–

Bundesarbeitskammer vārdā – S. Schumacher, Rechtsanwalt,

–

HDI Global SE vārdā – M. A. Gütlbauer, M. Pichlmair un S. Sighartsleitner, Rechtsanwälte,

–

A, B, C un D vārdā – E. Loubris un J. Vanermen, advocaten,

–

MS Amlin Insurance SE vārdā – J. Van Bellinghen, advocaat,

–

Beļģijas valdības vārdā – S. Baeyens, P. Cottin un C. Pochet, pārstāvji,

–

Dānijas valdības vārdā – J. F. Kronborg un C. Maertens, pārstāves,

–

Grieķijas valdības vārdā – Z. Chatzipavlou, K. Georgiadis, C. Kokkosi, K. Konsta un A. Magrippi, pārstāvji,

–

Eiropas Parlamenta vārdā – M. Menegatti un I. Terwinghe, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – N. Brzezinski un S. Emmerechts, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann, I. Rubene un F. van Schaik, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015, L 326, 1. lpp.), 17. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti divās tiesvedībās attiecīgi starp Bundesarbeitskammer (Federālā darba ņēmēju kamera, Austrija), kas ir ceļotāja tiesību pārņēmēja, un HDI Global SE, šī ceļotāja ceļojumu organizatora apdrošināšanas sabiedrību (lieta C‑771/22), kā arī starp četriem citiem ceļotājiem A, B, C un D, un MS Amlin Insurance SE, kas ir šo četru pārējo ceļotāju ceļojumu organizatora apdrošināšanas sabiedrība (lieta C‑45/23), par šo apdrošināšanas sabiedrību atteikumu izmaksāt atlīdzinājumu šiem ceļotājiem pēc minēto ceļojumu rīkotāju maksātnespējas iestāšanās.

3

Padomes Direktīvas 90/314/EEK (1990. gada 13. jūnijs) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV 1990, L 158, 59. lpp.) 4. panta 6. punktā bija paredzēts:

“Ja patērētājs atsakās no līguma saskaņā ar 5. punktu vai jebkādu iemeslu dēļ, kas nav patērētāja vaina, organizators atceļ komplekso pakalpojumu pirms līgtā izbraukšanas datuma, patērētājam ir tiesības:

[..]”

4

Šīs direktīvas 7. pantā bija izklāstīts:

“Organizatoram un/vai pārstāvim, kas ir līgumslēdzēja puse, jāsniedz pietiekama drošības garantija attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu un patērētāja repatriāciju maksātnespējas gadījumā.”

5

Direktīvas 2015/2302 1.–3., 39. un 40. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:

[..]

6

Direktīvas 2015/2302 1. pantā “Priekšmets” paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un augsta un pēc iespējas vienāda patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, tuvinot konkrētus dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektus saistībā ar līgumiem starp ceļotājiem un tirgotājiem, kas attiecas uz kompleksiem ceļojumu pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem.”

7

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

8

Šīs direktīvas 5. panta “Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas” 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, pirms ceļotājam kļūst saistošs jebkāds kompleksā ceļojuma līgums vai jebkurš attiecīgs piedāvājums, organizators un, ja komplekso pakalpojumu pārdod ar mazumtirgotāja starpniecību, arī mazumtirgotājs ceļotājam sniedz standarta informāciju, izmantojot I pielikuma A vai B daļā iekļauto attiecīgo veidlapu un, ja tā attiecas uz konkrēto komplekso pakalpojumu, arī šādu informāciju [..]”

9

Šīs pašas direktīvas 11. pantā “Izmaiņas citos kompleksā ceļojuma līguma noteikumos” ir paredzēts:

“[..]

2.   Ja pirms kompleksā pakalpojuma sākuma organizators ir spiests ievērojami grozīt kādu no 5. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētajām galvenajām ceļojuma pakalpojumu pazīmēm vai nevar izpildīt 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās īpašās prasības, vai piedāvā saskaņā ar 10. panta 2. punktu palielināt kompleksā pakalpojuma cenu par vairāk nekā 8 %, ceļotājs saprātīgā termiņā, ko noteicis organizators, var:

Ja ceļotājs kompleksā ceļojuma līgumu izbeidz, ceļotājs var piekrist saņemt kompleksā pakalpojuma aizvietojumu, ja organizators tādu piedāvā, kas, ja iespējams, ir tādas pašas vai augstākas kvalitātes.

[..]

5.   Ja kompleksā ceļojuma līgumu izbeidz saskaņā ar šā panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu un ceļotājs nepieņem kompleksā pakalpojuma aizvietojumu, organizators bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc līguma izbeigšanas atmaksā visus maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas veikti ceļotāja vārdā. [..]”

10

Direktīvas 2015/2302 12. pants “Kompleksā ceļojuma līguma izbeigšana un atteikuma tiesības pirms kompleksā pakalpojuma sākuma” nosaka:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ceļotājs jebkurā laikā pirms kompleksā pakalpojuma sākuma var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, ceļotājam var prasīt maksāt atbilstošu un pamatojamu izbeigšanas maksu organizatoram. [..]

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtas apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Ja kompleksā ceļojuma līgums tiek izbeigts saskaņā ar šo punktu, ceļotājam ir tiesības uz pilnīgu visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet nav tiesību saņemt papildu kompensāciju.

3.   Organizators var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un pilnībā atmaksāt ceļotājam visus maksājumus, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet tam nav pienākuma maksāt papildu kompensāciju, ja:

[..]

4.   Organizators atmaksā visu, kas prasīts saskaņā ar 2. un 3. punktu, vai – attiecībā uz 1. punktu – atlīdzina visus maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas veikti ceļotāja vārdā par komplekso pakalpojumu, atskaitot atbilstošu izbeigšanas maksu. Šādas atmaksāšanas vai atlīdzināšanas ceļotājam veic bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.

[..]”

11

Šīs direktīvas 17. pants “Aizsardzības maksātnespējas gadījumā efektivitāte un piemērošanas joma” paredz:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka organizatori, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Ja komplekso ceļojumu pakalpojumu līgumā ir iekļauta pasažieru pārvadāšana, organizatori arī sniedz nodrošinājumu attiecībā uz ceļotāju repatriāciju. Var piedāvāt kompleksā pakalpojuma turpinājumu.

[..]

2.   Nodrošinājums, kas minēts 1. punktā, ir efektīvs un aptver saprātīgi paredzamas izmaksas. Tas aptver maksājumu summas, ko veic ceļotāji vai kas veiktas ceļotāju vārdā attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem, ņemot vērā laikposma ilgumu starp pirmajām iemaksām un galīgajiem maksājumiem un kompleksā pakalpojuma pabeigšanu, kā arī aplēstās repatriācijas izmaksas organizatora maksātnespējas gadījumā.

[..]

4.   Kad kompleksā pakalpojuma sniegšanu ietekmē organizatora maksātnespēja, bez maksas ir pieejams nodrošinājums, lai nodrošinātu repatriācijas un, ja vajadzīgs, finansētu izmitināšanu pirms repatriācijas.

5.   Par ceļojumu pakalpojumiem, kas nav tikuši sniegti, atmaksāšanu veic bez nepamatotas kavēšanās pēc ceļotāja pieprasījuma.”

12

Minētās direktīvas I pielikuma A daļas “Standarta informācijas veidlapa kompleksā ceļojuma līgumiem, ja ir iespējams lietot hipersaites” tekstlodziņā ir izklāstīts šīs veidlapas saturs un norādīts, ka, sekojot hipersaitei, ceļotājs saņems šādu informāciju:

“Pamattiesības saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/2302

[..]

[..]”

13

Šīs pašas direktīvas I pielikuma B daļas “Standarta informācijas veidlapa kompleksā ceļojuma līgumiem gadījumos, kurus neaptver A daļa” tekstlodziņā ir izklāstīts šīs veidlapas saturs un norādītas tās pašas pamattiesības, kas izklāstītas I pielikuma A daļā.

14

2018. gada 28. septembraVerordnung der Bundesministerin für Digitalisierung und Wirtschaftsstandort über Pauschalreisen und verbundene Reiseleistungen (Digitalizācijas un ekonomikas federālās ministres rīkojums par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem; BGBl. II, 260/2018) 3. pants ir šāds:

“(1)   Personas, kam ir tiesības sniegt ceļojumu pakalpojumus, nodrošina, ka ceļotājam tiek atmaksāti

15

2017. gada 24. aprīļaBundesgesetz über Pauschalreisen und verbundene Reiseleistungen (turpmāk tekstā – “Pauschalreisegesetz”, “PRG”; Federālais likums par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem; BGBl. I, 50/2017) 10. pantā ir noteikts šādi:

“(1)   Ceļotājs pirms kompleksā ceļojuma sākuma jebkurā brīdī, nenorādot pamatojumu, var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, organizators var pieprasīt samaksāt atbilstošu un pamatojamu kompensāciju. Kompleksā ceļojuma līgumā var norādīt saprātīgas standarta kompensācijas maksas, kuru apmērs ir atkarīgs no tā, cik ilgi pirms plānotā kompleksā ceļojuma sākuma ceļojuma līgums tiek izbeigts, kā arī no gaidāmajiem izmaksu ietaupījumiem un ienākumiem no ceļojuma pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Ja standarta kompensācijas maksa līgumiski nav noteikta, kompensācijai jāatbilst kompleksā ceļojuma cenai, atskaitot izmaksu ietaupījumus un ienākumus no ceļojuma pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Pēc ceļotāja pieprasījuma organizatoram jāpamato kompensācijas apmērs.

(2)   Neskarot 1. punktā paredzētās līguma izbeigšanas tiesības, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu kompensāciju, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, ceļotājam ir tiesības uz pilnīgu visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso ceļojumu, bet nav tiesību saņemt papildu kompensāciju.

[..]

(4)   Ja tiek īstenota iepriekš minētajos punktos paredzētā līguma izbeigšana, ceļojuma organizatoram nekavējoties, tomēr ne vēlāk kā 14 dienu laikā no dienas, kad saņemts paziņojums par līguma izbeigšanu, jāatlīdzina ceļotājam visas summas, ko par komplekso ceļojumu ceļotājs ir samaksājis pats vai kas ir samaksātas viņa vārdā, no kurām, ciktāl izbeigšanas tiesības ir īstenotas atbilstīgi 1. punktam, tiek atskaitīta minētajā punktā paredzētā kompensācija.”

16

Saskaņā ar 2017. gada 21. novembraloi relative à la vente de voyages à forfait, de prestations de voyage liées et de services de voyage (Likums par komplekso ceļojumu, saistītu ceļojumu pakalpojumu un ceļojumu pakalpojumu pārdošanu; Moniteur belge, 2017. gada 1. decembris, 106673. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par komplekso ceļojumu pārdošanu”) 30. pantu ceļotājam ir tiesības izbeigt savu kompleksā ceļojuma līgumu, “ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi”. Šādā gadījumā ar šo pantu ceļotājam tiek piešķirtas tiesības uz pilnīgu to summu atmaksu, ko viņš samaksājis ceļojumu organizatoram.

17

Likuma par komplekso ceļojumu pārdošanu 54. pantā noteikts:

“Organizatori un mazumtirgotāji, kuri veic uzņēmējdarbību Beļģijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. [..]”

18

Arrêté royal relatif à la protection contre l’insolvabilité lors de la vente de voyages à forfait, de prestations de voyage liées et de services de voyage (Karaļa 2018. gada 29. maija Dekrēts par aizsardzību maksātnespējas gadījumā, pārdodot kompleksos ceļojumus, saistītus ceļojumu pakalpojumus un ceļojumu pakalpojumus (Moniteur belge, 2018. gada 11. jūnijs, 48438. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrētā par aizsardzību pret maksātnespēju komplekso ceļojumu pārdošanas gadījumā”), 3. pantā paredzēts:

“Likuma [par komplekso ceļojumu pārdošanu] 54., 55., 65. un 72. pantā paredzētās garantijas sniedz ar apdrošināšanas līgumu, kas noslēgts ar apdrošināšanas uzņēmumu, kuram ir atļauts veikt šādus darījumus.”

19

Karaļa dekrēta 10. pants formulēts šādi:

“Apdrošināšanas līguma nodrošinājumu saņēmējs iegūst no brīža, kad apdrošināšanas līguma spēkā esamības laikā tiek noslēgts līgums ar organizatoru, kas minēts Likuma [par komplekso ceļojumu pārdošanu] 2. panta 7.° punktā.”

20

Minētā Karaļa dekrēta 12. panta 1. punktā ir noteikts:

“Organizatora maksātnespējas gadījumā apdrošināšanas līgums paredz šādu nodrošinājumu:

1° kompleksā pakalpojuma turpināšana, ja iespējams;

2° visu to maksājumu atmaksāšana, kas veikti, noslēdzot līgumu ar komersantu;

3° maksājumu atmaksāšana, kas veikti par kompleksajiem pakalpojumiem, kurus nav iespējams veikt komersanta maksātnespējas dēļ;

4° ceļotāju repatriācija, ja līguma izpilde ar komersantu jau ir sākta un ja šajā līgumā ir paredzēta saņēmēja pārvadāšana un, ja nepieciešams, izmitināšana līdz repatriācijas brīdim.”

21

Šī paša Karaļa dekrēta 13. panta pirmajā daļā noteikts, ka “atmaksa attiecas uz visiem maksājumiem, ko saņēmējs veicis organizatoram par kompleksā ceļojuma līgumu, ciktāl līgums nav izpildīts organizatora maksātnespējas dēļ, vai visiem maksājumiem par ceļojumu pakalpojumiem, kuri nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ”.

22

HDI Global ir apdrošināšanas sabiedrība, kas ar Flamenco Sprachreisen GmbH (turpmāk tekstā – “Flamenco”), ceļojumu rīkotāju sabiedrību, noslēdza apdrošināšanas līgumu, kas sedz riskus, kuri saistīti ar pēdējās minētās maksātnespēju un kuri minēti Digitalizācijas un ekonomikas federālās ministres rīkojuma par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem 3. pantā.

23

2020. gada 3. martā XY ar Flamenco noslēdza līgumu par kompleksu ceļojumu laikposmā no 2020. gada 3. maija līdz 2. jūnijam uz Laspalmasu de Grankanāriju [Las Palmas de Grande Canarie] (Spānija). 2020. gada 9. martā XY pilnībā samaksāja šī ceļojuma cenu – 2656 EUR.

24

2020. gada 16. martā XY izbeidza šo līgumu, pamatojoties it īpaši uz Austrijas un Spānijas iestāžu brīdinājumiem pēc Covid‑19 uzliesmojuma. Flamenco neapstrīdēja šo līguma izbeigšanu, bet neatmaksāja XY attiecīgā ceļojuma cenu.

25

2022. gada 9. jūnijāLandesgericht Linz pēc maksātnespējas procedūras (Lincas apgabaltiesa, Austrija) pasludināja Flamenco bankrotu.

26

XY savu prasījumu pret Flamenco, kas atbilst viņa kompleksā ceļojuma cenas atlīdzināšanai, cedēja Federālajai darba ņēmēju kamerai. Pēc šīs cesijas šī Federālā kamera lūdza HDI Global kā Flamenco maksātnespējas riska apdrošinātājam šo summu atmaksāt. HDI Global atteicās veikt minēto atmaksu, pamatojoties uz to, ka tā sedz tikai ar šo maksātnespēju saistīto kompleksā ceļojuma neizpildes risku.

27

Pēc šī atteikuma Federālā darba lietu kamera pret HDI Global cēla prasību Bezirksgericht für Handelssachen Wien (Vīnes pirmās instances komerctiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa.

28

Šī tiesa uzskata, pirmām kārtām, ka, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, ir svarīgi noskaidrot, vai tad, ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu, pirms ceļojumu organizators kļūst maksātnespējīgs, tiesības uz atmaksu, kas šim ceļotājam ir pēc šī līguma izbeigšanas, tiek segtas ar nodrošinājumu šī ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumam. Minētā tiesa it īpaši uzskata, ka jānosaka, vai ir jāpastāv cēloņsakarībai starp šo maksātnespēju un attiecīgā ceļojuma pakalpojuma neizpildi vai nepienācīgu izpildi.

29

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta formulējums, ņemot vērā vārdus “ciktāl” un “dēļ”, liek domāt, ka šādai cēloņsakarībai ir jāpastāv. Šādas prasības sekas būtu tādas, ka uz atmaksu, uz ko ceļotājam ir tiesības pēc viņa kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas, kura notikusi pirms attiecīgā ceļojumu organizatora maksātnespējas iestāšanās, neattiektos šajā tiesību normā paredzētais nodrošinājums šim maksātnespējas gadījumam.

30

Direktīvas 2015/2302 39. apsvērums tomēr esot pretrunā šādai minētās tiesību normas interpretācijai, jo tajā paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka, pirmkārt, ceļotāji, kuri iegādājas komplekso pakalpojumu, ir “pilnībā aizsargāti” pret ceļojumu organizatora maksātnespēju un, otrkārt, ceļojumu rīkotājs maksātnespējas gadījumam sniedz nodrošinājumu, ka tiks atmaksāti “visi [..] izdarītie maksājumi” un nodrošināta ceļotāju repatriāciju. Šajā apsvērumā atspoguļoto pieeju turklāt apstiprinot Savienībā vēlamais augstais patērētāju aizsardzības līmenis, kas izriet no LESD 114. panta 3. punkta, 169. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. panta.

31

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka jautājums par aizsardzības pret ceļojumu organizatora maksātnespēju apjomu tika apspriests ar dalībvalstīm informācijas apmaiņā ar Eiropas Komisiju, kurā tā norādīja, pirmkārt, ka Savienības likumdevēja nodoms, Direktīvas 2015/2302 17. pantā iekļaujot formulējumu, kas ir citāds nekā Direktīvas 90/314 7. pantā ietvertais, nebija ierobežot ceļotājiem piešķirto nodrošinājumu ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā un, otrkārt, ka saskaņā ar 17. panta tekstu jebkāds nodrošinājums bija skaidri izslēgts, ja ceļojuma līgums ir izbeigts pirms šīs maksātnespējas iestāšanās. Tā arī atgādina, ka savā judikatūrā par Direktīvas 90/314 7. pantu Tiesa ir uzskatījusi, ka ceļotāja samaksāto naudas līdzekļu atmaksas nodrošinājums ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā tiek piešķirts neatkarīgi no minētās maksātnespējas iemesliem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 14. maijs, Verein für Konsumenteninformation, C‑364/96, EU:C:1998:226; 1999. gada 15. jūnijs, Rechberger u.c., C‑140/97, EU:C:1999:306, kā arī 2012. gada 16. februāris, Blödel‑Pawlik, C‑134/11, EU:C:2012:98).

32

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai tad, ja ceļotājs ārkārtēju apstākļu dēļ izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu ar ceļojumu organizatoru pirms dienas, kad uzsākta šī organizatora maksātnespējas procedūra, bet šī procedūra norisinās attiecīgajam ceļojumam paredzētajā laikposmā, šim ceļotājam saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā garantēto aizsardzību ir tiesības uz to maksājumu atmaksu, kurus tas veicis šim ceļojumu organizatoram. Šajā ziņā tā uzskata, ka, ņemot vērā Savienības tiesībās izvirzīto patērētāju aizsardzības mērķi, nebūtu jēgas uzskatīt, ka ceļotājam ir tiesības tikt aizsargātam pret ceļojumu organizatora maksātnespēju, ja viņš ir uzsācis komplekso ceļojumu, bet ne tad, ja viņš ir likumīgi izbeidzis savu ceļojuma līgumu.

33

Trešām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tad, ja pastāv netieša saikne starp kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu no ceļotāja puses un šī ceļojuma organizatora maksātnespēju, jo to abu cēlonis ir viens un tas pats ārkārtas apstāklis, piemēram, šajā gadījumā Covid‑19 pandēmija, šī ceļotāja tiesību uz atmaksu īstenošana tiek garantēta ar Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzēto nodrošinājumu maksātnespējas gadījumam. Šajā ziņā tā norāda uz Federālās darba ņēmēju kameras izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru, ja 17. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka šis nodrošinājums nav piemērojams, ja ceļojumu organizatora maksātnespēja ir radusies tā paša ārkārtējā apstākļa dēļ, kas ir iemesls tam, kādēļ ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu, šis ceļotājs būtu ieinteresēts neizmantot savas tiesības izbeigt līgumu un sagaidīt, kad ceļojumu organizators kļūs maksātnespējīgs. Šāda pieeja samazinātu minētās direktīvas 12. pantā patērētājiem atzīto līguma izbeigšanas tiesību interesi.

34

Šādos apstākļos Bezirksgericht für Handelssachen Wien (Vīnes pirmās instances komerctiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

2019. gada 13. novembrī A, B, C un D ar mazumtirgotāja Selectair Inter‑Sun Reizen starpniecību no ceļojumu organizatora Exclusive Destinations par 36832 EUR iegādājās kompleksu ceļojumu no Briseles (Beļģija) uz Puntakanu [Punta Cana] (Dominikānas Republika) laikposmā no 2020. gada 21. marta līdz 29. martam.

36

Covid‑19 pandēmijas uzliesmojuma dēļ ceļojums tika atlikts uz laikposmu no 2020. gada 21. novembra līdz 30. novembrim. Līdz ar to minētā ceļojuma cena tika noteikta 46428 EUR.

37

2020. gada 20. oktobrī A, B, C un D izbeidza savus ceļošanas līgumus Covid‑19 pandēmijas turpināšanās dēļ un lūdza Exclusive Destinations atmaksāt 36832 EUR, ko viņi bija samaksājuši par šo ceļojumu.

38

2020. gada 8. decembrīOndernemingsrechtbank Gent (Ģentes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) pasludināja Exclusive Destinations maksātnespēju. 2020. gada 9. decembrīSelectair Inter‑Sun Reizen A un C atmaksāja 4151 EUR, kas vēl nebija pārskaitīti Exclusive Destinations.

39

2021. gada 22. janvārī A, B, C un D lūdza MS Amlin Insurance, kas bija apdrošinājusi Exclusive Destinations maksātnespējas gadījumam, atmaksāt summas, kuras viņi bija samaksājuši šai sabiedrībai un kuras viņiem nebija atmaksātas.

40

MS Amlin Insurance atteicās veikt šo atmaksu, pamatojoties uz to, ka tā apdrošināja vienīgi ceļojumu pakalpojumu nesniegšanu Exclusive Destinations maksātnespējas dēļ. Taču A, B, C un D ceļojuma neizpildes iemesls esot bijis tas, ka pēdējie minētie izbeidza savu ceļojuma līgumu, nevis Exclusive Destinations maksātnespēja.

41

Pēc šī atteikuma A, B, C un D vērsās Nederlandstalige Ondernemingsrechtbank Brussel (Briseles Uzņēmumu tiesa, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, lūdzot piespriest MS Amlin Insurance samaksāt summu 32681 EUR, tai pieskaitot procentus, sākot no 2021. gada 22. janvāra.

42

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētais nodrošinājums ir obligāts tikai, ciktāl attiecīgie ceļojuma pakalpojumi netiek sniegti ceļojumu organizatora maksātnespējas dēļ. Tāpēc šim nodrošinājumam nebūtu jāattiecas uz citiem neizpildes iemesliem, piemēram, kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu no ceļotāja puses nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ, kas rodas galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā un kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu. Likumā par komplekso ceļojumu pārdošanu un Karaļa dekrētā par aizsardzību pret maksātnespēju komplekso ceļojumu pārdošanas gadījumā neesot paredzēta plašāka ceļotāja aizsardzība šajā ziņā. Iesniedzējtiesa no tā secina, ka tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, ceļojumu organizators kļūst maksātnespējīgs pēc tam, kad ceļotāji ir izbeiguši savu kompleksā ceļojuma līgumu nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ, bet pirms ir atmaksājis šiem ceļotājiem par šo ceļojumu samaksātās summas, uz šiem ceļotājiem neattiecas Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētais nodrošinājums.

43

Tomēr iesniedzējtiesa pauž šaubas par šajā pēdējā minētajā tiesību normā piešķirtās aizsardzības apjomu.

44

Pirmkārt, tā jautā, vai tas, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētā garantija nav piemērojama ceļotājam, kuram ir tiesības uz samaksāto summu atmaksu pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ, kad ceļojumu organizators ir bankrotējis laikposmā pēc šīs izbeigšanas, bet pirms veikto maksājumu atmaksas, ļauj pienācīgi aizsargāt patērētājus atbilstoši šīs direktīvas vispārējam mērķim. Šajā ziņā tā atgādina, ka šis mērķis ir veicināt augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, kā noteikts minētās direktīvas 3. apsvērumā, kurā ir atsauce uz LESD 169. pantu. Turklāt šīs pašas direktīvas 39. apsvērumā esot paredzēts, ka ceļotāji, kas pērk komplekso pakalpojumu, ir pilnībā jāaizsargā pret ceļojumu organizatora maksātnespēju un ka maksātnespējas gadījumā nodrošinājumam, kas jāsniedz ceļojumu organizatoriem, būtu jāattiecas uz visu ceļotāju veikto maksājumu atlīdzināšanu. Iesniedzējtiesa arī uzsver, ka saskaņā ar Direktīvu 90/314 patērētāju aizsardzība pret ceļojumu organizatoru maksātnespēju aptvēra visas summas, ko viņi bija samaksājuši.

45

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvā 2015/2302 paredzētā aizsardzība maksātnespējas gadījumā nerada nevienlīdzīgu attieksmi. Šī tiesa uzskata, ka gan ceļotājs, kurš nevar sākt ceļojumu tā organizatora maksātnespējas dēļ, gan ceļotājs, kurš izbeigšanas dēļ nevar saņemt atmaksu minētās maksātnespējas dēļ, cieš finansiālus zaudējumus, kas saistīti ar to, ka tie abi sava ceļojuma cenu ir samaksājuši pirms attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izpildes. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 17. panta formulējumu tikai uz pirmā ceļotāja zaudējumiem attiecas aizsardzība pret ceļojumu organizatora maksātnespēju. Tāpēc iesniedzējtiesa jautā, vai šī nevienlīdzīgā attieksme ir attaisnota.

46

Šādos apstākļos Nederlandstalige ondernemingsrechtbank Brussel (Briseles Uzņēmumu tiesa, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2015/2302] 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minēto nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti to vārdā, piemēro arī gadījumā, ja ceļotājs nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ šīs direktīvas 12. panta [2.] punkta izpratnē izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu un ceļojuma organizators pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas minētā iemesla dēļ, taču pirms šo maksājumu summu faktiskas atmaksāšanas ceļotājiem, tiek pasludināts par maksātnespējīgu, un tāpēc ceļotājs cieš finansiālu zaudējumu un organizatora maksātnespējas gadījumā tātad uzņemas ekonomisku risku?”

47

Ar Tiesas 2023. gada 24. oktobra lēmumu lietas C‑771/22 un C‑45/23 apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

48

HDI Global uzskata, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta interpretācijai nav izšķirošas nozīmes, lai atrisinātu strīdu pamatlietā C‑771/22. Šim risinājumam izšķiroša nozīme esot tikai ar Flamenco noslēgtā apdrošināšanas līguma saturam, tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā esot vērsts uz vispārīgu vai hipotētisku jautājumu noskaidrošanu, kam prejudiciālā nolēmuma procedūra nevarētu kalpot.

49

Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām procedūrā tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, izvērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2024. gada 22. februāris, Consejería de Presidencia, Justicia e Interior de la Comunidad de Madrid u.c., C‑59/22, C‑110/22 un C‑159/22, EU:C:2024:149, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma nozīmīguma prezumpcija. Tomēr Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu, ja ir acīmredzams, ka problēmai ir hipotētisks raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 22. februāris, Consejería de Presidencia, Justicia e Interior de la Comunidad de Madrid u.c., C‑59/22, C‑110/22 un C‑159/22, EU:C:2024:149, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Šajā gadījumā tomēr nešķiet, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi lietā C‑771/22 būtu hipotētiski, ņemot vērā pamatlietu. Proti, tā attiecas uz aizsardzības apjomu, kas jāpiešķir ceļotājiem, ja komplekso ceļojumu organizators ir maksātnespējīgs. Direktīvas 2015/2302 17. pantā ir definēta ceļotāju aizsardzība pret komplekso ceļojumu organizatoru maksātnespēju, kas dalībvalstīm ir jāīsteno.

52

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑771/22 ir pieņemams.

53

Ar pirmo jautājumu lietā C‑771/22 un vienīgo jautājumu lietā C‑45/23, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ceļotājiem paredzētais nodrošinājums pret komplekso ceļojumu organizatora maksātnespēju ir piemērojams, kad ceļotājs nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu, piemērojot šīs direktīvas 12. panta 2. punktu, tad – pēc šīs izbeigšanas – šis ceļojumu organizators kļūst maksātnespējīgs un pirms šīs maksātnespējas iestāšanās šis ceļotājs nav saņēmis pilnīgu to summu atmaksu, uz kurām viņam ir tiesības saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu.

54

Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā ceļotājam ir piešķirtas tiesības uz pilnīgu kompleksā ceļojuma summu atmaksu, ja viņš pirms kompleksā pakalpojuma sākuma izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Turklāt, ja ceļotājs izmanto šīs tiesības, šīs direktīvas 12. panta 4. punktā ceļojumu organizatoram ir noteikts pienākums veikt šo atlīdzinājumu bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.

55

Šajā lietā nav strīda par to, ka ceļotāji, par kuriem ir runa pamatlietās, bija tiesīgi izbeigt savu komplekso ceļojumu līgumu saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu sakarā ar Covid‑19 pandēmijas izcelšanos un turpināšanos. Tāpēc šiem ceļotājiem bija tiesības ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas saņemt pilnu to summu atmaksu, kuras viņi bija samaksājuši attiecīgajiem ceļojumu organizatoriem. Neraugoties uz šīm tiesībām, tie nesaņēma atmaksājamās summas, jo šie ceļojumu organizatori bija kļuvuši maksātnespējīgi un to apdrošinātāji neplānoja nodrošināt šo summu segumu, uzskatot, ka tiem nebija pienākuma to darīt, ņemot vērā piemērojamos valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēts šīs direktīvas 17. panta 1. punkts.

56

Attiecībā uz pēdējās minētās tiesību normas interpretāciju no pastāvīgās judikatūras izriet, ka jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi un attiecīgā gadījumā – tās izstrādes vēsture (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, FTI Touristik (Kompleksie ceļojumi uz Kanāriju salām), C‑396/21, EU:C:2023:10, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā, kad Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atkāpties no šīs jēgas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 25. janvāris, VYSOČINA WIND, C‑181/20, EU:C:2022:51, 39. punkts).

57

Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta tekstā paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka komplekso ceļojumu organizatori, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, kurus veikuši ceļotāji vai kuri veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ.

58

Jēdziens “attiecīgie pakalpojumi”, protams, varētu tikt saprasts kā attiecināms uz “ceļojumu pakalpojumiem” Direktīvas 2015/2302 3. panta 1. punktā definētajā izpratnē, un tas nozīmētu, ka aizsardzība ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā – tā jāievieš katrai dalībvalstij – attiecas tikai uz situācijām, kurās ceļojuma pakalpojumi, kas ietverti kompleksā ceļojuma līgumā, nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Tādējādi saskaņā ar šo interpretāciju, lai ceļotājs varētu izmantot minētās direktīvas 17. pantā paredzēto nodrošinājumu organizatora maksātnespējas gadījumā, būtu jāpastāv cēloņsakarībai starp šo ceļojumu pakalpojumu nesniegšanu un ceļojumu organizatora maksātnespēju.

59

Tomēr, kā norādījuši vairāki lietas dalībnieki tiesvedībā Tiesā, atšķirībā no daudzām citām Direktīvas 2015/2302 normām šīs direktīvas 17. panta 1. punktā ir atsauce nevis uz “ceļojumu pakalpojumiem”, bet gan uz “attiecīgajiem pakalpojumiem”, jo pēdējo minēto jēdzienu var saprast tādējādi, ka tam ir plašāks tvērums nekā pirmajam, jo tas aptver arī citus ceļojumu organizatoru sniegtos pakalpojumus – tādus kā summu atmaksāšana ceļotājiem viņu kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas dēļ.

60

No tā secināms, ka no Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta formulējuma tā jēga skaidri neizriet. Līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 56. punktā atgādināto judikatūru jāizvērtē šīs tiesību normas konteksts, šīs direktīvas mērķi, kā arī vajadzības gadījumā – tās izstrādes vēsture.

61

Pirmām kārtām, runājot par Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta kontekstu, vispirms šīs direktīvas 17. panta 4. punktā ir precizēts, ka bez maksas ir pieejams nodrošinājums, lai garantētu ceļotāja repatriāciju un, ja vajadzīgs, finansētu izmitināšanu pirms šīs repatriācijas, ja kompleksā pakalpojuma sniegšanu ietekmē ceļojumu organizatora maksātnespēja.

62

Savukārt minētās direktīvas 17. panta 5. punktā paredzēts, ka par ceļojumu pakalpojumiem, kas netiek sniegti, atmaksu veic bez nepamatotas kavēšanās pēc ceļotāja pieprasījuma.

63

Ņemot vērā Direktīvas 2015/2302 attiecīgi 17. panta 4. punkta un 17. panta 5. punkta formulējumus “kad kompleksa pakalpojuma sniegšanu ietekmē organizatora maksātnespēja” un “ceļojumu pakalpojumi, kas nav tikuši sniegti”, šīs tiesību normas var pamatot tādu minētās direktīvas 17. panta 1. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru jēdziens “attiecīgie pakalpojumi” ietver tikai ceļojumu pakalpojumus, tādējādi šajā pantā paredzētais nodrošinājums ir piemērojams tikai tad, ja pastāv cēloņsakarība starp šo pakalpojumu nesniegšanu un ceļojumu organizatora maksātnespēju.

64

Turpinot – Direktīvas 2015/2302 17. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šī panta 1. punktā minētajam nodrošinājumam jābūt efektīvam un ar to jāsedz saprātīgi paredzamas izmaksas. Tātad šis nodrošinājums aptver maksājumu summas, ko veic ceļotāji vai kas veiktas ceļotāju vārdā attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem, ņemot vērā, cik ilgs laiks pagājis starp pirmajām iemaksām un galīgajiem maksājumiem, un kompleksā pakalpojuma pabeigšanu, kā arī aplēstās repatriācijas izmaksas ceļojuma organizatora maksātnespējas gadījumā.

65

Attiecībā uz šajā tiesību normā nostiprināto prasību par nodrošinājumu pret ceļojumu organizatora maksātnespēju efektivitāti Direktīvas 2015/2302 39. apsvērumā ir paredzēts, ka, lai aizsardzība pret ceļojumu organizatora maksātnespēju būtu efektīva, tai jābūt pieejamai, tiklīdz šī organizatora likviditātes problēmu dēļ ceļojumu pakalpojumi netiek sniegti, netiks sniegti vai tiks sniegti tikai daļēji, vai pakalpojumu sniedzēji pieprasa ceļotājiem maksāt par šiem pakalpojumiem, kas varētu likt uzskatīt, ka minētās direktīvas 17. panta 2. punkts, lasot to šo 39. apsvēruma elementu kontekstā, arī var pamatot šī sprieduma 58. punktā minēto interpretāciju.

66

Tomēr, pirmkārt, 39. apsvērumā ir arī paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka ceļotāji, kuri iegādājas komplekso pakalpojumu, ir “pilnībā aizsargāti” pret ceļojumu organizatora maksātnespēju un ka līdz ar to Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētais nodrošinājums šādas maksātnespējas gadījumam attiecas uz “visu to maksājumu atmaksāšanu, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā”.

67

Otrkārt, šīs direktīvas 40. apsvērumā norādīts, ka nodrošinājuma ceļojumu organizatoru maksātnespējas gadījumam efektivitātes prasība nozīmē, lai aizsardzība pret šo maksātnespēju segtu “paredzamās maksājumu summas, kuras tiktu skartas [ceļojuma] organizatora maksātnespējas gadījumā”, un tas nozīmē, ka nodrošinājumam, kas sniedz šādu aizsardzību, parasti jāsedz pietiekami liela procentuālā daļa no šī organizatora apgrozījuma. Saskaņā ar šo apsvērumu nebūtu jāņem vērā tikai tādi maz iespējami riski kā vairāku lielo ceļojumu organizatoru vienlaicīga maksātnespēja. Tomēr šādiem riskiem nav nekāda sakara ar ceļojumu organizatora atmaksas pienākuma rašanos neatkarīgi no tā, vai runa ir par ceļojuma līguma neizpildi vai tā izbeigšanu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma.

68

Ikvienas summas atmaksa, kas ceļojumu organizatoram jāveic pēc tam, kad tas pats vai ceļotājs ir izbeidzis kompleksā ceļojuma līgumu, it īpaši, pamatojoties uz Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu, ir paredzama summa, uz kuru var atsaukties ceļojumu organizatora maksātnespēja šīs direktīvas 40. apsvēruma izpratnē. Šī atmaksāšana attiecas uz summām, ko ceļotājs samaksā pēc tāda kompleksā ceļojuma līguma noslēgšanas, uz kuru saskaņā ar minētās direktīvas 17. panta 2. punktu principā attiecas šī panta 1. punktā minētais nodrošinājums.

69

Šajā ziņā, kā arī ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 89. punktā, Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā nostiprinātās ceļotāja tiesības uz to maksājumu pilnīgu atmaksu, kas veikti gadījumā, ja viņa kompleksā ceļojuma līgums tiktu izbeigts nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ, zaudētu savu lietderīgo iedarbību, ja šīs direktīvas 17. panta 1. punkts tiktu interpretēts tādējādi, ka tad, ja ceļojumu organizatora maksātnespēja iestājas pēc šīs izbeigšanas, nodrošinājums pret šādu maksātnespēju neaptver atbilstošos atmaksas prasījumus. Šis vērtējums attiecas arī uz citu summu atmaksāšanu, uz kurām ceļotājam ir tiesības pēc tam, kad viņš pats vai organizators ir izbeidzis viņa kompleksā ceļojuma līgumu, un kuras ir minētas minētās direktīvas 11. panta 5. punktā un 12. pantā.

70

Turklāt tas, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā paredzētais nodrošinājums netiek piemērots atmaksas prasījumiem gadījumā, ja ceļotājs izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu, var atturēt ceļotāju no šajā direktīvā noteiktās situācijās paredzēto izbeigšanas tiesību izmantošanas.

71

Tādējādi Direktīvas 2015/2302 17. panta 2. punkts, lasot to kopā ar šī sprieduma 66. punktā minētajiem tās 39. apsvēruma elementiem un šīs direktīvas 40. apsvērumu, var liecināt par labu tādai šī panta 1. punkta interpretācijai, saskaņā ar kuru šis nodrošinājums attiecas uz jebkurām summām, kas ceļojumu organizatoram jāatmaksā ceļotājam, ja kompleksā ceļojuma līgums kādā no šajā direktīvā minētajiem gadījumiem ir izbeigts pirms šī organizatora maksātnespējas iestāšanās.

72

Visbeidzot jānorāda, ka atbilstoši 5. pantam, kurā ir atsauce uz Direktīvas 2015/2302 I pielikuma A un B daļu, ceļojumu organizatoram ir pienākums informēt ceļotāju par pamattiesībām saskaņā ar šo direktīvu, pirms kompleksā ceļojuma līgums tam kļūst saistošs, un it īpaši par to, ka tad, “ja organizators [..] kļūst maksātnespējīgs, maksājumi tiek atmaksāti”, nenorādot nekādus šo tiesību uz atmaksu ierobežojumus ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā.

73

Šīs pēdējās minētās tiesību normas apstiprina arī Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktā ceļotājiem piešķirtā nodrošinājuma ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumam apjoma interpretāciju, kas ietver to summu atmaksāšanu, kuras šim organizatoram jāmaksā ceļotājam pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas kādā no šajā direktīvā minētajiem gadījumiem. Šīs pēdējās minētās tiesību normas interpretācija, saskaņā ar kuru šis tvērums attiecas tikai uz to summu atmaksāšanu, kas saistītas ar ceļojuma pakalpojumu nesniegšanu, kā pamatā ir ceļojumu organizatora maksātnespēja, nozīmētu, ka minētais 5. pants maldina ceļotāju attiecībā uz viņa tiesībām uz atmaksu šādas maksātnespējas gadījumā.

74

Otrām kārtām, runājot par Direktīvas 2015/2302 mērķi, no šīs direktīvas 1. panta, lasot to kopā ar tās 1.–3. apsvērumu, izriet, ka tās mērķis ir gan novērst neskaidrības, aizpildīt juridiskās nepilnības un pielāgot ar Direktīvu 90/314 ceļotājiem piešķirtās aizsardzības apjomu, lai ņemtu vērā tirgus attīstību, gan veicinātu augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, kā prasīts LESD 169. pantā. Tādējādi Direktīva 2015/2302 palīdz nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni Savienības komplekso ceļojumu politikā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantu.

75

Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru ceļojumu organizatora maksātnespējas nodrošinājuma tiek izslēgta to summu atmaksa, kas ceļotājiem pienākas kādā no šajā direktīvā minētajām situācijām pirms minētās maksātnespējas iestāšanās, nozīmētu samazināt nodrošinājumu ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumam salīdzinājumā ar to, kas ceļotājiem tika piešķirta ar Direktīvu 90/314.

76

Proti, pēdējās minētās direktīvas 7. pantā bija paredzēts, ka ceļojumu organizatoriem jāsniedz pietiekama drošības garantija attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu maksātnespējas gadījumā. Tiesa nosprieda, ka šī panta mērķis ir pilnībā aizsargāt tajā minēto patērētāju tiesības un tādējādi tos aizsargāt pret minētajā pantā paredzētajiem riskiem, kas izriet no ceļojumu organizatora maksātnespējas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 15. jūnijs, Rechberger u.c., C‑140/97, EU:C:1999:306, 61. punkts). Līdz ar to šī paša panta pamatmērķis bija nodrošināt, ka šī ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā tiek atmaksāti līdzekļi, ko ceļotājs ir iemaksājis, un minētajam nodrošinājumam nav pievienots neviens īpašs nosacījums attiecībā uz šī ceļojumu organizatora maksātnespējas iemesliem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Blödel‑Pawlik, C‑134/11, EU:C:2012:98, 20. un 21. punkts).

77

Iepriekš izklāstīto vērtējumu neliek apšaubīt tas, ka Direktīvā 90/314 nav paredzētas ceļotāja tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un saņemt samaksāto summu pilnu atmaksu, kas ir līdzvērtīgas tiesībām, kuras tagad ir paredzētas Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā.

78

Proti, kā arī ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 82. punktā, tiesības izbeigt līgumu, ko papildina tiesības uz ceļotāja veikto maksājumu atmaksu, gadījumos, kurus šobrīd reglamentē Direktīva 2015/2302, jau bija paredzētas Direktīvā 90/314. Tādējādi ceļotāja tiesības izbeigt savu kompleksā ceļojuma līgumu un saņemt atpakaļ visas tās summas, ko viņš ir samaksājis saskaņā ar šo līgumu, ja ceļojuma organizators ir spiests veikt būtiskas izmaiņas šajā līgumā, kā minēts Direktīvas 2015/2302 11. panta 5. punktā, atbilst Direktīvas 90/314 4. panta 6. punktā nostiprinātajām tiesībām.

79

Līdz ar to, ja Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to nodrošinājums ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumam ir attiecināms tikai uz to summu atmaksāšanu, kuras ceļotājiem pienākas šīs maksātnespējas izraisīta kompleksa ceļojuma neizpildes dēļ, šis nodrošinājums izslēgtu jebkādu tādu summu atmaksu, kas ceļotājam pienākas, ja līgums ticis izbeigts pirms minētās maksātnespējas iestāšanās, tostarp summu, kuras ceļotājam pienākas atbilstoši šīs direktīvas 11. panta 5. punktam, un tā būtu ar Direktīvu 90/314 nodrošinātā patērētāju aizsardzības līmeņa pazemināšana.

80

Trešām kārtām, runājot par Direktīvas 2015/2302 izstrādes vēsturi, no šīs direktīvas sagatavošanas darbiem nevar secināt precīzu tās 17. panta 1. punkta tvērumu. Kā arī secinājumu 62.–83. punktā norāda ģenerāladvokāte, no šiem sagatavošanas darbiem skaidri neizriet Savienības likumdevēja nodoms attiecībā uz minētās direktīvas 17. panta 1. punktā paredzētās aizsardzības ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā piemērošanas jomu. No šīs pašas direktīvas rašanās vēstures Komisija secina, ka, pieņemot šo tiesību normu, Savienības likumdevējs vēlējās novirzīties no iepriekšējā ceļotāju aizsardzības līmeņa pret ceļojumu organizatora maksātnespēju un izslēgt no nodrošinājuma pret šo maksātnespēju tādus ceļotāju atmaksas prasījumus, kas radušies pirms šīs maksātnespējas iestāšanās, lai gan Eiropas Parlaments apgalvo, ka no šīs rašanās vēstures izriet, ka likumdevējam bija nodoms saglabāt iepriekšējo ceļotāju aizsardzības līmeni pret maksātnespēju, un tādējādi nodrošinājums šādas maksātnespējas gadījumam ietvertu ceļotāja atmaksas prasījumus, kas radušies pirms šīs maksātnespējas iestāšanās. Savukārt Eiropas Savienības Padome nav paskaidrojusi, kāds bija Savienības likumdevēja nodoms, pieņemot Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punktu.

81

No iepriekš minētā izriet, ka, lai gan Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkta formulējums un daži šīs tiesību normas konteksta elementi var ļaut atbalstīt interpretāciju, ar kuru no tās piemērošanas jomas izslēgti atmaksas prasījumi, kas radušies pēc kompleksa ceļojuma līguma izbeigšanas, kura notikusi kādā no šajā direktīvā minētajām situācijām pirms ceļojumu organizatora maksātnespējas iestāšanās, tomēr citi minētās tiesību normas konteksta elementi un minētās direktīvas mērķis – gluži pretēji – sliecas pamatot interpretāciju, ar ko šos prasījumus iekļauj šīs normas piemērošanas jomā.

82

Ja Savienības atvasināto tiesību normu var interpretēt dažādi, priekšroka dodama tādai interpretācijai, kas to padara atbilstošu primārajām tiesībām, nevis tādai, kura noved pie secinājuma, ka šī tiesību norma ar tām nav saderīga. Proti, atbilstoši vispārējam interpretācijas principam Savienības tiesību akts, ciktāl iespējams, jāinterpretē tā, lai netiktu apšaubīta tā spēkā esamība, un saskaņā ar primārajām tiesībām kopumā, tostarp atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 19. novembris, Sturgeon u.c., C‑402/07 un C‑432/07, EU:C:2009:716, 47. un 48. punkts, kā arī 2023. gada 16. novembris, Ligue des droits humains (Uzraudzības iestādes veikta datu apstrādes pārbaude), C‑333/22, EU:C:2023:874, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Uz šo principu tieši atsaucas iesniedzējtiesa lietā C‑45/23, kā norādīts šī sprieduma 45. punktā.

83

Vienlīdzīgas attieksmes princips – kā vispārējs Savienības tiesību princips – prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu izskatītas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt netiktu izskatītas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 30. novembris, MG/EIB, C‑173/22 P, EU:C:2023:932, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Kā izriet no Tiesas judikatūras, situāciju salīdzināmības izvērtēšana, lai novērtētu minētā vispārējā principa ievērošanu, jāveic, ņemot vērā tā tiesību akta mērķi, kurā ietilpst attiecīgā tiesību norma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 19. novembris, Sturgeon u.c., C‑402/07 un C‑432/07, EU:C:2009:716, 49. punkts).

85

Kā izklāstīts šī sprieduma 74. punktā, Direktīvas 2015/2302 mērķis ir sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Šīs direktīvas 17. pants palīdz sasniegt šo mērķi, paredzot aizsargāt ceļotāju no finansiālā riska, ko rada ceļojumu organizatora maksātnespēja. Ņemot vērā, ka ceļotājs pilnībā vai daļēji samaksā sava kompleksā ceļojuma cenu, pirms viņš var izmantot ceļojumu organizatora pakalpojumus, viņam rodas risks zaudēt attiecīgo summu, ja organizators tam kļūst maksātnespējīgs.

86

Ņemot vērā šo mērķi, atskaites punktam, lai salīdzinātu ceļotāja situāciju, kas pēc visas vai daļas no sava kompleksā ceļojuma cenas samaksāšanas ir izbeidzis savu kompleksā ceļojuma līgumu kādā no šajā direktīvā minētajām situācijām, bet šīs summas nav viņam tikušas atmaksātas, jo ceļojumu organizators pēc šīs izbeigšanas ir kļuvis maksātnespējīgs, ar tāda ceļotāja situāciju, kura ceļojums nav ticis izpildīts un kurš nav minētās summas saņēmis atpakaļ šī organizatora maksātnespējas dēļ, jābūt attiecīgajam ceļotājam radušos finansiālo zaudējumu riskam.

87

Ņemot vērā šo atskaites punktu, abu iepriekš minēto ceļotāju situācija ir salīdzināma. Abos gadījumos ceļotājs ir pakļauts finansiālam riskam, ka ceļojumu organizatora maksātnespējas dēļ viņš nevarēs saņemt šim organizatoram samaksāto summu atmaksu, lai gan viņam uz to būtu tiesības saskaņā ar Direktīvu 2015/2302.

88

Līdz ar to saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu gan ceļotājam, kura komplekso ceļojumu nevar izpildīt ceļojumu organizatora maksātnespējas dēļ, gan ceļotājam, kas ir izbeidzis savu kompleksā ceļojuma līgumu, it īpaši atbilstoši Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktam, ir jāsaņem šīs direktīvas 17. panta 1. punktā paredzētais ceļojumu organizatora maksātnespējas nodrošinājums attiecībā uz atmaksājamām summām, kas viņiem pienākas, ja vien atšķirīga attieksme pret šīm abām ceļotāju kategorijām nav objektīvi pamatota.

89

Runājot par šo pēdējo aspektu, šķiet, ka neviens apstāklis nevar pamatot atšķirīgu attieksmi pret minētajām ceļotāju kategorijām. It īpaši attiecībā uz iespēju izslēgt maz iespējamus riskus no aizsardzības pret ceļojumu organizatora maksātnespēju piemērošanas jomas, uz ko Tiesā ir norādījuši daži lietas dalībnieki, pamatojoties uz Direktīvas 2015/2302 40. apsvērumu, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka šāda izslēgšana būtu paredzēta pamatlietā aplūkotajos valsts tiesiskajos regulējumos un apdrošināšanas līgumos. Katrā ziņā minētā iespējamā izslēgšana neļautu pamatot šādu atšķirīgu attieksmi. Proti, kā norādīts šajā 40. apsvērumā, tā attiecas uz tādiem riskiem kā vairāku lielo ceļojumu organizatoru vienlaicīga maksātnespēja. Tas nav saistīts ar jautājumu, vai atmaksas prasījums ceļotājam, kuru skārusi ceļojumu organizatora maksātnespēja, ir radies tāpēc, ka nav izpildīts kompleksais pakalpojums, vai tāpēc, ka ceļotājs izmanto savas tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu kādā no minētajā direktīvā minētajām situācijām.

90

Līdz ar to, ņemot vērā šī sprieduma 82. punktā minēto judikatūru un vienlīdzīgas attieksmes principu, Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to nodrošinājumā ceļojumu organizatoru maksātnespējas gadījumam tiek ietverti ceļotāju atmaksas prasījumi, kas radušies pēc viņu komplekso ceļojumu līgumu izbeigšanas kādā no šajā direktīvā paredzētajām situācijām vēl pirms ceļojumu organizatora maksātnespējas.

91

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu lietā C‑771/22 un vienīgo jautājumu lietā C‑45/23 jāatbild, ka Direktīvas 2015/2302 17. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ceļotājiem paredzētais nodrošinājums pret komplekso ceļojumu organizatora maksātnespēju ir piemērojams, kad ceļotājs nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu, piemērojot šīs direktīvas 12. panta 2. punktu, tad – pēc šīs izbeigšanas – šis ceļojumu organizators kļūst maksātnespējīgs un pirms šīs maksātnespējas iestāšanās šis ceļotājs nav saņēmis pilnīgu to samaksāto summu atmaksu, uz kurām viņam ir tiesības saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu.

92

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz lietā C‑771/22 uzdoto pirmo jautājumu, uz otro un trešo jautājumu, kas uzdoti minētajā lietā, nav jāatbild.

93

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedībām, kas notiek iesniedzējtiesās, tāpēc tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK, 17. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

ceļotājiem paredzētais nodrošinājums pret komplekso ceļojumu organizatora maksātnespēju ir piemērojams, kad ceļotājs nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu dēļ izbeidz savu kompleksā ceļojuma līgumu, piemērojot šīs direktīvas 12. panta 2. punktu, tad – pēc šīs izbeigšanas – šis ceļojumu organizators kļūst maksātnespējīgs un pirms šīs maksātnespējas iestāšanās šis ceļotājs nav saņēmis pilnīgu to samaksāto summu atmaksu, uz kurām viņam ir tiesības saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu.