Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2024. gada 17. jūlijā (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Misija EUCAP Sahel‑Niger – Norīkotie valsts darbinieki – Psiholoģiska vardarbība – Prasības par kaitējuma atlīdzību noraidīšana – Atcelšanas prasība – Intereses celt prasību neesamība – Nepieņemamība – Ārpuslīgumiskā atbildība – Tiesības uz cieņu – Pamattiesību hartas 1. un 31. pants – Mediācijas process – Ombuda ziņojuma nepaziņošana – Ombuda ieteikumu neīstenošana – Tiesības uz labu pārvaldību – Pamattiesību hartas 41. pants – Rūpības pienākums – Morālais kaitējums – Mantiskais kaitējums – Cēloņsakarība

Lietā T‑371/22

Marco Montanari, ar dzīvesvietu Redžo Emīlijā [Reggio Emilia] (Itālija), ko pārstāv S. Rodrigues un A. Champetier, advokāti,

prasītājs,

pret

EUCAP Sahel Niger, ko pārstāv E. Raoult, advokāte,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot] (referents), tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen] un T. Perišina [T. Perišin],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, it īpaši:

–        iebildes par kompetences neesamību un par nepieņemamību, ko atbildētāja izvirzījusi dokumentā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 30. septembrī,

–        prasītāja apsvērumus par šīm iebildēm, kuri Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2022. gada 4. novembrī,

–        2022. gada 16. decembra rīkojumu par šo iebilžu apvienošanu pēc būtības,

pēc 2023. gada 29. novembra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums (1)

1        Ar savu prasību prasītājs Marco Montanari lūdz, pirmkārt, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt Eiropas Savienības kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijas Nigērā (EUCAP Sahel Niger, turpmāk tekstā – “Misija”) 2022. gada 28. aprīļa lēmumu, ar kuru noraidīta viņa 2022. gada 4. februāra prasība par kaitējuma atlīdzību, un, otrkārt, pamatojoties uz LESD 268. pantu, atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar psiholoģiskās vardarbības situāciju un ar tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, un rūpības pienākuma neizpildi.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Itālijas valdība norīkoja prasītāju darbā Misijā politiskā padomnieka amatā no 2015. gada 14. aprīļa.

3        Prasītāja norīkojums darbā Misijā 2016. gada septembrī tika pagarināts līdz 2018. gada 14. aprīlim.

4        2017. gada 8. martā prasītājs lūdza Misijas vadītāja vietniekam ierosināt disciplinārlietu pret darbinieku, kurš atbildīgs par presi un sabiedrības informēšanu (turpmāk tekstā – “PPIO”), sakarā ar vardarbību no šī darbinieka puses, no kādas prasītājs esot cietis (turpmāk tekstā – “2017. gada 8. marta pirmā sūdzība”).

5        Tajā pašā dienā prasītājs lūdza Misijas vadītāja vietniekam ierosināt disciplinārlietu pret Misijas vadītāju un PPIO, kā arī pret šīs atvaļinājuma atļaujas pirmo parakstītāju, kura PPIO piešķirta, lai viņš 2017. gada 25. un 26. februārī pa sauszemi dotos uz Burkinafaso [Burkina Faso], pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, šāda pārvietošanās ir PPIO nelojāla izturēšanās pret Misijas pilnvarām un, otrkārt, minētā atvaļinājuma atļauja veido Misijas vadītāja rupju nolaidību, kas apdraud rūpības pienākumu. Pakārtoti, gadījumā, ja Misijas vadītāja vietnieks būtu bijis pirmais minētās atvaļinājuma atļaujas parakstītājs, prasītājs viņam lūdza prasītāja lūgumu par disciplinārlietas uzsākšanu nodot Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) Civilās plānošanas un īstenošanas centra (CPĪC) direktorātam, un precizēja, ka tādā gadījumā viņš lūdz arī uzsākt disciplinārlietu pret Misijas vadītāju par rupju nolaidību (turpmāk tekstā – “2017. gada 8. marta otrā sūdzība”).

6        2017. gada 24. martā Misijas vadītāja vietnieks informēja prasītāju, ka 2017. gada 8. marta pirmā sūdzība ir atstāta bez izskatīšanas.

7        2017. gada 28. martā prasītājs informēja CPĪC direktoru kā Misijas civilo operāciju komandieri (COK) par 2017. gada 8. marta pirmās un otrās sūdzības iesniegšanu un lūdza viņam uzņemties šo divu sūdzību izskatīšanu (turpmāk tekstā – “2017. gada 28. marta paziņojums”).

8        2017. gada 15. maijā COK vietnieks informēja Misijas vadītāju par 2017. gada 8. marta otrās sūdzības izskatīšanu vadības jautājuma veidā, neizmantojot formālu disciplinārlietas procedūru.

9        2017. gada 17. jūlijā prasītājs lūdza COK uzsākt izmeklēšanu par vardarbību pret Misijas vadītāju un viņa vietnieku (turpmāk tekstā – “2017. gada 17. jūlija paziņojums”). Vēlāk tajā pašā dienā Misijas vadītājs nosūtīja prasītājam rakstveida brīdinājumu tādēļ, ka prasītājs nebija pret viņu izturējies ar cieņu sanāksmē, kas notika tā paša gada 10. aprīlī (turpmāk tekstā – “pirmais rakstveida brīdinājums”).

10      2017. gada 18. jūlijā prasītājs nodeva COK pirmo rakstveida brīdinājumu, lūdzot viņam ņemt to vērā saistībā ar izmeklēšanu par 2017. gada 17. jūlija paziņojumu.

11      2017. gada 20. jūlijā prasītājs tika informēts par to, ka ir iecelts CPĪC darbinieks (turpmāk tekstā – “ombuds”) situācijas uz vietas novērtēšanai nākamajā nedēļā.

12      2017. gada 25. un 26. jūlijā ombudam bija vairākas tikšanās Misijā, tostarp dažas ar prasītāju.

13      2017. gada 27. jūlijā Misijas Cilvēkresursu dienests (turpmāk tekstā – “Cilvēkresursu dienests”) lūdza prasītājam, vēlākais, līdz 2017. gada 4. augustam aizpildīt darba snieguma novērtējuma veidlapu, nolūkā pagarināt viņa norīkojumu darbā no 2018. gada 14. aprīļa.

14      Tajā pašā dienā Cilvēkresursu dienesta vadītājs nosūtīja prasītājam atjauninātu viņa atvaļinājumu aprēķinu pēc tam, kad bija nosūtīts lūgums viņam iesniegt attaisnojumu par prettiesiskās prombūtnes dienām.

15      2017. gada 28. jūlijā prasītājs informēja COK par šī sprieduma 13. un 14. punktā minēto saraksti ar Cilvēkresursu dienestu, lai papildinātu 2017. gada 17. jūlija paziņojuma lietas materiālus.

16      2017. gada 29. jūlijā ombuds sniedza savu ziņojumu (turpmāk tekstā – “2017. gada 29. jūlija ziņojums”).

17      2017. gada 23. augustā prasītājs norādīja Cilvēkresursu dienestam, ka viņš nelūgs pagarināt norīkojumu darbā Misijā no 2018. gada 14. aprīļa.

18      2017. gada 25. oktobrī prasītājs nosūtīja COK jaunas ziņas, lai papildinātu 2017. gada 17. jūlija paziņojuma lietas materiālus.

19      2017. gada 22. novembrī Misija informēja Itālijas iestādes, ka prasītājs no 2017. gada 17. novembra līdz 20. novembrim ir bijis neattaisnotā prombūtnē un ka Misija plāno ieturēt prasītāja dienas naudas izmaksu par četrām dienām.

20      2017. gada 23. novembrī Misijas vadītājs noraidīja prasītāja lūgumu par trīs dienu neattaisnotas prombūtnes no darba attaisnošanu un nosūtīja viņam otro rakstveida brīdinājumu (turpmāk tekstā – “otrais rakstveida brīdinājums”). Tajā pašā dienā prasītājs lūdza COK uzsākt jaunu izmeklēšanu, pamatojoties uz to, ka šī sprieduma 19. punktā minētie fakti veido Misijas vadītāja un viņa vietnieka radītu vardarbības situāciju (turpmāk tekstā – “2017. gada 23. novembra paziņojums”).

21      2017. gada 28. novembrī prasītājs informēja COK par to, ka viņam ir ieturēta alga par trim dienām, un lūdza COK arī paskaidrot savu nostāju attiecībā uz 2017. gada 17. jūlija un 23. novembra paziņojumiem.

22      2017. gada 4. decembrī prasītājs darīja EĀDD ģenerālsekretāra vietniekam, kas atbildīgs par CPĪC, zināmu 2017. gada 17. jūlija un 23. novembra paziņojumu saturu.

23      2018. gada 17. janvārī prasītājs lūdza EĀDD ģenerālsekretāram cik iespējams drīz informēt viņu par ombuda secinājumiem un par darbībām, kādas paredzētas saistībā ar 2017. gada 17. jūlija un 23. novembra paziņojumiem.

24      2018. gada 18. martā prasītājs atkāpās no Misijas politiskā padomnieka amata.

25      2018. gada 10. aprīlī, atbildot uz šī sprieduma 23. punktā minēto vēstuli, COK prasītājam norādīja, ka iespējamie pienākumu neizpildes gadījumi, par kuriem prasītājs bija ziņojis, ietilpst “Misijas vadības jautājumos” un ka “lietā esošās ziņas nav pamats disciplinārlietas uzsākšanai” (turpmāk tekstā – “2018. gada 10. aprīļa lēmums”).

26      2018. gada 31. jūlijā prasītājs cita starpā lūdza piekļuvi 2017. gada 29. jūlija ziņojumam.

27      Ar 2018. gada 24. oktobra lēmumu EĀDD galīgi noraidīja šī sprieduma 26. punktā minēto lūgumu izpaust informāciju.

28      Ar 2019. gada 12. decembra spriedumu Montanari/EĀDD (T‑692/18, nav publicēts, EU:T:2019:850) Vispārējā tiesa atcēla 2018. gada 24. oktobra lēmumu.

29      2019. gada 13. decembrī, kā arī 2020. gada 13. martā un 9. jūlijā prasītājs iztaujāja EĀDD par darbībām, kādas tas paredzējis veikt saistībā ar šī sprieduma 28. punktā minēto spriedumu.

30      Ar 2020. gada 24. jūlija vēstuli EĀDD darīja prasītājam zināmu visu 2017. gada 29. jūlija ziņojumu, izņemot personas datus par citām attiecīgajām personām.

31      2021. gada 26. maijā prasītājs lūdza EĀDD samaksāt summu 971 395,92 EUR apmērā kā tā mantiskā, fiziskā un morālā kaitējuma atlīdzību, kādu viņam esot radījusi psiholoģiskā vardarbība, tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums un rūpības pienākuma neizpilde, kuros prasītājs vaino Misiju.

32      2021. gada 24. septembrī EĀDD noraidīja šī sprieduma 31. punktā minēto prasību par kaitējuma atlīdzību, tostarp pamatojoties uz to, ka prasītāju nekad nav nodarbinājis EĀDD un ka Misija ir no EĀDD pilnībā nošķirta vienība gan no juridiskā, gan no darbības viedokļa.

33      2021. gada 22. decembrī prasītājs iesniedza EĀDD sūdzību, kas balstīta uz Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu, nolūkā apstrīdēt lēmumu, ar ko ir noraidīta šī sprieduma 31. punktā minētā prasība par kaitējuma atlīdzību.

34      Ar divām atsevišķām 2022. gada 4. februāra vēstulēm prasītājs lūdza Eiropas Savienības Padomei un Misijai samaksāt summu 972 395,92 EUR apmērā kā tā mantiskā, fiziskā un morālā kaitējuma atlīdzību, kādu viņam esot izraisījusi psiholoģiskā vardarbība, tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums un rūpības pienākuma neizpilde (turpmāk attiecībā uz Misijai iesniegto lūgumu – “trešā prasība par kaitējuma atlīdzību”).

35      Padome 2022. gada 25. martā noraidīja šī sprieduma 34. punktā minēto prasību par kaitējuma atlīdzību.

36      Misija 2022. gada 28. aprīlī noraidīja trešo prasību par kaitējuma atlīdzību.

37      EĀDD 2022. gada 30. maijā noraidīja šī sprieduma 33. punktā minēto sūdzību.

 Lietas dalībnieku prasījumi

38      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt 2022. gada 28. aprīļa lēmumu, ar ko noraidīta trešā prasība par kaitējuma atlīdzību;

–        piespriest Misijai samaksāt viņam summu 982 840 EUR apmērā;

–        piespriest Misijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39      Misijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        galvenokārt noraidīt prasību kā prasību, kas celta tiesā, kurai nav kompetences;

–        pakārtoti noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti tam noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par iebildi par kompetences neesamību

40      Misija apgalvo, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav izskatīt šo prasību, jo prasītājs Misijā, Itālijas Ārlietu Ministrijas norīkota eksperta statusā ir pildījis politiskā padomnieka amata pienākumus saskaņā ar Padomes Lēmuma 2012/392/KĀDP (2012. gada 16. jūlijs) par Eiropas Savienības KDAP misiju Nigērā (EUCAP Sahel Niger) (OV 2012, L 187, 48. lpp.) 7. panta 2. punktu.

41      Tādējādi Misija uzskata, ka jebkurai prasītāja sūdzībai, kas saistīta ar viņa pienākumu izpildi, ir jābūt vērstai pret Itālijas valsts iestādēm. Šajā ziņā Misija atsaucas uz sūdzību, ko prasītājs esot iesniedzis Itālijas tiesā. Tā arī norāda uz risinājumu, ko Vispārējā tiesa sniegusi 2015. gada 23. aprīļa rīkojumā Chatzianagnostou/Padome u. c. (T‑383/13, nav publicēts, EU:T:2015:246) un ko Tiesa esot apstiprinājusi.

42      Prasītājs apstrīd Misijas izvirzīto iebildi par kompetences neesamību, tostarp precizēdams, ka sūdzībai, ko viņš iesniedza Tribunale di Roma (Romas tiesa, Itālija) Darba tiesību nodaļā, nav nekādas saistības ar trešo prasību par kaitējuma atlīdzību un ar izskatāmo prasību.

43      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Lēmumu 2012/392 Misija tika izveidota, lai atbalstītu Nigēras drošības spēku spēju veidošanu saistībā ar terorisma un organizētās noziedzības apkarošanu.

