātpersona, nevarētu celt prasību Savienības tiesā, pamatojoties uz to, ka, tā kā šajā nolūkā nav individuālu tiesību, šī nostājas paušana tai neesot nelabvēlīga. Tādējādi konkurences jomā, pat ja sūdzības iesniedzējs, it īpaši konkurents, kuram ir leģitīmas intereses, nevar likt Komisijai pieņemt lēmumu atbilstoši tā prasītajam, tam tomēr ir tiesības uz rūpīgu un objektīvu tā sūdzības izskatīšanu un tiesības saņemt no Komisijas galīgu, pamatotu atbildi, – atbildi, kura ir pārsūdzama (22).

41.      Tāpat, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa neievēro apelācijas sūdzības iesniedzējas kā vienīgās Šveices TSO procesuālo statusu procedūrā, kas ierosināta atbilstoši Regulas 2017/2195 1. panta 6. un 7. punktam. Šīs procedūras īpašais mērķis ir panākt Šveices un Šveices PSO dalības Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem atzīšanu ar Komisijas lēmumu, pamatojoties uz ACER un visu Savienības PSO sniegtu atzinumu. Tādējādi šajā lietā šī procedūra tika uzsākta ar ACER un šo PSO labvēlīgiem atzinumiem, lai apelācijas sūdzības iesniedzēju iekļautu platformā TERRE, pēc kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza attiecīgu lūgumu saskaņā ar minētās regulas 1. panta 6. punkta otro nosacījumu (23).

42.      Tātad, ņemot vērā šo Regulas 2017/2195 1. panta 6. un 7. punktā noteiktās procedūras mērķi un šo situāciju, apelācijas sūdzības iesniedzēja, tāpat kā sūdzības iesniedzējs konkurences tiesībās, varēja atsaukties uz tiesībām panākt, ka Komisija izskata tās lietas materiālus, it īpaši tās atļaujas pieteikumu rūpīgi un objektīvi, un [lai tā] pienācīgi pamato galīgo atbildi uz šo pieteikumu, lai [apelācijas sūdzības iesniedzēja] spētu apstrīdēt šīs atbildes pamatotību (24). Šajā lietā minēto procesuālo prasību ievērošana vēl jo vairāk bija nepieciešama, ņemot vērā novērtējuma brīvību un pat rīcības brīvību, kāda Komisijai piemita attiecībā uz šīs atļaujas piešķiršanu (25). Apstrīdētās vēstules kvalificēšana par “nepārsūdzamu tiesību aktu” ļautu Komisijai šajā ziņā izvairīties no jebkādas pārbaudes tiesā (26).

43.      Apstrīdētajā rīkojumā Vispārējā tiesa nav ievērojusi šīs procesuālās prasības, kuras Komisija ar apstrīdēto vēstuli tomēr acīmredzami vēlējās izpildīt, ko apliecina arī fakts, ka tā šīs vēstules kopiju ir nosūtījusi apelācijas sūdzības iesniedzējai. Proti, tajā Komisija ir izklāstījusi savu galīgo nostāju gan par PSO un ACER atzinumiem, gan par šo pieteikumu, vienlaikus izbeidzot procedūru saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu.

44.      No tā izriet, ka šādas rīcības brīvības par labu Komisijai esamība saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu neatņem apstrīdētajai vēstulei juridiski saistošas sekas apelācijas sūdzības iesniedzējai, kuras ir atgādinātas šo secinājumu 36. punktā. Vispārējās tiesas uzsvērtais fakts, ka šajā tiesību normā Komisijai nav “noteikts pienākums” atļaut Šveices dalību Eiropas līdzsvarošanas platformās, ja ir izpildīti Regulas 2017/2195 1. panta 6. punktā paredzētie nosacījumi (27), bet gan tai šajā nolūkā ir atstāta “izvēle” (28), neizslēdz to, ka apstrīdētā vēstule maina [apelācijas sūdzības iesniedzējas] tiesisko stāvokli. Vispārējā tiesa arī nevar pamatot savu pieeju ar konstatējumu, ka citāda interpretācija atņemtu minētās regulas 1. panta 7. punkta otrajam teikumam lietderīgo iedarbību (29). Vēl jo mazāk ir iespējams, ka uz varbūtējo Komisijas rīcības brīvības īstenošanas apjoma un seku analīzi attiecas pārbaude pēc būtības, nevis prasības pieņemamības pārbaude (30).

