EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62023CC0028
Opinion of Advocate General Campos Sánchez-Bordona delivered on 11 April 2024.###
Ģenerāladvokāta Campos Sánchez-Bordona secinājumi, 2024. gada 11. aprīlis.
Ģenerāladvokāta Campos Sánchez-Bordona secinājumi, 2024. gada 11. aprīlis.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2024:306
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑28/23
NFŠ a. s.
pret
Slovenská republika konajúca prostredníctvom Ministerstva školstva, vedy, výskumu a športu Slovenskej republiky,
Ministerstvo školstva, vedy, výskumu a športu Slovenskej republiky
(Okresný súd Bratislava III (Bratislavas III rajona tiesa, Slovākija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2014/24/ES – Publiski būvdarbu līgumi – Jēdziens – Publisks būvdarbu līgums, kas nomaskēts citu līgumu formā – Savstarpējās saistības, kuru izpildi var pieprasīt tiesā – Ēka, kas uzbūvēta atbilstoši līgumslēdzējas iestādes prasībām – Izšķirošā ietekme – Tāda Eiropas Komisijas lēmuma nozīmīgums, ar kuru līgumi atzīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu – Direktīva 89/665/EEK – Piemērojamība – Līguma atzīšana par spēkā neesošu – Atzīšanas par spēkā neesošu sekas
1. 2013. gadā Slovākijas valdība parakstīja “subsīdijas līgumu” ar privātu uzņēmumu (2), lai Bratislavā (Slovākijas Republika) būvētu nacionālo futbola stadionu (turpmāk tekstā – “stadions”).
2. 2016. gadā abas puses parakstīja jaunu līgumu, kurā minētajam uzņēmumam bija paredzēta vienpusēja iespēja, ievērojot zināmus nosacījumus, pārdot stadionu valstij.
3. 2016. gadā Slovākija saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja Eiropas Komisijai no minētajiem līgumiem izrietošos stadiona būvniecībai paredzētos atbalsta pasākumus no valsts līdzekļiem. 2017. gada 24. maijā Komisija ar lēmumu lietā State Aid SA.46530 – Slovakia National Football Stadium (3) tos atzina par saderīgiem ar iekšējo tirgu.
4. 2020. gadā Slovākijas iestādes atteicās pildīt parakstītos līgumus, apgalvojot, ka jau no paša sākuma ar tiem esot pārkāptas Savienības tiesību normas publisko līgumu jomā. Saistībā ar šo strīdu abas puses cēla tiesā vairākas savstarpējas prasības (4).
5. Vienā no šīm lietām, ko iesniedzējtiesa nav precīzi norādījusi (5), tā ir iesniegusi prejudiciālu jautājumu par Direktīvu 2004/18/EK (6), 2014/24/ES (7) un 89/665/EEK (8) interpretāciju. It īpaši, tā šaubās par to, vai iepriekš aprakstītās vienošanās neslēpj publisku būvdarbu līgumu (tad tiktu prasīts, lai līguma slēgšanas tiesības būtu piešķirtas publiska iepirkuma procedūrā) un, ja tas tā būtu, vai šī līguma iespējamās atzīšanas par spēkā neesošu sekas būtu ex tunc.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 2014/24
6. Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam (“Definīcijas”):
“1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
5) “publiski līgumi” ir līgumi par atlīdzību, kas rakstiski noslēgti starp vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un vienu vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm un kuru mērķis ir būvdarbu izpilde, produktu piegāde vai pakalpojumu sniegšana;
6) “publiski būvdarbu līgumi” ir publiski līgumi, kuru priekšmets ir kāda no šādām darbībām:
a) tādu būvdarbu izpilde vai projektēšana un izpilde, kas saistīti ar kādu no darbībām II pielikuma nozīmē;
b) būves realizācija vai projektēšana un realizācija;
c) būves realizācija, izmantojot jebkādus līdzekļus, atbilstīgi prasībām, ko noteikusi līgumslēdzēja iestāde, kurai ir izšķiroša ietekme uz būves veidu vai projektu;
[..].”
2. Direktīva 89/665
7. Direktīvas 1. pantā (“Darbības joma un pārskatīšanas procedūru pieejamība”) ir noteikts:
“1. [..]
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [..] līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi [..] pārskatīt [..].
[..]
3. Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.
[..].”
8. Saskaņā ar tās 2.d pantu (“Spēkā neesamība”):
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka visos turpmāk norādītajos gadījumos līgumu par spēkā neesošu atzīst no līgumslēdzējas iestādes neatkarīga pārskatīšanas struktūra vai ka tā spēkā neesamība ir šādas pārskatīšanas struktūras lēmuma iznākums:
a) ja līgumslēdzēja iestāde ir līguma slēgšanas tiesības piešķīrusi bez paziņojuma par līgumu iepriekšējas publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tas nav bijis atļauts saskaņā ar Direktīvu 2014/24/ES vai Direktīvu 2014/23/ES;
[..].”
B. Slovākijas tiesības
1. Zákon z 26. februára 1964 č. 40/1964 Zb. Občiansky zakonnik (Civilkodekss) (9)
9. Šī likuma 39. pantā ir noteikts:
“Tiesisks darījums, kura saturs vai mērķis ir pretrunā likumam vai kurš ir atzīstams par likuma apiešanu, vai arī kurš ir pretrunā labiem tikumiem, ir spēkā neesošs.”
10. Likuma 40.bis pantā ir paredzēts, ka noteiktos gadījumos tiesisku darījumu uzskatīs par spēkā esošu, ja persona, kuru ietekmē tiesisks darījums, neatsaucas uz tiesiska darījuma spēkā neesamību. Uz spēkā neesamību nevar atsaukties tas, kurš pats to ir izraisījis.
2. Zákon z 18. novembra 2015 č. 343/2015 Z. z. o verejnom obstarávaní a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Publiskā iepirkuma likums) (10)
11. Šā likuma 3. panta 3. punktā ir noteikts:
“Būvdarbu līgums šā likuma izpratnē ir līgums, kura priekšmets ir:
a) būvdarbu izpilde vai būvdarbu projektēšana un izpilde, kas saistītas ar kādu no darbībām, kuras uzskaitītas Publiskā iepirkuma vārdnīcas 45. sadaļā,
b) būves realizācija vai būves projektēšana un realizācija, vai
c) būves realizācija, izmantojot jebkādus līdzekļus, atbilstīgi prasībām, ko noteikusi līgumslēdzēja iestāde vai līgumslēdzējs, kam ir izšķiroša ietekme uz būves veidu vai projektu.”
3. Zákon 300/2008 Z. z. z 2. júla 2008 o organizácii a podpore športu a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Likums par sporta organizēšanu un veicināšanu) (11)
12. Likuma 13. pantā ir definēta īpaši svarīga sporta infrastruktūra, kas nepieciešama starptautiskajām sacensībām un sporta pasākumiem, kas atbilst starptautisko sporta asociāciju prasībām, it īpaši attiecībā uz tās ietilpību, aprīkojumu, izmēriem, tehniskajām prasībām saistībā ar konstrukciju, tostarp iespēju izmantot infrastruktūras objektu personām ar ierobežotām pārvietošanās un orientēšanās spējām, un sportistu un skatītāju drošību, kā arī izlašu sportistu sagatavošanu.
II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
13. Kādā 2006. gada 10. maija lēmumā Slovākijas valdība paredzēja stadiona būvniecību. Turpmākajos gados, saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvojumiem, tika pieņemtas citi valdības lēmumi par stadionu, “kuros bija paredzēts, ka projekta investors vai darbuzņēmējs būtu jāizraugās, izmantojot publisku konkursa procedūru” (12).