44      It īpaši, Lēmuma 2012/392 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka Misijas personālu galvenokārt veido darbinieki, kurus norīkojušas dalībvalstis, Savienības iestādes un EĀDD, kas sedz ar tās norīkoto personālu saistītās izmaksas, tostarp ceļa izdevumus uz dislokācijas vietu un no tās, algas, medicīniskās aprūpes izdevumus un pabalstus, izņemot dienas naudu.

45      Turklāt Lēmuma 2012/392 7. panta 2. punktā tiešām ir paredzēts, ka attiecīgi dalībvalsts, Savienības iestāde vai EĀDD ir atbildīgs par to prasību izskatīšanu, kas saistītas ar norīkojumu darbā un ko iesniedz norīkotā personāla loceklis vai kas iesniegtas par viņu, kā arī par lietas ierosināšanu pret minēto personu.

46      Tomēr, pirmām kārtām, no judikatūras, kas pieņemta attiecībā uz tiesību normām, kuras reglamentē citu kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) misiju darbību un ir formulētas līdzīgā vai pat identiskā tekstā kā Lēmuma 2012/392 normas, izriet, ka attiecībā uz dalībvalstu norīkotiem darbiniekiem un Savienības iestāžu norīkotiem darbiniekiem ir piemērojami vieni un tie paši noteikumi par viņu pienākumu izpildi “operācij[u] [norises] vietā”, Savienības tiesu kompetencē ir pārbaudīt personāla vadības aktu, kuri attiecas uz dalībvalstu norīkotiem darbiniekiem un kuru mērķis ir apmierināt šo misiju vajadzības operāciju norises vietā, likumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome u. c., C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 50. un 55. punkts).

47      Jebkādas citādas interpretācijas sekas būtu tādas, ka, ja viens un tas pats personāla vadības akts, kas attiecas uz operācijām “operācij[u] [norises] vietā”, vienlaikus attiecas uz dalībvalstu norīkotiem darbiniekiem un Savienības iestāžu norīkotiem darbiniekiem, tad lēmums, kurš ir pieņemts attiecībā uz pirmajiem, var būt nesaderīgs ar lēmumu, ko ir pieņēmusi Savienības tiesa attiecībā uz otrajiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome u. c., C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 57. punkts).

48      Tādējādi Vispārējās tiesas un – apelācijas sūdzības gadījumā – Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šādus aktus. Šī kompetence attiecīgi saistībā ar minēto aktu likumības pārbaudi izriet no LESD 263. panta un attiecībā uz strīdiem ārpuslīgumiskās atbildības jomā – no LESD 268. panta, kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu, ņemot vērā LES 19. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome u. c., C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 58. punkts).

49      Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka, Vispārējā tiesā iesniegdams šī sprieduma 38. punktā minētos prasījumus, prasītājs izvirza jautājumu par to personāla vadības aktu likumību, kuri attiecas uz operācijām operāciju norises vietā, nevis jautājumus, kas saistīti ar norīkojumu darbā, Lēmuma 2012/392 7. panta 2. punkta izpratnē.

50      Proti, no trešās prasības par kaitējuma atlīdzību un prasītāja izvirzītajiem prasījumiem izriet, ka prasītājs pārmet Misijas vadītājam to, ka tad, kad prasītājs bija norīkots darbā Misijā un nosūtīts uz operāciju norises vietu, Misijas vadītājs attiecībā uz prasītāju ir pieņēmis lēmumus, kuri varēja radīt psiholoģiskas vardarbības situāciju, kas ir pretrunā Hartas normām, kuras garantē darbinieku tiesības uz veselību un tiesības uz cieņu. Turklāt prasītājs arī Misijas COK – nevis Itālijas iestādēm – pārmet tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi, tam izskatot paziņojumus par psiholoģisko vardarbību, ko prasītājs bija iesniedzis norīkojuma uz vietas laikposmā.

51      Turklāt no judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par līdzīgiem strīdiem, kas rodas starp KĀDP Misijā norīkotu valsts darbinieku un Misijas uz līguma pamata darbā pieņemtu Misijas starptautisko personālu, turklāt pēdējā minētajā gadījumā tam netraucē kādā no darbā pieņemšanas līgumiem ietverta klauzula, ar kuru jurisdikcija tiek piešķirta kādas dalībvalsts tiesām (spriedumi, 2018. gada 12. aprīlis, PY/EUCAP Sahel Niger, T‑763/16, EU:T:2018:181, un 2020. gada 18. novembris, H/Padome, T‑271/10 RENV II, EU:T:2020:548).

52      Trešām kārtām, Misijas izvirzītie argumenti nav tādi, kas radītu šaubas par Vispārējās tiesas kompetenci pieņemt nolēmumu šajā tiesvedībā.

53      Proti, pirmkārt, Misija nevar lietderīgi norādīt uz risinājumu, kādu Vispārējā tiesa izraudzījusies 2015. gada 23. aprīļa rīkojumā Chatzianagnostou/Padome u. c. (T‑383/13, nav publicēts, EU:T:2015:246) – jo šis rīkojums, par kuru netika iesniegta apelācijas sūdzība, tika izdots pirms 2016. gada 19. jūlija sprieduma H/Padome u. c. (C‑455/14 P, EU:C:2016:569) pasludināšanas – un uz šī sprieduma 51. punktā minēto judikatūru. Tādējādi risinājumu, ko Vispārējā tiesa pieņēmusi iepriekš minētajā rīkojumā, nevar uzskatīt par tādu, kas atspoguļotu pašreizējo tiesību stāvokli.

54      Otrkārt, no Tribunale di Roma (Romas tiesa) 2020. gada 19. oktobra sprieduma izriet, ka tiesvedība, ko prasītājs ierosināja šajā tiesā, attiecās uz Itālijas valdības viņam izmaksātās algas un pamatpabalstu aprēķināšanu viņa norīkojuma darbā laikposmā Misijā. Tādējādi šī tiesvedība, kuras priekšmets atšķīrās no izskatāmās prasības priekšmeta, neattiecās uz Misijas veikto vadības aktu likumību vai Misijas atbildības iestāšanos, pieņemot šādus aktus, un tātad šī lieta neietekmē Vispārējās tiesas kompetenci lemt par izskatāmo prasību.

55      Tādēļ Misijas izvirzītā iebilde par kompetences neesamību nav pamatota un ir jānoraida.

 Par iebildēm par nepieņemamību

56      Misija būtībā izvirza piecas iebildes par nepieņemamību, no kurām pirmā ir balstīta uz to, ka Misija nav vainojama faktos, kuri tai tiek pārmesti, otrā uz to, ka prasības pieteikums ir novēlots, trešā – uz piecu vai četru gadu noilguma termiņu, ceturtā – uz to, ka trešā prasība par kaitējuma atlīdzību ir nepilnīga, un piektā – uz to, ka nav izvirzīti pamati atcelšanas prasījumiem.

57      Turklāt, tā kā Vispārējā tiesa saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem pēc savas ierosmes ir izvirzījusi jautājumu par atcelšanas prasījumu pieņemamību, tad šis jautājums ir jāaplūko kā pirmais.

 Par atcelšanas prasījumu pieņemamību

58      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka atcelšanas prasība, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka pašai apstrīdētā akta atcelšanai var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis. Tādējādi interese celt prasību ir jebkuras prasības galvenais un pirmais nosacījums. Turpretī interese celt prasību nepastāv, ja celtās prasības labvēlīgs iznākums nevar katrā ziņā apmierināt prasītāju (skat. spriedumu, 2023. gada 6. jūlijs, Julien/Padome, C‑285/22 P, nav publicēts, EU:C:2023:551, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Turklāt ir jāatgādina, ka sava interese celt prasību ir jāpierāda prasītājam. Proti, lai prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, būtu pieņemama, šai personai ir atbilstoši jāpamato sava interese šī akta atcelšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Binca Seafoods/Komisija, C‑268/16 P, EU:C:2017:1001, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Tādējādi, ja šāda pamatojuma nav, jautājums par prasības pieņemamību ir absolūts pamats, kas Vispārējai tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Turklāt tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība par zaudējumu atlīdzību, kas balstīta uz LESD 340. panta otro daļu, ir izveidota kā autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram ir īpaša funkcija tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā un uz kuru attiecas izpildes nosacījumi, kas paredzēti tā īpašajam mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Carvalho u.c./Parlaments un Padome, C‑565/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:252, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Prasība par zaudējumu atlīdzību atšķiras no atcelšanas prasības ar to, ka ar to netiek prasīts atsaukt, atcelt vai grozīt nelabvēlīgu aktu, bet gan tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu, ko nodarījusi Savienības iestāde, struktūra vai organizācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1973. gada 24. oktobris, Merkur‑Außenhandel/Komisija, 43/72, EU:C:1973:108, 4. punkts, un 2023. gada 1. februāris, Klymenko/Padome, T‑470/21, nav publicēts, EU:T:2023:26, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Prasījumu, ar kuriem tiek lūgts vai nu atcelt Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas atteikumu atzīt tiesības uz zaudējumu atlīdzību, uz kurām prasītājs turklāt atsaucas saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu, vai arī Vispārējai tiesai atzīt, ka attiecīgajai iestādei, struktūrai vai organizācijai ir pienākums atzīt šādu tiesību pastāvēšanu, mērķis ir panākt, ka tiek atzīts, ka attiecīgajai iestādei, struktūrai vai organizācijai ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, un šie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami, jo prasītājs principā nepamato nekādu interesi papildus savai prasībai atlīdzināt zaudējumus izvirzīt šādus prasījumus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1972. gada 13. jūnijs, Compagnie d’approvisionnement, de transport et de crédit un Grands Moulins de Paris/Komisija, 9/71 un 11/71, EU:C:1972:52, 9.‑11. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, DQ u. c./Parlaments, T‑730/18, EU:T:2019:725, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Šajā lietā nav strīda par to, ka prasītājs papildus atlīdzībai par materiālo un morālo kaitējumu, kuros viņš vaino Misiju, lūdz Vispārējai tiesai atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņa trešā prasība par kaitējuma atlīdzību, kuras mērķis bija panākt šo pašu kaitējumu atlīdzināšanu izlīguma ceļā.

65      Tomēr, reaģējot uz procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus paust nostāju par prasītāja interesi lūgt atcelt 2022. gada 28. aprīļa lēmumu, ar ko Misija noraidīja viņa trešo prasību par kaitējuma atlīdzību, prasītājs atbildēja, ka, izvirzīdams prasījumus par atcelšanu, viņš nevēlējās gūt priekšrocības, kas būtu atšķirīgas no tām, kādas viņš gūtu, ja viņa prasījumi par kaitējuma atlīdzību turklāt tiktu apmierināti.

66      Tādējādi ir jākonstatē, ka prasītājs nav pamatojis savu interesi papildus prasījumiem par kaitējuma atlīdzību lūgt arī atcelt Misijas lēmumu, ar ko noraidīta viņa trešā prasība par kaitējuma atlīdzību. Tātad prasījumi par atcelšanu ir jānoraida kā nepieņemami, un nav nepieciešams izskatīt nedz ceturto iebildi par nepieņemamību, nedz piekto iebildi, kuras konkrēti attiecas uz šiem prasījumiem.

 Par pirmo iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz to, ka Misija nav vainojama faktos, kuri tai tiek pārmesti

67      Misija apgalvo, ka to nevar uzskatīt par atbildīgu par paziņojumu, kurus prasītājs iesniedzis no 2017. gada 28. marta, izskatīšanu, jo šie paziņojumi bija adresēti amatpersonai, kas ir nošķirta no Misijas, proti, COK. Šajā ziņā tā atsaucas uz Savienības kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) civilo misiju Uzvedības un disciplīnas kodeksa (turpmāk tekstā – “Uzvedības kodekss”) 9. panta c) punkta un 11. panta normām.

68      Tāpat Misija precizē, ka prasītājs nevar tai pārmest, ka Misijai nācās ierosināt tiesas procesu pret EĀDD, lai iegūtu piekļuvi 2017. gada 29. jūlija ziņojumam, jo Misija nav nedz šī ziņojuma autore, nedz adresāte un tā nekontrolēja piekļuvi šim ziņojumam.

69      Prasītājs apstrīd Misijas apgalvojumu pamatotību.

70      Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasība, kas vērsta uz to, lai saņemtu Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas nodarīta kaitējuma atlīdzību, ir jāceļ pret šo iestādi, struktūru vai organizāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 23. marts, Ombuds/Lamberts, C‑234/02 P, EU:C:2004:174, 67. punkts, un rīkojumu, 2017. gada 15. novembris, Pilla/Komisija un EACEA, T‑784/16, nav publicēts, EU:T:2017:806, 70. punkts).

71      Tādējādi jautājums par tās iestādes, struktūras vai organizācijas identifikāciju, kura ir atbildīga par Savienības pārstāvību saistībā ar prasību par ārpuslīgumisko atbildību, kas pamatota ar LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu, ietilpst šīs prasības pieņemamības izvērtēšanā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 2. februāris, Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Eiropas Savienība, T‑577/14, nav publicēts, EU:T:2015:80, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Pirmām kārtām, nav strīda par to, ka pienākumu neizpildes gadījumi – par kuriem prasītājs apgalvo, ka tie rada psiholoģiskas vardarbības situāciju, un uz kuriem attiecas pirmais pamats, kas izvirzīts viņa prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam, – saskaņā ar viņa procesuālajiem rakstiem ir saistīti ar atsevišķiem aktiem, ko pieņēmuši Misijas vadītājs un viņa vietnieks, kā arī Cilvēkresursu dienesta vadītājs, par kura rīcību viņi ir atbildīgi.

73      It īpaši prasītājs sūdzas, pirmkārt, par to, ka Misijas vadītājs viņu ir izslēdzis no iknedēļas politiskajām sanāksmēm starp Misijas vadītāju un Savienības delegācijas Nigērā (turpmāk tekstā – “Delegācija”) vadītāju, otrkārt, par to, ka viņš no Misijas vadītāja pirmo rakstveida brīdinājumu ir saņēmis 2017. gada 17. jūlijā – mazāk nekā vienu stundu pēc paziņošanas, kura tika veikta tajā pašā dienā, treškārt, par to, ka 2017. gada 27. jūlijā, proti, nākamajā dienā pēc ombuda došanās projām, prasītājs no Cilvēkresursu dienesta saņēma lūgumu aizpildīt darba snieguma novērtējuma veidlapu, nolūkā pagarināt viņa norīkojumu darbā 2018. gada aprīlī, un, ceturtkārt, par to, ka viņš no Cilvēkresursu dienesta vadītāja tajā pašā dienā ir saņēmis atjauninātu savu atvaļinājumu aprēķinu pēc tam, kad minētais dienests bija viņam nosūtījis lūgumu iesniegt attaisnojumu par prettiesiskās prombūtnes dienām.

