–

Umweltverband WWF Österreich un ÖKOBÜRO – Allianz der Umweltbewegung, vēlāk Umweltdachverband, vārdā – G. K. Jantschgi, Rechtsanwältin,

–

Wiener Tierschutzverein vārdā – M. Lehner, kurai palīdz C. Pichler kā eksperts,

–

Tiroler Landesregierung vārdā – J. Egger un C. Ranacher, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un A. Kögl, pārstāvji,

–

Dānijas valdības vārdā – J. F. Kronborg un C. A.–S. Maertens, pārstāves,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard un M. De Lisi, pārstāvji,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

–

Zviedrijas valdības vārdā – F.‑L. Göransson un H. Shev, pārstāves,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – T. Haas un A. Maceroni, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes un M. Noll‑Ehlers, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2013. gada 13. maija Direktīvu 2013/17/ES (OV 2013, L 158, 193. lpp.) (turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”), 12. panta 1. punkta kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikumu spēkā esamību, kā arī par to, kā interpretēt minētās direktīvas 16. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp vairākām dzīvnieku aizsardzības un vides organizācijām, proti, Umweltverband WWF Österreich, ÖKOBÜRO – Allianz der Umweltbewegung, Naturschutzbund Österreich, Umweltdachverband un Wiener Tierschutzverein, no vienas puses, un Tiroler Landesregierung (Tiroles federālās zemes valdība, Austrija), no otras puses, par šīs valdības piešķirto pagaidu atkāpi no aizlieguma medīt vienu canis lupus (vilks) sugas savvaļas dzīvnieku īpatni.

3

Dzīvotņu direktīvas 1. pantā “Definīcijas” noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

4

Šīs direktīvas 2. pantā paredzēts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.

2.   Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

3.   Veicot pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.”

5

Minētās direktīvas 12. panta 1. punktā norādīts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

6

Šīs pašas direktīvas 16. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Ja nav apmierinošas alternatīvas un ja netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis drīkst atkāpties no 12., 13., 14. panta un 15. panta a) un b) punkta noteikumiem, lai:

[..].”

7

Dzīvotņu direktīvas 19. panta 2. punktā precizēts, ka “[Eiropas Savienības] Padome ar vienbalsīgu lēmumu un pēc [Eiropas] Komisijas priekšlikuma pieņem tādus grozījumus, kādi vajadzīgi, lai IV pielikumu pielāgotu tehnikas un zinātnes attīstībai”.

8

To dzīvnieku sugu vidū, “kas ir Kopienā nozīmīgas un kam vajadzīga stingra aizsardzība” – to saraksts ietverts Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā –, tostarp ir canis lupus (vilks), “izņemot Grieķijas populācijas uz ziemeļiem no 39. paralēles; Igaunijas populācijas, Spānijas populācijas uz ziemeļiem no Duero; Bulgārijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas populācijas un Somijas populācijas ziemeļbriežu pārvaldības apvidos, kā tie definēti 2. pantā Somijas 1990. gada 14. septembra Aktā Nr. 848/90 par ziemeļbriežu pārvaldību”.

9

2004. gada 15. jūnijaTiroler Jagdgesetz (Tiroles Medību likums; LGBl. 41/2004), 2022. gada 30. jūnija redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “TJG 2004”), 36. panta 2. punktā būtībā noteikts, ka ārpus noteiktā medību perioda neviena savvaļas suga nedrīkst tikt medīta.

10

TJG 2004 52.a panta “Īpaši pasākumi, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījuši lāči, vilki un lūši” 8. punktā būtībā paredzēts, ka, pamatojoties uz ekspertu komitejas ieteikumu, Tiroles federālās zemes valdība ar noteikumiem var konstatēt, ka konkrēts lācis, vilks vai lūsis rada tūlītējus draudus cilvēku drošībai vai rada nopietnus draudus ganībās esošiem dzīvniekiem, kā arī kultūraugiem un lauksaimniecības iekārtām.

11

Atbilstoši TJG 2004 52.a panta 9. punktam:

“Pieņemot noteikumus saskaņā ar 8. punktu, federālās zemes valdība, ja pastāv ekspertu komitejas ieteikums, ka nav apmierinošas alternatīvas un ka atkāpe nekaitē attiecīgās sugas populācijas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai tās dabiskās izplatības areālā, ar lēmumu izslēdz konkrētus lāčus, vilkus vai lūšus no 36. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteiktā aizlieguma. Šīs atkāpes ir pieļaujamas tikai:

12

TJG 2004 52.a panta 10. punkts paredz:

“Lēmumā par atkāpi, kas pieņemts saskaņā ar 9. punktu, katrā ziņā norāda:

13

2022. gada 25. jūlija atzinumā neatkarīga ekspertu komiteja norādīja, ka laikā no 2022. gada 10. jūnija līdz 2. jūlijam identificētais vilks, proti, vilks 158MATK, nogalinājis aptuveni 20 aitas no ganāmpulka, kas atradās Tiroles federālajā zemē neaizsargātās ganībās. Uzskatot, ka vilks rada tūlītējus nopietnus draudus ganībās esošajiem dzīvniekiem un ka attiecīgās kalnu pļavas nav iespējams aizsargāt, šī komiteja ieteica nonāvēt minēto vilku.