14. “Bez neviena ieraksta dokumentos vai reģistrā par iepriekšējām sarunām, bez jebkādas atlases procedūras vai publiska konkursa procedūras” (13) Slovākijas valdība 2013. gada 10. jūlijā pieņēma lēmumu Nr. 400/2013, uz kura pamata Ministerstvo školstva, vedy, výskumu a športu Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Izglītības, zinātnes, pētniecības un sporta ministrija; turpmāk tekstā – “Izglītības ministrija”) bija jānoslēdz ar noteiktu uzņēmumu (Národný futbalový štadión a. s.) memorands, kurā tiktu paredzēti nosacījumi subsīdijas piešķiršanai un stadiona būvniecībai (14).
15. 2013. gada 11. jūlijā tika noslēgts memorands (15).
16. 2013. gada 15. augustā Izglītības ministrija un Národný futbalový štadión a. s. noslēdza līgumu par nosacījumiem, ar kādiem piešķirama subsīdija stadiona būvniecībai (16).
17. Saskaņā ar šī līguma 6. panta 1. un 2. punktu Izglītības ministrija apņēmās publicēt uzaicinājumu iesniegt pieteikumus subsīdijas piešķiršanai stadiona būvniecībai un ar izraudzīto pretendentu noslēgt subsīdijas līgumu, kurā būtu noteiktas abu pušu tiesības, pienākumi, nosacījumi un saistības (17).
18. 2013. gada 21. novembrī Izglītības ministrija un Národný futbalový štadión a. s. noslēdza subsīdijas līgumu (18), kas tiktu finansēts no valsts budžeta.
19. Šajā līgumā Izglītības ministrija apņēmās samaksāt summu 27 200 000 EUR apmērā kā subsīdiju būvniecības projektam, savukārt Národný futbalový štadión a. s. apņēmās līdzfinansēt vismaz 60 % no stadiona būvniecības izmaksām.
20. 2016. gada 10. maijā Izglītības ministrija, rīkojoties Slovākijas Republikas – kā turpmākās pircējas – vārdā, noslēdza ar NFŠ kā turpmāko pārdevēju jaunu līgumu (19) (turpmāk tekstā – “pārdošanas priekšlīgums”), kurā piešķīra NFŠ iespēju līdz ar pārdošanu nodot Slovākijas Republikai īpašumtiesības uz stadionu un ar tā ekspluatāciju saistītos riskus (20).
21. Tajā pašā dienā (2016. gada 10. maijā) Izglītības ministrija un NFŠ noslēdza 2013. gada subsīdijas līguma papildinājumu, ar kuru grozīta lielāka daļa līguma pantu (21).
22. Lai pārdošanas priekšlīgums stātos spēkā, bija jāīstenojas šādiem trim kumulatīviem nosacījumiem:
– līgums tiek publicēts valsts centrālajā līgumu reģistrā;
– Komisija pieņem lēmumu, kurā pārdošanas priekšlīgumā un subsīdijas līgumā paredzētie darījumi ir izvērtēti atbilstoši kritērijiem par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu;
– Úrad pre verejné obstarávanie Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Publisko iepirkumu biroja) kā valsts publiskā iepirkuma uzraudzības iestāde izdod atzinumu par pārdošanas priekšlīgumā paredzēto darījumu saderību ar tiesību normām publiskā iepirkuma jomā.
23. Attiecībā uz otro un trešo nosacījumu (22) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka:
– ar lēmumu SA.46530 Komisija atzina, ka valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē;
– Publisko iepirkumu birojs “nepauda saistošu nostāju un neveica nekādu kontroli attiecībā uz pārdošanas priekšlīgumā paredzēto darījumu” (23). Biroja priekšsēdētāja nosūtīja tikai nesaistošu atbildi 2016. gada 8. jūlija vēstulē.
24. Saistībā ar iepriekš minētajām darbībām tiesā tika ierosinātas vairākas tiesvedības, tostarp lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 20. punkta 2. apakšpunktā norādītā tiesvedība, no kuras, šķiet, izriet lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
25. Iesniedzējtiesa uzskata par nepieciešamu noskaidrot, vai subsīdijas līgums un pārdošanas priekšlīgums, ko noslēguši Izglītības ministrija un bez konkursa procedūras izraudzītais privāttiesību subjekts, ir “publisks būvdarbu līgums” Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta vai Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 6. apakšpunkta c) punkta izpratnē, ņemot vērā, ka:
– subsīdijas līgums ir valsts atbalsts, ko Komisija apstiprinājusi atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam;
– subsīdijas līgumā ietvertās saistības ietver valsts pienākumu piešķirt subsīdiju un privāttiesību subjekta pienākumu uzbūvēt ēku saskaņā ar Izglītības ministrijas noteiktajiem nosacījumiem, kā arī pienākumu atļaut sporta organizācijai izmantot daļu šīs ēkas;
– pārdošanas priekšlīgumā ietvertās saistības ietver privāttiesību subjektam piešķirtu vienpusēju iespēju, kam atbilst valsts pienākums atpirkt uzbūvēto ēku;
– šie līgumi veido laika un materiālo aspektu ziņā savstarpēji saistītu Izglītības ministrijas un privāttiesību subjekta savstarpējo saistību ietvaru.
26. Gadījumam, ja Savienības tiesiskais regulējums publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā būtu piemērojams, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai, saskaņā ar Direktīvas 89/665 2.d panta 1. punkta d) apakšpunktu un 2. punktu tiesību normu, kas attiecas uz publisko būvdarbu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, apiešana var izraisīt līguma absolūtu spēkā neesamību ex tunc.
27. Šajos apstākļos Okresný súd Bratislava III (Bratislavas III rajona tiesa, Slovākija) uzdod Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai subsīdijas līgums un pārdošanas priekšlīgums, kas noslēgti starp ministriju (valsti) un privāttiesību subjektu, kurš izraudzīts bez konkursa procedūras, ir “publisks būvdarbu līgums” Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta vai Direktīvas 2014/24 2. panta [1. punkta 6. apakšpunkta c) punkta] izpratnē, ja subsīdijas līgums ir Eiropas Komisijas apstiprināts valsts atbalsts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, subsīdijas līgumā ietverto saistību priekšmets ir valsts saistība piešķirt subsīdiju, kā arī privāttiesību subjekta saistība uzbūvēt būvi atbilstoši ministrijas noteiktajiem nosacījumiem un nodrošināt sporta organizācijai iespēju izmantot daļu no šīs būves, savukārt priekšlīgumā ietverto saistību priekšmets ir privāttiesību subjektam piešķirtā vienpusējā iespēja, kas izpaužas kā valsts saistība atpirkt uzbūvēto būvi, un šie līgumi veido laika un materiālo aspektu ziņā savstarpēji saistītu ministrijas un privāttiesību subjekta savstarpējo saistību ietvaru?
2) Vai Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts vai Direktīvas 2014/24 2. panta [1. punkta 6. apakšpunkta c) punkts] nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par absolūti spēkā neesošu (t.i., no sākuma/ex tunc) uzskatāms tāds tiesisks darījums, kas pēc sava satura vai mērķa ir pretrunā likumam vai ir atzīstams par likuma apiešanu, vai arī ir pretrunā labiem tikumiem, ja šis likuma pārkāpums izpaužas kā būtisks publisku līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumu pārkāpums?
3) Vai Direktīvas 89/665 2.d panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkts nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru par absolūti spēkā neesošu (t.i., no sākuma/ex tunc) uzskatāms tāds tiesisks darījums, kas pēc sava satura vai mērķa ir pretrunā likumam vai ir atzīstams par likuma apiešanu, vai arī ir pretrunā labiem tikumiem, ja šis likuma pārkāpums izpaužas kā publisku līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumu būtisks pārkāpums (apiešana), kā tas ir pamatlietā?
4) Vai Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts vai Direktīvas 2014/24 2. panta [1. punkta 6. apakšpunkta c) punkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj ex tunc uzskatīt, ka tāds pārdošanas priekšlīgums kā pamatlietā aplūkotais ir radījis tiesiskas sekas?”
