1.

Vai Direktīvas 2012/34/ES (1) 56. panta 1., 6. un 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesiskais regulējums par maksas piemērošanu var būt atbilstošs sūdzības priekšmets arī tādā gadījumā, ja attiecīgā tiesiskā regulējuma piemērošanas periods attiecībā uz pārbaudāmo maksu jau ir beidzies (sūdzība par tā saukto agrāk aprēķināto maksu)?

2.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai iepriekš minētās direktīvas 56. panta 1., 6. un 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot agrāk aprēķinātās maksas ex post kontroli, regulatīvā iestāde to ar ex tunc iedarbību var atzīt par spēkā neesošu?

3.

Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas [2012/34/ES] 56. panta 1., 6. un 9. punkta interpretācija pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar ex tunc iedarbību izslēdz iespēju veikt agrāk aprēķinātās maksas ex post kontroli?

4.

Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas [2012/34/ES] 56. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētie kompetentās regulatīvās iestādes korektīvie pasākumi juridisko seku ziņā pēc būtības ļauj izdot rīkojumu par infrastruktūras pārvaldītāja nelikumīgi piemērotās maksas atgūšanu, lai gan atgūšanas prasījumus starp dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un infrastruktūras pārvaldītājiem var izvirzīt civiltiesiskā ceļā?

5.

Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir noliedzoša: vai no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmās daļas un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punkta otrās daļas tiesības iesniegt sūdzību par agrāk aprēķināto maksu katrā ziņā izriet tad, ja bez regulatīvās iestādes pieņemta lēmuma par sūdzību saskaņā ar Tiesas judikatūru lietā C-489/15 (2) (2017. gada 9. novembra spriedums) nav iespējams atmaksāt nelikumīgi piemēroto agrāk aprēķināto maksu, pamatojoties uz valsts civiltiesību normām?