Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 13. jūnijā (1)

Lieta C‑80/23

Kriminālprocess

pret

V.S.,

piedaloties

Ministerstvo na vatreshnite raboti, Glavna direktsia za borba s organiziranata prestapnost

(Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva (ES) 2016/680 – Apsūdzēta persona – Personas datu kriminālreģistrācija – Sensitīvi dati – Biometriskie un ģenētiskie dati – Piespiedu izpilde – Noziedzīgu nodarījumu novēršanas un atklāšanas mērķis – Notiekošas izmeklēšanas pabeigšanai – Salīdzināšana ar iepriekšējās izmeklēšanās savāktiem personas datiem – 2023. gada 26. janvāra spriedums Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija) (C‑205/21, EU:C:2023:49) – Tiesas sprieduma interpretācija – Atbilstīgas interpretācijas pienākums – 10. pants – 6. panta a) punkts – Sensitīvu datu apstrādes, ko veic kompetentās iestādes, “absolūtās nepieciešamības” vērtējums – Nosacījumi – Pārbaude

I.      Ievads

1.        Dialogs starp tiesām ne vienmēr noslēdzas pēc pirmās informācijas apmaiņas starp attiecīgajām pusēm. Ir iespējams, ka starp Tiesu un valsts tiesu, kas jau ir vērsusies Tiesā, izveidojas garāka saziņa, ja valsts tiesa pēc iepazīšanās ar Tiesas prejudiciālo nolēmumu uzskata, ka tās rīcībā joprojām nav informācijas elementu, kuri tai šķiet nepieciešami, lai varētu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Tā tas ir šajā lietā.

2.        Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (2), 6. panta a) punktu un 10. pantu, kā tos ir interpretējusi Tiesa 2023. gada 26. janvāra spriedumā Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija) (3).

3.        Šis ir otrais lūgums, ko šī tiesa nosūta Tiesai tās pašas pamatlietas ietvaros (4). Pamatlieta attiecas uz lūgumu, kuru izteikušas Bulgārijas policijas iestādes, veikt V.S. fotogrāfisko datu, pirkstu nospiedumu un ģenētisko datu vākšanas (5) piespiedu izpildi, lai tos reģistrētu. Pēc viņas apsūdzēšanas tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas kvalificēts par tīšu, un tādējādi ir publiskās apsūdzības priekšmets, V.S. tika aicināta pakļauties šai viņas datu reģistrācijai, taču viņa atteicās to darīt. Policijas iestādes lūdza iesniedzējtiesu izdot rīkojumu par kriminālreģistrācijas piespiedu izpildi.

4.        Šai tiesai adresētajā policijas iestāžu pieprasījumā tika norādīts, ka ir apkopoti pietiekami pierādījumi par V.S. vainu. Tajā tika precizēts, ka viņa tiek formāli saukta pie atbildības par tīša noziedzīga nodarījuma, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets, izdarīšanu un ka viņa ir atteikusies pakļauties viņas datu vākšanai. Šim pieprasījumam tika pievienotas tikai lēmuma par V.S. saukšanu pie kriminālatbildības un paziņojuma, kurā viņa atteikusies dot piekrišanu kriminālreģistrācijai, kopijas. Ņemot vērā tikai šos elementus, minētajai tiesai saskaņā ar tās valsts tiesībām esot bijis jāuzdod V.S. datu kriminālreģistrācijas piespiedu izpilde.

5.        Tomēr pieprasījuma izskatīšanas brīdī iesniedzējtiesai radās šaubas par šādas situācijas saderību ar prasībām, kas izriet no Direktīvas 2016/680, attiecībā konkrēti uz sensitīvu datu vākšanu un apstrādi. Tiesa atbildēja uz šīs tiesas jautājumiem spriedumā Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I.

6.        Nosūtot Tiesai divus jaunus prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa skaidro, ka tai joprojām nav izdevies konstatēt, vai tā drīkst, nepārkāpjot Savienības tiesības, izdot rīkojumu par piespiedu izpildi.

7.        Ar šiem jautājumiem Tiesai tiek lūgts, pirmkārt, izskaidrot tās sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I tekstu attiecībā uz īpašu kategoriju personas datu, kuri uzskatāmi par sensitīviem datiem, apstrādes “absolūtas nepieciešamības” prasību, kas minēta Direktīvas 2016/680 10. pantā (6), un, otrkārt, precizēt, kas tiek sagaidīts no iesniedzējtiesas, lai novērstu Bulgārijas tiesību aktu par kriminālreģistrāciju nesaderību ar šo direktīvu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

8.        Attiecībā uz atbilstošajām tiesību normām norādu uz sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 3.–34. punktu.

III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

9.        Iesniedzējtiesa norāda, ka iepazinās ar šo spriedumu 2023. gada 26. janvārī. Tomēr tā uzskata, ka nav tikuši izskaidroti atsevišķi apstākļi un ka tā joprojām nav spējīga noteikt, vai tai ir vai nav jāizsniedz atļauja ievākt V.S. biometriskos un ģenētiskos datus.

10.      Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai lemtu par policijas iestāžu iesniegto pieprasījumu atļaut piespiedu izpildi, tā nevar veikt sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 133. punktā norādītās pārbaudes, jo tai neesot šim mērķim nepieciešamā dokumentārā pamata. Bulgārijas tiesībās ir paredzēts, ka tā lemj, pamatojoties tikai uz pieprasījumu (7) – kurā norādīts notiekošs kriminālprocess pret V.S., apliecināts, ka ir apkopoti pietiekami pierādījumi par viņas vainu, un apstiprināta viņas saukšana pie kriminālatbildības –, kam ir pievienots lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības un V.S. rakstveida atteikums pakļauties kriminālreģistrācijai. Tajās nav paredzēts, ka iesniedzējtiesas rīcībā jānodod citi lietas materiāli.

11.      Iesniedzējtiesa norāda, ka tās valsts tiesību atbilstīga interpretācija būtu iespējama, ja tā piemērotu vispārīgās Nakazatelno-protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “NPK”) normas, it īpaši tā 158. pantu (8), nevis speciālo normu, kas ir ZMVR 68. pants. Tādējādi tā varētu piekļūt visiem lietas materiāliem. Proti, izmeklēšanas pasākumus, kas veikti pirmstiesas kriminālprocesa laikā (9), kas aizskar fizisko personu privāto dzīvi, piemēram, piekļuve informācijai par datu plūsmu vai personas apskate, izmeklēšanas iestādes veic pēc iepriekšējas tiesas atļaujas saņemšanas. Tad lietas materiāli tiek nodoti tiesas rīcībā, kas var pārbaudīt visus lietas materiālus, lai izvērtētu, vai iepriekšējas atļaujas pieprasījums ir pamatots (10). Iesniedzējtiesa identificē šīs tiesiskā režīma atšķirības iemeslus šādi: pirmkārt, biometrisko un ģenētisko datu vākšanu prasa policija, nevis prokuratūra, un, otrkārt, šī vākšana ir paredzēta tikai iespējamai turpmākai izmantošanai, ja kādreiz nākotnē rastos šāda nepieciešamība.