III. Tiesvedība Tiesā
28. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2023. gada 24. janvārī.
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza NFŠ, Izglītības ministrija, Čehijas un Slovākijas valdības, kā arī Komisija. Visas minētās lietas dalībnieces, izņemot Čehijas valdību, piedalījās 2024. gada 1. februāra tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
A. Pieņemamība
30. Ievērojot lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu, varētu secināt, ka Slovākijas valdība un sabiedrība NFŠ (vai tās priekštece) noslēdza virkni līgumu, kuri, skatīti kopumā, uzrāda publiskam līgumam raksturīgas iezīmes. Ja tas tiktu noslēgts, iepriekš un atklāti nepiedāvājot iespēju piedalīties citiem pretendentiem, būtu pieļauts pārkāpums un tāpēc līguma spēkā esamība būtu apšaubāma (24).
31. NFŠ nepiekrīt šai tēzei (kuru savukārt atbalsta pārējās pamatlietas puses un personas, kas iestājušās lietā). Tās ieskatā, strīdīgie līgumi: a) neietilpst Direktīvu 2004/18 un 2014/24 piemērošanas jomā; un b) ietilpst atbalsta shēmā, ko Slovākijas valsts piešķīrusi stadiona būvniecībai un kas piešķirts likumīgi, kā to apstiprināja Komisija pārbaudē saskaņā ar LESD 107. pantu un LESD 108. pantu.
32. Principā, uz valsts tiesu iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas atbilstības prezumpcija (25). Tomēr, lai tie būtu pieņemami, iesniedzējtiesai pietiekamā veidā būtu jāizklāsta iemesli, kas tās ieskatā (nevis tikai pēc lietas pušu domām) nosaka prejudiciālas tiesvedības nepieciešamību un nozīmīgumu.
33. Šajā lietā, ņemot vērā lietas sarežģītību, tiesas pamatojums bija īpaši svarīgs. Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa, aprakstījusi faktu kopsavilkumu un uzskaitījusi iespējami piemērojamās tiesību normas un judikatūru, būtībā ir tikai atkārtojusi strīda pušu apgalvojumus.
34. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu V nodaļā (“Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvi un saikne starp Savienības tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem”) iesniedzējtiesa atkārtoti izklāsta lietas pušu nostājas un velta tikai vienu punktu (64. punktu) savu šaubu atspoguļošanai, kas vēlāk tiek noformulētas pirmajā prejudiciālajā jautājumā.
35. Šādos apstākļos nav jābrīnās, ka NFŠ ir iebildusi pret lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo neesot ievērots Tiesas Reglamenta 94. pants. Tā uzsver, ka “tiesa nav veikusi savu vērtējumu” un ka tā ir tikai “pieņēmusi bez mazākā kritiskā gara un lielā mērā pārkopējusi vienas lietas puses piedāvāto tekstu” (26).
36. NFŠ arī uzskata, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverti “nepareizi un maldinoši” faktu vērtējumi. Pretēji iesniedzējtiesas apgalvotajam šī sabiedrība norāda, ka subsīdijas līgums tai nevienā brīdī nenosaka pienākumu būvēt stadionu, nedz tai ir jāievēro Izglītības ministrijas izvirzītie nosacījumi. Tāpat nevarot apgalvot, ka subsīdijas līgums un pārdošanas priekšlīgums, kas ir laika un konceptuālajā ziņā nošķirti, veido “vienotu līgumu””. Visbeidzot, Publisko iepirkumu birojs abos gadījumos esot konstatējis, ka šajā lietā nepastāvēja nekāds publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpums (27).
37. Iebilde par nepieņemamību, kaut gan tā ir pamatota ar nozīmīgiem iemesliem, nevar tikt pieņemts, jo Tiesas rīcībā ir pietiekams elementu minimums, lai atbildētu iesniedzējtiesai. Tomēr būs jānoskaidro lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertie neskaidrie punkti, un no tā būs atkarīgs, vai ir piemērojams Savienības tiesiskais regulējums publiskā iepirkuma jomā.
38. Attiecībā uz NFŠ kritizēto faktu aprakstu varu tikai atgādināt Tiesas pastāvīgo judikatūru: “tā kā vienīgi iesniedzējtiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt tajā izskatāmās lietas faktus, principā Tiesas analīzei jāaprobežojas ar elementiem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi tās vērtēšanai, un tai jāņem vērā situācija, kuru valsts tiesa uzskata par iedibinātu” (28).
B. Piemērojamā direktīva
39. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atsauce gan uz Direktīvu 2004/18, gan uz Direktīvu 2014/24, ar kuru atcelta pirmā minētā direktīva. Tāpēc ir jānoprecizē, kura no tām ir piemērojama strīdam, ievērojot, ka principā tai ir jābūt direktīvai, kas bija spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlējusies īstenojamo procedūru (29). Šo kritēriju var ekstrapolēt, mutatis mutandis, uz gadījumiem, kuros, stingri runājot, nav tikusi formalizēta publiskā iepirkuma procedūra.
40. Abi līgumi (subsīdijas līgums un pārdošanas priekšlīgums) tika noslēgti attiecīgi 2013. gada 10. jūlijā un 2016. gada 10. maijā. Tādējādi tās pārklājas ar Direktīvas 2014/24 transponēšanas termiņa pēdējo dienu, kas atbilstoši tās 90. panta 1. punktam ir 2016. gada 18. aprīlis.
41. Divi iemesli mani mudina koncentrēties uz Direktīvu 2014/24. Viens iemesls ir cienīt kopskatu, kādu redz iesniedzējtiesa. Otrs – ka subsīdijas līguma galīgie termiņi bija 2016. gada 10. maijā, kad minētā direktīva jau bija spēkā.
42. Faktiski tas ir jautājums ar nelielu praktisku nozīmi, jo “publiska līguma” un “publiska būvdarbu līguma” definīcijas ir vienlīdzīgas abās direktīvās.
C. Pirmais prejudiciālais jautājums
43. Principā valstu tiesām, nevis Tiesai, ir jāinterpretē to līgumu teksts, par kuriem notiek tajās izskatāmie strīdi. Kā jau minēju, Tiesai jāņem faktiskā situācija, kādu to aprakstījusi iesniedzējtiesa.
44. Šajā lietā tomēr situācija nav skaidra. Iesniedzējtiesa:
– apgalvo, ka subsīdijas līgums ietver NFŠ pienākumu uzbūvēt stadionu, tomēr nepaskaidro, kādas būtu šī pienākuma neizpildes sekas, par ko varētu celt prasību tiesā. Tā kā nav sniegtas šādas norādes, runa var būt, piemēram, vienīgi par subsīdijas atmaksu;
– apgalvo, ka stadions ir jābūvē atbilstoši Izglītības ministrijas noteiktajiem nosacījumiem, tomēr detalizēti neizklāsta šo nosacījumu specifikācijas pakāpi (30);
– norāda, ka subsīdijas līgums nozīmē stadiona nodošanu lietošanai bez maksas kādai sporta organizācijai. Šī nodošana tomēr tika atcelta 2016. gada līguma papildinājumā (31);
– uzsver, ka pārdošanas priekšlīgums piešķir NFŠ vienreizēju iespēju likt valstij atpirkt no tās stadionu. Tā tomēr neizklāsta, vai pastāv iespēja, ka valsts savukārt liek NFŠ nodot tai stadionu gadījumā, ja šī sabiedrība piedāvāto iespēju neizmanto;
– visbeidzot, tā apgalvo, ka vienošanos kopums veido savstarpēju saistību ietvaru, ko tomēr nekonkretizē (papildus saistībām, kas raksturīgas subsīdijas saņemšanai).
45. Visām šīm neskaidrībām var būt ietekme uz strīda atrisināšanu, tostarp, pat ja tiktu atzīts, ka pastāvēja vienošanos kopums starp NFŠ un Slovākijas valdību.
