Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2024. gada 17. jūlijā (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Sīrijā – Līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Ierobežojumi attiecībā uz ieceļošanu dalībvalstu teritorijā – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemēro līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, vai uz kurām attiecas ierobežojumi attiecībā uz ieceļošanu dalībvalstu teritorijā – Prasītāja vārda iekļaušana un saglabāšana sarakstā – Tādas personas mantinieks, pret kuru jau ir vērsti ierobežojoši pasākumi – Tiesības uz aizstāvību – Kļūda vērtējumā – Samērīgums – Tiesības uz īpašumu – Brīva pārvietošanās un uzturēšanās dalībvalstīs – Tiesības uz ģimenes dzīvi – Ārpuslīgumiskā atbildība

Lietā T‑208/22,

Kinda Makhlouf, Varšava (Polija), ko pārstāv G. Karouni un E. Assogba, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Limonet un V. Piessevaux, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen], R. Frendo (referente), M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull] un T. Perišina [T. Perišin],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu

un 2023. gada 16. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasību prasītāja Kinda Makhlouf lūdz, no vienas puses, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt, pirmkārt, Padomes Īstenošanas lēmumu (KĀDP) 2022/242 (2022. gada 21. februāris), ar ko īsteno Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2022, L 40, 26. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/237 (2022. gada 21. februāris), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV 2022, L 40, 6. lpp.), (turpmāk tekstā kopā – “sākotnējie tiesību akti”) un, otrkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2023/1035 (2023. gada 25. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV 2023, L 139, 49. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2023/1027 (2023. gada 25. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV 2023, L 139, 1. lpp.), (turpmāk tekstā kopā – “tiesību akti par saglabāšanu sarakstos”), ciktāl šie akti attiecas uz viņu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), un, no otras puses, pamatojoties uz LESD 268. pantu, atlīdzinājumu par kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanu.

I.      Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc prasības celšanas

2        Prasītāja ir viena no Sīrijas pilsoņa uzņēmēja Mohammed Makhlouf meitām.

3        Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošajiem pasākumiem, ko Eiropas Savienības Padome noteica, sākot ar 2011. gadu, pret Sīriju un pret personām, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.

4        2011. gada 9. maijā Padome pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2011, L 121, 11. lpp.), “stingri nosodot miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu [..], kas notikusi vairākās vietās Sīrijā”. Ar to tostarp tika ieviesti ierobežojumi ieceļošanai Eiropas Savienības teritorijā, kā arī atsevišķu personu un vienību, “kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem”, līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana. Uzskatīdama, ka ir nepieciešamas Savienības līmeņa reglamentējošas darbības, lai nodrošinātu Lēmuma 2011/273 īstenošanu, Padome arī pieņēma Regulu (ES) Nr. 442/2011 (2011. gada 9. maijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV 2011, L 121, 1. lpp.).

5        Tās personas, “kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem”, kā arī ar tām saistītās fiziskās un juridiskās personas un vienības ir minētas Lēmuma 2011/273 pielikumā un Regulas Nr. 442/2011 II pielikumā.

6        2011. gada 1. augustā Padome pieņēma Īstenošanas lēmumu 2011/488/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/273 (OV 2011, L 199, 74. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 755/2011, ar ko īsteno Regulu Nr. 442/2011 (OV 2011, L 199, 33. lpp.), lai iekļautu tostarp Mohammed Makhlouf attiecīgajos pielikumos, kuros uzskaitītas personas un vienības, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi (skat. šī sprieduma 5. punktu).

7        2012. gada 18. janvārī Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011 (OV 2012, L 16, 1. lpp.) un 2013. gada 31. maijā – Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2013, L 147, 14. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “pamata tiesību akti”), tostarp lai piemērotu ierobežojošus pasākumus personām, kuras gūst labumu no Sīrijas režīma īstenotās politikas vai atbalsta to, un ar to saistītajām personām. Šo personu vārdi ir minēti Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā un Lēmuma 2013/255 pielikumā (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”).

8        Ņemot vērā situācijas Sīrijā nopietnību, Padome 2015. gada 12. oktobrī pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/1836, ar ko groza Lēmumu 2013/255 (OV 2015, L 266, 75. lpp.), un Regulu (ES) 2015/1828, ar ko groza Regulu Nr. 36/2012 (OV 2015, L 266, 1. lpp.), (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada tiesību akti”), kā izriet no minētā lēmuma 5. apsvēruma.

9        Šajā ziņā, uzskatīdama, ka sākotnēji ar Lēmumu 2011/273 noteiktie ierobežojošie pasākumi nebija ļāvuši izbeigt Sīrijas režīma īstenotās vardarbīgās represijas pret civiliedzīvotājiem, Padome nolēma, kā izriet no Lēmuma 2015/1836 5. apsvēruma, “ka ieviestie ierobežojošie pasākumi ir jāuztur spēkā un ir jānodrošina to efektivitāte, tos izvēršot vēl vairāk un vienlaikus tajos saglabājot mērķtiecīgo un diferencēto pieeju, kā arī paturot prātā humanitāros apstākļus, kādos atrodas Sīrijas iedzīvotāji”, uzskatot, ka “dažas personu un vienību kategorijas, ņemot vērā īpašo Sīrijā dominējošo situāciju, ir īpaši svarīgas minēto ierobežojošo pasākumu efektivitātei”.

10      Tādējādi ar Lēmumu 2015/1836 tika grozīts Lēmuma 2013/255 27. un 28. pants. Šajos pantos turpmāk ir paredzēti ierobežojumi ieceļošanai dalībvalstu teritorijā vai to šķērsošanai tranzītā, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana personām, kuras minētas 2. punkta a)–g) apakšpunktā uzskaitītajās personu kategorijās, kuras iekļautas I pielikumā sniegtajā sarakstā, ja vien saskaņā ar to 3. punktu nav “pietiekama[s] informācija[s], ka šīs personas nav vai vairs nav saistītas ar režīmu vai to vairs neietekmē, vai nerada reālu apiešanas risku”.

11      It īpaši, tā kā, kā izriet no Lēmuma 2015/1836 7. apsvēruma, “varas īstenošana Sīrijā tradicionāli pamatojas uz ģimeni un pašreizējā Sīrijas režīma vara ir koncentrēta ietekmīgu Assad un Makhlouf ģimenes locekļu rokās”, bija jāparedz ierobežojoši pasākumi pret atsevišķiem šo ģimeņu locekļiem gan tādēļ, lai, izmantojot minēto ģimeņu locekļus, tieši ietekmētu režīmu, liekot tam mainīt represiju politiku, gan tādēļ, lai izvairītos no riska, ka ierobežojošie pasākumi tiek apieti ar ģimenes locekļu starpniecību.

12      Tādējādi pēc 2015. gada tiesību aktu pieņemšanas ar Lēmuma 2013/255 27. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 28. panta 2. punkta b) apakšpunktu turpmāk ierobežojošajiem pasākumiem ir pakļauti arī “Assad un Makhlouf ģimeņu locekļi” (turpmāk tekstā – “piederības ģimenei kritērijs”). Vienlaicīgi Regulas Nr. 36/2012 15. pants tika papildināts ar 1.a punkta b) apakšpunktu, kurā paredzēta šo ģimeņu locekļiem piederošo aktīvu iesaldēšana (turpmāk tekstā kopā ar Lēmuma 2013/255 27. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 28. panta 2. punkta b) apakšpunktu – “tiesību normas, ar kurām noteikts piederības ģimenei kritērijs”).

13      Mohammed Makhlouf 2020. gada 12. septembrī nomira (turpmāk tekstā – “mirušais”). Šajā datumā viņa vārds joprojām bija iekļauts strīdīgajos sarakstos.

14      2022. gada 21. februārī ar sākotnējiem tiesību aktiem Padome iekļāva prasītājas vārdu strīdīgo sarakstu 321. ierakstā ar šādu pamatojumu:

“Mohammed Makhlouf meita. Makhlouf ģimenes locekle.”

15      Lai pamatotu prasītājas vārda iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, Padome balstījās uz Sīrijas tiesas izdotu mirušā mantojuma atklāšanās lēmumu, kurš datēts ar 2020. gada 27. septembri (turpmāk tekstā – “mantojuma atklāšanās lēmums”).

16      Trīs dienas pēc sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas, proti, 2022. gada 24. februārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2022/306, ar ko īsteno Lēmumu 2013/255 (OV 2022, L 46, 95. lpp.) un Īstenošanas regulu (ES) 2022/299, ar ko īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV 2022, L 46, 1. lpp.), lai izsvītrotu mirušā vārdu no strīdīgajiem sarakstiem.

17      2022. gada 19. aprīlī prasītāja nosūtīja Padomei lūgumu izslēgt viņas vārdu no strīdīgajiem sarakstiem (turpmāk tekstā – “pārskatīšanas lūgums”).

18      Padome noraidīja pārskatīšanas lūgumu ar tā paša gada 31. maija vēstuli (turpmāk tekstā – “Padomes atbilde”) ar pamatojumu, ka pastāv pietiekami iemesli saglabāt prasītājas kā Makhlouf ģimenes locekles un mirušā mantinieces vārda ierakstu strīdīgajos sarakstos. Šajā ziņā Padome viņai darīja zināmu mantojuma atklāšanās lēmumu, kas pamato viņas vārda iekļaušanu minētajos sarakstos, kā arī lietas materiālus, kas satur papildu apsūdzības pierādījumus (turpmāk tekstā – “lietas papildu materiāli”). Šie pierādījumi tāpat kā minētais lēmums bija pieejami apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas brīdī.

19      Savā atbildē Padome informēja prasītāju, ka ir pieņemts Padomes Lēmums (KĀDP) 2022/849 (2022. gada 30. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255 (OV 2022, L 148, 52. lpp.), un Padomes Īstenošanas regula (ES) 2022/840 (2022. gada 31. maijs), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 (OV 2022, L 148, 8. lpp.), ar kuriem tā ir saglabājusi prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos līdz 2023. gada 1. jūnijam.

20      2023. gada 25. maijā Padome pieņēma tiesību aktus par saglabāšanu sarakstos, būtībā pagarinot pamata tiesību aktu un strīdīgo sarakstu piemērošanu konkrēti prasītājai līdz 2024. gada 1. jūnijam.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

21      Pēc prasības pieteikuma grozīšanas saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos tiesību aktus;

–        piespriest Padomei viņai samaksāt, pirmkārt, 50 000 euro kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas viņai nodarīts ar sākotnējo tiesību aktu pieņemšanu, un, otrkārt, 50 000 euro kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas viņai nodarīts ar tiesību aktiem par saglabāšanu sarakstos;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        pilnībā noraidīt prasību;

–        pakārtoti, ja tiek atcelti sākotnējie tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, atstāt spēkā Īstenošanas lēmuma 2022/242 sekas attiecībā uz prasītāju līdz brīdim, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas 2022/237 atcelšana;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasības pieteikuma grozījumu pieņemamību

23      Grozījumu rakstā prasītāja lūdz paplašināt prasības tvērumu, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, lai to attiecinātu arī uz tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz viņu.

24      Tiesas sēdē Padome apstrīdēja prasības pieteikuma grozījumu pieņemamību, norādot, ka prasītāja nav apstrīdējusi nedz Lēmumu 2022/849, nedz Īstenošanas regulu 2022/840, ar kuriem viņas vārda iekļaušana strīdīgajos sarakstos atstāta spēkā, pirms tika pieņemti tiesību akti par saglabāšanu sarakstos.

25      Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 86. panta 1. punktam, “ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas [..] var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu”.

26      Šajā lietā, pirmkārt, jānorāda, ka gan sākotnējo tiesību aktu, gan tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, mērķis ir noteikt viņai individuālus ierobežojošus pasākumus, ko veido ierobežojumi attiecībā uz ieceļošanu un visu viņas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.

27      Otrkārt, tāda režīma ietvaros, ar kuru ieviesti ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, individuālie ierobežojošie pasākumi izpaužas kā konkrētu personu, vienību vai struktūru iekļaušana strīdīgajos sarakstos, kuri ietverti Lēmuma 2013/255 un Regulas Nr. 36/2012 pielikumos.

28      Šādā kontekstā ar sākotnējiem tiesību aktiem tika grozīti Lēmuma 2013/255 un Regulas Nr. 36/2012 pielikumi, lai strīdīgajos sarakstos iekļautu tostarp prasītājas vārdu. Attiecībā uz tiesību aktiem par saglabāšanu sarakstos jākonstatē, pirmkārt, ka Lēmumā 2023/1035, ar kuru līdz 2024. gada 1. jūnijam tika pagarināta Lēmuma 2013/255 piemērojamība, tostarp tā I pielikumā, kurš grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2022/242, ir iekļauts minētais vārds, un, otrkārt, ka ar Īstenošanas regulu 2023/1027 tika grozīts Regulas Nr. 36/2012 II pielikums, vismaz netieši saglabājot šī vārda ierakstu šajā pēdējā minētajā pielikumā. Tādēļ tiesību akti par saglabāšanu sarakstos jāuzskata par tādiem, ar kuriem Reglamenta 86. panta 1. punkta nozīmē ir aizstāti sākotnējie tiesību akti.

29      No tā izriet, ka saskaņā ar procesuālās ekonomijas mērķi, kas ir Reglamenta 86. panta pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Almaz‑Antey/Padome, T‑515/15, nav publicēts, EU:T:2018:545, 43. un 44. punkts), prasītāja, prasības pieteikumā lūgdama sākotnējo tiesību aktu atcelšanu, bija tiesīga šīs procedūras ietvaros grozīt prasības pieteikumu, lai lūgtu arī tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos atcelšanu, pat ja viņa iepriekš nebija grozījusi prasības pieteikumu, lai lūgtu Lēmuma 2022/849 un Īstenošanas regulas 2022/840 atcelšanu.

30      Tādēļ jāsecina, ka prasības pieteikuma grozījumi ir pieņemami.

B.      Par atcelšanas prasījumiem

31      Savu atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītāja atsaucas uz četriem pamatiem, no kuriem būtībā:

–        pirmais ir par procesuālo garantiju neievērošanu;

–        otrais – par kļūdu vērtējumā;

–        trešais un ceturtais – par pamattiesību īstenošanas prettiesisku ierobežošanu.

1.      Par pirmo pamatu, kurš būtībā attiecas uz procesuālo garantiju pārkāpšanu

32      Šis pamats būtībā sastāv no divām daļām. Ar pirmo daļu prasītāja norāda, ka Padome ir pārkāpusi viņas tiesības uz aizstāvību, neuzklausot viņu pirms sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas. Ar otro daļu viņa pārmet Padomei, ka tā esot atbildējusi uz pārskatīšanas lūgumu lakoniski, kas pierādot, ka Padome, pretēji tai noteiktajam, nav izskatījusi minēto lūgumu rūpīgi un objektīvi.

a)      Par grozījumu rakstā izvirzītā pamata, kurš būtībā attiecas uz procesuālo garantiju pārkāpšanu, pieņemamību

33      Grozījumu rakstā tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos atcelšanas lūguma atbalstam prasītāja, lai pamatotu savu argumentu par tiesību tikt uzklausītai Padomē pārkāpumu, izvirza tos pašus argumentus, kuri izvirzīti prasības pieteikuma stadijā. Netiek izvirzīts neviens cits arguments par procesuālo garantiju ievērošanu tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas kontekstā.

34      Tas pats būtībā attiecas uz argumentiem, ko prasītāja izvirzījusi šī pamata otrās daļas ietvaros replikas raksta stadijā, kas saistīta ar pārskatīšanas lūgumu, ko prasītāja iesniegusi pēc sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas. Jānorāda, ka grozījumu rakstā prasītāja tikai atkārto tos pašus argumentus, kuri izvirzīti par minēto lūgumu, kas bija saistīts ar sākotnējiem tiesību aktiem.

35      Saskaņā ar Reglamenta 86. panta 1. punktu, ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu. Turklāt minētā Reglamenta 86. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka grozījumu rakstā ietver – attiecīgā gadījumā – grozītos pamatus un argumentus.

36      No judikatūras izriet, ka, ja jaunāks tiesību akts, kas tiek apstrīdēts, veicot prasības pieteikuma grozījumus, būtībā ir tāds pats kā sākotnēji apstrīdētais vai arī ja starp tiem ir vienīgi tīri formālas atšķirības, nevar tikt izslēgts, ka, nepievienojot grozījumu lūgumam pašu pamatu un argumentu grozījumus, prasītājs netieši, bet noteikti ir vēlējies atsaukties uz pieteikuma par lietas ierosināšanu pamatiem un argumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. janvāris, Haswani/Padome, C‑313/17 P, EU:C:2019:57, 37. punkts).

37      Šādā gadījumā Vispārējai tiesai, pārbaudot grozījumu raksta pieņemamību, jāizvērtē, vai tiesību aktam, kas tiek apstrīdēts, veicot prasības pieteikuma grozījumus, salīdzinājumā ar tiesību aktu, kas ir apstrīdēts ar pieteikumu par lietas ierosināšanu, ir būtiskas atšķirības, kuras padara par nepieciešamu to pamatu un argumentu grozīšanu, kas iesniegti pieteikuma par lietas ierosināšanu pamatojumam (spriedums, 2019. gada 24. janvāris, Haswani/Padome, C‑313/17 P, EU:C:2019:57, 38. punkts).

38      Visbeidzot jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru pamatiem un argumentiem, kas izvirzīti pret tiesību aktu, kurš pamato prasības pieteikuma grozīšanu, ir jābūt izklāstītiem grozījumu rakstā pietiekami skaidri un precīzi, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par šo grozīšanu (skat. spriedumu, 2021. gada 28. aprīlis, Sharif/Padome, T‑540/19, nav publicēts, EU:T:2021:220, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Turklāt no judikatūras arī izriet, ka prasītājam principā jāpaskaidro, kā iepriekš izvirzītie pamati un argumenti ir piemērojami aktam, uz kuru attiecas grozījumi. Proti, ja prasītājs nav sniedzis skaidrojumus, pamati, ko prasītājs ir izklāstījis prasības pieteikumā, ir pieņemami saistībā ar tiesību aktu, uz kuru attiecas prasības pieteikuma grozījumi, tikai tad, ja to piemērošana šī akta raksturīgajam kontekstam neprasa nekādu skaidrojumu (skat. spriedumu, 2021. gada 28. aprīlis, Sharif/Padome, T‑540/19, nav publicēts, EU:T:2021:220, 186. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Šajā lietā ar sākotnējiem tiesību aktiem Padome ir veikusi prasītājas vārda pirmreizējo iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Šajā ziņā jānorāda, ka, lai sasniegtu ar strīdīgajiem aktiem izvirzīto mērķi, attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem pēc to būtības bija jāizraisa pārsteiguma efekts. Šī iemesla dēļ Padomei tostarp nebija pienākuma veikt prasītājas uzklausīšanu pirms viņas vārda sākotnējās iekļaušanas strīdīgajos sarakstos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Turpretim pārsteiguma efekts, kas pamato atkāpi no tiesībām tikt uzklausītam pirms ierobežojošo pasākumu pieņemšanas, vairs nav nepieciešams tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas brīdī. No tā izriet, ka procedūra, kuras rezultātā tiek pieņemti tiesību akti par saglabāšanu sarakstos, ir fundamentāli atšķirīga no procedūras, kuras rezultātā tiek pieņemti sākotnējie tiesību akti, tādējādi radot nepieciešamību grozīt pamatus un argumentus, kas izvirzīti pieteikuma par lietas izskatīšanu pamatojumam un kas attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas procedūru.

42      Kā norādīts šī sprieduma 33. punktā, prasītāja grozījumu rakstā vienīgi apgalvo, ka viņa “paplašina savu atcelšanas prasību”, lai tā attiektos uz tiesību aktiem par saglabāšanu sarakstos, un ka viņa “atsaucas uz faktiem un dažādiem pamatiem, kas izklāstīti prasības pieteikumā”. Prasības pieteikumā izvirzītie argumenti par procesuāliem pārkāpumiem, ko, kā apgalvots, ir pieļāvusi Padome, šī pamata ietvaros ir saistīti tikai ar sākotnējiem tiesību aktiem un tika atkārtoti grozījumu rakstā, tos nepapildinot kaut ar mazāko skaidrojumu, kas ļautu saprast, kādā veidā tie ir attiecināmi uz kontekstu, kas raksturīgs tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas procedūrai.

43      Tādēļ, ja grozījumu rakstā nav neviena argumenta par procesuālajiem pārkāpumiem, kuri, iespējams, padara tiesību aktus par saglabāšanu sarakstos prettiesiskus, šis pamats, kas izvirzīts minētajā rakstā, jānoraida kā nepieņemams, ciktāl tas ir izvirzīts tiesību aktu par saglabāšanu sarakstos atcelšanas prasības pamatojumam.

44      Tālab šis pamats ir pieņemams tikai tiktāl, ciktāl tas ir izvirzīts sākotnējo tiesību aktu atcelšanas prasības pamatojumam.

b)      Par pirmo daļu, kura attiecas uz to, ka Padome nav uzklausījusi prasītāju pirms sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas

45      Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot sākotnējos tiesību aktus, Padome ir pārkāpusi viņas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteiktas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā, jo Padome nav viņu uzklausījusi pirms minēto aktu pieņemšanas. Viņa apgalvo, ka tas tā ir vēl jo vairāk, jo ierobežojošajiem pasākumiem ir piespiedu, pat krimināltiesisks raksturs, un tie būtiski un ilgstoši ietekmē indivīdu tiesības.

46      Pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības noteiktie ierobežojošie pasākumi neizraisa ieinteresēto personu aktīvu kā ieguvumu no noziedzīga nodarījuma konfiskāciju, bet gan iesaldēšanu uz noteiktu laiku, tādēļ tie nav kriminālsods. Turklāt tie nenozīmē nekādu krimināltiesiskas apsūdzības pastāvēšanu (skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Hassan/Padome, T‑790/14, EU:T:2016:429, 77. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

47      No tā izriet, ka prasītājas argumentiem par ierobežojošo pasākumu apgalvotu krimināltiesisku raksturu nevar piekrist.

48      Otrām kārtām, vispirms jānorāda, ka, lai gan – kā apstiprināts LES 6. panta 3. punktā – pamattiesības, kas garantētas ECPAK, kā vispārējie tiesību principi ietilpst Savienības tiesībās, tomēr šī minētā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments (skat. spriedumu, 2015. gada 3. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija, C‑398/13 P, EU:C:2015:535, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Tādēļ šajā lietā sākotnējo tiesību aktu spēkā esamības pārbaude ir jābalsta uz attiecīgajām Hartas tiesību normām.

50      Tādējādi, tā kā šajā lietā prasītāja kritizē faktu, ka viņa nav bijusi uzklausīta pirms sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas, jāuzskata, ka šī pamata pirmā daļa attiecas uz tiesību tikt uzklausītam atbilstoši Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam pārkāpumu.

51      Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kas ir tiesību uz aizstāvību ievērošanas neatņemama sastāvdaļa, ikvienai personai garantē iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas izteikt savu viedokli lietderīgi un efektīvi (skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 75. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī noteikuma mērķis ir tostarp ļaut ieinteresētajai personai labot kļūdu vai sniegt tādu informāciju par personisko situāciju, kas nāktu par labu tam, ka lēmums tiktu vai netiktu pieņemts vai ka tam būtu tāds vai cits saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Tomēr, kā norāda Padome, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz personas vārda vai vienības nosaukuma sākotnējo iekļaušanu to personu un vienību sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, Padomei nav iepriekš jāpaziņo ieinteresētajai personai iemesli, pamatojoties uz kuriem tā plāno balstīt šo iekļaušanu. Šādam pasākumam – lai netiktu apdraudēta tā efektivitāte – pēc savas būtības jāspēj radīt pārsteiguma efektu, un tas jāpiemēro nekavējoties. Šādā gadījumā principā pietiek, ka iestāde paziņo iemeslus attiecīgajai personai vai vienībai un nodrošina tiesības tikt uzklausītai lēmuma pieņemšanas laikā vai uzreiz pēc tā pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 338.–341. punkts, un 2020. gada 1. oktobris, Makhlouf/Padome, C‑157/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:777, 43. punkts).

53      Šajā lietā vispirms jānorāda, ka ar sākotnējiem tiesību aktiem Padome pieņēma ierobežojošos pasākumus pret prasītāju pirmo reizi tādējādi, ka saskaņā ar šī sprieduma 52. punktā minēto judikatūru Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms to pieņemšanas.

54      Turpinājumā – no lietas materiāliem izriet, ka 2022. gada 22. februārī, proti, sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas dienā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2022, C 85 I, 10. lpp.) tika publicēts paziņojums to personu ievērībai, kurām ar minētajiem aktiem piemēro ierobežojošus pasākumus. Ar šo paziņojumu prasītāja tika tostarp informēta par to, ka viņa var iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt viņas vārda iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Šādos apstākļos Padome ir arī izpildījusi savu pienākumu darīt zināmus prasītājai viņas vārda iekļaušanas minētajos sarakstos iemeslus šī sprieduma 52. punktā minētās judikatūras izpratnē.

55      Visbeidzot prasītāja nosūtīja Padomei pārskatīšanas lūgumu, ar kuru viņa tostarp lūdza svītrot viņas vārdu no strīdīgajiem sarakstiem. Padome šo lūgumu noraidīja ar pamatojumu, ka pastāv pietiekami iemesli, lai saglabātu šī vārda ierakstu minētajos sarakstos.

56      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka Padome prasītājai ir sniegusi iespēju lietderīgi paust savu viedokli, kā tas prasīts šī sprieduma 51. un 52. punktā minētajā judikatūrā, un tādējādi ir ievērojusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas brīdī.

57      Tomēr prasītāja norāda, ka viņas vārda iekļaušana strīdīgajos sarakstos nebija pamatota ar kādu faktu, ko varēja pārmest viņai, bet tikai ar viņas tēva nāvi, lai liegtu mantotā īpašuma nodošanu. Viņas ieskatā mirušā vārds tika saglabāts minētajos sarakstos pēc viņa nāves, jo viņa aktīvi vēl bija iesaldēti sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas brīdī. Tādējādi viņa uzskata, ka, ja viņa būtu varējusi izmantot savas tiesības tikt uzklausītai pirms šīs pieņemšanas, tas nebūtu varējis apdraudēt minēto aktu efektivitāti.

58      Šajā ziņā jāatgādina, kā jau tika norādīts šī sprieduma 52. punktā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atkāpei no ieinteresētās personas tiesību tikt uzklausītam pirms tās vārda sākotnējās iekļaušanas to personu un vienību sarakstā, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, izmantošanas ir mērķis nodrošināt pārsteiguma efektu konkrēti attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanu, lai neapdraudētu Savienības rīcības efektivitāti.

59      Šajā lietā, kā norāda prasītāja, sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas datumā mirušā vārds joprojām bija iekļauts strīdīgajos sarakstos, neraugoties uz viņa nāvi 2020. gada 12. septembrī. Viņa vārds tika izņemts tikai ar Lēmumu 2022/306 un Īstenošanas regulu 2022/299, kuri stājās spēkā 2022. gada 25. februārī, proti, četras dienas pēc prasītājas vārda iekļaušanas minētajos sarakstos.

60      Ir taisnība, ka prasītājas tiesību uz aizstāvību izmantošana pirms sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas nevarēja apdraudēt Savienības rīcības efektivitāti attiecībā uz mantojamajiem aktīviem, kuri prasītājai bija jāsaņem un kuri palika iesaldēti tā iemesla dēļ, ka mirušā vārds tika saglabāts strīdīgajos sarakstos vairākus mēnešus pēc viņa nāves.

61      Tomēr nevar neņemt vērā faktu, ka, pieņemot sākotnējos tiesību aktus, Padome iesaldēja ne tikai mantojamos aktīvus, kas agrāk bija mirušā īpašumā, bet arī visus prasītājas līdzekļus un saimnieciskos resursus, tostarp aktīvus, kas bija viņas pašas īpašumā. Attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem aktīviem nav strīda par to, ka uz tiem attiecās sākotnējā iekļaušana, attiecībā uz kuru šī sprieduma 52. punktā minētajā judikatūrā ir atzīta nepieciešamība nodrošināt pārsteiguma efektu, lai garantētu tās efektivitāti.

62      Šādos apstākļos prasītājas iebildumam par to, ka šajā lietā nebija vajadzības nodrošināt pārsteiguma efektu, ciktāl mirušā aktīvi bija palikuši iesaldēti sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas brīdī, nevar piekrist.

63      No tā izriet, ka šī [pirmā pamata] daļa ir jānoraida kā nepamatota.

c)      Par otro daļu, kas attiecas uz Padomes atbildes lakonisko raksturu

64      Prasītāja pārmet Padomei, ka tā ir atbildējusi uz viņas pārskatīšanas lūgumu lakoniski, pat “sasteigti”, “neapspriežot a minima” tās iesniegtos “attaisnojošos pierādījumus”. Viņas ieskatā, šādi rīkojoties, Padome nav ievērojusi pienākumu izskatīt minēto lūgumu ar rūpību un objektivitāti, pārkāpjot viņas tiesības uz aizstāvību.

65      Šajā lietā pārskatīšanas lūgumā prasītāja būtībā norādīja, ka viņa turpmāk ir organizējusi savu dzīvi ārpus Sīrijas, kur viņai turklāt nekad nav bijusi nekāda politiska vai ekonomiska loma, kā arī nekāda saikne ar pie varas esošo režīmu. Šajā ziņā viņa iesniedza dokumentus, kas apliecina, ka viņa ir salaulājusies ar Polijas pilsoni, kuram pieder kapitāldaļas saskaņā ar Polijas tiesībām dibinātās sabiedrībās. Viņa arī iesniedza īres līgumu un divu uzturēšanās atļauju kopiju, lai pierādītu, ka viņa vairs nedzīvo Sīrijā.

66      Pārskatīšanas lūgumā prasītāja arī norādīja, ka Makhlouf ģimenes situācija ir “ievērojami mainījusies”, kā to tostarp ļoti plaši ir izklāstījuši rietumu plašsaziņas līdzekļi. To apliecinot raksts, kas publicēts ziņu tīmekļvietnē.

67      Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē tostarp nozīmē, ka, ja attiecīgā persona iesniedz apsvērumus par pamatojuma izklāstu, kompetentajai Savienības iestādei ir pienākums, ņemot vērā šos apsvērumus un tiem pievienotos iespējamos attaisnojošos pierādījumus, rūpīgi un objektīvi izvērtēt izvirzītā pamatojuma pamatotību (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 114. punkts).

68      Runājot par prasītājas apgalvojumu, ka Padome neesot izvērtējusi viņas argumentus, jānorāda, ka, lai arī tiesību uz aizstāvību un tiesību tikt uzklausītam ievērošana prasa, lai Savienības iestādes ļauj personai, attiecībā uz kuru pieņemts nelabvēlīgs akts, lietderīgi paust savu viedokli, tā minētajām iestādēm nevar uzlikt pienākumu piekrist šim viedoklim (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 7. jūlijs, Arbuzov/Padome, T‑221/15, nav publicēts, EU:T:2017:478, 84. punkts, un 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 330. punkts).

69      Tādējādi fakts, ka Padome nav secinājusi, ka sākotnējie tiesību akti nav pamatoti, nevar nozīmēt, ka tā nav iepazinusies ar informāciju un argumentiem, ko prasītāja iesniegusi sava pārskatīšanas lūguma ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 330. un 331. punkts).

70      Turklāt savā atbildē Padome norādīja, ka tā ir izvērtējusi prasītājas apsvērumus un ir secinājusi, ka tie neliek Padomei apšaubīt tās vērtējumu tādējādi, ka pastāv pietiekami iemesli, lai saglabātu prasītājas kā Makhlouf ģimenes locekles un mirušā mantinieces vārda ierakstu strīdīgajos sarakstos. Minētajai atbildei bija pievienoti pamatojuma dokumenti, ar kuriem pamatoti sākotnējie tiesību akti.

71      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka Padome ir izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz prasītājas tiesību tikt uzklausītai ievērošanu procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemti sākotnējie tiesību akti.

72      Tādēļ ir jānoraida šī [pirmā pamata] daļa un tādējādi pirmais pamats pilnībā.

2.      Par otro pamatu, kurš attiecas uz kļūdu vērtējumā

73      Šī pamata ietvaros, kurš formāli attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, prasītāja apstrīd apstrīdēto tiesību aktu tiesiskumu un tādējādi viņas vārda iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatotību. Viņas ieskatā vienīgi fakts, ka viņa pieder Makhlouf ģimenei, nevar pamatot ierobežojošo pasākumu noteikšanu attiecībā uz viņu.

74      Padome apstrīd prasītājas argumentus.

a)      Ievada apsvērumi

75      Uzreiz ir jānorāda, ka jāuzskata, ka šis pamats attiecas uz kļūdu vērtējumā, nevis uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, lai arī ir taisnība, ka Padomei ir zināma rīcības brīvība, lai katrā atsevišķā gadījumā noteiktu, vai ir izpildīti juridiskie kritēriji, ar kuriem pamatoti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, Savienības tiesām tomēr principā jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu likumības pārbaude (skat. spriedumu, 2022. gada 26. oktobris, Ovsyannikov/Padome, T‑714/20, nav publicēts, EU:T:2022:674, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte prasa, ka Savienības tiesai jānodrošina, lai lēmums par ierobežojošu pasākumu noteikšanu vai saglabāšanu, kam attiecībā uz attiecīgo personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā jāizvērtē ne tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie iemesli vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatojumam (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts).

77      Savienības tiesai jāveic šī pārbaude, vajadzības gadījumā pieprasot kompetentajai Savienības iestādei iesniegt atbilstošu – konfidenciālu vai nekonfidenciālu – informāciju vai pierādījumus, lai varētu veikt šādu pārbaudi (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 120. punkts).

78      Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts).

79      Šajā nolūkā minētajai iestādei nav jāiesniedz Savienības tiesā visa informācija un pierādījumi, ar kuriem ir pamatoti apsvērumi, kas norādīti aktā, kuru tiek lūgts atcelt. Tomēr ir būtiski, lai iesniegtā informācija un pierādījumi pamatotu apsvērumus, kas vērsti pret attiecīgo personu vai vienību (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 122. punkts).

80      Ja kompetentā Savienības iestāde iesniedz atbilstošo informāciju vai pierādījumus, Savienības tiesai jāpārbauda, vai, ņemot vērā šo informāciju vai pierādījumus, norādītie fakti atbilst patiesībai, un atkarībā no attiecīgās lietas apstākļiem un ņemot vērā iespējamos apsvērumus, ko par tiem iesniegusi tostarp attiecīgā persona vai vienība, jāizvērtē to ticamība (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 124. punkts).

81      Iekļaušanas pamatotība jāvērtē, pārbaudot pierādījumus nevis izolēti, bet gan kontekstā, kurā tie iekļaujas (skat. spriedumu, 2022. gada 16. marts, Sabra/Padome, T‑249/20, EU: T:2022:140, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Visbeidzot, izvērtējot seku nopietnību, kas ietilpst attiecīgo ierobežojošo pasākumu samērīguma pārbaudē, var tikt ņemti vērā šo pasākumu konteksts, apstāklis, ka steidzami bija jānosaka šādi pasākumi ar mērķi izdarīt spiedienu uz Sīrijas režīmu, lai tas izbeigtu vardarbīgās represijas pret iedzīvotājiem, un grūtības iegūt precīzākus pierādījumus autoritāra režīma valstī, kurā norisinās pilsoņu karš (skat. spriedumu, 2022. gada 16. marts, Sabra/Padome, T‑249/20, EU: T:2022:140, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Tādējādi saskaņā ar judikatūru, tā kā Savienības iestādēm nav pilnvaru veikt izmeklēšanu trešajās valstīs, Savienības iestāžu vērtējumam faktiski jābūt pamatotam ar sabiedrībai pieejamiem informācijas avotiem, ziņojumiem, rakstiem preses izdevumos vai ar citiem līdzīgiem informācijas avotiem (skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, Haswani/Padome, T‑521/19, nav publicēts, EU:T:2020:608, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šis pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

b)      Par prasītājas vārda iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatotību

85      Prasītājas vārds tika iekļauts strīdīgajos sarakstos ar pamatojumu, ka viņa ir “Mohammed Makhlouf meita, Makhlouf ģimenes locekle” (skat. šī sprieduma 10. punktu). Tādējādi Padome ir balstījusies uz piederības ģimenei kritēriju, lai pamatotu ierobežojošu pasākumu pret prasītāju noteikšanu apstrīdētajos tiesību aktos, balstoties uz mantojuma atklāšanās lēmumu (skat. šī sprieduma 17. punktu), no kura izriet, ka prasītāja ir viena no mirušā mantiniecēm.

86      Jānorāda, ka, pirmkārt, prasītāja neapstrīd nedz mantojuma atklāšanās lēmuma autentiskumu, nedz pierādījuma spēku. Otrkārt, viņa neapstrīd arī savu izcelšanās saikni ar mirušo un tātad – viņas piederību Makhlouf ģimenei.

87      Šādos apstākļos Padome varēja balstīties uz mantojuma atklāšanās lēmumu, lai pamatotu prasītājas vārda iekļaušanas strīdīgajos sarakstos iemeslu.

88      Prasītāja tomēr norāda, ka ar tiesību normām, ar kurām noteikts piederības ģimenei kritērijs, netiek pieļauta nekāda sistemātiska iekļaušana, kas balstīta tikai uz piederības Makhlouf ģimenei faktu. Viņa atgādina, ka atbilstoši Lēmumam 2015/1836 tikai ietekmīgam minētās ģimenes loceklim var noteikt ierobežojošus pasākumus saistībā ar situāciju Sīrijā.

89      Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka tāds vispārējais iekļaušanas sarakstā kritērijs saistības ar Sīrijas režīmu dēļ, kurš noteikts Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 27. panta 1. punktā un 28. panta 1. punktā, un kurš attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanu atbilst Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1. punkta a) apakšpunktam, ļauj iekļaut strīdīgajos sarakstos personu vai vienību, kura gūst labumu no Sīrijas režīma īstenotās politikas vai atbalsta to, kā arī ar to saistītās personas.

90      Turpinājumā – 2015. gadā vispārējais iekļaušanas kritērijs saistības ar Sīrijas režīmu dēļ tika papildināts ar īpašiem iekļaušanas kritērijiem. Kopš tā laika tie ir minēti Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 27. panta 2. punktā un 28. panta 2. punktā un Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1.a punkta b) apakšpunktā. Saskaņā ar judikatūru ar šīm tiesību normām attiecībā uz septiņām personu kategorijām, kas pieder noteiktām grupām, ir ieviesta atspēkojama prezumpcija par saikni ar Sīrijas režīmu. Viena no šīm kategorijām tostarp ir “Assad un Makhlouf ģimeņu locekļi” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 1. oktobris, Makhlouf/Padome, C‑157/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:777, 98. punkts).

91      Visbeidzot ir nospriests, ka tie īpašie iekļaušanas kritēriji attiecībā uz septiņām personu kategorijām, kas minēti šī sprieduma 90. punktā, ir autonomi salīdzinājumā ar vispārējo iekļaušanas kritēriju saistības ar Sīrijas režīmu dēļ tādējādi, ka tikai piederības vienai no šīm septiņām personu kategorijām fakts ir pietiekams, lai varētu noteikt šajos pantos paredzētos ierobežojošos pasākumus, nepastāvot nepieciešamībai sniegt pierādījumus par šo personu atbalstu pastāvošajam Sīrijas režīmam vai gūto labumu no šī režīma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 1. oktobris, Makhlouf/Padome, C‑157/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:777, 83. punkts).

92      No tā jāsecina, ka ar piederības ģimenei kritēriju, kas ieviests ar 2015. gada tiesību aktiem, ir noteikts objektīvs, autonoms un pats par sevi pietiekams kritērijs, lai pamatotu ierobežojošu pasākumu pret “Makhlouf ģimenes locekļiem” noteikšanu, iekļaujot viņu vārdus to personu sarakstos, attiecībā uz kurām noteikti šādi pasākumi tikai tādēļ, ka tās pieder minētajai ģimenei. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja šī sprieduma 88. punktā, kritērijs neaprobežojas ar šīs ģimenes “ietekmīgiem” locekļiem.

93      Tomēr Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 27. panta 3. punktā un 28. panta 3. punktā un Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1.b punktā būtībā ir noteikts, ka personas, uz kurām attiecas tiesību normas, ar kurām noteikti iekļaušanas kritēriji, netiek iekļautas strīdīgajos sarakstos, ja ir pietiekama informācija par to, ka tās nav saistītas ar Sīrijas režīmu vai neietekmē to, vai nerada reālu ierobežojošo pasākumu apiešanas risku.

94      Tādējādi saskaņā ar šī sprieduma 90.–92. punktā minētajiem apsvērumiem Padome, ņemot vērā mantojuma atklāšanās lēmumu, a priori varēja iekļaut prasītājas vārdu strīdīgajos sarakstos, balstoties uz atspēkojamu prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, kas izriet no piederības ģimenei kritērija.

95      Turpinājumā prasītājai apstrīdēto tiesību aktu apstrīdēšanas ietvaros bija jāiesniedz pierādījumi, lai atspēkotu prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, uz kuru balstījās Padome.

96      Šajā ziņā judikatūrā ir atzīts, kā atgādināts šī sprieduma 78. punktā, ka, tā kā ierobežojošos pasākumus pamatojošo iemeslu pamatotības pierādīšanas pienākums principā ir Padomei, prasītājam nevar noteikt pārmērīgu pierādījumu apjomu, lai atspēkotu prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. marts, Sabra/Padome, T‑249/20, EU:T:2022:140, 132. un 133. punkts un tajos minētā judikatūra).

97      Tādējādi jāuzskata, ka prasītājam ir izdevies atspēkot prezumpciju par saikni ar režīmu, ko radījušas tostarp tiesību normas, ar kurām noteikts piederības ģimenei kritērijs, ja viņš izvirza argumentus vai elementus, ar ko var nopietni apšaubīt Padomes iesniegto pierādījumu ticamību vai Padomes vērtējumu, vai ja prasītājs Savienības tiesā iesniedz konkrētu, precīzu un saskaņotu pierādījumu kopumu par to, ka viņam nav vai ir zudusi saikne ar Sīrijas režīmu, ka nepastāv ietekme uz minēto režīmu vai nepastāv reāls ierobežojošu pasākumu apiešanas risks saskaņā ar Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 27. panta 3. punktu un 28. panta 3. punktu un ar Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1.b punktu (skat. spriedumu, 2022. gada 16. marts, Sabra/Padome, T‑249/20, EU:T:2022:140, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Šajā lietā, lai atspēkotu prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, prasītāja būtībā izvirza divas argumentu virknes, no kurām pirmā ir saistīta ar viņas privāto un ģimenes dzīvi, bet otrā ir saistīta ar attiecību starp Makhlouf ģimeni un minēto režīmu pārtraukšanu.

99      Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka viņai nekad nav bijusi tieša individuāla saikne ar Sīrijas režīmu, saistība ar viņas tēva darbībām vai valsts varu un ka pēc viņas laulībām ar Polijas pilsoni viņas interešu centrs ir pārcelts uz ārvalstīm. Viņas ieskatā viņas privātā un ģimenes dzīve tagad ir attālināta no Sīrijas konteksta. Tādējādi viņa uzskata, ka viņas vārds nebija jāiekļauj strīdīgajos sarakstos, jo viņai nav nekādas saiknes ar minēto režīmu.

100    Savas argumentācijas pamatojumam prasītāja iesniedz šādus pierādījumus, kuri ir saistīti ar viņas laulībām ar Savienības pilsoni un viņas dzīvesvietu ārpus Sīrijas:

–        Damaskā (Sīrijā) noslēgtās laulības ar viņas otro vīru apliecības kopiju, kā arī vīra pases, kuru izsniegušas Polijas iestādes, kopiju un divus izrakstus no Polijas Uzņēmumu reģistra saistībā ar viņas vīram piederošajām kapitāldaļām;

–        prasītājas uzturēšanās atļaujas, ko izsniegušas Polijas iestādes 2020. gada 10. februārī un kas ir derīga līdz 2021. gada 21. janvārim, kopiju;

–        divu īres līgumu kopijas par dzīvokļa īri Varšavā (Polija) laikposmā attiecīgi no 2018. gada 17. augusta līdz 2021. gada 31. augustam un no 2022. gada 1. jūlija līdz 2023. gada 31. augustam;

–        viņas uzturēšanas atļaujas, ko izsniegušas Apvienoto Arābu Emirātu iestādes 2022. gada 3. martā un kas ir derīga līdz 2024. gada 2. martam, kopiju.

101    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tikai fakts, ka persona dzīvo ārpus Sīrijas, pats par sevi nav pietiekams apstāklis, lai konstatētu saiknes ar Sīrijas režīmu neesamību vai zušanu, ietekmes uz minēto režīmu neesamību vai to, ka nepastāv reāls ierobežojošu pasākumu apiešanas risks (spriedumi, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 104. punkts, un 2021. gada 14. aprīlis, Al‑Tarazi/Padome, T‑260/19, nav publicēts, EU:T:2021:187, 149. punkts).

102    Tāds pats secinājums jāizdara attiecībā uz faktu, ka prasītāja ir precējusies ar Savienības pilsoni un ka viņas vīram pieder akcijas divās Polijas sabiedrībās.

103    Runājot par prasītājas argumentu, ka viņai nekad nav bijusi politiska vai ekonomiska loma Sīrijā, jāatgādina, ka saskaņā ar Lēmuma 2015/1836 7. apsvērumu ierobežojošie pasākumi, kas noteikti, pamatojoties uz piederības ģimenei kritēriju, neattiecas tikai uz personām, kuras ir iesaistītas Sīrijas politiskajā dzīvē. Proti, tādi minētie pasākumi kā apstrīdētie tiesību akti attiecas tostarp uz atsevišķiem Makhlouf ģimenes locekļiem, un Padome uzskata, ka ar viņu starpniecību tā var tieši ietekmēt Sīrijas režīmu, lai tas mainītu savu represiju politiku. Tas tā ir vēl jo vairāk, jo saskaņā ar to pašu apsvērumu varas īstenošana Sīrijā tradicionāli balstās uz ģimeni (skat. šī sprieduma 11. punktu).

104    No tā izriet, ka prasītājas argumenti, kas saistīti ar viņas privāto un ģimenes dzīvi, paši par sevi nevar atspēkot prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu.

105    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka kopš 2018. gada “Makhlouf ģimenes situācija ir ievērojami mainījusies” tādējādi, ka tagad pastāvot konflikts starp minēto ģimeni un Sīrijas režīmu. Viņas ieskatā viņas vārdam nevajadzētu būt strīdīgajos sarakstos, jo viņa neuztur nekādu saikni ar minēto režīmu.

106    Savu prasījumu pamatojumam prasītāja iesniedz šādus dokumentus:

–        tīmekļvietnē “France 24” 2020. gada 20. maijā publicētu rakstu (turpmāk tekstā – “France 24 raksts”);

–        tīmekļvietnē “Freethinker” 2020. gada 12. septembrī publicētu rakstu arābu valodā, kuru papildina brīvs tulkojums franču valodā un kurā analizēts paziņojums par mirušā nāvi (turpmāk tekstā – “raksts presē par paziņojumu par nāvi”);

–        tīmekļvietnē “Arabi21.com” 2020. gada 2. maijā publicētu rakstu (turpmāk tekstā – “Arabi21.com raksts”);

–        2022. gada 31. decembra paziņojumu, kurā apliecināta Hafez Makhlouf atkāpšanās no Sīrijas armijas brigādes ģenerāļa amata.

107    Prasītājas ieskatā šī sprieduma 106. punktā norādītajos dokumentos minētā informācija var pierādīt attiecību starp Makhlouf ģimeni un Sīrijas režīmu pārtraukšanu.

108    Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka France 24 rakstā ir tikai minēts konflikts, kas turpmāk pastāvot starp prasītājas brāli Rami Makhlouf un Sīrijas valdību, un ka tas ietekmējot pirmo minēto, viņa sievu, bērnus un kolēģus. Video sižetā, kas papildina minēto rakstu, Rami Makhlouf aicina savu brālēnu – Sīrijas prezidentu Bachar Al‑Assad iesaistīties, lai izbeigtu ekonomiskās represijas, ko pret viņu vērš Sīrijas iestādes.

109    Tādējādi, lai arī France 24 raksts ļauj uzskatīt, ka Rami Makhlouf ieskatā viņš cieš no Sīrijas iestāžu īstenota īpašumtiesību aizskāruma, minētais raksts neļauj konstatēt, ka nav vai ka ir zudusi saikne ar Sīrijas režīmu, ka nepastāv ietekme uz minēto režīmu vai nepastāv reāls ierobežojošu pasākumu apiešanas risks nedz pārējiem Makhlouf ģimenes locekļiem, nedz pašai ieinteresētajai personai, jo tā joprojām uzskata, ka ir gana tuva savam brālēnam – Sīrijas prezidentam, lai uzrunātu viņu tieši un publiski ar aicinājumu iesaistīties tostarp, lai atbalstītu viņa intereses.

110    Otrkārt, jānorāda, ka Arabi21.com rakstā ir konstatēts, ka prasītāja ar viena no sociālajiem tīkliem starpniecību ir reaģējusi uz šī sprieduma 108. punktā minēto video sižetu, kuru publicēja viņas brālis Rami Makhlouf, kurā viņš kritizēja Sīrijas režīmu, vienlaikus lūdzot sava brālēna – Sīrijas prezidenta iesaistīšanos. Savā pašas publikācijā prasītāja aizlūdza par sava brāļa aizsardzību un drošību un lūdza, lai “[dievs] sargā [viņas brāļa] bērnus”. Šādi paziņojumi, ar kuriem prasītāja izrāda morālu atbalstu savam brālim, faktiski neidentificējot trešās personas, kas apdraud viņa intereses, nevar pamatot viņas argumentu par to, ka attiecības starp Makhlouf ģimeni un Sīrijas režīmu ir pārtrauktas.

111    Treškārt, preses rakstā par paziņojumu par nāvi vispirms ir minēta prasītājas šķiršanās no viņas bijušā vīra, kas ir Sīrijas prezidenta brālēns. No tā arī izriet, ka šī šķiršanās ir notikusi pēc pirātiskām darbībām prasītājas telefonā un atsevišķu tajā esošu fotogrāfiju izplatīšanas. Tādējādi tas, ka prasītāja ir šķīrusies no sava iepriekšējā vīra, netiek pasniegts tā, ka šķiršanās cēlonis ir attiecību pārtraukšana starp Makhlouf ģimeni un Sīrijas režīmu, kā to norādījusi prasītāja.

112    Turklāt, lai arī no raksta presē par paziņojumu par nāvi izriet, pirmkārt, ka minētajā paziņojumā nav minēts nekāds līdzjūtības izteikšanas datums, “kā tas parasti tiek norādīts”, un, otrkārt, ka mirušā apbedīšanas ceremonija ir atcelta, tajā ir piebilsts, ka “atsevišķos avotos norādīts, ka šis lēmums ir pieņemts pēc tiešu norādījumu saņemšanas [no Sīrijas prezidenta]”. Tomēr šo apgalvojumu neapstiprina neviens lietas materiālos minēts elements un tādēļ tas ir tikai pieņēmums, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir vispārzināms – tā kā mirušais nomira 2020. gada septembrī, viņa nāve iekļāvās ar Covid-19 pandēmiju saistīto sanitāro ierobežojumu kontekstā.

113    Turklāt saskaņā ar rakstu presē par paziņojumu par nāvi šajā paziņojumā nav minēti Hafez Al‑Assad dēlu vārdi, konkrēti Sīrijas prezidenta vārds, lai gan ir pieņemts, ka “mirušā ģimene piemin zināmu un ietekmīgu personību vārdus”, kas “pierāda ģimenes nesaskaņu apmēru abu pušu starpā”.

114    Tomēr jānorāda, ka šie apsvērumi ir tikai interpretācija, ko par šo rakstu veic preses raksta par paziņojumu par nāvi autors, un tas balstās uz secinājumiem, kuri izdarīti, ņemot vērā atsevišķas sociālās prakses, kas Sīrijā esot ierastas, vai apgalvojumus, kuri nav pamatoti nekādā citādā veidā. Tādējādi minētā analīze pati par sevi nav pietiekama, lai konstatētu attiecību pārtraukšanu starp Makhlouf ģimeni un Sīrijas režīmu.

115    Ceturtkārt, prasītāja iesniedz 2022. gada 31. decembra paziņojumu, kurā apliecināta Hafez Makhlouf atkāpšanās no Sīrijas armijas brigādes ģenerāļa amata. Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka šajā paziņojumā ir pausts tikai tas, ka brigādes ģenerālis Hafez Makhlouf dodas pensijā, sākot ar 2023. gada 3. janvāri, pats pēc sava lūguma. Taču prasītāja neprecizē šī pierādījuma atbilstību vai nesniedz sīkāku informāciju par šo atkāpšanos no amata, vienīgi norādot, ka “[viņai] šķiet, ka strīda atrisinājumam ir svarīgi, lai [Vispārējā tiesa] ņemtu vērā šo informāciju”. Šādos apstākļos šo informāciju nevar uzskatīt par tādu, kas var pierādīt attiecību starp Makhlouf ģimeni un Sīrijas režīmu pārtraukšanu.

116    No tā izriet, ka pierādījumi, kurus prasītāja iesniegusi, lai pamatotu savas argumentu virknes, no kurām pirmā ir saistīta ar viņas privāto un ģimenes dzīvi, bet otrā – ar attiecību starp Makhlouf ģimeni un Sīrijas režīmu pārtraukšanu, nevar atspēkot prezumpciju par saikni ar minēto režīmu, ņemot vērā šī sprieduma 97. punktā atgādināto judikatūru.

117    Vēl jo vairāk šāds secinājums jāizdara, ņemot vērā lietas papildu materiālus.

118    Lietas papildu materiāli satur, pirmkārt, Arabi21.com rakstu un rakstu presē par paziņojumu par nāvi, kuri jau analizēti šī sprieduma 110.–114. punktā, ciktāl prasītāja apstrīdētā tiesību aktu pamatotības apstrīdēšanā balstās uz to pašu informāciju.

119    Otrkārt, lietas papildu materiāli satur arī:

–        tīmekļvietnē “verify-sy.com” 2021. gada 18. martā publicētu rakstu;

–        Financial Times tīmekļvietnē 2019. gada 11. septembrī publicētu rakstu (turpmāk tekstā – “Financial Times raksts”).

120    Tīmekļvietnē “verify-sy.com” publicētajā rakstā ir norādīts, ka pastāv viltots Twitter konts, kuru pārvalda “Amani Makhlouf”, kas apgalvo, ka esot Rami Makhlouf māsa, taču patiesībā šis konts nepiederot nevienam Makhlouf ģimenes loceklim. Šādos apstākļos jāuzskata, ka šai informācijai šajā lietā nav nekādas nozīmes.

121    Runājot par Financial Times rakstu, tajā ir norādīts, ka pēdējo sešu gadu laikā pirms tā publikācijas vairāki Makhlouf ģimenes locekļi ir iegādājušies vismaz 20 dzīvokļus luksusa dzīvokļu kompleksā Maskavā (Krievija) par kopējo vērtību 40 miljoni ASV dolāru (USD). Šie pirkumi esot veikti, izmantojot virkni aizdevumu un finanšu shēmu, lai novirzītu līdzekļus ārpus Sīrijas. Konkrēti – 2015. gadā prasītāja esot iegādājusies dzīvokli, kura vērtība ir vairāki miljoni ASV dolāru. Tajā pašā daudzdzīvokļu celtnē dzīvokļus esot iegādājušies arī trīs prasītājas brāļi un svaine.

122    Financial Times rakstā ir piebilsts, ka kopš Sīrijā ir sācies karš, ieguldīšana Krievijā – valstī, kura atbalsta Sīrijas režīmu, ir kļuvusi par veidu, kādā Assad un Makhlouf ģimeņu locekļi saglabā un pasargā savus līdzekļus no tiem noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem. No minētā raksta izriet, ka ieguldījumi nekustamajā īpašumā Krievijā esot finanšu manevrs, lai apietu tostarp Savienības noteiktos ierobežojošos pasākumus.

123    Vispirms – prasītāja neapstrīd skaidro, precīzo un detalizēto informāciju, kas norādīta Financial Times rakstā. Turpinājumā – šī sprieduma 121. punktā minēto ieguldījumu vienlaicīgums atklāj saiknes pastāvēšanu starp prasītāju un citiem Makhlouf ģimenes locekļiem, uz kuriem, kā izriet no lietas materiāliem, attiecas Savienības ierobežojošie pasākumi. Visbeidzot – jānorāda, ka prasītāja, kura paziņo, ka viņai neesot profesijas, neprecizē to līdzekļu izcelsmi, kuri viņai ir ļāvuši iegādāties attiecīgo nekustamo īpašumu. Šādos apstākļos prasītājas izvēle veikt ieguldījumu Krievijā iekļaujas kontekstā, kurš šajā rakstā tiek raksturots kā saistīts ar Savienības ierobežojošo pasākumu apiešanas stratēģiju izstrādi.

124    Jāpiebilst, ka Arabi21.com rakstā, kurš arī ir pievienots lietas papildu materiāliem, minēts ar publikācijas sociālajos tīklos starpniecību paustais prasītājas publiskais atbalsts viņas brālim Rami Makhlouf. Kā izriet no šī sprieduma 110. punkta, minētās publikācijas saturs iekļaujas politiskā kontekstā, kas apliecina ciešas saiknes pastāvēšanu starp prasītāju un viņas brāli ne tikai ģimenē, bet tostarp politiskā plāksnē. Tātad Arabi21.com raksts var apstiprināt no Financial Times raksta izrietošo informāciju.

125    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāuzskata, ka, tā kā prasītāja nav pamatoti atspēkojusi prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, apstrīdētie tiesību akti balstās uz pietiekami drošu faktisko pamatu šī sprieduma 76. punktā minētās judikatūras nozīmē.

126    Tādējādi jāsecina, ka, tā kā apstrīdētajos tiesību aktos nav pieļauta kļūda vērtējumā, otrais pamats ir jānoraida.

3.      Par trešo un ceturto pamatu, kuri būtībā attiecas uz pamattiesību īstenošanas prettiesisku ierobežošanu

127    Šo pamatu atbalstam prasītāja būtībā izvirza divus iebildumus:

–        pirmais attiecas uz viņas tiesību uz īpašumu īstenošanas prettiesisku ierobežošanu;

–        otrais attiecas uz viņas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību prettiesisku ierobežošanu.

128    Šajā ziņā prasītāja tostarp norāda, ka atbilstoši LES 5. panta 4. punktam “Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo” un ka atbilstoši Lēmuma 2013/255 28. panta 4. punktam visi lēmumi par iekļaušanu to personu sarakstā, kas minētas tā I pielikumā, tiek pieņemti “individuāli un katrā atsevišķā gadījumā ņemot vērā pasākuma samērīgumu”.

a)      Par pirmo iebildumu, kurš attiecas uz prasītājas tiesību uz īpašumu īstenošanas prettiesisku ierobežošanu

129    Prasītāja norāda, ka apstrīdētie tiesību akti, ar kuriem Padome tostarp ir iesaldējusi visus viņas līdzekļus un saimnieciskos resursus, nepamatoti un nesamērīgi ierobežo viņas tiesības uz īpašumu.

130    Padome apstrīd prasītājas argumentus.

131    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu “ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs”.

132    Šajā lietā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem Padome ir iesaldējusi visus prasītājas līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir pasākums, kurš neapstrīdami satur ierobežojumu izmantot tiesības uz īpašumu, kas minētas Hartas 17. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 358. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, EU:T:2013:431, 99. punkts).

133    Tomēr tiesības uz īpašumu, kuras aizsargātas ar Hartas 17. panta 1. punktu, nav absolūta prerogatīva, un tādējādi, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, tām var piemērot ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 195. punkts, un 2021. gada 22. septembris, Al‑Imam/Padome, T‑203/20, EU:T:2021:605, 254. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

134    Proti, Hartas 52. panta 1. punktā ir atzīti tajā nostiprināto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumi. Saskaņā ar šo tiesību normu “visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība” un, “ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

135    Tādējādi, lai panāktu atbilstību Savienības tiesībām, pamattiesību īstenošanas ierobežojumam jāatbilst četriem nosacījumiem. Pirmkārt, attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” tādējādi, ka Savienības iestādei, kas nosaka pasākumus, kuri var ierobežot personas tiesības vai brīvību, šim nolūkam ir jābūt juridiskajam pamatam. Otrkārt, attiecīgajā ierobežojumā ir jāņem vērā šo tiesību būtība. Treškārt, minētajam ierobežojumam ir jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim. Ceturtkārt, attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt samērīgam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 145. punkts).

1)      Par pirmā nosacījuma, ka tiesību ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos”, ievērošanu

136    Lai atbilstu Savienības tiesībām, pamattiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” tādējādi, ka Savienības iestādei, kas nosaka pasākumu, kurš var ierobežot šo personas tiesību īstenošanu, šim nolūkam ir jābūt juridiskajam pamatam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑149/15, nav publicēts, EU:T:2017:693, 161. punkts).

137    Ierobežojošie pasākumi ir noteikti tiesību aktos, ciktāl tie ir ietverti pamata tiesību aktos, kuri ir vispārpiemērojami un kuriem Savienības tiesības ir skaidrs juridiskais pamats, un ciktāl tie ir formulēti pietiekami precīzi attiecībā gan uz to piemērojamību, gan uz iemesliem, kas pamato to piemērošanu prasītājai (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Šajā ziņā jānorāda, ka šajā lietā apstrīdētie tiesību akti būtībā tika pieņemti, pamatojoties uz tiesību normām, ar kurām noteikts piederības ģimenei kritērijs, kurš minēts pamata tiesību aktos. Pamata tiesību akti tika pieņemti, pamatojoties uz tiesību normām par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), it īpaši, LES 29. pantu un LESD 215. pantu.

139    Tādējādi Hartas 52. panta 1. punktā minētais pirmais nosacījums, kas pamato pamattiesību ierobežošanu, šajā lietā ir izpildīts.

2)      Par otrā nosacījuma, ka tiesību ierobežojumā ir jāņem vērā šo tiesību būtība, ievērošanu

140    Lai atbilstu Savienības tiesībām, pamattiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumā ir jāņem vērā šo tiesību būtība.

141    Ņemot vērā Savienības tiesības, līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana ir aizsardzības pasākums, nevis ieinteresētās personas aktīvu konfiskācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Hassan/Padome, T‑790/14, EU:T:2016:429, 77. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra). Apstrīdētie tiesību akti tādējādi nav pasākums, ar kuriem prasītājai ir galīgi liegta viņas tiesību uz īpašumu pati būtība.

142    Turpinājumā – Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 28. panta 6. punktā, kā arī Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 16. pantā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai atsevišķu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus (skat. spriedumu, 2021. gada 28. aprīlis, Sharif/Padome, T‑540/19, nav publicēts, EU:T:2021:220, 203. punkts un tajā minētā judikatūra).

143    Visbeidzot nedrīkst aizmirst, ka ierobežojošajiem pasākumiem pēc to būtības ir pagaidu un atgriezenisks raksturs, jo Padomei tie ir periodiski jāpārskata atbilstoši Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 34. panta otrajam un trešajam teikumam, kā arī Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 32. panta 4. punktam (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, Foz/Padome, T‑258/19, nav publicēts, EU:T:2021:820, 173. punkts un tajā minētā judikatūra).

144    No tā izriet, ka, ņemot vērā visu prasītājas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas paredzēto veidu un apmēru, apstrīdētajos tiesību aktos, lai arī tie ierobežo viņas tiesību uz īpašumu īstenošanu, ir ņemta vērā šo tiesību būtība.

145    Tādējādi Hartas 52. panta 1. punktā paredzētais otrais nosacījums šajā lietā ir izpildīts.

3)      Par trešā nosacījuma, ka ierobežojumam ir jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim, ievērošanu

146    Lai atbilstu Savienības tiesībām, pamattiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumam ir jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim. Starp šiem mērķiem ir starptautiskajai sabiedrībai būtiski mērķi – civiliedzīvotāju aizsardzības pret vardarbīgām represijām un miera uzturēšanas un starptautiskās drošības saglabāšanas mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. septembris, Al‑Imam/Padome, T‑203/20, EU:T:2021:605, 258. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

147    Tādējādi attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķu nozīmīgums var attaisnot pat ievērojamas negatīvās sekas skartajām personām vai vienībām (skat. spriedumu, 2021. gada 22. septembris, Al‑Imam/Padome, T‑203/20, EU:T:2021:605, 254. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

148    No tā izriet, ka, tā kā apstrīdēto tiesību aktu mērķis ir aizsargāt civiliedzīvotājus no vardarbīgām represijām, kā arī uzturēt mieru un starptautisko drošību, kas ir Savienības atzīti vispārējo interešu mērķi, Hartas 52. panta 1. punktā minētais trešais nosacījums šajā lietā ir izpildīts.

4)      Par ceturtā nosacījuma, ka tiesību ierobežojumam ir jābūt samērīgam, ievērošanu

149    Hartas 52. panta 1. punktā noteikts, ka visiem tajā atzīto pamattiesību un pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt samērīgiem.

150    Samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem un kas ir pārņemts LES 5. panta 4. punktā, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus, un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu minētos mērķus. Tādējādi, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie apgrūtinājumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 4. aprīlis, Sharif/Padome, T‑5/17, EU:T:2019:216, 90. punkts, un 2021. gada 24. novembris, Foz/Padome, T‑258/19, nav publicēts, EU:T:2021:820, 168. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Šajā lietā, kā izriet no otrā pamata vērtējuma, tā kā prasītājai nav izdevies atspēkot prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, jāuzskata, ka apstrīdētie tiesību akti ir balstīti uz pietiekami drošu faktisko pamatu šī sprieduma 76. punktā minētās judikatūras nozīmē tādējādi, ka prasītājas vārda iekļaušana strīdīgajos sarakstos ir pamatota.

152    Tātad ierobežojošu pasākumu pret prasītāju kā pret Makhlouf ģimenes locekli, kurai ir saikne ar Sīrijas režīmu, noteikšanu nevar uzskatīt par neatbilstošu, ciktāl tā atbilst tik fundamentālam starptautiskās sabiedrības vispārējo interešu mērķim kā civiliedzīvotāju aizsardzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. septembris, Al‑Imam/Padome, T‑203/20, EU:T:2021:605, 258. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

153    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādi ierobežojošie pasākumi, kā šeit aplūkotie, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu civiliedzīvotāju aizsardzības mērķi, jo tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt izvirzīto mērķi, proti, tieši ietekmēt Sīrijas režīmu, izmantojot Assad un Makhlouf ģimeņu locekļus, lai režīms mainītu savu represiju politiku, vienlaikus izvairoties no riska, ka minēto ģimeņu locekļi apiet ierobežojošos pasākumus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 16. janvāris, Haswani/Padome, T‑477/17, nav publicēts, EU:T:2019:7, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

154    Papildus, kā norāda Padome, Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 28. panta 6. punktā un Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 16. pantā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai atsevišķu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, Foz/Padome, T‑258/19, nav publicēts, EU:T:2021:820, 171. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    No tā izriet, ka prasītājas vārda iekļaušanu strīdīgajos sarakstos nevar uzskatīt par tādu, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesiskā regulējuma par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju mērķus. Tādēļ ar apstrīdētajiem tiesību aktiem izraisīto ierobežojumu prasītājai īstenot savas tiesības uz īpašumu nevar uzskatīt par nesamērīgu.

156    Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments par iespēju iesaldēt līdzekļus un saimnieciskos resursus tikai tās mantas apmērā, kas ietilpst mirušā mantojuma masā.

157    Proti, kā izriet no otrā pamata vērtējuma, mantojuma atklāšanās lēmums var pamatot prasītājas vārda iekļaušanas strīdīgajos sarakstos iemeslu, kas saistīts ar viņas piederību Makhlouf ģimenei, un kas izraisa pieņēmumu par saikni ar Sīrijas režīmu, kuru prasītājai nav izdevies atspēkot.

158    Turklāt šajā lietā pierādījumi lietas papildu materiālos ļauj konstatēt, ka apstrīdētie tiesību akti balstīti nedz tikai uz apsvērumiem, kuri saistīti ar nodošanu mantošanā, nedz uz mirušā mantojuma daļu, kas pienākas prasītājai, bet arī uz faktu, ka pastāv pierādīts risks, ka prasītāja var apiet ierobežojošos pasākumus (skat. šī sprieduma 121.–124. punktu). Tādējādi Padomes apsūdzības pierādījumi var pamatot prasītājas pašas resursu iesaldēšanu.

159    Šādos apstākļos prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka ierobežojošu pasākumu noteikšana viņai nevarēja izraisīt labvēlīgu iedarbību, lai sasniegtu Sīrijas civiliedzīvotāju aizsardzības mērķi, nedz, ka tā esot nesamērīga.

160    No tā izriet, ka Hartas 52. panta 1. punktā minētais ceturtais nosacījums šajā lietā arī ir izpildīts tādējādi, ka šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

b)      Par otro iebildumu, kurš attiecas uz prasītājas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību prettiesisku ierobežošanu

161    Prasītāja būtībā norāda, ka, tā kā viņas vīrs ir Polijas pilsonis un dzīvo Polijā, apstrīdētie tiesību akti, ar kuriem viņai aizliegts ieceļot Savienības teritorijā, skar viņas “tiesības uz ģimenes dzīvi”, kas garantētas ECPAK.

162    Padome apstrīd prasītājas argumentus.

163    Ņemot vērā šī sprieduma 48.–49. punktā minētos apsvērumus, jānorāda, ka pamattiesības, uz kuru īstenošanas prettiesisku ierobežojumu ir atsaukusies prasītāja, ir tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā.

164    Jānorāda, ka šo apgalvojumu pamatojumam prasītāja iesniedz divu īres līgumu kopijas par dzīvokļa īri Varšavā laikposmā attiecīgi no 2018. gada 17. augusta līdz 2021. gada 31. augustam un no 2022. gada 1. jūlija līdz 2023. gada 31. augustam, kā arī uzturēšanās atļauju, ko viņai izsniegušas Polijas iestādes, un kuras derīguma termiņš beidzās 2021. gada 21. janvārī.

165    Turklāt, norādot, ka viņas dzīvesvieta šīs tiesvedības mērķiem ir Varšavā un ka viņas vīrs dzīvo Polijā, “valstī, kur atrodas viņa vitāli svarīgo, profesionālo un ģimenes interešu centrs”, prasītāja prasības pieteikumā paziņo, ka “nesen pāris ir nolēmis pamīšus iekārtoties uz dzīvi Dubaijā (Apvienotie Arābu Emirāti)”. Šī apgalvojuma pamatojumam viņa iesniedz Apvienoto Arābu Emirātu iestāžu izsniegtu uzturēšanās atļauju, kuras derīguma termiņš beidzas 2024. gada 2. martā.

166    Tādējādi, no vienas puses, prasītājas argumenti un lietas materiālos iekļautie pierādījumi neļauj noteikt, vai sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas brīdī – 2022. gada 21. februārī viņas mājas faktiski bija Polijā vai citā valstī. Līdz ar to prasītāja nepierāda, ka dienā, kad stājās spēkā viņai noteiktais aizliegums ieceļot Savienības teritorijā un tātad Polijā, tas ir skāris viņas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

167    No otras puses, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka ieceļošanas Savienībā aizlieguma dēļ, kurš uz viņu attiecas apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas rezultātā, viņai tiek traucēts dzīvot Dubaijā, kuru viņa ir deklarējusi par savu dzīvesvietu ar savu vīru prasības pieteikuma iesniegšanas dienā.

168    Ciktāl prasītāja norāda, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem tiek ierobežotas viņas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, jo tie liek šķēršļus tam, lai viņa īslaicīgi vai ilgstoši uzturētos Polijā ar savu vīru, kaut arī viņš ir šīs dalībvalsts pilsonis, ir jānorāda tālāk minētais.

169    No judikatūras izriet, ka Hartas 7. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ko ieceļošanas Savienības teritorijā aizlieguma pasākumi var faktiski apdraudēt, nav absolūtas un attiecībā uz tām var noteikt ierobežojumus, kas attaisnoti ar Savienības izvirzītiem vispārējo interešu mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. septembris, Al‑Imam/Padome, T‑203/20, EU:T:2021:605, 254. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

170    Tādējādi, pieņemot ierobežojošus pasākumus, uz kuriem attiecas KĀDP, Padome principā var ierobežot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

171    Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 133.–134. punkta, tā kā ierobežojošie pasākumi ir Hartā noteikto pamattiesību ierobežojumi, ar tiem ir jāievēro Hartas 52. panta 1. punktā minētie nosacījumi.

1)      Par pirmā un trešā nosacījuma par to, ka tiesību ierobežojumam attiecīgi ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” un jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim, ievērošanu

172    Vispirms jānorāda, pirmkārt, ka šī sprieduma 136.–139. punktā minētie apsvērumi par Hartas 52. panta 1. punktā noteikto pirmo nosacījumu ir pēc analoģijas piemērojami tiesību normām par ierobežojumiem attiecībā uz ieceļošanu un brīvu pārvietošanos Savienības teritorijā, kā arī līdz ar to tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošanas ierobežojumam. Tas pats attiecas, otrkārt, uz apsvērumiem, kuri minēti šī sprieduma 146. un 147. punktā, par minētajā tiesību normā noteikto trešo nosacījumu saistībā ar Savienības atzīta vispārējo interešu mērķa sasniegšanu.

173    Tādējādi šajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti.

2)      Par otrā nosacījuma, ka tiesību ierobežojumā ir jāņem vērā šo tiesību būtība, ievērošanu

174    Ņemot vērā Savienības tiesības, ierobežojošie pasākumi, ar kuriem noteikts ierobežojums ieceļot Savienības teritorijā, kas var izraisīt iespējamu ierobežojumu tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošanā, ir pagaidu pasākumi, kuri tikai īslaicīgi ietekmē šādu tiesību īpašnieka spēju uz tām atsaukties attiecīgā gadījumā Savienības teritorijā un tātad neatņem ieinteresētajai personai šo tiesību pašu būtību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Hassan/Padome, T‑790/14, EU:T:2016:429, 77. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

175    Proti, ierobežojošajiem pasākumiem pēc to būtības ir pagaidu un atgriezenisks raksturs, jo Padomei tie ir periodiski jāpārskata atbilstoši Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 34. panta otrajam un trešajam teikumam, kā arī Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 32. panta 4. punktam (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, Foz/Padome, T‑258/19, nav publicēts, EU:T:2021:820, 173. punkts un tajā minētā judikatūra).

176    Turklāt nedrīkst aizmirst, ka Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 27. panta 9. punktā ir arī paredzēts, ka dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut personai, kurai piemēroti ierobežojoši pasākumi, ieceļot tās teritorijā tostarp steidzamu humānu iemeslu dēļ, kā rezultātā tiek mazināts šādas personas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību skārums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 21. janvāris, Makhlouf/Padome, T‑509/11, nav publicēts, EU:T:2015:33, 113. punkts).

177    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus un prasītājai noteiktā ieceļošanas Savienības teritorijā ierobežojuma būtību un apmēru, apstrīdētajos tiesību aktos, lai arī ar tiem ir ierobežota tiesību uz privāto un ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošana, ir ņemta vērā šo tiesību būtība.

178    Tādējādi Hartas 52. panta 1. punktā paredzētais otrais nosacījums šajā lietā ir izpildīts.

3)      Par ceturtā nosacījuma, ka tiesību ierobežojumam ir jābūt samērīgam, ievērošanu

179    Šī sprieduma 149.–160. punktā minētie apsvērumi par prasītājas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu nepieciešamību un piemērotību ir piemērojami pēc analoģijas apstrīdēto tiesību aktu normām, ar kurām tiek ierobežota ieceļošana Savienības teritorijā. Tādējādi ierobežojumi, ko ierobežojošie pasākumi izraisa prasītājas tiesību uz privāto un ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošanai, nav nesamērīgi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, Kanyama/Padome, T‑167/18, nav publicēts, EU:T:2020:49, 132. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    It īpaši saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierobežojumi attiecībā uz ieceļošanu un brīvu pārvietošanos Savienības teritorijā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu civiliedzīvotāju aizsardzības mērķi, jo tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma neļauj tikpat efektīvi sasniegt izvirzīto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, EU:T:2013:431, 101. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 16. janvāris, Haswani/Padome, T‑477/17, nav publicēts, EU:T:2019:7, 76. punkts).

181    Ņemot vērā iepriekš minēto, ierobežojumus, ko ierobežojošie pasākumi izraisa prasītājas tiesību uz privāto un ģimenes dzīves neaizskaramību īstenošanai, nevar kvalificēt kā nesamērīgus, ņemot vērā izvirzīto vispārējo interešu mērķi.

182    No tā izriet, ka Hartas 52. panta 1. punktā minētais ceturtais nosacījums šajā lietā ir izpildīts.

183    No iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

184    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais un ceturtais pamats ir jānoraida un līdz ar to atcelšanas prasījumi ir jānoraida pilnībā.

C.      Par prasījumiem par atlīdzības samaksu

185    Prasītāja norāda, ka apstrīdētie tiesību akti nodara būtisku kaitējumu viņas reputācijai un lūdz, lai Padomei piespriež samaksāt viņai atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu, ko viņa aprēķinājusi 50 000 EUR apmērā prasības pieteikumā un 50 000 EUR apmērā grozījumu rakstā.

186    Padome apstrīd prasītājas argumentus.

187    Šajā ziņā pietiek ar atgādinājumu, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās par tās iestāžu prettiesisku rīcību LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir pakļauta tam, vai ir izpildīts nosacījumu kopums, proti, iestādēm pārmestajai rīcībai jābūt prettiesiskai, zaudējumiem ir faktiski jāpastāv un jāpastāv cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un apgalvoto kaitējumu. Turklāt, tā kā šie trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, ar viena no tiem neizpildi pietiek, lai noraidītu prasību par zaudējumu atlīdzību, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt pārējos nosacījumus (spriedums, 2022. gada 22. jūnijs, Haswani/Padome, T‑479/21, nav publicēts, EU:T:2022:383, 155. punkts).

188    Prasījumu par atlīdzības samaksu pamatojumam prasītāja izvirza vienu iebildi par prettiesiskumu, ciktāl Padomes rīcībā neesot informācijas vai pierādījumu, kuri juridiski pietiekami pierāda attiecībā uz viņu noteikto ierobežojošo pasākumu pamatotību.

189    Tomēr, kā izriet no otrā pamata vērtējuma (skat. šī sprieduma 125. punktu), tā kā prasītājai nav izdevies atspēkot prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu, viņas vārda iekļaušana strīdīgajos sarakstos ir pamatota, ņemot vērā piederības ģimenei kritēriju.

190    Tādējādi nevar Padomei pārmest, ka apstrīdētie tiesību akti būtu prettiesiski.

191    No tā izriet, ka nosacījums par rīcības prettiesiskumu šī sprieduma 187. punktā minētās judikatūras izpratnē, nav izpildīts. Turklāt visi prasītājas izvirzītie pamati arī ir noraidīti, tādēļ attiecībā uz Padomi nevar konstatēt nekādu prettiesiskumu.

192    Tā kā Savienības atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, prasījumi par atlīdzības samaksu ir jānoraida, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt pārējos šī sprieduma 187. punktā minētos nosacījumus, un vēl jo mazāk minēto prasījumu pieņemamību.

193    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šī prasība ir jānoraida pilnībā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

194    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

195    Šajā lietā, tā kā prasītājai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Kinda Makhlouf atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 17. jūlijā.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.