12.      Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Bulgārijas tiesībās lietas materiālu nodošana [tiesas] rīcībā, lai izsniegtu iepriekšēju atļauju, netiek uzskatīta par tādu, kas var kavēt kriminālizmeklēšanas norisi. Pamatojums par lietas materiālu neiesniegšanu tiesnesim, kuram iesniegts pieprasījums atļaut kriminālreģistrācijas piespiedu izpildi, nevar izrietēt no iemesla, kas minēts sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 100. punktā, proti, no kriminālizmeklēšanas pienācīgas norises kavēšanas riska.

13.      Lai arī no šī sprieduma izriet – fakts, ka lietas materiāli netiek nodoti tā tiesneša rīcībā, kuram iesniegts pieprasījums atļaut kriminālreģistrācijas piespiedu izpildi, ir saderīgs ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (11) 47. pantu, iesniedzējtiesai rodas jautājums, kā tā varētu veikt pārbaudes, kuras izriet no minētā sprieduma 132. un 133. punkta, lai izvērtētu V.S. biometrisko un ģenētisko datu apstrādes “absolūtu nepieciešamību” Direktīvas 2016/680 10. panta izpratnē, un pārbaudīt, vai tā noziedzīgā nodarījuma, par kura izdarīšanu viņa tiek turēta aizdomās pamata kriminālprocesā, raksturs un smagums vai arī citi būtiski faktori, piemēram, nodarījuma konkrētie apstākļi, minētā nodarījuma iespējamā saikne ar citiem uzsāktiem kriminālprocesiem, V.S. sodāmība vai viņas individuālais profils var pamatot šādu nepieciešamību.

14.      Tādēļ iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2016/680 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaudi par to, vai pastāv “absolūta nepieciešamība”, var veikt arī tad, ja tiesnesim nav piekļuves visiem lietas materiāliem, vai – gluži otrādi – šāda pārbaude prasa, lai viņam būtu piekļuve visiem lietas materiāliem, pat ja Tiesa, šķiet, ir nospriedusi, ka ir pamatoti, ka tiesnesim nav pieejami lietas materiāli (12).

15.      Otrām kārtām, gadījumā, ja Direktīvā 2016/680 esot noteikts pienākums iesniegt visus lietas materiālus, iesniedzējtiesa uzskata, ka tai būtu jāizvērtē apsūdzības pamatotība. Šāds vērtējums esot nepieciešams, jo no sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 130. un 131. punkta izrietot, ka tikai ar to, ka persona ir apsūdzēta, nepietiek, lai konstatētu [datu] vākšanas “absolūtu nepieciešamību”, un ka ir jāpastāv nopietniem iemesliem uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

16.      Iesniedzējtiesa secina, ka tai ir jāspēj izvērtēt, vai apsūdzība ir pietiekami pamatota ar pierādījumiem, arī tāpēc, ka, pirmkārt, tā esot prasība, kas izriet no Direktīvas 2016/680 6. panta a) punkta; otrkārt, šis izvērtējums katrā ziņā esot jāveic tās procedūras ietvaros, kas reglamentēta ar NPK 158. pantu, kura ir vislīdzīgākā tai procedūrai, kas reglamentēta ar ZMVR 68. panta 5. punktu; treškārt, šāda izvērtējuma iespēja nākotnē neizslēdzot to, ka datumā, kad tiesa izsniedz atļauju veikt biometrisko un ģenētisko datu piespiedu iegūšanu, apsūdzība faktiski vēl nav pamatota ar pierādījumiem; ceturtkārt, Direktīvas 2016/680 mērķis esot konkrēti ieviest mehānismu, lai novērstu, ka personas dati, it īpaši biometriskie un ģenētiskie dati, tiek iegūti bez juridiska pamata, kas esot jāpārbauda nekavējoties, un piektkārt, vismaz viena daļa nepieciešamo pārbaužu sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 132. un 133. punkta izpratnē precīzi paredzot ievākto pierādījumu izvērtēšanu, jo no šiem punktiem izrietot, ka ir jāizvērtē noziedzīgā nodarījuma raksturs un smagums, kā arī tā izdarīšanas apstākļi. Taču, lai izvērtētu šos apstākļus, esot jākonstatē, ka ir nopietns pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, turklāt šā vērtējuma priekšnosacījums ir tāds, ka jau ir savākti pietiekami pierādījumi.

17.      Datu vākšanas “absolūtās nepieciešamības” izvērtējums tādējādi paredzot, ka tiek arī novērtēti pierādījumi, uz kuriem ir balstīta apsūdzība, un tiek novērtēts, vai pastāv nopietns iemesls uzskatīt, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

18.      Iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai, tiklīdz tās rīcībā ir lietas materiāli, tai ir pienākums pilnībā pārbaudīt datu piespiedu vākšanas likumību, tostarp attiecībā uz apsūdzības pamatotību, vai arī tai jāaprobežojas tikai ar citu, ar šo problemātiku nesaistītu sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 132. un 133. punktā minēto apstākļu pārbaudi (piemēram, apsūdzētās personas sodāmība vai profils), neveicot apsūdzības pārbaudi.

19.      Šādos apstākļos Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas [2016/680] 10. pantā paredzētā “absolūtas nepieciešamības” pārbaudes prasība, kā to interpretējusi Tiesa sprieduma [Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I] 133. punktā, ir izpildīta, ja šī pārbaude tiek veikta, pamatojoties tikai uz lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības un tās rakstveida atteikšanos no viņas biometrisko un ģenētisko datu savākšanas, vai arī ir nepieciešams, lai tiesas rīcībā būtu visi lietas materiāli, kas saskaņā ar valsts tiesībām tiek nodoti tās rīcībā, ja tiek iesniegts pieprasījums atļaut veikt izmeklēšanas pasākumus, kas aizskar fizisko personu tiesību jomu, ja šāds pieprasījums tiek iesniegts krimināllietā?

2)      Ja [uz pirmo jautājumu] tiek atbildēts apstiprinoši, vai pēc lietas materiālu saņemšanas tiesa, izvērtējot “absolūto nepieciešamību” saskaņā ar Direktīvas 2016/680 10. pantu kopsakarā ar šīs direktīvas 6. panta a) punktu, var arī pārbaudīt, vai ir nopietns pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi apsūdzībā noradīto noziedzīgo nodarījumu?”

20.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas valdība un Eiropas Komisija. Bulgārijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 20. martā, kuras laikā šie lietas dalībnieki arī atbildēja uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem mutvārdu atbildes sniegšanai.

IV.    Juridiskā analīze

21.      Lai dialogs, kuru minēju iepriekš (13), būtu veiksmīgs un ļautu ieinteresētajām pusēm vienai otru saklausīt un saprasties, tām ir jāpārliecinās, ka tās izsakās abām pusēm saprotamā valodā.

22.      Komisija ierosināja dialogu izbeigt visai krasi, lūdzot, lai Tiesa atzīst prejudiciālos jautājumus par nepieņemamiem, jo tie esot balstīti uz sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I kļūdainu interpretāciju. Gluži pretēji, es uzskatu, ka ir jāizvēlas pedagoģiskāka nostāja un ka katrā ziņā šie jautājumi ir pieņemami (14).