46. Lai noteiktu, vai šo vienošanos kopums īstenībā veidoja publisku būvdarbu līgumu Direktīvas 2014/24 izpratnē, citu jautājumu starpā būs jānoskaidro, vai pastāvēja savstarpēji saistošie pienākumi (32) starp NFŠ un Slovākijas valdību, kuri liecinātu, ka tas ir līgums par atlīdzību (33), un kuru izpildi varēja prasīt tiesā, vai šai valdībai bija izšķiroša ietekme uz stadiona projekta sagatavošanu un vai Slovākijas valdība iegādājās stadiona īpašumtiesības vai uzbūvēto ēku izmantošanas tiesības.
47. Šajā tiesvedībā nevar ignorēt apsvērumus, ko Komisija iekļāvusi savā lēmumā SA.46530 par subsīdijas līguma un pārdošanas priekšlīguma saturu, konstatēdama, ka ar šiem līgumiem Slovākijas valsts ir piešķīrusi ar iekšējo tirgu saderīgu valsts atbalstu.
48. Katrā ziņā atgādināšu, ka vienkārša valsts subsīdijas piešķiršana, kas nozīmē valsts līdzekļu nodošanu (šajā gadījumā, lai uzbūvētu stadionu), pati par sevi nav līdzvērtīga publiska būvdarbu līguma noslēgšanai. Kā teikts Direktīvas 2014/24 4. apsvērumā, “Savienības publiskā iepirkuma noteikumu mērķis nav aptvert visus publisko līdzekļu izmaksas veidus, bet gan tikai tos, kuri, izmantojot publisko līgumu, vērsti uz būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu iegādi par atlīdzību” (34).
49. Balstoties uz šiem apsvērumiem, analizēšu publiska būvdarbu līguma pamatelementus un to, cik lielā mērā tie ir konstatējami šajā lietā.
1. Publiska būvdarbu līguma pamatelementi
50. Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 6. apakšpunktā ir noteikts, ka “šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas: [..] “publiski būvdarbu līgumi” ir publiski līgumi, kuru priekšmets ir kāda no šādām darbībām: a) tādu būvdarbu izpilde vai projektēšana un izpilde, kas saistīti ar kādu no darbībām II pielikuma nozīmē; b) būves realizācija vai projektēšana un realizācija; c) būves realizācija, izmantojot jebkādus līdzekļus, atbilstīgi prasībām, ko noteikusi līgumslēdzēja iestāde, kurai ir izšķiroša ietekme uz būves veidu vai projektu”.
51. Lai līgums tiktu atzīts par publisku būvdarbu līgumu, tam ir jābūt līgumam par atlīdzību, kurš rakstiski noslēgts starp vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un vienu vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm un kura priekšmets ir kāda no iepriekšējā punktā uzskaitītajām darbībām.
52. Eiropas Savienības Tiesa ir šādi izklāstījusi šo līgumu veidu īpašības:
– “saistībā ar publisko būvdarbu līgumu līgumslēdzēja iestāde saņem pakalpojumu, ko veido to būvdarbu veikšana, kurus tā ir iecerējusi saņemt, un kas ietver tās tiešu ekonomisku interesi” (35);
– “šī ekonomiskā interese skaidri pastāv, ja ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde kļūs par būvdarbu vai būvju, kas ir līguma priekšmets, īpašnieci”, un “[to] tāpat var konstatēt, ja ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde iegūst tiesības izmantot attiecīgās būves, kas ir līguma priekšmets, lai tā varētu nodrošināt šo būvju pieejamību sabiedrībai” (36);
– “ekonomiskā interese tāpat var būt ekonomiskās priekšrocības, ko līgumslēdzēja iestāde var gūt no tālākas būves izmantošanas vai pārdošanas un no tā, ka tā finansiāli piedalījās būves būvniecībā vai arī uzņēmās risku saistībā ar to, ka būve no ekonomiskā aspekta varētu izrādīties neizdevīgs darījums” (37);
– publiska būvdarbu līguma pamatā ir “prasība, lai būvdarbus, kas ir līguma priekšmets, tieši vai netieši veic uzņēmējs, un šī pienākuma izpildi var pieprasīt, ceļot prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām” (38).
53. No šī aspekta Tiesa ir atzinusi, ka “būtiskais kritērijs ir tas, ka šie būvdarbi tiek veikti atbilstoši līgumslēdzējas iestādes norādītajām prasībām, kamēr šo darbu īstenošanai izmantotajiem līdzekļiem nav nozīmes” (39). Tas tā ir tad, ja līgumslēdzēja iestāde “ir veikusi pasākumus, lai definētu būves veidu vai īstenotu izšķirošu ietekmi uz būves ideju [projektu]” (40).
54. Eiropas Savienības Tiesa galu galā ir paredzējusi kritērijus, lai identificētu gadījumus, kad līgumslēdzēja iestāde ir īstenojusi šādu izšķirošu ietekmi: jāvar “pierādīt, ka šī ietekme tiek īstenota uz šīs ēkas arhitektonisko struktūru, tādu kā tās izmērs, tās ārsienas un nesošās sienas” (41). Savukārt “specifikācijas, kas ietvertas saskaņā ar tiesību normām piemērojamajos tehniskajos standartos, vai [prasību, lai] ēkas iezīmes atbilst attiecīgajā tirgū ierastajiem “jaunākajiem sasniegumiem” [..], [..] nevar uzskatīt par pasākumiem [..], lai veiktu ietekmi uz ēkas [..] projektēšanu” (42).
2. Šo elementu novērtējums pamatlietā
55. NFŠ apgalvo, ka nav publiska līguma īpašību, jo: a) (tai) nav tāda pienākuma uzbūvēt stadionu, kura izpildi varētu prasīt, ceļot prasību tiesā; b) subsīdijas līgumam un pārdošanas priekšlīgumam nav atlīdzības rakstura un Slovākijas valsts no tiem negūst nekādu tiešu ekonomisku interesi; c) Izglītības ministrija nav noteikusi projektam specifiskas tehniskas prasības.
56. NFŠ arī apgalvo, ka no materiālā aspekta, būvējot stadionu, ir ievēroti publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumi, jo tā uz attiecīgajiem būvdarbiem izsludināja publisku iepirkumu (43). Pienākums, ka stadiona būvniecībai, ko finansē no valsts līdzekļiem, ir jāatbilst tiesību aktiem publisko līgumu jomā, bija noteikts subsīdijas līgumā un Lēmuma SA.46530 8. punktā.
57. No savas puses atzīstu, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lasījums un tiesvedības turpmākā attīstība man neļauj veidot kategorisku viedokli par strīda priekšmeta “līgumiskā kopuma” raksturu.
58. Pirmkārt, nav skaidrs, no kā sastāv pakalpojums, ko Slovākijas valsts var pieprasīt sabiedrībai NFŠ saskaņā ar subsīdijas līgumu un pārdošanas priekšlīgumu, un tā ir premisa, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai.
59. Ne no rakstveida apsvērumiem, ne no tiesas sēdē mutvārdos izklāstītā neizriet, ka Slovākijas Republika būtu cēlusi prasību pret NFŠ, lai tiesas ceļā piespiestu to uzbūvēt stadionu, ja šī sabiedrība galu galā nolemtu to nedarīt. Cita lieta ir tā, ka šādā gadījumā NFŠ nebūtu saņēmusi subsīdiju vai būtu to zaudējusi, vai tai būtu nācies to atmaksāt. Taču tas pats par sevi nav saistīts ar būvdarbu līguma izpildi.
