1

Apelācijas sūdzībā Helsingin Bussiliikenne Oy – tagad Koiviston Auto Helsinki Oy, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 14. septembra spriedumu Helsingin Bussiliikenne Oy/Komisija (T‑603/19, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2022:555), ar ko tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2020/1814 (2019. gada 28. jūnijs) par valsts atbalstu SA.33846 – (2015/C) (ex 2014/NN) (ex 2011/CP), ko Somija piešķīra Helsingin Bussiliikenne Oy (OV 2020, L 404, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

3

Saskaņā ar šīs regulas 6. pantu “Formāla izmeklēšanas procedūra”:

“1.   Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir [Eiropas] Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar iekšējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos, Komisija var pagarināt noteikto termiņu.

2.   Saņemtās piezīmes iesniedz attiecīgajai dalībvalstij. Attiecīgajai dalībvalstij neizpauž ieinteresētās personas identitāti, ja ieinteresētā persona to lūdz iespējama kaitējuma dēļ. Attiecīgā dalībvalsts var atbildēt uz iesniegtajām piezīmēm noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt šo termiņu.”

4

Helsingin Bussiliikenne (turpmāk tekstā – “bijusī HelB”) apkalpoja autobusu maršrutus Helsinku reģionā (Somija) un piedāvāja līgumpārvadājumus un autobusu nomas pakalpojumus. Tā pilnībā piederēja Helsingin kaupunki (Helsinku pilsēta, Somija).

5

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 3.–9. punktā izklāstīta šādi:

[..].””

6

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 9. septembrī, jaunā HelB cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

7

Prasības pamatojumam tā izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz to, ka strīdīgais lēmums pieņemts, neievērojot tās procesuālās tiesības, otrais – uz acīmredzamu Komisijas kļūdu tās vērtējumā par saimnieciskās pēctecības esamību starp bijušo un jauno HelB, trešais – uz strīdīgā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, ceturtais – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu un piektais – uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu.

8

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja.

9

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

10

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

11

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz būtisku procesuālu kļūdu un otrais – samērīguma principa pārkāpumu.

12

Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz būtisku procesuālu kļūdu.

13

Šī pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Komisijai nebija pienākuma paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, ja tā vēlējās pieņemt lēmumu par saimniecisko pēctecību starp bijušo HelB un jauno HelB. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka pienākuma atmaksāt bijušajai HelB piešķirto valsts atbalstu paplašināšana, kas nebija paredzēta lēmumā par procedūras sākšanu, nepaplašināja šīs procedūras priekšmetu, jo tas joprojām attiecās uz šajā lēmumā minētajiem atbalstiem. Bijušās HelB pārdošana, kas notika 2015. gada 14. decembrī, esot bijis jauns elements, kurš nebija ietverts lēmumā par procedūras sākšanu, un tas esot licis Komisijai labot vai paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru.

14

Minētā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. punktā ir kļūdaini atzinusi, ka LESD 108. panta 2. punkta pārkāpums, ko pieļāvusi Komisija, neiesaistīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju formālajā izmeklēšanas procedūrā, uzskatāms nevis par būtiskas formas prasības pārkāpumu, bet gan tikai par procesuālu pārkāpumu, kurš strīdīgā lēmuma atcelšanu varētu izraisīt tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā šim lēmumam varētu būt citāds saturs.

15

Vispārējā tiesa esot arī kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 50. un 51. punktā norādīdama, ka tas, ka Komisija administratīvajā procedūrā neiesaistīja ieinteresētās personas, varēja būt būtiskas formas prasības pārkāpums tikai tad, ja šī bezdarbība attiektos uz lēmuma par procedūras sākšanu saturu.

16

Pirmkārt, šī Vispārējās tiesas nostāja mainot atbalsta saņēmēja uzņēmuma pircēja tiesības iesniegt apsvērumus par šī atbalsta formālās izmeklēšanas procedūru, pakārtojot šīs tiesības brīdim, kurā notiek minēta uzņēmuma iegāde.

17

Otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principam būtu pretrunā, ja ieguvējs no uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma, kas noticis formālās izmeklēšanas procedūras laikā, būtu labvēlīgākā situācijā nekā ieguvējs no uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma, kurš notiek pirms lēmuma par procedūras sākšanu publicēšanas, – un kam tātad ir iespēja iesniegt apsvērumus par šo jautājumu šī lēmuma stadijā – vai arī nekā ieguvējs no uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma, kas notiek tikai pēc Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas, – un kurš var iesniegt apsvērumus valsts izpildes posmā.

18

Treškārt, iepriekš minētā Vispārējās tiesas pieeja radot situāciju, kurā ieinteresētajai personai, kas atrodas situācijā, kura ir salīdzināma to, kādā atrodas apelācijas sūdzības iesniedzēja, netiek dota nekāda iespēja iesniegt apsvērumus, atbilstīgo informāciju un pierādījumus pirms Komisija pieņem lēmumu par tāda atbalsta atgūšanu, kuru tā uzskata par nelikumīgu.