23.      Ja iesniedzējtiesai rodas jauni jautājumi, interpretējot spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I, ir jāpārliecinās, ka šis spriedums ir pareizi saprasts. Taču šķiet, ka tā nav.

24.      Iesniedzējtiesa balstās uz, manuprāt, kļūdainu premisu, ka Tiesa tai esot uzdevusi pašai kompensēt tās valsts tiesību trūkumus, improvizējot ad hoc pārbaudi. Turklāt ar Direktīvu 2016/680 kompetentajām iestādēm atvēlētā loma, lai izvērtētu “absolūto nepieciešamību”, kas ir sensitīvu datu apstrādes obligāts nosacījums, šķiet, nav tikusi pareizi saprasta. Visbeidzot pareizā attiecība starp šīs “absolūtās nepieciešamības” pārbaudi un apsūdzības pamatotības pārbaudi iesniedzējtiesai pēc sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I izlasīšanas nav bijusi acīmredzama.

25.      Tālab šīs jaunās sadarbības procedūras, kas uzsākta starp Tiesu un iesniedzējtiesu, ietvaros Tiesai ir jāsniedz iesniedzējtiesai lietderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu. Tamdēļ Tiesai ir jāatbild uz vienu jautājumu, kurš tai nav faktiski uzdots, atbilde uz kuru daļēji balstās uz valsts tiesību interpretāciju. Tātad Tiesai būs jārīkojas samērā neierasti.

26.      Turpmākās analīzes nolūkā ir būtiski uzsvērt, ka iesniedzējtiesas uzdevums nav pārbaudīt kompetento iestāžu Direktīvas 2016/680 3. panta 7. punkta izpratnē (šajā gadījumā – policijas iestāžu) vērtējumu par “absolūto nepieciešamību” veikt V.S. sensitīvo datu vākšanu un apstrādi. Un tam ir iemesls: Bulgārijas tiesībās nav paredzēts, ka šīs iestādes veic šādu vērtējumu.

27.      Šādos apstākļos ar prejudiciālajiem jautājumiem tiek izvirzīts šāds iepriekšējs izšķirošs jautājums: vai iesniedzējtiesa, tikai veicot pārbaudi, kas tagad pamatota ar NPK 158. pantu (15), kurā paredzēti izmeklēšanas pasākumi parastajos kriminālprocesos un tostarp paraugu noņemšana DNS profila izveides nolūkā, var nodrošināt Direktīvas 2016/680 10. panta pilnu un pilnīgu efektivitāti?

28.      Es piedāvāšu secināt, ka ierosinātā atbilstīgā interpretācija nevar padarīt pamatlietas situāciju saderīgu ar Direktīvas 2016/680 10. panta prasībām (A). Atbildei uz abiem uzdotajiem jautājumiem ir jāsaglabā tās lietderīgums, lai atrisinātu pamatlietu, tikai tādā gadījumā, ja Tiesa izvēlētos atšķirīgu pieeju. Tādēļ es sniegšu elementus atbildēm uz šiem jautājumiem, manuprāt, pakārtoti un veicot daudz ātrāku analīzi (B).

A.      Spriedums Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I, atbilstīgas interpretācijas pienākums un iesniedzējtiesas pilnvaru definīcija

29.      Vispirms ir jāaplūko atziņas, kas jāizdara no sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I, pirms turpinājumā tiek pārbaudīti rezultāti, kādi jāgūst ar iesniedzējtiesas piedāvāto interpretāciju, lai visbeidzot izvērtētu, vai šī interpretācija patiešām var padarīt Bulgārijas tiesības saderīgas ar Direktīvas 2016/680 10. panta prasībām, kādas tās izriet no šī sprieduma.

1.      No sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I gūtās atziņas

30.      Šajā spriedumā Tiesai citastarp tika uzdots jautājums par to, vai Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta sistemātiska biometrisko un ģenētisko datu vākšana par ikvienu personu, kas apsūdzēta tīšā noziedzīgā nodarījumā, kurš ir publiskās apsūdzības priekšmets, lai veiktu šo datu kriminālreģistrāciju, neprasot kompetentajai iestādei noteikt un pierādīt, pirmkārt, ka šāda datu vākšana ir nepieciešama, lai sasniegtu konkrētos izvirzītos mērķus, un, otrkārt, ka šos mērķus nevar sasniegt, ievācot tikai daļu attiecīgo datu (16).

31.      Tā kā īpašu kategoriju datu, kuros ietilpst biometriskie un ģenētiskie dati, apstrādi drīkst atļaut “tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams” (17), Tiesa nosprieda, ka šādu apstrādi var uzskatīt par nepieciešamu tikai ierobežotā skaitā gadījumu un ka šī nepieciešamība ir jānovērtē īpaši stingri (18), ņemot vērā, ka Direktīvas 2016/680 10. panta mērķis ir sniegt lielāku aizsardzību personām, kuru sensitīvie dati tiks apstrādāti (19).

32.      Attiecībā uz kriminālreģistrāciju Tiesa norādīja, ka tas, vai ir “absolūti nepieciešams” vākt apsūdzēto personu biometriskos un ģenētiskos datus, lai tos reģistrētu, ir jānosaka, ņemot vērā šīs vākšanas nolūkus un šiem nolūkiem ir jābūt konkrētiem, skaidriem un leģitīmiem. Turklāt ievāktajiem datiem ir jābūt atbilstīgiem, būtiskiem un tie nedrīkst būt pārmērīgi, ņemot vērā nolūkus, kādos tos apstrādā (20). Valsts tiesību normām ir jāparedz, ka apstrāde ir likumīga tikai tad un tiktāl, cik šī apstrāde ir nepieciešama tā uzdevuma izpildei, ko kompetentā iestāde veic Direktīvas 2016/680 1. panta 1. punktā minētajos nolūkos, un tajās ir jāprecizē vismaz apstrādes mērķi, apstrādājamie personas dati un apstrādes nolūki (21). Šie nolūki ir jādefinē pietiekami precīzi un konkrēti, lai būtu iespējams novērtēt, vai šāda apstrāde ir “absolūti nepieciešama” (22).

33.      Tāpat ir jāveic īpaši stingra datu minimizēšanas principa ievērošanas kontrole. Pirmkārt, attiecīgo datu apstrādes nolūku nevar būt iespējams pienācīgi sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskar datu subjektu pamattiesības. Pārzinim ir jāpārliecinās, ka šo mērķi nevar sasniegt, izmantojot citas datu kategorijas, kas nav uzskaitītas Direktīvas 2016/680 10. pantā (23). Otrkārt, “absolūtas nepieciešamības” prasība nozīmē, ka ir jāņem vērā tā nolūka īpašais nozīmīgums, kuru ar šādu apstrādi ir paredzēts sasniegt (24).