60. Kā jau norādīju, lai pastāvētu patiess būvdarbu līgums, ir nepieciešams, lai izraudzītais pretendents konkrēti uzņemtos saistību realizēt būves – iegādes priekšmetu – un lai šīs saistības izpildi varētu prasīt tiesā. Līgumslēdzējai iestādei (šajā gadījumā Izglītības ministrijai) ir jāiegādājas nekustamais īpašums, attiecībā uz kuru tiek veikti būvdarbi, un, attiecīgā gadījumā, tiesas ceļā jāprasa no izraudzītā pretendenta nodot tai šo īpašumu, ja tai ir juridiskas tiesības, kas tai nodrošina pieejamību būvēm to izmantošanai plašas sabiedrības labā.
61. Otrkārt, nav skaidrības arī par stadiona iegādi. Protams, šī saistība neizrietēja no subsīdijas līguma, bet, hipotētiski, tā varētu izrietēt no pārdošanas priekšlīguma. Iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai NFŠ pēc sporta infrastruktūras objekta uzcelšanas bija saistība, kuras izpildi var prasīt ar prasību tiesā, nodot to Slovākijas valstij, kura uz to varēja pretendēt.
62. Viss norāda, un tas tika uzsvērts arī tiesas sēdē (44), ka pārdošanas priekšlīgums piešķīra NFŠ iespēju vai nu turpināt būt par stadiona īpašnieci un turpināt to ekspluatēt (vai cedēt šo ekspluatāciju trešām personām), vai arī nodot to Slovākijas valstij, ja uzņēmums to būtu vēlējies.
63. Faktiski Komisija Lēmumā SA.46530 uzsver sabiedrībai NFŠ doto iespēju, kas tai ļauj (taču neuzliek pienākumu) pārdot sporta infrastruktūras objektu Slovākijas valstij, ja uzņēmums to vēlēsies. Tikai tādā gadījumā valsts būtu kļuvusi par stadiona īpašnieci (45).
64. Treškārt, nav arī skaidrības, ka Slovākijas valsts no strīdīgajiem līgumiem būtu guvusi tiešu ekonomisku labumu pēc tam, kad subsīdijas līgumā tika svītrots pienākums bez maksas nodot stadiona iekārtas Slovākijas futbola federācijai (46). Valsts interese (un turpmākais netiešais labums) šķietami aprobežojas ar nacionāla sporta vispārēju veicināšanu (47).
65. Ceturtkārt, ir vismaz apšaubāmi, ka ar strīdīgajiem līgumiem Izglītības ministrija ir īstenojusi izšķirošu ietekmi uz būvdarbu projektu. Pēc pārbaudes, kas atkal ir jāveic iesniedzējtiesai, viss šķiet norādām uz to, ka vienīgie šajā sakarā noteiktie kritēriji bija UEFA Stadionu infrastruktūras noteikumos par 4. kategoriju un Slovākijas vispārējās normās par sporta infrastruktūru noteiktie.
66. UEFA kritēriju (48) analīze atklāj, ka tos veido vesela virkne obligāti izpildāmu parametru attiecībā uz strukturālo prasību minimumu, kam stadionam jāatbilst, lai to varētu klasificēt kādā noteiktā kategorijā (49). Šie kritēriji tomēr pieļauj arhitektoniski dažādus risinājumus, ko var attīstīt ļoti plašos profesionālā radošuma ietvaros.
67. Futbola stadionu projektam, kas atbilst UEFA kritērijiem, ir atļautas ievērojamas koncepcijas alternatīvas – gan attiecībā uz ārējo plānojumu, gan iekštelpu struktūru. Pēc manām domām, tie nesatur detalizētus tehniskus risinājumus, ko patiess būves pasūtītājs var uzspiest izraudzītajam pretendentam.
68. Izglītības ministrija arī norādīja iesniedzējtiesā (50) uz kādu Slovākijas tiesību normu sporta infrastruktūras jomā (51). Tomēr, tā kā tajā ir noteikti vispārīgi kritēriji, šī tiesību norma nenosaka specifiskas prasības attiecībā uz konkrētu stadionu.
69. Izglītības ministrijas vienkārša klātbūtne kādā uzraudzības komisijā (52) nenozīmē, ka tai katrā ziņā ir bijusi izšķiroša ietekme uz projekta izstrādi un izpildi. Faktiski šīs ministrijas rakstveida apsvērumos šis apstāklis vairs nav pieminēts, un par valdības ietekmes uz projektu izpausmes faktoru tiek norādīti UEFA noteikumi (53).
70. Īsumā, domāju, ka ir daudz atrunu, kas liedz klasificēt strīdīgo “līgumu kopumu” par patiesu publisku būvdarbu līgumu Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 6. apakšpunkta izpratnē. Šī vai pretējā klasifikācija būs atkarīga no iesniedzējtiesas galīgā vērtējuma par dažiem tiesvedības elementiem, ko tā nav norādījusi pietiekami skaidri.
3. Lēmuma SA.46530 nozīmīgums
71. Komisijai ir centrālā loma valsts atbalsta kontroles sistēmā, kas izveidota LESD 107. un 108. pantā – tiesību normās, kas ietvertas LESD VII sadaļas I nodaļā (“Konkurences noteikumi”).
72. Šajā lietā, kā jau izklāstīju, Komisija izskatīja subsīdijas līgumu un pārdošanas priekšlīgumu. Ar Lēmumu SA.46530 Komisija izvērtēja attiecīgo valsts atbalstu (54) un atzina to par saderīgu ar iekšējo tirgu.
73. Komisija Tiesā argumentē, ka Lēmumā SA.46530 tā neanalizēja publisko iepirkumu regulējošo tiesību normu ievērošanu (55). Šis apgalvojums tomēr ir jāmīkstina, ņemot vērā minētā lēmuma 8. punkta imperatīvo formulējumu (56), ko pati Komisija tiesas sēdē kvalificēja kā nenovēršamu nosacījumu, lai atbalsts būtu saderīgs ar iekšējo tirgu.
74. No šā 8. punkta lasījuma izriet, ka, pēc Komisijas domām, būtiski bija tas, ka uz stadiona būvniecību (kas faktiski ir būvdarbu līguma priekšmets neatkarīgi no tā, vai runa ir par publisku vai privātu līgumu) ir jāattiecina konkurences procedūra, ievērojot publiskajiem līgumiem piemērojamos noteikumus.
75. Ir skaidrs, ka, būdama privāts subjekts, NFŠ neietilpst līgumslēdzējas iestādes jēdzienā, kas ietverts Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā. Ja šādam subjektam valsts (kas šim mērķim piešķir valsts līdzekļus) nosaka saistību ievērot publiskā iepirkuma tiesību aktus (šis nosacījums tiek prasīts arī Lēmumā SA.46530), uzskatu, ka no materiālā viedokļa, lai uzbūvētu stadionu, minētajā direktīvā ietvertie publiskā iepirkuma noteikumi kļūst piemērojami un NFŠ tiek nostādīta līgumslēdzējai iestādei analogā situācijā.
76. Savienības tiesību akti publisko līgumu jomā tiecas sasniegt mērķi, “ka publiskais iepirkums tiek atvērts konkurencei” (57). Tas ir atspoguļots Direktīvas 2014/24 18. pantā, kas aizliedz “mākslīgi sašaurināt konkurenci”. Nepienācīgs sašaurinājums ir konstatējams tad, ja iepirkums ir izstrādāts “ar nolūku radīt nepamatoti izdevīgākus vai mazāk izdevīgus apstākļus noteiktiem ekonomikas dalībniekiem”.
77. Komisija var aktīvi iesaistīties konkurences aizsardzībā, kad publiskajā iepirkumā nav ievērotas tiesību normas, kas šā mērķa aizsardzībai ir ietvertas citastarp Direktīvā 2014/24 (58). Neredzu iemeslu, kāpēc tas nebūtu jādara, pārbaudot no līgumiem, ko valsts iestādes noslēgušas ar privātiem subjektiem, izrietošo valsts atbalstu pieļaujamību.
78. It īpaši es saprotu, ka Komisija nevarēja neizanalizēt veidu, kādā valsts atbalsta struktūra apslēpa publiska līguma pastāvēšanu, uz kuru bija jāattiecina publiskā iepirkuma procedūra. Pēc manām domām, netieši tā to izdarīja, ko izklāsta Lēmuma SA.46530 8. punktā.
79. Visbeidzot, Lēmums SA.46530 min kā premisu, ka nav saistības nodot stadiona īpašumtiesības Slovākijas Republikai (59). Šo postulātu, uz ko jau atsaucos, nevar apšaubīt iesniedzējtiesa, kurai ir jāievēro Komisijas vērtējums par noteicošajiem faktoriem, kuri apstiprina valsts atbalsta pastāvēšanu.
80. Komisijas Lēmums SA.46530 ir jāņem vērā, novērtējot strīda apstākļus.
4. Starpsecinājums
81. Subsīdijas līgumu un pārdošanas priekšlīgumu, kuri noslēgti starp valsts iestādi un privātu uzņēmumu un kuros attiecīgi tam tiek piešķirti valsts līdzekļi sporta infrastruktūras objekta būvēšanai un ir atzīta vienpusēja iespēja pārdot šo infrastruktūras objektu valstij, nevar kvalificēt kā publisku būvdarbu līgumu, ja no tiem nerodas saistība, kuras izpildi var prasīt, ceļot prasību tiesā, valstij iegādāties infrastruktūras objektu un tā nesaņem tiešu ekonomisku labumu vai nav izšķiroši ietekmējusi būves projektu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai izskatāmajā lietā ir iestājušies šādi apstākļi.
D. Otrais, trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums
82. Šiem jautājumiem kā priekšnoteikums ir fakts, ka līgumi, par kuriem ir strīds, kopumā veido publisku būvdarbu līgumu, uz ko jāattiecina Direktīvas 2014/24 normas. Dialektiskos nolūkos sākšu savas pārdomas no šīs darba hipotēzes.
83. Pēc šīs premisas formulēšanas iesniedzējtiesa apgalvo, ka valsts tiesību normas nosaka strīdīgo līgumu spēkā neesamību ex tunc, jo tie smagi pārkāpj noteikumus publiskā iepirkuma jomā, runājot par šo noteikumu apiešanu. Tiek jautāts būtībā vai šīs tiesību normas ir saderīgas ar Direktīvas 2014/24 [2. panta 1. punkta 6. apakšpunkta c) punktu] un ar Direktīvas 89/665 [2.d panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punktu].
84. Man nešķiet, ka tie ir hipotētiski jautājumi, jo iesniedzējtiesā izskatāmā strīda risinājums zināmā mērā būs atkarīgs no sniegtās atbildes.
1. Direktīvas 89/665 piemērojamība
85. Manuprāt, Direktīva 89/665 nav piemērojama šai lietai, jo tajā ir paredzēti pārskatīšanas mehānismi pret “līgumslēdzēju iestāžu lēmumiem”. Šie mehānismi ir paredzēti par labu “[..] ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums”.
86. Direktīvas 89/665 2.d pantā ir regulēta (līgumu) spēkā neesamība, ko var atzīt no līgumslēdzējas iestādes neatkarīga pārskatīšanas struktūra, ja līgumslēdzēja iestāde līguma slēgšanas tiesības ir piešķīrusi bez paziņojuma par līgumu iepriekšējas publicēšanas (1. punkta a) apakšpunkts), un ir atļauts attiecīgās valsts tiesību aktos noteikt sekas tam, ka līgumu atzīst par spēkā neesošu (2. punkts).
87. Ja ievērotu Slovākijas iestāžu izvirzīto tēzi, tās pašas (konkrēti, Izglītības ministrija) būtu pārkāpušas publiskā iepirkuma normas, jo neattiecināja uz strīdīgajiem līgumiem publiskā iepirkuma procedūru.
88. Direktīva 89/665 ir paredzēta nevis tam, lai aizsargātu valsts iestādes no pārkāpumiem, ko tās pašas izdarījušas, bet gan tam, lai ļautu tiem, kam šīs valsts iestāžu darbības ir nodarījušas kaitējumu, tās pārsūdzēt.
89. Direktīvas 89/665 2.d pantā ir kā priekšnoteikums paredzēts, ka persona, kurai ir tiesības apstrīdēt līgumslēdzējas iestādes rīcību, ir izmantojusi attiecīgo pārskatīšanas iespēju. Ja pēc minētās pārskatīšanas struktūra, kas to lemj, atzīst līguma spēkā neesamību, var izmantot dažādo minētā panta punktu noteikumus. Tomēr, atkārtoju, Direktīva 89/665 neparedz iespēju līgumslēdzējai iestādei iebilst pret saviem lēmumiem.
90. Cita lieta ir tas, ka valsts tiesības piedāvā veidus, kādos valsts pārvalde (vai administratīvās rīcības kontroles iestāde) pārskata savu agrāko lēmumu likumību (60). Šādu iespējamību regulē nevis Direktīva 89/665, bet gan atbilstošās valsts tiesību normas, uz kuru pamata tiks nolemts, kādā mērā ir pieņemams izņēmums no klasiskā noteikuma venire contra factum propium nulli conceditur (61).
91. Faktiski Direktīva 89/665 neveic pilnīgu saskaņošanu un tātad “[ne]aptver visus iespējamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus publiskā iepirkuma jomā” (62). Dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt pārskatīšanas veidus, kas garantē publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procesu tīrību.
2. Publiska līguma, kura slēgšanas tiesības piešķirtas, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, spēkā neesamība
92. No Direktīvas 89/665 noteikumiem izrietošie risinājumi, ciktāl tie attiecas uz publisko līgumu spēkā neesamību, varētu tikt attiecināti uz tiesvedībām, kurās dažādos šajā direktīvā paredzētos veidos tiek panākta tāda līguma spēkā neesamības atzīšana, kura slēgšanas tiesības piešķirtas, iepriekš neizsludinot konkursu.
93. Savos secinājumos lietā Cross Zlín (63) es analizēju šo jautājumu ar argumentiem, ko var piemērot iesniedzējtiesas jautājumiem, kaut arī tajā lietā Direktīva 89/665 nav tieši piemērojama. Tajos es apgalvoju, ka:
– principā, “spriedumam, ar kuru atceļ publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, [..] vajadzētu būt tādām sekām, ka līgumam ir aizliegts stāties spēkā. Līguma slēgšanas tiesību atcelšanai ir atpakaļejošs spēks (ex tunc) līdz brīdim, kurā šīs tiesības tika piešķirtas. [..]” (64);
– “tomēr šis vispārējais kritērijs pieļauj izņēmumus, un tā tas ir noteikts Direktīvā 89/665 (it īpaši jau noslēgtiem publiskā iepirkuma līgumiem) ar spēkā neesamības pasludināšanu saistīto traucējumu dēļ [..]. Dalībvalstis var, piemēram, formālu prasību neievērošanas gadījumā “spēkā neesamības principu uzskatīt par nepiemērotu. Šādos gadījumos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt alternatīvas sankcijas”” (65);
– spriedums, ar kuru apmierina atcelšanas prasību, var attiekties uz jau noslēgtu līgumu, nenosakot tam spēkā neesamības sekas pilnībā, ar paredzētiem dažādiem risinājumiem atkarībā no attiecīgajiem gadījumiem (66).
94. No Direktīvas 89/665 2. panta 7. punkta, 2.d panta 1.‑3. punkta un 2.e panta 1. punkta izriet, ka (67):
– konkrētos apstākļos valsts tiesību normās var paredzēt, ka spriedumam, ar kuru atceļ publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu: a) vai nu ir atpakaļejošs spēks, ex tunc, ietekmējot visas līgumsaistības; b) vai tas nenovēršami neizraisa šā līguma seku atcelšanu;
– tomēr līgumu spēkā neesamība saglabājas, ja dalībvalsts (kas tā ir paredzējusi tiesību aktos) tiesa pasludina spriedumu, ar kuru atzīst par spēkā neesošu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, piemērojot šim spriedumam ex tunc sekas.