74      Lēmuma 2012/392 6. panta 1. punktā, redakcijā, kas tolaik bija spēkā, bija paredzēts, ka Misijas vadītājs ir atbildīgs par Misiju operāciju norises vietā un īsteno tās vadību un kontroli. Tā paša lēmuma 6. panta 1.a punktā bija precizēts, ka Misijas vadītājs saskaņā ar savu vispārējo atbildību var Misijas personāla locekļiem deleģēt uzdevumus Misijas personāla vadības jomā. Visbeidzot, minētā lēmuma 6. panta 2. punktā bija noteikts, ka Misijas vadītājs īsteno vadību un kontroli pār darbiniekiem, komandām un vienībām, ko nodrošina nosūtītājas valstis.

75      Tādējādi šī sprieduma 73. punktā uzskaitītās darbības, ko prasītājs pārmet Misijai pirmajā pamatā, kas izvirzīts prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam, ir saistītas ar Misijas vadītāja viņam ar Lēmumu 2012/392 piešķirto prerogatīvu īstenošanu un tātad – ar Misijas veikto viņa pilnvaru īstenošanu, par ko tā ir jāuzskata par atbildīgu saskaņā ar minētā lēmuma 13. panta 4. punktu.

76      Turklāt Misija nav nedz pierādījusi, nedz pat apgalvojusi, ka šajā pirmajā prasības pamatā aprakstītās darbības veidotu Misijas vadītāja smagu pārkāpumu, par kuru saskaņā ar Lēmuma 2012/392 13. panta 4. punktu atbildība būtu jāuzņemas tikai šim vadītājam.

77      Šādos apstākļos pirmā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida kā nepamatota attiecībā uz pirmo pamatu, uz kuru balstīti prasījumi par kaitējuma atlīdzību.

78      Otrām kārtām, saistībā ar otro pamatu, kurš izvirzīts prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam, prasītājs apgalvo, ka vairāki pienākumu neizpildes gadījumi, kurus viņš pārmet ne tikai Misijas vadītājam, bet arī COK, ir tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums un rūpības pienākuma neizpilde, kuros vainojama Misija.

79      It īpaši prasītājs sūdzas, pirmkārt, par to, ka Misijas vadītājs un COK nav izskatījuši viņa sūdzības un paziņojumus saprātīgā termiņā, otrkārt, par to, ka nav paziņoti 2017. gada 29. jūlija ziņojumā izklāstītie konstatējumi un ieteikums un, treškārt, par to, ka COK nav īstenojis šo ieteikumu.

80      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Lēmuma 2012/392 4. panta 1. punktā bija paredzēts, ka Misijai kā krīzes pārvarēšanas operācijas struktūrai ir vienota komandķēde un ka tā paša lēmuma 5. panta 1. punktā EĀDD CPĪC direktors bija iecelts par Misijas COK. Tādējādi šī lēmuma 5. panta 2. punktā bija noteikts, ka COK īsteno Misijas vadību un kontroli stratēģiskā līmenī, un tā 5. panta 3. punktā bija paredzēts, ka viņam ir jānodrošina Padomes, kā arī Politikas un drošības komitejas (PDK) lēmumu pienācīga un efektīva īstenošana, tostarp vajadzības gadījumā dodot stratēģiskus norādījumus Misijas vadītājam un sniedzot viņam ieteikumus un tehnisku atbalstu.

81      No šīm tiesību normām izriet, ka tās neizslēdz to, ka COK pieņem personāla vadības aktus, kas nepieciešami Misijas pilnvaru īstenošanai operāciju norises vietā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 4. decembris, H/Padome, C‑413/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1044, 69.‑71. punkts).

82      Otrkārt, no Uzvedības kodeksa, kas pieņemts ar Padomes 2016. gada 18. jūlija lēmumu, normām izriet, ka COK ir pilnvarots pieņemt personāla vadības aktus, kas nepieciešami Misijas pilnvaru īstenošanai operāciju norises vietā.

83      Šajā ziņā no Uzvedības kodeksa 6. panta 3. punkta – kas atbilstoši tā 1. panta 1. punkta a) apakšpunktam vienādā veidā ir piemērojams visiem Savienības civilo KDAP misiju locekļiem, tostarp dalībvalstu norīkotajiem locekļiem – izriet, ka jebkurš paziņojums par Misijas vadītāja iespējamu pārkāpumu ir nosūtāms COK.

84      Turpinot, no Uzvedības kodeksa 9. panta arī izriet, ka amatpersona, kas atbildīga par rīcību Misijas vadītāja iespējamas pienākumu neizpildes gadījumā, ir COK, kurš īsteno Misijas vadību un kontroli PDK politiskā uzraudzībā un stratēģiskā vadībā un Augstā pārstāvja vispārējā pakļautībā. Saskaņā ar šī paša kodeksa 11. pantu šādā gadījumā COK var atstāt lietu bez izskatīšanas, izskatīt lietu kā vadības jautājumu, neuzsākot formālu disciplinārlietu, vai uzsākt iepriekšēju vai disciplināru izmeklēšanu.

85      Visbeidzot, Uzvedības kodeksa 10. pantā ir izvirzīti nosacījumi, ar kādiem COK var lūgt savam vietniekam konkrētā situācijā neatsaucami pārņemt Misijas vadītāja pienākumus.

86      Tādējādi šī sprieduma 79. punktā uzskaitītie pienākumu neizpildes gadījumi, kuros prasītājs otrajā pamatā vaino Misiju, ir saistīti ar to, kā COK īsteno prerogatīvas, kādas viņam ir piešķirtas ar Lēmumu 2012/392, un tātad – ar Misijas veikto viņa pilnvaru īstenošanu, par ko tā ir jāuzskata par atbildīgu saskaņā ar minētā lēmuma 13. panta 4. punktu.

87      Tādēļ prasītājs prasību par kaitējuma atlīdzību ir pamatoti cēlis pret Misiju šī sprieduma 79. punktā aprakstīto pienākumu neizpildes gadījumu dēļ, kuros viņš vaino COK. No tā izriet, ka pirmā iebilde par nepieņemamību arī ir jānoraida kā nepamatota attiecībā uz otro pamatu un tātad šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida pilnībā.

 Par otro iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz to, ka prasības pieteikums ir novēlots

88      Misija apgalvo, ka 2018. gada 10. aprīļa lēmums ir administratīvs lēmums, kas ir nelabvēlīgs LESD 263. panta izpratnē. Tā kā prasītājs šo lēmumu nav apstrīdējis divu mēnešu termiņā kopš tā paziņošanas jeb attiecībā uz 2017. gada 29. jūlija ziņojuma paziņošanu – 2020. gada 23. jūlijā, tad prasītājs esot zaudējis tiesības prasīt Misijas atbildību par iespējamo šī lēmuma prettiesiskumu.

89      Misija arī norāda, ka prasītājs nav izklāstījis iemeslus, kuru dēļ viņš nav cēlis prasību par pirmā un otrā rakstveida brīdinājuma atcelšanu.

90      Prasītājs apstrīd Misijas argumentus.

91      Šajā ziņā no šī sprieduma 61. punktā minētās judikatūras par prasību par zaudējumu atlīdzību autonomiju izriet, ka prasības atcelt lēmumu, ar kuru nodarīts kaitējums, nepieņemamība automātiski neizraisa to, ka nepieņemama būtu arī prasība par minētā kaitējuma atlīdzināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Carvalho u. c./Parlaments un Padome, C‑565/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:252, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Tomēr, lai gan lietas dalībnieks var rīkoties, ceļot prasību sakarā ar atbildību, un neviena norma tam neuzliek pienākumu prasīt prettiesiskā akta, ar kuru tam ir nodarīts kaitējums, atcelšanu, šādā veidā tas tomēr nevar izvairīties no tādas prasības nepieņemamības, kas ir celta par to pašu prettiesiskumu un ir vērsta uz tiem pašiem finansiālajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Carvalho u. c./Parlaments un Padome, C‑565/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:252, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Tātad, ja prasība par zaudējumu atlīdzību patiesībā ir vērsta uz to, lai atsauktu, atceltu vai grozītu individuālu lēmumu, kas ir kļuvis galīgs, un ja tās apmierināšanas gadījumā šīs prasības rezultātā tiek atceltas visas šī lēmuma tiesiskās sekas vai daļa no tām, šī prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāatzīst par nepieņemamu. Tas tā ir tad, ja prasītājs, izmantojot prasību par zaudējumu atlīdzību, vēlas panākt rezultātu, kas ir identisks tam, kādu prasītājam būtu devis prasības atcelt tiesību aktu, ko tas nav iesniedzis pienācīgā laikā, labvēlīgs iznākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Carvalho u. c./Parlaments un Padome, C‑565/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:252, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Tāpat kā nepieņemama ir jānoraida prasība par zaudējumu atlīdzību, kas formulēta kā rīkojums un kuras mērķis ir panākt nevis to zaudējumu atlīdzību, kas radušies prettiesiskās darbības vai bezdarbības dēļ, bet gan apstrīdētā akta grozīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Carvalho u.c./Parlaments un Padome, C‑565/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:252, 105. punkts).

95      Šajā lietā prasītāja celtās prasības sakarā ar atbildību mērķis ir panākt, ka tiek atlīdzināts kaitējums, kas viņam nodarīts ar šī sprieduma, attiecīgi, 73. un 79. punktā uzskaitītajiem Misijas vadītāja un COK pienākumu neizpildes gadījumiem, no kuriem daži var tikt kvalificēti kā nelabvēlīgi lēmumi, jo šie pienākumu neizpildes gadījumi esot izpaudušies, pirmkārt, kā ar Hartas normām aizliegtas psiholoģiskas vardarbības situācija, un, otrkārt, kā rūpības pienākuma neizpilde un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums.

96      Tādējādi šādas prasības mērķis nav panākt, ka tiek atsaukti, atcelti vai grozīti lēmumi, kurus var būt pieņēmis Misijas vadītājs un COK un kuri ir kļuvuši galīgi, bet gan panākt, ka tiek atlīdzināti zaudējumus, kurus, pieņemdama šos lēmumus, ir nodarījusi Misija. It īpaši no prasītāja iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem neizriet, ka viņš lūgtu iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu, par kuru Misijai būtu jāuzsāk iepriekšēja vai disciplināra izmeklēšana attiecībā pret Misijas vadītāju un viņa vietnieku, kas būtu līdzvērtīgi lūgumam atcelt 2018. gada 10. aprīļa lēmumu. No tā izriet, ka šī individuālā lēmuma galīgais raksturs nevar būt šķērslis prasības pieņemamībai.

97      Visbeidzot, šī sprieduma 61. un 91. punktā atgādinātā prasības par kaitējuma atlīdzību autonomija arī atbrīvoja prasītāju no pienākuma pamatot, kādēļ viņš nav cēlis prasību par pirmā un otrā rakstveida brīdinājuma atcelšanu.

98      Tādēļ šī otrā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida kā nepamatota.

 Par trešo iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz piecu vai četru gadu noilguma termiņu

99      Misija norāda, ka prasītājs ceļ prasību pret Misiju piecus gadus pēc attiecīgo faktu iestāšanās, jo tikai 2022. gada februārī viņš tai nosūtīja savu prasību par kaitējuma atlīdzību. Tā arī apgalvo, ka prasītājs četrus gadus vēlāk nevarot pamatoties uz 2017. gada 29. jūlija ziņojumu.

100    Prasītājs apstrīd Misijas argumentus, iebilzdams, ka prasība atbilst Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 46. panta pirmās daļas normām.

101    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojama tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar minēto Statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu, ikvienā prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, izvirzītie pamati, kā arī izvirzīto pamatu kopsavilkums; tiem ir jābūt norādītiem pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa attiecīgā gadījumā varētu lemt par prasību bez papildu informācijas tās pamatojumam (skat. rīkojumu, 2022. gada 7. septembris, Rosca/Komisija, C‑802/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:677, 4. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    It īpaši galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem ir pamatota prasība, loģiski un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 78. punkts).

103    Tādējādi Savienības tiesai nav jāatbild uz lietas dalībnieka izvirzītajiem argumentiem, kuri nav pietiekami skaidri un precīzi, ja tie nav nekā sīkāk izvērsti un ja tiem nav pievienoti konkrēti argumenti, kas tos pamato (skat. spriedumu, 2021. gada 18. novembris, Grieķija/Komisija, C‑107/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:937, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Turklāt precizitātes prasība, kas izriet no Tiesas Statūtu 21. panta un Reglamenta 76. panta, pēc analoģijas ir saistoša arī atbildētājam, ja tas izvirza iebildi par nepieņemamību vai šķērsli tiesas procesam, jo šādai prasībai nav cita mērķa kā vien ļaut pretējam lietas dalībniekam sagatavot savu aizstāvību un tiesai veikt pārbaudi, un vēl jo vairāk tad, ja atbildētājs norāda, ka prasība esot nepieņemama noilguma dēļ.

105    Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atšķirībā no procesuālajiem termiņiem noilguma termiņa ievērošana nav absolūta, un noilguma termiņa ievērošanu nevar pārbaudīt Savienības tiesa pēc savas ierosmes, bet uz to ir jānorāda attiecīgajam lietas dalībniekam, lai izslēgtu prasību sakarā ar atbildību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība, C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Šajā lietā, pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka, lai gan Misija ir minējusi piecu gadu termiņu, pēc kura tika celta šī prasība, tā nav nedz precizējusi šī šķēršļa tiesas procesam juridisko pamatu, nedz arī atsaukusies uz Tiesas Statūtu 46. pantu, saskaņā ar kuru prasības pret Savienību ārpuslīgumiskās atbildības jomā noilgst pēc pieciem gadiem, skaitot no to izraisījušā fakta iestāšanās.

107    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Misija ir norādījusi arī uz četru gadu termiņu, kas ir nošķirts no Tiesas Statūtu 46. pantā paredzētā termiņa – kurš liedzot prasītājam atsaukties uz 2017. gada 29. jūlija ziņojumu – nenorādīdama uz precīzām tiesību normām, kuras pamatotu šo apgalvojumu.

108    Treškārt, pat pieņemot, ka Misija būtu vēlējusies atsaukties uz Tiesas Statūtu 46. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu, tā nav norādījusi nedz faktu, kas tās skatījumā ir radījis prasījumu, ko prasītājs izvirzījis šajā lietā, nedz arī noilguma termiņa sākumpunktu, tāpat nav izklāstījusi juridiskos un faktiskos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka minētais prasījums esot noildzis.