34.      Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa skaidri nosprieda, ka “valsts tiesiskais regulējums, kas paredz biometrisko un ģenētisko datu sistemātisku vākšanu par jebkuru personu, kura apsūdzēta tīšā noziedzīgā nodarījumā, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets, principā ir jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā Direktīvas 2016/680 10. pantā noteiktajai prasībai”(25). Šāds tiesiskais regulējums “nediferencētā un vispārīgā veidā var būt pamats lielākās daļas apsūdzēto personu biometrisko un ģenētisko datu vākšanai, jo jēdziens “tīšs noziedzīgs nodarījums, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets” ir jo īpaši vispārīgs un var tikt piemērots lielam skaitam noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no to rakstura un smaguma” (26). It īpaši – “to vien, ka persona ir apsūdzēta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas ir publiskas apsūdzības priekšmets, nevar uzskatīt par faktoru, kas pats par sevi ļauj prezumēt, ka personas biometrisko un ģenētisko datu vākšana ir absolūti nepieciešama, ņemot vērā nolūkus, kādos tā tiek veikta, un no tā izrietošos pamattiesību, jo īpaši Hartas 7. un 8. pantā garantēto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, pārkāpumus” (27).

35.      Tiesa turpināja, norādot, ka, pat ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas pamato tās apsūdzēšanu, un tas nozīmē, ka jau ir savākti pietiekami pierādījumi, var būt gadījumi, kad biometrisko un ģenētisko datu vākšana nav konkrēti nepieciešama noritošā kriminālprocesa vajadzībām (28). Varbūtību, ka šo datu vākšana būs absolūti nepieciešama saistībā ar citiem procesiem, nevar prezumēt, bet tā ir jāizvērtē, ņemot vērā citus attiecīgos faktorus, piemēram, it īpaši iespējamā noziedzīgā nodarījuma, par kuru attiecīgajai personai izvirzīta apsūdzība, raksturu un smagumu, šā nodarījuma konkrētos apstākļus, šā nodarījuma iespējamo saikni ar citiem uzsāktiem kriminālprocesiem, attiecīgās personas agrāku noziedzīgu rīcību vai individuālo profilu (29).

36.      Sniegusi visas šīs norādes, Tiesa nosprieda, ka iesniedzējtiesai ir “jāpārbauda, vai, lai nodrošinātu Direktīvas 2016/680 10. panta efektivitāti, ir iespējams valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta [kriminālreģistrācijas piespiedu izpilde], interpretēt Savienības tiesībām atbilstošā veidā. It īpaši iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums ļauj izvērtēt “absolūtu nepieciešamību” vākt gan datu subjekta biometriskos, gan arī ģenētiskos datus, lai tos reģistrētu. Šajā ziņā jo īpaši būtu nepieciešams varēt pārbaudīt, vai tā noziedzīgā nodarījuma, par kura izdarīšanu datu subjekts ir apsūdzēts pamata kriminālprocesā, raksturs un smagums vai arī citi būtiski faktori, piemēram, [šā noziedzīgā nodarījuma īpašie apstākļi, tā iespējamā saikne ar citiem uzsāktiem procesiem, šīs personas sodāmība un individuālais profils] var būt apstākļi, kas var pamatot šādu “absolūtu nepieciešamību”. Turklāt būtu jāpārliecinās, vai civilstāvokļa datu vākšana [..] pati par sevi jau neļauj sasniegt izvirzītos mērķus” (30).

37.      Visbeidzot Tiesa skaidri norādīja, ka, “ja valsts tiesībās nav garantēta šāda biometrisko un ģenētisko datu vākšanas pasākuma pārbaude, iesniedzējtiesai, noraidot policijas iestāžu pieprasījumu atļaut šo piespiedu vākšanu, ir jānodrošina minētā 10. panta pilnīga iedarbība” (31).

2.      Bulgārijas tiesību aktu nesaderības ar Direktīvas 2016/680 10. pantu iemesli un ierosinātās atbilstīgās interpretācijas nepilnības

38.      Secinājums (32), pie kura Tiesa nonākusi spriedumā Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I, lai arī tas ir papildināts ar ierasto piesardzību (33), ir skaidrs – kriminālreģistrācijas režīms, kura viena no sastāvdaļām ir piespiedu izpilde, nav saderīgs ar Direktīvas 2016/680 10. panta prasībām, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu.

39.      Bulgārijas valdības pārstāvis savos mutvārdu paskaidrojumos šajā lietā neapgalvoja pretējo, atzīstot, ka kompetentajām iestādēm nav iespējas izvērtēt kriminālreģistrācijas “absolūto nepieciešamību”, un norādīja Tiesai, ka Iekšlietu ministrija viņu ir informējusi par to, ka pašlaik tiekot pieņemts ZMVR 68. panta grozījums, kurā paredzēts noteikt pienākumu kompetentajām iestādēm katrā atsevišķā gadījumā pārbaudīt “absolūtas nepieciešamības” prasību attiecībā uz apsūdzēto personu biometrisko un ģenētisko datu vākšanu.

40.      Ir taisnība, ka Tiesa nav tikai aprobežojusies ar šo konstatējumu par nesaderību un ka tā ir uzdevusi iesniedzējtiesai pārbaudīt, vai ir iespējams interpretēt valsts tiesību aktus, kuros paredzēta kriminālreģistrācijas piespiedu izpilde, veidā, kas ir saderīgs ar Savienības tiesībām. Lai to izdarītu, tā jo īpaši ir uzdevusi iesniedzējtiesai pārbaudīt, vai valsts tiesībās ir ļauts izvērtēt “absolūtu nepieciešamību” veikt datu vākšanu, lai tos reģistrētu (34).

41.      Lai ZMVR 68. pantu interpretētu atbilstīgi Direktīvas 2016/680 10. pantam, iesniedzējtiesa – lemjot par pieprasījumu atļaut kriminālreģistrācijas piespiedu izpildi, paredz piemērot NPK 158. pantā paredzētās garantijas, no kurām, šķiet, izriet, ka pierādījumu, kas ir biometriskie un ģenētiskie dati, vākšanai kriminālizmeklēšanas ietvaros principā ir nepieciešama iepriekšēja tiesneša atļauja, kurš varēs pārbaudīt šīs vākšanas nepieciešamību kriminālizmeklēšanas nolūkos, pamatojoties uz visiem lietas materiāliem, kuriem ir jābūt tā rīcībā.

42.      Tomēr, pirmkārt, kā pamatoti norādīja Komisija, sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 133. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka Tiesa tajā esot nospriedusi, ka datu vākšanas “absolūtas nepieciešamības” vērtējums, ko veic pati iesniedzējtiesa, var atbilst Direktīvas 2016/680 10. panta prasībām. Otrkārt, manā ieskatā to, ka V.S. biometrisko un ģenētisko datu vākšanas “absolūtas nepieciešamības” vērtējumu, kas prasīts šajā 10. pantā, neveic pašas kompetentās iestādes, nevar kompensēt iesniedzējtiesa, ņemot vērā šo iestāžu centrālo lomu sistēmā, kas izveidota ar šo direktīvu (35). Tādējādi, jautājums par sensitīvu datu vākšanas “absolūtas nepieciešamības” pārbaudi tiesā kriminālprocesa ietvaros ir atsevišķs jautājums, kas, iespējams, seko jautājumam par šādas nepieciešamības izvērtējumu, kas jāveic kompetentajām iestādēm.

