–

Verein für Konsumenteninformation vārdā – S. Langer, Rechtsanwalt,

–

Sofatutor GmbH vārdā – M. Görg, Rechtsanwalt,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Rubene un E. Schmidt, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.) 9. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Verein für Konsumenteninformation (Patērētāju informēšanas biedrība, Austrija; turpmāk tekstā – “VKI”) un Sofatutor GmbH, saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātu sabiedrību, par VKI lūgumu uzdot šai sabiedrībai informēt patērētājus par viņu atteikuma tiesību no distances līguma nosacījumiem, termiņiem un izmantošanas kārtību.

3

Direktīvas 2011/83 37. apsvērumā ir minēts:

“Distances pārdošanā patērētājs nevar preci apskatīt pirms līguma noslēgšanas, tādēļ viņam būtu jānodrošina atteikuma tiesības. Tā paša iemesla dēļ patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmēģināt un pārbaudīt preces, kuras viņš ir nopircis, tik pilnīgi, cik nepieciešams, lai noskaidrotu šo preču veidu, īpašības un darbību. Attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem patērētājam vajadzētu būt atteikuma tiesībām, jo pastāv iespējams pārsteiguma faktors un/vai psiholoģisks spiediens. Atteikumam no līguma būtu jāizbeidz līgumslēdzēju pušu līguma pildīšanas pienākuma izpilde.”

4

Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” 7. punktā “distances līgums” ir definēts šādi:

“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:

[..]

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu “Saskaņošanas pakāpe”:

“Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi.”

6

Šīs pašas direktīvas 6. panta “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 1. punktā ir noteikts:

“Pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:

[..]

[..]

[..]

[..].”

7

Direktīvas 2011/83 8. panta “Formālās prasības distances līgumiem” redakcija ir šāda:

“1.   Attiecībā uz distances līgumiem tirgotājs sniedz 6. panta 1. punktā paredzēto informāciju vai dara minēto informāciju pieejamu patērētājam izmantotajiem distances saziņas līdzekļiem atbilstīgā veidā, vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. Ciktāl minēto informāciju sniedz uz pastāvīga informācijas nesēja, tā ir salasāma.

2.   Ja saskaņā ar distances līgumu, ko slēdz, izmantojot elektroniskus sakaru līdzekļus, patērētājam ir pienākums maksāt, tirgotājs patērētājam skaidri un nepārprotami, un tieši pirms patērētājs izdara pasūtījumu, sniedz 6. panta 1. punkta a), e), o) un p) apakšpunktā minēto informāciju.

Tirgotājs nodrošina, ka patērētājs, izdarot pasūtījumu, skaidri apliecina, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt. Ja, izdarot pasūtījumu, ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, to apzīmē viegli saprotamā veidā – tikai ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam. Ja tirgotājs neievēro šīs daļas noteikumus, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.

[..]

8.   Ja patērētājs vēlas, lai pakalpojumu tiktu sniegti vai lai ūdens, gāzes vai elektrības piegāde, ja vien tie nav laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, vai centralizēta siltumapgāde tiek sākta 9. panta 2. punktā paredzētā atteikuma termiņa laikā, tirgotājs prasa patērētājam veikt skaidru pieprasījumu.

[..]”

8

Šīs direktīvas 9. pants “Atteikuma tiesības” ir formulēts šādi:

“1.   Izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.

2.   Neskarot 10. pantu, šā panta 1. punktā minētais atteikuma termiņš beidzas pēc 14 dienām, sākot no:

[..]

3.   Dalībvalstis neaizliedz līgumslēdzējām pusēm atteikuma termiņā pildīt līgumsaistības. [..]”

9

Minētās direktīvas 10. pantā “Informācijas nesniegšana par atteikuma tiesībām” ir paredzēts:

“1.   Ja tirgotājs patērētājam nav sniedzis informāciju par atteikuma tiesībām, kā noteikts 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā, atteikuma termiņš beidzas 12 mēnešus pēc sākotnējā atteikuma termiņa beigām, ko nosaka saskaņā ar 9. panta 2. punktu.