19

Vispārējā tiesa nošķīrumu starp būtiskas formas prasības pārkāpumu un citu procesuālu pārkāpumu esot balstījusi uz judikatūras precedentiem, kuru fakti atšķiras no šīs lietas faktiem. Pirmām kārtām, lietās, kurās taisīts pārsūdzētā sprieduma 51. punktā minētais spriedums un judikatūrā, uz kuru ir atsauce šajā spriedumā, ieinteresētajai pusei bija iespēja tikt uzklausītai, un pienākuma tikt uzklausītam neizpilde attiecās tikai uz noteiktiem lietas materiāliem. Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka judikatūras, uz kuru ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 51. punktā minētajā spriedumā, pamatā ir tādi faktiskie apstākļi, kas nav salīdzināmi ar šīs lietas faktiskajiem apstākļiem.

20

Turpretī no 2008. gada 11. decembra sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 55. punkts) izriet, ka “tiklīdz Komisija nolemj uzsākt formālo pārbaudes procedūru par atbalsta projektu, tai ir jādod iespēja ieinteresētajām personām, kuru starpā ir arī viens vai vairāki attiecīgie uzņēmumi, iesniegt savus apsvērumus[; šai] normai ir būtiskas formālas prasības raksturs”.

21

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī norāda, ka tiesības tikt uzklausītam administratīvajā procesā ir pamattiesības, kas atzītas Savienības tiesībās un nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā “Tiesības uz labu pārvaldību”. To pārkāpums esot būtisks procesuāls pārkāpums, kas pamato strīdīgā lēmuma atcelšanu, un cietušajai personai nav jāpierāda tās uzklausīšanas iespējamā ietekme uz administratīvajā procesā pieņemamo lēmumu. Uzskatot, ka vienkārša tiesību tikt uzklausītam neievērošana ir tikai procesuāls pārkāpums, Vispārējā tiesa ļaujot noprast, ka šīs tiesības nav pamattiesības, bet gan tiesības, kuras var pārkāpt, nesaņemot par to sodu.

22

Tiesības tikt uzklausītam esot arī vispārējs tiesību princips, kas konkurences jomā ir nostiprināts 1974. gada 23. oktobra spriedumā Transocean Marine Paint Association/Komisija (17/74, EU:C:1974:106, 15. punkts), kurā uzsvērts, ka šīs tiesības ir vēl jo svarīgākas tāpēc, ka attiecīgajā lēmumā ir noteiktas “būtiskas un plaša tvēruma saistības”.

23

Šajā lietā strīdīgajam lēmumam esot bijušas nopietnas sekas attiecībā uz jauno HelB, jo tajā tai tika noteikts pienākums samaksāt aptuveni 54 miljonus EUR, kopā ar procentiem, saistībā ar nelikumīgā valsts atbalsta atgūšanu, radot tai bankrota risku un liekot tai 2021. gada jūnijā pieprasīt pārstrukturēšanu. Pārstrukturēšanas procedūra beidzās 2022. gada februārī, pārdodot Koiviston Auto grupu, kura bija iegādājusies jauno HelB, jo ģimene, kas šo grupu nodibināja divdesmitā gadsimta 20. gados, bija spiesta veikt šo pārdošanu, lai varētu samaksāt atgūstamā atbalsta summu. Savukārt no atbalsta atgūšanas labumu būtu guvusi Helsinku pilsēta, kas tomēr ir atbildīga par nelikumīgo valsts atbalstu, jo tā atgūtu šo atbalstu, kuru tā bija piešķīrusi pati savai sabiedrībai, vienlaikus saglabājot visu apelācijas sūdzības iesniedzējai samaksāto pirkuma cenu.

24

Pirmā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo – pat, ja tiktu atzīts, ka Komisija šajā lietā nav pārkāpusi būtisku formas prasību un ka tā ir pieļāvusi tikai procesuālu pārkāpumu, Vispārējā tiesa tomēr ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā nospriezdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apsvērumi neļauj grozīt strīdīgo lēmumu.

25

Šī kļūda esot sekas citai kļūdai, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, ciktāl tā apgalvoja, ka apsvērumi, kurus, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām būtu iespējams nosūtīt, ja nebūtu konstatētā procesuālā pārkāpuma, attiecās tikai uz vienu no kritērijiem, kas tika izmantoti, lai noteiktu saimnieciskās pēctecības esamību, proti, darījuma saimniecisko loģiku. Gluži pretēji, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 42. un 52. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā apgalvoja, ka formālā pārbaudes procedūra būtu novedusi vai būtu varējusi novest pie atšķirīga rezultāta, galvenokārt, attiecībā uz saimnieciskās pēctecības principa piemērošanu un valsts atbalsta faktisku nodošanu jaunajai HelB.