43.      Tādas atbilstīgās interpretācijas rezultātā, kādu piedāvā iesniedzējtiesa, manuprāt, netiks likvidētas visas Bulgārijas tiesību sistēmā rodamās neatbilstības Direktīvas 2016/680 10. pantam.

44.      Lai par to pārliecinātos, pietiek ņemt vērā šādus elementus.

45.      Pirmkārt, ja vien es nekļūdos, NPK 158. pantā paredzētā režīma ietvaros (36) tiesnesis izvērtē tikai datu vākšanas nepieciešamību, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi. Iepriekšēju atļauju veikt attiecīgo datu vākšanu ar izmeklēšanas pasākumu varētu izsniegt, ņemot vērā jau savāktos pierādījumus, kuri pamato nopietnas šaubas par attiecīgās personas dalību nodarījuma izdarīšanā un kuri var pamatot šīs datus vākšanas lietderību izmeklēšanas pabeigšanas nolūkā.

46.      Savukārt Direktīvas 2016/680 10. pantā tiek prasīts, lai kompetentās iestādes izvērtē absolūtu – tātad, pastiprinātu – nepieciešamību. Turklāt, neskarot iesniedzējtiesas veiktu pārbaudi, kriminālreģistrācijas mērķi šķiet plašāki par NPK 158. panta mērķi.

47.      Proti, no sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 99. punkta izriet, ka kriminālreģistrācijai ir divi būtiski mērķi, proti, pirmkārt, salīdzināšana ar citiem datiem, kas savākti citu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanās to iespējamas pabeigšanas nolūkā un, otrkārt, šo datu izmantošana notiekošās kriminālizmeklēšanas vajadzībām (37). Tiesas sēdē šajā lietā, kas notika Tiesā, Bulgārijas valdība norādīja, ka kriminālreģistrācijas galvenais mērķis ir savākto datu izmantošana notiekošās krimināllietas ietvaros. Šo datu iespējama turpmāka izmantošana esot pakārtots mērķis. Turpretī iesniedzējtiesa apstiprina, ka kriminālreģistrācijas gadījumā datu vākšana ir paredzēta tikai iespējamai turpmākai izmantošanai, ja kādreiz nākotnē rastos šāda nepieciešamība (38).

48.      Šāds apgalvojums izraisa trīs jautājumu virknes (39). Pirmām kārtām, tā kā ZMVR 68. panta mērķis esot identisks NPK 158. panta mērķim, rodas jautājums, kādā gadījumā biometrisko un ģenētisko datu vākšanai ir nepieciešama iepriekšēja tiesas atļauja un kādā gadījumā tā nav vajadzīga. Šķiet, ka, lai sasniegtu vienu un to pašu mērķi, līdzāspastāv divas paralēlas procedūras, kuru sniegtās garantijas ievērojami atšķiras. Tādējādi kriminālreģistrācija esot tādu pierādījumu iegūšanas veids, ko izmanto notiekoša procesa ietvaros. Taču iesniedzējtiesa nepārtraukti ir atgādinājusi, ka šī reģistrācija “atšķiras no kriminālprocesa un nav tā daļa” (40).

49.      Otrām kārtām, ja, kā to ir apgalvojusi Bulgārijas valdība, kriminālreģistrācijas galvenais mērķis ir pierādījumu vākšana notiekošās kriminālizmeklēšanas ietvaros, tas, ka ar tiesību aktiem principā ir atļauta tādas personas biometrisko un ģenētisko datu vākšana, kura ir apsūdzēta “tikai” krāpšanā nodokļu jomā, rada, kā minimums, izbrīnu (41).

50.      Turklāt NPK 158. pantā nav paredzēts, ka saistībā ar atļauju, kuru tas grasās izsniegt, tiesnesis var izvērtēt kriminālreģistrācijas “absolūto nepieciešamību” nolūkā veikt salīdzināšanu ar tiem datiem, kas savākti citu izmeklēšanu ietvaros, kas tomēr, šķiet, ir viens no Bulgārijas tiesību aktos paredzētajiem mērķiem, ar kuru ir pamatota kriminālreģistrācija.

51.      Trešām kārtām, no šo secinājumu 47. punktā paustajiem apsvērumiem acīmredzami izriet, ka kriminālreģistrācijas mērķi ne vienmēr ir skaidri noteikti. Tie neesot skaidri noteikti arī gadījumā, ja tiktu piemērots NPK 158. pants.

52.      Otrkārt, Direktīvas 2016/680 10. panta efektivitāte būtu acīmredzami apieta, ja jautājums par sensitīvo datu apstrādes “absolūto nepieciešamību” rastos pirmreizēji tikai tad, kad tiesnesis izdod iepriekšēju atļauju datu vākšanas pasākumam, piemērojot NPK 158. pantu.

53.      No ZMVR 27. un 68. panta kopsakara izriet, ka personas, kurām tiek lūgts pakļauties kriminālreģistrācijai, veido plašu personu kategoriju (42) un ka no šīm personām vienmēr tiek iegūti vieni un tie paši dati, neveicot nekādu nošķiršanu. Ikvienai personai, kas ir apsūdzēta, kriminālreģistrācijas nolūkā būs automātiski jāpakļaujas vienādu kategoriju datu ievākšanai, nevienā brīdī kompetentajām iestādēm Direktīvas 2016/680 3. panta 7. punkta izpratnē neizskatot jautājumu par to, vai sensitīvo datu vākšana ir absolūti nepieciešama notiekošās kriminālizmeklēšanas pabeigšanai vai citu izmeklēšanu vajadzībām. Turklāt no sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 113. un 114. punkta izriet, ka valsts tiesību aktos nav prasīts, lai būtu konstatēta konkrētā nepieciešamība veikt visu to datu vākšanu, uz kuriem attiecas kriminālreģistrācija, un ka nav paredzēts kompetentās iestādes pienākums noteikt un pierādīt, ka šī datu vākšana ir absolūti nepieciešama, lai sasniegtu konkrētos izvirzītos mērķus.

54.      No tā izriet, ka apstākļi, kādos varētu secināt, ka kriminālreģistrācija, kā tā paredzēta ZMVR 68. pantā, ir absolūti nepieciešama, nav paredzēti valsts tiesību aktos, un ka kompetento iestāžu veiktajai biometrisko un ģenētisko datu apstrādei mērķiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2016/680, netiek piemērotas atbilstošas garantijas (43). NPK 158. panta piemērošana nevar grozīt šo konstatējumu.

55.      Ja sensitīvo datu vākšanas un apstrādes “absolūtā nepieciešamība” nav definēta tiesību aktos, nedz arī garantēta ar kompetento iestāžu novērtējuma brīvības izmantošanu, nevar noteikt pienākumu tikai tiesnesim vienam pašam novērst šo abu iepriekšējo posmu neesamību viņa valsts tiesību sistēmā. Šajā jautājumā es piekrītu Komisijas paustajai nostājai tiesas sēdē, ka pārbaude tiesā ir sekundāra tādējādi, ka tā nozīmē, ka tiesnesis pārbauda kompetento iestāžu veikto “absolūtas nepieciešamības” izvērtējumu atbilstoši tam, kas ir paredzēts tiesību aktos. Jāpiebilst, ka var pamatoti rasties jautājums par kritērijiem, ko iesniedzējtiesa varētu piemērot, veicot šādu pārbaudi, ja jēdziens “absolūta nepieciešamība” nav definēts tiesību aktos.

56.      Treškārt, pat ja ar NPK 158. pantu sniegtās garantijas būtu pietiekamas, kas tā nav, personas, kuras apsūdzētas tīšā noziedzīgā nodarījumā, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets, un kuras nav iebildušas pret kriminālreģistrāciju, nevarētu tās izmantot. Attiecībā uz šīm personām kompetentās iestādes nekad neizvērtēs apstrādes “absolūto nepieciešamību”, kā to apstiprināja tiesas sēdē Bulgārijas valdība (44). Tā ir īpaši satraucoša situācija. Proti, var saprātīgi prezumēt, ka tikko apsūdzētas personas spēja pretoties policijas rīkojumam pakļauties kriminālreģistrācijai ir jo īpaši zema. Tādēļ valsts tiesību atbilstības nodrošināšana, kas izrietot no NPK 158. panta piemērošanas, esot tikai daļēja, jo kriminālreģistrācija, ja kompetentās iestādes neveic tās “absolūtās nepieciešamības” pārbaudi, varētu turpināties attiecībā uz visām personām, uz kurām attiecas tās īpaši plašā piemērošanas joma, kuras pret to neiebilstu (45).

3.      Secinājumi

57.      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/680 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu un 8. panta 1. un 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kā aprakstīts sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 113. punktā, kriminālreģistrācijas “absolūtās nepieciešamības” izvērtējums, ņemot vērā visus mērķus, ko ar to ir paredzēts sasniegt, faktiski ir jāveic kompetentajām iestādēm, lai veiktu šo reģistrāciju, pirms tās attiecīgā gadījumā var pieprasīt tās piespiedu izpildi. Šajā nolūkā nepietiek ar to, ka kriminālreģistrācijas “absolūtās nepieciešamības” izvērtējumu pirmreizēji veic tiesnesis, kuram tiek prasīts atļaut piespiedu izpildi vienīgi gadījumā, ja apsūdzētā persona atsakās pakļauties šai reģistrācijai, un tikai attiecībā uz vienu no tās juridisko pamatu veidojošo valsts tiesību aktu apgalvotajiem mērķiem.

58.      Tādēļ iesniedzējtiesas piedāvātā atbilstīgā interpretācija nešķiet pietiekama, lai padarītu Bulgārijas tiesības atbilstošas prasībām, kuras tikko atgādināju. Tālab šai tiesai saskaņā ar to, ko Tiesa jau bija paredzējusi sava sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 134. punktā, būtu jānoraida policijas iestāžu pieprasījums atļaut V.S. datu vākšanas piespiedu izpildi.

B.      Par prejudiciālajiem jautājumiem

59.      Tā kā uzdotie jautājumi balstās uz premisu, ka iesniedzējtiesa varot novērst ar Direktīvas 2016/680 10. panta prasībām saistītās Bulgārijas tiesību aktu nepilnības kompetento iestāžu veiktās personas datu apstrādes jomā, piemērojot kriminālprocesa noteikumus, un tā kā es uzskatu, ka šis pagaidu risinājums nav pietiekams, lai šos tiesību aktus varētu uzskatīt par Savienības tiesībām atbilstošiem, šos jautājumus es izskatīšu pakārtoti – gadījumam, ja Tiesai būtu atšķirīgs viedoklis.

60.      Būtībā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai sensitīvo datu apstrādes “absolūtās nepieciešamības” pārbaudi var veikt, tikai pamatojoties uz lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības, vai arī ir nepieciešams, ka tās rīcībā būtu nodoti visi lietas materiāli (pirmais prejudiciālais jautājums), lai tā pati izvērtētu, vai pastāv nopietns pamats uzskatīt, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, par ko tā tiek apsūdzēta (otrais prejudiciālais jautājums).

61.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa, šķiet, identificē zināmu spriedzi starp, pirmkārt, sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 100. un 101. punktu un, otrkārt, šī sprieduma 130.–133. punktu.

62.      Sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 100. punktā Tiesa nosprieda, ka “kriminālprocesa sākotnējā stadijā var būt pamatoti uz laiku izslēgt no tiesas kontroles to pierādījumu izvērtēšanu, uz kuriem balstīta datu subjekta apsūdzība, un tādējādi arī tā biometrisko un ģenētisko datu vākšanu. Šāda kontrole šajā stadijā varētu kavēt kriminālizmeklēšanu, kurā šie dati tiek vākti, un pārmērīgi ierobežot izmeklētāju iespējas atklāt citus noziedzīgus nodarījumus, izmantojot šo datu salīdzinājumu ar datiem, kas savākti citās izmeklēšanās. Tāpēc šāds efektīvas tiesiskās aizsardzības ierobežojums nav nesamērīgs ar nosacījumu, ka valsts tiesību akti pēc tam garantē efektīvu pārbaudi tiesā”. No tā iesniedzējtiesa secina, ka ar Hartas 47. pantu tiek pieļauts, ka valsts tiesa, lemjot par pieprasījumu atļaut piespiedu kārtā vākt apsūdzētās personas biometriskos un ģenētiskos datus, “nevar izvērtēt pierādījumus, uz kuriem ir balstīta šī apsūdzība, ja vien valsts tiesiskais regulējums pēc tam garantē apsūdzības pamatā esošo apstākļu efektīvu pārbaudi tiesā, kas ir pamatā atļaujai veikt šo vākšanu” (46).

63.      Tiesa arī nosprieda, šoreiz interpretējot Direktīvas 2016/680 10. pantu, ka “to vien, ka persona ir apsūdzēta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas ir publiskas apsūdzības priekšmets, nevar uzskatīt par faktoru, kas pats par sevi ļauj prezumēt, ka personas biometrisko un ģenētisko datu vākšana ir absolūti nepieciešama, ņemot vērā nolūkus, kādos tā tiek veikta, un no tā izrietošos pamattiesību [..] pārkāpumus” (47). Tā turpināja, norādot, ka “pirmkārt, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas pamato tās apsūdzēšanu, un tas nozīmē, ka jau ir savākti pietiekami pierādījumi par personas saistību ar noziedzīgo nodarījumu, var būt gadījumi, kad gan biometrisko, gan ģenētisko datu vākšana nav konkrēti nepieciešama noritošā kriminālprocesa vajadzībām” (48). Otrkārt, “varbūtību, ka apsūdzētās personas biometriskie un ģenētiskie dati būs absolūti nepieciešami saistībā ar citiem procesiem, kas nav kriminālprocess, kurā šī apsūdzība ir izvirzīta, var noteikt, tikai ņemot vērā visus attiecīgos faktorus, piemēram, it īpaši iespējamā noziedzīgā nodarījuma, par kuru personai izvirzīta apsūdzība, raksturu un smagumu, šā nodarījuma konkrētos apstākļus, šā nodarījuma iespējamo saikni ar citiem uzsāktiem kriminālprocesiem, attiecīgās personas agrāku noziedzīgu rīcību vai individuālo profilu” (49).

64.      Tādējādi Tiesa atzina, ka tas, ka kompetentā tiesa, lai atļautu kriminālreģistrācijas piespiedu izpildi, nevar veikt apsūdzības apstākļu, kas ir datu vākšanas juridiskais pamats (50), pārbaudi pēc būtības, var būt pieļaujams tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierobežojums, jo pastāv kriminālizmeklēšanas pienācīgas norises kavēšanas risks.

65.      Attiecībā uz vākšanas “absolūtās nepieciešamības” pārbaudi, no sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 130.–133. punkta neizriet, ka Tiesa ir pieprasījusi apsūdzības pamatotības pārbaudi. Tā tikai norādīja, ka apsūdzības izvirzīšana pamatlietas ietvaros ir nepieciešams, bet nepietiekams nosacījums, lai konstatētu datu subjekta sensitīvo datu vākšanas “absolūto nepieciešamību”. Turklāt šī sprieduma 132. punktā minētie faktori, piemēram, nodarījuma raksturs un smagums, šī nodarījuma konkrētie apstākļi, tā iespējamā saikne ar citiem uzsāktiem kriminālprocesiem, attiecīgās personas agrāka noziedzīga rīcība vai individuālais profils ir kritēriji, kas jānošķir no tiem kritērijiem, uz kuriem ir balstīta apsūdzība, proti, principā, nopietnas un saskanīgas norādes, kas liek domāt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi nodarījumu.

66.      Šādos apstākļos tiesneša veikta biometrisko un ģenētisko datu vākšanas “absolūtās nepieciešamības” pārbaude neprasa apsūdzības pamatotības pārbaudi. Lai arī tas nav pretrunā ar Direktīvas 2016/680 10. pantu, tajā netiek arī prasīta visu lietas materiālu nodošana [tiesas] rīcībā, ja “absolūtās nepieciešamības” izvērtējumu atbilstoši kārtībai, kuru Tiesa norādījusi sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 133. punktā, var veikt efektīvi, pamatojoties vienīgi uz lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības.

67.      Visbeidzot, tā kā otrā prejudiciālā jautājuma formulējums attiecas arī uz Direktīvas 2016/680 6. panta a) punktu, es vēlreiz pilnības labad atgādināšu, ka ar šo pantu principā ir noteikts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, ka tiek skaidri nošķirti datu subjektu dažādu kategoriju dati, lai viņu pamattiesības uz personas datu aizsardzību paliktu neskartas vienādā mērā neatkarīgi no kategorijas, pie kuras tie pieder (51). Saskaņā ar šo pantu vienā no kategorijām ietilpst “personas, attiecībā uz kurām pastāv nopietns iemesls uzskatīt, ka tās ir izdarījušas vai drīzumā izdarīs noziedzīgu nodarījumu”.

68.      Tiesa nosprieda, ka pietiekamu vainas pierādījumu esamība principā ir nopietns iemesls uzskatīt, ka persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu un ka Direktīvas 2016/680 6. panta a) punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta biometrisko un ģenētisko datu obligāta vākšana, lai tos reģistrētu, attiecībā uz personām, par kurām ir pietiekami pierādījumi, ka tās ir vainīgas tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas ir publiskas apsūdzības priekšmets, un kurām ir izvirzīta apsūdzība šajā ziņā (52). Pretēji iesniedzējtiesas izvēlētajai interpretācijai ar šo tiesību normu nevar pieprasīt, lai tiesnesis, kuram jāpārbauda sensitīvo datu vākšanas pasākuma “absolūtā nepieciešamība”, pārliecinātos par apsūdzības pamatotību, individuāli izvērtējot pierādījumus, uz kuriem tā balstīta.

69.      No šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2016/680 6. panta a) punkts un 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesneša veikta biometrisko un ģenētisko datu vākšanas “absolūtas nepieciešamības” pārbaude neprasa apsūdzības pamatotības pārbaudi. Tajos arī netiek prasīta – tajā pat laikā neliedzot – visu lietas materiālu nodošana [tiesas] rīcībā, ja “absolūtās nepieciešamības” izvērtējumu atbilstoši kārtībai, kuru Tiesa norādījusi sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 133. punktā, var veikt efektīvi, pamatojoties vienīgi uz lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības.

V.      Secinājumi

70.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

Galvenokārt:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI, 10. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu, kā arī 8. panta 1. un 2. punktu

ir jāinterpretē tādējādi, ka

–        Kriminālreģistrācijas “absolūtas nepieciešamības” izvērtējums tādos apstākļos, kas aprakstīti 2023. gada 26. janvāra sprieduma Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija) (C‑205/21, EU:C:2023:49) 133. punktā, ņemot vērā visus mērķus, ko ar to ir paredzēts sasniegt, faktiski ir jāveic kompetentajām iestādēm, lai veiktu šo reģistrāciju, pirms tās attiecīgā gadījumā var pieprasīt tās piespiedu izpildi.

–        Šajā nolūkā nepietiek ar to, ka kriminālreģistrācijas “absolūtās nepieciešamības” izvērtējumu pirmreizēji veic tiesnesis, kuram tiek prasīts atļaut piespiedu izpildi, vienīgi gadījumā, ja apsūdzētā persona atsakās pakļauties šai reģistrācijai, un tikai attiecībā uz kādu no tās juridisko pamatu veidojošo valsts tiesību aktu apgalvotajiem mērķiem.

Pakārtoti

Direktīvas 2016/680 6. panta a) punkts un 10. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiesneša veikta biometrisko un ģenētisko datu vākšanas “absolūtas nepieciešamības” pārbaude neprasa apsūdzības pamatotības pārbaudi. Tajos arī netiek prasīta – tajā pat laikā neliedzot – visu lietas materiālu nodošana [tiesas] rīcībā, ja “absolūtās nepieciešamības” izvērtējumu atbilstoši kārtībai, kuru Tiesa norādījusi 2023. gada 26. janvāra sprieduma Ministerstvo na vatreshnite raboti (Policijas veikta biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija) (C‑205/21, EU:C:2023:49) 133. punktā, var veikt efektīvi, pamatojoties vienīgi uz lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      OV 2016, L 119, 89. lpp.

3      C‑205/21, turpmāk tekstā – “spriedums Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I”, EU:C:2023:49.

4      Lai arī lieta C‑205/21 tika iesniegta Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija), šī tiesa tika likvidēta tiesvedības laikā un pamatlieta iztiesāšanas laikā tika nodota Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa): skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (51. punkts).

5      Paraugu ņemšana no apsūdzētās personas DNS profila izveidei ir daļa no datiem, kas tiek vākti šīs kriminālreģistrācijas ietvaros.

6      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (63. punkts).

7      Prasības pieteikumā pamatlietā ir norādīts kriminālreģistrācijas juridiskais pamats, proti, zakon za Ministerstvoto na vatreshnite raboti (Iekšlietu ministrijas likums; 2014. gada 27. jūnija DV Nr. 53, turpmāk tekstā – “ZMVR”) 68. panta 1. punkts un naredba za reda za izvarshvane i snemane na politseyska registratsia (Noteikumi par kriminālreģistrācijas īstenošanas kārtību; 2014. gada 31. oktobra DV Nr. 90) 11. panta 4. punkts.

8      No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka NPK 158. pants attiecas uz personas apskati kā izmeklēšanas pasākumu pirmstiesas procesa ietvaros. Šajā apskatē var tikt ievākti biometriskie un ģenētiskie dati. Personas apskate tiek veikta ar personas rakstisku piekrišanu. Ja piekrišana nav sniegta, prokuroram ir jālūdz kompetentās pirmās instances tiesas vai tā reģiona pirmās instances tiesai, kurā notiek tiesvedība, tiesnesim iepriekšēja atļauja veikt apskates piespiedu izpildi (NPK 158. panta 3. punkts). Steidzamības gadījumā apskati veic bez atļaujas, taču ir jāiesniedz pieprasījums par apstiprinājuma saņemšanu a posteriori (NPK 158. panta 4. punkts). Saskaņā ar norādēm, ko iesniedzējtiesa sniegusi Tiesai, lietas materiāli tiek nodoti tiesas rīcībā, kas var pārbaudīt visus lietas materiālus, lai izvērtētu, vai iepriekšējas atļaujas vai a posteriori apstiprinājuma pieprasījums ir pamatots.

9      Šķiet, pēc prokuratūras pieprasījuma: skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 16. un 24. punktu.

10      Vai, atkarībā no gadījuma, a posteriori apstiprinājuma pieprasījums.

11      Turpmāk tekstā – “Harta”.

12      Saskaņā ar secinājumu, ko iesniedzējtiesa izdarījusi no sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I 100. un 101. punkta.

13      Skat. šo secinājumu 1. punktu.

14      No Tiesas judikatūras izriet, ka, pat ja attiecīgais tiesību jautājums Tiesas judikatūrā ir atrisināts, valstu tiesām joprojām ir visas tiesības vērsties Tiesā, ja tās to uzskata par lietderīgu. Apstāklis, ka Tiesa jau ir interpretējusi to pašu Savienības tiesību normu saistībā ar to pašu valsts tiesisko regulējumu, nevar izraisīt jautājumu nepieņemamību (skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Bauer un Willmeroth (C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:871, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, un 22. punkts). Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka uzdotajiem jautājumiem ir tieša saikne ar pamatlietu un tie ir atbilstoši, lai iesniedzējtiesa varētu to izspriest. Šajā lūgumā turklāt ir pietiekami daudz elementu, lai noteiktu šo jautājumu tvērumu un sniegtu uz tiem lietderīgu atbildi. Tādēļ tie ir jāatzīst par pieņemamiem (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes (C‑291/16, EU:C:2017:990, 25. punkts)

15      Skat. šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmi.

16      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (114. punkts).

17      Jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka Direktīvas 2016/680 10. panta mērķis ir nodrošināt lielāku aizsardzību tādām apstrādes darbībām, kuras attiecīgo datu īpašās sensitivitātes un konteksta, kādā tie tiek apstrādāti, dēļ, kā izriet no šīs direktīvas 37. apsvēruma, var radīt nopietnu risku pamattiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. un 8. pantā (skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (116. punkts un tajā minētā judikatūra)).

18      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (118. punkts).

19      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (120. punkts).

20      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (122. punkts).

21      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (123. punkts).

22      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (124. punkts).

23      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (125. un 126. punkts).

24      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (127. punkts).

25      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (128. punkts). Mans izcēlums.

26      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (129. punkts).

27      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (130. punkts).

28      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (131. punkts).

29      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (132. punkts).

30      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (133. punkts).

31      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (134. punkts). Šādi spriežot, Tiesa, šķiet, ir atzinusi Direktīvas 2016/680 10. panta tiešu iedarbību. Proti, valsts tiesai tikai uz Savienības tiesību pamata vien nav pienākuma nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, ja šai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības (skat. spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība) (C‑715/20, EU:C:2024:139, 74. punkts).

32      Atgādināts sprieduma Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I rezolutīvās daļas 3. punktā.

33      Tā kā LESD 267. pantā noteiktās procedūras pamatā ir funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus un interpretēt un piemērot valsts tiesības: skat. Tiesas vairākkārtīgajā judikatūrā spriedumu, 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības atjaunošana lietā, kurā ir pieņemts galīgs nolēmums) (C‑582/21, EU:C:2024:282, 31. punkts).

34      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (133. punkts).

35      Jāatgādina, ka Direktīvas 2016/680 piemērošanas joma ir precīzi definēta ar atsauci uz šīm iestādēm, jo no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izriet, ka to “piemēro personas datu apstrādei, ko veic kompetentās iestādes 1. panta 1. punktā izklāstītajos nolūkos”.

36      Skat. šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmi.

37      ZMVR 27. pantā savukārt ir noteikts, ka atbilstoši ZMVR 68. pantam policijas reģistrētie dati tiek vienīgi izmantoti valsts drošības aizsardzības, noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības uzturēšanas nolūkā.

38      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 25. punktu.

39      Jāatgādina, ka šo nolūku precīza un konkrēta definīcija ir nepieciešams priekšnoteikums, lai varētu izvērtēt apstrādes “absolūto nepieciešamību”: skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (124. punkts).

40      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 21. punkts. Skat. arī šī lūguma 6. punktu.

41      No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka NPK 158. panta piemērošana pamatlietas ietvaros ļauj tiesnesim koriģēt noņemamo datu, jo īpaši sensitīvo, daudzumu un kvalitāti.

42      Skat. arī spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (78. punkts).

43      Saskaņā ar Tiesas norādēm spriedumā Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (63. punkts).

44      Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2016/680 37. apsvērumā ir noteikts, ka “datu subjekta piekrišanai pašai par sevi nebūtu jākalpo par juridisko pamatu šādu sensitīvu personas datu apstrādei kompetentajās iestādēs”. Katrā ziņā, no vienas puses, personas piekrišana nenozīmē atbrīvojumu no pienākuma izvērtēt datu vākšanas “absolūto nepieciešamību”, un, no otras puses, šī nepieciešamība ir jāpārbauda pat pirms piekrišanas izteikšanas.

45      Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav informācijas par šo personu iespējām celt prasību saskaņā ar Direktīvas 2016/680 54. pantā paredzēto. Gan iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (skat. šī lūguma 25. punktu), gan Bulgārijas valdība tiesas sēdē Tiesā, šķiet, uzskata, ka tādā gadījumā nepastāv iespējama tiesiskās aizsardzības līdzekļa.

46      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (101. punkts).

47      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (130. punkts).

48      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (131. punkts).

49      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (132. punkts).

50      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (88. punkts).

51      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (83. punkts).

52      Skat. spriedumu Biometrisko un ģenētisko datu reģistrācija I (85. un 86. punkts).