2.   Ja 12 mēnešu laikā no 9. panta 2. punktā minētās dienas tirgotājs patērētājam ir sniedzis šā panta 1. punktā minēto informāciju, atteikuma termiņš beidzas pēc 14 dienām, sākot no dienas, kad patērētājs ir saņēmis informāciju.”

10

Šīs pašas direktīvas 11. panta “Atteikuma tiesību izmantošana” 1. punktā ir minēts:

“Pirms atteikuma termiņa beigām patērētājs informē tirgotāju par lēmumu atteikties no līguma. Šim nolūkam patērētājs var vai nu:

[..]”

11

Saskaņā ar Direktīvas 2011/83 12. pantu “Atteikuma sekas”:

“Izmantojot atteikuma tiesības, tiek izbeigtas pušu saistības:

12

Šīs direktīvas 14. pantā “Tirgotāja pienākumi gadījumos, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības” ir noteikts:

“[..]

3.   Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības pēc tam, kad iesniedzis pieprasījumu saskaņā ar 7. panta 3. punktu vai 8. panta 8. punktu, patērētājs maksā tirgotājam summu, kura salīdzinājumā ar pilnu līguma izpildi ir proporcionāla tam, kas ir izpildīts līdz brīdim, kad patērētājs informēja tirgotāju par atteikuma tiesību izmantošanu. Proporcionālo summu, kas patērētājam jāmaksā tirgotājam, aprēķina, pamatojoties uz līgumā noteikto kopējo cenu. Ja kopējā cena ir pārāk liela, proporcionālo summu aprēķina, pamatojoties uz tirgus vērtību tam, kas ir izpildīts.

4.   Patērētājs nesedz nekādas izmaksas par:

5.   Izņemot 13. panta 2. punktā un šajā pantā paredzētos gadījumus, patērētājs, izmantojot atteikuma tiesības, neuzņemas nekādu atbildību.”

13

Saskaņā ar 2014. gada 26. maijaFern- und Auswärtsgeschäfte‑Gesetz (Austrijas Federālais likums par distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem; BGBl. I, 33/2014, turpmāk tekstā – “FAGG”) 4. panta 1. punktu:

“Pirms patērētājs ir uzņēmies līguma vai sava paziņojuma par vēlmi noslēgt līgumu saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:

[..]

[..]

[..].”

14

FAGG 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“Patērētājs var atkāpties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma 14 dienu laikā, nesniedzot nekādu pamatojumu.”

15

Sofatutor uztur tiešsaistes mācību platformas sākumskolas un vidusskolas skolēniem. Tā piedāvā savus pakalpojumus visā Austrijas teritorijā un tādējādi nodibina tiesiskās attiecības ar patērētājiem, kuru domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir Austrijā. Sofatutor ar patērētājiem slēdz līgumus, pamatojoties uz tipveida pārdošanas noteikumiem.

16

Šajos tipveida noteikumos ir paredzēts, ka, pirmo reizi piesakoties abonementam šajās platformās, to bez maksas var izmēģināt 30 dienas no līguma noslēgšanas brīža un bez iepriekšēja brīdinājuma izbeigt jebkurā brīdī šajā laikposmā. Minētajos tipveida noteikumos ir arī noteikts, ka šis abonements kļūst par maksas pakalpojumu tikai pēc šīm 30 dienām un ka tad, ja līgums netiek izbeigts minēto 30 dienu laikā, sākas šīs abonēšanas laikā nolīgtais maksas abonēšanas laikposms.

17

Ja maksas abonēšanas laikposms beidzas, bet Sofatutor vai patērētājs to nav laikus izbeidzis, saskaņā ar tipveida noteikumiem abonements automātiski tiek pagarināts uz noteiktu laiku.

18

Pie distances līguma noslēgšanas Sofatutor informē patērētājus par atteikuma no distances līguma tiesībām, kas patērētājiem ir, jo viņi ir noslēguši šo distances līgumu.