14

Pēc šī atzinuma Tiroles federālās zemes valdība ar 2022. gada 26. jūlija noteikumiem konstatēja, ka vilks 158MATK rada tūlītējus nopietnus draudus ganībās esošajiem dzīvniekiem, kā arī kultūraugiem un lauksaimniecības iekārtām. Šie noteikumi stājās spēkā 2022. gada 29. jūlijā bez ierobežojuma laikā.

15

Tādēļ Tiroles federālās zemes valdība ar 2022. gada 29. jūlija lēmumu atļāva vilka 158MATK nonāvēšanu, izslēdzot to no pastāvīgās aizsardzības, kas paredzēta TJG 2004. Turklāt šajā lēmumā ir paredzēts, ka atkāpe no vilku sugas pastāvīgās aizsardzības ir ierobežota laikā, jo tā beidzas 2022. gada 31. oktobrī un zaudē spēku pirms šī datuma, ja vilka 158MATK klātbūtne attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā ir vairākkārt konstatēta ar molekulārās bioloģijas metodēm.

16

Pirmām kārtām, lai pamatotu šo atkāpi, Tiroles federālās zemes valdība iepriekš minētajā lēmumā norādījusi trīs tādu zaudējumu kategorijas, kas radušies vai var rasties. Pirmkārt, runa ir par kaitējumu, kurā vainojams vilks 158MATK un kurš izpaužas kā tieši un netieši ekonomiski zaudējumi, kas saistīti ar nogalināto dzīvnieku zaudēšanu, papildus izmaksām par priekšlaicīgu nokāpšanu no kalnu ganībām, lopkopības vērtības zudumu, to dzīvnieku uzturēšanas un barošanas izmaksu pieaugumu, kuri tagad tiek turēti izcelsmes saimniecībā, un ilgtermiņā – ar lopkopības samazinājumu saimniecībās, ja ganīšana kalnos tiek pārtraukta. Otrkārt, runa ir par nemateriālo kaitējumu, kas izriet no tā, ka zūd prieks audzēt lopus, un no psiholoģiskā stresa, kurš radies attiecīgo kalnu ganību īpašniekiem. Treškārt, runa ir par netiešiem zaudējumiem, kuros nav vainojams vilks 158MATK un kuri izriet no saimniecību pamešanas, kā arī no kopējā dzīvnieku skaita samazinājuma tās rezultātā. Šīs situācijas pamatā ir tas, ka netiek izmantota rupjā lopbarība, kas aug kalnu ganībās, palielinās mežu platības, aizaug kalnu ganības, augsnē notiek erozija, kā arī zūd bioloģiskā daudzveidība un pievilcīgas ainavas, kuras ir ļoti svarīgas izklaidei un tūrismam.

17

Otrām kārtām, Tiroles federālās zemes valdība 2022. gada 29. jūlija lēmumā konstatē, ka nav apmierinošas alternatīvas, precizējot, pirmkārt, ka pieaugušā vilku izņemšana no dabas, lai tos ilgstoši turētu nebrīvē, nav pieņemams mazāk radikāls pasākums, ņemot vērā lielās ciešanas, ko tas radītu vilkam, kurš līdz tam dzīvojis brīvībā un kurš nevarētu pielāgoties dzīvei nebrīvē. Otrkārt, ganāmpulku aizsardzības pasākumi arī neesot apmierinošas alternatīvas.

18

Trešām kārtām, attiecībā uz attiecīgās sugas populācijas aizsardzības statusu tās dabiskās izplatības areālā Tiroles federālās zemes valdība precizējusi, ka šajā gadījumā vilka sugas īpatņu sagūstīšana neietekmē šīs sugas Alpu populācijas labvēlīgo aizsardzības statusu un ka, pat ja tiktu ņemta vērā vienīgi Austrijas teritorija, kurā aizsardzības statuss vēl nav labvēlīgs, nebūtu sagaidāms, ka šis stāvoklis pasliktināsies vai ka tiks kavēta labvēlīga aizsardzības statusa atjaunošana.

19

Prasītājas pamatlietā par 2022. gada 29. jūlija lēmumu cēla prasību Landesverwaltungsgericht Tirol (Tiroles federālās zemes Administratīvā tiesa, Austrija), proti, iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka šis lēmums neatbilst Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā noteiktajām prasībām.

20

Šī tiesa vispirms precizē, ka, lai gan Tiroles federālās zemes valdības 2022. gada 29. jūlija lēmums, ar kuru atļautas viena vilku īpatņa medības, ir spēkā tikai līdz 2022. gada 31. oktobrim, atbilde uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr šķiet atbilstoša pamatlietā, ņemot vērā, ka Tiroles federālās zemes noteikumiem, uz kuriem balstīts šis lēmums, nav laika ierobežojuma, tāpēc jebkurā brīdī varētu tikt pieņemts jauns lēmums par vilku 158MATK.

21

Attiecībā uz lietas būtību iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas IV pielikumu noteiktas vilku populācijas Eiropas Savienībā, kuru vidū nav Austrijas teritorijā esošo sugas populācijas, ir izslēgtas no šīs direktīvas 12. pantā noteiktās stingrās aizsardzības sistēmas. Uzskatīdama, ka vilku populācija Austrijā attīstījusies un tātad vairs nevar tikt uzskatīta par izolētu, šī tiesa jautā, vai šīs populācijas saglabāšana Austrijā to dzīvnieku sugu sarakstā, kuras stingri jāaizsargā, nav pretrunā dalībvalstu vienlīdzības principam, kas nostiprināts LES 4. panta 2. punktā, ja un ciktāl dalībvalstis, tostarp Austrijas Republika, pašlaik atrodas vienādā vai vismaz līdzīgā situācijā.