45.      Tādēļ apstrīdētā rīkojuma 23. punktā izklāstītajā apsvērumā, saskaņā ar kuru juridiskais konteksts, kādā iekļaujas apstrīdētā vēstule, liedz kvalificēt to kā “tiesību aktu, kura mērķis ir radīt prasītājai saistošas tiesiskas sekas”, ir pieļauta tiesību kļūda. Tas pats attiecas arī uz šī rīkojuma 29. punktā ietverto secinājumu, ka pēc būtības šī vēstule nevar būt lēmums, kas varētu radīt prasītājai tiesiskas sekas, piemēram, mainīt tās tiesisko stāvokli, jo ar to netiek aizskartas nekādas individuālās tiesības, kas regulētu Komisijas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kuras ir diskrecionāras.

46.      Arī apstrīdētā rīkojuma 28. punktā ietvertajā apsvērumā, saskaņā ar kuru ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu apelācijas sūdzības iesniedzējai nav piešķirtas nekādas tiesības sākt tajā paredzēto procedūru vai jebkādā veidā tikt ar to saistītai, it īpaši īstenojot tiesības tikt uzklausītai, ir pieļauta tiesību kļūda. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības tikt uzklausītam attiecas uz jebkuru procedūru, kuras rezultātā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts, piemēram, atteikums atļaut apelācijas sūdzības iesniedzējai piedalīties platformā TERRE vai tās izslēgšana no šīs platformas, un to ievērošana ir jānodrošina pat tad, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav skaidri paredzēta šāda formas prasība (31). Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējai bija šāda procesuālā garantija un tiesības panākt, ka tas, vai Komisija to ir ievērojusi, tiek pārbaudīts tiesā (32). Katrā ziņā nav strīda par to, ka šajā lietā procedūra saskaņā ar šo tiesību normu jau noritēja brīdī, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza savu pieteikumu, un ka divi no formālajiem kritērijiem tam, lai Komisija pieņemtu lēmumu atbilstoši minētajai tiesību normai, proti, elektroenerģijas PSO, kuri apvienojušies ENTSO‑E, un ACER labvēlīgie atzinumi – jau bija izpildīti, tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējai nevarēja tikt liegtas tās tiesības tikt uzklausītai šajā saistībā.

47.      Turklāt ar būtiskajām izmaiņām apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesiskajā stāvoklī, kuras no tā izriet, ir pietiekami, lai atzītu apelācijas sūdzības iesniedzējas tiešu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, atbilstoši [minētās daļas] interpretācijai pastāvīgajā judikatūrā (33). Proti, šajā ziņā ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem kritērijiem, proti, apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmē privātpersonas tiesisko stāvokli, un, otrkārt, neatstāj nekādu novērtējuma brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu (34).

48.      Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā lietā tas tā ir. Proti, apstrīdētajā vēstulē ir ne tikai atteikta atļauja Šveicei un apelācijas sūdzības iesniedzējai piedalīties platformā TERRE, bet arī ir prasīts, lai tās no šīs platformas tiktu izslēgtas, vēlākais, 2021. gada 1. martā (35), turklāt neatstājot elektroenerģijas PSO, kas ir adresāti, nekādu novērtējuma brīvību šajā ziņā. No tā izriet, ka Vispārējās tiesas apsvērumos, kas pilnības labad ir izklāstīti apstrīdētā rīkojuma 30. punktā, nav ievērots arī tiešā skāruma kritērijs.

49.      Tādēļ pirmais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais rīkojums jāatceļ.

50.      Neraugoties uz iepriekš minēto apsvērumu pietiekamību, apstrīdētā rīkojuma atcelšanas nolūkos mēs ierosinām atbildēt arī uz otro pamatu tiktāl, ciktāl ar to tiek apstrīdēts Komisijas rīcības brīvības apjoms un tiek norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir tiesības saņemt no tās atļauju piedalīties, konkrēti, platformā TERRE. Proti, šī atbilde, kas vairāk attiecas uz lietas būtību, nekā uz prasības pieņemamību, varētu būt lietderīga, lai galīgi atrisinātu strīdu pēc iespējamās lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai.

D.      Rīcības brīvības apjoms, kas izslēdz individuālu tiesību saņemt atļauju esamību

51.      Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu apelācijas sūdzības iesniedzējai nav piešķirtas nekādas individuālas tiesības lūgt un panākt, ka Komisija pieņem lēmumu, ar ko tiek atļauta Šveices un tātad tajā reģistrēto elektroenerģijas PSO dalība Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem (36). Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, tā kā bija izpildīts formālais kritērijs par labvēlīgu atzinumu esamību, kurus PSO un ACER snieguši atbilstoši šai tiesību normai, un tā kā saskaņā ar šiem atzinumiem bija izpildīts otrais nosacījums, kas paredzēts tās pašas regulas 1. panta 7. punktā, Komisijai bija jāpieņem tāds pats lēmums.

52.      Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Regulas 2017/2195 1. panta 6. punktā ir paredzēta tikai iespēja (“var”) Eiropas platformas tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem atvērt PSO, kuri darbojas Šveicē. Šī atvēršana ir iespējama ar diviem alternatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ja Šveices tiesību aktos tiek piemēroti atbilstīgie Savienības elektroenerģijas tirgus tiesību aktu galvenie noteikumi un ja starp Savienību un Šveici ir noslēgts starpvaldību nolīgums par sadarbību elektroenerģijas jomā, un, otrkārt, ja Šveices izslēgšana var novest pie grafikos neparedzētām fiziskajām elektroenerģijas plūsmām caur Šveici, kas apdraud sistēmas drošību reģionā.

53.      Saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 7. punktu Komisijai ir ekskluzīvas pilnvaras pieņemt lēmumu (“lemj Komisija”), ar kuru Šveicei un PSO, kas tajā darbojas, tiek atļauts piedalīties Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem. Turklāt šo lēmumu pieņemšanas pilnvaru īstenošana ir atkarīga, pirmkārt, no tā paša panta 6. punktā paredzēto divu alternatīvo materiāltiesisko nosacījumu, kas atgādināti iepriekšējā punktā, izpildes un, otrkārt, no formālas prasības, proti, ACER un visu PSO sniegtā atzinuma esamības; nav precizēts tas, vai šādam atzinumam ir jābūt pozitīvam vai negatīvam (“pamatojoties uz [..] atzinumu” (37)).

54.      Šie apsvērumi ir pietiekami, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru tad, ja ACER un Savienības PSO sniedz pozitīvu atzinumu par to, vai ir izpildīts kāds no Regulas 2017/2195 1. panta 6. punktā paredzētajiem nosacījumiem, Komisijai ir jāpieņem lēmums, ar ko tiek atļauts Šveicei un PSO, kuri tajā darbojas, piedalīties Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem. Tas pats attiecas uz tās argumentu, ka ciešamās kārtas (“est décidée par la Commission” [“lemj Komisija”] vai “shall be decided by the Commission”) lietojums šīs regulas 1. panta 7. punkta pirmajā teikumā liekot tai pieņemt šādu lēmumu. Tā tas vēl jo vairāk ir tādēļ, ka citās valodu versijās šajā ziņā tiek lietota darāmā kārta (38).

55.      Tādējādi Vispārējā tiesa apstrīdētā rīkojuma 26. punktā pēc būtības ir pamatoti secinājusi, – fakts, ka viens no abiem Regulas 2017/2195 1. panta 6. punktā paredzētajiem nosacījumiem ir izpildīts, “tikai ļauj Komisijai paust nostāju par to, vai šāda dalība ir jāatļauj, bet neliek Komisijai to atļaut”. Proti, ja nav izpildīts neviens no šiem abiem nosacījumiem, Komisija nevar pieņemt lēmumu par atļauju. Savukārt, ja ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem, Komisija ir pilnvarota šādu lēmumu pieņemt.

56.      Tomēr šajā ziņā Regulas 2017/2195 1. panta 7. punkta otrajam teikumam, par kuru Vispārējā tiesa lemj apstrīdētā rīkojuma 27. punktā, nav nozīmes. Šajā otrajā teikumā ir vienīgi noteiktas lēmuma par atļauju juridiskās sekas, ja šis lēmums ir ticis pieņemts saskaņā ar šīs normas pirmo teikumu – kas šajā lietā tā nav, un tātad tas neattiecas uz tā pieņemšanas priekšnoteikumiem. Proti, tikai pēc tam, kad Šveices PSO dalība ir atļauta, “lai nodrošinātu veiksmīgu balansēšanas [līdzsvarošanas] tirgus darbību Savienības mērogā un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem dalībniekiem, [Šveices PSO] tiesības un pienākumi ir saskanīgi ar Savienībā strādājošo PSO tiesībām un pienākumiem” (“en cohérence avec les droits et responsabilités des GRT exerçant dans l’Union, afin de permettre le bon fonctionnement du marché de l’équilibrage au niveau de l’Union, et de garantir que des règles équitables s’appliquent à toutes les parties intéressées”) (39). Šī prasība izrādās vēl vajadzīgāka tad, ja lēmums par atļauju ir balstīts uz otro no nosacījumiem, kuri izvirzīti tās pašas regulas 1. panta 6. punktā; šādā situācijā nav garantēts, ka Šveice, kā paredzēts pirmajā no šiem nosacījumiem, piemēros Savienības elektroenerģijas tirgus tiesību aktu galvenos noteikumus. Savukārt, ja nav šādas atļaujas un tātad nav arī Šveices PSO dalības, tad to tiesības un pienākumi pēc definīcijas nevar būt tādi paši kā Savienības PSO tiesības un pienākumi, kā arī tie nevar “nodrošinā[t] veiksmīgu balansēšanas [līdzsvarošanas] tirgus darbību Savienības mērogā” (“permettre le bon fonctionnement du marché de l’équilibrage au niveau de l’Union”) (40).

57.      Visbeidzot, nenoteiktie jēdzieni, uz kuriem attiecas Regulas 2017/2195 1. panta 6. punkta otrais nosacījums, kā arī tā atvērtais formulējums norāda, ka Komisijai piemīt plaša novērtējuma brīvība jautājumā par to, vai šis nosacījums ir izpildīts. Proti, šī nosacījuma dēļ Komisijai ir jāveic sarežģīta, divkārša, hipotētiska analīze, lai noteiktu, vai, pirmkārt, Šveices izslēgšana var izraisīt “grafikos neparedzētas fiziskās [..] plūsmas caur Šveici” un, otrkārt, vai šādas plūsmas “apdraud sistēmas drošību reģionā”. Šis apsvērums apstiprina, ka, ņemot vērā Komisijas ekskluzīvās lēmumu pieņemšanas pilnvaras saskaņā ar šo normu, tai nevar būt pienākums pieņemt lēmumu par atļauju tādēļ vien, ka ACER un PSO ir snieguši pozitīvu atzinumu. Vēl jo mazāk tā ir gadījumā, kad – kā tas ir šajā lietā – ACER pozitīvais atzinums ir balstīts vienīgi uz apsvērumu, ka Šveices dalība būtu efektīvs risinājums pārslodzes mazināšanai un darbības drošības palielināšanai (41).

58.      Tādējādi Vispārējā tiesa, protams, bija tiesīga uzskatīt, ka Komisijai piemīt plaša novērtējuma brīvība un pat rīcības brīvība saskaņā ar Regulas 2017/2195 1. panta 6. un 7. punktu, kas izslēdz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu individuālas tiesības panākt, ka tiek pieņemts lēmums par atļauju. Tāpat šis vērtējums pietiekami skaidri un saprotami izriet no apstrīdētā rīkojuma 24.‑29. punkta, tādēļ Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā šajā ziņā nebūtu pietiekami pamatojusi savu lēmumu (trešais pamats).

59.      Tādēļ otrais prasības pamats nevar tikt apmierināts. Tomēr, ņemot vērā izklāstu, kas sniegts šo secinājumu 31.‑49. punktā, šis Vispārējās tiesas vērtējums nevarēja būt par pamatu tās secinājumam, ka apstrīdētajai vēstulei nav saistošu tiesisku seku attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un ka tādējādi šī vēstule ir nepārsūdzams tiesību akts.

VII. Secinājumi

60.      Tādējādi mēs ierosinām Tiesai apmierināt pirmo apelācijas sūdzības pamatu, atcelt apstrīdēto rīkojumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. pantam un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Komisijas Regula (2017. gada 23. novembris), ar ko izveido elektroenerģijas balansēšanas [līdzsvarošanas] vadlīnijas (OV 2017, L 312, 6. lpp.).

3      Tieši šis formulējums ir izmantots pastāvīgajā judikatūrā, konkrēti, spriedumos, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija (C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 29. punkts); 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija (C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. punkts) un 2017. gada 20. decembris, Trioplast Industrier/Komisija (C‑364/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:1008, 28. punkts).

4      Skat. šo secinājumu 3. punktu.

5      Precīzāk, ACER šajā ziņā pauda šādu viedokli: “Šveices dalība Eiropas platformās tirdzniecībai ar līdzsvarošanas enerģijas standartproduktiem varētu būt efektīvs risinājums, lai cīnītos ar iespējamām pārslodzes problēmām Šveices sistēmā un palielinātu Šveices starpzonu jaudas aprēķināšanas un piešķiršanas efektivitāti, kā arī vispārējo darbības drošību reģionā”.

6      Skat. Eiropas Parlamenta 2023. gada 4. oktobra [R]ezolūcijas par ES un Šveices attiecībām (2023/2042(INI)) (OV 2024, C/2024/1183) 39. un 40. punktu.

7      Skat. apstrīdētā rīkojuma 19.‑23. punktu, kuros tostarp ir atsauce uz spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, FBF (C‑911/19, EU:C:2021:599, 36. punkts).

8      Apstrīdētā rīkojuma 24.‑28. punkts.

9      Apstrīdētā rīkojuma 29. punkts.

10      Apstrīdētā rīkojuma 20. punkta beigu daļa.

11      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija (C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 36. un 37. punkts); 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments (C‑650/18, EU:C:2021:426, 37. un 38. punkts), kā arī 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome (C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 62. un 63. punkts). Skat. arī manus secinājumus apvienotajās lietās EIB/ClientEarth un Komisija/EIB (C‑212/21 P un C‑223/21 P, EU:C:2022:1003, 47. punkts), kā arī lietā Nemea Bank/ECB (C‑181/22 P, EU:C:2023:935, 47. punkts).

12      Skat. it īpaši spriedumu, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija (C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 52. punkts).

13      Spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, thyssenkrupp Electrical Steel un thyssenkrupp Electrical Steel Ugo/Komisija (C‑572/18 P, EU:C:2021:317, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija (C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 44. un 59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija (C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 47. punkts); rīkojumu, 2010. gada 22. janvāris, Makhteshim‑Agan Holding u. c./Komisija (C‑69/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:37, 38. punkts).

15      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija (C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 44. un 45. punkts) par vienkāršu Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta dienestu vēstuli, ar kuru izbeigta sūdzības valsts atbalsta jomā izskatīšana.

16      Apstrīdētā rīkojuma 21. punkts.

17      Apstrīdētā rīkojuma 23. punkts.

18      Skat. šo secinājumu 38.‑45. punktu.

19      Attiecīgais apstrīdētās vēstules 3. lappuses fragments ir šāds (izcēlums oriģināla tekstā): “The Commission thus asks TSOs to re‑establish a situation which is compliant with the conditions for participation in EU platforms in the Electricity Balancing Regulation and exclude Swissgrid from the TERRE platform as of 1 March 2021 at the latest.”

20      Atbilstīgais apstrīdētās vēstules 1. lappuses fragments ir formulēts šādi: “This may become relevant in relation to possible damage claims resulting from the required exclusion of Swissgrid from the TERRE platform.”

21      Attiecībā uz stāvokli, kādā ir sūdzības iesniedzēji konkurences tiesībās vai valsts atbalsta jomā, kad tie lūdz Komisiju izmantot tās izmeklēšanas un lēmumu pieņemšanas pilnvaras, skat. it īpaši spriedumus, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija (C‑322/09 P, EU:C:2010:701); 2017. gada 19. janvāris, Komisija/Total un Elf Aquitaine (C‑351/15 P, EU:C:2017:27); 2017. gada 20. decembris, Trioplast Industrier/Komisija (C‑364/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:1008), un 2023. gada 20. aprīlis, Amazon.com u.c./Komisija (C‑815/21 P, EU:C:2023:308).

22      Skat. it īpaši spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Fakro/Komisija (C‑149/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:517, 42.‑50. punkts un tajos minētā judikatūra).

23      Skat. arī šo secinājumu 52. un nākamos punktus.

24      Šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija (C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 45. punkts un nākamie punkti), kā arī 2017. gada 19. janvāris, Komisija/Total un Elf Aquitaine, C‑351/15 P, EU:C:2017:27, 35.‑38. punkts).

25      Skat. pastāvīgo judikatūru kopš sprieduma, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München (C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts); skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit Lyonnais (C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 57. punkts un tajā minētā judikatūra: “ja iestādei ir plaša rīcības brīvība, būtiska nozīme ir procesuālo garantiju ievērošanai, tostarp tās pienākumam rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos attiecīgās situācijas elementus”). Šī judikatūra ir radusies no Hartas 41. panta 1. punkta un 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta; skat. Paskaidrojumu par Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), paskaidrojumu par 41. pantu – Tiesības uz labu pārvaldību.

26      Šajā ziņā skat. trešo un ceturto pamatu prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu pirmajā instancē.

27      Apstrīdētā rīkojuma 26. un 27. punkts.

28      Apstrīdētā rīkojuma 29. punkts.

29      Apstrīdētā rīkojuma 27. punkta beigu daļa.

30      Skat. arī šo secinājumu 56.‑58. punktu.

31      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, M. (C‑277/11, EU:C:2012:744, 85. un 86. punkts), kā arī 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ (C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 67. punkts). Skat. arī Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

32      Šajā ziņā skat. trešo pamatu prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu pirmajā instancē.

33      Spriedumi, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija (C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 38. punkts), un 2019. gada 4. decembris, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija (C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043, 35. punkts).

34      Spriedumi, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija (C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 65. un 66. punkts), kā arī 2019. gada 4. decembris, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija (C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043, 37. punkts).

35      Skat. šo secinājumu 36. punktu.

36      Apstrīdētā rīkojuma 28. un 29. punkts.

37      Pārējās valodu versijas ir jāsaprot tādā pašā veidā; skat., piemēram, vācu valodas versiju (“auf der Grundlage einer Stellungnahme”) vai angļu valodas versiju (“based on an opinion”).

38      Skat. it īpaši vācu valodas versiju (“entscheidet die Kommission”), dāņu valodas versiju (“træffer Kommissionen”) un holandiešu valodas versiju (“neemt de Commissie”).

39      Vācu un angļu valodas versijās šīs juridiskās sekas ir izteiktas vēl skaidrāk: “Im Interesse eines reibungslos funktionierenden Regelreservemarkts auf Unionsebene und gleicher Wettbewerbsbedingungen für alle Interessenträger entsprechen die Rechte und Pflichten der schweizerischen ÜNB dabei den Rechten und Pflichten der in der Union tätigen ÜNB”; “The rights and responsibilities of Swiss TSOs shall be consistent with the rights and responsibilities of TSOs operating in the Union, allowing for a smooth functioning of balancing market at Union level and a level‑playing field for all stakeholders” [“Lai nodrošinātu veiksmīgu balansēšanas [līdzsvarošanas] tirgus darbību Savienības mērogā un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem dalībniekiem, Šveices PSO tiesības un pienākumi ir saskanīgi ar Savienībā strādājošo PSO tiesībām un pienākumiem”] (mūsu izcēlums).

40      Šis apsvērums neskar jautājumu par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret citiem PSO ievērot atbilstīgos Savienības noteikumus, kā tā ir apliecinājusi tiesas sēdē.

41      Skat. šo secinājumu 10. punktu un apstrīdētās vēstules 1. lappusi.