109    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka iebilde par nepieņemamību, ko izvirzījusi Misija un kas balstīta uz piecu vai četru gadu noilguma termiņu, nav papildināta ar pietiekamiem precizējumiem, lai izvērtētu tās pamatotību.

110    Tādēļ šī trešā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida kā nepietiekami precīza un tātad nepieņemama.

 Par prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatotību

111    Savu prasījumu par kaitējuma atlīdzību pamatojumam prasītājs būtībā izvirza četrus prasības pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz Hartas 1. un 31. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta pārkāpumu, jo viņš esot cietis no psiholoģiskas vardarbības no Misijas vadītāja un viņa vietnieka puses, otrais – uz rūpības pienākuma neizpildi un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, trešais – uz reāla un droši zināma kaitējuma esamību un ceturtais – uz tiešas saiknes pastāvēšanu starp pirmajā un otrajā pamatā minētajiem pārkāpumiem un trešajā pamatā norādīto kaitējumu.

112    Pirms izskatīt prasītāja argumentus, ir jāprecizē nosacījumi, ar kādiem var iestāties Misijas atbildība attiecībā uz tajā norīkotu valsts darbinieku.

 Par Misijas atbildības iestāšanās nosacījumiem

113    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai konkrētajā gadījumā varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, personai, kas prasa atlīdzināt zaudējumus vai kaitējumu, ko tā uzskata par nodarītu Savienības rīcības vai akta rezultātā, cita starpā ir jāpierāda, ka ir pārkāpta tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, IMG/Komisija, C‑619/20 P un C‑620/20 P, EU:C:2022:722, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Turklāt šim pārkāpumam principā ir jābūt pietiekami būtiskam un pati šī prasība ir atkarīga no Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas, kas, iespējams, ir pārkāpusi šo normu, rīcības brīvības un no jautājuma par to, vai šī iestāde, struktūra vai organizācija ir acīmredzami un smagi pārkāpusi šai rīcības brīvībai noteiktās robežas, it īpaši ņemot vērā šīs normas skaidrības un precizitātes pakāpi, no tās izrietošās interpretācijas vai piemērošanas grūtības, kā arī risināmās situācijas sarežģītību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, IMG/Komisija, C‑619/20 P un C‑620/20 P, EU:C:2022:722, 146. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ņemot vērā šo Savienības pastiprināto atbildību, kad tā rīkojas kā darba devējs, ar prettiesiskuma konstatēšanu, ko attiecīgā gadījumā pieļāvusi iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) vai institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”), pietiek, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trim nosacījumiem, kas nepieciešami, lai iestātos Savienības atbildība par tās ierēdņiem un darbiniekiem nodarītajiem zaudējumiem Savienības civildienesta tiesību pārkāpuma dēļ, tāpēc nav vajadzības apsvērt jautājumu par to, vai tas ir “pietiekami būtisks” tiesību normas, ar kuru privātpersonām tiek piešķirtas tiesības, pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 10. jūnijs, AL/Komisija, (T‑83/19, nav publicēts, EU:C:2020:254, 66. un 67. punkts).

116    Proti, tiesvedību civildienesta jomā atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tiesvedību saistībā ar ierēdnim vai citam darbiniekam nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu, reglamentē īpašas tiesību normas salīdzinājumā ar normām, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri reglamentē Savienības ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar LESD 268. panta un 340. panta otro daļu. Tādējādi atšķirībā no jebkādas citas privātpersonas Savienības ierēdni vai citu darbinieku ar iestādi, struktūru vai organizāciju, pie kuras viņš pieder, saista juridiskas darba attiecības, kam ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, un tas ir atspoguļots iestādes, struktūras vai organizācijas rūpības pienākumā attiecībā pret ieinteresēto personu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Kā norādīts šī sprieduma 46. punktā, lai gan uz Misijā dalībvalstu norīkotajiem valsts darbiniekiem neattiecas Civildienesta noteikumi, tomēr uz viņiem attiecas tie paši noteikumi, kas piemērojami darbiniekiem, ko norīko Savienības iestādes un kuru situāciju reglamentē Civildienesta noteikumi, attiecībā uz viņu pienākumu izpildi operāciju norises vietā.

118    Līdz ar to ir pietiekami tikai konstatēt prettiesiskumu, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trim Savienības atbildības iestāšanās nosacījumiem par kaitējumu, kas nodarīts valsts darbiniekam, kurš norīkots Misijā, viņam pildot savus pienākumus operāciju norises vietā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 18. novembris, H/Padome, T‑271/10 RENV II, EU:T:2020:548, 104. punkts).

119    Šādos apstākļos Vispārējai tiesai ir secīgi jāaplūko pārkāpumi, uz kuriem prasītājs ir norādījis, pamatodams pirmo un otro prasības pamatu, lai Vispārējā tiesa pārbaudītu, vai šie pārkāpumi ir pierādīti; nav nepieciešams pārbaudīt, vai šie pārkāpumi ir pietiekami būtiski.

 Par pirmo pamatu, kas balstīts uz Hartas 1. un 31. panta, kā arī Civildienesta noteikumu 12.a panta pārkāpumu

120    Prasītājs apgalvo, ka četri šī sprieduma 73. punktā uzskaitītie pienākumu neizpildes gadījumi, kas norādīti 2017. gada 29. jūlija ziņojumā un kas šī sprieduma vajadzībām ir uzskatāmi par pirmā prasības pamata pamatojuma četrām daļām, rada psiholoģiskās vardarbības situāciju, no kuras viņš esot cietis un kura ir aizliegta ar Hartas 1. un 31. pantu, kā arī Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu, kas esot piemērojams pēc analoģijas.

121    Misija apstrīd prasītāja apgalvojumus.

122    Pirms šī sprieduma 120. punktā minēto četru daļu izskatīšanas un to izvērtēšanas kontekstā, ir, pirmkārt, jāizvērtē, vai prasītājs var lietderīgi atsaukties uz Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu, otrkārt, jāatgādina psiholoģiskās vardarbības definīcija un šajā jomā prasītais pierādījumu līmenis, treškārt, jāatgādina nosacījumi, ar kādiem darba devējai iestādei ir jāsniedz palīdzība ierēdnim vai citam darbiniekam, kurš apgalvo, ka ir cietis no psiholoģiskās vardarbības, un, ceturtkārt, jānosaka pārbaudes Vispārējās tiesā pakāpe šajā lietā.

–       Par Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta piemērojamību šajā tiesvedībā

123    Jāatgādina, ka Civildienesta noteikumi neattiecas uz norīkotajiem valsts darbiniekiem vai ekspertiem, kuri laiku pa laikam ir amatā kādā Savienības iestādē, struktūrā vai organizācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. aprīlis, Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

124    Tādēļ Civildienesta noteikumu normas par psiholoģisko vardarbību un Savienības ierēdņu, pagaidu darbinieku vai līgumdarbinieku ar amatu saistīto aizsardzību nav tieši piemērojamas prasītājam.

125    Tomēr saskaņā ar Lēmumu 2012/392 uz Savienības iestāžu Misijā norīkotajiem darbiniekiem, kuru situāciju reglamentē Civildienesta noteikumi, un uz dalībvalstu norīkotajiem darbiniekiem ir jāattiecina tie paši noteikumi saistībā ar viņu pienākumu izpildi operāciju norises vietā. Atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam Vispārējai tiesai pēc analoģijas ir jāpiemēro prasītāja situācijai Civildienesta noteikumu normas par psiholoģisko vardarbību un ierēdņu, pagaidu darbinieku vai līgumdarbinieku ar amatu saistīto aizsardzību, kā arī judikatūra, kas pieņemta, pamatojoties uz šīm normām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 18. novembris, H/Padome, T‑271/10 RENV II, EU:T:2020:548, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Proti, vienlīdzīgas attieksmes princips, kas nostiprināts Hartas 20. pantā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi attaisnojama (skat. spriedumu, 2022. gada 14. jūlijs, Komisija/VW u. c., no C‑116/21 P līdz C‑118/21 P, C‑138/21 P un C‑139/21 P, EU:C:2022:557, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

127    Prasība, kas saistīta ar situāciju salīdzināmību, lai noskaidrotu, vai pastāv vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir jāvērtē, ņemot vērā visus šīs situācijas raksturojošos apstākļus un it īpaši ņemot vērā tā tiesību akta priekšmetu un mērķi, ar kuru tiek ieviests attiecīgais nošķīrums, ievērojot, ka šajā nolūkā ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā ietilpst šis akts. Ja situācijas nav salīdzināmas, atšķirīga attieksme pret šīm situācijām nav pretrunā Hartas 20. pantā noteiktajai vienlīdzībai likuma priekšā (skat. spriedumu, 2022. gada 14. jūlijs, Komisija/VW u. c., no C‑116/21 P līdz C‑118/21 P, C‑138/21 P un C‑139/21 P, EU:C:2022:557, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Tādējādi, lai gan uz dalībvalstu Misijā norīkotajiem darbiniekiem atšķirībā no iestāžu norīkotajiem darbiniekiem tiešām neattiecas Civildienesta noteikumi, šī situācijas atšķirība nevar objektīvi attaisnot to, ka uz pirmajiem minētajiem darbiniekiem, kad viņi pilda savus pienākumus operāciju norises vietā un tādējādi nonāk situācijā, kas ir salīdzināma ar otro minēto darbinieku situāciju, neattiecas tāda paša līmeņa aizsardzība un tādi paši noteikumi par aizsardzību pret psiholoģisko vardarbību.

129    Tādēļ prasītājs var lietderīgi atsaukties ne tikai uz Hartas 1. un 31. pantu, bet arī uz Civildienesta noteikumu 12.a pantu.

–       Par psiholoģiskās vardarbības definīciju un prasīto pierādījumu līmeni

130    Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka Hartas 1. pantā un 31. panta 1. punktā ir paredzēts, attiecīgi, pirmkārt, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama un ka tā ir jārespektē un jāaizsargā un, otrkārt, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.

131    Turklāt Civildienesta noteikumu 12.a pantā ir noteikts, ka visiem ierēdņiem ir jāatturas no jebkāda veida psiholoģiskas un seksuālas vardarbības.

132    It īpaši, no vienas puses, “psiholoģiskās vardarbības” jēdziens Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē ir definēts kā “nepiedienīga rīcība”, kas izpaužas kā uzvedība, vārdi, darbības, žesti vai rakstveida ziņas, kuri ir “ilgstoši, atkārtoti vai sistemātiski”, kas nozīmē, ka psiholoģiskā vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti norisinās laika gaitā, un paredz, ka pastāv atkārtotas vai turpinātas darbības, kas ir “tīšas”, nevis “netīšas”. No otras puses, lai ietilptu “psiholoģiskās vardarbības” jēdzienā, šādai uzvedībai, vārdiem, darbībām, žestiem vai rakstveida ziņām ir jābūt tādiem, kas rada kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei (skat. spriedumu, 2022. gada 2. jūnijs, EM/Parlaments, C‑299/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:429, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Tādējādi nav jāpierāda, ka šī uzvedība, vārdi, darbības, žesti vai rakstveida ziņas būtu veikti ar nodomu radīt kaitējumu kādas personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā vardarbība var pastāvēt arī tad, ja nav pierādīts, ka persona, kura tiek vainota vardarbībā, ar savu rīcību būtu vēlējusies diskreditēt cietušo vai tīši pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to vien, ka šī rīcība, ja tā īstenota apzināti, ir objektīvi radījusi šādas sekas (skat. spriedumu, 2021. gada 20. oktobris, ZU/Komisija, T‑671/18 un T‑140/19, nav publicēts, EU:T:2021:715, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

134    Otrām kārtām, tā kā attiecīgajai rīcībai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu ir jābūt nepiedienīgai, kvalifikācijai par “vardarbību” ir izvirzīts nosacījums, ka tā ir objektīvi pietiekami reāla tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kam ir normāls jūtīgums un kas atrodas tādos pašos apstākļos, attiecīgo uzvedību vai darbību uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu (skat. spriedumu, 2021. gada 20. oktobris, ZU/Komisija, T‑671/18 un T‑140/19, nav publicēts, EU:T:2021:715, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

135    Trešām kārtām, psiholoģisko vardarbību pašas tās definīcijas dēļ var izraisīt dažādu tādu uzvedības gadījumu kopums, kuri, aplūkojot atsevišķi, paši ne vienmēr būtu uzskatāmi par psiholoģisku vardarbību, bet, vērtējot vispārēji un attiecīgā kontekstā, tostarp ņemot vērā šo uzvedības gadījumu kumulāciju laikā, tos varētu uzskatīt par psiholoģisko vardarbību. Tāpēc, izskatot jautājumu par to, vai prasītāja minētie uzvedības gadījumi ir uzskatāmi par psiholoģisku vardarbību, šie fakti ir jāpārbauda gan atsevišķi, gan kopā – kā vispārējas darba vides, kuru rada viena darbinieka uzvedības gadījumi attiecībā pret citu darbinieku, elementi (skat. spriedumu, 2021. gada 20. oktobris, ZU/Komisija, T‑671/18 un T‑140/19, nav publicēts, EU:T:2021:715, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

136    Ceturtām kārtām, jebkurš lēmums, kurš pieņemts tajā laikposmā, par ko persona apgalvo, ka tā cietusi no psiholoģiskas vardarbības, un kura likumība pati par sevi nav tikusi apstrīdēta, ir faktiskais apstāklis, kurš var būt netiešs vardarbības pierādījums – kas jāņem vērā citu apstākļu vidū, bez nepieciešamības pārbaudīt tā likumību, – vai attiecībā uz kuru prasības celšanas termiņa beigas liedz tiesai konstatēt vardarbības esamību. Tādējādi tiesai ir jāizvērtē, vai lēmums kā faktiskais apstāklis var tikt uzskatīts par netiešu psiholoģiskās vardarbības pierādījumu, ņemot vērā atbilstīgos faktiskos apstākļus kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 30. jūnijs, FD/Entreprise commune Fusion for Energy, T‑641/19, nav publicēts, EU:T:2021:388, 44. punkts).