22

Turpinājumā tā šaubās par to teritoriju, kas jāņem vērā, lai novērtētu vilka sugas labvēlīgo aizsardzības statusu, kāds tiek prasīts saistībā ar atkāpes piešķiršanu, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, ciktāl Tiesa 2019. gada 10. oktobra spriedumā Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola (C‑674/17, EU:C:2019:851, 58. punkts) norādījusi, ka šādā novērtējumā “kompetentajai valsts iestādei [šis saglabāšanas statuss] jānovērtē attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai, ja vajadzīgs, attiecīgā bioģeogrāfiskā reģiona līmenī, ja šīs dalībvalsts robežas pārklājas ar vairākiem bioģeogrāfiskajiem reģioniem, vai arī, ja sugas dabiskās izplatības areālam tas nepieciešams un ciktāl tas iespējams, – pārrobežu līmenī”.

23

Iesniedzējtiesa turklāt uzsver, ka no Vadlīnijām par Kopienā nozīmīgu dzīvnieku sugu stingru aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu C(2021) 7301 final, ko Komisija paziņojusi 2021. gada 12. oktobrī (turpmāk tekstā – “vadlīnijas”), izriet, ka jēdzienā “nopietns kaitējums” ir ņemtas vērā ekonomiskās intereses, tādējādi šī tiesa šaubās par to, vai, vērtējot šo jēdzienu, var tikt ņemts vērā netiešs ekonomisks kaitējums nākotnē, kas nav saistīts ar konkrētu vilku kā, piemēram, kalnu ganībās augošās lopbarības neizmantošana, mežu teritorijas palielināšanās, kalnu ganību aizaugšana, augsnes erozija, kā arī bioloģiskās daudzveidības un pievilcīgu ainavu, kuras ir ļoti svarīgas izklaidei un tūrismam, zudums.

24

Visbeidzot šī tiesa norāda uz Tiroles federālās zemes īpašo situāciju, ko raksturo maza izmēra lauku saimniecības un kalnu pļavas, ko nav iespējams aizsargāt vai ko nevar aizsargāt ar saprātīgiem un samērīgiem ganāmpulku aizsardzības pasākumiem, piemēram, nožogojumu uzstādīšanu, ganu suņu izmantošanu vai ganu veiktu ganāmpulku pavadīšanu. Tādējādi tā šaubās par iespēju ņemt vērā šīs īpatnības, nosakot “apmierinošu alternatīvu” Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta izpratnē.

25

Šādos apstākļos Landesverwaltungsgericht Tirol (Tiroles federālās zemes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikumu ir spēkā, ņemot vērā LES 4. panta 2. punktā nostiprināto dalībvalstu vienlīdzības principu, ciktāl IV pielikumā vilku populācijas, kas atrodas noteiktu dalībvalstu teritorijā, izslēgtas no stingras aizsardzības sistēmas, kura ieviesta ar minētās direktīvas 12. pantu, bet Austrijā sastopamā vilku populācija nav izslēgta.

27

It īpaši iesniedzējtiesa apšauba 12. panta spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā situācijas attīstību kopš Dzīvotņu direktīvas stāšanās spēkā, dalībvalstu, kuru vilku populācija ir izslēgta no stingras aizsardzības sistēmas, no vienas puses, un Austrijas Republikas, kuras teritorijā šai dzīvnieku sugai nav šāda izņēmuma, no otras puses, nošķiršana vairs neesot pamatota, jo Austrijas teritorijā vilku populācija vairs neesot izolēta populācija salīdzinājumā ar citām vilku populācijām. Tādējādi šī tiesa jautā, vai tas, ka nav izņēmuma no stingras aizsardzības sistēmas attiecībā uz Austrijas Republiku, nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu.

28

Vispirms jānorāda, ka tiesas sēdē Umweltverband WWF Österreich, ÖKOBÜRO – Allianz der Umweltbewegung un Umweltdachverband apgalvoja, ka pirmais jautājums nav pieņemams, jo atbilde uz šo jautājumu nekādi neietekmējot pamatlietas iznākumu. Padomes ieskatā minētais jautājums ir nepieņemams, jo pamatlieta esot nevis par Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, uz kuru attiecas šis jautājums, bet tikai par tās 16. pantu. Komisija būtībā piekrita šai Padomes argumentācijai.

29

Šajā ziņā jāatgādina arī – ja prejudiciālie jautājumi, ko valsts tiesa uzdevusi savas atbildības ietvaros, attiecas uz Savienības tiesību normas spēkā esamību, Tiesai principā jālemj, izņemot, ja, piemēram, nav izpildītas Tiesas Reglamenta 94. pantā izvirzītās prasības lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja ir acīmredzams, ka tiesību normas interpretācijai vai šādas normas spēkā esamības vērtējumam nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers et Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 87. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā pietiek konstatēt, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 40. un 41. punktā, ka tad, ja Tiesa atzītu, ka Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikumu, nav spēkā, tas ietekmētu pamatlietu, jo tā attiecas uz minētās direktīvas 16. panta 1. punktu. Tiešām – pēdējā minētā tiesību norma ir atkāpe no šī 12. panta. Atkāpe nevar pastāvēt, ja nav pamatnoteikuma. Citiem vārdiem, šādā gadījumā vispirms būtu jānosaka Dzīvotņu direktīvas 12. panta kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikumu jaunais saturs un pēc tam jāizvērtē, vai minētās direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētā atkāpe ir piemērojama pamatlietā, vai pat – vai vēl ir nepieciešams izmantot šo atkāpi.

31

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais jautājums ir pieņemams.

32

Jāatgādina, ka LES 4. panta 2. punktā paredzēts, ka Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem.

33

Turklāt vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu risinātas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas tiktu risinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 18. aprīlis, Dumitrescu u.c./Komisija un Tiesa, no C‑567/22 P līdz C‑570/22 P, EU:C:2024:336, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums atšķirīgas attieksmes dēļ nozīmē, ka aplūkojamās situācijas ir salīdzināmas visos tām raksturīgajos elementos. Atšķirīgās situācijas raksturojošie elementi un tātad šo situāciju salīdzināmība jānosaka un jānovērtē tostarp attiecīgo tiesību normu priekšmeta un to izvirzītā mērķa gaismā, ievērojot, ka tālab jāņem vērā arī aplūkotā tiesību akta jomas principi un mērķi (spriedums, 2023. gada 30. novembris, MG/EIB, C‑173/22 P, EU:C:2023:932, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo jautājumu vispirms jāatgādina, ka Savienības akta spēkā esamība jānovērtē, ņemot vērā informāciju, kas bija Savienības likumdevēja rīcībā attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanas brīdī (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Šajā gadījumā Dzīvotņu direktīva pieņemta 1992. gada 21. maijā un grozīta ar Aktu par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas pēc Austrijas Republikas pievienošanās Savienībai 1995. gada 1. janvārī ir Eiropas Savienības pamatā (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.).

37

Šajā ziņā, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, jākonstatē, ka Austrijas Republika šajā datumā nav izteikusi nekādus iebildumus pret tās teritorijā esošās vilku populācijas iekļaušanu Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā, nedz arī iesniegusi jebkādus pierādījumus, kas varētu pierādīt, ka tā bija situācijā, kas ir salīdzināma ar citu dalībvalstu situāciju, kuru vilku populācija tajā pašā datumā tika izslēgta no stingras aizsardzības sistēmas.

38

Tāpat jākonstatē, ka gan Tiroles federālās zemes valdība, gan Austrijas valdība savos apsvērumos vienīgi apšauba Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikumu spēkā esamību labvēlīgās attīstības dēļ, kāda kopš Austrijas Republikas pievienošanās Savienībai esot bijusi vilku populācijai Austrijas teritorijā, kā izklāstīts šī sprieduma 27. punktā, kas tieši atbilst vienam no minētās direktīvas mērķiem, kuri ir pieteikti tās 2. pantā.

39

Turklāt no šīs pašas direktīvas izriet, ka tā ļauj ņemt vērā iespējamo attīstību jomā, uz kuru attiecas Dzīvotņu direktīva, proti, Savienības vides politikas jomā, un par kuru LESD 191. panta 2. punktā noteikts, ka tā paredz “augstu aizsardzības līmeni, ņemot vērā dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības”, un ka tā tostarp balstīta uz piesardzības un preventīvās darbības principiem. Lai pielāgotu šo sarežģīto tehnisko sistēmu, kas attīstās, Savienības likumdevējs šīs direktīvas 19. panta 2. punktā iekļāvis attīstības klauzulu, kura ļauj Padomei pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu pielāgot minētās direktīvas IV pielikumu tehnikas un zinātnes attīstībai.

40

Šajā ziņā jānorāda, ka Austrijas valdība būtībā apgalvo, ka Savienības likumdevējam esot bijis jāizmanto Dzīvotņu direktīvas 19. panta 2. punkts, lai vilku populāciju Austrijā izslēgtu no šīs direktīvas 12. pantā paredzētās stingrās aizsardzības sistēmas.

41

Tādējādi jāuzskata, ka šī valdība neapstrīd minētās direktīvas pašas spēkā esamību, bet faktiski apstrīd iespējamo Savienības likumdevēja bezdarbību. Kā Tiesa jau nospriedusi, valsts tiesa nevar lūgt Tiesu prejudiciālā kārtībā konstatēt Savienības iestādes bezdarbību, kas ir bezdarbība, kuru var konstatēt tikai tad, ja šajā ziņā dalībvalsts, pamatojoties uz LESD 265. pantu, cēlusi prasību pret Savienības iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 26. novembris, T. Port, C‑68/95, EU:C:1996:452, 53. punkts). Kā tiesas sēdē precizēja Austrijas valdība, Austrijas Republika līdz šim nav cēlusi šādu prasību.

42

Tādēļ, pat pieņemot, ka Savienības likumdevējam bija jārīkojas, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 19. pantu, pielāgojot tās IV pielikumu, lai no stingras aizsardzības sistēmas svītrotu Austrijā esošo vilku, tomēr iespējamā Savienības likumdevēja bezdarbība šajā ziņā, kā ģenerāladvokāte uzsver secinājumu 60. punktā, nevar būt šīs direktīvas 12. panta 1. punktā kopsakarā ar minēto IV pielikumu paredzētās spēkā neesamības pamats.

43

Katrā ziņā jāuzsver, pirmkārt, ka vilks arī turpmāk klasificēts to sugu sarakstā, kuras minētas II pielikumā Konvencijai par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, kas parakstīta 1979. gada 19. septembrī Bernē (OV 1982, L 38, 3. lpp.), un kuras ir stingri aizsargātas saskaņā ar šo konvenciju, kam Savienība ir pievienojusies un kas tai ir saistoša saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, kā norādījusi Padome un Komisija un kā uzsvērusi arī ģenerāladvokāte secinājumu 56. punktā.

44

Otrkārt, kā Tiesa jau ir nospriedusi, no Dzīvotņu direktīvas mērķiem, kas ir nodrošināt to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu vai atjaunošanu, kuras ir nozīmīgas Savienībā, izriet, ka, ciktāl šī direktīva attiecas arī uz labvēlīga aizsardzības statusa “saglabāšanu”, jāuzskata, ka sugas, kas ir sasniegušas šādu aizsardzības statusu, jāaizsargā pret jebkādu šī stāvokļa pasliktināšanos. Tāpēc minētās direktīvas 12. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzēto aizsardzību beidz piemērot sugām, kuru aizsardzības statuss ir kļuvis labvēlīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 4. marts, Föreningen Skydda Skogen, C‑473/19 un C‑474/19, EU:C:2021:166, 65. un 66. punkts).

45

Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, lai gan vilku populācija, protams, ir atgriezusies Austrijas teritorijā, tomēr, kā Austrijas valdība pati ir atzinusi savos apsvērumos un apstiprinājusi tiesas sēdē, šī populācija tur neatrodas labvēlīgā aizsardzības statusā.

46

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka, to izvērtējot, nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta kopsakarā ar šīs direktīvas IV pielikumu spēkā esamību.

47

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru atbilstoši šai tiesību normai piešķirtā atkāpe nedrīkst kaitēt attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, jāizvērtē, ņemot vērā tikai attiecīgās dalībvalsts vietējo un valsts teritoriju vai pamatojoties uz visu bioģeogrāfisko reģionu, kas pārsniedz valsts robežas.

48

It īpaši iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka, ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra spriedumu Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola (C‑674/17, EU:C:2019:851), pārbaudē saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu būtu jāaplūko plašāks ģeogrāfisks reģions nekā Austrijas Republikas teritorija, tādējādi šajā reģionā dominējošais vilka sugas labvēlīgā aizsardzības statusa pasliktināšanās risks tiktu novērsts.

49

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai gan Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā dalībvalstīm atļauts atkāpties no tās 12.–14. panta, kā arī 15. panta a) un b) punkta normām, uz atkāpi, kas pieņemta uz šī pamata, ciktāl tā šīm dalībvalstīm ļauj izvairīties no pienākumiem, kuri izriet no dabisko sugu stingras aizsardzības sistēmas, attiecas nosacījums, ka nav apmierinošas alternatīvas un ka ar šo atkāpi netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā (spriedums, 2020. gada 11. jūnijs, Alianța pentru combaterea abuzurilor, C‑88/19, EU:C:2020:458, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Turpinājumā jāuzsver, ka Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkts, kurā precīzi un izsmeļoši definēti nosacījumi, ar kādiem dalībvalstis var atkāpties no šīs direktīvas 12.–14. panta, kā arī 15. panta a) un b) punkta, ir tāds izņēmums no minētajā direktīvā paredzētās aizsardzības sistēmas, kurš jāinterpretē šauri un kurš attiecīgo nosacījumu pierādīšanas pienākumu saistībā ar katru atkāpi uzliek iestādei, kas pieņem lēmumu (spriedums, 2020. gada 11. jūnijs, Alianța pentru combaterea abuzurilor, C‑88/19, EU:C:2020:458, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Visbeidzot Tiesa ir precizējusi, ka atkāpe, kas balstīta uz Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, var būt tikai konkrēta un ad hoc piemērošana, lai izpildītu īpašas prasības īpašās situācijās (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Kā izriet no šī sprieduma 49. punkta, viens no Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ir tāds, ka atkāpe nedrīkst kaitēt attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā. Minēto sugu labvēlīgas aizsardzības statuss to dabiskās izplatības areālā ir nepieciešams un iepriekšējs nosacījums minētajā 16. panta 1. punktā paredzēto atkāpju piešķiršanai (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Šajā ziņā jāatgādina – Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punktā noteikts, ka aizsardzības statuss uzskatāms par labvēlīgu, ja, pirmkārt, attiecīgo sugu populācijas dinamikas dati liecina, ka ilgtermiņā suga sevi atražo un ir dzīvotspējīga konkrētās dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa, otrkārt, sugas dabiskās izplatības areāls nav samazinājies, un šķiet, ka tas nemazināsies arī tuvākajā laikā, un, treškārt, dzīvotne ir un, šķiet, arī turpmāk būs pietiekami plaša tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 56. punkts).

54

Tādējādi atkāpe saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu jāpamato, izmantojot kritērijus, kas noteikti, lai nodrošinātu attiecīgās sugas dinamikas un sociālās stabilitātes saglabāšanu ilgtermiņā (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 57. punkts).

55

No minētā izriet, ka kompetentajai valsts iestādei, kas izskata ar minēto 16. panta 1. punktu pamatotas atkāpes piešķiršanu, vispirms attiecīgo sugu populāciju saglabāšanas statuss jānovērtē attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai, ja vajadzīgs, attiecīgā bioģeogrāfiskā reģiona līmenī, ja šīs dalībvalsts robežas pārklājas ar vairākiem bioģeogrāfiskajiem reģioniem, vai arī, ja sugas dabiskās izplatības areālam tas nepieciešams un ciktāl tas iespējams – pārrobežu līmenī, un pēc tam – paredzēto atkāpju iespējamā ģeogrāfiskā un demogrāfiskā ietekme uz to (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 58. punkts).

56

Turklāt novērtējums par atkāpes ietekmi uz vietējas populācijas teritoriju parasti ir nepieciešams, lai noteiktu tās ietekmi uz attiecīgās populācijas aizsardzības statusu plašākā mērogā. Proti, ciktāl šādai atkāpei jāatbilst precīzām prasībām un konkrētām situācijām, kā izriet no šī sprieduma 51. punkta, šādas atkāpes sekas parasti visdrīzāk būs jūtamas tajā minētajā vietējā apvidū (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 59. punkts).

57

No iepriekš minētā attiecībā uz atkāpes, kas pamatota ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, novērtēšanas pirmo posmu, kā tas aprakstīts šī sprieduma 55. punktā, izriet, kā secinājumu 73. un 75. punktā būtībā norādījusi ģenerāladvokāte, ka attiecīgās dzīvnieku sugas labvēlīgajam aizsardzības statusam jāpastāv un tas jānovērtē, pirmām kārtām un obligāti, vietējā un valsts līmenī tādējādi, ka nelabvēlīgs aizsardzības statuss dalībvalsts teritorijā vai tās daļā netiek noslēpts novērtējuma rezultātā, kurš veikts vienīgi pārrobežu līmenī un no kura izriet, ka minētajai sugai ir labvēlīgs aizsardzības statuss.

58

Tādējādi tikai tad, ja attiecīgās dzīvnieku sugas aizsardzības statuss izrādās labvēlīgs vietējā un valsts līmenī, novērtējums, otrām kārtām, ja pieejamie dati to pieļauj, var notikt pārrobežu līmenī. Proti, kā ģenerāladvokāte uzsvērusi secinājumu 78. punktā, aizsardzības statusa ņemšanas vērā pēdējā minētajā līmenī mērķis ir novērst, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu tiek piešķirta atkāpe par labu dalībvalstij, kuras teritorijā minētās sugas aizsardzības statuss ir labvēlīgs, pat ja šis aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs pārrobežu līmenī.

59

Šī interpretācija attiecas arī uz saskaņā ar šo tiesību normu veicamā novērtējuma otro posmu, kas minēts šī sprieduma 55. punktā, proti, šādas atkāpes ietekmes uz attiecīgās dzīvnieku sugas aizsardzības statusu noteikšanu.

60

Tādējādi saskaņā ar šī sprieduma 55. un 56. punktā minēto judikatūru jāuzskata, ka atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktam piešķirtās atkāpes ietekmes novērtējums jāveic, pirmām kārtām, vietējā un valsts līmenī un gadījumā, ja aizsardzības statuss ir labvēlīgs šajā līmenī, cik vien iespējams, otrām kārtām – pārrobežu līmenī.

61

Šādu secinājumu turklāt apstiprina vadlīniju 3.–64. punkta interpretācija, kurā Komisija norāda, pirmkārt, ka, ņemot vērā it īpaši Dzīvotņu direktīvas 16. panta formulējumu, kurā nosauktas “attiecīgo sugu populācijas”, iepriekš minētajam novērtējumam “lielākajā daļā gadījumu jānotiek līmenī, kas ir zemāks par bioģeogrāfiskā reģiona līmeni [(piemēram, teritorijas, populācijas līmenī)], lai tas būtu ekoloģiski lietderīgs” un lai tas risinātu specifiskas problēmas. Otrkārt, tajā precizēts, ka “zemāka līmeņa novērtējums pēc tam būtu jāskata vienlaikus ar situāciju plašākā (piemēram, bioģeogrāfiskā, pārrobežu vai valsts) mērogā, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par situāciju”.

62

Turpinājumā savukārt jānorāda, ka Tiesa jau ir nospriedusi – šādas izvērtēšanas vajadzībām nevar ņemt vērā attiecīgās populācijas dabiskās izplatības areāla daļu, kas iestiepjas tādas trešās valsts teritorijā, kurai nav pienākuma ievērot to sugu stingru aizsardzību, kas ir nozīmīgas Savienībai (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 60. punkts).

63

Šajā gadījumā, kā uzsver Tiroles federālās zemes valdība un Austrijas valdība, Šveices Konfederācijas un Lihtenšteinas Grāfistes teritorijas šī sprieduma 58. un 60. punktā minētajā gadījumā, kā arī ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, varētu tikt ņemtas vērā, pārrobežu līmenī izvērtējot saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu piešķirtās atkāpes ietekmi uz vilku aizsardzības statusu, ja šīm trešajām valstīm jāievēro Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, kas parakstīta 1979. gada 19. septembrī Bernē, noteikumi.

64

Visbeidzot jāuzsver arī, ka atbilstoši LESD 191. panta 2. punktā nostiprinātajam piesardzības principam, ja pēc labāko pieejamo zinātnisko datu pārbaudes joprojām pastāv nenoteiktība attiecībā uz jautājumu, vai šāda atkāpe nekaitē izmiršanas riskam pakļautas sugas populācijas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai vai atjaunošanai, dalībvalstij jāatturas no šādas atkāpes noteikšanas un īstenošanas (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 66. punkts).

65

Tātad, lai piemērotu Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, iesniedzējtiesai it īpaši jāpārbauda, vai vilku populācija ir labvēlīgā aizsardzības statusā, pirmkārt, Tiroles federālās zemes līmenī, kā arī valsts līmenī un, attiecīgā gadījumā ņemot vērā pieejamos datus, otrkārt, pārrobežu līmenī.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru atbilstoši šai tiesību normai piešķirtā atkāpe nedrīkst kaitēt attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, var tikt novērtēts, atbilstoši pieejamajiem datiem ņemot vērā bioģeogrāfiskā reģiona līmeni, kas pārsniedz valsts robežas, tikai tad, ja iepriekš konstatēts, ka šī atkāpe nekaitē šāda labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai vietējā un attiecīgās dalībvalsts teritorijas līmenī.

67

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “nopietns kaitējums” ietver netiešu kaitējumu nākotnē, kurā nav vainojams dzīvnieku sugas īpatnis, uz ko attiecas minētajā tiesību normā paredzētā atkāpe.

68

It īpaši šī tiesa jautā par netiešajiem zaudējumiem, kas nav saistīti tikai ar vilku, kurš uzbrucis aitām Tiroles federālās zemes teritorijā, un kas izriet no saimniecību pamešanas, kā arī no tā izrietošā kopējā lauksaimniecības dzīvnieku skaita samazināšanās.

69

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var atkāpties no tās 12. panta, lai novērstu nopietnu kaitējumu, it īpaši kultūraugiem, lopkopībai, mežiem, zivsaimniecībai, ūdeņiem un citiem īpašuma veidiem.

70

Tādējādi no paša Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā nav prasīts, lai pirms atkāpes pasākumu pieņemšanas rastos nopietns kaitējums (spriedums, 2007. gada 14. jūnijs, Komisija/Somija,C‑342/05, EU:C:2007:341, 40. punkts). Tā kā minētās tiesību normas mērķis ir novērst nopietnu kaitējumu, šajā ziņā pietiek ar to, ka tas var rasties.

71

Tomēr, kā būtībā norāda Komisija vadlīniju 3.–24. punktā, vēl ir nepieciešams, lai, pirmkārt, šis paredzamais kaitējums nebūtu tikai hipotētisks, kas jāpierāda ar pierādījumiem, un, otrkārt, lai tajā vismaz lielā mērā būtu vainojama dzīvnieku suga, uz kuru attiecas atkāpe.

72

Šajā gadījumā, kā norādīts šī sprieduma 68. punktā, trešajā jautājumā iesniedzējtiesas izklāstītā kaitējuma kategorija attiecas nevis uz specifiskām ekonomiskajām interesēm, bet uz iespējamām ilgtermiņa makroekonomiskām izmaiņām, tādējādi tā vairāk līdzinās abstraktam riskam, kura iestāšanās liela iespējamība nav pierādīta.

73

Turklāt, ja atzīstam, ka šāds kaitējums, kurā nav vainojams vilku populācijas īpatnis, uz ko attiecas Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe, un kura cēlonis var būt dažādi un vairāki iemesli, varētu ietilpt šīs tiesību normas piemērošanas jomā, tas nozīmētu neņemt vērā šī sprieduma 71. punktā minēto prasību par cēloņsakarību starp atkāpes piešķiršanu, no vienas puses, un dzīvnieku sugas, uz kuru attiecas šī atkāpe, radīto kaitējumu, no otras puses.

74

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “nopietns kaitējums” neattiecas uz turpmāku netiešu kaitējumu, kurā nav vainojams dzīvnieku sugas īpatnis, uz ko attiecas minētajā tiesību normā paredzētā atkāpe.

75

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “nopietns kaitējums” neietver tādu netiešu kaitējumu nākotnē, kurā nav vainojams dzīvnieku sugas īpatnis, uz ko attiecas minētajā tiesību normā paredzētā atkāpe.

76

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot, vai pastāv “apmierinoša alternatīva” šīs tiesību normas izpratnē, kompetentajām valsts iestādēm jāizvērtē tikai citu alternatīvu pasākumu tehniskā iespējamība vai arī tām jāņem vērā arī ekonomiskie kritēriji.

77

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ganāmpulku aizsardzības pasākumi, tostarp nožogojuma uzstādīšana, ganu suņu izmantošana vai ganu veikta ganāmpulku pavadīšana, ir alternatīvs pasākums vilka, kurš ir vainojams uzbrukumos, nogalināšanai, un šis pasākums ir apmierinošs Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta izpratnē, ja šādu pasākumu īstenošana rada īpaši lielas izmaksas.

78

Lai atbildētu uz minēto jautājumu, vispirms jāatgādina, ka atkāpe saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu var tikt izdarīta vienīgi tad, ja nav pieejams alternatīvs pasākums, kas dotu iespēju pieņemamā veidā sasniegt izvirzīto mērķi, vienlaikus ievērojot minētajā direktīvā paredzētos aizliegumus (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 47. punkts).

79

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm noteikts pienākums sniegt precīzu un atbilstošu pamatojumu tam, ka nav apmierinošas alternatīvas, kas ļautu sasniegt attiecīgās atkāpes pamatojumam izvirzītos mērķus. Tādējādi kompetentajām valsts iestādēm jākonstatē, ka, ņemot vērā arī attiecīgās labākās zinātniskās un tehniskās atziņas, kā arī konkrētos aplūkojamos apstākļus, nav pieejama neviena apmierinoša alternatīva, kas dotu iespēju sasniegt izvirzīto mērķi (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola, C‑674/17, EU:C:2019:851, 49. un 51. punkts).

80

Nosacījums par to, ka nav apmierinošas alternatīvas, lai pamatotu atkāpes piešķiršanu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktu, tādējādi ir īpaša samērīguma principa izpausme, kas kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai Savienības iestāžu akti nepārsniegtu ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai nepieciešamo, ņemot vērā, ka gadījumā, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 340. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

81

No tā izriet, ka, lai novērtētu šo nosacījumu, jālīdzsvaro visas attiecīgās intereses un vērā ņemamie kritēriji, tādi kā ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās priekšrocības un trūkumi, lai noteiktu optimālu risinājumu. Šajā ziņā, kā Komisija būtībā ierosina tās vadlīniju 3.–51. punktā, kompetentajām valsts iestādēm jāpārbauda iespēja izmantot neletālus preventīvus līdzekļus, kas tostarp ietver tādu ganāmpulku apdraudējuma novēršanas pasākumu īstenošanu kā, piemēram, šī sprieduma 77. punktā minētie, kā arī tādu pasākumu veikšanu, kuru mērķis ir, ja iespējams, pielāgot konfliktu pamatā esošo cilvēku praksi, lai dotu priekšroku vilku populācijas, ganāmpulku un lopkopju līdzāspastāvēšanas kultūrai, kuras nepieciešamību tiesas sēdē atzina Austrijas valdība.

82

Šajā ziņā jāatgādina, ka Dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktā noteikts, ka pasākumos, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības, lai nodrošinātu, ka tehniski realizējama alternatīva pasākuma ekonomiskās izmaksas var tikt ņemtas vērā atbilstoši vienam no kritērijiem, kas jāapsver, bet kam nav izšķirošas nozīmes. Nevar pieņemt, ka apmierinoša alternatīva varētu tikt noraidīta jau no paša sākuma, pamatojoties tikai uz to, ka tās īstenošanas ekonomiskās izmaksas ir īpaši lielas.

83

Šajā ziņā jāprecizē, ka vērtējums par alternatīvā pasākuma samērīgumu no ekonomisko izmaksu viedokļa, kā ģenerāladvokāte uzsvērusi secinājumu 108., 112. un 114. punktā, jāveic, ņemot vērā dalībvalstu pienākumus saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu izstrādāt sistēmiskus pasākumus un apsaimniekošanas plānus, kuri nepieciešami attiecīgās dzīvnieku sugas stingrai aizsardzībai un uz kuriem var attiekties finansēšanas programmas tostarp Savienības līmenī. It īpaši šo programmu un apsaimniekošanas plānu īstenošana var radīt tādas izmaiņas attiecīgajās lauksaimniecības darbībās, kādas ir minētas šī sprieduma 81. punktā un kuras noteikti ir saistītas ar zināmām izmaksām, un kuras, ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā atgādinātos Dzīvotņu direktīvas mērķus, kas ir vērsti uz to, lai saglabātu vai atjaunotu Savienībā nozīmīgu dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, nevar būt pietiekams iemesls, lai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu ļautu atkāpties no šīs direktīvas 12. pantā paredzētajiem aizliegumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Komisija/Polija, C‑46/11, EU:C:2012:146, 31. punkts).

84

Tādējādi, lai sasniegtu Dzīvotņu direktīvas mērķus, ir svarīgi, lai stingri aizsargājamas dzīvnieku sugas īpatņu izņemšanai alternatīva pasākuma ekonomiskās izmaksas tiktu līdzsvarotas ar šīs izņemšanas ekoloģiskajām izmaksām. Šajā ziņā jāprecizē, ka šajā gadījumā Tiroles federālās zemes valdība tiesas sēdē norādīja, ka izņemšanas pasākums, kas izpaužas kā attiecīgā vilka īpatņa nogalināšana, bija neveiksmīgs.

85

Tāpēc iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās, ka Tiroles federālās zemes valdība 2022. gada 29. jūlija lēmumā, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zinātniskajām un tehniskajām atziņām, ir pareizi novērtējusi citus iespējamos risinājumus, piemēram, kalnu ganību aizsardzības pasākumus – it īpaši, ņemot vērā to ekonomiskās sekas, kurām nav izšķirošas nozīmes –, līdzsvarojot tos ar vispārējo mērķi uzturēt vai atjaunot vilku populācijas labvēlīgu aizsardzības statusu tās teritorijā.

86

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot, vai pastāv “apmierinoša alternatīva” šīs tiesību normas izpratnē, kompetentajām valsts iestādēm, pamatojoties uz labākajām pieejamajām zinātnes un tehnikas atziņām, jānovērtē citi iespējamie risinājumi – it īpaši, ņemot vērā to ekonomiskās sekas, kurām nav izšķirošas nozīmes –, līdzsvarojot tos ar vispārējo mērķi saglabāt vai atjaunot attiecīgās dzīvnieku sugas labvēlīgu aizsardzības statusu.

87

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: