1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 910/2014 (1) (2014. gada 23. jūlijs) par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK 25. panta 1. punktā ietvertā frāze “[elektroniskā paraksta] juridiskais spēks [..] kā pierādījums” ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstu tiesām ir jāpieņem, ka, ja ir izpildīti šīs regulas 3. panta 10., 11. un 12. [punktā] paredzētie nosacījumi vai par tiem nav strīda, šāda paraksta esamība un apgalvotā autorība a priori ir jāuzskata par neapšaubāmu un neapstrīdami pierādītu, un tā ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu tiesām, ja ir izpildīti šajās normās paredzētie nosacījumi, ir jāatzīst, ka kvalificētam elektroniskajam parakstam ir pierādījuma vērtība/spēks, kas ir līdzvērtīgs pašrocīga paraksta pierādījuma vērtībai/spēkam tikai tiktāl, ciktāl tas ir paredzēts šādam pašrocīgam parakstam attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā?

2)

Vai minētās regulas 25. panta 1. punktā ietvertā frāze “[elektroniskā paraksta] juridiskais spēks [..] kā pierādījums” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstu valsts tiesām ir noteikts absolūts aizliegums izmantot to tiesību sistēmās paredzētās procesuālās iespējas, lai noliegtu regulā paredzēta elektroniskā paraksta juridiskā spēka kā pierādījuma nozīmi, vai arī tā jāinterpretē tādējādi, ka šī norma neliedz atspēkot regulas 3. panta 10., 11. un 12. [punktā] paredzētos nosacījumus, dalībvalstu tiesām izmantojot atbilstoši to procesuālajām tiesībām piemērojamos instrumentus, tādējādi ļaujot tiesā uzsāktas tiesvedības pusēm atspēkot paredzēto elektroniska paraksta pierādījuma spēku un pierādījuma vērtību?