–       Par darba devējas iestādes, struktūras vai organizācijas palīdzības sniegšanas pienākumu apgalvojumu par psiholoģisko vardarbību gadījumā

137    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 24. pants ir paredzēts ar mērķi aizsargāt ierēdņus pret jebkāda veida vardarbību un pazemojošu izturēšanos ne vien no trešo personu puses, bet arī no viņu tiešo priekšnieku vai kolēģu puses (skat. spriedumu, 2020. gada 9. decembris, GV/Komisija, T‑705/19, nav publicēts, EU:T:2020:590, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Tādējādi, ja iecēlējinstitūcija vai IPNDL saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu ir saņēmusi lūgumu sniegt palīdzību minēto Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē, tai atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, ja šī institūcija saskaras ar starpgadījumu, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā, ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo jaudu, un ātri un ar apstākļiem atbilstošu rūpību ir attiecīgi jāreaģē, lai noskaidrotu faktus un, pārzinot lietu, atbilstoši rīkotos. Šajā nolūkā pietiek, ka ierēdnis vai darbinieks, kurš iecēlējinstitūcijai vai IPNDL lūdz aizsardzību, iesniedz sākotnējos pierādījumus par darbību, no kurām viņš saskaņā ar viņa apgalvojumiem ir cietis, atbilstību patiesībai. Ja ir šādi pierādījumi, attiecīgajai iestādei, struktūrai vai organizācijai ir jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp administratīva izmeklēšana, lai, sadarbojoties ar sūdzības iesniedzēju, konstatētu tās pamatā esošos faktus un, ņemot vērā izmeklēšanas rezultātus, veiktu nepieciešamos pasākumus, piemēram, disciplinārlietas ierosināšanu pret attiecīgo personu, ja administrācija administratīvās izmeklēšanas noslēgumā secina, ka psiholoģiska vardarbība pastāv (spriedumi, 2019. gada 3. oktobris DQ u. c./Parlaments, T‑730/18, EU:T:2019:725, 80. punkts, un 2021. gada 14. jūlijs, AI/ECDC, T‑65/19, EU:C:2021:454, 64. punkts).

139    It īpaši, saskaroties ar apgalvojumiem par psiholoģisko vardarbību, pienākums sniegt palīdzību ietver administrācijas pienākumu nopietni, ātri un absolūti konfidenciāli izskatīt lūgumu sniegt palīdzību, kurā ir norādīts uz šādu vardarbību, un informēt lūguma iesniedzēju par izskatīšanas iznākumu (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, DQ u.c./Parlaments, T‑730/18, EU:C:2019:725, 81. punkts).

140    Visbeidzot, kad tajā ir izvirzīts pamats, kas balstīts uz Civildienesta noteikumu 12.a panta pārkāpumu, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgā iestāde, struktūra vai organizācija ir pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā, ņemot vērā šajā tiesību normā minēto vardarbības definīciju, un nevis acīmredzamu kļūdu šo faktu vērtējumā (skat. spriedumu, 2020. gada 9. decembris, GV/Komisija, T‑705/19, nav publicēts, EU:T:2020:590, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

141    It īpaši, lēmuma, ar kuru lūgums sniegt palīdzību ir noraidīts, nesākot administratīvu izmeklēšanu, pamatotība tiesai ir jāvērtē, ņemot vērā apstākļus, kuri attiecīgajai iestādei, struktūrai vai organizācijai ir darīti zināmi, tostarp apstākļus, kurus tām darījis zināmus lūguma sniegt palīdzību iesniedzējs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. decembris, GV/Komisija, T‑705/19, nav publicēts, EU:T:2020:590, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

–       Par pārbaudes Vispārējā tiesā pakāpi šajā lietā

142    Lai noteiktu šajā lietā piemērojamās pārbaudes pakāpi, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai 2017. gada 29. jūlija ziņojums ir līdzvērtīgs administratīvās izmeklēšanas rezultātam šī sprieduma 138. un 141. punktā minētās judikatūras nozīmē, – kura mērķis bija konstatēt faktus, kuri ir pamatā 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumiem.

143    Proti, pretējā gadījumā Vispārējai tiesai saskaņā ar šī sprieduma 130.‑141. punktā atgādinātajām tiesību normām un principiem, izskatot atbilstošās daļas, būtu jāizvērtē, vai četri pienākumu neizpildes gadījumi, kurus prasītājs pārmet Misijas vadītājam un viņa vietniekam, ir nevis psiholoģiskās vardarbības gadījums, bet gan netieši šādas vardarbības pierādījumi, kas attaisnoja administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu.

144    Šajā ziņā no 2018. gada 10. aprīļa lēmuma izriet, ka 2017. gada 29. jūlija ziņojumu ir sagatavojis EĀDD CPĪC darbinieks saskaņā ar Uzvedības kodeksa 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ar kuru tāda paziņojuma gadījumā, kas rada šaubas par Misijas vadītāju, COK ir piešķirtas pilnvaras izskatīt lietu kā vadības jautājumu, neizmantojot formālu disciplinārlietas procedūru un attiecīgā gadījumā izmantojot mediācijas procesu.

145    Tādējādi šķiet, ka 2017. gada 29. jūlija ziņojums tika sagatavots, lai atskaitītos par mediācijas mēģinājumu, nevis lai, veicot iepriekšējo vai disciplināro izmeklēšanu, kas paredzēta Uzvedības kodeksa 11. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā, konstatētu 2017. gada 28. marta un 17. jūlija ziņojumos ietverto apgalvojumu par psiholoģisko vardarbību pamatotību.

146    Šo interpretāciju apstiprina tas, ka ombuds savā 2017. gada 29. jūlija ziņojumā nav skaidri paudis nostāju par to, vai fakti, kurus prasītājs ir pārmetis Misijas vadītājam un viņa vietniekam, veido vardarbības situāciju, vai arī tie ir šādas situācijas netieši pierādījumi.

147    No 2017. gada 29. jūlija ziņojuma secinājumiem tiešām var nospriest, ka ombuds ir netieši uzskatījis, ka atsevišķi fakti, kurus prasītājs pārmet Misijai, it īpaši fakti, kas ir četru daļu, kas izvirzītas pirmā pamata pamatojumam, priekšmets, ir psiholoģiskās vardarbības netiešs pierādījums.

148    Šajos secinājumos ombuds ierosina samierināšanas pasākumu, proti, pagaidu norīkošanu darbā Briselē (Beļģijā) pēc vasaras atvaļinājumiem, skaidri atsaucoties uz valsts tiesību aktiem par vardarbību, kā arī uz Savienības iestādēm piemērojamām normām, kurās paredzēta neformālās stadijas iespēja pirms formālās procedūras uzsākšanas, un pamatojoties uz to, ka šajā lietā apstākļi bija labvēlīgi šādai neformālai stadijai.

149    Tomēr 2017. gada 29. jūlija ziņojumā ietverto ombuda personīgo vērtējumu Misija nav pārņēmusi kā savu.

150    It īpaši, ir jānorāda, ka ar 2018. gada 10. aprīļa lēmumu, kas tika pieņemts pēc tam, kad prasītājs vairs nebija norīkots darbā Misijā, COK viņu informēja, ka 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumi ir izskatīti kā vadības jautājums saskaņā ar Uzvedības kodeksa 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nedz uzsākot formālu iepriekšējo vai disciplināro izmeklēšanu, nedz ierosinot formālu disciplinārlietas procedūru pret Misijas vadītāju un viņa vietnieku.

151    Tādējādi ir jākonstatē, ka, šādi rīkojoties, Misija uzskatīja, ka 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumos ietvertie apgalvojumi par psiholoģisko vardarbību nav pamatoti vai vismaz ir nepietiekami pamatoti, lai tie varētu būt netieši pierādījumi, kas attaisnotu iepriekšējas vai disciplināras izmeklēšanas uzsākšanu.

152    Līdz ar to, tā kā Misija ar 2018. gada 10. aprīļa lēmumu ir atturējusies veikt administratīvu izmeklēšanu, lai pārbaudītu prasītāja apgalvojumu pamatotību, un paust nostāju par varbūtību, ka pienākumu neizpildes gadījumi, kurus prasītājs pārmet Misijas vadītājam un viņa vietniekam, radītu psiholoģisku vardarbību, tad šāds lēmums seku ziņā ir līdzvērtīgs lūguma sniegt palīdzību noraidīšanai, neuzsākot administratīvo izmeklēšanu; saskaņā ar šī sprieduma 141. punktā minēto judikatūru šī lēmuma pamatotība Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, ņemot vērā apstākļus, kurus prasītājs ir darījis zināmus Misijai.

–       Par pirmo daļu par prasītāja izslēgšanu no Misijas vadītāja un Delegācijas vadītāja iknedēļas politiskajām sanāksmēm

153    Šīs daļas pamatojumam prasītājs būtībā apgalvo, ka viņa izslēgšana no Misijas vadītāja un Delegācijas vadītāja iknedēļas politiskajām sanāksmēm (turpmāk tekstā – “militārā personāla sanāksmes”) bija netiešs psiholoģiskās vardarbības pierādījums, kas pamatoja administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu.

154    Šajā ziņā no 2017. gada 26. maija elektroniskā pasta vēstules izriet, ka, sākot ar šo dienu, Misijas vadītājs lūdza prasītāju vairs nepiedalīties militārā personāla sanāksmēs.

155    Tādējādi no 2017. gada 29. jūlija ziņojuma izriet, ka prasītājs uzskatīja, ka viņa izslēgšanas no militārā personāla sanāksmēm sekas bija tādas, ka viņam tika atņemts svarīgs informācijas avots viņa kā politiskā padomnieka amata pienākumu izpildei, ka viņam tika liegta iespēja veikt koordinācijas pienākumus ar Delegāciju, lai sagatavotu ziņojumus par politiskajiem jautājumiem, un ka tika kaitēts viņa reputācijai.

156    Tomēr no šī ziņojuma arī izriet, ka, pirmkārt, šī sprieduma 154. punktā minētais Misijas vadītāja 2017. gada 26. maija lēmums tika pieņemts pēc tam, kad viņš bija neapmierināts ar prasītāju, jo prasītājs nebija veicis turpmākus pasākumus saistībā ar šīm iknedēļas sanāksmēm, un, otrkārt, šīs sanāksmes bija politiski sensitīvas un Misijas vadītājam bija pamats uzskatīt, ka šajās sanāksmēs iegūtā informācija ir tikusi izpausta Itālijas iestādēm.

157    Protams, 2017. gada 29. jūlija ziņojumā ombuds pauda uzskatu, ka prasītāja izslēgšana no militārā personāla sanāksmēm un lēmums uzaicināt viņu vienīgi uz iknedēļas vadības sanāksmēm nav perspektīvi, ņemot vērā viņa kā politiskā padomnieka un koordinatora amata pienākumus šajā nozarē, un ka būtu bijis labāk, ja prasītājs neregulāri turpinātu piedalīties militārā personāla sanāksmēs.

158    Tomēr attiecībā uz pirmo iemeslu prasītāja izslēgšanai no militārā personāla sanāksmēm arī no Misijas vadītāja 2017. gada 6. aprīlī prasītājam nosūtītās elektroniskā pasta vēstules izriet, ka šajās iknedēļas sanāksmēs prasītājs nesniedza nekādu ieguldījumu.

159    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Lēmuma 2012/392 6. panta 2. un 3. punktā ir noteikts, ka Misijas vadītājs īsteno vadību un kontroli pār darbiniekiem, komandām un vienībām, ko nodrošina nosūtītājas valstis, un dod norādījumus visam Misijas personālam, lai Misija operāciju norises vietā tiktu vadīta efektīvi, nodrošinot tās koordināciju un vadību ikdienā.

160    Turklāt no judikatūras izriet, ka administrācijai piemīt plaša rīcības brīvība dienesta organizēšanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 29. oktobris, Arning/Komisija, 125/80, EU:C:1981:248, 19. punkts).

161    Prasītājs nesniedz nekādas ziņas, kas atspēkotu Misijas vadītāja apgalvojumus, ka prasītājs nav sniedzis nekādu ieguldījumu militārā personāla sanāksmēs, tādējādi, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda bija Misijas vadītājam, un ņemot vērā Lēmuma 2012/392 6. pantā atgādināto efektivitātes imperatīvu, nešķiet, ka Misijas vadītāja lēmums atbrīvot prasītāju no jebkādas dalības šajās sanāksmēs būtu bijis pārmērīgs vai kritizējams, ņemot vērā dienesta intereses.

162    Otrkārt, no Lēmuma 2012/392 6. panta 7. punkta arī izriet, ka Misijas vadītājs, neskarot komandķēdi, no Delegācijas vadītāja saņem politiskas pamatnostādnes vietējā līmenī.

163    Tādēļ, ciktāl militārā personāla sanāksmju mērķis cita starpā bija nodot Delegācijas vadītāja vietējās politikas pamatnostādnes, nešķiet, ka prasītāja klātbūtne šajās sanāksmēs bija nepieciešama.

164    Treškārt, nav pierādīts un pat nav apgalvots, ka militārā personāla sanāksmes bija vienīgais saziņas kanāls starp Misiju un Politisko lietu delegāciju, tādējādi nešķiet, ka prasītāja izslēgšana no šīm sanāksmēm viņam būtu traucējusi pildīt savus pienākumus, jo šīs sanāksmes bija saistītas ar koordināciju ar viņa atbilstošo Politisko lietu delegācijas kolēģi vai kolēģiem.

165    Tādēļ un bez nepieciešamības izvērtēt šī sprieduma 156. punktā minēto 2017. gada 26. maija lēmuma otro pamatu, kas ir balstīts uz šo sanāksmju konfidencialitātes neievērošanu un prasītāja veiktu atsevišķas informācijas izpaušanu Itālijas iestādēm, šis lēmums izslēgt prasītāju no militārā personāla sanāksmēm, aplūkojot to atsevišķi, nevar tikt uzskatīts par psiholoģiskās vardarbības pret prasītāju netiešu pierādījumu, tādējādi šī pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par otro daļu par to, ka prasītājs pirmo rakstveida brīdinājumu ir saņēmis 2017. gada 17. jūlijā, mazāk nekā stundu pēc tajā pašā dienā sniegtā paziņojuma

166    Šajā daļā prasītājs būtībā apgalvo, ka pirmā rakstveida brīdinājuma paziņošana mazāk nekā stundu pēc tam, kad 2017. gada 17. jūlijā tika iesniegts paziņojums, ir psiholoģiskās vardarbības pret viņu netiešs pierādījums.

167    Iesākumā jāatgādina, ka Uzvedības kodeksa 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka Misijas loceklis, kurš ir paziņojis par iespējamu pienākumu neizpildi, netiek sodīts šāda paziņojuma dēļ vai tā rezultātā, ja viņš ir rīkojies saprātīgi un labticīgi.

168    Šajā lietā no lietas dalībnieku norādēm izriet, ka 2017. gada 17. jūlijā Misijas vadītājs nosūtīja prasītājam rakstveida brīdinājumu par to, ka prasītājs nebija pret Misijas vadītāju izturējies ar cieņu sanāksmē, kas notika 2017. gada 10. aprīlī un kurā Misija uzņēma kādas dalībvalsts politiķi. Misijas vadītājs pārmeta prasītājam, ka viņš ar ķermeņa valodu ir ļoti skaidri paudis savu neapmierinātību ar to, ka viņam šajā sanāksmē ir jāveic pieraksti, lai gan viņam tas ir jādara, kā arī pārmeta to, ka prasītājs ir rādījis nepiemērotu sejas izteiksmi vai žestus ikreiz, kad runājis Misijas vadītājs.

169    It īpaši šis pirmais brīdinājums prasītājam tika nosūtīts 2017. gada 17. jūlijā, mazāk nekā stundu pēc tam, kad viņš bija nosūtījis COK paziņojumu, ar ko izvirzīja iebildumus pret Misijas vadītāju un viņa vietnieku par psiholoģisko vardarbību.

170    Pirmkārt, no Uzvedības kodeksa 11. panta izriet, ka, pamatojoties uz ziņojumu, kurā ir minēta iespējamā pienākumu neizpilde, amatpersonai, kas atbildīga par rīcību saistībā ar minēto pienākumu neizpildi, kuras rezultātā šī amatpersona minēto jautājumu var izskatīt kā vadības jautājumu, ir jāpieņem lēmums desmit darbdienu laikā.

171    Šajā lietā, tā kā pirmais rakstveida brīdinājums nav pieņemts saskaņā ar formālu disciplinārlietas procedūru un tā kā no tā nosaukuma izriet, ka tam ir “vadības” raksturs, ir jākonstatē, ka tas ir pieņemts atbilstoši Uzvedības kodeksa 11. panta b) punktam, jo Misija nav norādījusi nekādu citu juridisko pamatu.

172    Otrkārt, lai gan no 2017. gada 29. jūlija ziņojuma izriet, ka Misijas vadītājs ombudam pirmā rakstveida brīdinājuma novēloto nosūtīšanu pamatoja ar EĀDD CPĪC norādījumiem, kas esot mudinājuši viņu atlikt šo nosūtīšanu, Misija nav iesniegusi nekādus pierādījumus par šo saraksti, kas ļautu konstatēt šī pamatojuma atbilstību patiesībai. Turklāt tā nav pierādījusi un pat nav apgalvojusi, ka CPĪC vai COK būtu atbalstījis Misijas vadītāja iniciatīvu paziņot prasītājam pirmo rakstveida brīdinājumu 2017. gada 17. jūlijā.

173    Tādēļ, pat pieņemot, ka Uzvedības kodeksa 11. panta b) punktā noteiktais desmit darbdienu termiņš nav strikts termiņš, Misija tiešām nav pamatojusi iemeslus, kuru dēļ pirmais rakstveida brīdinājums tika izdots 2017. gada 17. jūlijā, vairāk nekā trīs mēnešus pēc notikuma, kas bija šī brīdinājuma pamatā, un mazāk nekā stundu pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi paziņojumu, ar ko izvirzīja iebildumus pret Misijas vadītāju.

174    Treškārt, 2017. gada 17. jūlija paziņojumu prasītājs tiešām iesniedza, nosūtot elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta tikai COK un viņa vietniekam, un Misija tiešām apgalvo, ka Misijas vadītājs un viņa vietnieks brīdinājuma izdošanas brīdī nav bijuši informēti par šo paziņojumu.

175    Lai gan Vispārējā tiesa nevar uzlikt Misijai pienākumu pierādīt savu apgalvojumu atbilstību patiesībai, jo šāds pienākums liktu tai iesniegt negatīvus pierādījumus, tomēr nevar arī prasīt, lai prasītājs pierādītu, vai – un attiecīgā gadījumā – pierādītu precīzu datumu, kurā COK ir informējis Misijas vadītāju par 2017. gada 17. jūlija paziņojuma esamību un, iespējams, tā saturu, jo nav iemeslu uzskatīt, ka prasītāja rīcībā šī informācija būtu bijusi.

176    Tādējādi, tā kā nav pierādījumu par precīzo datumu, kurā COK informēja Misijas vadītāju par prasītāja 2017. gada 17. jūlija paziņojuma esamību un par precīzu šīs informācijas saturu, vispirms ir jākonstatē, ka Misija nav atsaukusies uz tiesību normām, kuras liegtu nosūtīt šo informāciju Misijas vadītājam vai viņa vietniekam.

177    Turklāt Misija arī nav Vispārējai tiesai norādījusi precīzo datumu, kurā COK vai CPĪC ir informējis Misijas vadītāju par ombuda ierašanos, lai gan ir pamatoti pieņemt, ka, nododot šo informāciju, Misijas vadītājs uzzināja par 2017. gada 17. jūlija paziņojuma esamību un, attiecīgi, tā saturu.

178    No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā Misija nav pamatojusi pirmā brīdinājuma novēloto izteikšanu gan attiecībā uz Uzvedības kodeksa 11. pantā paredzēto termiņu, gan attiecībā uz to faktu senumu, kuri ir šī brīdinājuma pamatā, un tā kā nav norāžu par precīzo datumu, kurā Misijas vadītājs uzzināja par 2017. gada 17. jūlija paziņojumu, šī paziņojuma paziņošana mazāk nekā stundu pēc tā sniegšanas var tikt uzskatīta par pārmērīgu vai kritizējamu.

179    Proti, šo paziņošanu var interpretēt kā informāciju, kuras mērķis ir sodīt prasītāju par minēto paziņojumu, kas ir pretrunā Uzvedības kodeksa 7. pantā paredzētajām prasībām, un tātad, aplūkojot atsevišķi, šī paziņošana ir netiešs psiholoģiskās vardarbības pierādījums.

180    Tādēļ šī pamata otrā daļa ir jāapmierina.

–       Par trešo daļu par prasītāja 2017. gada 27. jūlijā saņemto lūgumu aizpildīt darba snieguma novērtējuma veidlapu, nolūkā pagarināt viņa norīkojumu darbā

181    Šajā daļā prasītājs būtībā apgalvo, ka Cilvēkresursu dienesta izvēlētais brīdis prasītāja darba snieguma novērtējuma procedūras atsākšanai 2017. gada 27. jūlijā, proti, nākamajā dienā pēc ombuda došanās projām, ir netiešs pierādījums psiholoģiskajai vardarbībai pret viņu.

182    It īpaši, no 2017. gada 29. jūlija ziņojuma izriet, ka prasītājs uzskatīja, ka Misijas personāla vadības noteikumos nav paredzēta darba snieguma novērtēšanas procedūra un ka vienīgais šīs procedūras uzsākšanas mērķis attiecībā uz viņu bija atstādināt viņu no dienesta.

183    Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka 2017. gada 6. aprīlī Misijas vadītājs nolēma attiecībā uz prasītāju uzsākt procedūru darba snieguma novērtējuma ziņojuma (PER) sagatavošanai, un ka prasītājs pret to iebilda, būtībā ar pamatojumu, ka tas nav formāli paredzēts Misijas pārskatītajā 2022. gada 13. jūlija darbības plānā (turpmāk tekstā – “OPLAN”).

184    Pēc tam 2017. gada 27. jūlijā Cilvēkresursu dienesta darbinieks nosūtīja prasītājam aizpildāmo PER projektu ar jaunu termiņu, kas bija noteikts 2017. gada 4. augustā. Tomēr prasītājs atkal atteicās aizpildīt savu PER, pamatodamies uz to, ka šī jaunā procedūra ir priekšlaicīga, ņemot vērā viņa norīkojuma darbā beigas, kas paredzētas 2018. gada 14. aprīlī. Tad Cilvēkresursu dienesta vadītājs paskaidroja prasītājam, ka šī procedūra attiecas uz visu Misijas personālu, kura norīkojums darbā beigsies, vēlākais, 2018. gada 30. aprīlī, un ka, ja viņš šajā procedūrā nepiedalīsies, viņa amata vieta tiks atzīta par vakantu.

185    Visbeidzot, 2017. gada 23. augustā Cilvēkresursu dienesta vadītājs atkal sazinājās ar prasītāju, vēlreiz lūdzot viņu iesniegt pienācīgi aizpildītu PER. Prasītājs no jauna noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka viņš nelūgs pagarināt savu norīkojumu darbā no 2018. gada aprīļa.

186    Iesākumā ir jāprecizē, ka OPLAN IX pielikuma par cilvēkresursiem 7. pantā norīkotā darbinieka norīkojuma darbā pagarināšanai ir prasīta Misijas vadītāja piekrišana, pamatojoties uz atbilstošu attiecīgā darbinieka lūgumu, kas iesniegts trīs mēnešus pirms spēkā esošā norīkojuma darbā termiņa beigām, un uz labvēlīgu PER, kuru sagatavojis par viņu atbildīgais tiešais priekšnieks.

187    Turklāt OPLAN IX pielikuma 10. pantā ir paredzēts, ka attiecībā uz visiem Misijas locekļiem ir regulāri jāpiemēro PER, it īpaši pirms viņu amata Misijā galīgās atstāšanas.

188    Visbeidzot, Misija ir atsaukusies uz dokumentu “Pamatnostādnes darba snieguma novērtēšanai EDAP misijās”, no kura izriet, ka PER sagatavošanas procedūra bija sistemātiska pirms attiecīgā darbinieka amata Misijā atstāšanas, kas bija ļoti ieteikta katra norīkojuma darbā vai līguma termiņa beigās, kuru bija ieteikts veikt pēc tam, kad pagājis sešu mēnešu laikposms gadījumā, ja darbinieks sākotnēji norīkots darbā uz vienu gadu, un šī procedūra, apspriežoties ar Cilvēkresursu dienestu, bija iespējama jebkurā brīdī, kad tas tika uzskatīts par nepieciešamu attiecīgā darbinieka tiešā priekšnieka maiņas vai darbinieka darba snieguma izmaiņu gadījumā.

189    Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka, pat ja iespēja izvērtēt Misijas personālu, ja mainās tiešais priekšnieks vai mainās attiecīgā darbinieka darba sniegums, nav skaidri paredzēta OPLAN IX pielikumā, nešķiet, ka šis noteikums nepieļautu šādu praksi, jo šī pielikuma 10. pantā nav izsmeļoši noteiktas situācijas, kurās Misijas locekļi ir jāizvērtē.

190    Turklāt prasītājs nav atsaucies ne uz vienu citu noteikumu, kas Misijas vadītājam būtu liedzis izvērtēt viņa darba sniegumu.

191    Gluži pretēji, no Lēmuma 2012/392 6. panta un šī sprieduma 160. punktā minētās judikatūras izriet, ka Misijas vadītājam piemīt plaša rīcības brīvība lemt par kāda sava padotā PER sagatavošanu, ja viņš uzskata, ka šāda procedūra ir nepieciešama darbinieka efektivitātes nodrošināšanai operāciju norises vietā.

192    Tādējādi principā nevar uzskatīt, ka Misijas vadītāja 2017. gada 6. aprīļa lēmums veikt prasītāja darba snieguma novērtējumu būtu bijis pārmērīgs vai kritizējams, ņemot vērā dienesta intereses, it īpaši tādēļ, ka no tiesas sēdes izriet, ka pēc 2016. gada jūnija prasītāja darba snieguma novērtējums vairs nebija veikts.

193    Otrām kārtām, no Cilvēkresursu dienesta jaunā, 2017. gada 27. jūlija lūguma prasītājam aizpildīt PER tomēr izriet, ka šis lūgums neattiecas vis uz Misijas vadītāja 2017. gada 6. aprīļa lēmumu, kas minēts šī sprieduma 183. un 192. punktā, bet gan uz nepieciešamību uzskaitīt norīkojuma darbā pagarināšanas pieteikumus un iepriekš paredzēt iespējamās vakances visiem Misijā norīkotajiem darbiniekiem līdz 2018. gada 30. aprīlim, lai publicētu to darbinieku amata vietas, kuru norīkojums darbā beigsies pēdējā minētajā dienā.

194    Lai gan netiek apstrīdēts tas, ka šis lēmums neattiecās vienīgi uz prasītāju, tomēr Misija nav pamatojusi iemeslus, kuru dēļ Cilvēkresursu dienests šo administratīvo darbību ierosināja jau 2017. gada 27. jūlijā, lai gan no OPLAN IX pielikuma par cilvēkresursiem 7. panta izriet, ka to darbinieku novērtēšanas procedūrai, kuri vēlas lūgt sava norīkojuma darbā Misijā pagarinājumu, ir jānotiek, kad viņi ir iesnieguši atbilstošu lūgumu, vēlākais, trīs mēnešus pirms norīkojuma darbā beigām, proti, attiecībā uz prasītāju – 2018. gada 14. janvārī.

195    Trešām kārtām, ir jākonstatē, ka šī sprieduma 184. un 193. punktā minētais Cilvēkresursu dienesta lūgums tika iesniegts jau nākamajā dienā pēc ombuda došanās projām.

196    Var pamatoti uzskatīt, ka ar 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumiem un COK 2017. gada 20. jūlija lēmumu nosūtīt ombudu uz vietas kopš 2017. gada 25. jūlija Misijai tika prasīts, gaidot ombuda secinājumus, attiecībā pret prasītāju rīkoties ar piesardzību, kādu it īpaši prasa labas pārvaldības princips.

197    Proti, papildus tam, ka šis pienākums rīkoties piesardzīgi ir ietverts labas pārvaldības principā, kas nostiprināts Hartas 41. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, SGL Carbon u. c./Komisija, C‑65/21 P un no C‑73/21 P līdz C‑75/21 P, EU:C:2022:470, 30. punkts un tajā minētā judikatūra), un it īpaši pienākumā ievērot pienācīgu rūpību, tas bija piemērojams arī šajā lietā, pamatojoties uz Uzvedības kodeksa 7. pantu, ar ko Misijai ir aizliegts Misijas locekli, kurš ir paziņojis par šādu iespējamo pienākumu neizpildi, sodīt šī paziņojuma dēļ vai tā rezultātā.

198    Tādējādi no 2017. gada 29. jūlija ziņojuma izriet, ka ombuds uzskatīja, ka Cilvēkresursu dienesta darbība, 2017. gada 27. jūlijā – proti, uzreiz pēc viņa uzdevuma veikt novērtējumu uz vietas – atsākot prasītāja novērtējuma procedūru, bija neveiksmīga un notika priekšlaicīgi salīdzinājumā ar ierasto praksi.

199    Šajā saistībā var uzskatīt, ka, ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos tas tika pieņemts, lēmums atsākt prasītāja novērtējuma procedūru jau nākamajā dienā pēc ombuda došanās projām, nesagaidot viņa secinājumus un vairāk nekā deviņus mēnešus pirms prasītāja norīkojuma darbā termiņa beigām, bija pārmērīgs vai kritizējams.

200    Proti, šāda atsākšana var tikt interpretēta tādējādi, ka tās mērķis ir atstādināt prasītāju no Misijas viņa norīkojuma darbā termiņa beigās, negaidot ombuda priekšlikumus, tādējādi šis lēmums, aplūkojot to atsevišķi, ir netiešs psiholoģiskās vardarbības pierādījums.

201    Tādēļ šī trešā daļa ir jāapmierina.

–       Par ceturto daļu par to, ka prasītājs ir saņēmis atjauninātu viņa atvaļinājumu aprēķinu pēc tam, kad Cilvēkresursu dienests bija nosūtījis viņam lūgumu iesniegt attaisnojumu par prettiesiskās prombūtnes dienām

202    Šajā daļā prasītājs sūdzas par Cilvēkresursu dienesta vadītāja reakciju uz viņa novēloto atgriešanos no atvaļinājumu laikposma 2017. gada jūnijā.

203    Šajā ziņā no 2017. gada 28. jūlija elektroniskā pasta vēstules, kas adresēta COK, izriet, ka prasītājs 2017. gada 17. jūlija paziņojumu ir papildinājis ar elektronisko vēstuļu apmaiņu starp viņu un Cilvēkresursu dienesta vadītāju par prasītāja atgriešanos no atvaļinājumiem 2017. gada jūnijā, pēc sākotnēji paredzētā termiņa beigām.

204    It īpaši, no šīm elektroniskā pasta vēstulēm izriet, ka prasītājs saņēma vēstuli, kurā viņam tika lūgts pamatot, kādēļ viņš no atvaļinājumiem ir atgriezies pirmdien, 2017. gada 3. jūlijā, nevis sākotnēji noteiktajā datumā – ceturtdien, 2017. gada 29. jūnijā. Prasītājs 2017. gada 24. jūlija elektroniskā pasta vēstulē norādīja uz “personīgiem iemesliem” un minēja, ka viņš ir lūdzis kolēģus brīdināt Misiju, ņemot vērā, ka viņam pašam to izdarīt neesot bijis iespējams. Pēc tam ar 2017. gada 27. jūlija elektroniskā pasta vēstuli Cilvēkresursu dienesta vadītājs nosūtīja prasītājam “atjaunināto atvaļinājumu aprēķinu”, kā dienas minot 2017. gada 29. un 30. jūniju, nosūtot kopiju tostarp Misijas vadītājam un viņa vietniekam. Tad prasītājs paziņoja, ka viņš šo dokumentu nav lūdzis un ka viņš vēlas uzzināt iemeslus, kuru dēļ viņa kontaktpersona ir nosūtījusi tā kopiju citiem adresātiem, jo jautājums esot par dokumentu, ko prasītājs uzskata par stingri konfidenciālu.

205    Pirmām kārtām, šķiet, ka Cilvēkresursu dienesta nosūtītais lūgums iesniegt attaisnojumu par atvaļinājumiem bija datēts ar 2017. gada 24. jūliju un tajā pašā dienā tika paziņots prasītājam, līdz ar to tas tika iesniegts iepriekšējā dienā pirms ombuda ierašanās.

206    No lietas materiāliem neizriet, ka prasītājs par šo lūgumu iesniegt attaisnojumu par atvaļinājumiem būtu paziņojis ombudam divpusējās tikšanās reizēs, kas viņam ar ombudu bija 2019. gada 25. un 26. jūlijā, lai gan viņam tas bija atļauts.

207    Tādēļ ir jākonstatē, ka prasītājs neuzskatīja, ka 2017. gada 24. jūlija lūgums iesniegt attaisnojumu par atvaļinājumiem būtu netiešs pierādījums psiholoģiskai vardarbībai pret viņu, bet gan ka viņš uzskatīja, ka [šāds netiešs pierādījums] ir atjauninātā atvaļinājumu aprēķina nosūtīšana 2017. gada 27. jūlijā.

208    Otrām kārtām, tāpat ir jānorāda, ka prasītājs no atvaļinājuma bija atgriezies novēloti 2017. gada maijā un ka viņš tāpat izdarīja 2017. gada augustā, neievērodams iekšējos noteikumus par atvaļinājuma pieprasījumiem.

209    Trešām kārtām, ir jākonstatē, ka, neskarot pienākumu ievērot pienācīgu rūpību un it īpaši šī sprieduma 197. punktā minēto piesardzības pienākumu, kamēr tiek gaidīti ombuda secinājumi, nedz Hartas 1. un 31. pants, nedz Civildienesta noteikumu 12.a pants un – šajā lietā – nedz OPLAN IX pielikuma un Uzvedības kodeksa normas neuzlika Misijai pienākumu atbrīvot prasītāju no Misijas cilvēkresursu vadības procedūrām tādēļ vien, ka viņš attiecībā pret Misijas vadītāju un viņa vietnieku bija sniedzis paziņojumus par psiholoģisko vardarbību.

210    Tādējādi 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumi nevarēja liegt Cilvēkresursu dienestam Misijas vadītāja un viņa vietnieka uzraudzībā 2017. gada 27. jūlijā nosūtīt prasītājam veidlapu, kurā ietverts atjaunināts viņa atvaļinājumu aprēķins pēc 2017. gada 29. un 30. jūnija – prettiesiskās prombūtnes dienām, lai gan šāds dokuments principā ir nepieciešams, lai precīzi uzzinātu attiecīgā darbinieka tiesības uz atvaļinājumu par atlikušo kārtējo gadu.

211    Tādēļ tas, ka Cilvēkresursu dienests 2017. gada 27. jūlijā nosūtīja prasītājam atjauninātu viņa atvaļinājumu aprēķinu, aplūkojot to atsevišķi, nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu vai kritizējamu darbību, kas varētu veidot netiešu pierādījumu par psiholoģisko vardarbību pret viņu; tādējādi ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par uzvedības gadījumu, ko prasītājs pārmet Misijas vadītājam un viņa vietniekam, visaptverošu un kontekstuālu vērtējumu

212    Saskaņā ar šī sprieduma 135. punktā minēto judikatūru Vispārējai tiesai ir visaptveroši un kontekstuāli jāvērtē uzvedības gadījumi, ko prasītājs pārmet Misijas vadītājam un viņa vietniekam.

213    Šajā ziņā no Misijas vadītāja 2017. gada 6. aprīlī prasītājam nosūtītās elektroniskā pasta vēstules izriet, ka Misijas vadītājs bija darījis Itālijas iestādēm un COK zināmu savu vēlmi panākt prasītāja repatriāciju uzticības zaudēšanas dēļ, kas saistīta ar prasītāja iespējamiem profesionālā noslēpuma pārkāpumiem.

214    OPLAN IX pielikuma 8. pants tiešām ļauj Misijas vadītājam izbeigt darbinieka norīkojumu darbā pirms paredzētā termiņa beigām, tostarp disciplināru iemeslu dēļ saskaņā ar Uzvedības kodeksu vai tādēļ, ka attiecīgais darbinieks nespēj ievērot Misijas pamatprasības.

215    Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka Misija būtu lūgusi Itālijas iestādēm izbeigt prasītāja norīkojumu darbā pirms šī norīkojuma termiņa beigām vai ka tā būtu ierosinājusi OPLAN IX pielikuma 8. pantā paredzēto procedūru.

216    Atbildot uz tiesas sēdes laikā uzdoto jautājumu, Misija precizēja, ka OPLAN IX pielikuma 8. pantā paredzētā norīkojuma darbā pirmstermiņa izbeigšanas procedūra ir administratīvi visai apgrūtinoša un tās dēļ ir jāizveido komiteja, kurai ir jāizvērtē attiecīgā darbinieka situācija un iemesli, kuru dēļ Misijas vadītājs ir paredzējis priekšlaicīgi izbeigt darbinieka norīkojumu darbā.

217    Tādējādi vispārējo darba vidi, kurā iestājās prasītāja norādītie fakti, raksturoja Misijas vadītāja nodoms – kā izriet no šī sprieduma 213. punktā minētās 2017. gada 6. aprīļa elektroniskā pasta vēstules – šķirties no prasītāja, tomēr neīstenojot OPLAN IX pielikuma 8. pantā paredzēto procedūru.

218    No vienas puses, šādu apstākļu esamība varēja apstiprināt prasītāja sniegto vērtējumu par Misijas vadītājam un viņa vietniekam otrajā un trešajā daļā pārmestajiem faktiem, kurus Vispārējā tiesa atzina par psiholoģiskās vardarbības netiešiem pierādījumiem. No otras puses, fakti, kurus prasītājs pirmajā un ceturtajā daļā pārmet Misijas vadītājam un viņa vietniekam un par kuriem Vispārējā tiesa nosprieda, ka tie, aplūkojot atsevišķi, nav psiholoģiskās vardarbības netieši pierādījumi, paši par tādiem varēja tikt uzskatīti, ņemot vērā šo kontekstu, it īpaši tādēļ, ka visi šie fakti bija iestājušies ierobežotā laikposmā.

219    Tādēļ prasītājs var pamatoti apgalvot, ka, neveikdama administratīvu izmeklēšanu sakarā ar viņa apgalvojumiem par psiholoģisku vardarbību, Misija ir pārkāpusi Hartas 1. pantu un 31. panta 1. punktu, kā arī Civildienesta noteikumu 12.a pantu, un pirmais pamats ir jāapmierina pilnībā.

 Par otro pamatu, kas balstīts uz tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi

220    Šajā prasības pamatā prasītājs apgalvo, ka trīs iespējamie pienākumu neizpildes gadījumi, kas uzskaitīti šī sprieduma 79. punktā un kas šī sprieduma nozīmē ir uzskatāmi par trim daļām, uz kurām balstīts šis pamats, veido tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi.

221    Misija apstrīd prasītāja apgalvojumu pamatotību.

222    Pirms šo triju daļu izskatīšanas Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai prasītājs var lietderīgi norādīt uz rūpības pienākuma neizpildi un, ja tā, vai šī pienākuma saturs atšķiras no tiesībām uz labu pārvaldību.

–       Par rūpības pienākuma piemērojamību šajā tiesvedībā

223    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administrācijas rūpības pienākums attiecībā uz saviem darbiniekiem atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, kas ar Civildienesta noteikumiem ir radīti attiecībās starp civildienesta darbiniekiem un viņu administrāciju. Kopā ar labas pārvaldības principu šis līdzsvars it īpaši nozīmē, ka, lemjot par ierēdņa situāciju, administrācijai ir jāņem vērā visi apstākļi, kas var būt noteicošie tās lēmumam, un ka, šādi rīkojoties, tai ir jāņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses [skat. rīkojumu, 2022. gada 31. marts, Barata/Parlaments, C‑305/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:253, 7. un 8. punkts (ģenerāladvokāta viedokļa 14. punkts un tajā minētā judikatūra)].

224    Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 125.‑129. punkta, saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu atsevišķas Civildienesta noteikumu normas un judikatūra, kas attiecas uz Savienības civildienestu, pēc analoģijas ir jāpiemēro tādu norīkoto valsts darbinieku gadījumā, kuri ir norīkoti darbā tādā struktūrā vai organizācijā, kāda ir Misija, ja šie darbinieki ir nonākuši salīdzināmā situācijā ar situāciju, kādā ir darbinieki, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumi, un pirmo un otro minēto darbinieku situācijas atšķirība objektīvi nevar attaisnot to, ka pirmie minētie darbinieki, pildīdami savus pienākumus operāciju norises vietā, nesaņem tādu pašu aizsardzības līmeni un negūst labumu no tiem pašiem aizsardzības noteikumiem kā otrie minētie darbinieki.

225    Tā tas, konkrēti, ir attiecībā uz darba devējas Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas rūpības pienākumu attiecībā pret saviem ierēdņiem un darbiniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. novembris, H/Padome, T‑271/10 RENV II, EU:T:2020:548, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

226    Tādēļ prasītājs var lietderīgi norādīt uz rūpības pienākumu.

–       Par rūpības pienākuma un tiesību uz labu pārvaldību apjomu

227    Jāatgādina, ka prasītājs pirmajā daļā būtībā sūdzas par to, ka Misija nav izskatījusi viņa 2017. gada 8. marta sūdzības un viņa 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumus saprātīgā termiņā, otrajā daļā – par to, ka viņš nav zinājis par 2017. gada 29. jūlija ziņojumā ietvertajiem konstatējumiem un ieteikumu, un trešajā daļā – par to, ka Misija nav rīkojusies atbilstoši ombuda ieteikumiem.

228    Šajā ziņā Hartas 41. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās un organizācijās. Turklāt Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

229    Savukārt judikatūrā sniegtajā rūpības pienākuma definīcijā nav minēts nedz Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas, kas ir darba devēja, pienākums lemt par sava darbinieka situāciju vai viņa lūgumu saprātīgā termiņā vai pēc darbinieka uzklausīšanas, nedz arī, it īpaši, pienākums ievērot ombuda, kas iecelts pēc sūdzības par psiholoģisko vardarbību, sniegtos ieteikumus.

230    Turklāt no judikatūras neizriet nekāda tieša vai skaidra saikne starp, pirmkārt, rūpības pienākumu un, otrkārt, pienākumu sūdzību, it īpaši sūdzību par psiholoģisko vardarbību izmeklēt saprātīgā termiņā, tiesībām tikt uzklausītam un iespējamo pienākumu ievērot ieteikumus, ko sniedzis ombuds, kurš iecelts pēc sūdzības par psiholoģisko vardarbību.

231    Protams, no judikatūras izriet, ka rūpības pienākums atbilst pastiprinātai atbildības prasībai pret Savienības iestādēm, struktūrām vai organizācijām, kad tās rīkojas kā darba devējas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 14. decembris, SU/EAAPI, T‑296/21, EU:T:2022:808, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

232    Tomēr šajā gadījumā prasītājs nav precizējis, kādi pienākumi šajā lietā ir Misijai atbilstoši rūpības pienākumam un kas būtu nošķirti no pienākumiem, kuri izriet no tiesībām uz labu pārvaldību.

233    Līdz ar to ir jāuzskata, ka šajā pamatā, ciktāl tas ir balstīts uz iespējamo rūpības pienākuma pārkāpumu, nav pietiekamu precizējumu, lai izvērtētu tā pamatotību, un šajā ziņā tas ir jānoraida kā nepietiekami precīzs un nepieņemams atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam.

–       Par pirmo daļu, kas balstīta uz to, ka 2017. gada 8. marta sūdzības un 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumi nav izskatīti saprātīgā termiņā

234    Šajā daļā prasītājs būtībā apgalvo, ka Misija nav izskatījusi viņa 2017. gada 8. marta sūdzības un 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumus saprātīgā termiņā – lai gan Misija tos esot saņēmusi jau 2017. gada martā –, ka ombuds savu ziņojumu sniedza 2017. gada 29. jūlijā un ka Misija sniedza prasītājam atbildi tikai 2018. gada 10. aprīlī.

235    Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka prasītājs 2017. gada 8. martā iesniedza Misijas vadītājam divas sūdzības – no kurām vienu par psiholoģisko vardarbību no kolēģa puses –, pirms prasītājs 2017. gada 28. martā nosūtīja paziņojumu COK, lai COK izmeklētu šīs abas sūdzības.

236    Tomēr 2017. gada 8. marta pirmo sūdzību par psiholoģisko vardarbību Misijas vadītāja vietnieks atstāja bez izskatīšanas, par ko prasītājs tika informēts 2017. gada 24. marta elektroniskā pasta vēstulē.

237    Tādējādi nevar uzskatīt, ka šī pirmā sūdzība nav tikusi izmeklēta saprātīgā termiņā.

238    Turpinot, attiecībā uz 2017. gada 8. marta otro sūdzību no Misijas iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka 2017. gada 20. martā Misijas vadītājs lūdza COK piemērot Uzvedības kodeksa 10. pantu, lai COK vietnieks neatsaucami pārņemtu pienākumu izmeklēt šo sūdzību, ko COK pieņēma un par ko prasītājs tika informēts 2017. gada 30. martā. 2017. gada 24. aprīlī COK vietnieks sniedza iepriekšējās izmeklēšanas ziņojumu un 2017. gada 15. maija elektroniskā pasta vēstulē informēja Misijas vadītāju, ka saskaņā ar Uzvedības kodeksu ir nolemts šo sūdzību izskatīt kā vadības jautājumu, neizmantojot formālu disciplinārlietas procedūru.

239    It īpaši ar šo elektroniskā pasta vēstuli COK vietnieks atgādināja Misijas vadītājam par to, ka visiem Misijas locekļiem ir jāievēro piemērojamās normas drošības jomā, un lūdza viņu nodrošināt šī pienākuma izpildi.

240    Prasītājs 2017. gada 29. maijā pa tālruni tika informēts par 2017. gada 8. marta otrās sūdzības iznākumu, tādējādi arī vairs nevar uzskatīt, ka šīs sūdzības izskatīšanas laiks – kas bija nedaudz ilgāks par diviem mēnešiem – būtu bijis nesaprātīgs.

241    Otrām kārtām, prasītājs pirmo paziņojumu iesniedza 2017. gada 28. martā, lai COK nodrošinātu abu 2017. gada 8. marta sūdzību izmeklēšanu.

242    Attiecībā uz 2017. gada 8. marta otro sūdzību no šī sprieduma 238. punkta izriet, ka 2017. gada 28. martā saistībā ar to notika izmeklēšana un ka 2017. gada 15. maijā to tiešām izmeklēja COK vietnieks.

243    Tādēļ COK nevajadzēja iejaukties šīs sūdzības izskatīšanā, lai gan no Uzvedības kodeksa neizriet, ka COK būtu šāda prerogatīva attiecībā uz Misijas vadītājam vai viņa vietniekam iesniegtajiem paziņojumiem.

244    Visbeidzot, attiecībā uz 2017. gada 8. marta pirmo sūdzību par psiholoģisko vardarbību no Uzvedības kodeksa normām arī neizriet, ka COK būtu iespēja grozīt Misijas vadītāja vai viņa vietnieka lēmumu atstāt bez izskatīšanas darbinieka sūdzību par Misijai piemērojamo drošības noteikumu iespējamo neizpildi.

245    Tādēļ 2017. gada 28. marta paziņojums, kura mērķis bija iesniegt COK 2017. gada 8. marta pirmo sūdzību, nevarēja izraisīt jauna izmeklēšanas termiņa atsākšanu.

246    Trešām kārtām, attiecībā uz prasītāja 2017. gada 17. jūlijā pret Misijas vadītāju un viņa vietnieku COK iesniegto paziņojumu par psiholoģisko vardarbību ir jāatgādina, ka prasītājs jau 2017. gada 20. jūlijā tika informēts par ombuda ierašanos nākamajā nedēļā un ka ombuds savu ziņojumu sagatavoja 2017. gada 29. jūlijā.

247    It īpaši, ombuda secinājumos bija ieteikts šajā stadijā neuzsākt formālu izmeklēšanu, kāda paredzēta Uzvedības kodeksā, saskaņā ar minētā kodeksa 11. panta b) punktā paredzēto iespēju, kas ļauj Misijai paziņojumu izskatīt kā vadības jautājumu, neizmantojot formālu disciplinārlietas procedūru, un vajadzības gadījumā piemērot tam mediācijas procesus.

248    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka par 2017. gada 17. jūlija paziņojumu par psiholoģisko vardarbību notika pirmā izmeklēšana, kas tika pabeigta 2017. gada 29. jūlijā, un ka termiņš, kādā šī izmeklēšana notika, nebija nesaprātīgs.

249    Tādēļ šī pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par otro pamatu, kas balstīts uz to, ka prasītājam nav paziņoti 2017. gada 29. jūlija ziņojumā ietvertie konstatējumi un ieteikums

250    Šajā daļā prasītājs pārmet Misijai, ka tā nav darījusi viņam zināmus 2017. gada 29. jūlija ziņojumā izklāstītos konstatējumus un ieteikumu.

251    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka saistībā ar lūguma sniegt palīdzību vai sūdzības par psiholoģisko vardarbību izmeklēšanas procedūru iespējamais šādā vardarbībā cietušais saskaņā ar labas pārvaldības principu var norādīt uz tiesībām tikt uzklausītam (šajā nozīmē skat. spriedumu EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

252    It īpaši, Hartas 41. panta 2. punktā ir noteikts, ka tiesības uz labu pārvaldību cita starpā ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt, un ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus, kā arī administrācijas pienākumu pamatot savus lēmumus.

253    Precīzāk, tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma pieņemšanas, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli (skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, HF/Parlaments, C‑570/18 P, EU:C:2020:490, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

254    Tādējādi no judikatūras izriet, ka tiesvedībās vardarbības jomā, kurās ir iesaistīti Savienības ierēdņi vai darbinieki, personai, kas iesniegusi sūdzību par vardarbību ir tiesības – lai varētu lietderīgi iesniegt savus apsvērumus attiecīgajai iestādei, pirms tā pieņem lēmumu, – uz to, lai tai vismaz kopsavilkuma veidā tiktu paziņoti vardarbībā apsūdzētās personas un dažādo izmeklēšanas procedūrā uzklausīto liecinieku paziņojumi, un attiecīgajā gadījumā šis kopsavilkums ir jānosūta, ievērojot konfidencialitātes principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, HF/Parlaments, C‑570/18 P, EU:C:2020:490, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

255    Tā tas ir, ciktāl šie paziņojumi ir tikuši izmantoti ziņojumā, kuru ir izdevusi iestāde, kas pieņēmusi lēmumu atstāt bez tālākas virzības sūdzību, un kurā ir sniegti ieteikumi, saistībā ar kuriem šī iestāde ir pamatojusi savu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, HF/Parlaments, C‑570/18 P, EU:C:2020:490, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

256    Lai nodrošinātu liecību konfidencialitāti un mērķus, kas ar to tiek aizsargāti, vienlaikus pārliecinoties, ka ierēdnis vai darbinieks, kurš iesniedzis lūgumu sniegt palīdzību sakarā ar psiholoģisko vardarbību, tiek lietderīgi uzklausīts, pirms tiek pieņemts viņam nelabvēlīgs lēmums, var tikt izmantoti atsevišķi paņēmieni, piemēram, anonimizēšana, pat liecību būtības publiskošana kopsavilkuma formā, vai arī atsevišķu liecību satura daļu aizklāšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, HF/Parlaments, C‑570/18 P, EU:C:2020:490, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

257    Šajā gadījumā netiek apstrīdēts tas, ka, lai gan ombuds 2017. gada 25. un 26. jūlijā apmeklējuma uz vietas laikā tiešām uzklausīja prasītāju, prasītājs neuzzināja nedz Misijas vadītāja un viņa vietnieka sniegto paziņojumu saturu, nedz arī citu ombuda uzklausīto liecinieku sniegto paziņojumu saturu.

258    Turklāt netiek apstrīdēts arī tas, ka prasītājs neuzzināja ieteikumu, ko ombuds bija paredzējis sniegt COK.

259    Tā kā COK pieņēma 2018. gada 10. aprīļa lēmumu, pamatodamies uz 2017. gada 29. jūlija ziņojumu un ņemdams vērā tajā ietverto ieteikumu, viņam bija jānodrošina prasītāja tiesību tikt uzklausītam ievērošana, dodot prasītājam iespēju izteikt apsvērumus par šo ziņojumu un, iespējams, sniegt papildu informāciju, pirms COK pieņēma šo lēmumu. Proti, prasītāja uzklausīšanas rezultātā COK varēja izdarīt atšķirīgu secinājumu, proti, pieņemt lēmumu par administratīvas izmeklēšanas veikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 73. punkts).

260    Turklāt, ja prasītājs būtu bijis informēts par 2017. gada 29. jūlija ziņojumā ietverto ombuda ieteikumu, viņš, konstatējis, ka ieteikums nav īstenots, būtu varējis atsaukties uz to Misijā, tostarp lai apstrīdētu lēmumu par atteikšanos uzsākt iepriekšēju vai disciplināru izmeklēšanu, par kuru viņš uzzināja tikai 2018. gada 10. aprīlī.

261    Tādēļ prasītājam ir pamats apgalvot, ka Misija ir pārkāpusi tiesības uz labu pārvaldību, nepaziņodama viņam 2017. gada 29. jūlija ziņojumā ietvertos konstatējumus un ieteikumu vismaz anonimizēta kopsavilkuma formā, lai viņš spētu lietderīgi paust apsvērumus par šī dokumenta saturu, pirms COK pieņem lēmumu par rīcību saistībā ar minētajiem konstatējumiem un ieteikumu attiecībā uz 2017. gada 28. marta un 17. jūlija paziņojumiem.

262    Misija tiešām apgalvo, ka Misijas vadītājs nebija informēts par 2017. gada 29. jūlija ziņojumu, tādēļ viņam neesot bijusi iespēja paziņot šo ziņojumu prasītājam.

263    Pat pieņemot, ka šis apstāklis atbilst patiesībai, tas nekādi neietekmē to, ka Misija ir vainojama šī sprieduma 261. punktā minētajos pārkāpumos, jo no šī sprieduma 78.‑87. punkta izriet, ka lēmumi, ko COK attiecībā uz prasītāju ir pieņēmis saskaņā ar Uzvedības kodeksu, ir tādi, kas rada Misijas atbildību.

264    Šādos apstākļos otrā prasības pamata otrā daļa ir jāapmierina.

–       Pat trešo daļu, kas balstīta uz ombuda ieteikuma neīstenošanu

265    Šajā daļā prasītājs pārmet Misijai, ka tā nav īstenojusi ombuda ieteikumu paredzēt samierināšanas periodu, it īpaši norīkojot viņu darbā Briselē.

266    Šajā ziņā no pārbaudes attiecībā uz pirmo pamatu izriet, ka prasītājs var pamatoti apgalvot, ka, Misijas vadītājam un viņa vietniekam četrās šī pamata daļās pārmestie pienākumu neizpildes gadījumi ir psiholoģiskās vardarbības netiešs pierādījums, kas pamato administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu, lai konstatētu to pamatotību.

267    No šī sprieduma 138. punktā minētās judikatūras izriet, ka tad, kad darba devējā iestādē tiek iesniegts lūgumu sniegt palīdzību, tai atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību – ja šī iestāde saskaras ar starpgadījumu, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā – ir ne tikai ātri un ar apstākļiem atbilstošu rūpību ir attiecīgi jāreaģē, lai noskaidrotu faktus, bet arī jāveic atbilstoši pasākumi, ja ierēdnis vai darbinieks, kurš lūdz aizsardzību, iesniedz sākotnējos pierādījumus par uzbrukumu, no kuriem viņš saskaņā ar viņa apgalvojumiem ir cietis, atbilstību patiesībai.

268    Šis pienākums sniegt palīdzību ir atvasinājums rūpības pienākumam, kas izriet no tiesībām uz labu pārvaldību un saskaņā ar kuru Savienības iestādēm, struktūrām un organizācijām ir jārīkojas rūpīgi un piesardzīgi, izskatot visus būtiskos attiecīgā gadījuma apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, SGL Carbon u. c./Komisija, C‑65/21 P un no C‑73/21 P līdz C‑75/21 P, EU:C:2022:470, 30. un 31. punkts un tajos minētā judikatūra).

269    Šajā gadījumā, tā kā no pārbaudes attiecībā uz pirmo pamatu izriet, ka prasītājs bija sniedzis sākotnējos pierādījumus par psiholoģisko vardarbību, par kuru viņš sūdzējās, Misijai, pirmkārt, bija saskaņā ar Uzvedības kodeksu jāierosina iepriekšēja vai disciplināra izmeklēšana, lai noskaidrotu šīs vardarbības atbilstību patiesībai, un, otrkārt, jāaizsargā prasītājs, attiecīgā gadījumā uz laiku piešķirot viņam norīkumu darbā, kas atbrīvotu viņu no tiešas pakļautības Misijas vadītājam un viņa vietniekam, ja nav citu piemērotāku pasākumu šādas pagaidu aizsardzības nodrošināšanai.

270    Šajā ziņā Misijai nav pamata apgalvot, ka tā praktisku apsvērumu dēļ nevarēja prasītāju uz laiku norīkot darbā Briselē, jo gan no Lēmuma 2012/392 6. panta 3. punkta, gan no Misijas organizācijas struktūrshēmas izriet, ka tai ir “atbalsta elements”, kas atrodas šajā pilsētā.

271    Šādos apstākļos arī otrā prasības pamata trešā daļa ir jāapmierina.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Prasījumi, ar kuriem lūgts atcelt 2022. gada 28. aprīļa lēmumu, ar ko EUCAP Sahel Niger ir noraidījusi Marco Montanari 2022. gada 4. februāra prasību par kaitējuma atlīdzību, ir nepieņemami.

2)      Piespriest EUCAP Sahel Niger samaksāt M. Montanari summu 6000 EUR apmērā.

3)      Piespriest EUCAP Sahel Niger atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

4)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

Truchot

Kanninen

Perišin

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 17. jūlijā.

[Paraksti]

---

*      Tiesvedības valoda – franču.

---

1      Šeit ir ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.