95. Tātad nekas neliedz valsts tiesībās noteikt, ka spriedums, ar ko atzīst bez konkursa procedūras piešķirta būvdarbu līguma spēkā neesamību, kur konkurss būtu bijis obligāts, jo uz šo līgumu bija jāattiecina publiskā iepirkuma noteikumi, rada sekas ex tunc.
V. Secinājumi
96. Ievērojot izklāstīto, iesaku Tiesai uz Okresný súd Bratislava III (Bratislavas III rajona tiesa, Slovākija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK, 2. panta 1. punkta 6. apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
subsīdijas līgumu un pārdošanas priekšlīgumu, kuri noslēgti starp valsts iestādi un privātu uzņēmumu un kuros attiecīgi tam tiek piešķirti valsts līdzekļi sporta infrastruktūras objekta būvēšanai un ir atzīta vienpusēja iespēja pārdot šo infrastruktūras objektu valstij, nevar kvalificēt kā publisku būvdarbu līgumu, ja no tiem nerodas saistība, kuras izpildi var prasīt, ceļot prasību tiesā, valstij iegādāties infrastruktūras objektu un tā nesaņem tiešu ekonomisku labumu vai nav izšķiroši ietekmējusi būves projektu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šajā lietā ir iestājušies šādi apstākļi.
Nekas neliedz dalībvalsts tiesību aktos noteikt, ka spriedums, ar ko atzīst bez konkursa procedūras piešķirta būvdarbu līguma spēkā neesamību, kur konkurss būtu bijis obligāts, jo uz šo līgumu bija jāattiecina publiskā iepirkuma noteikumi, rada sekas ex tunc.
1 Oriģinālvaloda – spāņu.
2 Národný futbalový štadión a. s., kuras juridiskā pēctece kopš 2015. gada 31. decembra ir NFŠ, a. s. (turpmāk tekstā – “NFŠ”).
3 Turpmāk tekstā – “Lēmums SA.46530”.
4 Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (20. punkts), “pašlaik ir uzsāktas šādas tiesvedības 1) Izglītības ministrija un Slovākijas Republika iesūdz NFŠ, a. s. tiesā par visas subsīdijas summas 27 200 000 EUR apmērā atmaksu ar procentiem un tiesāšanās izdevumiem, pamatojoties uz to, ka subsīdijas līgums ir absolūti spēkā neesošs tā neatbilstības likumam dēļ; 2) NFŠ, a. s. iesūdz Izglītības ministriju un Slovākijas Republiku tiesā, pieprasot, lai tiktu noteikts tāda priekšlīguma neizpildāmā noteikuma saturs, kurā ir noteikta stadiona pārdošanas cenas aprēķināšanas kārtība; 3) NFŠ, a. s. iesūdz Slovākijas Republiku un Izglītības ministriju tiesā par līgumsoda 48 000 000 EUR apmērā samaksu par to, ka nav noslēgts solītais stadiona pārdošanas līgums saskaņā ar priekšlīguma noteikumiem, un 4) NFŠ, a. s. iesūdz Slovākijas Republiku un Izglītības ministriju tiesā par zaudējumu, kas tai esot radušies saistībā ar stadiona projektu, atlīdzību 47 349 262,73 EUR apmērā, kā arī par procentiem un izmaksām”.
5 Kā pamatlietas puses apgalvoja tiesas sēdē, runa ir par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 20. punkta 2. apakšpunktā minēto attiecībā uz pārdošanas cenas aprēķinu.
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.).
7 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.).
8 Padomes Direktīva (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.).
9 Zákon č. 40/1964 Zb., Občiansky zákonník, z 26. februára 1964 (1964. gada 26. februāra Likums Nr. 40/1964 – Civilkodekss).
10 Zákon z 18. novembra 2015 č. 343/2015 Z. z. o verejnom obstarávaní a o zmene a doplnení niektorých zákonov (2015. gada 18. novembra Likums Nr. 343/2015 par publisko iepirkumu un par dažu likumu grozīšanu un papildināšanu).
11 Zákon č. 300/2008 Z. z. o organizácii a podpore športu a o zmene a doplnení niektorých zákonov z 2. júla 2008 (2008. gada 2. jūlija Likums Nr. 300/2008 par sporta organizēšanu un veicināšanu).
12 Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 6. punkts. Valsts bija ieinteresēta uzbūvēt stadionu, kas atbilstu UEFA (angļu nosaukuma “Union of European Football Associations” akronīms) standartu kritērijiem. Atbilstoši šiem standartiem tas būtu 4. kategorijas stadions, kas būtu piemērots, lai tajā organizētu sporta pasākumus un spēlētu visu kategoriju nacionālo futbola komandu spēles.
13 Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 7. punkts.
14 Plānotajā objektā bija jāietver pazemes autostāvvieta un sporta parks.
15 Memorandum o spolupráci pri realizácii výstavby a prevádzke športovej infraštruktúry “Národný futbalový štadión” (Sadarbības memorands par sporta infrastruktūras objekta “Národný futbalový štadión” (nacionālais futbola stadions) būvniecību un ekspluatāciju).
16 Zmluva o podmienkach poskytnutia dotácie na výstavbu Národného futbalového štadióna (Līgums par subsīdijas noteikumiem nacionālā futbola stadiona būvniecībai).
17 Uzaicinājums iesniegt pieteikumus tika publicēts 2013. gada 20. septembrī. Saskaņā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 10. punktu minētajā uzaicinājumā kā vienīgā tiesīgā sabiedrība bija norādīta Národný futbalový štadión a. s.
18 Zmluva o poskytnutí dotácie zo štátneho rozpočtu (Līgums par subsīdiju no valsts budžeta). Saskaņā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 11. punktu “subsīdija tika piešķirta, neveicot atlasi no plašāka interesentu loka (nerīkojot konkursa procedūras), jo saskaņā ar uzaicinājumu iesniegt pieteikumus vienīgais subjekts, kas bija tiesīgs iesniegt pieteikumu, bija Národný futbalový štadión, a. s., kā noteikts valdības lēmumā Nr. 400/2013”.
19 Zmluva o budúcej zmluve č. 0385/2016 (burtiski, “līgums par nākotnes līgumu”).
20 Saskaņā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 14. punktu “priekšlīguma sastāvdaļa bija pielikumi, kuros bija detalizēti izstrādātas uzceltās ēkas – stadiona – tehnisko un materiālo parametru specifikācijas”.
21 Citastarp tika izslēgta sākotnējā līgumā paredzētā iespēja Slovenský futbalový zväz (Slovākijas futbola federācija) bez maksas izmantot atsevišķas stadiona telpas.
22 Jāpieņem, ka pirmais nosacījums ir ticis izpildīts.
23 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, 17. punkts. Šo tēzi tomēr apstrīd NFŠ. Skat. šo secinājumu 27. zemsvītras piezīmi.
24 No šā skatpunkta tas būtu mākslīgs veidojums, kas vērsts uz publiska līguma reālas pastāvēšanas slēpšanu nolūkā apiet atvērtību konkurencei.
25 Spriedums, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Dokumentu viltošana) (C‑510/19, EU:C:2020:953), 25. un 26. punkts.
26 NFŠ apsvērumi, 40. punkts.
27 NFŠ kā pielikumus saviem apsvērumiem ir pievienojusi minētās iestādes 2016. gada 8. jūlija lēmumu Nr. 91792/2016 un 2019. gada 6. septembra lēmumu Nr. 5931‑6000/2019‑OD/9.
28 Spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany (C‑567/18, EU:C:2020:267), 22. punkts.
29 Spriedums, 2021. gada 14. janvāris, RTS infra un Aannemingsbedrijf Norré‑Behaegel (C‑387/19, EU:C:2021:13), 23. punkts.
30 Saskaņā ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 14. punktu tieši pārdošanas priekšlīguma “sastāvdaļa bija pielikumi, kuros bija detalizēti izstrādātas [nacionālā futbola] stadiona tehnisko un materiālo parametru specifikācijas”.
31 Iesniedzējtiesa uzsver 2013. gada subsīdijas līguma saturu, kas tomēr – kā tiesa pati norāda – tika atzīts par spēkā neesošu saskaņā ar 2016. gada papildinājumu (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 9. punkts kopsakarā ar tā 15. punktu). Tā tomēr piešķir būtisku svaru iespējai Slovākijas futbola federācijai bez maksas izmantot stadionu, kuru tā min pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumā.
32 “Publiskā līguma divpusējs raksturs noteikti nozīmē, ka katrai no līgumslēdzējām pusēm tiek radīti juridiski saistoši pienākumi, kuru izpildei ir jābūt pieprasāmai, ceļot prasību tiesā.” Spriedums, 2020. gada 10. septembris, Tax‑Fin‑Lex (C‑367/19, EU:C:2020:685), 26. punkts.
33 “[..] no formulējuma “par atlīdzību” parastās juridiskās nozīmes izriet, ka tas apzīmē līgumu, ar kuru katra no pusēm uzņemas izpildīt sniegumu apmaiņā pret citu sniegumu [..]. Līguma divpusējais raksturs tātad ir būtiska publiskā līguma iezīme [..].” Spriedums, 2020. gada 10. septembris, Tax‑Fin‑Lex (C‑367/19, EU:C:2020:685), 25. punkts un tajā minētā judikatūra.
34 Mans izcēlums.
35 Spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Komisija/Austrija (Vēl neuzbūvētas ēkas iznomāšana) (C‑537/19, EU:C:2021:319), 44. punkts.
36 Spriedums, 2010. gada 25. marts, Helmut Müller (C‑451/08, EU:C:2010:168; turpmāk tekstā – “spriedums Helmut Müller”), 50. un 51. punkts. Spriedums, 2022. gada 10. novembris, SHARENGO (C‑486/21, EU:C:2022:868), 66. un 67. punkts, apstiprina, ka tā ir “vienas vai vairāku līgumslēdzēju iestāžu veikta būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu iegāde, izmantojot publisku līgumu” un ka līgumslēdzējai iestādei pašai ir jāgūst labums no minētā līguma.
37 Spriedums Helmut Müller, 52. punkts.
38 Turpat, 63. punkts.
39 Spriedums, 2009. gada 29. oktobris, Komisija/Vācija, (C‑536/07, EU:C:2009:664), 55. punkts.
40 Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti (C‑213/13, EU:C:2014:2067), 44. punkts, kurā ir citēts spriedums Helmut Müller.
41 Spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Komisija/Austrija (Vēl neuzbūvētas ēkas iznomāšana) (C‑537/19, EU:C:2021:319), 53. punkts.
42 Turpat, 83. punkts.
43 Rakstveida apsvērumu 52. punktā un 42. zemsvītras piezīmē NFŠ norāda uz Publisko iepirkumu biroja tīmekļvietni, kurā norādīti ar vairākiem ekonomikas dalībniekiem noslēgtie būvdarbu līgumi. Tiesas sēdē tā apgalvoja – un pret šo apgalvojumu nav tikuši izvirzīti iebildumi –, ka jebkuram pretendentam atvērtais publiskais iepirkums tika publicēts Savienības un Slovākijas Republikas oficiālajos vēstnešos.
44 Atbildē uz Tiesas jautājumiem gan NFŠ, gan Izglītības ministrija piekrita šim vērtējumam, atzīstot, ka (vienpusējās) pārdošanas iespējas īstenošana bija atkarīga no NFŠ vēlmes.
45 Lēmuma SA.46530 22. punkts.
46 Komisija rakstveida apsvērumu 41. punktā minimizē šī svītrojuma nozīmīgumu, kaut gan tieši tas atņem līgumam domājamo specifisko taustāmo lietderīgumu Slovākijas valstij (īstenībā, saglabājot šo nosacījumu, lietderīgums būtu Slovākijas futbola federācijai, kas neidentificējas ar valsti).
47 Lēmumā SA.46530 ir atzīts, ka vispārējo interešu mērķi, uz kuru pamata tiek atzīts, vai valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir sporta un citu komerciālu un nekomerciālu, piemēram, kultūras, pasākumu veicināšana, un šie mērķi atbilst LESD 165. pantam un 167. panta 4. punktam.
48 https://www.jalgpall.ee/docs/Stadium%20regulations%202018.pdf
49 UEFA [Stadionu infrastruktūras noteikumu] 1.02. pants. Dažādie strukturālie kritēriji tiek parādīti tabulās, kas ietver dažādu kategoriju gradācijas elementus.
50 Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 22. punkts.
51 2008. gada 2. jūlija Likuma Nr. 300/2008 par sporta organizēšanu un veicināšanu 13. pants.
52 Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 24. punkts.
53 Izglītības ministrijas rakstveida apsvērumu 10. punkts. Slovākijas Republikas rakstveida apsvērumos ir tikai lakoniska atsauce uz to, ka būve ir jārealizē atbilstoši vajadzībām, ko precizējusi līgumslēdzēja iestāde (11. punkts).
54 Pēc tās domām, atbalsts sastāvēja no diviem apakšpasākumiem: vienu veidoja tieša subsīdija 27,2 miljonu EUR apmērā, un otru – par labu NFŠ piešķirtā iespēja pārdot stadionu Slovākijas Republikai piecu gadu laikā kopš tā uzbūvēšanas. Šo iespēju neatkarīga iestāde ir novērtējusi 8,76 miljonu EUR apmērā (Lēmuma SA.46530 13. punkts).
55 Tās rakstveida apsvērumu 57. punkts.
56 “The construction works financed through the grant described in the section below will be subject to a competitive process, respecting the applicable procurement rules.”
57 Direktīvas 2014/24 1. apsvērums. Mājieni uz atvēršanu konkurencei – reālai un efektīvai konkurencei – vai uz to, lai tiktu novērsti konkurences izkropļojumi, ir sastopami gan šīs direktīvas preambulā, gan dažādos pantos.
58 Faktiski tā šādi rīkojās lietā Komisija/Austrija (Vēl neuzbūvētas ēkas iznomāšana) (C‑537/19, EU:C:2021:319), norādot, ka noteikts publisks būvdarbu līgums bija nomaskēts nekustamā īpašuma ilgtermiņa nomas līguma veidā.
59 To apgalvo arī NFŠ rakstveida apsvērumu 71.‑74. punktā.
60 Vai arī, kā šeit, šķiet, notiek, norāda uz savu lēmumu nelikumību kā izņēmumu lietā, kurā tiek prasīta to satura izpilde.
61 Pretrunīgas rīcības aizliegums. Slovākijas tiesām ir jāinterpretē tās Civilkodeksa 40.bis pants, saskaņā ar kuru uz (tiesību akta) spēkā neesamību nevar atsaukties tas, kurš pats šo spēkā neesamību izraisījis. Tiesas sēdē Slovākijas valdības pārstāvis tomēr pauda savas bažas par valsts tiesisko regulējumu šajā jomā.
62 Spriedums, 2020. gada 14. maijs, T‑Systems Magyarország (C‑263/19, EU:C:2020:373), 53. punkts, kurā savukārt citēts spriedums, 2020. gada 26. marts, Hungeod u.c. (C‑496/18 un C‑497/18, EU:C:2020:240), 73. punkts.
63 Secinājumi, kas sniegti lietā CROSS Zlín (C‑303/22, EU:C:2023:652).
64 Turpat, 78. punkts.
65 Turpat, 79. punkts.
66 Turpat, 81. un 82. punkts.
67 Turpat, 83.‑87. punkts.