19

VKI uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/83 9. pantu un FAGG patērētājam ir atteikuma tiesības ne tikai saistībā ar viņa parakstīšanos uz 30 dienu bezmaksas izmēģinājuma abonementu, bet arī saistībā ar šī abonementa pārveidošanu par standarta abonementu un šī abonementa pagarināšanu.

20

Šajos apstākļos VKI vērsās Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) un lūdza atzīt Sofatutor pienākumu komercdarījumos ar patērētājiem, pagarinot uz noteiktu laiku slēgtas distances līgumattiecības, skaidri un saprotami informēt patērētājus par to tiesību izmantošanas nosacījumiem, termiņiem un kārtību, tostarp nodrošinot atteikuma veidlapas paraugu, vai īstenot līdzīgu praksi.

21

Ar 2021. gada 23. jūniju spriedumu šī tiesa apmierināja šo prasību.

22

Izskatījusi Sofatutor apelācijas sūdzību par šo spriedumu, Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) to grozīja ar 2022. gada 18. marta spriedumu, noraidot minēto prasību pēc būtības.

23

Pret šo spriedumu VKI iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) iesniedzējtiesā – Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija).

24

Šī tiesa konstatē, ka, pirmkārt, kā izriet no FAGG 11. panta sagatavošanas dokumentiem, atteikuma tiesības neaprobežojas tikai ar līguma pirmreizējo noslēgšanu starp tirgotāju un patērētāju. Gluži pretēji – pastāvošo, bet laikā ierobežoto līgumattiecību atjaunošana vai šo līgumattiecību būtisks grozījums, ja par to ir panākta vienošanās attālināti vai ārpus uzņēmuma telpām, arī varētu tikt pakļauti FAGG, un līdz ar to patērētājam varētu rasties atteikuma tiesības attiecībā uz šo atjaunošanu vai grozījumiem.

25

Otrkārt, tā atsaucas uz 2020. gada 18. jūnija spriedumu lietā Sparkasse Südholstein (C‑639/18, EU:C:2020:477), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV 2002, L 271, 16.lpp.) 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdevuma līguma grozījums neietilpst jēdzienā “līgums par finanšu pakalpojumiem” šīs normas izpratnē, ja ar grozījumu tiek mainīta tikai sākotnējā procentu likme – bez aizdevuma līguma termiņa pagarināšanas un izmaiņām aizdevuma pamatsummā – un ja aizdevuma līguma sākotnējās klauzulās ir paredzēts šāds grozījums vai – nevienošanās gadījumā – mainīgas procentu likmes piemērošana.

26

Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2011/83] 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka distances līguma “automātiskas pagarināšanas” gadījumā (direktīvas 6. panta 1. punkta o) apakšpunkts) patērētājs no jauna iegūst atteikuma tiesības?”

27

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/83 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētāja tiesības atteikties no distances līguma tiek garantētas vienu reizi attiecībā uz līgumu par pakalpojumu sniegšanu un patērētājam ir piešķirts sākotnējais bezmaksas laikposms, kuram – ja patērētājs šajā laikposmā līgumu nav izbeidzis vai atkāpies no tā – seko maksas laikposms, kas automātiski tiek pagarināts uz noteiktu laiku, ja šis līgums nav izbeigts, vai tomēr tādējādi, ka patērētājam šīs tiesības katrā no šiem minētā līguma pārveidošanas un tā termiņa atjaunošanas posmiem.

28

Vispirms jānorāda, ka Direktīva 2011/83 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (OV 2019, L 328, 7. lpp.). Tomēr Direktīva 2019/2161, kas stājās spēkā 2020. gada 7. janvārī, uzliek dalībvalstīm pienākumu transponēt tās noteikumus savās attiecīgajās tiesību sistēmās līdz 2021. gada 28. novembrim un tos piemērot no 2022. gada 28. maija. Tā kā Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa) par pamatlietu pirmajā instancē ir lēmusi 2021. gada 23. jūnijā un tā kā iesniedzējtiesa nav atsaukusies uz valsts tiesību normām, kas ieviestas, transponējot Direktīvu 2019/2161 Austrijas tiesību sistēmā, ir jākonstatē, ka šajā lietā joprojām ir piemērojama Direktīva 2011/83, redakcijā, kas nav grozīta ar Direktīvu 2019/2161.

29

To precizējot, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/83 9. panta 1. punktu, izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas šīs direktīvas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.

30

Minētās direktīvas 9. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā ir paredzēts, ka, neskarot tās 10. pantu, šis atteikuma termiņš beidzas 14 dienas pēc līguma noslēgšanas dienas attiecībā uz pakalpojumu līgumiem un līgumiem par tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā.

31

No Direktīvas 2011/83 11. panta 1. punkta izriet, ka tad, ja patērētājs vēlas izmantot savas atteikuma tiesības, viņš pirms šī termiņa beigām informē tirgotāju par savu lēmumu atteikties no līguma. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka, lai to izdarītu, patērētājs var izmantot šīs direktīvas I pielikuma B daļā ietverto standarta atteikuma paraugu vai paust citu nepārprotamu paziņojumu, kurā ietverts šis lēmums.

32

Saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta a) punktu, izmantojot atteikuma tiesības, izbeidzas pušu pienākums izpildīt distances līgumu vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu.

33

Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā paredzētais informēšanas pienākums izriet no patērētāju tiesību atteikties no šāda līguma esamības – to var uzskatīt par šādu tiesību sekām. Saskaņā ar šo tiesību normu tirgotājs, pirms patērētājs ir uzņēmies distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, skaidrā un saprotamā veidā sniedz viņam informāciju par nosacījumiem, termiņu un kārtību šo tiesību izmantošanai atbilstoši šīs direktīvas 11. panta 1. punktam, kā arī minētās direktīvas I pielikuma B daļā doto atteikuma veidlapas paraugu.

34

Šai ziņā jāatgādina – ņemot vērā, cik liela nozīme patērētāju aizsardzībā ir atteikuma tiesībām, informācijai par šīm tiesībām, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, patērētājam ir būtiska nozīme un tā ļauj pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu par to, vai slēgt distances līgumu ar tirgotāju. Lai šo informāciju varētu pilnībā izmantot, patērētājam iepriekš ir jāzina nosacījumi, termiņi un kārtība, kādā izmantojamas šīs tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, Walbusch Walter Busch, C‑430/17, EU:C:2019:47, 46. punkts).

35

Turklāt Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta mērķis it īpaši ir nodrošināt, ka pirms līguma noslēgšanas patērētājam tiek sniegta informācija, kas vajadzīga šī līguma pienācīgai izpildei, it īpaši viņa tiesību, tostarp atteikuma tiesību, izmantošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Amazon EU, C‑649/17, EU:C:2019:576, 43. punkts).

36

Šajā gadījumā VKI pamatlietā lūdz atzīt Sofatutor pienākumu komercdarījumos ar patērētājiem, pagarinot uz noteiktu laiku slēgtas distances līgumu, savus patērētājus skaidri un saprotami informēt par atteikuma tiesību izmantošanas nosacījumiem, termiņiem un kārtību, tostarp nodrošinot atteikuma veidlapas paraugu, vai īstenot līdzīgu praksi.

37

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Austrijas likumdevējs Direktīvas 2011/83 9. panta 1. punktu ir transponējis Austrijas tiesību sistēmā ar FAGG 11. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka patērētājs var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma 14 dienu laikā, nesniedzot nekādu pamatojumu savam lēmumam. Jākonstatē, ka pēdējās minētās tiesību normas formulējums nesniedz atbildi, vai patērētājam ir šādas atteikuma tiesības tikai vienu reizi saistībā ar līguma noslēgšanu vai arī viņam šīs tiesības no jauna ir piešķirtas, ja šis līgums tiek pagarināts, kā tas ir pamatlietā.

38

Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2011/83 4. pantu ar to principā tiek pilnībā saskaņoti dalībvalstu tiesību akti, šīs direktīvas 9. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību izmantošanas apjoms un nosacījumi nosaka atteikuma tiesību, kas paredzētas valsts tiesību aktos, ar kuriem šī tiesību norma ir transponēta dalībvalstu tiesību sistēmā, izmantošanas apjomu un nosacījumus.

39

Tādējādi atteikuma tiesības ir paredzētas tam, lai kompensētu no distances līguma izrietošo patērētāja neizdevīgo stāvokli, piešķirot viņam pienācīgu termiņu pārdomām, kura laikā viņam ir iespēja pārbaudīt un izmēģināt iegādātās preces (spriedums, 2019. gada 27. marts, slewo, C‑681/17, EU:C:2019:255, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šo secinājumu apstiprina Direktīvas 2011/83 37. apsvērums, kurā noteikts, ka patērētājam vajadzētu būt atteikuma tiesībām, jo “distances pārdošanā [viņš] nevar preci apskatīt pirms līguma noslēgšanas”. Saskaņā ar šo apsvērumu “tā paša iemesla dēļ patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmēģināt un pārbaudīt preces, kuras viņš ir nopircis, tik pilnīgi, cik nepieciešams, lai noskaidrotu šo preču veidu, īpašības un darbību”.

41

Šajā ziņā jākonstatē, ka patērētājam piešķirtais izlemšanas periods ir pamatots ar vieniem un tiem pašiem mērķiem gan preču pārdošanas, gan pakalpojumu sniegšanas gadījumā.

42

No vienas puses, atteikuma tiesību mērķis ir ļaut patērētājam laikus iepazīties ar pakalpojuma, kas veido attiecīgā līguma priekšmetu, iezīmēm. No otras puses, šīs tiesības veicina patērētājam uz informāciju balstītu lēmumu pieņemšanu, ņemot vērā visus līguma nosacījumus un attiecīgā līguma noslēgšanas sekas, ļaujot patērētājam izlemt, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 23. janvāris, Walbusch Walter Busch, C‑430/17, EU:C:2019:47, 36. punkts, un 2019. gada 10. jūlijs, Amazon EU, C‑649/17, EU:C:2019:576, 43. punkts).

43

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotā pakalpojumu sniegšana 30 dienas ir bezmaksas un ka tad, ja patērētājs šo 30 dienu laikā nav izbeidzis vai atteicies no līguma, tas kļūst par maksas pakalpojumu uz noteiktu laiku, kas ir pagarināms. Tomēr šajā lēmumā nav ietverta informācija, kas norādītu, ka šādas attiecīgā līguma pārveidošanas vai pagarināšanas rezultātā tiktu grozīti citi šī līguma nosacījumi.

44

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/83 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 8. panta 2. punktu viena no būtiskajām distances līguma pazīmēm šīs direktīvas izpratnē ir kopējā cena par pakalpojumiem, kas veido šī līguma priekšmetu.

45

Saskaņā ar šī 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu pirms šāda līguma noslēgšanas tirgotājam ir pienākums sniegt patērētājam informāciju par šo cenu skaidrā un saprotamā veidā. Kā izriet no 8. panta 2. punkta, ja saskaņā ar distances līgumu, ko slēdz, izmantojot elektroniskus sakaru līdzekļus, patērētājam ir pienākums maksāt, tirgotāja pienākums ir skaidri un nepārprotami, un tieši pirms patērētājs izdara pasūtījumu, informēt patērētāju par pakalpojumu, kas veido līguma priekšmetu, kopējo cenu. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir noteikts, ka tirgotājs nodrošina, ka patērētājs, veikdams pasūtījumu, skaidri atzīst, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt. Ja, izdarot pasūtījumu, ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, to apzīmē tikai viegli saprotamā veidā – ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam. Ja tirgotājs neievēro šīs daļas noteikumus, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.

46

To, cik svarīgi ir, lai tirgotājs patērētājam paziņotu skaidru informāciju par pakalpojumu, kas ir daļa no attiecīgā līguma priekšmeta, cenu, ir apstiprinājusi Tiesa 2022. gada 7. aprīļa sprieduma Fuhrmann‑2 (C‑249/21, EU:C:2022:269) 25.–30. punktā.

47

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka patērētāja tiesību atteikties no distances līguma par pakalpojumu sniegšanu mērķis ir sasniegts, ja pirms šī līguma noslēgšanas šī patērētāja rīcībā ir skaidra un saprotama informācija par pakalpojumu, kas veido minētā līguma priekšmetu, cenu, kura ir jāmaksā vai nu no šīs noslēgšanas brīža, vai arī no vēlāka datuma, piemēram, no tā paša līguma pārveidošanas par maksas līgumu vai tā pagarināšanas uz noteiktu laiku.

48

Līdz ar to, lai gan gadījumā, kad tiek noslēgts līgums, kurā paredzēts periods, kādā pakalpojumi tiek sniegti bez maksas, tirgotājs skaidri un saprotami informē patērētāju, ka pēc šī bezmaksas laikposma – ja patērētājs minētajā laikposmā šo līgumu nav izbeidzis vai no tā atteicies – šis pakalpojums kļūs par maksas pakalpojumu un ka patērētājam paziņotie līguma noteikumi nemainīsies. Šādā gadījumā iepriekšējā punktā minētais mērķis neattaisno to, ka attiecīgajam patērētājam no jauna ir atteikuma tiesības pēc minētā līguma pārveidošanas par maksas līgumu. Turklāt šim patērētājam arī nevar būt šādu atteikuma tiesību, ja šis maksas līgums tiek pagarināts uz noteiktu laiku.

49

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas ziņā ir pārbaudīt, vai Sofatutor patērētājiem ir sniegusi skaidru un saprotamu informāciju par attiecīgo pakalpojumu kopējo cenu saskaņā ar Direktīvu 2011/83.

50

Savukārt, ja attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī šāda informācija nav tikusi paziņota pārskatāmi, pieņemot, ka patērētājam šis līgums ir saistošs, kā izriet no šī sprieduma 45. punkta, atšķirība starp faktiski sniegto informāciju par līguma nosacījumiem, no vienas puses, un minētā līguma nosacījumiem pēc tāda bezmaksas pārbaudes laika kā pamatlietā aplūkotais, no otras puses, būtu tik ievērojama, ka pēc šī bezmaksas izmēģinājuma laikposma būtu jāatzīst jaunas atteikuma tiesības Direktīvas 2011/83 9. panta 1. punkta izpratnē.

51

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētāja tiesības atteikties no distances līguma tiek garantētas vienu reizi attiecībā uz līgumu par pakalpojumu sniegšanu un patērētājam ir piešķirts sākotnējais bezmaksas laikposms, kuram – ja patērētājs šajā laikposmā līgumu nav izbeidzis vai atkāpies no tā – seko maksas laikposms, kas automātiski tiek pagarināts uz noteiktu laiku, ja šis līgums nav izbeigts, ar nosacījumu, ka minētā līguma noslēgšanas brīdī tirgotājs ir skaidri un saprotami informējis patērētāju, ka pēc minētā sākotnējā bezmaksas laikposma šie pakalpojumi būs par maksu.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK 9. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

patērētāja tiesības atteikties no distances līguma tiek garantētas vienu reizi attiecībā uz līgumu par pakalpojumu sniegšanu un patērētājam ir piešķirts sākotnējais bezmaksas laikposms, kuram – ja patērētājs šajā laikposmā līgumu nav izbeidzis vai atkāpies no tā – seko maksas laikposms, kas automātiski tiek pagarināts uz noteiktu laiku, ja šis līgums nav izbeigts, ar nosacījumu, ka minētā līguma noslēgšanas brīdī tirgotājs ir skaidri un saprotami informējis patērētāju, ka pēc minētā sākotnējā bezmaksas laikposma šie pakalpojumi būs par maksu.