26

Turklāt, ja Komisijas lēmums tiek pārsūdzēts Savienības tiesās, šis lēmums tiek pārbaudīts, pamatojoties uz informāciju un dokumentiem, kas bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 91. punkts). Tāpēc, tā kā prasītājs ir atkarīgs tikai no formālās izmeklēšanas procedūras lietas materiāliem, tas, tostarp tiesvedībā, nevar iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu, ka tā dalība šajā formālajā izmeklēšanas procedūrā būtu varējusi ietekmēt minēto lēmumu. Tāpēc tas nevar iesniegt pierādījumus, ka tā dalība šajā procedūrā būtu varējusi ietekmēt to pašu lēmumu.

27

Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka tā piekrīt Komisijas vērtējumam, kas izteikts tās atbildes raksta uz apelācijas sūdzību 73. punktā, saskaņā ar kuru valsts atbalsta esamības pārbaude un saimnieciskās pēctecības pārbaude ir atšķirīgi jautājumi. Tādēļ ieinteresētās personas būtu jāuzklausa par abiem jautājumiem.

28

Komisija noraida šo apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu.

29

Pirmām kārtām, attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisijai esot bijis pienākums labot vai paplašināt lēmumu par procedūras sākšanu, šī iestāde apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 39. punktā pamatoti nosprieda, ka pēc minētā lēmuma tā nav mainījusi viedokli par valsts atbalsta saņēmēju, un šī sprieduma 40. punktā – ka tā arī nav mainījusi viedokli par šī atbalsta priekšmetu, kas attiecās tikai uz četriem minētajā lēmumā identificētajiem pasākumiem. Tāpēc konstatējums par jaunās HelB saimniecisko pēctecību ar bijušo HelB neesot mainījis Komisijas vērtējumu. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā uzskatīdama, ka Komisijai nebija pienākuma ne labot, ne paplašināt lēmumu par procedūras sākšanu.

30

Otrām kārtām, Komisija apstrīd apgalvojumu par būtiskas formas prasības pārkāpumu, jo tā neesot aicinājusi jauno HelB iesniegt apsvērumus par saimniecisko pēctecību.

31

Šajā ziņā, pirmkārt, runājot par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi attiecībā uz vienlīdzības principu, ciktāl tā atzina, ka ieguvēju no uzņēmējdarbības nodošanas tiesības tikt uzklausītiem formālās izmeklēšanas procedūrā atšķiras atkarībā no nodošanas datuma, Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas veikto nošķiršanu pamato objektīva situācijas atšķirība. Proti, ja nodošana notiek pēc formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas, ieguvējam būtu zināms par notiekošo formālo izmeklēšanas procedūru un būtu sagaidāms, ka tas pieņems esošo situāciju, proti, to, ka Komisija var nolemt, ka attiecīgais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu un ir jāatgūst. Šādā situācijā nekas neliegtu pircējam, kas tātad ir saimnieciskais pēctecis, ņemt vērā šo risku pārrunās ar pārdevēju.

32

Šajā lietā it īpaši neesot iespējams apšaubīt, ka jaunā HelB bija informēta par notiekošo formālo izmeklēšanas procedūru, jo vienā pirkuma līguma noteikumā tai bija garantēta pilnīga kompensācija valsts atbalsta atgūšanas pieprasījuma gadījumā.

33

Otrkārt, attiecībā uz to, ka, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, Vispārējās tiesas veiktais nošķīrums starp būtiskas formas prasības pārkāpumu un citu procesuālu pārkāpumu nav pamatots, Komisija apgalvo, ka šis nošķīrums izriet no Tiesas judikatūras. Sajaucot tiesības tikt uzklausītai un tiesības tikt iesaistītai administratīvajā procesā saistībā ar valsts atbalstu, apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot ņēmusi vēra šo judikatūru. Tādējādi 2020. gada 11. marta spriedumā Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo (C‑56/18 P, EU:C:2020:192), kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja kļūdaini uzskata par nenozīmīgu šajā lietā, Tiesa nosprieda, ka ieinteresētās personas bija iesaistītas administratīvajā procesā, taču ne pietiekamā mērā.

34

Procesuāls pārkāpums izraisītu strīdīgā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī lēmuma saturs būtu varējis būt citāds, kā Vispārējā tiesa to atgādināja pārsūdzētā sprieduma 51. punktā.

35

Treškārt, attiecībā uz kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatīdama, ka tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja netika uzaicināta iesniegt apsvērumus par procedūras sākšanas lēmumu, neesot būtiskas formas prasības pārkāpums, Komisija apgalvo, ka šāds pārkāpums nepastāv, ja jautājums, kura neiekļaušana lēmumā par formālās procedūras sākšanu tiek pārmesta Komisijai, nav attiecīgais faktisks vai tiesisks jautājums, kam ir nozīme konkrētā atbalsta pasākuma pārbaudē (spriedums, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c.,C‑167/19 P, EU:C:2022:176, 96. punkts). Šajā gadījumā lēmumā par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu Komisija neesot aizmirsusi nevienu attiecīgo jautājumu, lai izvērtētu strīdīgos pasākumus.

36

Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka tai katrā ziņā nav pienākuma formālajā izmeklēšanas procedūrā iesaistīt saimniecisko darbību pārņēmēju, kas iegādājas sabiedrību pēc lēmuma par šīs procedūras sākšanu pieņemšanas. Tādēļ tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 47., 48. un 51. punktā nospriezdama, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 108. panta 2. punktu, un lūdz Tiesu aizstāt šajos punktos formulēto kļūdaino pamatojumu ar turpmāk izklāstīto pamatojumu.

37

No LESD 108. panta 2. punkta izrietošie pienākumi ir saistīti tikai ar prasībām, kas attiecas uz lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, un ir saistīti ar šo lēmumu. Konkrētāk, runājot par prasību pienācīgi iesaistīt ieinteresētās personas administratīvajā procesā valsts atbalsta jomā, šīs prasības sekas nevar būt tādas, ka ieinteresētajām personām būtu tādas pašas tiesības kā attiecīgajai dalībvalstij. Vispārējās tiesas secinājums, ka Komisijai bija konkrēti jāiesaista apelācijas sūdzības iesniedzēja formālajā izmeklēšanas procedūrā un jādod tai iespēja iesniegt apsvērumus par aspektiem, kas saistīti ar saimniecisko pēctecību, ņemot vērā īpašos apstākļus šajā lietā, liek apšaubīt principu, saskaņā ar kuru izmeklēšana par valsts atbalstu galvenokārt ir procedūra, kas attiecas uz dalībvalsti, kura ir piešķīrusi attiecīgo atbalstu.

38

Piektkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka iespējamais LESD 108. panta 2. punkta pārkāpums aizskarot Pamattiesību hartas 41. pantā nostiprinātās tiesības tikt uzklausītam un ka līdz ar to šim pārkāpumam esot būtiskas formas prasības pārkāpuma raksturs, Komisija apgalvo, ka ieinteresētajām personām ir nevis tiesības tikt uzklausītām, bet tikai tiesības būt atbilstošā mērā iesaistītām Komisijas veiktajā administratīvajā procesā, ņemot vērā lietas apstākļus (spriedumi, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 71. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 29. septembris, Ryanair/Komisija u.c.,T‑448/18, EU:T:2021:626, 102. punkts).

39

Savienības tiesas, pamatojoties uz tādiem vispārējiem tiesību principiem kā tiesības tikt uzklausītam, nevar paplašināt procesuālās tiesības, kas ieinteresētajām personām piešķirtas LESD un atvasinātajās tiesībās. Procedūra, kas balstīta uz LESD 108. panta 2. punktu, esot inter partes procedūra tikai attiecīgajai dalībvalstij, bet ne pārējiem lietas dalībniekiem (spriedums, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 168. punkts). Tātad procedūrā par valsts atbalsta kontroli valsts atbalsta saņēmēji nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību.

40

Komisijas pienākums iepriekš paziņot valsts atbalsta saņēmējiem informāciju, uz kuru tā plāno balstīt savu galīgo lēmumu, nozīmētu, ka tiek uzsāktas tādas uz sacīkstes principu balstītas debates kādas tiek piedāvātas dalībvalstij, kura ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu. Šāds pienākums būtu pretrunā 2020. gada 11. marta spriedumam Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo (C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 74. un 75. punkts).

41

Trešām kārtām, attiecībā tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nospriezdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apsvērumi nav ļāvuši grozīt strīdīgo lēmumu, Komisija uzskata, ka šis iebildums ir acīmredzami nepieņemams, ciktāl tas patiesībā attiecas uz Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu.

42

Turklāt Komisija apgalvo, ka nav pamatots apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa tai esot uzlikusi neizpildāmu pierādījumu, jo tai esot bijis atļauts iesniegt tikai tos pierādījumus, kas Komisijai bija zināmi strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī. Šī iestāde norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja iesniegt Vispārējā tiesā visus atbilstošos pierādījumus un ka tā pamatoti nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi pierādījumus, kas tai bija jāiesniedz.

43

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 51. punktā secinot, ka Komisija nebija pārkāpusi būtisku formas prasību, nedodama iespēju apelācijas sūdzības iesniedzējai iesniegt apsvērumus strīdīgo pasākumu formālās izmeklēšanas procedūrā.

44

Ar šī pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 36.–41. punktā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai pēc bijušās HelB pārdošanas esot bijis jāpapildina vai jālabo lēmums par procedūras sākšanu.

45

Vispirms, jāatgādina, ka LESD 108. pantā paredzētajā valsts atbalsta kontroles procedūrā jānošķir, pirmām kārtām, šī panta 3. punktā minētā atbalsta iepriekšējās izskatīšanas stadija, kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai formulēt savu pirmo nostāju par attiecīgā atbalsta daļēju vai pilnīgu saderīgumu, un, otrām kārtām, šī panta 2. punktā paredzētā pārbaudes stadija. Tikai saistībā ar pēdējo minēto pārbaudi, kuras mērķis ir ļaut Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem, LESD paredz Komisijai pienākumu informēt ieinteresētās personas, lai tās varētu iesniegt apsvērumus (spriedums, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija,C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādam pienākumam ir būtiskas formas prasības raksturs, jo tas ir būtisks nosacījums procedūrai, kas nesaraujami saistīta ar akta izdevēja pareizu gribas formulēšanu vai paušanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Freistaat Sachsen, C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 55. punkts, kā arī 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c.,C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 89. punkts).

46

Šī pienākuma tvērums precizēts Regulas Nr. 2015/1589 1. panta h) apakšpunktā, kurā “ieinteresēto personu” kategorijā ir iekļauta “jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”.

47

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi – tā kā valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārīgo sistēmu ir procedūra, ko uzsāk pret dalībvalsti, kura ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu, ieinteresētās personas, kas nav šī dalībvalsts, pašas nevar ar Komisiju iesaistīties tādā procesā, kurš balstīts uz sacīkstes principu, kādu var uzsākt minētā dalībvalsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 24. septembris, Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, C‑74/00 P un C‑75/00 P, EU:C:2002:524, 81. un 82. punkts), un atbalsta saņēmējam nav plašāku tiesību nekā citām ieinteresētajām personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 75. punkts).

48

Šādos apstākļos Tiesa ir nospriedusi, ka paziņojuma publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir piemērots līdzeklis, lai visām ieinteresētajām personām paziņotu par procedūras sākšanu. Šī paziņojuma mērķis ir iegūt no tām visu informāciju, kas ļautu Komisijai skaidri noteikt tās turpmāko rīcību. Šāda procedūra sniedz arī garantiju, ka attiecīgās intereses tiks uzklausītas (spriedums, 2002. gada 24. septembris, Falck un Acciaierie di Bolzano/KomisijaC‑74/00 P un C‑75/00 P, EU:C:2002:524, 80. punkts).

49

Tomēr ieinteresētās personas var lietderīgi iesniegt apsvērumus tikai tad, ja publicētajā lēmumā ir skaidri un nepārprotami minēti attiecīgie faktiskie un tiesiskie jautājumi, kā tas paredzēts Regulas Nr. 2015/1589 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā (spriedums, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c.,C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 91. punkts).

50

No tā izriet, ka lēmuma sākt formālas izmeklēšanas procedūru publicēšana vien, ja šāda lēmuma saturs neatbilst šīs tiesību normas prasībām, neļauj uzskatīt, ka tāds Komisijas pienākums formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas dienā, kas kvalificējams kā būtiska formas prasība LESD 263. panta otrās daļas izpratnē, ir izpildīts (spriedums, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c.,C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 92. punkts).

51

Attiecīgie faktiskie un tiesiskie jautājumi, kam jābūt ietvertiem lēmumā sākt formālas izmeklēšanas procedūru, ir tie, kuri šajā procedūrā jāpārbauda, lai pieņemtu galīgo lēmumu, ar ko Komisija lemj par attiecīgā valsts atbalsta esamību un saderību, kā arī vajadzības gadījumā par pienākumu atgūt šo atbalstu.

52

Turklāt, Tiesa ir nospriedusi, ka var būt apstākļi, kuros no konstatējuma par jauniem vai citādiem faktiem – salīdzinājumā ar lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu – vai arī būtiskiem grozījumiem nozīmīgajā tiesiskajā regulējumā var izrietēt ieinteresēto personu pienākums iesaistīties vairāk, pat ar prasību, lai tiktu publicēts papildu vai labots sākšanas lēmums (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 71. punkts).

53

Ja jaunie apstākļi, kas rodas pēc lēmuma sākt formālas izmeklēšanas procedūru, ir “attiecīgi faktiski un tiesiski jautājumi” Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē, Komisijas pienākums par to informēt visas ieinteresētās personas, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus, var tikt īstenots tikai ar papildu lēmuma par procedūras sākšanu publicēšanu. Kā atgādināts šī sprieduma 46. punktā, ieinteresētās personas veido nenoteiktu adresātu kopumu, kuru informēšanu var nodrošināt tikai ar publicēšanu.

54

Šajā gadījumā agrāko HelB, kas lēmumā par procedūras sākšanu bija norādīta kā attiecīgā valsts atbalsta saņēmēja, jaunā HelB pēc šī lēmuma pārpirka.

55

Kā ģenerāladvokāte atgādinājusi secinājumu 49. punktā, no pārsūdzētā sprieduma 42.–46. punkta izriet, ka Komisija bija informēta par bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas procesu kopš 2015. gada jūnija, un no šīs pārdošanas dienas līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanai bija pagājuši trīsarpus gadi. Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija lēmumā par procedūras sākšanu ir minējusi tikai bijušo HelB kā iespējamo attiecīgā atbalsta saņēmēju. Tāpēc šī pārdošana, tiklīdz tā tika darīta zināma Komisijai, bija tās veiktās pārbaudes attiecīgais jautājums Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē.

56

Tomēr šis attiecīgais jautājums nevarēja būt norādīts lēmumā par procedūras sākšanu, jo tas radās pēc šī lēmuma publicēšanas. Šādos apstākļos, kā tas izklāstīts šī sprieduma 53. punktā, Komisijai, lai ļautu ieinteresētajām personām lietderīgi iesniegt apsvērumus, kā tas prasīts LESD 108. panta 2. punktā un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktā, bija jāpublicē papildu lēmums par procedūras sākšanu, norādot uz šo jauno attiecīgo jautājumu.

57

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 53. un 54. punktā, šādas publikācijas neesamības gadījumā ne apelācijas sūdzības iesniedzējai, ne kādai citai ieinteresētajai personai, it īpaši apelācijas sūdzības iesniedzējas uzņēmumiem konkurentiem, nav bijusi iespēja nevienā formālās izmeklēšanas procedūras stadijā iesniegt apsvērumus par saimniecisko pēctecību starp bijušo HelB un jauno HelB un tādējādi par iespēju atgūt attiecīgo valsts atbalstu no jaunās HelB.

58

No iepriekš minētā izriet, ka jāpieņem apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā nospriezdama, ka Komisijai nebija pienākuma paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru ar papildu lēmumu par procedūras sākšanu.

59

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. punktā ir kļūdaini atzinusi, ka LESD 108. panta 2. punkta pārkāpums, ko Komisija pieļāva, neiesaistīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju formālajā izmeklēšanas procedūrā, uzskatāms nevis par būtiskas formas prasības pārkāpumu, bet gan tikai par procesuālu pārkāpumu, kurš var izraisīt strīdīgā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā šim lēmumam varētu būt citāds saturs.

60

Pirmkārt, kā atgādināts šī sprieduma 45. un 50. punktā, pienākums dot iespēju ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus par attiecīgajiem faktiskajiem un tiesiskajiem jautājumiem, publicējot lēmumu par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu, uzskatāms par būtisku formas prasību LESD 263. panta otrās daļas izpratnē.

61

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 55. un 56. punkta, bijušās HelB pārdošana jaunajai HelB bija attiecīgais jautājums Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē, saistībā ar kuru – tā kā tas nevarēja būt ietverts lēmumā par procedūras sākšanu, kas tika pieņemts pirms šī notikuma –, bija jāpublicē papildu lēmums par procedūras sākšanu, lai ieinteresētās personas varētu lietderīgi iesniegt savus apsvērumus.

62

Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja var pamatoti apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 51. punktā atzīstot, ka Komisija, neiesaistīdama to formālajā izmeklēšanas procedūrā, nav pārkāpusi būtisku formas prasību, bet tikai pieļāvusi procesuālu pārkāpumu.

63

Tādējādi pirmā pamata otrā daļa arī ir jāapmierina.

64

No tā izriet, ka pirmais pamats ir jāapmierina, un nav nepieciešams lemt par tā trešo daļu.

65

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz samērīguma principa neievērošanu.

66

Pārsūdzētā sprieduma 159. punktā Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka Komisijai nebija pienākuma noteikt, kādā apmērā no strīdīgajiem pasākumiem izrietošais valsts atbalsts jāatgūst no jaunās HelB. Taču atgūstamā atbalsta summai nevajadzētu pārsniegt apelācijas sūdzības iesniedzējai faktiski pārskaitīto summu. Valsts atbalsta atgūšanai nav sankcijas rakstura, bet tās mērķis ir atjaunot nosacījumus, kas pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas, un novērst tā radīto konkurences izkropļojumu.

67

Atgūšana, kuras summa pārsniedz saņemtā valsts atbalsta summu, būtu pretrunā samērīguma principam. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 157. punktā, šajā gadījumā atgūstamo summu nevarēja noteikt, nenovērtējot bijušās HelB tirgus cenu, kā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja savā prasības pieteikumā pirmajā instancē. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ja tā būtu zinājusi, ka tai jāatbild par pārdevējam piešķirto nelikumīgo valsts atbalstu un ka tā nevar atsaukties uz noteikumu par kompensāciju, uzņēmējdarbības vērtība būtu bijusi negatīva.

68

Tiesa ir nospriedusi, ka īpašumtiesību saņēmēja pienākums atmaksāt valsts atbalstu var tikt piemērots tikai tad, ja uzņēmuma vērtība nav novērtēta atbilstoši tirgus cenai un ja ir pierādīts, ka īpašumtiesību saņēmējs saglabā konkurences priekšrocību, kas saistīta ar šī atbalsta saņemšanu (spriedumi, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 86., 92. un 93. punkts, kā arī 2008. gada 13. novembris, Komisija/Francija, C‑214/07, EU:C:2008:619, 58. punkts).

69

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata – pat ja pastāvētu šaubas par pirkuma cenas atbilstību tirgus cenai, tas neatbrīvotu Komisiju no pienākuma pārbaudīt, kādā apmērā valsts atbalsts tika nodots apelācijas sūdzības iesniedzējai.

70

Turklāt Komisijas pieeja, ko apstiprinājusi Vispārējā tiesa, esot diskriminējoša attiecībā pret uzņēmumiem, uz kuriem attiecas atmaksāšanas pienākums un kuri, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir iegādājušies uzņēmējdarbību no valsts iestādes, un dod priekšroku tiem, kas tādā pašā gadījumā ir iegādājušies uzņēmējdarbību no privāta uzņēmuma, kurš ir saņēmis nelikumīgu valsts atbalstu. Otrie minētie varot prasīt un saņemt no pārdevēja pirkuma cenas samazinājumu vai zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz līguma noteikumiem, ko pirmie minētie nevar darīt, jo viņu gadījumā pirkuma cenas samazinājums tiktu uzskatīts par jaunu valsts atbalstu.

71

Visbeidzot, Helsinku pilsēta esot saņēmusi nepamatotas ekonomiskas priekšrocības nelikumīgā valsts atbalsta izmaksāšanas dēļ. Kā bijušās HelB īpašniece tā vispirms no jaunās HelB saņēma pirkuma cenu aptuveni 36 miljoni EUR, pēc tam – 44 miljoni EUR no atgūtās summas.

72

Komisija nepiekrīt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai.

73

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Komisijai esot bijis jānosaka bijušās HelB“pareizā” pārdošanas cena, neesot pamatots. Šajā ziņā Komisija norāda, ka pastāv atšķirība starp saimnieciskās pēctecības konstatējumu un tās daļas noteikšanu, kāda būtu jāatgūst no dažādiem saņēmējiem. Lai pierādītu saimniecisko pēctecību, nav nepieciešams, lai Komisija noteiktu precīzo atbalsta daļu, kāda jāatmaksā nelikumīga valsts atbalsta saņēmējiem. Kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā, lai konstatētu šo turpinātību, nav nepieciešams noteikt bijušās HelB saimnieciskās darbības tirgus cenu, bet pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka šīs uzņēmējdarbības pārdošanas cena neatbilda tirgus cenai (spriedumi, 2021. gada 29. aprīlis, Fortischem/Komisija, C‑890/19 P, EU:C:2021:345, 77.–81. punkts, un 2019. gada 24. septembris, Fortischem/Komisija, T‑121/15, EU:T:2019:684, 221. punkts).

74

Otrkārt, kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 159. punktā, Komisijai neesot pienākuma noteikt, kādā apmērā valsts atbalsts, kura atgūšana uzdota ar strīdīgo lēmumu, jāatgūst no apelācijas sūdzības iesniedzējas. Somijas Republikai esot jāveic atbilstoši pasākumi, lai efektīvi atgūtu pienākošās summas.

75

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka pārsūdzētajā spriedumā izmantotā argumentācija radot nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp atbalsta saņēmēja, kurš ir valsts uzņēmums, pircēju un šāda atbalsta saņēmēja, kas ir privāts uzņēmums, pircēju, esot balstīts uz apstākli, ka esot sajauktas atšķirīgās lomas, kādas ir valsts uzņēmumam un saimnieciskās darbības subjektam, kas pieder publisko tiesību subjektam.

76

Ceturtkārt, Komisija atgādina, ka apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts tas, ka Vispārējā tiesa noraidīja pirmajā instancē celtās prasības otro pamatu, kas bija vērsts pret konstatējumu par saimnieciskās pēctecības esamību starp bijušo HelB un jauno HelB. Tā kā bija jāatzīst, ka šī saimnieciskā pēctecība pastāv, no tā būtu jāsecina, ka nelikumīgais valsts atbalsts no viena uzņēmuma ir nodots otram uzņēmumam.

77

Samērīguma princips prasa, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos tiesiski pamatotos mērķus, ar to saprotot, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 1984. gada 17. maijs, Denkavit Nederland, 15/83, EU:C:1984:183, 25. punkts, un 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivs zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 55. punkts).

78

Tādējādi samērīguma principa, kas Komisijai saistošs, lemjot par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, ievērošana jāizvērtē, ņemot vērā šāda lēmuma mērķi.

79

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīga atbalsta atgūšanas mērķis ir agrākā stāvokļa atjaunošana un šis mērķis tiek sasniegts, tiklīdz attiecīgo atbalstu, vajadzības gadījumā pieskaitot nokavējuma procentus, ir atlīdzinājis saņēmējs vai, citiem vārdiem, uzņēmumi, kas to faktiski izmantojuši. Ar šo atbalsta atmaksu tā saņēmējs faktiski zaudē priekšrocību, kas tam bija tirgū salīdzinājumā ar tā konkurentiem, un tādējādi tiek atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta izmaksāšanas (spriedums, 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 110. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

Tādēļ šī atbalsta atgūšana, lai atjaunotu agrāko situāciju, principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu attiecībā pret LESD noteikumu valsts atbalsta jomā mērķiem (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity, C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990, 116. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas pasākums ir pretrunā samērīguma principam tikai tad, ja summa, kas saņēmējam jāatmaksā, pārsniedz atbalsta, kuru tas saņēmis, aktualizēto summu.

81

Ja nelikumīgā valsts atbalsta saņēmēju sabiedrību ir pārpirkusi cita sabiedrība, šis atbalsts jāatgūst no sabiedrības, kura turpina atbalstu saņēmušā uzņēmuma saimniecisko darbību, ja tiek pierādīts, ka šī sabiedrība faktiski saglabā ar minētā atbalsta piešķiršanu saistīto konkurences priekšrocību (skat. spriedumu, 2018. gada 7. marts, SNCF Mobilités/Komisija, C‑127/16 P, EU:C:2018:165, 106. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādā gadījumā samērīguma princips ierobežo uzņēmuma, kurš sākotnēji saņēmis atbalstu, pircēja pienākumu atmaksāt konkurences priekšrocību, ko tas faktiski ir saglabājis.

82

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi samērīguma principu, pārsūdzētā sprieduma 159. punktā nospriezdama, ka Komisijai nebija pienākuma noteikt, kādā apmērā valsts atbalsts jāatgūst no apelācijas sūdzības iesniedzējas. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa šajā punktā atzina, ka Komisija varēja uzlikt tai pienākumu atmaksāt visu bijušajai HelB izmaksāto atbalstu, neizvērtējot, kādā apmērā šis atbalsts tai faktiski nodots.

83

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 159. punkta interpretāciju. Faktiski, Vispārējā tiesa šajā punktā, nepieļaudama tiesību kļūdu, tikai konstatēja, ka Komisijai nebija pienākuma noteikt valsts atbalsta summu, kas Somijas iestādēm bija jāatgūst no jaunās HelB.

84

Strīdīgajā lēmumā Komisija konstatēja saimniecisko pēctecību starp bijušo HelB un jauno HelB un no tā secināja, ka pienākums atmaksāt valsts atbalstu jāattiecina arī uz jauno HelB. Šādi rīkodamās, Komisija nav izteikusies par bijušajai HelB piešķirtā atbalsta apjomu, kura izmantošanas tiesības faktiski saglabāja jaunā HelB. Kā šī iestāde norādījusi savos procesuālajos rakstos, pastāv atšķirība starp saimnieciskās pēctecības konstatēšanu un tās daļas noteikšanu, kādā nelikumīgais atbalsts jāatgūst no šī atbalsta saņēmējiem. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar pamatoti apgalvot, ka pārsūdzētā sprieduma 157. punktā ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi uz šādu atšķirību.

85

Šādos apstākļos, kā Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 159. punktā, Somijas Republikai jānosaka valsts atbalsta summa, kas jāatgūst no jaunās HelB.

86

Tādējādi otrais pamats par to, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi samērīguma principu, ir jānoraida.

87

No iepriekš minētā izriet – tā kā pirmais pamats ir jāapmierina, pārsūdzētais spriedums tātad ir jāatceļ.

88

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu Vispārējās tiesas lēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma pieņemšanai vai arī pati pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

89

Šajā lietā Tiesai pašai ir jātaisa galīgais spriedums lietā, jo to ļauj tiesvedības stadija.

90

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības pirmo pamatu jaunā HelB apgalvo, ka Komisijai pēc tam, kad jaunā HelB bija pārpirkusi bijušo HelB, esot bijis jāpieņem lēmums par papildu formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, lai jaunā HelB varētu iesniegt savus apsvērumus šajā procedūrā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, nepieņemot šādu lēmumu, lai ļautu ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus, Komisija ir pārkāpusi būtisku formas prasību.

91

No šī sprieduma 43.–64. punkta izriet, ka šis pamats ir pamatots un tātad ir jāapmierina.

92

No tā var secināt – ja būtiskas formas prasības pārkāpums izraisa akta pilnīgu atcelšanu (spriedums, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c., C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), strīdīgais lēmums ir obligāti jāatceļ.

93

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.

94

Reglamenta 138. panta 1. punktā, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minēta Reglamenta 184. panta 1. punktu, noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā jaunā HelB – tagad Koiviston Auto Helsinki – ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt jaunās HelB tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: